Haklberija Fina piedzīvojumi

Devītā nodaļa

Es gribēju aiziet līdz kādai vietai salas vidienē, kuru biju atradis, kad salu izpētīju,— un tāpēc devāmies ceļā. Drīz mēs tur nonācām — sala bija tikai trīs jūdzes gara un ceturtdaļjūdzes plata.

Tai vietā bija diezgan garš, stāvs pakalns jeb krauja, četrdesmit pēdu augsta. Mēs pamatīgi nopūlējāmies, līdz uzrāpāmies virsotnē, jo nogāze bija stāva un krūmi biezi. Izstaigājām un izkāpelējām visu šo pakalnu un beidzot atradām ērtu, lielu alu klintī, gandrīz pašā virsotnē uz Ilinoisas pusi. Ala bija tik liela kā divas vai trīs istabas kopā savienotas, un Džims tajā varēja stāvēt, izslējies visā augumā. Alā bija vēss. Džims ieteica tūlīt atnest šurp visas mūsu mantas, bet es iebildu, ka mums nepatiks pastāvīgi kāpelēt augšā un lejā.

Džims teica — ja mēs kādā labā vietā noslēptu laivu un visas mantas sanestu alā, tad varētu šeit paslēpties, ja kāds ierastos salā, un bez suņiem mūs te neviens neatrastu. Viņš piebilda, ka mazie putniņi viņam pavēstījuši drīzu lietu un vai es gribētu, ka mūsu mantas salīst.

Aizgājām atpakaļ, laivā piebraucām tuvāk salai un uzstiepām augšā visas mūsu mantas. Tad atradām tuvumā kādu vietu, kur no­slēpt laivu starp kuplajiem vītoliem. Noņēmām no makšķerēm dažas zivis un atkal ielaidām auklas ūdenī, tad sākām gatavot pusdienas.

Alas ieeja bija tik plaša, ka pa to varēja ievelt mucu, un vienā pusē pie durvīm klonā bija neliels, gluds izcilnis — piemērots ugunsku­ram. Iekūrām tur uguni un vārījām pusdienas.

Izklājām savas segas zemē un ēdām pusdienas alā. Pārējās mantas novietojām pie alas dibensienas.

Drīz kļuva tumšs, nodunēja pērkons, un uzliesmoja zibeņi — putni bija pareizi vēstījuši. Tad sāka līt, lietus gāzās straumēm, un nekad nebiju redzējis tik briesmīgu vēju. Tas bija viens no mūsu parastajiem vasaras negaisiem. Kļuva tik tumšs, ka ārpusē viss izskatījās zili melns, un bija ļoti skaisti, un lietus gāzās tik bagātīgi, ka netālie koki rēgojās it kā caur miglu, līdzīgi trauslajiem zirnekļu tīkliem. Pēkšņa vēja brāzma zemu nolieca kokus un pavērsa augšup lapu bālo apakšpusi, tad atkal cita brāzma lika kokiem mežonīgi vēcināt zarus. Un pēkšņi, kad visapkārt bija dziļa zili melna tumsa — žvīkt!— viss iegaismojās lieliskā spožumā, un varēja saskatīt koku galotnes, kas simtiem jardu tālumā locījās vētrā — daudz tālāk, nekā spēju iepriekš saredzēt, un atkal pēc mirkļa tās kļuva tumšas kā noziegums, tad ar briesmīgu dārdoņu nogrāva pērkons un, draudīgi ducinādams un rībinādams, aizvēlās pa debesīm lejup pasaules otrā pusē, it kā tukšas mucas ripotu lejup pa kāpnēm, kad pakāpieni ir ar lielām atstarpēm un mucas stipri lēkā.

— Džim, tas ir jauki,— es teicu,— es nevēlētos būt nekur citur kā vien šeit. Iedod man vēl vienu gabalu zivs un karstu kukurūzas plāceni.

— Are, tu nemaz šeit nebūtu, ja nesastaptu Džimu. Tu būtu tagad tur apakšā, mežos, bez pusdienām, gandrīz vai noslīcis — tā gan, mīļais. Cāļi zina, kad būs lietus, un to zina arī citi mazie putneļi.

Desmit vai divpadsmit dienas upē kāpa ūdens, līdz tā izgāja no krastiem. Salas zemākajās vietās ūdens bija trīs vai četras pēdas dziļš, tāpat Ilinoisas krastā. Sai pusē upe bija kļuvusi platāka par vairākām jūdzēm, bet Misūri pusē platums nebija mainījies — pusotras jūdzes, jo tur krasts bija stāvs kā klints siena.

Dienā braukājām pa salu laiviņā. Meža biezoknī bija vēss un tumšs, pat kad ārpusē spīdēja saule. Mēs līkumojām starp kokiem, dažreiz vīnogulāju vītnes bija savijušās tik biezi, ka vajadzēja braukt atpakaļ un atrast citu ceļu. Uz katra nolūzuša koka stumbra varēja redzēt trusīšus, čūskas un citus dzīvniekus, un, kad sala jau divas dienas bija applūdināta, dzīvnieki aiz bada kļuva tik rāmi, ka, garām braucot, varējām paņemt tos rokā, ja vēlējāmies; tikai čūskas un bruņurupuči ieslīdēja ūdenī. Mūsu alas pakalns mudžēja no dzīvnie­kiem. Ja būtu patika, mēs varējām daudzus no tiem pieradināt.

