Haklberija Fina piedzīvojumi

Vienpadsmitā nodaļa

— Ienāciet,— sacīja sieviete, un es iegāju.

Viņa sacīja:

— Apsēdies!

Es apsēdos.

Viņa mani vērīgi uzlūkoja ar savām spīdošajām ačelēm un turpi­nāja:

— Kā tevi sauc?

— Sāra Viljamsa.

— Kur tu dzīvo? Man kaimiņos?

— Nē, kundze. Hukervilā, septiņas jūdzes no šejienes. Esmu tālu gājusi un ļoti nogurusi.

— Manuprāt, arī izsalkusi. Es tev kaut ko sameklēšu.

— Nē, kundze, neesmu izsalkusi. Biju gan izsalkusi, bet divu jūdžu attālumā no pilsētas iegāju kādā fermā un palūdzu ēst, tagad nejūtu vairs izsalkumu. Tāpēc arī tik vēlu ierados pilsētā. Mana māte guļ slima un bez naudas, un mums nav ko ēst, atnācu to pateikt savam tēvocim Ebneram Mūram. Viņš dzīvo pilsētas otrā galā — tā man teica māte. Es viņu nekad vēl neesmu redzējusi. Vai jūs viņu pazīstat?

— Nē, bet es vēl šeit visus nepazīstu. Esmu šeit tikai divas nedēļas. Līdz pilsētas otram galam ir tāls ceļš. Labāk paliec šeit pa nakti. Noņem savu cepuri.

— Nē,— es atbildēju.— Tikai kādu brīdi atpūtīšos, tad iešu tālāk. Es no tumsas nebaidos.

Sieviete atbildēja, ka neļaušot man iet vienai, bet drīz atnākšot viņas vīrs, pēc pusotras stundas, un tam viņa likšot mani pavadīt. Tad viņa turpināja stāstīt par savu vīru un radiem upes augštecē un par tiem, kas lejastecē, un ka šiem agrāk klājies daudz labāk, un ka tie neapzinoties, cik ļoti kļūdījušies, pārnākot uz dzīvi mūsu pilsētiņā, tiem agrākajā vietā būtu bijusi daudz lielāka labklājība — un tā tālāk, un tā tālāk, līdz es jau sāku baidīties, ka esmu kļūdījies, ienākdams pie viņas, lai uzzinātu, kas notiek pilsētā. Bet pamazām viņas valoda novirzījās uz manu tēvu un slepkavību, un es labprāt klausījos, kā viņa tarkšķēja tālāk. Viņa pastāstīja, kā es un Toms Sojers atradām divpadsmit tūkstošus dolāru (viņa gan teica divdesmit tūkstošus), un izteicās, cik nejauks esot mans vecais un ka arī es esot bijis nejauks. Kad viņa sāka stāstīt par manu nogalināšanu, es iejaucos:

— Kas to būtu varējis izdarīt? Esam daudz dzirdējuši par notiku­miem Hukervilā, bet nezinām, kas nogalināja Haku Finu.

— Manuprāt, šeit dažs labs gribētu uzzināt, kas viņu nogalinājis. Daži domā, ka to izdarījis pats vecais Fins.

— Vai tiešām?

— Gandrīz visi sākumā tā domāja. Viņš nekad neuzzinās, ka viņu gandrīz vai gribēja nolinčot. Bet vakarā Visi bija citādās domās un nolēma, ka slepkavību izdarījis kāds aizbēdzis nēģeris Džims.

— Kā tad viņš . . .

Es apklusu. Nolēmu, ka labāk būs nerunāt. Viņa turpināja, manu piebildi neievērodama:

— Nēģeris aizbēga tieši tajā naktī, kad nogalināja Haku Finu. Par viņa uzrādīšanu izsludināta godalga — trīssimt dolāru. Arī par veco Finu izsludināta godalga — divsimt dolāru. Viņš pēc slepkavī­bas otrā rītā ieradās pilsētā un visu pastāstīja, palīdzēja meklēt uz tvaikonīša Haka līķi, bet tad tūlīt aizgāja un pazuda. Vakara pusē visi gribēja viņu nolinčot, bet viņš nebija atrodams. Un tad otrā dienā noskaidrojās, ka nēģeris ir prom, viņš nebija redzēts kopš desmitiem vakarā slepkavības naktī. Tad viņi slepkavību piedēvēja šim. Nāka­majā dienā atgriezās vecais Fins un aizgāja bļaustīdamies pie tiesneša Tečera prasīt naudu, lai varētu dzīt pēdas nēģerim visā Ilinoisā. Tiesnesis viņam iedeva nelielu summu, tai pašā vakarā vecais piedzē­rās un līdz pusnaktij klaiņoja ar diviem svešiniekiem, kas izskatījās kā rūdīti blēži, un vēlāk kopā ar viņiem pazuda. Kopš tā laika viņš nav atgriezies, un neviens vēl viņu nemeklē, līdz apstākļi mazliet noskaidrosies, bet ļaudis tomēr domā, ka viņš pats nogalinājis zēnu un tikai izrīkojis visu tā, it kā viņu būtu nobeiguši laupītāji, lai tad pats bez ilgas tiesāšanās dabūtu Haka naudu. Ļaudis saka — no viņa to varot sagaidīt. Manuprāt, viņš ir ļoti viltīgs. Ja viņš atgrieztos tikai pēc gada, viss būtu kārtībā. Viņam neko nevarētu pierādīt, viss noklustu, un viņš mierīgi paņemtu Haka naudu.

— Jā, man arī tā šķiet. Tad viņam nekas vairs nestātos ceļā. Bet nēģeri tagad neviens netur aizdomās?

— Kā nu ne, tikpat jau. Daudzi domā, ka viņš ir slepkava. Taču nēģeri viņi drīz noķers un izspiedīs no viņa patiesību.

— Vai tad viņu tagad meklē?

