Haklberija Fina piedzīvojumi

Divdesmit pirmā nodaļa

Saule jau bija uzlēkusi, bet mēs turpinājām savu braucienu un nekur plostu nepiesējām.

Karalis un hercogs arī piecēlās un izskatījās stipri saguruši, bet, kad viņi ielēca ūdenī un izpeldējās, tad kļuva daudz mundrāki. Pēc brokastīm karalis apsēdās uz plosta malas, novilka zābakus, atrotīja bikses un ielaida kājas ūdenī, lai atsvaidzinātos. Tad aizsmēķēja pīpi un sāka skaitīt no galvas savu «Romeo un Džuljetu». Pārliecinājies, ka zina savu lomu, viņš ar hercogu sāka lugu mēģināt kopā. Hercogs apmācīja karali, lika viņam vairākas reizes atkārtot tekstu, nopūsties, piespiest roku pie sirds un pēc kāda laika sacīja, ka iznākot tīri labi. Viņš tikai piebilda:

— Jums nevajag «Romeo» norēkt kā bullim, šis vārds jāizrunā maigi, gurdeni un smeldzoši, tā! Ro-o-meo! Džuljeta ir maiga, jauna meitene, ziniet, un viņa nebrēc ēzeļa balsī.

Tad viņi paņēma rokās divus garus zobenus, ko hercogs bija izdrāzis no ozola latām, un sāka mēģināt zobenu divkauju: hercogs saucās Ričards III, un tas bija lielisks skats, kad viņi uzbruka viens otram un lēkāja pa plostu.

Bet pēkšņi karalim sametās kāja, un viņš ievēlās pāri plosta malai ūdenī, pēc tam viņi mazliet atpūtās un pārrunāja visvisādas dēkas, kādas bija piedzīvojuši uz šīs upes.

Pēc pusdienām hercogs sacīja:

— Nu, Kapet*, mums jādod pirmās šķiras izrāde, tāpēc program , ma vēl jāpapildina. Mums kaut kas jāsagatavo uz bis.

— Ko nozīmē «bis», Bildžuoter?

Hercogs paskaidroja un tad piebilda:

— Es izpildīšu uz bis skotu vai jūrnieku deju, bet jūs — ļaujiet man padomāt—, jā, kā tad, jūs lasīsiet Hamleta monologu.

— Kas tas ir — Hamleta monologs?

— Hamleta monologs ir visslavenākā vieta kādā Šekspīra lugā. Tā ir dievišķīga! Vienmēr aizrauj skatītājus! Man gan nav tās grāma­tas — man ir tikai viens Šekspīra sējums —, bet šķiet, ka atcerēšos to no galvas. Kādu brīdi pastaigāšu pa plostu un pamēģināšu, vai varēšu šīs rindas izvilkt gaismā no atmiņas tumšajiem pagrabiem.

Tā viņš staigāja šurp un turp domādams, šad tad drausmīgi saviebdams seju, paceldams uzacis, tad piespieda roku pie pieres,

streipuļodams atkāpās un it kā vaidēja. Pēc tam nopūtās un pat izspieda asaru. Tas bija lielisks skats. Beidzot viņš visu atcerējās un pavēlēja mums uzmanīgi klausīties. Viņš nostājās ļoti cēlā pozā, vienu kāju izspēra uz priekšu, rokas pacēla augšup, atlieca galvu, skatīdamies debesīs. Tad viņš sāka plosīties, griezt zobus un vaidēt. Arī deklamēdams viņš gaudoja, plātījās un staipījās, izvērsa krūtis un pārspēja visus aktierus, kādus es jebkad biju redzējis. Lūk — mono­logs. Es arī to iemācījos, kamēr viņš to mācīja karalim.

Jā, būt vai nebūt, tur tas āķis,

Kas ilgu mūžu dara pārāk grūtu.

Kam nastas nest, līdz mežs no Birnamas

Uz Danzinānu apdraudēdams nāks?

No pēcnāves mums tomēr jābīstas,

Sis bailes nokauj nevainīgo miegu,

Kas lielās dabas otrais ritējūms.

Mums vieglāk ciest ir jaunā liktens bultas,

Ne aiziet nezināmā pasaulē.

Ar cieņu tāpēc jāapdomā viss:

Kā Makbets modināms? Kaut mēs to spētu!

Kāpēc mums jānes laika lāsts un zaimi,

Un varmācības slogs, un lepnā naids,

Un netaisnība, laiskie likumi

Sai tuksnesī un naktī, kur vien kaps

Ver savu ierasto un melno rīkli?

Kas atgriezies pie tevis, svešais krasts?

Vien postu izelpo tu pasaulei!

Top kaķis pārāk slinks un miermīlīgs,

Kad pārbarots,— kā saka paruna.

Kad mākoņi pār mūsu jumtiem gulst,

Tiem apdziest zibens strāvas, spēka nava —

Vai tādus sasniegumus karsti alkstam?

Bet klusē, maigā, skaistā Ofēlija!

Vairs smagos marmoržokļus neatver,

Ej labāk klosterī!*

Vecajam šī runa patika, viņš ļoti ātri to iemācījās no galvas un deklamēja lieliski. Likās, it kā viņš būtu šādai mākslai dzimis, un, kad viņš monologu bija iemācījies pavisam un to satraukti lasīja, tad gan bija nenoskatīties, kā viņš plosījās, trakoja un līda vai no ādas laukā, šos vārdus runādams.

Pie pirmās izdevības hercogs iespieda dažas afišas, pēc tam divas vai trīs dienas mūsu plosts bija it kā kaujas lauks — uz tā cīnījās ar zobeniem un mēģināja izrādāmo lugu ainas, hercogs to visu dēvēja par repetīcijām.

Kādu ritu, kad braucām gar Arkanzasas štatu, ieraudzījām upes plašajā līkumā nelielu pilsētiņu. Mēs piestājāmies trīs ceturtdaļjūdzes augšpus tās, kādas upītes grīvā, kas vairāk līdzinājās tunelim, tik biezi tā bija aizaugusi ar cipresēm. Visi mēs, atskaitot Džimu, iesēdāmies laivā un aizbraucām uz pilsētiņu, lai pārbaudītu, vai varam rīkot izrādi.

Mums varen laimējās, jo pēcpusdienā bija paredzama cirka izrāde un laucinieki jau sāka ierasties dažādos klabošos ratos un jāšus. Cirka mākslinieki taisījās aizbraukt jau pirms vakara, un mums bija laba izdevība rīkot savu izrādi. Hercogs noīrēja tiesas zāli, un mēs gājām visur izlīmēt afišas. Uzraksti bija šādi:

Šekspīra atdzimšanai!! Brīnišķīga atrakcija!

