Haklberija Fina piedzīvojumi

Divdesmit ceturta nodaļa

Nākamās dienas vakarā piestājām pie kādas vītoliem aizaugušas salas upes vidū, abās pusēs upei bija pilsētiņa; hercogs un karalis sāka kalt plānu, kā tur apstrādāt iedzīvotājus. Džims sacīja hercogam — viņš cerot, ka mēs te neuzkavēšoties ilgi, jo viņam esot pārlieku smagi un garlaicīgi gulēt caurām dienām būdā ar virvi sasietam. Katrreiz, kad atstājām viņu vienu, mums viņš bija jāsasien, jo katrs, kas viņu nejauši ieraudzītu nesasietu, domātu, ka viņš ir izbēdzis nēģeris. Hercogs atbildēja, ka, protams, grūti gulēt visu dienu sasietam un viņš izdomāšot, kā varētu iztikt bez šā paņēmiena.

Hercogs bija neparasti gudrs un drīz arī atrada izeju. Viņš ieģērba Džimu karaļa Līra tērpā — garā katūna apmetnī, uzlika viņam galvā baltu zirga astru parūku un pielīmēja tādu pašu vaigubārdu. Tad nozieda Džima seju un rokas, ausis un kaklu ar biezu, blāvu tumšzilu krāsu, un viņš izskatījās kā slīkonis, kas gulējis ūdenī deviņas dienas. Tādu briesmoni nekad vēl nebiju redzējis! Tad hercogs paņēma dēlīti un uz tā uzrakstīja:

«Sajucis arābs, bet skaidrā prātā cilvēkus neapdraud.»

Viņš pienagloja dēlīti pie kārts un to uzstatīja četru vai piecu pēdu attālumā no būdas.

Džims bija apmierināts. Viņš teica, ka tas esot daudz labāk nekā gulēt vairākus gadus katru dienu sasietam un drebēt pie mazākā troksnīša. Hercogs teica, lai viņš jūtoties brīvi un ērti un, tiklīdz kāds parādot savu degunu, lai viņš uzlecot uz būdas, mazliet patrakojot un iekaucoties kā plēsīgs zvērs, tad jau visi laidīšot ļekas vaļā un likšot viņu mierā. Tas bija prātīgi teikts, un vidusmēra cilvēks pat negaidītu, lai Džims sāktu kaukt. Džims izskatījās kā līķis, tikai vēl daudz briesmīgāks.

Blēži atkal gribēja izmēģināt «Žirafi», jo tā ienesa tik daudz naudas, bet baidījās, vai tikai ziņas par šo izrādi nav atklīdušas līdz šejienei. Viņi neko citu nevarēja izdomāt, beidzot hercogs sacīja, ka viņš atgulšoties un pāris stundu padomašot, kā varētu apmuļķot šo Arkanzasas pilsētiņu, bet karalis solījās aizsoļot uz otru pilsētiņu bez jebkāda plāna, tikai uzticēdamies augstākajai varai — manuprāt, velnam—, ka tā viņu vedīšot pa ienesīgu ceļu.

Mēs visi bijām sev nopirkuši pēdējā pilsētiņā jaunus tērpus. Karalis uzvilka savu jauno uzvalku un pavēlēja ari man ģērbties. Es to darīju. Karaļa uzvalks bija melns, un viņš tajā izskatījās ļoti smalks un svinīgs. Es nemaz nezināju, ka drēbes var tā pārmainīt cilvēka izskatu. Agrāk viņš izskatījās kā visnegodīgākais blēdis, bet tagad, kad noņēma savu jauno balto cepuri, paklanījās un pasmaidīja, izskatījās cēls, labs un tikumisks, it kā būtu nupat izkāpis no Noasa šķirsta, un varbūt pats bija kāds Mozus priesteris. Džims iztīrīja laivu, un es sakārtoju airi. Pie krasta, trīs jūdžu attālumā no pilsētas, zemesraga tuvumā, stāvēja liels tvaikonis, kas jau vairākas stundas uzņēma kravu.