— Protams, mazā vientiesīte! Vai trīssimt dolāru katru dienu pa zemi mētājas? Daži domā, ka nēģeris neesot nekur tālu aizgājis. Es arī tā domāju — bet nekur neesmu par to runājusi. Pirms dažām dienām sarunājos ar diviem vecīšiem, kas dzīvo blakus baļķu būdā, un viņi ieminējās, ka gandrīz neviens neaizbraucot uz Džeksona salu. Vai tad tur neviens nedzīvo?— tā es jautāju. Nē, neviens,— viņi atbildēja. Es vairs neko nesacīju, bet ilgi domāju. Man šķita, ka būtu redzējusi dūmus kūpam salas augšgalā apmēram pirms divām dienām. Es tad nu spriežu, ka nēģeris slēpjas tur un, pat ja viņa tur nebūtu, salu vajadzētu pārmeklēt. Pēc tam vairs neesmu tur dūmus redzējusi, varbūt nēģeris jau aizvācies, ja viņš tur bijis, bet mans vīrs un vēl viens cilvēks aizbrauks apskatīties. Mans vīrs bija izbraucis augšup pa upi, bet pirms divām stundām šodien atgriezās, un es viņam visu izstāstīju, tiklīdz viņš te ienāca.

Biju tik satraukts, ka nespēju mierīgi nosēdēt. Kaut kas bija jādara, tāpēc paņēmu no galda adatu un mēģināju tajā ievērt diegu. Manas rokas drebēja, un es nespēju diegu ievērt. Kad sieviete apklusa, es paskatījos uz viņu — viņa raudzījās manī dīvainu skatienu un mazliet smaidīja. Noliku adatu un diegu un izlikos, ka mani viņas stāsts ļoti ieinteresējis,— un tā arī bija. Es sacīju:

— Trīssimt dolāru ir branga nauda. Kaut mana māte tos dabūtu! Vai jūsu vīrs brauks uz salu šonakt?

— Kā tad. Viņš aizgāja uz pilsētu ar to vīru, par kuru tev stāstīju, lai sadabūtu laivu un aizņemtos vēl otru bisi. Viņi aizbrauks uz salu pēc pusnakts.

— Vai viņi nevarētu pagaidīt līdz rītam, tad viņi labāk spētu salu pārskatīt.

— Tiesa gan, bet arī nēģeris tad varētu viņus ieraudzīt. Pēc pus­nakts viņš droši vien būs aizmidzis, tad viņi piezagsies tam klāt mežā, kur tumsā varēs labāk saskatīt ugunskuru, ja viņš tādu būs iededzis.

— Par to es nemaz nepadomāju.

Sieviete turpināja mani ziņkārīgi novērot, un es jutos ļoti neērti. Tad viņa jautāja:

— Saki — kāds bija tavs vārds, mīlīt? '

— M-mērija Viljamsa.

Pēkšņi atcerējos, ka nebiju sevi nosaucis par Mēriju, nevarēju ne acu pacelt, jo es taču sevi nosaucu par Sāru. Jutos piespiests pie sienas un baidījos, ka tāds arī izskatījos. Vēlējos, lai sieviete vēl kaut ko teiktu, un, jo ilgāk viņa klusēja, jo nelāgāk es jutos. Tad viņa sacīja:

— Mīlīt, man šķita, ka tu sevi nosauci par Sāru, kad ienāci.

— Jā, kundze, Sāra Mērija Viljamsa. Sāra ir mans pirmais vārds, daži mani sauc par Sāru, daži par Mēriju.

— Ak tā!

— Jā, kundze.

Tagad es jutos labāk, bet vēlējos, kaut būtu jau laukā. Vēl joprojām nespēju viņai skatīties acis.

Sieviete sāka runāt, cik tagad esot grūti laiki un cik trūcīgi viņi dzīvojot, ka žurkas šeit esot tik nekaunīgas, it kā tās būtu īstie saimnieki, un tā tālāk, un tamlīdzīgi, un tad es atkal nomierinājos. Par žurkām viņai bija taisnība. Ik mirkli kāda pabāza purnu no cauruma kaktā. Sieviete teica, ka viņai vienmēr kāds priekšmets jānoliekot pie rokas, kad viņa tā sēžot viena, lai varētu to sviest uz žurkām, citādi tās nedodot miera. Viņa parādīja man cilpā salocītu svina stienīti un teica, ka parasti metot labi, bet pirms pāris stundām izgriezusi roku un nezinot, vai tagad spēšot trāpīt. Kad atkal parādījās žurka, viņa svieda svina gabalu, bet netrāpīja un iesaucās «Vai!»-—tik ļoti viņai iesāpējās roka. Tad viņa sacīja, lai nākamajā reizē sviežot es. Gribēju aiziet, iekams atgriežas viņas vīrs, bet nedrīkstēju to izdarīt. Paņēmu metamo un, tiklīdz žurka pabāza degunu, laidu ar metamo, un žurkai būtu gājis plāni, ja tā neatrautos atpakaļ. Sieviete teica — tas esot bijis pirmās šķiras metiens un viņa cerot — es sviedīšot vēlreiz. Viņa piecēlās, paņēma svina gabalu un atnesa to atpakaļ, tad paņēma vilnas dzijas šķeteri, teikdama, lai es palīdzot viņai to notīt. Es izstiepu rokas, viņa tām aplika dziju un turpināja stāstīt par sevi un savu vīru. Tad viņa pēkšņi iesaucās:

— Uzmani žurkas! Labāk turi klēpī svina gabalu.

Sai pašā mirklī viņa iesvieda man klēpī svina gabalu, un es savilku kājas cieši kopā, bet viņa turpināja stāstīt. Taču pēc minūtes viņa noņēma šķeteri no manām rokām un noprasīja:

— Nu tad saki — kāds ir tavs īstais vārds?

— Ko — ko, kundze?

— Kāds ir tavs īstais vārds? Vai Bils, vai Toms, vai Bobs — vai arī kāds cits?

Man šķita — es drebēju kā apšu lapa, un nezināju, ko darīt. Bet es atbildēju:

— Lūdzu, neizsmejiet nabaga meiteni, kundze. Ja es jūs traucēju, tad . . .

:—Nē, tu neaiziesi. Apsēdies savā vietā. Es tev nedarīšu pāri un nevienam tevi nenodošu. Tikai atklāj man savu noslēpumu un uzticies man. Es šo noslēpumu neizpaudīšu — vēl vairāk: palīdzēšu tev. To pašu darīs mans vīrs, ja tu vēlēsies. Tu esi vienkārši aizbēdzis māceklis. Tas ir nieks un nav nekas briesmīgs. Pret tevi izturējās nejauki, un tu nolēmi aizbēgt. Nebaidies, bērns, es tevi nenodošu. Esi labs zēns un izstāsti man visu.

