Haklberija Fina piedzīvojumi

Divdesmita nodaļa

Viņi uzdeva mums diezgan daudz jautājumu; gribēja zināt, kāpēc mēs tā esam noslēpuši plostu, kāpēc apstājamies un nebraucam dienas laikā. Vai Džims esot izbēdzis nēģeris? Es atbildēju:

— Dieva dēļ! Vai tad izbēdzis nēģeris dotos uz Dienvidiem? Viņi piekrita, ka nēģeris tā vis nedarītu, bet man vajadzēja kaut

kā izlocīties, tāpēc sāku stāstīt:

— Mani tuvinieki dzīvoja Paika novadā, Misūri štatā, kur esmu dzimis. Viņi visi nomira, palikām tikai es, mans tētis un brālis Aiks.

Tētis nolēma visu atstāt un aiziet dzīvot pie tēvoča Bena, kam ir maza ferma un viens zirgs — pie upes, četrdesmit četras'jūdzes lejup aiz Orleānas. Tētis bija nabags, iekritis parādos, tāpēc, kad viņš ar visiem norēķinājās, viņam palika tikai sešpadsmit dolāru un mūsu nēģeris Džims. Ar to naudu nevarējām nobraukt tūkstoš četri simti jūdžu, pat ne uz tvaikoņa klāja vai kā citādi. Kad upē ūdens pacēlās, tētim kādu dienu laimējās: viņš notvēra šo garām slīdošo plosta daļu, un mēs nolēmām ar to aizbraukt līdz Jaunorleānai. Bet tētim atkal neveicās, kāds tvaikonis naktī uzgrūdās mūsu plosta priekšgalam, visi mēs iekritām ūdenī un panirām zem tvaikoņa rata. Džims un es iznirām sveikā, bet tētim bija pilna dūša un Aikam tikai četri gadi, tālab viņi nogāja dibenā. Nākamajās divās dienās mums klājās grūti: visādi ļaudis mums brauca klāt ar laivām un gribēja man atņemt Džimu, jo tiem šķita, ka viņš esot izbēdzis nēģeris. Tad-vairs dienas laikā nebraucām, naktīs mums bija miers no tiem.

Hercogs sacīja:

— Atļauj man palauzīt galvu, kā mēs varētu braukt arī dienas laikā, ja tas būtu vajadzīgs. Es visu pārdomāšu un izgudrbšu labu plānu. Šodien lai paliek viss pa vecam, jo, protams, negribam braukt dienas gaismā garām pilsētai, tas nebūtu veselīgi.

Pievakarē laiks apmācās. Likās, ka būs lietus — visapkārt tālu­mos plaiksnījās rūsa, diezgan zemu pie apvāršņa, un lapas sāka trīsēt —,varēja skaidri redzēt, ka būs nejauks laiks. Tāpēc hercogs un karalis iegāja mūsu būdā apskatīt, kādas tur guļvietas.

Mana guļvieta bija salmu maiss — labāka nekā Džimam, kurš gulēja uz kukurūzas salmiem, kas mēdz sāpīgi durstīt miesu, ja cilvēks griežas uz otriem sāniem, turklāt izkaltušie stiebri tā čab kā sausu lapu kaudze un no šādas švīkstēšanas bieži jāatmostas. Hercogs nolēma, ka viņš ņemšot manu guļammaisu, bet karalis viņam to neatļāva. Viņš teica:

— Manuprāt, jums pašam vajadzēja saprast, ka manam augsta­jam stāvoklim kukurūzas salmu maiss ir nepiemērota guļamvieta. Jūsu gaišība var šo kukurūzas maisu ņemt sev.

Kādu mirkli Džims un es svīdām baiļu sviedrus, jo domājām, ka starp viņiem atkal sāksies ecēšanās. Tālab bijām priecīgi, kad hercogs atbildēja:

— Mans liktenis ir lēmis, ka varmācības dzelzs papēdis mani allaž iemin dubļos. Nelaime ir salauzusi manu kādreiz augstprātīgo garu, es atkāpjos, es padodos. Tāds ir mans liktenis. Esmu viens pasaulē — ļau­jiet man ciest, jo es ciešanas varu panest.

