Haklberija Fina piedzīvojumi

Četrdesmit otra nodaļa

Tēvocis jau pirms brokastīm bija devies uz pilsētu, bet nespēja tur sadzīt Toma pēdas; abi nu sēdēja pie galda domīgi, nerunāja ne vārda, izskatījās drūmi, kafija atdzisa, bet viņi ne ēda. ne dzēra.

Beidzot tēvocis iejautājās:

— Vai es tev iedevu vēstuli?

— Kādu vēstuli?

— Ko vakar saņēmu pastā?

— Nē, tu man vēstuli neiedevi.

— Tad esmu to aizmirsis.

Viņš parakņājās pa savām kabatām, tad kaut kur aizgāja, kur bija nolicis vēstuli, atnesa to un iedeva krustmātei.

Viņa sacīja:

— Tā taču ir no Sentpītersbergas — no māsas.

Man šķita, ka būtu bijis labi, ja es vēlreiz pastaigātos, bet nespēju pakustēties. Taču, iekams krustmāte Sallija vēstuli atvēra, viņa to nosvieda zemē un izskrēja laukā — bija kaut ko ieraudzījusi. Es arī ieraudzīju. Tur ratos uz matrača gulēja Toms Sojers, blakus viņam sēdēja vecais dakteris un Džims krustmātes katūna tērpā, uz muguras sasietām rokām. Viņiem līdzi nāca liels ļaužu bars. Paslēpu vēstuli aiz pirmā priekšmeta, kas gadījās tuvumā, un izskrēju no istabas. Krust­māte Sallija raudādama nokrita pār Tomu un sauca:

— Ai, viņš ir miris, miris, es zinu — viņš ir miris!

Bet Toms mazliet pakustināja galvu, kaut ko noņurdēja, bija redzams, ka viņam aptumšojies prāts. Tad viņa pacēla rokas augšup un iesaucās:

— Viņš ir dzīvs, lai slavēts Dievs! Ar to pietiek!— vēlreiz ātri viņu noskūpstīja un ieskrēja mājā, lai sakārtotu gultu, pa kreisi un pa labi izdalīdama pavēles nēģeriem un visiem citiem tik ātri, cik vien viņas mēle spēja kustēties.

Es sekoju pūlim, gribēju redzēt, ko viņi darīs ar Džimu; vecais dakteris un tēvocis Sailass pavadīja Tomu, kad to ienesa mājā. Vīri bija saniknoti, un daži gribēja pakārt Džimu par brīdinājumu visiem nēģeriem, kas šeit dzīvoja, tad tie nemēģinātu aizbēgt kā Džims, nesaceltu traci un neliktu veselai ģimenei dienām un naktīm dzīvot nāves bailēs. Bet citi iebilda, lai to nedarot, jo tas nebūtu lietderīgi, viņš neesot mūsu nēģeris, ieradīsies viņa īpašnieks un vēl liks par viņu samaksāt. Tas mazliet atvēsināja prātus, jo tieši tie ļaudis, kas visvairāk vēlas pakārt nēģeri, kurš kaut ko noziedzies, parasti vismazāk vēlas maksāt par viņu, kad šī izprieca beigusies. Viņi visi lamāja Džimu, pāris reižu iesita viņam pa galvu, bet Džims neko neteica un nelikās mani pazīstam, tad viņu ieslēdza atkal tai pašā būdā, lika apģērbt savas drēbes un atkal iekala važās, taču ne pie gultas kājas, bet pie liela kāša, kuru ieskrūvēja apakšējā baļķī, arī rokas un kājas iekala važās un sacīja, ka viņš dabūšot tikai maizi un ūdeni, līdz ieradīsies viņa īpašnieks, vai, ja pēc zināma laika īpašnieks neieradīšoties, tad pārdošot viņu vairāk­solīšanā. Mūsu izrakto caurumu aizbēra ar zemi, pavēlēja fermeriem stāvēt katru nakti sardzē pie būdas, bet dienas laikā pie durvīm piesiet buldogu.