Tikai šovakar!

Pasaulslaveni traģiķi

Deivids Gariks Jaunākais no Drurīleinas teātra Londonā

un

Edmunds Kīns Vecākais* no Karaliskā Heimārketa teātra Vaitčeplā, Pudingleinā, Pikadilī Londonā un Karaliskajiem Eiropas teātriem savā lieliskajā" Šekspīra izrādē, kas saucas Balkona aina no

Romeo un Džuljetas!!!

Romeo …………………………… Misters Gariks

Džuljeta ………………………… Misters Kīns

Piedalās trupas labākie spēki! Jauni kostīmi, jaunas dekorācijas, jauns uzvedums! Bez tam: satricinošā, meistarīgā, baismā Zobenu divkauja no

Ričarda III !!!

Ričards III … .Misters Gariks

Ričmonds ………………………. Misters Kīns

Piedevām (uz publikas vēlēšanos) Nemirstīgais Hamleta monologs! Lasīs slavenais Kīns! Izpildīts 300 reižu pēc kārtas Parīzē! Tikai šovakar! Māksliniekiem neatliekami jāizbrauc uz viesizrādēm Eiropā. Ieejas cena: 25 centi, bērniem un kalpotājiem —10 centi.

Tā mēs klaiņojām pa pilsētu. Visi veikali un mājas šeit bija vecas, sagrabējušas, izkaltušas un nekad nekrāsotas celtnes. Tās bija celtas trīs vai četru pēdu augstumā uz pāļiem, lai upe palu laikā tās neapplūdinātu. Ap mājām bija mazi dārziņi, bet tur gan neauga nekas cits kā tikai velnābols un saulespuķes, uz pelnu kaudzēm vāļājās sačokurojušies zābaki, pudeļu lauskas, skrandas un sarūsējušas skārda bundžas. Zogi bija sanagloti no dažāda lieluma un dažāda vecuma dēļiem, kas gāzelējās uz visām pusēm, un vārtiem bijā tikai viena vira — darināta no ādas. Daži logi bija balsināti, acīm redzami agrāk — hercogs sacīja, ka tas, domājams, bijis Kolumba laikos. Gandrīz visos dārzos rakņājās cūkas, un ļaudis tās dzina ārā.

Visi veikali atradās vienā ielā. Pie tiem bija baltas audekla nojumes uz stabiem, kur laucinieki piesēja savus zirgus. Zem noju­mēm bija sakrautas tukšas preču kastes, un uz tām visu dienu sēdēja dīkdieņi, graizīdami kastes ar saviem Barlova nažiem; košļādami tabaku, viņi skatījās apkārt, žāvājās un staipījās — tādi nekur nede­rīgi salašņas. Viņiem visiem bija galvā dzeltenas salmu cepures atvērta lietussarga platumā, bet viņi nevalkāja ne svārkus, ne vestes, sauca cits citu par Bilu, Baku, Henku, Džo un Endiju, runāja, laiski vilkdami vārdus, un ļoti bieži lamājās. Gandrīz pie katra staba slaistījās kāds dīkdienis, iebāzis rokas bikšu kabatās, un izvilka tās, tikai lai aizņemtos šķipsnu tabakas vai pakasītos. Katru brīdi varēja dzirdēt šādus izsaucienus:

— Aizpumpē kādu šķipsnu tabakas, Henk.

— Nevaru, pašam palicis tikai viens gremoklis. Paprasi Bilam.

Dažreiz Bils aizdeva tabaku, bet dažreiz meloja un sacīja, ka

viņam neesot. Dažiem slaistiem nekad nebija ne centa pie dvē­seles, ne savas tabakas. Visu savu zelēkli viņi aizņēmās, uzrunādami paziņas:

— Vai neiedosi man kādu žūksnīti, Džek? Nupat aizdevu Benam Tompsonam pēdējo.

Un katrreiz viņš melo, lai tikai svešinieks viņam noticētu, bet Džeks nav svešinieks, tāpēc viņš atbild:

— Tu viņam aizdevi tabaku? To būs aizdevusi tava kaķa vecā­māte. Atdod man atpakaļ to tabaku, ko esi līdz šim no manis aizņēmies, Leif Bakner, tad aizdošu tev vienu vai divas tonnas no tās un pat kvīti neņemšu.

— Vai tad es tev kādreiz neesmu tabaku atdevis?

— Jā, kādus sešus žūksnīšus. Tu aizņēmies labu, veikalā pirktu tabaku, bet atdevi atpakaļ nēģera sādžā audzētu.

Veikala tabaka ir melna, saspiesta plāksnītēs, bet šie klaidoņi košļā salocītas tabakas lapas. Kad viņi aizņemas tabaku, tad neno­griež to ar nazi, bet ieliek plāksnīti starp zobiem, nokož vai lauž to ar rokām, un dažreiz tabakas īpašnieks, saņemdams to atpakaļ, skumīgs skatās uz atlikumu un ironiski saka:

— Labāk dod man nokosto gabalu, bet pats paņem visu plāksnīti.

Visas ielas un gatves bija dubļainas, tur nebija nekā cita kā

dubļi — melni kā piķis, dažās vietās pēdu dziļi, bet pārējās visur divu vai trīs collu biezumā. Malu malās valstījās un rukšķēja cūkas. Varēja redzēt netīru cūku māti ar sivēniem laiski brienam pa ielu un nogāžamies tieši ceļā, kur cilvēkiemjāstaigā un jāiet tai apkārt. Cūka izstiepās, aizvēra acis., kustināja ausis, kamēr sivēni viņu zīda, un māte izskatījās tik laimīga, it kā viņai par to maksātu algu. Bet drīz jau varēja dzirdēt kādu slaistu iesaucamies:

— Sē, puči, ķer viņu, ķer!

Un cūka aizdrāzās, briesmīgi kviekdama, kamēr divi suņi bija iekodušies tai ausīs un vēl kādi trīs vai četri duči suņu dzinās tai pakaļ. Tad visi slaisti piecēlās un vēroja šo ainu, līdz cūka un suņi nozuda; slaisti smējās par joku uņ priecājās par sacelto kņadu. Tad viņi atkal atsēdās, līdz suņi sāka savā starpā plēsties. Nekas cits šos zeļļus nevarēja tā aizraut un iepriecināt kā suņu cīniņi, vai ari dažreiz viņi aplaistīja kādu noklīdušu suni ar terpentīnu un to aizdedzināja, vai piesēja skārda bundžu sunim pie astes un skatījās, kā tas noskrējās līdz nāvei.