Tiklīdz labi satumsa, devāmies ceļā. Karalis pavēlēja mums- virzīties pa upes vidu un neiedegt ugunis, iekams neaizbrauksim tālu aiz pilsētas. Drīz ieraudzījām nelielu skupsnu uguntiņu — tā bija pilsēta, un mēs tai laimīgi pabraucām garām ar pusjūdzes ātrumu

stundā. Kad bijām nobraukuši trīsceturtdaļjūdzes lejup pa straumi, pacēlām savu signāllaternu. Ap pulksten desmitiem sāka līt, sacēlās vējš, pērkons spēra un zibeņi šaudījās. Karalis pavēlēja mums abiem stāvēt sardzē, kamēr negaiss pārskrien. Tad viņi ar hercogu ielīda būdā un nolikās gulēt. Man vajadzēja stāvēt sardzē pusnaktī, bet es tomēr neietu gulēt, pat ja man būtu gulta, jo cilvēks ne jau katru dienu piedzīvo tādu vētru un to reti gadās novērot. Manu dvēselīt, kā vējš trakodams kauca! Ik pēc pāris sekundēm šķīda tādi zibeņi, ka varēja saskatīt viļņu baltās muguras pusjūdzes apkārtnē, lietus gāzmās salas šķita pelēkas, koki locījās vējā, un tad nodārdēja — brīkš-brākš-bladāc! brīkš-brākš-bladāc!— un pērkons, nikni rūkdams un dārdēdams, aizvēlās tālāk, bet tūlīt atkal nozibeņoja un sekoja jauns grāviens. Viļņi mani brīžiem gandrīz vai noskaloja no plosta, bet es izģērbos, un man nekas nekaitēja. Man nebija jāraizējas arī par siekstām, jo zibeņi šaudījās un liesmoja tik nemitīgi, ka varējām tās vienmēr laikā ieraudzīt, lai pagrieztu plostu uz vienu vai otru pusi un aizpeldētu tām garām.

Man bija jāstājas pusnakts sardzē, kā zināt, bet es tai laikā biju jau kļuvis miegains, tālab Džims teica, ka pusi sardzes nostāvēšot manā vietā. Viņš jau vienmēr bija varen labs pret mani. Ielīdu būdā, bet karalis un hercogs bija tā izpletuši kājas, ka man nebija vietas, kur piemesties, tāpēc nogūlos ārpusē — neko nebēdāju par lietu, jo tas bija silts, un tagad arī viļņi vairs nebija tik lieli. Bet ap pulksten diviem viļņi atkal pieauga, un Džims gribēja mani modināt, bet padomāja, un viņam šķita, ka viļņi tomēr nav tik vareni, lai mūs apdraudētu. Taču viņš maldījās, jo pēkšņi uzlēca milzīgs vilnis un noskaloja mani no plosta. Džims aiz smiekliem gandrīz vai nobeidzās. Viņš bija viegli sasmīdināms nēģeris, otru tādu neesmu redzējis.

Nostājos sardzē, Džims nogūlās un sāka krākt. Drīz vētra pavisam norima, un krasta mājiņās iedegās pirmās uguntiņas. Tad pamodināju Džimu, un mēs ievirzījām plostu kādā slēptuvē, kur pavadīt dienu.

Pēc brokastīm karalis izvilka vecas, nobružātas spēļu kārtis un kādu laiku spēlēja ar hercogu pokeru, piecus centus par partiju. Tad viņiem spēle apnika un viņi nolēma sastādīt «kara plānu», kā mēdza to saukt.

