Haklberija Fina piedzīvojumi

Trīsdesmit sestā nodaļa

Sai naktī, kad šķita, ka visi ir iemiguši, mēs atkal nolaidāmies pa zibensnovedēju un ieslēdzāmies piebūvē, izbērām spīdīgos praulus un sākām darbu. Attīrījām sev vietu četras vai piecas pēdas apakšējā baļķa vidū. Toms teica — tas esot tieši aiz Džima gultas un zem šī baļķa mums jāsākot rakt; kad būsim izrakušies līdz Džima būdas iekšienei, neviens pat nepamanīšot, ka tur ir bedre, jo Džima sega nokarājas līdz zemei; tā būtu jāpaceļ, lai ieraudzītu caurumu. Tā mēs rakām ar nažiem līdz pusnaktij, nogurām kā suņi, mūsu rokas bija tulznās, tomēr nekas liels no mūsu darba nebija redzams. Beidzot es sacīju:

— Tom Sojer, šis darbs ir veicams nevis trīsdesmit septiņos, bet trīsdesmit astoņos gados.

Viņš neko neatbildēja, bet nopūtās, drīz vien beidza rakt, un es jutu, ka viņš ilgi domā. Tad viņš sacīja:

— Nav vērts, Hak, nekas neiznāks. Ja mēs būtu ieslodzīti, tad gan šis darbs veiktos, jo mums būtu laika diezgan, mēs varētu rakt katru dienu tikai dažas minūtes, kamēr sardze mainās, tad uz mūsu rokām nebūtu tulznu, un mēs tā varētu darboties gadu pēc gada un paveikt visu, kā nākas. Bet tagad nevaram tā muļķoties, mums jāsteidzas, mums nav laika Ja mēs vēl vienu nakti tā strādāsim, tad mums uz nedēļu darbs būs jāpārtrauc, lai sadziedinātu rokas,— citādi nevarē­sim nazi noturēt.

— Ko tad darīsim, Tom?

— Es tev pateikšu. Tas gan nebūs pareizi un tikumiski, un es nevēlos, lai tas kļūtu zināms, bet ir tikai viens veids — mums viņš jāizrok ar kapļiem, bet iedomāsimies, ka tie ir naži.

— Tā ir valoda!— es iesaucos.— Tava galva strādā aizvien labāk, Tom Sojer. Kaplis ir īstais rīks, tikumisks vai netikumisks, bet es par tikumību nedodu ne grasi. Kad gribu nozagt nēģeri, arbūzu vai svētdienas skolas lasāmgrāmatu, tad man ir vienalga, kā es to izdarītu, lai tikai šis darbs veiktos. Es vēlos tikai nēģeri, arbūzu vai svētdienas skolas grāmatu. Un, ja kaplis ir piemērots rīks, tad es ar to izrakšu nēģeri, arbūzu vai svētdienas skolas grāmatu. Un, lai speciālisti domā, ko grib, es par viņu domām nedodu pat nosprāgušu žurku.

— Labi,—viņš sacīja,— šai gadījumā var attaisnot mūs, ja lieto­jam kapļus un iedomājamies, ka tie ir naži. Ja tā nebūtu, es to nepieļautu un pats nekad nepārkāptu noteikumus — jo, kas ir pareizs, tas ir pareizs un, kas nepareizs, tas nepareizs, un nevienam cilvēkam nav tiesību nepareizi rīkoties, ja viņš nav muļķis un zina, kas jādara. Tu varētu izrakt Džimu ar kapli, neiedomājot neko citu, jo tu neko labāku nezini, bet man tas neder, jo es zinu. Dod man nazi.

Viņam pašam bija kabatas nazis, bet es viņam iedevu savējo. Viņš to nosvieda zemē un iesaucās:

— Dod lielāku nazi!

Nezināju, ko darīt, tad sapratu. Pagrābstījos starp vecajiem rīkiem, izvilku kapli, pasniedzu to Tomam, viņš to paņēma un sāka strādāt, neteikdams ne vārda.