Upes pusē dažas mājas bija noslīdējušas pāri kraujai tik līkas un greizas, ka tās jebkuru mirkli varēja iegāzties upē. Cilvēki tās bija atstājuši. Dažiem namiem zem viena pakšķa krasts bija iebrucis un nama stūris karājās gaisā. Ļaudis vēl tur dzīvoja, bet tiem draudēja briesmas, jo nereti kāda zemes josla veselas mājas platumā sabruka. Gadījās arī tā, ka ceturtdaļjūdzes gara krasta joma sāka palēnām šļūkt lejā, līdz kādu vasaru iegāzās upē. Šādai pilsētiņai bija pastā­vīgi jāatkāpjas, jo krastu nemitīgi grauza upe.

Jo vairāk tuvojās dienasvidus, jo lielāks kļuva ratu un zirgu skaits ielās, bez apstājas pieaugdams. Ģimenes bija paņēmušas sev līdzi pusdienas no laukiem un ēda, sēdēdamas ratos. Visi diezgan daudz dzēra viskiju, trijās vietās es redzēju kautiņus. Sad tad kāds iesaucās:

— Skat, kur jāj vecais Bogss — atkal ieradies no laukiem, lai vienreiz mēnesī kārtīgi piedzertos. Tur viņš jāj, zēni!

Visi slaisti kļuva priecīgi, manuprāt, viņi bija pieraduši izjokot Bogsu. Viens no viņiem ieteicās:

— Diezin kuru nu viņš nolēmis šodien samalt miltos. Ja viņš būtu piekāvis visus tos, kuriem pēdējos divdesmit gados piedraudējis, viņš tagad būtu slavens vīrs.

Otrs piebilda:

— Es gribētu, lai vecais Bogss piedraudētu man, tad zinātu, ka dzīvošu vēl tūkstoš gadu.

Bogss aizau[oja mums garām uz zirga, kliegdams un aurodams kā indiānis:

— Prom no ceļa, jūs tur! Es esmu uz kara takas, drīz zārku cenas celsies!

Viņš bija piedzēries un grīļojās seglos. Bogss bija jau vecāks par piecdesmit gadiem — seja viņam kvēloja tumši sarkana. Visi par viņu ņirgājās un smējās, un lamājās, viņš lamājās pretim, kliegdams, ka pienākšot arī šo kārta, bet patlaban viņš nevarot gaidīt, esot ieradies pilsētā, lai nolaistu no kājām veco pulkvedi Serbernu, un viņa paruna esot: «Vispirms ēd gaļu, tad tikai saknes!»

Viņš ieraudzīja mani, piejāja man klāt un jautāja:

— No kurienes tu te ieradies, puika? Vai esi gatavs mirt?

Tad viņš jāja tālāk. Es izbijos, bet kāds vīrs sacīja:

— Viņš nedomā neko ļaunu, tā viņš runā vienmēr, kad ir pilnā. Sis vecis ir vislabsirdīgākais muļķis Arkanzasā — nevienu neaizskar ne piedzēries, ne skaidrā prātā.

Bogss piejāja pie pilsētas lielākā veikala, pielieca galvu, lai ieskatītos zem lieveņa priekškara, un iebrēcās:

— Nāc ārā, Serbern! Nāc un paskaties acīs cilvēkam, kuru esi piekrāpis. Gribu ar tevi norēķināties, suns, un man tevi jāsatiek!

Viņš turpināja lamāt Serbernu visādos lamu vārdos, kādi vien viņam pagadījās uz mēles, visa iela bija ļaužu pilna — tie klausījās un smējās; un uzmudināja Bogsu.

Pēc kāda laika iznāca lepna izskata vīrs, gadus piecdesmit vecs, viņam bija vislabākais uzvalks šajā pilsētā, viņš iznāca no veikala, un pūlis atkāpdamies pašķīrās, lai viņš varētu iziet uz ielas. Sis cilvēks ļoti mierīgi un lēni sacīja Bogsam:

— Man tas ir apnicis, bet es vēl pacietīšu līdz pulksten vieniem. Līdz vieniem — ne ilgāk. Ja tu pēc šīs stundas vēlreiz atvērsi savu muti pret mani, tad vari aizceļot, cik tālu vien gribi, es tevi visur atradīšu.

Tad viņš pagriezās un iegāja atpakaļ namā. Pūlis stāvēja kā ar ūdeni apliets, neviens nekustējās, arī smiekli nekur nebija dzirdami. Bogss aizjāja, izkliegdams pilnā rīklē apvainojumus pret Serbernu, ka visa iela skanēja. Drīz viņš atauļoja atpakaļ un apstājās pie veikala, turpinādams lamāties. Daži vīri sapulcējās ap viņu un mēģināja viņu noklusināt, bet vecais neklausījās. Vīri sacīja, ka pēc piecpadsmit minūtēm pulkstenis būšot viens un viņam jābūt mājās, lai jājot prom tūlīt. Bet nekas nelīdzēja. Bogss lādējās visā spēkā, nosvieda savu cepuri ielas putekļos un jāja tai pāri, un drīz atkal tik strauji aizauļoja lejup pa ceļu, ka sirmie mati vien plīvoja. Katrs centās viņu pierunāt, lai nokāpj no zirga, jo tad varētu viņu ieslēgt, līdz viņam pāriet dzērums, bet nekas nelīdzēja — atkal viņš drāzās atpakaļ pa ielu, lādēdams Serbernu.

Kāds iesaucās:

— Atvediet viņa meitu! Atri — atvediet viņa meitu, dažreiz viņš tai klausa. Viņa vienīgā spēj to pierunāt.

Kāds aizskrēja pēc meitas. Es pastaigājos mazliet pa ielu un apstājos. Pēc piecām vai desmit minūtēm atkal parādījās Bogss, bet ne vairs zirgā. Viņš streipuļoja pa ielu kailu galvu, divi viņa draugi turēja viņu zem rokas un steidzināja. Vecais bija norimis, bet izskatījās satraukts, viņš vairs nepretojās, bet pats centās iet ātrāk. Kāda balss iesaucās:

— Bogs!

Es atskatījos, lai redzētu, kas sauc,— tas bija pulkvedis Serberns. Viņš nekustīgi stāvēja ielas vidū un labajā rokā turēja pistoli — viņš ar to netēmēja, bet bija pavērsis stobru pret debesīm.