Hercogs iegrūda roku savā somā, izvilka veselu kaudzi afišu un tās skaļi nolasīja. Viena afiša vēstīja, ka «Slavenais doktors Armands de Montalbans no Parīzes lasīs lekciju par frenoloģijas zinātni» tādā un tādā vietā, tādā un tādā dienā un laikā, ieejas maksa desmit centu, par divdesmit pieciem centiem izsniegšot cilvēka raksturojumu ar zīmējumu. Hercogs teica, ka viņš pats esot šis doktors. Kādā citā afišā viņš saucās «pasaulslavenais traģiķis, Šekspīra lomu tēlotājs Gariks Jaunākais* no Drurīleinas teātra Londonā». Pārējās afišās viņš bija dēvēts vēl citos vārdos un bija attēlotas viņa brīnumspējas, kā, piemēram: ar burvju rīksti viņš atrodot zemē ūdeni un zeltu, izkliedējot raganas burvestības u. tml. Beidzot viņš sacīja:

— Tomēr teātra mūza man ir visdārgākā. Vai esat kādreiz bijis uz skatuves, augstība?

— Nē,— karalis atbildēja.

— Jums tas būs jādara, iekams paies trīs dienas, Nogāztais Augstmani,— hercogs sacīja,— pirmajā pilsētā, kur nokļūsim, noīrē­sim zāli un izrādīsim zobenu divkauju no «Ričarda Trešā» un balkona skatu no lugas «Romeo un Džuljeta». Kā jums tas patīk?

— Es darīšu visu, kas būs ienesīgs, Bildžuoter, bet redziet, es neko nejēdzu no teātra mākslas un pat neesmu aktierus redzējis. Kad mans tēvs viņus ielūdza pilī, es vēl biju pārāk mazs. Vai jūs varētu mani apmācīt?

— Pavisam viegli!

— Labi. Man jau sen rokas kņud uzsākt kaut ko jaunu. Sāksim tūlīt!

Tad hercogs viņam pastāstīja, kas ir Romeo un Džuljeta, un piebilda, ka esot pieradis tēlot Romeo, tāpēc karalim būšot jātēlo Džuljeta.

— Bet, ja Džuljeta ir tik jauniņa, tad taču būs visai savādi, ja tai būs kails galvvidus un sirma vaigubārda.

— Nebēdājiet, šie lauku stulbeņi par to pat nepadomās. Turklāt jūs būsiet skatuves tērpā un izskatīsieties pavisam citāds. Džuljeta stāv uz balkona, jūsmodama par mēnesnīcu, iekams dodas pie miera. Viņa apģērbusi naktskreklu, galvā viņai ir kruzuļaina aubīte. Seit ir tēlotāju tērpi.

Viņš izvilka pāris katūna tērpu, šūtus no priekškara drēbes, teikdams, ka tie esot Ričarda III un viņa pretinieka viduslaiku bruņutērpi, pēc tam izvilka baltu katūna naktskreklu un no tā paša auduma darinātu aubi.

Karalis bija apmierināts; hercogs paņēma grāmatu un sāka lasīt lomas ļoti pacilātā un svinīgā balsī, reizē lēkādams un tēlodams, lai parādītu, kā jāspēlē. Tad viņš iedeva grāmatu karalim un pavēlēja viņam iemācīties savu lomu no galvas.

Pēc trim jūdzēm upes līkumā parādījās maza pilsētiņa, un pēc pusdienām hercogs teica, ka esot izdomājis veidu, kā braukt ar plostu dienas laikā, neapdraudot Džimu. Viņš apgalvoja, ka aizbraukšot uz pilsētiņu un visu4 nokārtošot. Arī karalis vēlējās turp aizbraukt un paskatīties, vai kaut kas nepalaimējas. Mums bija izsīkuši kafijas krājumi, un Džims piebilda, lai arī es aizbraucot ar laivu abiem līdzi iegādāties kafiju.

Kad iegājām pilsētiņā, tā šķita izmirusi, ielas bija tukšas, bez kustības un klusas kā svētdienā. Ieraudzījām slimu nēģeri, kas sauļojās pagalmā. Viņš teica, ka visi, atskaitot bērnus, slimniekus un loti vecus cilvēkus, esot aizgājuši uz lūgšanas sapulci mežā, divu jūdžu attālumā no pilsētas. Karalis izvaicāja nēģeri, kā turp var nok}ūt, un sacīja, ka ari viņš došoties turp un uz labāko apstrādāšot sapulces dalībniekus; viņš atļāva arī man viņu pavadīt. Hercogs sacīja, ka viņam jāejot uz tipogrāfiju. Mēs to drīz atradām, nelielu uzņēmumu virs namdara darbnīcas,— visi namdari un burtliči bija aizgājuši uz sanāksmi, bet durvis atstājuši neaizslēgtas. Telpa bija netīra, drazām piemētāta, visur varēja redzēt tintes traipus, pie sienām karājās paziņojumi par pārdodamiem zirgiem un izbēgušiem nēģeriem. Hercogs novilka svārkus un teica, ka vairāk viņam arī neko nevajagot. Tad es un karalis devāmies uz lūgšanas sapulci.