Es teicu, ka nav nozīmes ilgāk spēlēt teātri un ka izstāstīšu viņai visu no tīras sirds, bet lai viņa izpilda savu solījumu. Tad stāstīju viņai, ka man tēvs un māte miruši un ka tiesa mani nodevusi skopa, veca fermera aizbildniecībā —trīsdesmit jūdžu attālumā no upes, un ka vecais izturējies pret mani tik ļauni, ka ilgāk to vairs nespēju paciest; viņš uz dažām dienām aizbrauca, un es, izmantojot iespēju, nozagu dažus viņa meitas vecos apģērba gabalus un aizbēgu, trijās naktīs noiedams šīs trīsdesmit verstis. Gāju tikai naktīs, dienās noslēpos un gulēju, visu ceļu pārtiku no maizes un gaļas, ko nesu somā, un biju paēdis. Es ceru, ka tēvocis Ebners Mūrs mani pieņems, un tāpēc esmu ieradies šeit, Gošenā, kur viņš dzīvo.

— Gošenā, bērns? Seit nav Gošena. Seit ir Sentpītersberga. Go- šena ir vēl desmit jūdžu tālāk upes augštecē. Kas tev teica, ka te ir Gošena?

— Kāds vīrs, kuru sastapu šorīt ausmā, tieši, kad gribēju iegriez­ties mežā, lai, kā parasts, pagulētu. Viņš teica, ka tur, kur ceļi sazarojas, man jādodoties pa labi un pēc piecām jūdzēm es sasniegšot Gošenu.

— Manuprāt, viņš bija piedzēries. Viņš tev visu iestāstījis tieši otrādi.

— Viņš arī izturējās kā piedzēries, bet tas tagad nav svarīgi. Es iešu tālāk un pirms ausmas būšu Gošenā.

— Pagaidi mirkli. Iedošu tev kaut ko ieēst. Tev tas būs vajadzīgs.

Viņa man nolika ēdienu un jautāja:

— Saki — ar kuru galu pieceļas govs? Atbildi uzreiz — nepār­domā. Ar kuru galu tā pieceļas?

— Ar pakaļējo galu, kundze.

— Labi, bet zirgs?

— Ar priekšējo galu, kundze.

— Kurā pusē kokam uzaug sūna?

— Ziemeļpusē.

— Ja piecpadsmit govis ganās pakalnā, cik daudzas no tām ēd, pavērsušas galvu vienā virzienā?

— Visas piecpadsmit, kundze.

— Labi, šķiet, tu esi dzīvojis laukos. Domāju, ka tu atkal gribi mani izjokot. Kāds ir tavs īstais vārds?

— Džordžs Pīters, kundze.

— Labi, centies to atcerēties, Džordž. Neaizmirsti un promiedams neteic, ka saucies Eliksenders un, kad tevi pieķeru,— Džordžs Eliksen- ders. Un nerādies sievietēm šais vecajās katūna drēbēs. Tu nemaz neizskaties pēc meitenes, varbūt vari apmuļķot tikai vīriešus. Un, bērns, kad gribi ievērt diegu adatā, tad neturi diegu nekustīgi un neliec tam klāt adatu, bet turi nekustīgi adatu un ver iekšā diegu — tā parasti mēdz rīkoties sievietes, bet vīrieši gluži pretēji. Un, kad tu svied kaut ko žurkai vai kam citam, tad saslejies uz pirkstgaliem un pacel pēc iespējas neveikli roku pār galvu, un aizsvied metamo žurkai sešas vai septiņas pēdas sānis; svied ar stīvi izstieptu roku, kā to dara meitenes, nevis saliecot dilbu vai elkoni kā puika, atvēzējot roku sānis. Un, kad meitene grib kaut ko satvert klēpī, viņa atpleš ceļgalus, nevis saspiež tos kopā, kā tu to darīji, kad ķēri svina gabalu. Tūlīt nopratu, ka esi puika, kad tu vēri diegu adatā. Un visu pārējo arī izgudroju, lai pārliecinātos. Tagad ej pie sava tēvoča, Sāra Mērija Viljamsa, Džordž Eliksender Pīter, un, ja iekulsies nepatikšanās, tad paziņo man, misis Džūditai Loftēsai, un es darīšu visu, lai tev palīdzētu. Ej pa ceļu gar upi un nākamo reizi klejodams paņem līdzi kurpes un zeķes. Ceļš ir akmeņains, un tavas kājas būs bēdīgā stāvoklī, kad nokļūsi Gošenā.

Nogāju pa krastu kādus piecdesmit jardus, tad pagriezos atpakaļ un aizlavījos līdz savai laivai, kas bija labu gabalu lejpus mājas. Ielēcu laivā un steidzīgi sāku airēt. Nobraucu augšup pa upi līdz salas augšgalam, tad šķērsoju upi, noņēmu cepuri, jo negribēju, lai man kaut kas aizsegtu acis. Kad biju upes vidū, sadzirdēju pulksteni sitam, apstājos un klausījos, skaņas atplūda pāri ūdenim vāji, bet skaid­ri — vienpadsmit. Kad piebraucu pie salas smailes, es pat neatvilku elpu, lai gan biju ļoti aizkusis, bet likos tieši mežā, kur agrāk mēdza degt mans ugunskurs. Iededzināju tur spēcīgu uguni augstā un sausā vietā.

Tad ielēcu laivā un, cik ātri vien varēju, aizīros līdz mūsu jaunajai apmetnei kādas pusotras jūdzes lejup pa upi. Izkāpu malā, uzskrēju pa krūmiem pakalnā un iegāju mūsu alā. Tur uz zemes gulēja Džims, dziļi aizmidzis. Atmodināju viņu un teicu:

— Celies un sataisies, Džim! Ne minūti nevaram zaudēt. Viņi dzenas mums pakaļ!

Džims neko nejautāja, viņš nesacīja ne vārda, bet visas viņa rīcības nākošajā pusstundā rādīja, cik iztrūcies viņš bija. Sai laikā salikām visus savus piederumus uz plosta un varējām to izstumt no vītolu paslēptuves. Vispirms nodzēsām ugunskuru alā un ārpusē neiededzām nevienu sveci.

Atīros ar laivu mazliet no krasta un apskatījos visapkārt, bet nevarēju ieraudzīt tuvumā nevienu laivu, jo bija krēsla un zvaigznes nedod pietiekamu gaismu. Tad ievirzījām plostu pilnīgi upē un airējāmies pa piekrastes ēnu, garām salas lejasgalam — nāves klu­sumā, nerunādami ne vārda.