Karalis sacīja:

— Ja esmu šādā tērpā, tad man būtu labāk ierasties pilsētiņā no Sentluisas vai Cincinati, vai kādas citas lielpilsētas. Brauc līdz tvaikonim, Haklberij, mēs ar to ieradīsimies pilsētiņā.

Man nebija divreiz jāsaka, lai pabraukājos ar tvaikoni. Es pietuvo­jos krastam pusjūdzes attālumā no pilsētas un airējos tālāk — gar stāvo krauju rāmajā ūdeni. Drīz uzdūrāmies kādam patīkama izskata zemnieku puisim, kas izskatījās gluži vientiesīgs. Viņš sēdēja uz baļķa, slaucīdams sviedrus no sejas, jo bija ļoti karsts, un viņam blakus stāvēja divas lielas ceļa somas, gatavotas no paklāju auduma.

— Piestājies krastā,— karalis teica. Es paklausīju.

— Kurp ceļojat, jaunais cilvēk?

— Uz Orleānu, gaidu tvaikoni.

— Sēdieties laivā,— karalis sacīja.— Pagaidiet vienu mirkli, mans sulainis jums palīdzēs iecelt somas. Izkāp un palīdzi džentlme nim, Ādolfus!— tā viņš uzsauca man.

Es palīdzēju, un tad trijatā braucām tālāk. Jauneklis bija ļoti pateicīgs un sacīja, ka bijis grūti stiept bagāžu tādā tveicē. Viņš jautāja karalim, kurp tas braucot. Karalis atbildēja, ka esot braucis lejup pa upi, izkāpis šorīt otrajā pilsētiņā un tagad aizbraukšot dažas jūdzes, lai apmeklētu kādu draugu, kam tur augštecē esot ferma.

Jauneklis atbildēja:

— Tiklīdz jūs ieraudzīju, teicu sev: tas noteikti ir misters Uilkss, viņš tikai mazliet novēlojies. «Nē, tas nav viņš, jo kāpēc lai viņš brauktu pa upi?» Jūs taču neesat viņš, vai ne?

— Nē, saucos Blodžets — Eliksanders Blodžets — jāsaka būtu: ga rīdznieks Eliksanders Blodžets, jo esmu viens no Tā Kunga pazemīga­jiem kalpiem. Tomēr man žēl, ka misters Uilkss nav ieradies laikā,— vai viņš kaut ko zaudējis ar to — ceru, ka ne?

— Viņš nav zaudējis nekādu īpašumu — to jau viņš dabūs, bet viņš neredzēja savu brāli Pīteru mirstam — varbūt arī tas viņam neko nenozīmē, bet viņa brālis būtu visu atdevis, lai tikai pirms nāves viņu redzētu, trīs nedējas viņš par to vien runāja: nebija viņu kopš bērnības redzējis, arī savu brāli Viljamu nebija redzējis — to kurl­mēmo. Viljamam ir gadu trīsdesmit vai trīsdesmit pieci. Uz šejieni atbrauca tikai Pīters un Džordžs. Džordžs bija precējies, viņš un viņa sieva abi nomira pagājušajā gada. Tagad palikuši tikai Hārvejs un Viljams, un, kā jau teicu, viņi neatbrauca.

— Vai viņiem kāds aizrakstīja vēstuli?

— Jā gan, pirms apmēram diviem mēnešiem, kad Pīters pirmoreiz saslima, tad viņš teica: viņam esot tāda nojauta, ka vairs necelšoties. Ziniet, viņš bija diezgan vecs, un Džordža meitas ir pārāk jaunas, lai ar viņu saprastos, atskaitot sarkanmati Mēriju Džeinu, un viņš pēc Džordža un viņa sievas nāves jutās vientuļš, un likās, ka pats vairs nevēlējās dzīvot. Viņš izmisīgi vēlējās redzēt Hārveju un arī Viljamu, bet testamentu negribēja rakstīt — ir tādi cilvēki. Viņš atstāja vēstuli Hārvejam, kurā pastāstīja, kur noglabāta nauda un ka viņš vēloties atlikušo mantu sadalīt starp Džordža meitām, lai viņas neciestu trūkumu, jo Džordžs viņām nebija neko atstājis. Tikai šo vēstuli vien viņu pierunāja uzrakstīt — vairāk neko.