Viņš vienmēr bija tāds, ievēroja principus. Es paņēmu lāpstu, un mēs kaplējām un rakām tā, ka smiltis lidoja. Strādājām tā pusstundu, bet vairāk nespējām — tomēr bijām jau izrakuši pamatīgu caurumu. Uznācis augšā, savā istabā, paskatījos pa logu un ieraudzīju, ka Toms visiem spēkiem pūlējās uzlīst pa zibensnovedēju, bet nespēja, jo viņam sāpēja roku čūlas. Beidzot viņš sacīja:

— Nav vērts, es to nespēju. Kā tu domā, ko lai tagad daru? Vai tu nevari kaut ko sagudrot?

— Jā,— atbildēju,— bet man šķiet — tas būs pret noteikumiem. Uznāc pa kāpnēm un iedomājies, ka tās ir zibensnovedējs.

Tā viņš darīja.

Nākošajā dienā Toms nozaga alvas karoti un kapara svečturi, lai pagatavotu Džimam dažas spalvas, viņš paņēma arī sešas tauku sveces. Es slaistījos ap nēģeru būdām, gaidīdams izdevīgu brīdi, un nozagu trīs skārda šķīvjus. Toms teica, ka ar tiem nepietiekot, bet es atbildēju, ka neviens neredzēs šķīvjus, kurus Džims izsviedīs, jo tie iekritīs nezālēs pie loga,— mēs varētu tos viņam iesviest atpakaļ, un viņš rakstītu uz tiem vēlreiz. Toms bija apmierināts. Tad viņš sacīja:

— Tagad jāpadomā, kā mēs piegādāsim Džimam šīs lietas.

— Iebāzīsim pa caurumu, kad to izraksim,— es atbildēju.

Toms tikai nicīgi paskatījās un kaut ko norūca, ka neviens vēl tik

muļķīgu domu neesot izteicis, tad turpināja domāšanu. Beidzot iz­teicās, ka esot izdomājis divus trīs paņēmienus, bet vēl neesot galīgi izvēlējies. Mums esot iepriekš jāaprunājas ar Džimu.

Sai vakarā nolaidāmies pa zibensnovedēju dažas minūtes pēc desmitiem. Paņēmuši līdzi sveci, klausījāmies pie loga un dzirdējām Džimu krācam, iesviedām viņam sveci, bet viņš nepamodās. Tad sākām steidzīgi rakt ar kapli un lāpstu, un pēc divarpus stundām mūsu darbs bija galā. Ielīdām pa Džima gultas apakšu, pagrābstījā- mies būdā, atradām sveci un to aizdedzinājām. Pastāvējām pie Džima kādu brīdi, redzējām, ka viņš izskatās stiprs un veselīgs, tad viņu uzmanīgi pamodinājām. Viņš bija tik priecīgs, mūs ieraugot, ka sāka raudāt un sauca mūs par balodīšiem un vēl citādos mīļos vārdos, gribēja, lai tūlīt atnesam kaltu, atkaļam važu no viņa kājas un, nezaudējot laiku, visi aizbēgam. Bet Toms paskaidroja viņam, ka tas nebūtu pēc noteikumiem, apsēdās un pastāstīja visus mūsu plānus, piebilzdams, ka varam tos ikkuru brīdi mainīt, ja saceltos trauksme, lai viņš nebīstoties, mēs viņu noteikti atsvabināšot.

Tad Džims nomierinājās, mēs apsēdāmies un parunājām par vecajiem laikiem. Toms Džimu izprašņāja un, kad uzzināja, ka tēvocis Sailass nāk katru dienu divas reizes ar viņu kopā lūgt Dievu un krustmāte Sallija pārbauda, vai viņam te ir ērti un vai viņš ir paēdis, un ka abi esot pret viņu bezgala laipni,— tad sacīja:

— Tagad es zinu, kā rīkoties. Iesūtīšu tev dažas lietas ar viņiem.

Es iebildu:

— Nedari to, tā ir nedzirdēti muļķīga doma.

Taču viņš manus vārdus neievēroja, bet turpināja izklāstīt savus plānus, kā allaž mēdza darīt.