Divpadsmita nodaļa

Pulkstenis varēja būt apmēram viens naktī, kad beidzot atstājām salu aiz sevis, bet šķita, ka straume dzen plostu pārāk lēni. Ja mums tuvotos laiva, nolēmām iekāpt savā laiviņā un airēties prom uz

Ilinoisas krastu; un bija labi, ka neviena laiva neparādījās, jo mums nebija ienācis prātā ielikt laivā bisi, makšķeri vai kaut ko ēdamu. Mēs bijām pārāk satraukti, lai domātu par tik daudzām lietām. Nebija diez cik saprātīgi visu mūsu mantu salikt uz plosta.

Ja tie vīri bija izkāpuši salā, manuprāt, viņi atrada manis sakurto ugunskuru un gaidīja visu nakti, līdz atgriezīsies Džims. Viņi mitms nesekoja, un, ja mans ugunskurs viņus nepiemānīja, tad tā nav māna vaina. Es biju darījis visu, ko spēju.

Kad parādījās pirmais ausmas svīdums, piesējām laivu kādā līcī Ilinoisas krastā, sacirtām ar cirvīti kārklu zarus un apklājām ar tiem plostu, un tas izskatījās it kā aizaugusi bedre smiltīs. Sēres smiltis bija tik biezi aizaugušas ar kārkliem kā ar ecēšu zobiem.

Misūri krastā slējās kalni, bet Ilinoisas krastā auga biezs mežs. Braucamā josla šai vietā bija gar Misūri krastu, tāpēc nebija jābīstas, ka mums kāds nejauši piebrauktu klāt. Nogulšņājām visu dienu, vērojām plostus, mazos tvaikonīšus slīdam gar Misūri krastu un lielos tālbraucējus tvaikoņus upes vidū šķeļam varenos ūdeņus. Izstāstīju Džimam visu savu sarunu ar sievieti būdā, un Džims sacīja, ka tā bijusi slīpēta vecene, ja viņa mūs vajātu, tad nesēdētu visu nakti pie ugunskura — nē, viņa sadzenātu mūsu pēdas ar suni. Es tad pajautāju, kāpēc viņa neieteica savam vīram paņemt līdzi suni. Džims atbildēja, ka viņa droši vien to neesot iedomājusies agrāk kā vien tad, kad vīri jau bija saģērbušies ceļam, un viņam šķietot, ka viņi pēc tam vēl aizgājuši uz pilsētu salūkot kādu suni un veltīgi izšķieduši laiku, citādi gan mēs te nesēdētu uz sēres sešpadsmit septiņpadsmit jūdžu attālumā no pilsētas — nē, nē, mēs būtu atkal mūsu vecajā pilsētiņā. Atbildēju, ka man vienalga, kāpēc viņi mūs nenotvēra, un ka es par to tikai priecājos.

Kad nolaidās tumsa, izbāzām galvas no krūmāju biezokņa, paskatī­jāmies augšup, lejup un visapkārt — neko neredzējām. Tad Džims paņēma dažas stiprākas plankas no plosta un uzcēla mums ērtu būdu, kur paslēpties vējā un lietū, kā arī saglabāt sausas mūsu mantas. Džims sanagloja būdai grīdu kādu pēdu augstāk par plosta baļķiem — tagad mūsu segas un visi krāmi bija pasargāti no viļņiem, kurus sacēla tvaikoņi, braukdami garām.

Būdas vidū izveidojām no māliem kādas piecas vai sešas collas augstu pavardu, aplikām tam apkārt apmali un te varējām sakurt uguni aukstā vai mitrā laikā; būdas sienas apslēptu uguni. Pagatavo­jām ari papildu airi, ja kāds no airiem salūztu pret siekstu. Plosta galā piestiprinājām dakšveida zaru, kurā iekarināt veco laternu; laterna bija jāaizdedzina, ieraugot lejup pa straumi braucam tvaikoni, citādi tas mums uzskrietu virsū. Redzot kādu tvaikoni braucam augšup, pret straumi, laternu neaizdedzinājām, ja vien nepamanījām, ka tvaikonis šķērso upi, jo tā bija tagad ļoti uzplūduši un zemie krasti ari bija applūdināti, tāpēc pret straumi braucošie tvaikoņi nevirzījās pa upes vidu, bet meklēja vieglāku ūdens ceļu.

Sai otrajā naktī braucām kādas septiņas vai astoņas stundas, un straume mūs dzina četras jūdzes stundā. Ķērām zivis un sarunājāmies, šad un tad arī peldējāmies, lai aizdzītu miegu. Bija ļoti svētsvinīga sajūta, kad tā braucām pa lielo, kluso upi, lūkodamies uz zvaigznēm, un mums pat negribējās skaļi runāt, mēs reti smējāmies — un arī tad tikai paklusām. Laiks bija ļoti jauks, un nekas ļauns mums neatgadī­jās ne šai naktī, ne arī nākamajā, ne aiznākamajā. '

Katru nakti braucām garām pilsētām, dažas no tām bija uz tumšām kalnu nogāzēm, tikai mirgojošu uguntiņu joslas, pat nevienu māju nevarējām saskatīt. Piektajā naktī aizbraucām gar Sentluisu, un tā izskatījās kā pasaule liesmās. Sentpītersbergā mēdza teikt, ka Sentluisā esot divdesmit vai trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāju, bet es tam nekad neticēju, iekams ieraudzīju brīnišķīgo gaismas jūru ap pulksten diviem viņā rāmajā naktī. Bet nedzirdējām nevienu skaņu; visi bija aizmiguši.

Katru vakaru mēdzu ap desmitiem piestāt krastā un ieiet kādā mazā sādžā, lai nopirktu par desmit vai piecpadsmit centiem miltus vai speķi, vai citas ēdamvielas. Dažreiz paķēru līdzi arī kādu vistu, kas vēl nesēdēja laktā. Man tēvs allaž mani mācīja, lai izdevīgā brīdī paķeru cāli, pat ja man pašam tas neesot vajadzīgs, varot viegli atrast kādu, kas to gribētu, un labu darbu nevajagot pamest novārtā. Nekad gan netiku redzējis, ka mans vecais pats negribētu vistu, bet viņš tā mēdza sacīt.