Mēs tur nokļuvām pēc pusstundas, nosvīduši gluži slapji, jo bija briesmīgi karsta diena. Bija sapulcējušies vairāk nekā tūkstoš cilvēku no divdesmit jūdžu apkaimes. Meži bija pilni zirgu pajūgiem un furgoniem, kas bija novietoti kur kurais. Zirgi ēda auzas no silēm, vēcināja astes un mīdījās, atgaiņādami mušas. Bija izveidotas noju­mes no pāļiem, pārsegtas ar zaļojošiem zariem; tur pārdeva limonādi un piparkūkas, kaudzēs nogrūstus arbūzus, svaigu kukurūzu un citus zaļumus.

Sprediķi noturēja tādās pašās nojumēs, tikai plašākās, tur sēdēja lieli ļaužu bari. Soli bija izgatavoti no dēļu nomaļiem, to apaļajā pusē izurbtajos caurumos bija iespraustas nūjas kāju vietā. Soliem nebija atzveltņu. Sprediķotāji stāvēja uz augstas tribīnes nojumes vienā galā. Sievietēm bija galvā salmu cepures, dažas bija pusvilnas tērpos, citas kokvilnas, dažas jaunākās — katūna kleitās. Daži jaunekļi stāvēja basām kājām, un dažam bērnam nebija cita apģērba kā vien pakulu krekls. Dažas vecākas sievas adīja, un jaunieši slepeni zīmīgi samirkšķinājās.

Pirmajā nojumē, kurā iegājām, sludinātājs lasīja priekšā garīgu dziesmu. Viņš nolasīja divas rindas, visi tās nodziedāja, dziesma skanēja ļoti svinīgi, bija daudz ļaužu, un tie dziedāja pacilātībā. Sludinātājs nolasīja atkal divas vārsmas, ļaudis dziedāja, un tā tas turpinājās. Ļaudis aizvien vairāk iejūsminājās, dziedāja skaļāk un skaļāk, dziesmas beigās daži sāka vaidēt, daži kliegt. Tad sludinātājs sāka svētrunu lielā nopietnībā, paliecās uz tribīnes vienu pusi, tad uz otru, tad pārliecās tribīnei tieši pāri, viņa rokas un augums nemitīgi kustējās, un viņš izkliedza vārdus ar visu spēku. Sad un tad sludinā­tājs atvēra un pacēla savu Bībeli, vicinādams to uz visām pusēm un saukdams:

— Te ir vara čūska tuksnesīl Paceliet acis uz to un iemantojiet dzīvību!

Un ļaudis sauca:

— Slava! A-a-men!

Tā viņš turpināja, un ļaudis vaidēdami atsaucās:

— Amen!

— Ak, nāciet pie nožēlu sola, nāciet ārā no grēku tumsas! (Amen!) Nāciet, slimie un cietēji (Amen!), nāciet, klibie, kroplie un aklie (Amen!), nāciet, nabadzīgie un trūcīgie, kaunā iegrimušie (Amen!), nāciet visi, kas esat noguruši, aptraipīti un izmocīti! Nāciet visi, kam gars salauzts, kam sirds noskumusi! Nāciet savās skrandās un grēkos, un netikumos! Brīvi plūst ūdeņi, kas jūs šķīstīs, debesu vārti ir atvērti — ak, ienāciet un gūstiet mieru! (A-men, slava, alelujā!)

Un tā tālāk. Sludinātāja vārdus vairs nevarēja sadzirdēt, tā visi kliedza un raudāja. Cilvēki šur tur barā piecēlās un ar pūlēm sev izlauza ceļu līdz nožēlu solam, asaras plūda pār viņu vaigiem. Kad visi nožēlnieki bija nokļuvuši līdz pirmajiem soliem, viņi dziedāja un kliedza, un nokrita uz salmiem kā ārprātīgi un jukuši.