Kad viņi savu darbu bija veikuši un tikai vienkārši lamāja Džimu, pienāca vecais dakteris, paskatījās un sacīja:

— Neesiet pret viņu bargāki, nekā tas vajadzīgs, jo viņš nav slikts nēģeris. Kad aizbraucu un atradu zēnu, nevarēju izvilkt lodi bez palīdzības, bet pats zēns bija tādā stāvoklī, ka nevarēju aizbraukt un meklēt palīgu, viņam kļuva aizvien ļaunāk un ļaunāk, pēc kāda laika viņš sāka murgot, neļāva man tuvoties, draudēja, ka nogalināšot mani, ja es ar krītu iezīmēšot viņa plostu, un runāja vēl visvisādas muļķības — neko nespēju ar viņu izdarīt. Teicu, ka man jāatsauc kāds cilvēks, kas man palīdzētu, un, tikko izrunāju šos vārdus, šis nēģeris izlīda nezin no kurienes un sacīja, ka viņš man palīdzēšot. To viņš arī darīja, turklāt visai labi. Protams, nopratu, ka viņš ir aizbēdzis nēģeris — bet man bija tur jāpaliek visu atlikušo dienu un nākamo nakti. Tā tik bija ķeza, es jums saku! Man pilsētā divi pacienti gulēja saaukstējušies, un es labprāt būtu aizbraucis tos aplūkot, bet neiedro­šinājos, jo tad nēģeris varētu aizbēgt un mani par to nosodītu. Tuvumā neparādījās arī neviena laiva, lai es varētu saukt kādu palīgā. Tā man bija jānokvern uz salas līdz šīs dienas rītam, un neesmu redzējis nēģeri, kas tik labi un uzticīgi koptu slimo, viņš taču lika uz spēles savu brīvību un arī pats bija noguris — vēroju, ka viņš bija pēdējā laikā smagi strādājis. Man šis nēģeris iepatikās. Es jums saku, džentlmeņi, ka šāds nēģeris ir tūkstoš dolāru vērts un pelna, lai ar viņu apietos laipni. Man bija viss, kas vajadzīgs, zēnam bija tikpat laba kopšana kā mājās, varbūt vēl labāka, jo viņš gulēja klusi. Un tā es tur sēdēju ar viņiem, jo biju par abiem atbildīgs,— līdz šorītam. Tad garām brauca laivās kādi vīri, un, man par laimi, nēģeris tai brīdī sēdēja uz matrača, nolicis galvu uz ceļiem, dziļi iemidzis. Es vīriem klusiņām pamāju, viņi piezagās, satvēra un sasēja viņu, iekams viņš paguva atjēgties, un mums nebija nekādu grūtību. Zēns gulēja nemierīgā miegā, tad aptinām airus ar lupatām, piesējām plostu pie laivas, klusi un jauki atairējām šurp, nēģeris jau pašā sākumā nemaz nepretojās, neteica ne vārda. Viņš nav slikts nēģeris, džentlmeņi, tādas ir manas domas.

Kāds atbildēja:

— Man jāsaka — jūsu vārdi, doktor, ir laba liecība par viņu.

Abi pārējie arī mazliet atmaiga, un es biju varen pateicīgs vecajam dakterim, ka viņš tik labi izteicās par Džimu, un priecājos, ka viņa domas par Džimu saskanēja ar manējām — tiklīdz ieraudzīju šo nēģeri, sapratu, ka viņam ir laba sirds un ka viņš ir krietns cilvēks. Visi fermeri piekrita, ka Džims rīkojies krietni un pelnījis, ka to ievērotu un viņu par to kaut kā atalgotu. Ikviens no sirds apsolījās, ka viņu vairs nelamāšot.

Tad visi izgāja no būdas un aizslēdza durvis.

Es cerēju, ka varbūt kāds ieteiks noņemt viņam vienu vai abas važas, jo tās bija sasodīti smagas, vai arī apsolīs viņam pie ūdens un maizes pielikt klāt gaļu un saknes, bet neviens to pat nedomāja darīt, un man šķita, ka nebūs labi, ja es iejaukšos. Nolēmu pateikt krustmātei Sallijai visu, ko bija stāstījis dakteris, tiklīdz būšu aizpeldējis garām radzēm un klintīm — tas ir, kad izskaidrošu viņai, kāpēc aizmirsu pieminēt, ka Sidu ievainojusi lode, kad mēs tai sasodītajā naktī laivā dzināmies pakaļ izbēgušajam nēģerim.