— Kāpēc jūs domājat, ka Hārvejs nav atbraucis? Kur viņš dzīvo?

— Anglijā, Sefīldā.— viņš tur ir mācītājs, nekad nav bijis Ame­rikā. Viņam nekad nav bijis laika, un varbūt viņš vēstuli nemaz nav saņēmis.

— Cik žēl, cik žēl, ka viņš nepaguva sastapties ar saviem brāļiem, nabaga cilvēks! Jūs sakāt, ka braucat uz Orleānu?

— Jā, bet tur jau es nepalikšu. Es nākamnedēļ braukšu ar kuģi uz Riodežaneiro, kur dzīvo mans tēvocis.

— Tas ir garš ceļojums, bet ļoti skaists. Labprāt brauktu jūsu vietā. Vai Mērija Džeina ir vecākā meita? Cik gadu pārējām?

— Mērijai Džeinai ir deviņpadsmit, Sjūzenai piecpadsmit un Džoanai četrpadsmit gadu. Tai ir tā zaķalūpa, un viņa grib savu dzīvi veltīt labiem darbiem.

— Nabadzītes! Atstātas vienas šajā saltajā pasaulē.

— Viņām varēja klāties vēl ļaunāk. Vecajam Pīteram bija daudz draugu, un tie viņas nepametīs nelaimē. Baptistu sludinātājs Hopsens, diakons Lots Hovijs, Bens Rakers, Ebners Seklfords un jurists Levijs Bels, ārsts Robinsons un viņu sievas, atraitne Bārtlija un vēl daudzi citi. Tie bija Pītera tuvākie draugi, un par viņiem viņš rakstīja savās vēstulēs, kuras sūtīja uz dzimteni, Hārvejs jau zinās, kur šos draugus atrast, kad viņš atbrauks.

Vecais turpināja jaunekli izprašņāt, līdz tas izstāstīja visu, ko zināja. Lai mani sasper jods, ja viņš neuzzinātu visu par šīs sasodītās pilsētiņas iedzīvotājiem, par Uilksiem, par Pītera amatu — viņš bijis ādu ģērētājs, un par Džordžu — tas bijis namdaris, un par Hārveju — viņš esot kādas sektas mācītājs, un tā tālāk, un tā tālāk. Tad vecais sacīja:

— Kāpēc jūs gribējāt iet kājām līdz tvaikonim?

— Tas ir liels kuģis no Orleānas, un es baidījos, ka tāds šeit nepiestās. Ja tvaikonis smagi piekrauts, tas neapstājas uz saucieniem. Piestājas tvaikonīši no Cincinati, bet šis tvaikonis ir no Sentluisas.

— Vai Pīters Uilkss bija turīgs?

— Kā tad, diezgan turīgs. Viņam bija māja un zeme. Stāsta, ka viņš atstājis kaut kur noglabātus trīs vai četrus tūkstošus skaidrā.

— Kad, jūs teicāt, viņš nomira?

— Es neko neteicu, bet nomira viņš pagājušajā naktī.

— Tad jau bēres būs rītdien.

— Jā, ap pusdienas laiku.

— Tas ir ļoti bēdīgi, bet mums visiem kādreiz jāaiziet. Tāpēc mums visiem jābūt gataviem, jāsaglabā sirds miers.

— Jā, ser, tas ir pareizi. Mana māte arī vienmēr tā saka.

Kad piebraucām pie tvaikoņa, tas bija uzņēmis kravu un drīz aizbrauca. Karalis vairs neko neteica, ka arī mums jāuzkāpj uz kuģa, un tā es nepaguvu pabraukāties ar tvaikoni. Kad kuģis aizbrauca, karalis lika man aizbraukt vēl vienu jūdzi līdz kādai vientuļai vietai, tad viņš izkāpa krastā un sacīja:

— Tagad brauc ātri atpakaļ un atved šurp hercogu ar jaunajām ceļasomām. Ja viņš aizbraucis uz upes otro krastu, dodies turp un atved viņu pie manis. Un saki, lai viņš labi saģērbjas. Bet tagad staigā!