Viņš stāstīja Džimam, ka mēs iesūtīsim viņam ar Netu — nēģeri, kas Džimu ēdināja,— pīrāgā ieceptas virvju kāpnes un citus lielus priekšmetus un ka viņam jābūt ļoti vērīgam, nav ne par ko jābrīnās, un lai viņš neko nerādot Netam. Mazus priekšmetus Toms ielikšot tēvoča svārku kabatās, un Džimam tie esot jāizzog, citas lietas mēs piesiešot pie krustmātes priekšauta saitēm vai ielikšot priekšauta kabatā, ja būs izdevība. Izstāstījām ari, kas šīs lietas būs un kādam nolūkam tās iesūtīsim. Toms ieteica Džimam rakstīt dienasgrāmatu uz krekla ar savām asinīm un vēl šo to. Viņš pateica visu. Džims gan daudz ko nesaprata, un daudz kas viņam šķita nevajadzīgs, taču viņš nolēma, ka laikam baltie ļaudis visu zina daudz labāk nekā viņš, tāpēc bija apmierināts un apsolījās darīt visu tieši tā, kā Toms viņam ieteica.

Džimam bija daudzas pīpes, darinātas no kukurūzas stiebriem, un arī tabaka, tā mēs itin labi pavadījām laiku, pēc tam izlīdām pa izrakto caurumu un aizgājām mājās gulēt, tikai mūsu rokas izskatījās kā nodīrātas.

Toms bija labā omā. Viņš teica, ka nekad neesot izstrādājis tik labu joku un tā nodarbinājis savu prātu, viņš labprāt spēlētu šo spēli visu mūžu un novēlētu, lai Džimu atsvabina mūsu bērni, liekoties, ka arī Džimam šī spēle aizvien vairāk iepatiksies, kad viņš pie tās pieradīs. Toms piebilda, ka mēs to varētu turpināt astoņdesmit gadus un uzstādīt rekordu, un tad visi šīs spēles līdzdalībnieki kļūtu slaveni.

Otrā rītā aizgājām pie malkas grēdas un ar cirvi sacirtām kapara svečturi sīkos gabalos, un Toms ielika tos un alvas karoti sev kabatā. Tad aizgājām pie nēģeru būdām, un, kamēr es novērsu Neta uzmanību, Toms iebāza gabalu svečtura kukurūzas plācenī, kas bija ielikts Džima bļodā. Mēs gājām Netam līdzi, lai redzētu, kas notiks. Viss izdevās lieliski: kad Džims iekoda kapara gabalā, viņš gandrīz sev izlauza visus zobus — labāk nemaz nevarēja būt! Tā domāja Toms. Džims izlikās, it kā plācenī iekļuvis akmentiņš, kā tas dažreiz mēdz gadīties, taču turpmāk viņš nekad nekoda uzreiz, bet iepriekš trīs vai četras reizes izbakstīja ēdamo ar dakšiņu.

Kamēr tā stāvējām pustumšajā būdā, pēkšņi no Džima gultas apakšas izlīda divi suņi, kam sekoja citi suņi, līdz būdā saskrēja visi vienpadsmit un mēs nevarējām vairs ne pakustēties. Dieva vārds, bijām aizmirsuši aizslēgt piebūves durvis. Nēģeris Nets iebļāvās «Raganas!», nogāzās uz grīdas starp suņiem un sāka tā vaidēt, it kā mirtu. Toms atrāva vaļā durvis, izsvieda laukā gabalu no Džima atstātās gaļas, suņi metās uz šo gaļas gabalu, divās sekundēs arī Toms izskrēja no būdas, atgriezās un pievēra durvis, un es zināju, ka viņš noslēdzis arī piebūves durvis.

Tad viņš apstrādāja nēģeri, laipni izzobodams viņu, vaicāja, vai viņš atkal neesot iedomājies, ka ir kaut ko redzējis. Nēģeris piecēlās, blisināja acis un sacīja:

— Māster Sid, jūs teiksiet, ka esmu nelga, bet lai te uz vietas nobeidzos, ja pats savām acīm neredzēju te miljoniem suņu vai vilku, vai sazin ko. Zvēru, ka redzēju. Māster Sid, es jutu viņas, es jutu viņas, ser, viņas drāzās man pāri. Gan es viņas noķeršu, sagrābšu

rokās šīs raganas — tikai vienu reizi, tikai to es gribētu. Bet labāk gan būtu, ka viņas liktu mani mierā.

Toms atbildēja:

— Pateikšu tev savas domas. Kāpēc viņas ierodas šeit tieši tad, kad izbēgušais nēģeris ēd brokastis? Tāpēc, ka viņas ir izsalkušas,— lūk, iemesls. Izcep viņām raganu pīrāgu — tas ir viss, ko tu vari darīt.