Bet laika man vēl bija diezgan. Krustmāte Sallija dienu un nakti neizgāja no ievainotā istabas, un katru reizi, kad redzēju tēvoci Sailasu, es no viņa izvairījos.

Nākamajā rītā dzirdēju, ka Tomam esot stipri labāk un krustmāte Sallija aizgājusi nosnausties. Ielavījos slimnieka istabā, domāju — ja atradīšu viņu nomodā, tad mēs abi sagudrosim kādus ticamus melus visai ģimenei. Bet viņš gulēja — ļoti mierīgi, tikai bāls, viņa vaigi nebija vairs tik ugunssarkani kā atbraucot. Apsēdos un gaidīju, kad viņš atmodīsies. Pēc pusstundas krustmāte Sallija ieslīdēja istabā — un te nu es atkal biju iekritis! Viņa pamāja man, lai es sēdētu klusi, nosēdās man blakus un pačukstēja, ka mēs varot tagad priecāties, jo visi simptomi tagad esot pirmās šķiras, zēns jau sen neesot tik ilgi un mierīgi gulējis un izskatoties tik labi, tāpēc izredzes esot desmit pret vienu, ka viņš atmodīšoties ar skaidru apziņu.

Tā mēs sēdējām, viņu vērodami, pēkšņi viņš mazliet sakustējās, atvēra acis, kā parasts, apskatījās visapkārt un iesaucās:,

— Hello! Es taču esmu mājās! Kā tad tā? Kur ir plosts?

— Viss kārtībā,—'es atbildēju.

— Un Džims?

— Tāpat,— ēs atbildēju, bet ne sevišķi braši. Viņš to neievēroja un atkal iesaucās:

— Labi! Lieliski! Tāgad viss ir labi, viņš ir drošībā! Vai tu pateici krustmātei?

Gribēju atbildēt «jā», bet viņa iejaucās un jautāja:

— Ko tad, Sid?

— Nu, visu, kā mēs to nostrādājām.

— Ko «visu»?

— Nu, visu. Bet patiesībā tikai vienu: kā mēs atbrīvojām izbēgušo nēģeri — es un Toms.

— Augstais Dievs! Atbrīvojāt izb … ko tu, bērns, runā! Ak vai, tu atkal murgo!

— Nē, es nemurgoju. Es zinu, par ko runāju. Mēs viņu atbrīvo­jām — es un Toms. Mēs to nolēmām un izdarījām. Turklāt smalki!

Toms sāka stāstīt, un krustmāte viņu ne reizes nepārtrauca, neko nejautāja, tikai sēdēja un skatījās platām acīm, ļāva viņam runāt, un es redzēju, ka man nav nozīmes iejaukties.

— Krustmāmiņ, tas mums prasīja milzīgu darbu — nedēļas, neskai­tāmas stundas katru nakti, kamēr jūs visi gulējāt. Mums bija jānozog sveces, palags, krekls, jūsu kleita, karotes, skārda šķīvji, galda naži, panna, dzirnakmens un milti, bezgala daudz lietu, un jūs nevarat iedomāties, kas tas bija par darbu, līdz izgatavojām zāģus, spalvas, ieskrāpējām uzrakstus un veicām vēl citus uzdevumus, un jūs nevarat iedomāties pat aptuveni, cik tas bija jautri! Mums bija jāuzzīmē zārki un galvaskausi, jāuzraksta anonīmas laupītāju vēstules, jānolaižas un jāuzrāpjas pa zibensnovedēju, jāizrok caurums zem būdas, jāizgatavo virvju kāpnes, jāiesūta tās, pīrāgā ieceptas, jāiesūta karotes un citi darba rīki, ieliekot tos jūsu priekšauta kabatā . . .

— Žēlīgais Dievs!