Es jau sapratu, kāds ir viņa nodoms, bet, protams, neko neteicu. Kad atgriezos kopā ar hercogu, mēs noslēpām laivu, tad viņš nosēdās uz baļķa, un karalis visu izstāstīja, ko bija teicis jaunais cilvēks,— vārds vārdā. Un stāstīdams viņš centās runāt kā anglis, un tādam lempim kā viņš tas izdevās diezgan labi. Tad viņš jautāja:

— Bet vai varēsiet tēlot kurlmēmo, Bildžuoter?

Hercogs atbildēja, ka uz viņu varot paļauties. Viņš esot tēlojis kurlmēmos uz skatuves. Tad viņi nolēma gaidīt tvaikoni.

Pēcpusdienā parādījās divi mazi kuģīši, bet tie nenāca no upes augšgala, pēc tam tuvojās liels tvaikonis, ko karalis un hercogs ar saucieniem apstādināja. Tvaikonis izsūtīja malā laivu, un tad mēs uzkāpām uz klāja. Tvaikonis brauca no Cincinati, un, kad kuģa ļaudis uzzināja, ka gribam braukt tikai četras vai piecas jūdzes, viņi traki sašuta un sāka lamāties, un piedraudēja mūs izsēdināt krastā. Bet karalis bija mierīgs. Viņš atbildēja:

— Ja džentlmeņi var atļauties samaksāt dolāru par katru jūdzi, lai tos uzņemtu kuģī un tad ar laivu izsēdinātu malā, kāpēc tad tvaikonis to nevar atļauties?

Tad kuģa ļaudis nomierinājās un teica, ka viss būšot kārtībā. Kad nokļuvām līdz pilsētiņai, mūs ar laivu atkal aizveda krastā. Ieraugot laivu, kādi pārdesmit cilvēki saskrēja krastā. Tad karalis jautāja:

— Vai kāds no jums, džentlmeņi, man var pasacīt, kur dzīvo Pīters Uilkss?

Ļaudis saskatījās, pakratīja galvas, it kā cits citam gribētu sacīt: «Nu, ko es jums teicu?»

Tad viens no viņiem laipni un klusi atbildēja:

— Man ļoti žēl, ser, bet mēs varam jums vienīgi parādīt vietu, kur viņš dzīvoja vēl vakardienas vakarā.

Sai pašā mirklī nekrietnais vecis it kā sabruka, uzgāzās šim vī­ram, atspieda zodu pret viņa plecu un apslacīja viņa muguru asarām, saukdams:

— Ak vai, ak vai, mūsu nabaga brālis ir miris, un mēs nepaguvām ar viņu tikties, tas ir pārāk, pārāk smagi!

Tad viņš šņukstēdams pagriezās un sāka ar rokām rādīt muļķīgas zīmes hercogam, un, sasodīts, tas arī nosvieda ceļasomu un sāka raudāt. Sie divi blēži bija visrūdītākie nelieši, kādus šai pasaulē esmu redzējis.

Visi sapulcējās ap viņiem, izteica līdzjūtību, mierināja laipniem vārdiem, uznesa viņu ceļasomas pakalnā, bet blēži balstījās uz viņiem un raudāja. Ļaudis stāstīja karalim par viņa brāļa pēdējiem brīžiem, un karalis to ar rokām parādīja hercogam, un abi bēdājās par nabaga ģērētāju, it kā būtu zaudējuši visu pasaulē. Lai es kļūstu par nēģeri, ja esmu kaut ko tādu redzējis! Cilvēkam sametas kauns par visu cilvēku dzimumu.

Divdesmit piektā nodaļa

Divās minūtēs ziņa izplatījās visā pilsētā, un no visām pusēm saskrēja ļaudis, daži vēl pa ceļam vilkdami virssvārkus. Drīz bijām liela pūļa ielenkti, un soļu troksnis bija tāds, it kā maršētu karavīri. Pa logiem un durvīm snaikstījās galvas, un ik mirkli kāds pāri žogam iesaucās:

— Vai tie ir viņi?