Sai pašā sekundē ieraudzīju šurp skrējām jaunu meiteni. Tai līdzi skrēja divi vīri. Bogss un viņa draugi pagriezās, lai redzētu, kas viņu sauc. Ieraudzījuši pistoli, vīri atlēca sāņus, pistoles abi pielādētie stobri lēni nolaidās zināmā līmenī. Bogss pacēla abas rokas un iesaucās:

— Kungs, kungs, nešaujiet!

Bang!— noskanēja pirmais šāviens, un Bogss grīļodamies atkāpās, ar rokām tvarstīdams gaisu.

Bang!— noskanēja otrais šāviens, un Bogss atmuguriski smagi nokrita gar zemi, plaši atmetis abas rokas. Jaunā meitene spalgi iekliedzās, pieskrēja klāt savam tēvam un nokrita pie viņa raudādama.

— Ai, viņš to nogalinājis, viņš to nogalinājis!

Ļaudis sapulcējās ap viņiem, cits citu grūzdami un stumdami, kaklus staipīdami, lai kaut ko saskatītu, bet tuvāk stāvošie grūda tos atpakaļ, kliegdami:

— Atpakaļ! Atpakaļ! Viņam trūkst gaisa, ko elpot.

Pulkvedis Serberns nosvieda pistoli zemē, pagriezās apkārt un

aizgāja.

Bogsu ienesa mazaja aptieciņa, pūlis joprojām drūzmējas ap viņu, te sapulcējās visa pilsēta, arī es pieskrēju un dabūju labu vietu pie loga, kur stāvēju tuvu Bogsam un varēju viņu redzēt. Nelaimīgo noguldīja uz grīdas, palika viņam zem galvas biezu Bībeli, atvēra otru Bībeli un apklāja ar to viņa krūtis, bet vispirms viņi atrāva vaļā Bogsa kreklu, lai redzētu, kur bija trāpījusi lode. Viņš kādas desmit reizes dziļi ievilka elpu, ieelpojot viņa krūtis pacēla Bībeli un atkal to nolaida lejup izelpojot — pēc tam Bogss vairs nekustējās; viņš bija miris. Ļaudis atrāva no mirušā viņa meitu — viņa kliedza un raudāja. Meitai bija apmēram sešpadsmit gadu, viņa izskatījās maiga un lēnīga, bet briesmīgi bāla un izbijusies.

Drīz vien pilsētiņas iedzīvotāji saskrēja šeit, stumdīdamies un grūstīdamies viņi mēģināja piekļūt pie loga, lai paskatītos uz mirušo, bet tie, kas te bija agrāk nostājušies, negribēja atdot savas vietas, un ļaudis aizmugurē nemitīgi sauca:

— Paklau, jūs jau esat diezgan redzējuši! Tas nav godīgi! Ko domā—jūs te skatīsieties visu laiku un citus nelaidīsiet klāt! Citiem arī ir tiesības, tāpat kā jums.

Viņiem lamājās pretī, un es aizlavījos projām, domādams, ka var iznākt nepatikšanas. Ielas bija ļaužu pilnas, visi bija satraukti. Katrs, kas bija redzējis pulkvedi šaujam, stāstīja, kā tas noticis, un ap stāstī­tājiem pulcējās lieli ļaužu bari, kas staipīja kaklus un klausījās. Kāds liela auguma kalsns vīrietis ar gariem matiem un augstu, baltu kažok­ādas cepuri uz pakauša, rokā turēdams spieķi ar līku rokturi, atzīmēja uz zemes tās vietas, kur bija stāvējis Bogss, kur Serberns, un ļaudis, sekodami viņam no vienas vietas uz otru, vēroja visu, ko viņš darīja, pamādami ar galvu par zīmi, ka saprot; mazliet pieliekušies un iespie­duši rokas sānos, viņi skatījās, kā viņš atzīmēja vietas ar savu spieķi. Garā auguma vīrs izslējās un nostājās nekustīgs savā vietā, kur bija stāvējis Serberns, sarauca pieri, novilka cepuri līdz acīm un iesaucās:

— Bogs!

Tad tēmēja ar spieķi un iesaucās:— Bang!— Atgrīļojās atpakaļ, vēlreiz iesaucās:— Bang!— un atkrita uz muguras. Visi, kas bija notikumu redzējuši, teica — tas noticis tieši tā. Tad kādi desmit vīri izvilka savas viskija pudeles un viņu pamieloja.

Kāds iesaucās, ka Serbernu vajadzētu nolinčot. Pēc mirkļa to jau sauca visi un rēkdami, satrakoti drāzās turp, pa ceļam noraudami visas veļas virves, lai varētu pakārt pulkvedi.

Divdesmit otra nodaļa

Pūlis ielenca Serberna māju, aurodams un trakodams kā indiāņu bars. Katrs, kas tam stātos ceļā, tiktu notriekts un samīts — ta$ bija briesmīgs skats. Bērni spiegdami skrēja pūlim pa priekšu un pie laika pamuka no ceļa, katrā logā kārstījās sieviešu galvas, katrā kokā tupēja nēģeru puikas, pāri katram žogam skatījās jauni zēni un meite­nes, bet, tiklīdz pūlis tuvojās, viņi pazuda un aizbēga drošā attālumā. Daudzas sievietes un meitenes raudāja, pārbijušās līdz nāvei.

Visi nostājās pie Serberna mājas sētas ciešā barā, un troksnis bija tik liels, ka pats savu balsi nevarēja sadzirdēt. Serberna pagalms bija neliels — tikai divdesmit pēdu. Daži iebrēcās:

— Noplēsiet žogu, noplēsiet žogu!

Tad visi sāka plēst un lauzt, līdz žogs nozuda, un pūļa priekšējās rindas kā vilnis ieplūda pagalmā.

Tieši tobrīd Serberns iznāca uz sava mazā lieveņa jumta ar divstobru pistoli rokā un nostājās pavisam mierīgs un stingrs, neteik­dams ne vārda. Troksnis pieklusa, pūlis atplūda atpakaļ.

Serberns joprojām nerunāja ne vārda — tikai stāvēja, raudzīda­mies lejup. Klusums bija drausms un nepatīkams. Serberns lēni pārlaida skatienu pūlim, un, kolīdz viņa acis apstājās, daži mēģināja skatīties pretī, bet nespēja un gļēvi nolaida acis. Tad Sērberns iesmējās ne visai patīkamus smieklus, kas lika sajust, ka maizei, kuru kāds ēd, ir piejauktas smiltis.