Kādā naktī izvilkām plosta daļu — skaistas priežu plankas. Plosts bija divpadsmit pēdu plats un piecpadsmit vai sešpadsmit pēdu garš, un virs ūdens rēgojās sešas vai septiņas collas — stingra, vienāda grīda. Dienā dažreiz redzējām garām aizpeldam zāģētavas baļķus, bet ļāvām tiem aizpeldēt, jo negribējām rādīties dienas gaismā.

Kādu nakti, kad bijām aizbraukuši uz salas augšdaļu, īsi pirms ausmas skatāmies — no rietumpuses peld šurp īsta māja. Tai bija divi stāvi, pati krietni sašķobījusies. Mēs pieairējāmies klāt un uzrāpāmies līdz otrā stāva logam. Bet bija pārāk tumšs, lai kaut ko saskatītu, tāpēc piesējām laivu un gaidījām dienas gaismu. Uzaustot gaismai, bijām sasnieguši salas lejasgalu, ieskatījāmies pa logu — ieraudzī­jām iekšā gultu, galdu, divus vecus krēslus un visādas mantas izkaisītas uz grīdas, pie sienas karājās drēbes. Attālākajā kaktā kāds gulēja, kas izskatījās kā cilvēks. Džims iesaucās:

— Hello, klausies!

Bet cilvēks nepakustējās. Es saucu vēlreiz, tad Džims teica: - — Cilvēks nav iemidzis, viņš ir miris. Pagaidi, es iešu apskatīties.

Viņš iegāja, noliecās, apsķatījās un sacīja:

— Viņš ir miris. Un pavisam kails. Kāds viņam iešāvis mugurā. Manuprāt, viņš ir jau divas vai trīs dienas beigts. Ienāc, Hak, bet neskaties viņam sejā, tā ir pavisam briesmīga.

Es neskatījos uz mirušo. Džims uzsvieda viņam virsū dažas vecas skrandas, bet tas nebija vajadzīgs — es nevēlējos uz viņu skatīties. Uz grīdas bija izmētātas vecas, nosmulētas spēļu kārtis, tukšas viskija pudeles un vairākas maskas, izgatavotas no melnas vadmalas. Uz sienām bija ar ogli uzrakstīti visādi muļķīgi izteicieni un uzšvīkāti tikpat muļķīgi zīmējumi. Pie vienas sienas karājās arī divi veci katūna tērpi, salmu cepure un sieviešu apakšveļa, arī vīrieša apģērba gabali. Ielikām visu laivā — varbūt kādreiz noderēs. Uz grīdas atradu vecu, netīru zēna salmu cepuri, arī to paņēmu. Kādā pudelē bija ieliets piens un pudele aizbāzta ar lupatu knupi. Gribējām paņemt arī pudeli, bet tā bija iesprāgusi. Telpā stāvēja arī veca, ķirmju sagrauzta lāde un no zirgu sariem izgatavots noplucis čemodāns ar salauztām slēdzenēm. Čemodāns bija atvērts, bet tajā neatradām neko vērtīgu. Izsvaidītās lietas liecināja, ka ļaudis bija šo mītni atstājuši lielā steigā un nepaguvuši paņemt līdzi savas mantas. Dabūjām vecu skārda laternu un miesnieka nazi bez spala, gluži jaunu Barlova nazi (tāds kurā katrā veikalā maksā 20 feniņu), daudz tauku sveču un skārda svečturi, blašķi, skārda krūzīti un apdriskātu, vecu gultas segu, sieviešu rokassomiņu ar šujamajām un spraužamajām adatām, bišu vaska gabalu, diegiem un citiem piederumiem, arī cirvi, dažas naglas, makšķeres auklu mana mazā pirkstiņa resnumā ar milzīgiem āķiem, arī saritinātu, izģērētu meža dzīvnieka ādu, suņa kaklasaiti no ādas, vienu pakavu un dažas zāļu pudelītes bez uzrak­stiem; un tieši tad, kad jau gribējām aiziet, es atradu diezgan labu zirgu suku, bet Džims sagrabējušu vijoles lociņu un koka kāju. Koka kājai siksnas bija noplēstas, bet tā vēl bija diezgan laba, lai gan manam augumam pārāk gara un Džimam pārāk īsa. Otru kāju nevarējām atrast, lai gan pārmeklējām visas malas.

Bet, visu kopā ņemot, mums bija gadījies labs loms. Kad gribējām braukt projām, bijām jau aizpeldējuši kādu jūdzi lejpus salas un bija jau gaiša diena. Tāpēc liku Džimam nogulties laivā un uzklāt sev veco gultas segu — ja viņš sēdētu, cilvēki jau iztālēm redzētu, ka brauc nēģeris. Aizīros uz Ilinoisas krastu, un straume mani aiznesa vēl kādu pus jūdzi pa upi lejup. Tad ieslīdēju krasta rāmajā ūdenī, nekas ļauns neatgadījās, un neviens mūs neredzēja. Laimīgi nokļuvām mājās.