Un kāds, soļodams līdzi baram, atsaucās: Patiešām — viņi!

Kad nokļuvām līdz Uilksa mājai, iela tur bija ļaužu pilna, bet trīs meitenes stāvēja durvīs. Mērija Džeina tiešām bija sarkanmate, bet tas neko nekaitēja, viņa izskatījās aplam skaista, viņas seja un acis mirdzēja laimē, tik ļoti viņa priecājās, ka atbraukuši tēvoči. Karalis atpleta rokas, un Mērija Džeina metās viņa skavās, un meitene ar zaķalūpu krita ap kaklu hercogam. Visi—galvenokārt sievietes — apraudājās aiz prieka, redzēdami, ka viņi beidzot laimīgi satikušies.

Tad karalis slepus piebukņīja hercogam — es to ievēroju—, ap­skatījās apkārt un ieraudzīja kaktā šķirstu, noliktu uz diviem krēs­liem: karalis un hercogs, ar vienu roku apskaudami viens otra plecus, ar otru slaucīdami acis, lēni un svinīgi soļoja turp, un pūlis pašķīrās, lai dotu viņiem ceļu, visas sarunas un trokšņi apklusa, ļaudis sauca: «Sš!»—visi vīrieši noņēma cepures un nolieca galvas, šādā klusumā varētu sadzirdēt pat kniepadatu krītam. Iegājuši kaktā, viņi pieliecās un ielūkojās šķirstā, paskatījās viens otram acīs, tad sāka tik skaļi raudāt, ka viņu kaukšanu laikam varēja sadzirdēt Orleānā, aplika rokas viens otram ap kaklu un atbalstīja zodus pret otra plecu, un trīs vai četras minūtes tā pinkšķēja, kā nekad vēl savā mūžā neesmu dzirdējis vīriešus raudam. Visi pārējie ari raudāja, uri telpa kļuva tik mikla, ka es pabrīnījos. Tad karalis un hercogs nostājās šķirsta abās pusēs, nometās uz ceļiem, atslēja pieres pret šķirstu un klusu lūdza Dievu. Tas tā aizkustināja pūli—vairāk nekā viss cits—, ka visi sabruka skaļās raudās, arī nabaga meitenes. Gandrīz katra sieviete piegāja klāt meitenēm, nerunājot ne vārda, noskūpstīja tās svinīgi uz pieres, uzlika roku uz viņu galvām un, asarām plūstot, paskatījās augšup uz debesīm, tad izgāja, šņukstēdamas un slaucīdamās ar mut­autiņiem, lai nākamā sieviete varētu sevi parādīt. Neko tik pretīgu nekad neesmu redzējis.

Pēc kāda laika karalis piecēlās, mazliet panāca uz priekšu, saņē­mās un nošļupstēja runu, kura bija atmiekšķēta gļēvām asaram, teikdams, ka viņam un viņa nabaga brālim uzlikts smags pārbaudī­jums — zaudēt tuvinieku un neatrast viņu starp dzīvajiem pēc četri tūkstoši jūdžu gara brauciena, bet šo pārbaudījumu atvieglojot

līdzjūtība un svētās asaras, viņš pateicoties no visas sirds savā un brāļa vārdā, lai gan mutes vārdiem to nespējot izteikt, tie esot pārāk bāli un auksti, un turpināja runāt tādas sasodītas blēņas, līdz man kļuva nelabi. Tad viņš izšļupstēja godbijīgu «Amen» un sāka tā raudāt, it kā plīstu pušu aiz žēlabām.

Tiklīdz viņš bija «Āmen» izteicis, kāds pūlī sāka dziedāt psalmu, visi pilnā spēkā dziedāja līdzi, tas sasildīja sirdis, un varēja justies tik viegli, kā izejot no baznīcas. Mūzika ir ko vērta! Un pēc visas tās lišķēšanas un muldēšanas man likās, ka dziesma vēl nekad nav ta atsvaidzinājusi, skanējusi tik patiesi un spēcīgi.