Iekams attapos, arī karalis bija turp aizgājis, varēja dzirdēt viņa skaļo balsi, tad viņš uzrāpās uz tribīnes. Sludinātājs viņu lūdza runāt uz ļaudīm, un viņš to darīja. Viņš stāstīja, ka bijis jūras laupītājs trīsdesmit gadu, braucis pa Indijas okeānu, pēdējā pavasarī daudz viņa bandas locekļu kritūši kautiņā un viņš atgriezies dzimtenē savākt jaunu laupītāju baru, bet, paldies Dievam, viņu pagājušajā naktī uz tvaikoņa apzaguši un izsvieduši krastā bez viena centa, un viņš par to priecājoties, tas esot vissvētīgākais notikums viņa mūžā, jo viņš tagad esot kļuvis pavisam cits cilvēks un pirmo reizi savā dzīvē laimīgs. Kaut gan nabags, viņš došoties atpakaļ Indijas okeānā un savu atlikušo mūža daļu ziedošot, lai atgrieztu jūras laupītājus uz patiesības ceļa. Viņš to spēšot labāk nekā jebkurš eits, jo pazīstot visas jūras laupītāju bandas Indijas okeānā. Viņš gan nenokļūšot tur ātri, jo viņam neesot naudas, bet tomēr nokļūšot! Ik reizes, kad atgriezīšot kādu jūras laupītāju, viņš tam teikšot: «Nepateicies man, es to nepelnu, visi nopelni pieder Pokvilas iedzīvotājiem, kas sapulcē­jās, lai pielūgtu Dievu, viņi ir brāļi un labdari, un viņu labais sludinātājs ir katra laupītāja visuzticamākais draugs!» Tad viņš sāka raudāt, un līdz ar viņu raudāja visi klātesošie. Tad kāds iesaucās:

— Saziedosim viņam naudu, saziedosim!

Kāds pusducis ļaužu pielēca kājās, lai to darītu, bet kāda balss iesaucās:

— Lai viņš pats apstaigā mūs ar cepuri!

Visi un arī sludinātājs viņam piekrita.

Karalis apstaigāja ļaužu baru, turēdams rokā cepuri, slaucīdams asaras, svētīdams un slavēdams ļaudis, pateikdamies par viņu labsir­dību pret nabaga jūras laupītājiem tālajās jūrās. Cita pēc citas piecēlās visskaistākās meitenes, kurām asaras lija pār vaigiem, un lūdza atļauju viņu noskūpstīt piemiņai; un viņš vienmēr šo atļauju deva, dažas meitenes viņu apskāva un skūpstīja piecas vai sešas reizes.

Viņu uzlūdza paviesoties pilsētā kādu nedēļu, katrs aicināja viņu padzīvot savā mājā un teica, ka viņš tos ļoti pagodinot, bet viņš atbildēja — tā kā lūgšanu sapulce šodien beidzoties, viņš te esot lieks un ļoti steidzoties nokļūt Indijas okeānā un sākt savu atgriešanas darbu pie jūras laupītājiem.

Kad nokļuvām atpakaļ uz plosta un karalis saskaitīja ziedojumus, izrādījās, ka viņš ir savācis astoņdesmit septiņus dolārus un septiņdes­mit centus. Viņš bija paķēris arī trīsgalonu viskija pudeli, ko bija atradis mežā zem kāda pajūga. Karalis teica: visu saskaitot, var teikt, ka viņš nekad neesot tik daudz ieguvis savā misionāra darbā. Viņš piebilda, ka pagāni nekad nevarot radīt tādu iespaidu kā jūras laupītāji, kad jāapstrādā lūgšanu sapulce.