Rītos pirms ausmas ielavījos laukos un aizņēmos kādu arbūzu, meloni vai ķirbi, vai dažas saujas kukurūzas, vai kaut ko citu. Tēvs allaž teica, ka neesot nekāds ļaunums kaut ko aizņemties, ko esi nolēmis kādreiz atdot atpakaļ, bet atraitne sacīja, ka tas esot tikai cits apzīmējums zagšanai un ka neviens godīgs cilvēks tā nedarītu. Džims sacīja, ka sava taisnība esot atraitnei, sava vecajam. Ja mēs no aizņemamo lietu saraksta dažas izsvītrotu un teiktu, ka tās vairs neaizņemsimies,— tad nebūtu nekāds ļaunums aizņemties pārējās. Tā mēs sarunājāmies kādā naktī, slīdēdami pa upi, cenzdamies izšķirties, vai atteikties no melonēm vai no arbūziem, vai ķirbjiem, vai no kā cita. Bet līdz rītam mēs jau visu bijām izlēmuši un nospriedām atmest mežābolus un vīģu plūmes. Līdz tam jutāmies neveikli, bet tagad viss bija kārtībā.

Es biju priecīgs par- šādu lēmumu, jo mežāboli nekad negaršoja labi un vīģu plūmes ienāksies tikai pēc diviem vai trim mēnešiem.

Sad tad nošāvām kādu ūdensputnu, kas bija pārāk agri piecēlies rītā vai nebija pietiekami agri aizmidzis vakarā. Galu galā dzīvojām lieliski.

Piektajā naktī aiz Sentluisas pēc pusnakts mūs pārsteidza liela vētra ar pērkonu un zibeņiem un lietus gāza kā ar spaiņiem. Palikām, būdā un ļāvām plostam peldēt savā vaļā.

Kad uzšķīlās zibeņi, varējām saskatīt lielo upi un abus krastus — augstus un klinšainus. Es pēkšņi iesaucos:

— Hello, Džim, paskaties turp!

Ieraudzījām tvaikoni, kas bija uztriecies klintij. Straume mūs dzina tieši tam klāt. Zibens parādīja: tvaikonis gulēja ūdenī greizi, tikai daļa augšklāja bija virs ūdens, un zibeņu gaismā katrs sīkums bija saskatāms, pat krēsls blakus zvanam, un uz atzveltnes tam karājās veca, sašļukusi cepure.

Tvaikonis, kas tur gulēja vētrainajā naktī, šķita noslēpumains, un, tāpat kā jebkurš cits zēns, es jutu, cik skumjš un vientuļš izskatījās kuģa vraks upes vidū. Vēlējos uzkāpt uz klāja un mazliet apskatīties, kas tur atrodas. Es sacīju:

— Džim, piebrauksim pie tvaikoņa.

Bet Džims tam neparko nepiekrita. Viņš sacīja:

— Es te neiešu dauzīties pa tādiem vrakiem. Mums klājas labi, un dzīvosim vien tāpat tālāk, kā rakstīts svētajā grāmatā. Varbūt uz vraka ir sargs.

— Ko tad viņš tur sargās? Tavu vecomāti?— es jautāju.— Tur nav ko sargāt, tikai kajītes un loča būda; un vai tev liekas — kāds liks uz spēles savu dzīvību par loča būdu un kajītēm tādā naktī, kad vraks var izjukt gabalos un jebkuru mirkli iegāzties upē?

Džims uz to neko nevarēja atbildēt un to nemaz arī nemēģināja.

— Turklāt,— es turpināju,— varbūt varam tur aizņemties kaut ko vērtīgu kapteiņa kajītē. Varu saderēt, ka tur ir cigāri, kas maksā piecus centus gabalā. Tvaikoņu kapteiņi vienmēr ir bagāti, viņi saņem sešdesmit dolārus mēnesī un, ja kaut kas iekrīt acīs, par naudu nebēdā. Džim, ieliec sveci kabatā. Man nebūs miera, Džim, iekams nepārmeklēšu kuģi. Vai tu domā, ka Toms Sojers palaistu garām šādu izdevību? Nekādā ziņā ne, viņš neatkāptos. Viņš to nosauktu par dēku — tā gan! Un uzkāptu uz šā vraka, pat ja tas maksātu viņam dzīvību. Un kā viņš tad uzpūstos — varētu domāt, ka pats Kristofors Kolumbs atklājis Jauno pasauli. Ek, kaut Toms Sojers būtu šeit!

Džims mazliet vēl parūca, bet padevās. Tikai piebilda, ka nevaja­got sarunāties, ne arī sačukstēties. Zibens atkal parādīja mums vraku, un mēs piesējām savu plostu pie labā borta kravas tiltiņa.

Klājs bija augstu pāri mums, mēs nolīdām pa slīpumu uz kreiso bortu un lēnām, tumsā ar kājām taustīdamies, meklējām loča būdu, iedami izplestām rokām, lai atvairītu jebkuru, kas stātos ceļā, jo bija tik tumšs, ka neko nevarējām saredzēt.

Drīz uzdūrāmies priekšgala gaismas lūkai un ielīdām iekšā, bet ar nākamo soli stāvējām pretim kapteiņa kajītes durvīm, kuras bija vaļā, un, pie velna, redzējām arī gaismu salonā un sadzirdējām klusus čukstus!

Džims pačukstēja man, ka jūtoties ļoti nelāgi, un aicināja mani iet atpakaļ.

— Labi,— es atbildēju un jau gribēju doties uz plostu, bet tieši tad kāda balss iegaudojās:

— Lūdzu, nedariet to, zēni! Es zvēru, ka nekad nevienu nenodošu!

Kāda cita balss teica diezgan skaļi:

— Tu melo, Džim Terner! Tu tā dari vienmēr. Vienmēr tu gribi dabūt vairāk, nekā tev pienākas, un tu arī vienmēr esi vairāk dabūjis, jo tu draudēji, ka mūs nodošot, bet šoreiz pietiek. Sos vārdus tu esi runājis pārāk bieži. Tu esi visriebīgākais nodevējs un suns šai zemē!

Džims jau bija aizgājis uz plostu. Es vēl paliku aiz ziņkāres. Teicu sev, ka Toms Sojers šādā mirklī nekad neaizbēgtu un arī es to nedarīšu. Gribu redzēt, kas te notiks. Tāpēc ievilkos četrrāpus kādā mazākā ejā, un tikai viena kajīte atradās starp mani un ieeju lielajā kajītē. Tad ieraudzīju tur kādu vīru guļam uz grīdas ar sasietām rokām un kājām. Viņam blakus stāvēja divi vīri. Vienam rokā vāji blāzmoja laterna, otram pistole. Pēdējais tēmēja ar pistoli pret guļošā vīra galvu un teica:

— Es to darītu labprāt! Un vajadzētu ar — šitāds zemisks node­vējs!