— Bet, māster Sid, kā lai es izcepu tādu raganu pīrāgu? Es nezinu, kā to pagatavo. Nekad neesmu par tādiem pīrāgiem dzirdējis.

— Labi, tad izcepšu to pats.

— Vai jūs to darīsiet? Patiesi? Tad gan es nokritīšu pie jūsu kājām!

— Labi. Darīšu to tevis labā, jo tu biji pret mums laipns un parādīji mums izbēgušo nēģeri. Bet tev jābūt ļoti piesardzīgam. Kad atnāksim, pagriez mums muguru un neliecies redzam, ko ieberam bļodā. Un neskaties arī tad, kad Džims iztukšo bļodu,— tad var notikt kaut kas neiedomājams. Un, galvenais, nepieskaries raganu lietām.

— Pieskarties, māster Sid? Ko jūs runājat? Es tām nepieduršu ne pirksta, pat ja man dotu desmittūkstoš biljonu dolāru.

Trīsdesmit septītā nodaļa

To mēs nokārtojām. Tad aizgājām pie atkritumu kaudzes pagalma dziļumā, kur glabājās vecas kurpes, lupatas, pudeļu lauskas, nolietoti skārda trauki un citi krāmi, parakņājāmies un atradām vecu skārda mazgājamo bļodu, aizbāzām, cik spējām, caurumus, lai varētu tajā izcept pīrāgu. Tad nokāpām pagrabā, piebērām bļodu pilnu miltiem, pēc tam gājām brokastot. Pa ceļam atradām dažas naglas. Toms sacīja — tās noderēšot cietumniekam, lai ieskrāpētu savu vārdu un savu ciešanu stāstu uz sienas. Vienu naglu viņš iesvieda krustmātes priekšauta kabatā, jo priekšauts bija pakārts uz krēsla atzveltnes. Otru naglu iedūrām tēvoča Sailasa cepures lentē (cepure gulēja uz rakstāmgalda), un bērni mums stāstīja, ka tētis un māmiņa šorīt iešot uz izbēgušā nēģera būdu. Tad sēdāmies pie brokastgalda, un Toms iebāza alvas karoti tēvoča kabatā. Krustmāte Sallija vēl nebija atnākusi, mums bija mazliet jānogaida.

Tad viņa ienāca sakarsusi, pietvīkusi un dusmīga, nevarēja gan­drīz sagaidīt lūgšanas beigas, sāka jau liet kafiju tasēs, ar uzpirksteni uz otrās rokas pirksta šad tad uzpaukšķināja kādam bērnam pa galvu, kas gadījās tuvāk, un beidzot sacīja:

— Izmeklējos visu māju no augšas līdz apakšai, bet nekādi nevaru saprast, kur palicis tavs otrais krekls.

Sirds man nokrita gar plaušām un aknām vēderā, kāds cietāks kukurūzas plāceņa gabals iesprūda kaklā; es ieklepojos, tas izsprāga pāri galdam un trāpīja kādam bērnam acī — mazais sāka locīties kā tārps uz makšķeres āķa un iebrēcās visā kaklā, Toma ģīmis kļuva zils — tas viss notika ceturtdaļminūtes laikā, es savu apjukumu labprāt būtu pārdevis par puscenu, ja vien atrastos pircējs. Bet tad atģidāmies, mūs bija sastindzinājis pēkšņais jautājums. Tēvocis Sailass sacīja:

— Tas ir visai dīvaini, neko nesaprotu. Labi zinu, ka kreklu novilku, jo . . .

— Jo tev mugurā bija tikai viens krekls, nevis divi! Paklausieties, kā šis cilvēks runā! Es zinu, ka tu to noģērbi, jo man ir labāka atmiņa nekā tev, un vakar krekls bija izkārts uz virves žāvēšanai — es pati to redzēju. Tsi sakot — tas ir pazudis un tev būs jāģērbj sarkanais flaneļa krekls, līdz atradīšu laiku uzšūt tev citu. Tas jau būs trešais krekls, ko tev šuju divu gadu laikā. Ar pūlēm tev jāapgādā krekli! Nesaprotu, ko tu ar tiem dari! Tavos gados taču būtu laiks iemācīties rūpīgāk glabāt savas mantas.

— Zinu, Sallij, un pūlos to darīt, cik spēju. Taču tā nav šoreiz mana vaina, jo es kreklus redzu tikai tad, kad tie man mugurā, un nedomāju, ka būtu tos kādreiz nozaudējis.