Tad karalis atkal sāka kustināt žokļus, teica, ka viņam un brāļa­meitām būšot patīkami, ja daži no ģimenes labākajiem draugiem paēstu ar viņiem kopā vakariņas un palīdzētu izvadīt nelaiķa pīšļus. Karalis piebilda — ja viņa nabaga brālis, kas tagad guļ šķirstā, va­rētu runāt, viņš gan zinot, kādus vārdus tad nelaiķis nosauktu — tos, kas viņam bijuši sevišķi dārgi, kurus bieži pieminējis savās vēstulēs, un tagad viņš tos nosaukšot citu pēc cita, proti: mācītājs misters Hobsons, diakons Lots Hovijs, misters Bens Rakers, Ebners Sekl fords, Levijs Bels un doktors Robinsons, viņu sievas un atraitne Bārtlija.

Mācītājs Hobsons un ārsts Robinsons patlaban bija kopīgās medī­bās pilsētas otrā galā — ar to gribu teikt, ka ārsts aizvadīja kādu slimnieku uz viņpasauli un mācītājs viņam rādīja ceļu. Advokāts Bels bija aizbraucis darīšanās uz Luisvilu. Bet pārējie visi bija šeit, visi viņi pēc kārtas pienāca pie karaļa un spieda viņam roku, pateicās un sarunājās ar viņu, tad paspieda roku arī hercogam, bet neko nesacīja, tikai smaidīja un šūpoja galvas kā muļķu bars, kamēr viņš ar rokām rādīja visādas zīmes un visu laiku gurguļoja «gū-gū-gū-gū» kā zīdai­nis, kas neprot runāt.

Bet karalis mēļoja tālāk un apvaicājās gandrīz par visiem pilsētas iedzīvotājiem, nosaukdams viņu uzvārdus, pat suņu vārdus, piemi­nēja dažādus notikumus, kas atgadījušies pilsētā vai Džordža un Pītera ģimenēs. Viņš izteicās, ka Pīters viņam par to visu rakstījis, bet tie bija meli, katru vārdu viņš bija izvilcis no jaunā stulbeņa, kuru aizvedām savā laivā līdz tvaikonim.

Tad Mērija Džeina atnesa tēvabrāļa atstāto vēstuli, karalis to nolasīja skaļā balsī un apraudājās. Vēstulē dzīvojamā māja un trīs tūkstoši dolāru zelta bija novēlēti meitenēm, bet ādu ģērētava (kas ienesa labu peļņu) ar citām mājām un zemi (septiņi tūkstoši dolāru vērtībā) un trīs tūkstoši dolāru zelta bija novēlēti Hārvejam un Viljamam, un norādīts, ka seši tūkstoši skaidrā naudā esot noslēpti pagrabā. Abi blēži sacīja, ka iešot un tūlīt tos atnesīšot, un visu godīgi sadalīšot. Man pavēlēja nest sveci. Mēs aizslēdzām pagraba durvis aiz mums, un, atraduši maisu, viņi izbēra naudu uz grīdas. Skaisti izskatījās šie zelta spīguļi! Karalim acis iedegās! Viņš uzsita hercogam uz pleca un iesaucās:

— Tas tik bija lieliski, vai ne? Tie nav nekādi maldi! Bildži, tas pārspēj visu, ko esam līdz šim veikuši! Vai ne?

Hercogs viņam piekrita. Viņš grābstīja naudu, ļāva tai slīdēt caur pirkstiem, šķindināja pret grīdu. Beidzot karalis sacīja:

— Nav vērts runāt; esam bagāta nelaiķa brāļi un viņa mantinieku pārstāvji — tā ir mūsu līnija, Bildž. To dod paļāvība uz Visaugstāko. Galu galā tas ir labākais ceļš. Esmu visus izmēģinājis, bet nav labāka ceļa!

Jebkurš cits viņu vietā būtu bijis apmierināts ar tādu kaudzi naudas, bet nē — viņiem vajadzēja naudu pārskaitīt. Abi skaitīja — izrādījās, ka trūkst četri simti piecpadsmit dolāru. Karalis iesaucās:

— Pie velna! Es brīnos, kur viņš nobāzis četri simti piecpadsmit dolārus?