Guļošais sarāvās un sauca:

— Lūdzu, nešauj, Bil! Es patiesi nekad vairs tā nedarīšu!

Un ik reizes, kad viņš to sacīja, vīrs ar laternu iesmējās un teica:

— Tu nedarīsi? Nekad tu vēl neesi tik patiesi runājis.— Un tad viņš iesaucās:— Dzirdat, kā viņš lūdzas, bet, ja mēs nebūtu viņu sagrābuši un sasējuši, viņš mūs abus nožmiegtu. Un kāpēc? Bez jebkāda iemesla! Tikai tāpēc, ka prasām to, kas mums pienākas,— ti­kai tāpēc! Bet tu nevienam vairs nedraudēsi, Džim Terner! Liec nost savu pistoli, Bil!

Bils atbildēja:

— Nekā nebija, Džek Pakerd! Es gribu viņu nogalināt — vai tad viņš tāpat nenogalināja veco Hetfīldu un vai tāpēc nav pelnījis nāvi?

— Bet es nevēlos, ka viņu nogalina,— un man ir savi iemesli.

— Esi svētīts par šiem vārdiem, Džek Pakerd! Es tos nekad savā mūžā neaizmirsīšu,— šļupstēja vīrs, kas gulēja uz grīdas.

Pakerds nemaz neklausījās viņa vārdos, pakāra laternu pie naglas, tuvojās tai vietai, kur es biju noslēpies, un pamāja Bilam, lai viņš tam sekotu. Es kā vēzis rāpos, cik ātri vien spēdams, atmuguriski, bet grīda bija ļoti slīpa, un necik tālu netiku. Lai mani neieraudzītu un nesagūstītu, ielīdu kādā kajītē. Taustīdamies Pakerds nāca pa gaiteni un, apstājies pie kajītes, kurā atrados es, sacīja:

— Ienāc šeit!

Un tad viņš ienāca pirmais, Bils viņam sekoja. Bet, iekams viņi bija ienākuši, es uzlēcu uz augšējās kojas, ierāvos visattālākajā kaktā un nožēloju, ka biju šeit ienācis. Viņi stāvēja, atspiedušies ar rokām pret kojas malu, un sarunājās. Es nevarēju viņus saskatīt, bet varēju sajust, kur viņi stāvēja, pēc viskija izgarojumiem. Biju pārāk nobijies. Un, teikšu, neviens cilvēks nebūtu varējis elpot, klausīdamies šo vīru sarunā. Viņi runāja klusi un nopietni. Bils vēlējās nogalināt Terneru. Viņš sacīja:

— Viņš vienmēr draud mūs nodot, un to viņš izdarīs. Pat ja mēs atdotu viņam abas mūsu daļas, tas neko vairs nelīdzētu pēc mūsu strīdiņa un kad esam viņu piekāvuši. Tik tiešām, ka esi dzīvs, viņš tevi nodos valsts prokuroram. Paklausi mani, viņš jānogādā pie malas.

— Gluži manas domas,— Pakerds sacīja ļoti klusi.

— Sasodīts, man šķita, ka tev ir cits nodoms. Tad ir labi. Iesim un darīsim, kas jādara.

— Pagaidi mirkli, es vēl neesmu visu izteicis. Uzklausi! Nošaut ir labi, bet viņu var nobeigt arī klusāk. Es teikšu tā: nav nekādas jēgas tīšām uzprasīties pēc valga, ja varam mūsu nodomu veikt tikpat labi, bet neapdraudot mūs pašus. Vai tā nav?

— Tā ir! Bet kā tu to izdarīsi?

— Redzi, man ir tāds nodoms. Pārmeklēsim kuģi un pievāksim visu, ko vēl neesam pamanījuši, pārmeklēdami tikai virsnieku kajītes, tad šausim prom uz krastu un noslēpsim mūsu ieguvumu. Tur nogaidīsim. Nebūs pagājušas ne divas stundas, kad šis vraks salūzīs un iegāzīsies upē. Saproti? Viņš noslīks un varēs vainot tikai pats sevi. Manuprāt, tāds veids būs labāks nekā viņu tieši nobeigt. Man nepatīk nogalināt cilvēku, ja vien no tā var izvairīties. Tas nav necik saprātīgi, turklāt grēks. Vai man nav taisnība?

— Jā, man tā šķiet. Bet ja nu kuģis nesalūst un nenogrimst?

— Bet mēs taču varam nogaidīt divas stundas un novērot, vai ne?

— Labs ir. Ejam!

Abi aizgāja. Arī es izlavījos ārā, viss aukstos sviedros, un meimu­roju uz priekšgalu. Arā bija piķa melna nakts, es aizsmacis nočukstēju:

— Džim!

Un viņš atsaucās, ievaidēdamies gandrīz pie manas labās rokas elkoņa. Es sacīju:

— Atri, Džim, mums nav laika blēņoties un vaimanāt, uz šā kuģa ir slepkavu banda! Ja neatradīsim viņu laivu un nepalaidīsim to pa straumei tā, ka šie nelieši nevar nokāpt no kuģa, tad vienam no viņiem draud liela nelaime. Bet, ja atradīsim viņu laivu, tad viņi visi būs ķezā — jo es viņus nodošu šerifam. Nāc, pasteidzies, es pārmek-

lēšu gar kreiso bortu, tu meklē gar labo bortu. Sāc meklēt pie plosta un . . .

— Dieviņ žēlīgais, te vairs nav mūsu plosta, tas ir atrāvies un aizpeldējis! Un mēs tagad esam šeit!

Tnspadsmita nodaļa

Man elpa aizrāvās, un es gandrīz paģību. Ieslēgti kuģa vrakā kopā ar slepkavu bandu! Bet mums nebija laika gausties. Tagad bija jāatrod viņu laiva — lai tā kļūtu mūsējā. Trīcēdami un drebēdami lēnām pārmeklējām labo bortu. Likās, ka bija pagājusi vesela nedēļa, līdz nokļuvām kuģa pakaļējā galā. No laivas ne vēsts! Džims teica, ka nespējot tālāk iet — viņam esot tādas bailes, ka nav spēka pakustē­ties. Bet es teicu:

— Iesim tālāk. Ja paliksim uz vraka, tad būsim pagalam.