— Nav tava vaina, ka neesi nozaudējis, Sailas, bet, ja tu spētu, tad, man šķiet, katrā ziņā kreklu nozaudētu. Bet ne jau krekls vien pazudis. Pazudusi ari karote, un ari tas vēl nav viss. Bija desmit karotes, palikušas tikai deviņas. Man liekas — teļš aprijis kreklu, bet teļš taču nevarēja aprit karotes, noteikti ne!

— Bet kas tad vēl nozudis, Sallij?

— Pazudušas sešas sveces! Laikam žurkas būs tās sagrauzušas — tā es domāju. Brīnos, ka tās nav sagrauzušas visu māju,— tu taču vienmēr tikai apsoli aizbāzt žurku alu caurumus, bet nekad to nedari, un, ja žurkas nebūtu muļķes, tās gulētu tavos matos, Sailas, un tu to nemaz nepamanītu. Taču žurkas nevarēja sagrauzt karotes.

— Sallij, esmu vainīgs, atzīstos—biju nolaidīgs. Jau rītdien aizbāzīšu visus žurku caurumus.

— Kāpēc steigties, gan jau aizbāzīsi nākamgad! Matilda Endže- līna Araminta Felps!

Noplaukšķēja sitiens ar uzpirksteni, meitene izrāva roku no cukurtrauka un sēdēja nekustēdamās. Bet šai brīdī ienāca nēģeriete un iesaucās:

— Misis, pazudis palags!

— Palags pazudis! Vai dieviņ!

— Šodien pat aizbāzīšu visus caurumus,— sacīja tēvocis Sailass bēdīgu skatienu.

—Nerunā! Vai tad tu domā, ka žurkas aizvilkušas palagu? Kur tas palicis, Liza?

— Tik tiešām nezinu, misis Sallija. Vakar karājās uz virves, bet šodien pagalam, nav vairs tur!

— Nu ir pienācis pasaules gals. Neesmu tā kaut ko piedzīvojusi savā mūžā! Krekls, palags, karote un sešas sve . . .

— Misis!—brēkdama ieskrēja nēģeru meitene.— Pazudis kapara svečturis!

— Arā, skuķi, vai arī sviedīšu tev ar kafijas kannu!

Krustmātes Sallijas žults vārījās. Nolēmu pie pirmās izdevības

aizbēgt mežā un nogaidīt, līdz negaiss būs pāri! Bet krustmātes dusmu izvirdumi turpinājās, viņa runāja viena, bet visi pārējie sēdēja klusi un bikli. Beidzot tēvocis Sailass ar visai muļķīgu sejas izteiksmi izvilka no savas kabatas karoti. Krustmāte Sallija apklusa ar atplestu muti un paceltām rokām, bet es vēlējos labāk būt Jeruzalemē vai kaut kur citur.

Tad viņa iesaucās:

— Tā jau es domāju! Karote bija visu laiku tavā kabatā, un vai tur nav arī visas pārējās lietas? Kā tā tur nokļuva?

— Es patiesi nezinu, Sallij,— viņš atbildēja it kā atvainodamies, — tu taču zini, ka citādi es pateiktu. Pirms brokastīm lasīju Apustuļu darbus, septiņpadsmito nodaļu, varbūt ieliku karoti kabatā, pats ne­maz nemanot, domādams, ka ielieku tur evaņģēliju. Tā tas būs bijis, jo evaņģēlija manā kabatā nav. Iešu un paskatīšos, un, ja evaņģēlijs būs savā vietā, tad zināšu, ka neesmu ielicis to kabatā, bet paņēmis karoti un . . .

— Dieva dēļ, liec taču mani mierā! Ejiet visi prom un nenāciet man klāt, līdz nomierināšos!

Es viņu būtu sadzirdējis, ja viņa čukstētu pie sevis, nevis tā kliegtu, un pieceltos, un paklausītu viņai, pat ja būtu miris.

Kad gājām caur viesistabu, vecais vīrs paņēma savu cepuri, bet nagla nokrita uz grīdas, viņš to pacēla un nolika uz plaukta un, ne vārda neteicis, izgāja. Toms visu to redzēja, atcerējās karoti un teica:

— Nav nozīmes iesūtīt kādu lietu ar viņu, uz viņu nevar paļau­ties,— un piebilda:Bet ar karoti viņš mums ļoti palīdzēja, pats to nezinādams, tālab iesim un palīdzēsim viņam — viņš pats to nezinās — aizbāzīsim žurku alas.