Tad viņš sacīja lēni un nicīgi:

— Jūs taisoties kādu nolinčot. Tas ir smieklīgi. Vai tiešām jums pietiktu drosmes linčot vīru! Jūs esat pietiekami drosmīgi apziest ar piķi un izvārtīt spalvās nabaga neaizsargātu, sabiedrības atstumtu sievieti, kas te iemaldās, bet vai jūs tiešām iedomājaties, ka varat uzbrukt vīrietim? īsts vīrietis nebaidītos pat desmittūkstoš jūsu sugas pārstāvju — ja ir gaiša diena un jūs nestāvat viņam aizmugurē.

Vai es jūs pazīstu? Caurcaurēm! Esmu piedzimis un uzaudzis Dienvidos, dzīvojis Ziemeļos, tāpēc pazīstu vidusmēra cilvēku visās vietās. Vidusmēra cilvēks ir gļēvulis. Ziemeļos viņš ļauj katram sevi mīdīt pēc patikas, tad aiziet mājās un izlūdzas no Dieva pazemības garu, kas viņam palīdzētu to panest. Dienvidos kāds vīrs viens pats dienas laikā apturēja diližansu, pilnu ar pasažieriem, un to aplaupīja. Jūsu avīzes jūs dēvē par drosmīgiem cilvēkiem tik bieži, ka jūs sev šķietat drosmīgāki par visiem citiem, bet drosmes jums ir tieši tik daudz, cik šiem gļēvuļiem. Kāpēc jūsu tiesneši nepakar slepkavas? Viņi baidās, ka notiesātā draugi iešaus viņiem lodi mugurā, kad apkārt būs tumsa,— un tā tiešām mēdz notikt.

Tāpēc slepkavas vienmēr attaisno; un tad īsts vīrs iziet naktī kopā ar simt maskētiem gļēvuļiem aizmugurē un nolinčo nelieti. Jūsu kļūda ir tā, ka nepaņēmāt sev līdzi kādu īstu vīru, otrā kļūda — jūs neatnācāt tumsā un maskējušies. Jūs atvedāt sev līdzi tikai puscil- vēku—Baku Hārknesu—, un, ja viņš jūs nesamulsinātu, jūs būtu tikai bļaustījušies.

Jūs nemaz negribējāt nākt šurp. Vidusmēra cilvēkam nepatīk satraukums un briesmas. Jums arī nepatīk satraukums un briesmas. Bet, ja puscilvēks, tāds kā Baks Hārkness, kliedz: «Linčojiet viņu! Linčojiet viņu!»— jums ir bailes atkāpties, lai neparādītu, ka esat gļēvuli, tāpēc jūs tā rēcat un turaties pie puscilvēka svārku stērbelēm, nākat šurp un zvērat, ka veiksiet lielus darbus. Visnožēlojamākais pasaulē ir pūlis, arī armija ir pūlis, tā iet kaujā ne tāpēc, ka pati ir drosmīga, bet drosmi tai dod apziņa, ka tā ir liela ļaužu masa, un virsnieku pavēles. Taču pūlis, kuru nevada īsts vīrs, ir visnožēlojamā­kais. Tagad ievelciet savas astes, ejiet mājās un nolieniet kaktos. Ja kādu patiesi nolinčos, tas notiks tumsā pēc Dienvidu paražām, linčo- tāji ieradīsies maskās, un viņiem līdzi būs kāds īsts vīrs. Tad nu ejiet un paņemiet līdzi savu puscilvēku!— ar šiem vārdiem viņš atbalstīja pistoli pret kreiso roku un uzvilka gaili.

Pūlis pēkšņi atplūda atpakaļ, izšķīda uz visām pusēm, katrs aizbēga kā spēdams, un Baks Hārkness aizcilpoja viņiem nopakaļ diezgan nožēlojamā izskatā. Es būtu varējis palikt, ja gribētu, bet negribēju.

Aizgāju uz cirku un slaistījos tur aiz teltīm, kamēr sargs aizsoļoja garām, tad ielīdu iekšā. Man bija divdesmitdolāru zelta gabals un vēl cita nauda, bet nolēmu to pataupīt, jo nekad nevar zināt, kad cilvēkam var ievajadzēties naudu tik tālu prom no mājām, svešos ļaudīs. Vajadzēja būt piesardzīgam! Man nav nekas pretim izdot naudu par cirku, ja tajā nevar iekļūt citādi, bet nav vajadzības tāpēc naudu velti izšķiest.

Cirks tiešām bija nāvīgi elegants!

Sito lielisko skatu, kad viņi visi iejāja pāris pēc pāra, džentlmeņi un lēdijas cits citam blakus, vīrieši biksēs un kreklos, bez zābakiem un bez piešiem, viegli atbalstījuši rokas uz gurniem,— skaitā apmēram divdesmit,— katrai lēdijai koša sejas krāsa, visas nevainojami skais­tas un izskatījās kā lepnas karalienes, kuru tērpi maksājuši miljonus, un viss mirgoja dimantos! Tas bija varens un smalks skats, nekad es vēl nebiju redzējis neko tik skaistu. Tad jātnieki un jātnieces piecēlās seglos stāvus visā augumā un auļoja apkārt visai arēnai tik viegli, līgani un daiļi — vīrieši stalti, slaidi un stipri, un viņu galvas šūpojās augšup un lejup gandrīz zem paša telts jumta, un katras lēdijas rožlapām līdzīgais tērps viegli un zīžaini viļņojās ap viņu gurniem, un viņas pašas izskatījās kā visskaistākie saulessargi.

Tad viņi jāja arvien ātrāk un sāka seglos dejot, vispirms izslejot gaisā vienu kāju, tad otru, zirgi sagāzās arvien vairāk uz sāniem, un vadītājs staigāja apkārt vidusstabam, švīkstināja pātagu un sauca: — Hi, ho!— bet klauns aiz viņa muguras izmeta jokus. Beidzot visi jātnieki izlaida no rokām pavadas, lēdijas iespieda rokas sānos, visi džentlmeņi sakrustoja rokas uz krūtīm, bet zirgi pieliecās un nostājās uz ceļiem!

Un tad cits pēc cita viņi aizauļoja no arēnas, jauki paklanījās, tad pazuda, un skatītāji neprātīgi sita plaukstas. Sajā cirka izrādē mākslinieki darīja brīnumu lietas, un visu laiku klauns tā jokojās, ka cilvēki no smiekliem vai nobeidzās. Tiklīdz vadītājs izteica kādu vārdu, klauns zibens ātrumā viņam atbildēja vissmieklīgākajā veidā, un es nekādi nevarēju izprast, kā viņam uzreiz ienāca prātā tik daudzi asprātīgi vārdi. Es tādus nevarētu izdomāt pat gada laikā.