Līdām tālāk. Virzījāmies uz stūres mājas pakaļējo galu, atradām

to un līdām tālāk, sniegdamies no vienas palodzes uz otru, jo loča būdas mala bija zem ūdens. Kad nokļuvām līdz šķērsgaiteņa durvīm, skatos — laiva! Tik tikko saskatāma. Jutos tik pateicīgs! Nākamajā sekundē es būtu ielēcis laivā, bet tieši tad atvērās durvis. Apmēram divu pēdu atstatumā viens no vīriem izgrūda laukā galvu, un man likās, ka būšu beigts. Bet viņš ierāva galvu atpakaļ un nošņāca:

— Noliec to sasodīto laternu, Bil!

Viņš iesvieda laivā maisu vai kaut ko tamlīdzīgu, tad iekāpa pats un apsēdās. Tas bija Pakerds. Tad iznāca arī Bils un iekāpa laivā. Pakerds sacīja klusā balsī:

— Viss kārtībā — atiries!

Es gandrīz vairs nespēju turēties pie loga, tāds vājums uznāca. Bet Bils turpināja:

— Pagaidi! Vai tu viņu pārmeklēji?

— Nē! Un tu?

— Nē. Tad viņa daļa vēl ir pie viņa.

— Ejam. Nav vērts paņemt mantas un atstāt naudu.

— Vai viņš nenojautīs, kas mums padomā?

— Varbūt ne. Bet nauda mums jāpaņem. Ejam!

Viņi izkāpa no laivas un iegāja vēlreiz kajītē. Durvis ar skaļu troksni aizcirtās, jo kuģis bija sasvēries uz to pusi.

Pussekundē es jau atrados laivā. Džims ietenterēja man pakaļ. Izrāva nazi un pārgrieza tauvu. Un mēs jau slīdējām lejā pa straumi.

Nepakustinājām airus, neizrunājām nevienu vārdu, gandrīz ne­drīkstējām elpot. Mēs slīdējām ātri, garām dzenrata apvalkam, garām

kuģa pakaļgalam. Visapkārt bija klusums. Vēl pēc pāris sekundēm bijām simt metru attālumā no kuģa.

Vraku aprija tumsa. Mēs bijām drošībā un to zinājām. Kad bijām aizbraukuši jau trīs vai četri simti metru, ieraudzījām pie stūres mājas durvīm paplaiksnāmies gaismu. Zinājām, ka tagad nelieši meklē savu laivu un sāk apjēgt, ka ir tādā pašā postā kā Terners.

Tad Džims sagrāba airus, un mēs sākām meklēt mūsu plostu. Tagad man pirmo reizi uznāca raizes par vīriem uz kuģa — pirms tam nebija laika. Es sāku domāt, cik drausmīgi ir pat slepkavām būt tādās sprukās. Sacīju sev — ko var zināt, varbūt arī es kādreiz kļūstu slepkava, un kā tad tas man patiktu? Tāpēc sacīju Džimam:

— Tiklīdz ieraudzīsim pirmo uguni, piestāsim krastā simt jardu augšup vai lejpus tās, tādā vietā, kur tu vari ar laivu labi noslēpties. Tad es aiziešu un izdomāšu kādu pasaciņu, lai ļaudis iet un izved malā to bandu, gan jau viņi no cilpas neizbēgs, kad viņu laiks būs pienācis.

Bet šis nodoms neizdevās, jo drīz sāka trakot vētra, vēl stiprāka nekā iepriekš. Lietus gāzās straumēm, nekur nebija redzama nekāda uguns, manuprāt, visi jau gulēja. Mēs slīdējām tālāk, meklēdami savu

plostu un kādu uguni. Pēc ilgāka laika lietus norima, bet mākoņi neizklīda, šad tad uzliesmoja zibens, un beidzot tāds uzplaiksnījums mums parādīja priekšā peldošu melnu priekšmetu, un mēs airējāmies tam klāt.

Tas bija plosts, un mēs jutāmies ļoti priecīgi, kad atkal uzkāpām uz tā. Tagad ieraudzījām lejāk, labajā krastā, uguni. Teicu, ka braukšu turp. Laiva bija pa pusei pilna ar krāmiem, ko laupītāji bija sazaguši uz pamestā kuģa. Salikām krāmus uz plosta vienā kaudzē, pieteicu, lai Džims ļauj plostam peldēt tālāk un pēc apmēram divām jūdzēm aizdedzina laternu, kamēr ieradīšos, tad satvēru airus un traucos uguns virzienā. Kad tuvojos tai, krastā iemirgojās vēl trīs vai četras uguntiņas piekalnē. Tur bija kāda pilsētiņa. Tuvojos krasta uguntiņai, ievilku airus un ļāvu, lai straume mani nes.

Piebraucis tuvāk, ieraudzīju lielu divstāvu prāmi, uz kura, pakārta garā kārtī, dega laterna. Meklēju pārcēlāju, brīnīdamies, kur gan viņš varētu gulēt, beidzot atradu viņu snaužam uz tauvas stabiņa, galvu viņš bija iespiedis starp ceļiem. Es dažas reizes viņam mazliet uzsitu uz pleca un sāku raudāt.

Viņš strauji pamodās, bet, ieraudzījis mani, plati nožāvājās, izstaipījās un tad sacīja:

— Kas tad noticis? Nebrēc, bērns. Kas tev par bēdām?

Es atbildēju:

— Tētis un māte, un māsa, un . . .

Tad man aizrāvās valoda. Viņš sacīja:

— Nu jau, nu jau, neņem pie sirds! Mums katram ir savas bēdas, un arī tev viss beigsies labi. Kas tad viņiem lēcies?

— Viņi . . . viņi . . . vai jūs esat prāmja sargs?

— Jā,— viņš atbildēja pašapmierināti,— es esmu arī prāmja kap­teinis, stūrmanis un locis, sargs un matrozis, dažreiz esmu arī krava un pasažieri. Neesmu tik bagāts kā vecais Džims Hornbeks un nevaru būt tik sasodīti devīgs pret visvisādiem Tomiem, Dikiem un Harijiem un bārstīties ar naudu kā viņš, bet jau allažiņ esmu teicis, ka ar viņu nemainītos, un es saku — jūrnieka dzīve ir man pa prātam un lai mani sasper jods, ja es dzīvotu divu jūdžu attālumā no pilsētas, kur nekad nekas nenotiek, pat ja viņš man atdotu visu savu bagātību un vēl vairāk. Es saku . . .