Apakšā, pagrabā, žurku alu bija diezgan daudz, taču mēs, tur darbodamies veselu stundu, veicām savu darbu pamatīgi un labi. Tad izdzirdējām soļus uz kāpnēm, nopūtām sveci un paslēpāmies. Ienāca vecais vīrs, vienā rokā turēdams sveci un otrā rokā visu, ko bija sagrābstījis. Viņš izskatījās tikpat izklaidīgs kā vienmēr. Tēvocis apstaigāja visas žurku alas pēc kārtas. Tad viņš domīgi stāvēja kādas piecas minūtes, norausdams no sveces nopilējušos taukus. Pēc tam lēni it kā sapnī pagriezās pret kāpnēm un sacīja:

— Lai mani nosit, nekādi nevaru atcerēties, kad es to izdarīju. Tagad varētu viņai parādīt, ka viņa mani veltīgi rājusi par žurku alām. Bet lai paliek! Tikpat nebūs nekāda labuma.

Tā viņš, pie sevis kaut ko ņurdēdams, uzgāja augšā pa kāpnēm, un arī mēs gājām projām. Varen lādzīgs bija šis mūsu vecais tēvocis. Tāds viņš ir arī tagad.

Toms bija norūpējies — kur ņemt karoti, jo bez tās nekādi nevarot iztikt. Viņš sāka domāt. Kad bija izdomājis, pastāstīja man, kas jādara. Mēs slaistījāmies ap grozu, kur glabājās karotes, līdz ieraudzī­jām, ka nāk krustmāte Sallija, tad Toms sāka skaitīt karotes un nolika tās blakus groziņam, es vienu karoti noslēpu piedurknē. Toms iesaucās:

— Krustmāte Sallija, arī tagad te ir tikai deviņas karotes.

Viņa atbildēja:

— Ej rotaļāties un neapgrūtini mani. Es zinu labāk, pati pārskai­tīju.

— Bet, krustmāt, es tās izskaitīju divas reizes — sanāca tikai deviņas.

Viņa zaudēja pacietību un sāka skaitīt, to būtu darījis katrs.

— Žēlīgais Dievs — patiesi tikai deviņas\—viņa iesaucās.— Lai mēris tās parauj — skaitīšu vēlreiz!

Es pievienoju karotēm to, kas bija manā piedurknē, un izskaitījusi viņa iebrēcās:

— Rauj tevi nelabais — tagad te ir desmit!— un pati izskatījās dusmīga un samulsusi. Toms sacīja:

— Krustmāmiņ, es domāju, ka te nav desmit.

— Tu, stulbais, vai tad tu neredzēji, ka es karotes skaitīju?

— Redzēju gan, bet . . .

— Labi, skaitīšu vēlreiz!

Atkal nočiepu vienu karoti, un skaits bija deviņi, tāpat kā pirmo reizi. Viņa sāka ārdīties kā nelabais, aiz niknuma visa drebēja, ņēmās skaitīt un skaitīt un tā sajuka, ka brīžiem grozu pieskaitīja pie karotēm. Trīsreiz karošu skaits bija pareizs, trīsreiz nepareizs. Tad viņa sagrāba groziņu un iesvieda to kaktā — gandrīz vai nosizdama kaķi, kas tomēr paspēja aizdrāzties. Viņa pavēlēja mums lasīties prom un viņu netraucēt, un, ja mēs līdz pusdienām vēl parādīšoties tuvumā, viņa mums krietni sadošot pa ādu. Tā mums karote atkal bija rokā, mēs to ieslidinājām viņas kabatā, kamēr viņa mūs bārdama gaiņāja, un Džims šo karoti saņēma kopā ar naglu vēl pirms pusdie­nām. Bijām Joti apmierināti ar šo veiksmi, un Toms teica, ka mūsu pūles attaisnojušās, nu jau viņa visu savu mūžu nespēšot pareizi saskaitīt karotes, pati neticēs, ka saskaitījusi pareizi, pat ja tā būs, un, ja viņa vēl skaitīs trīs dienas, tad viņai no skaitīšanas sāks galva griezties un viņa pārtrauks skaitīt, gatava nosist ikvienu, kas gribēs, lai viņa vēl kādreiz skaitītu karotes.