Pēc tam kāds piedzēries vīrs gribēja ar varu iekļūt arēnā — viņš teica, ka vēloties jāt, jo protot jāt labāk par visiem citiem. Viņu noraidīja, mēģināja atrunāt un atturēt, bet viņš negribēja klausīties, un visa izrāde bija jāpārtrauc. Tad publika sāka uz piedzērušo brēkt un viņu izsmiet, tas viņu saniknoja, un viņš traki plosījās; ļaudis satraucās, vairāki vīrieši piecēlās no soliem un steidzās uz arēnu, kliegdami:

— Piekaujiet viņu! Sviediet viņu ārā!

Dažas sievietes iespiedzās. Tad cirka vadītājs teica mazu uzrunu: viņš cerot, ka nebūšot vairs traucējumu, un, ja šis cilvēks apsolīšoties vairs neārdīties, viņam pat atļaušot jāt, ja vien viņš esot pārliecināts, ka spēšot noturēties zirga mugurā. Visi smējās un sauca, ka piekrītot, un dzērājs uzrāpās zirgā. Tiklīdz viņš tam uzsēdās mugurā, zirgs sāka spārdīties, lēkāt un slieties uz pakaļkājām, divi cirka kalpotāji, ieķērušies pavadās, mēģināja to savaldīt, dzērājs kratījās, aptvēris zirga kaklu, un pie katra lēciena viņa kājas lidoja pa gaisu, ļaužu pūlis piecēlās kājās, klaigāja un smējās līdz asarām. Bet beidzot, par spīti cirka kalpotāju pūlēm, zirgs izrāvās no viņu rokām un aizauļoja kā vējš vairākkārt apkārt arēnai, bet pļēgurs joprojām karājās dzīvnieka kaklā, un viņa kājas, v te viena, te otra, vilkās gandrīz pa zemi, un publika sajūsmā trakoja.

Bet man tas nelikās jocīgi, es drebēju, redzēdams vīru tādās briesmās. Taču drīz viņš ar pūlēm uzsvempās seglos, satvēra pavadas, ļodzīdamies gan uz vienu, gan uz otru pusi, nākamajā mirklī jau pielēca kājās, palaida pavadas un stāvēja seglos, kamēr zirgs drāzās kā sadedzis. Vīrs stāvēja seglos tik viegli un brīvi, it kā nekad nebūtu savā mūžā dzēris,— tad sāka vilkt nost savas drēbes un sviest tās smiltīs. Viņš svieda gaisā citu pēc cita savus apģērba gabalus, ka zibēja vien,— pavisam septiņpadsmit. Un tad viņš stāvēja slaids un skaists, spilgtā un krāšņā triko, uzmudinādams zirgu ar pātagu, līdz tas jauki rikšoja,— beidzot nolēca no segliem, paklanījās un aizskrēja aiz kulisēm, un visi skatītāji vai kauca aiz prieka un izbrīna.

Tad cirka vadītājs saprata, ka ir izmuļķots, un kļuva dusmīgs. Piedzērušo bija tēlojis viens no viņa māksliniekiem! Tas pats bija šo joku izdomājis un nevienam neko neteicis. Arī man nebija visai patīkami, ka biju tā apmānīts, bet cirka vadītāja vietā es gan nevēlētos būt, pat ja man dotu tūkstoš dolāru.

Nezinu, varbūt kaut kur ir vēl labāki cirki nekā šis, bet labāku vēl neesmu redzējis. Vismaz man tas šķita ļoti labs, un, ja vien to kādreiz sastapšu, allaž iešu skatīties.

Sai vakarā notika arī mūsu izrāde, bet to noskatījās tikai divpa­dsmit cilvēku — ar pūlēm sedzām izdevumus. Skatītāji visu laiku smējās, kas ļoti saniknoja hercogu, un visi aizgāja, iekams izrāde bija beigusies, palika tikai viens aizmidzis puika. Hercogs teica, ka šie Arkanzasas stulbeņi vēl neesot izauguši līdz Šekspīra izpratnei, tiem esot vajadzīga kāda muļķīga komēdija — un varbūt kaut kas vēl sliktāks. Viņš jau pazīstot viņu gaumi. Nākamajā rītā viņš sadabūja

lielas ietinamā papīra loksnes un melnu krāsu, uzzīmēja afišas un izlīmēja tās visā pilsētiņā. Afišas vēstīja:

Tiesas zālēl

Tikai trīs vakarus pasaulslavenie traģiķi Deivids Gariks Jaunākais un

Edmunds Kīns Vecākais

no Londonas un Eiropas teātriem aizraujošā traģēdijā Karaļa Žirafe

vai

- Nesalīdzināmais Karaliskums 1!!

Ieejas cena: piecdesmit centu.

Pašā apakšā bija vislielākais uzraksts:

' Sievietēm un bērniem ieeja aizliegta.

— Ziniet,— teica hercogs,— ja šī uzraksta rinda viņus nepievilks, tad es Arkanzasu nepazīstu.

Divdesmit trešā nodala

Visu dienu hercogs un karalis cītīgi strādāja: sameistaroja skatuvi, piekāra priekškaru un rampā sasprauda sveces, un šai vakarā jau ļoti agri telpa bija pilna ar vīriešiem. Kad tā bija bāztin piebāzta, hercogs atstāja savu vietu pie ieejas durvīm, apgāja celtnei apkārt, uzkāpa uz skatuves, nostājās pie priekškara un teica nelielu uzrunu, slavēdams savu traģēdiju, kas esot vissatricinošākā, kāda jebkad redzēta. Ilgi viņš runāja par traģēdiju un Edmundu Ķīnu Vecāko, kas tajā tēlojot galveno lomu, un, kad visu gaidas bija sakāpinājis, pacēla priekškaru. Nākamajā mirklī uz skatuves četrrāpus izlīda karalis, gluži kails, krustu šķērsu notriepts dažādām krāsām — raibs kā varavīksne.

Par pārējo nav vērts runāt, viņš izskatījās mežonīgs, bet ārkārtīgi jocīgs. Skatītāji aiz smiekliem vai nobeidzās, kad karalis izlēkājies nozuda aiz kulisēm, viņi bļaustījās, aplaudēja, smējās un izsauca viņu, līdz viņš atgriezās un atkārtoja savu numuru, pēc tam publika viņu piespieda to atkārtot trešo reizi. Pat govs būtu smējusies, redzot, kā lēkāja vecais nelga.