Abi kādu laiku par to bija noraizējušies un pārmeklēja visu apkār­tni. Tad hercogs sacīja:

— Viņš bija ļoti slims cilvēks — varbūt pārskaitījās —, manuprāt, tā tas būs bijis! Labāk lai paliek, nerunāsim par to! Mēs to varam pieciest!

— Blēņas! Protams, varam pieciest! Man uz to nospļauties — bet es domāju, kā mēs atskaitīsim ļaužu priekšā. Mums šeit jābūt briesmīgi godīgiem, atklātiem un cildeniem. Nauda jāuznes augšā un jāizskaita visu klātienē — tad nebūs nekādu aizdomu. Bet, ja nelaiķis teicis, ka te ir seši tūkstoši, tad mēs taču nevaram . . .

— Pagaidiet, — hercogs viņu pārtrauca, — papildināsim iztrū­kumu. — Un viņš izvilka no kabatas zelta dolārus.

— Tā ir apbrīnojami lieliska doma, hercog! Jums tiešām varen gudra galva!—karalis atbildēja. — Nudien «Žirafe» mums atkal palīdzēs. — Un viņš arī vilka ārā no savas žaketes zelta naudu un salika to kaudzītēs.

Tā bija viņu pēdējā nauda, bet seši tūkstoši dolāru tagad bija pilnā skaitā viņu rokās.

— Paklau,— hercogs ierunājās,— man ienāca prātā vēl viena doma. Uziesim augšā, izskaitīsim naudu un atdosim to meitenēm.

— Labais hercog, ļaujiet man jūs apskaut! Tā ir visžilbinošākā doma, kāda jebkad ienākusi prātā cilvēkam. Jūsu galva ir patiešām apbrīnojamākā pasaulē! Sis gājiens pārspēj visu, tur nu nav ko teikt. Lai tikai viņi tagad pamēģina vērst pret mums kādas aizdomas, ja grib,— nekas neiznāks.

Kad uzkāpām augšā, visi sapulcējās ap galdu, karalis izskaitīja naudu un salika to kaudzītēs — pa trīssimt dolāriem katrā —, divdes­mit glītas, mazas kaudzītes. Visi raudzījās uz to kārām acīm un laizījās vien, tad karalis naudu atlika atpakaļ maisiņā. Redzēju, ka viņš atkal piepūšas, lai teiktu jaunu runu. Viņš sacīja:

— Draugi, mans nabaga brālis, kas tur guļ, bija augstsirdīgs pret tiem, kas atstāti šai bēdu ielejā. Viņš bija augstsirdīgs pret šiem nabaga jēriņiem, mīlēja tos un deva tiem pajumti, un tagad tiem nav ne tēva, ne mātes. Un mēs, pazīdami viņu, zinām, ka viņš pret šīm meitenēm būtu bijis vēl augstsirdīgāks, ja vien nebaidītos apvainot savu dārgo Viljamu un mani. Vai nav taisnība? Es par to ne­šaubos. Kas mēs būtu par brāļiem, ja šādā brīdī stātos viņam ceļā? Kas mēs būtu par tēvočiem, ja aplaupītu — patiesi aplaupītu šos nabaga maigos jēriņus, kurus viņš tā mīlēja! Cik es pazīstu Viljamu — un, manuprāt, pazīstu viņu patiešām labi —,es tūlīt viņam pajautāšu.

Viņš pagriezās pret hercogu un sāka ar rokām rādīt dažādas zīmes, kādu brīdi hercogs uz viņu raudzījās stulbi un truli, tad pēkšņi šķita, ka viņš saprot, ko karalis grib teikt. Viņš metās karalim ap kaklu, no prieka gūgodams, cik spēka, un apskāva viņu kādas piecpadsmit reizes. Tad karalis sacīja:

— Es to zināju. Man šķiet, katrs var saprast viņa jūtas. Lūdzu, Mērija Džeina, Sjūzena, Džoana, ņemiet šo naudu, ņemiet visu! So jums dāvina viņš, kas tur guļ, sastindzis, bet priecīgs.