— Un jāienes būdā žurkas, čūskas un zirnekļi, lai Džimam nebūtu garlaicīgi; jūs tik ilgi aizturējāt Tomu, kad viņam cepurē bija sviests, ka gandrīz mums visu izjaucāt, jo vīri ieradās, iekams paspējām iziet no būdas, mums bija slepus jāizlien un jāskrej projām, bet viņi mūs sadzirdēja un dzinās mums pakaļ, un es dabūju savu tiesu, tad mēs noskrējām sānis no takas un ļāvām viņiem drāzties mums garām, bet, kad pieskrēja suņi, tie par mums nelikās ne zinis un aizskrēja turp, kur bija vislielākais troksnis. Mēs izvilkām savu laivu un aizbraucām līdz plostam, un viss bija labākajā kārtībā, Džims bija kļuvis brīvs cilvēks, un mēs visu bijām paveikuši paši — vai tas nav lieliski, krust­māmiņ?

— Nekad neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējusi savā mūžā! Tad tie bijāt jūs, mazie palaidņi, kas mums sagādāja šīs raizes; sagrozījāt mums visiem galvas ijin pārbiedējāt līdz nāvei! Man gribētos tagad uz vietas šai mirklī atmaksāt jums par visu . . . Kad iedomājos, ka esmu tā sēdējusi nakti pēc nakts, bet jūs . . . tikai atveseļojies, mazais blēdi, un tad es no jums abiem izdzīšu veco belcebulu!

Bet Toms bija tik lepns un līksms, ka nespēja rimties, viņa mēle pļāpāja bez apstājas. Krustmāte viņu pārtrauca, spļaudama uguni, abi kliedza reizē kā kaķi uz jumta, un beidzot viņa teica:

— Labi, priecājies tagad par padarīto, bet sargies, ja tevi vēlreiz noķeršu, kad tu iesi pie viņa . . .

— Pie kā es iešu?— izbrīnījies vaicāja Toms, vairs nesmaidī­dams.

— Pie kā? Pie aizbēgušā nēģera, protams. Pie kā tad cita?

Toms mani ļoti nopietni uzlūkoja un jautāja: «

— Tom, vai tu nupat neteici, ka ar Džimu viss esot kārtībā? Vai tad viņš neaizbēga?

— Viņš?— atjautāja krustmāte Sallija.— Izbēgušais nēģeris? Tik tiešām, viņš neaizbēga. Viņi to sveiku un veselu atveda atpakaļ, un viņš atkal sēž būdā pie maizes un ūdens, važās iekalts, līdz viņu pieprasīs īpašnieks vai arī viņš tiks pārdots!

Toms uzrāvās gultā sēdus, viņa acis liesmoja, nāsis kustējās kā zivs žaunas, un viņš man uzsauca:

— Viņiem nav tiesību Džimu ieslēgt! Steidzies! Nezaudē ne mirkli! Atbrīvo viņu, viņš vairs nav vergs, bet tikpat brīvs kā citi cilvēki uz zemes!

— Ko tas bērns grib teikt?

— Es gribu teikt patiesību, krustmāt Sallij, un, ja neviens cits neies turp, es pats aiziešu. Es pazīstu Džimu visu savu mūžu, un arī Toms viņu pazīst. Vecā mis Votsona nomira pirms diviem mēnešiem, un viņai bija kauns, ka gribējusi pārdot Džimu kādam pircējam, kas dzīvo lejasteces krastā. Tā viņa sacīja, un savā testamentā viņa dāvināja Džimam brīvību.

— Kāpēc tad tu gribēji viņu atbrīvot, zinādams, ka viņš jau ir brīvs?

— Ir gan jautājums — tā tikai sievietes var jautāt! Es gribēju piedzīvot dēkas un būtu bradājis līdz ceļgaliem asinīs . . . vai Dieviņ, krustmāte Pollija!

Lai es nobeidzos uz vietas, ja tā nebija viņa, kas stāvēja durvīs lēnprātīga un apmierināta kā eņģelis, kas krietni pieēdies pīrāgus!

Krustmāte Sallija metās viņai pretim, apskāva tik cieši, ka gandrīz vai norāva galvu, un lēja asaras, un es tūlīt atradu sev labu vietu pagultē, jo šķita, ka gaiss kļūst spiedīgs. Bet es mazliet palūrēju — Toma krustmāte Pollija atbrīvojās no apskāvieniem un skatījās pāri savām brillēm uz Tomu, it kā gribētu viņu nolīdzināt ar zemi. Tad viņa sacīja:

— Jā, novērs galvu — es arī to darītu tavā vietā, Tom.