Hercogam arī šķita, ka viņš diezgan labi nopelnījis, iekams parādījās karalis, pēc tam viņš domāja citādi. Hercogs tipogrāfijā bija salicis un iespiedis divus sludinājumus — par zirga pārdošanu — un saņēmis naudu: četrus dolārus. Bez tam viņš bija par desmit dolāriem pieņēmis citus sludinājumus avīzei un teicis, ka tos iespiedī­šot par četriem dolāriem, ja samaksāšot uz priekšu, un pasūtītāji to izdarījuši. Pasūtīt avīzi varēja par diviem dolāriem gadā, bet viņš pieņēmis trīs pasūtījumus par pusdolāru ar noteikumu, ka pasūtītāji samaksās iepriekš,— un tie gribējuši viņam samaksāt, kā parasts, ar malku un sīpoliem, bet viņš sacījis, ka nupat esot nopircis tipogrāfiju un pazeminājis avīzes cenu, cik vien iespējis, un tāpēc maksa esot jādabū skaidrā naudā. Viņš salicis arī nelielu dzejoli, kuru bija pats no galvas sacerējis,— trīs pantus — ļoti maigus un skumjus, kas sākās tā: «Lauz, aukstā pasaule, šo slimo sirdi!» To viņš atstājis saliktu un gatavu iespiešanai avīzē bez maksas. Tātad viņš bija nopelnījis deviņarpus dolārus un teica, ka esot smagi nostrādājies visu dienu.

Viņš parādīja vēl vienu mazu sludinājumu, ko bija iespiedis bez maksas, jo tas bija domāts mums. Tam klāt bija uzzīmēts izbēdzis nēģeris ar nūjas galā uzkārtu saini pār plecu, apakšā bija paraksts «200 dolāru atalgojums». Sludinājumā bija stāstīts par Džimu un dots viņa sīks apraksts. Viņš esot izbēdzis no Sentžaka plantācijas, četrdesmit jūdžu attālumā no Jaunorleānas, pagājušajā ziemā, laikam devies uz ziemeļiem, un kas viņu noķers vai atsūtīs atpakaļ, saņems atalgojumu un samaksu par izdevumiem.

— Tagad,— sacīja hercogs,— varam braukt uz plosta arī dienā, ja gribam. Tiklīdz ieraudzīsim kādu pretimbraucēju, varam Džimam ar virvi sasiet rokas un kājas, nolikt viņu būdā, parādīt šo sludinājumu un teikt, ka esam viņu notvēruši upes augštecē, ka esam pārāk nabagi, lai brauktu ar. tvaikoni, tāpēc aizņēmāmies šo mazo plostu no draugiem un braucam saņemt atalgojumu. Roku un kāju važās Džims izskatītos vēl labāk, bet tās nesaskanētu ar stāstu par mūsu

nabadzību. Tās varētu jau likties greznība. Virves ir piedienīgākas —• mums jāievēro stila vienība, kā mēdzam sacīt uz skatuves.

Mēs visi sacījām, ka hercogs to gudri izdomājis, un nu mūs nekas vairs nekavēja braukt dienas gaismā. Šķita, ka šonakt paspēsim nobraukt pietiekami daudz jūdžu, lai attālinātos no trokšņa, kas sacelsies pilsētiņā pēc hercoga darbības tipogrāfijā,— pēc tam varē­jām braukt atklāti — ja vēlējāmies.

Mēs paslēpāmies un sēdējām klusi, izbraucām tikai ap pulksten desmitiem, aizslīdējām labi tālu garām pilsētai un pacēlām laternu tikai tad, kad pilsētu vairs nevarēja saskatīt.

Kad Džims mani četros aicināja stāties sardzē, viņš jautāja:

— Hak, kā tu domā, vai mēs vēl daudz karaļu sastapsim mūsu ceļojumā?

— Nē,— atbildēju,— nedpmāju vis.

— Tas ir labi,— viņš atbildēja,—vienu vai divus es vēl varētu paciest, bet ar tiem būtu diezgan. Karalis ir traki piedzēries, un arī hercogs nav labāks.

Izrādījās, ka Džims bija lūdzis karali kaut ko pateikt franču valodā, lai dzirdētu, kā šī valoda skan, bet karalis atbildējis, ka ir tik ilgi dzīvojis šai zemē, tik daudz pārcietis, ka aizmirsis savu valodu.