Naktī mēs izkārām palagu atkal uz virves un izzagām citu no viņas skapja, un darījām tā vairākas dienas — žagām un atkal atlikām atpakaļ —, līdz viņa vairs nezināja, cik viņai ir palagu, un teica — viņai esot vienalga, viņa vairs nemocīšot savu dvēseli un drīzāk miršot nekā skaitīšot palagus.

Tagad mums vairs nevajadzēja rūpēties ne par kreklu, ne palagu, ne par karoti un svecēm — mums palīdzēja gan teļš, gan žurkas, gan sajukusī skaitīšana. Svečturim nebija lielas nozīmes — gan jau arī to pamazām nokārtosim.

Bet pīrāgs mums sagādāja lielas rūpes, ar to mēs nomocījāmies bez gala. Mīklu iejaucām un izcepām, un pīrāgs iznāca diezgan labs, bet nevarējām to izcept vienā dienā, izlietojām trīs miltiem piebērtas mazgājamās bļodas, līdz izcepām,— apdedzinājām rokas, dūmi mums izēda acis; mums, ziniet, bija vajadzīga tikai pīrāga cietā garoza, lai to varētu piebāzt ar virvēm, bet tā neturējās kopā, vienmēr salūza. Beidzot tomēr atradām pareizo paņēmienu: jāiecep uzreiz arī kāpnes pīrāgā. Otrajā naktī mēs ar Džimu saplēsām palagu mazās strēmelēs, savijām tās kopā, un pirms ausmas mums bija jau glīta virve, kurā varēja pakārt cilvēku. Mēs iedomājāmies, ka esam to pagatavojuši deviņos mēnešos.

Priekšpusdienā aiznesām virvi mežā, bet tā neietilpa pīrāgā. Sī virve, savīta no vesela palaga, būtu ietilpusi četrdesmit pīrāgos un paliktu vēl pāri, ko ielikt zupā vai desās, vai vēl citā ēdam- produktā — pēc izvēles. Mēs būtu varējuši no tās izgatavot veselas pusdienas.

Bet mums tas nebija vajadzīgs. Mums vajadzēja virvi, kas ietilptu vienā pīrāgā, tāpēc atlikumu aizsviedām. Pīrāgu necepām mazgājamā bļodā, jo baidījāmies, ka izkusīs lodējums, bet tēvocim bija laba kapara panna ar garu koka rokturi; to kāds no viņa senčiem reizē ar Viljamu Iekarotāju ar «Meiflaueru»* vai kādu no pirmajiem kuģiem esot atvedis no Anglijas. Tēvocis šo pannu augstu vērtēja. Tā glabājās bēniņos kopā ar veciem podiem un citām vērtīgām lietām — ne tāpēc, ka tās dārgi maksātu, bet tāpēc, ka bija dārgas piemiņas. Mēs šo pannu klusiņām nočiepām un aiznesām mežā; sākumā pīrāgi tajā labi necepās — jo mēs nepratām cept, bet pēdējais pīrāgs pa­devās tāds, ka prieks skatīties. Mēs darījām tā: ielikām pannā mīklu, novietojām uz oglēm, tad sabāzām iekšā virvi, apziedām no virsas ar mīklu, uzlikām pannai vāku un apbērām to ar karstām oglēm; paši stāvējām piecu soļu attālumā, turēdami garo rokturi,— jutāmies ērti, patīkami vēsi, un pēc piecpadsmit minūtēm mums bija gatavs pīrāgs — kā bilde. Tikai tam, kas gribētu ēst šo pīrāgu, vajadzētu kādu vezumu zobu bakstāmo, un man šķiet — virvju kāp­nes sagādātu viņam tādas vēdergraizes, ka viņš pats salocītos kā virve.

Nets neatskatījās, kad ielikām raganu pīrāgu Džima bļodā, arī trīs skārda šķīvjus pabāzām bļodā zem ēdamā — tā Džims saņēma visu un, tiklīdz palika viens, pārlauza pīrāgu, izvilka kāpnes un noslēpa tas savā salmu maisā, ieskrāpēja dažas zīmes skārda šķīvjos un izsvieda tos pa logu.