— Dārgā,— krustmāte Sallija sacīja,— vai tad viņš tā pārmainī­jies? Tas taču nav Toms, bet Sids. Toms . . .

— Tu gribi teikt, kur ir Haks Fins — vai ne? Esmu tik daudz gadu audzinājusi manu palaidnieku Tomu, ka pazīstu viņu no pirmā skatiena. Tā tik būs jauka apsveicināšanās. Izlien no pagultes, Hak Fin!

Es izlīdu. Bet pavisam sašļucis. Tik samulsušu cilvēku kā krust­māte Sallija nekad neesmu redzējis — atskaitot tēvoci Sailasu, kad viņš te ienāca un viņam viss tika pastāstīts. Viņš izskatījās kā piedzēries, varētu teikt, un neko nespēja aptvert visu dienu, bet vakarā norunāja tādu sprediķi lūgšanas sapulcē, ko nebūtu sapratis pat visgudrākais cilvēks pasaulē, un pēc šī sprediķa viņa slava ļoti pieauga. Toma krustmāte Pollija izstāstīja visu, kas un no kurienes es esmu, un man vajadzēja visu paskaidrot, cik samulsis biju, kad misis Felpsa mani uzskatīja par Tomu Sojeru (viņa mani pārtrauca, iesauk­damās: «Sauc mani par krustmāti Salliju, esmu tā pieradusi, un šī uzruna nav jāmaina!»), kad krustmāte Sallija mani uzskatīja par Tomu Sojeru, man nebija citas izejas kā izpildīt viņa lomu — es zināju, ka viņš nedusmotos, bet būtu pat priecīgs., jo viņam patika noslēpumainība, viņš to pārvērstu dēkā un būtu pilnīgi apmierināts. Tā tas arī izrādījās, viņš sevi sauca par Sidu un izturējās tā, ka man viss izgāja gludi.

Krustmāte Pollija apstiprināja, ka Toms teicis patiesību, jo vecā mis Votsona atbrīvojusi Džimu savā testamentā; tātad Toms bija tik daudz pūlējies, lai atbrīvotu jau brīvu nēģeri! Un es līdz šim mirklim un šai sarunai nevarēju un nevarēju saprast, ka viņš, tik labi audzināts, palīdz atsvabināt nēģeri!

Krustmāte Pollija pastāstīja: saņēmusi krustmātes Sallijas vēstuli, ka Toms un Sids esot sveiki un veseli, viņa sev sacījusi: «Ak šitā gan! To es varēju sagaidīt, atļaudama viņam braukt tik tālu bez uzraudzī­bas. Tagad man pašai jānobrauc viss tālais ceļš pa upi, tūkstoš viens simts jūdžu, lai izdibinātu, ko tas negantnieks šoreiz izstrādājis, jo tu man neko neatbildēji.»

— Kā, es nekādu vēstuli no tevis neesmu saņēmusi!— atbildēja krustmāte Sallija.

— Tavu brīnumu! Es taču tev rakstīju divas reizes, jautādama, kāpēc tu saki, ka Sids ir šeit.

— Es tās neesmu saņēmusi, māsa.

Krustmāte Pollija lēni pagriezās un bargi jautāja:

— Tu, Tom?

— Ko — es?— viņš atbildēja uzpūties.

— Nejautā, resgali,— atdod vēstules.

— Kādas vēstules? .

— Tās pašas. Liekas, būs tevi jāgrābj aiz apkakles!

— Tās ir somā. Seit — tādas, kādas tās saņēmu pasta kantorī. Neesmu tajās ieskatījies, ne tām pieskāries. Bet zināju, ka tās radīs nepatikšanas, un domāju, ka tās nav tik steidzīgi nododamas, es . . .

— Tev vajag noģērēt ādu, tas ir skaidrs! Vēl uzrakstīju vēstuli par to, ka atbraukšu. Laikam arī to viņš . . .

— Nē, tā pienāca vakar. Neesmu vēl to lasījusi, bet viss kārtībā — šo vēstuli saņēmu.

Būtu varējis saderēt uz diviem dolāriem, ka viņa vēstuli nav saņēmusi, bet domāju, ka labāk būs nesaderēt. Tāpēc neko neteicu.