Tad hercogs nolaida priekškaru, paklanījās skatītājiem un teica, ka šo lielo traģēdiju atkārtošot vēl divus vakarus, jo viņiem esot steidzīgi jāaizbrauc uz viesizrādēm Londonā, kur Drurīleinā jau visas biļetes pārdotas, vēlreiz paklanījās un teica — ja šī izrāde publikai patikusi un tā guvusi zināmu pamācību, tad lai ieteicot saviem draugiem atnākt to paskatīties.

Divdesmit cilvēku iesaucās:

— Vai tad jau beigas? Un tas ir viss?

Hercogs atbildēja, ka izrāde beigusies. Tad sākās varens tracis. Visi sauca:— Krāpnieki!

Publika piecēlās saniknota un jau grasījās uzbrukt skatuvei un traģēdijas tēlotājiem. Bet kāds liela auguma skaists vīrietis uzlēca uz sola un iesaucās:

— Pagaidiet! Lūdzu vārdu, džentlmeņi!

Visi apstājās, lai klausītos.

— Mēs esam piekrāpti — pamatīgi piekrāpti. Bet neļausim, lai visa pilsēta par mums smejas visu mūžu. Nē, iziesim no šejienes mierīgi, slavēsim izrādi un piekrāpsim visus pārējos pilsētā. Tad visi sēdēsim vienā peļķē. Vai tas nebūtu prātīgi?

— Patiešām! Tiesnesim taisnība!— visi atsaucās.

.— Labi, tad ne vārda par krāpšanu. Iesim mājās un ieteiksim visiem atnākt un noskatīties traģēdiju.

Otrā dienā visa pilsēta runāja par to, cik lieliska bijusi mūsu izrāde. Vakarā zāle bija pilna, ka lūst, un mēs atkal piekrāpām skatītājus. Kad kopā ar hercogu un karali atgriezāmies uz plosta, visi paēdām vakariņas, pēc tam ap pusnakti viņi pavēlēja Džimam un man ievirzīt plostu upes vidū, aizbraukt divas jūdzes lejup pa upi un to noslēpt.

Trešajā vakarā zāle bija atkal pilna — un šoreiz nenāca jauni skatītāji, bet tie, kas jau bija skatījušies izrādi iepriekšējos divos vakaros. Es stāvēju blakus hercogam pie durvīm un ievēroju, ka ikvienam ienācējam kabatas bija piebāztas vai kaut kas noslēpts zem svārkiem — tās nebija smaržu pudelītes, bet kaut kas cits. Varēja saost vecu olu un sapuvušu kāpostu smaku, un, ja es varu pateikt, kā smird sprāguši kaķi, varu saderēt, ka skatītāji ienesa zālē sešdesmit četrus tādus sprāgoņas. Kādu brīdi stāvēju, bet neizturēju drausmīgo smirdoņu. Kad zāle bija pavisam pilna, hercogs iedeva kādam jaunek­lim divdesmit piecus centus un lūdza viņu kādu mirkli pastāvēt pie durvīm, tad viņš devās apkārt celtnei it kā uz skatuves durvīm, un es viņam sekoju. Tiklīdz aizgājām aiz stūra tumsā, viņš sacīja:

— Ej ātri projām un, kad būsi ticis tālāk no mājām, tad skrej līdz plostam, cik spēka, it kā tev pakaļ dzītos nelabais!

Es to darīju, un viņš arī. Mēs reizē nokļuvām līdz plostam, un pēc divām sekundēm tas slīdēja lejup pa straumi, tumsā un klusumā virzīdamies uz upes vidu. Es jau domāju, ka nu karalim klājas plāni, bet gluži otrādi: drīz viņš izlīda no būdas un jautāja:

— Nu, cik mēs šoreiz nopelnījām ar šo veco triku, hercog?

Viņš nemaz nebija bijis pilsētā.

Mēs aizdedzinājām laternu tikai tad, kad bijām jau desmit jūdžu viņpus pilsētas. Tad iededzam gaismu, paēdām vakariņas, un karalis un hercogs smējās locīdamies par to, kā bija piekrāpuši publiku. Hercogs iesaucās:

— Zaļknābji, stulbās galvas! Es zināju, ka pirmās izrādes publika klusēs, lai arī pārējie pilsētnieki tiktu apmuļķoti. Zināju, ka viņi mums uzbruks trešajā vakarā un domās, ka nu ir pienākusi viņu reize. Tagad nu tiešām ir viņu reize, un es labprāt gribētu zināt, ko viņi gūst no savas izrādes. Kā viņi izmantos šo izdevību? Viņi var sarīkot pikniku, ja vēlas, jo ēdamā tur sanests vesels lērums.

Blēži trijos vakaros bija nopelnījuši četri simti sešdesmit piecus dolārus. Es vēl nekad nebiju redzējis, ka naudu grābj tik lielām kaudzēm.

Pēc kāda laika, kad abi bija aizmiguši un krāca, Džims sacīja:

— Hak, vai tevi nepārsteidz karaļa uzvedība?

— Nē,— atbildēju,— nemaz!

— Kāpēc ne, Hak?

— Tā ir tāda suga. Man šķiet, viņi visi ir vienādi.

— Bet, Hak, šie mūsu karaļi ir īsti nelieši, tik tiešām īsti nelieši!

— Jā, arī es to saku. Gandrīz visi karaļi ir nelieši! To esmu noskaidrojis.

— Vai patiesi?