— Viņi ir lielā nelaimē!—es iesaucos.

— Kas tie viņi?

— Tētis, māte un māšele, un mis Hūkera. Un ja jūs tūlīt ar savu prāmi turp neaizbrauksiet . . .

— Kur? Kur tad viņi ir?

— Uz vraka.

— Uz kāda vraka?

— Ir taču tikai viens vraks.

— Ko—tu doma «Valteru Skotu»?

-Jā.

— Žēlīgais Dievs, ko viņi tur dara?

— Viņi paši tur nemaz nevēlējās nokjūt.

— To es ticu! Apžēlojies, viņi būs pagalam, ja nepasteigsies nokāpt no šī vraka! Sasodīts, kā viņi varēja nokļūt tādā ķezā?

— Pavisam vienkārši. Mis Hūkera ieradās pilsētā apciemot savus paziņas . . .

— Kā tad, Būtlendingā — un tālāk?

— Viņa apciemoja savus paziņas Būtlendingā un vakara pusē gribēja pārcelties ar zirgu prāmi kopā ar savu kalponi nēģerieti, lai pavadītu nakti savas draudzenes mājā. Mis, nu, kā viņu sauca, vienmēr aizmirstu viņas vārdu,— viņām salūza stūres airis, un prāmis sagriezās, aizpeldēja ar pakaļgalu pa priekšu apmēram divas jūdzes un uzgrūdās vrakam. Prāmnieks, nēģeriete un zirgi visi iekrita upē, bet mis Hūkera kaut kur paguva pieķerties un uzkāpa uz vraka klāja. Kad satumsa, mēs pēc vienas stundas braucām garām savā laivā, bija tik tumšs, ka nemaz nepamanījām vraku, līdz uzgrūdāmies tam tieši virsū — un arī uzrāpāmies uz klāja. Visi mūsējie izglābās, atskaitot Bilu Vīplu — kas tas bija par lielisku cilvēku!— es gandrīz labāk pats būtu noslīcis viņa vietā.

— Ak tu brīnums! Tik neparastu notikumu nekad neesmu dzirdējis. Un ko tad jūs visi darījāt?

— Nu, mēs kliedzām un saucām, bet tur upe ir tik plata, ka neviens mūs nesadzirdēja. Tad tēvs teica, ka vienam jāizkļūstot krastā un jāatsaucot palīgi. Es biju vienīgais, kas prot peldēt, tā ari ielēcu ūdenī. Mis Hūkera sacīja — ja es nevarot nekādu palīdzību sadabūt, lai aizejot pie viņas tēvoča, viņš jau izpalīdzēšot. Izpeldēju krastā vienu jūdzi no šejienes, lejastecē, un visu laiku maldījos apkārt, mēģinādams sadabūt kādus cilvēkus, kas varētu kaut cik palīdzēt. Bet visi man atbildēja: «Ko, tādā naktī, kad straume ir tik stipra? Nav nekādas nozīmes! Aizej līdz tvaika prāmim.» Varbūt jūs būtu ar mieru . . .

— Dieva vārds, es labprāt to darītu, un jābrauc vien būs, bet kas tad, vilkos, par to visu maksās? Vai tu domā, ka tavs tēvs . . .

— Par to nebēdājiet — viss būs kārtībā! Mis Hūkera man vēl pateica, ka viņas tēvocis Hornbeks , . .

— Lai mani sasper lielgabals! Vai viņš ir viņas tēvocis? Paskaties, dodies uz to uguntiņu, tad pagriezies pa kreisi, un pēc ceturtdaļjūdzes tu nokļūsi līdz krogam. Pavaicā šiem, kur dzīvo Džims Hornbeks, un tad jau viņš samaksās rēķinu. Un nemaisies apkārt, jo viņam šī ziņa ir svarīga. Saki, ka viņa radiniece būs izglābta, iekams viņš ieradīsies pilsētā. Nu, kusties tagad, es tūlīt došos ap stūri, lai uzmodinātu mašīnistu.

Devos uguntiņas virzienā, bet, tiklīdz viņš pazuda aiz stūra, gāju atpakaļ, iesēdos savā laivā, atsēju to un pabraucu gar krastu kādus sešsimt jardus uz augšu, un paslēpos starp koku liellaivām, jo man nebija miera, iekams ieraudzīju, ka prāmis aizbrauc. Bet vispār biju ar sevi diezgan apmierināts, ka šādi rūpējos par bandu, jo to tikai retais būtu darījis. Vēlējos, kaut to uzzinātu atraitne. Domāju — viņa lepotos ar mani, ka esmu palīdzējis šiem neģēļiem, jo tieši par neliešiem un slepkavniekiem atraitne un labi cilvēki sevišķi raizējas.

Pēc neilga laika neskaidri saskatāms pa upi šurp peldēja kuģa vraks. Man pārskrēja auksti drebuļi, un es pieairējos tam klāt. Vraks bija dziļi iegrimis, un es tūlīt nopratu, ka uz tā laikam neviens nebija palicis dzīvs. Braukāju tam apkārt un klusi saucu, bet atbildes nebija. Valdīja nāves klusums. Mana sirds kļuva smaga, kad iedomājos par bandu, bet šis smagums nebija pārāk liels, jo, manuprāt, viņi to bija pelnījuši.

Tad tuvojās prāmis, es pa straumi aizvirzījos uz upes vidu un, kad man šķita, ķa mani no prāmja vairs nevar saredzēt, izcēlu airus, atskatījos un redzēju, ka prāmis braukāja apkārt vrakam, meklēdams mis Hūkeras mirstīgās atliekas, jo kapteinis zināja, ka viņas tēvocis Hornbeks tās vēlēsies saņemt; tomēr prāmis diezgan ātri pārtrauca meklēšanu un atgriezās krastā. Ķēros pie airiem un strauji laidos pa upi uz leju.

Šķita, ka pagāja briesmīgi ilgs laiks, iekams pazibēja Dzima uguntiņa; un, kad to ieraudzīju, izskatījās, it kā tā būtu tūkstoš jūdžu attālumā. Kamēr turp aizbraucu, debess austrumos jau metās pelē­cīga. Mēs piestājām pie kādas salas, noglabājām plostu, nogremdējām laivu un tad nolikāmies gar zemi un gulējām kā nosisti.