— Palasi par viņiem grāmatās — tad tu redzēsi! Piemēram — Hen­rijs Astotais, salīdzinājumā ar viņu mūsējais ir svētdienskolas pārzi­nis. Tad Čārlzs Otrais, Luijs Četrpadsmitais, Luijs Piecpadsmitais, Džeimss Otrais, Eduards Otrais, Ričards Trešais un vēl kādi četrdes­mit, visi sakšu valdnieki, kas vecos laikos siroja apkārt un slepkavoja. Ja tu būtu redzējis Henriju Astoto viņa ziedu laikos! Tas tikai bija ziediņš! Katru dienu viņš ņēma jaunu sievu un otrā rītā nocirta viņai galvu. Tikpat vienaldzīgi, it kā pasūtītu sev vārītas olas. «Atvediet man Nellu Gvinu!» viņš pavēlēja. Viņu atveda. Bet otrā rītā viņš kliedza: «Nocērtiet viņai galvu.» Un viņai to nocirta. «Atvediet man Džeinu Soru!»— tā viņš sacīja, un Džeinu atveda. Otrā rītā: «Nocēr­tiet viņai galvu!»— un galva noripoja. «Aiciniet man skaisto Roza- mundi!» Skaistā Rozamunde ierodas. Otrā rītā: «Nocērtiet viņai galvu!» Un viņš pavēlēja savām sievām, lai viņas tam katru nakti stāsta pasakas, un, kad viņas bija izstāstījušas tūkstoš un vienu pasaku, tad viņš tās sakopoja grāmatā un nosauca to par «Pastarās tiesas grāmatu»*— ļoti piemērots nosaukums. Tu nepazīsti karaļus, Džim! Bet es viņus pazīstu, un mūsu vecais blēdis ir viens no labākajiem, kas minēti vēsturē. Un tad Henrijam ienāca prātā saplēsties ar Ameriku. Kā viņš to darīja — vai pieteica mūsu zemei karu, lai tā sagatavojas? Nekā! Viņš pēkšņi izbēra visu tējas kravu pār bortu Bostonas ostā, uzskribelēja Neatkarības deklarāciju un izaicināja mūs uz karu. Tādi bija viņa paņēmieni — visiem negaidot uzbrukt. Viņam pat paša tēvs hercogs Velingtons likās aizdomīgs. Ko viņš darīja? Vai aprunājās ar viņu? Nē, noslīcināja Malvāzijas vīna mucā kā kaķi. Ja kāds cilvēks viņa tuvumā nejauši atstāja savu naudu — ko viņš? Tūlīt iegrūda savā kabatā. Ja parakstīja kādu līgumu un viņam iemaksāja naudu, vai tu domā — viņš izdarīja apsolīto? Ja viņam neskatījās uz pirkstiem — visu izdarīja otrādi. Tiklīdz atvēra muti — un ja tūlīt neaizvēra —, katrreiz izgrūda melus! Tāds nejēdzīgs kukainis bija Henrijs un, ja viņš te būtu mūsu karaļu vietā, tad piekrāptu pilsētniekus vēl trakāk nekā mūsējie. Es jau nesaku, ka mūsējie ir kādi jēriņi, tādi viņi nav, ja aukstasinīgi vērojam notikumus, tomēr viņi ir nieks salīdzinājumā ar šo veco grēkāzi! Es varu teikt — karaļi paliek karaļi un no viņiem neko nevar prasīt. Visi kopā viņi ir viena negodīga banda! Tā viņi ir auguši.

— Bet mūsējais briesmīgi smird pēc sīvā, Hak.

— Viņi visi smird, Džim. Tur mēs neko nevaram darīt — tā teikts vēsturē.

— Bet hercogs ir dažā ziņā diezgan lādzīgs cilvēks.

— Jā, hercogs ir citāds. Bet starpība nav liela. Sis arī nav pirmās šķiras hercogs. Kad viņš piedzeras, tad, ja neesi tuvredzīgs, neatšķirsi viņu no karaļa.

— Man viņi nav vajadzīgi, Hak! Es tikai ar pūlēm viņus paciešu!

— Arī man tāpat, Džim. Bet, ja nu viņi uzsēdušies mums uz kakla, tad mums jāatceras, kas viņi ir, un jāpacieš. Dažreiz gribētos atrast tādu zemi, kur karaļu vairs nav.

Kāda nozīme būtu pastāstīt Džimam, ka viņi nebija ne karaļi, ne hercogi. Tur nebūtu nekāda labuma, un man jau bija taisnība— viņus nevarēja atšķirt no īstajiem.

Nolikos gulēt, un Džims mani nemodināja, kad pienāca mana kārta stāvēt sardzē. Viņš bieži tā darīja. Kad atmodos ausmā, viņš sēdēja, galvu noliecis uz ceļiem, skumji vaidēdams. Parasti es viņam tad nepievērsu uzmanību, neko neteicu. Zināju, ka viņš domāja par savu sievu un bērniem tālumā, ka viņš bija nomākts un ilgojās pēc mājām, jo nekad vēl savā mūžā nebija mājas atstājis. Šķiet, viņš mīlēja savus tuviniekus tāpat kā baltie savējos. Varbūt tas liekas savādi, bet tomēr tā ir! Viņš naktīs bieži vaidēja un elsoja, kad domāja, ka esmu aizmidzis, un sauca:

— Nabaga mazā Lizabeta, nabaga mazais Džonnij! Cik man ir grūti! Varbūt jūs nekad, nekad, nekad vairs neredzēšu!

Džims ir varen labs nēģeris.

Bet šoreiz sāku ar viņu runāt par viņa sievu un bērneļiem, un, starp citu, viņš man teica:

— Šoreiz man ir sevišķi grūti tālab, ka, dzirdot krastmalā kaut kur aizcērtamies durvis vai kādu līdzīgu troksni, atcerējos, cik nejauki apgājos ar savu mazo Lizabetu. Viņai bija nepilni četri gadiņi, kad viņa sasirga ar šarlaku, smagi slimoja, bet atveseļojās, un kādu dienu, kad viņa stāvēja man blakus, es viņai teicu: «Aizver durvis.» Viņa nepakustējās, tikai stāvēja un laipni man uzsmaidīja. Es saniknojos un vairākkārt skaļā balsī viņai uzbrēcu: «Vai tu nedzirdi? Aizver durvis!»

Bet viņa tikai stāvēja un vēl mīlīgāk smaidīja. Tad es kļuvu vai traks aiz dusmām un saucu: «Nu tad es tevi piespiedīšu mani klausīt!»

Un iesitu viņai tā pa galvu, ka viņa nokrita uz grīdas. Tad iegāju otrā istabā un pakavējos tur desmit minūtes. Kad atnācu atpakaļ, durvis vēl joprojām bija vaļā, bet meitenīte stāvēja tieši pie durvīm un žēli raudāja. Es atkal sadusmojos un gribēju sagrābt bērnu, tieši tad — durvis bija veramas uz iekšpusi — uzbrāzās vējš un aizcirta tās — blidīc!— tieši viņai aiz muguras, taču viņa pat nepakustējās. Man aizrāvās elpa, es pat nevaru izteikt, kā jutos tai brīdī, sāku trīcēt, atvēru lēnām un klusi durvis, iebāzu piesardzīgi galvu pa spraugu bērnam aiz muguras un visā balsī iebrēcos:«Vau!» Bet viņa nepakustē­jās! Vai, Hak! Tad es raudādams satvēru viņu savās rokās un iesaucos: «Ai, tu mazā nabadzīte! Lai visvarenais Dievs piedod vecajam Džimam, jo viņš pats to sev visu mūžu nepiedos!» Viņa bija pēc šarlaka kļuvusi kurlmēma, Hak. Kurlmēma! Un es tik ļauni pret viņu izturējos!