/

Mērija Džeina piesteidzās pie viņa, Sjūzena un Zaķalūpa pie hercoga, un tad visi apkampās un skūpstījās tik daudz reižu, kā to nekad vēl neesmu redzējis.

Visi pārējie drūzmējās apkārt asaru pilnām acīm, spieda rokas šiem blēžiem, gandrīz vai atraudami tās no pleciem, nemitīgi iz­saukdamies:

— Ak jūs, labās, mīļās dvēseles! Cik skaisti! Kā jūs to spējat?

Drīz vien atkal runāja par nelaiķi, cik labs viņš bijis, cik liels

zaudējums esot viņa nāve un tamlīdzīgi, bet pēc kāda laika no ielas istabā caur drūzmu ielauzās liela auguma vīrs ar cietiem, stingriem žokļiem un stāvēja klausīdamies un vērodams; pats viņš neko neteica, un neviens viņu neuzrunāja, jo tobrīd runāja karalis un visi uzmanīgi klausījās. Karalis teica — savas runas vidus posmā, jo sākumu es nedzirdēju:

—. . . jo viņi ir nelaiķa labākie draugi. Tāpēc viņus ielūdzu šova­kar, bet mēs vēlamies, lai rītdien nāktu visi — ikviens, jo viņš mīlēja un cienīja visus, tālab viņa bēru orģijām jābūt publiskām.

Viņš turpināja tā pļāpāt, jo viņam patika sevī klausīties, un ik pa brīdim atkal pieminēja bēru orģijas, līdz hercogs to vairs nevarēja izturēt un uzrakstīja uz mazas zīmītes «bēru mielasts, vecais muļķi», salocīja to un pasniedza pāri galvām karalim. Karalis izlasīja zīmīti, ielika to kabatā un sacīja:

— Nabaga Viljams, ari bēdās viņa sirds ir vienmēr nomodā par citiem. Viņš lūdz mani visus aicināt uz bērēm un teikt, ka mēs visus gaidīsim: Bet viņam nav jārūpējas — es jau pats to gribēju sacīt.

Un viņš pavisam mierīgi muldēja tālāk, šad tad atkal pieminē­dams orģijas, kā līdz šim. Izteicis šo vārdu jau trešo reizi, viņš piebilda:

— Es saku «orģijas» ne tāpēc, ka tas ir parastais apzīmējums, bet tāpēc, ka šis vārds ir pareizāks nekā parastais apzīmējums «bēru mielasts». So apzīmējumu Anglijā vairs nelieto — tas ir novecojis. Anglijā saka—«bēru orģijas», jo tas pareizāk izteic jēdzienu. Sis vārds atvasināts no grieķu vārda orgo — atklāti, ārēji — un sen­ebreju vārda jeesum — iedēstīt, apklāt; tātad: «bēru orģijas» izteic apbedīšanas publisko un plašo raksturu.

Tas bija trakākais, ko viņš varēja pateikt. Vīrs ar spēcīgajiem žokļiem iesmējās viņam tieši sejā. Ļaudis apmulsa. Visi iesaucās:

— Kāpēc, dakter?

Ebners Seklfords jautāja:

— Robinson, vai neesi dzirdējis par to notikumu? Runātājs ir Hārvejs Uilkss.

Karalis priecīgi pasmaidīja, izstiepa savu ķepu un sacīja:

— Jūs esat mana nabaga brāļa mīļais, labais draugs un ārsts. Es . . .

— Rokas nost no manis!— ārsts iesaucās.— Jūs runājot kā anglis? Vissliktākais atdarinājums, kādu jebkad esmu dzirdējis! Jūs esot Pītera Uilksa brālis? Blēdis jūs esat, cits nekas!

Kā visi satraucās! Sadrūzmējās ap ārstu, mēģināja viņu nomieri­nāt, ieskaidrot, ka Hārvejs neskaitāmas reizes pierādījis, ka viņš patiesi ir Hārvejs, viņš zinot visu vārdus, pat suņu vārdus pilsētā. Visi lūgtin lūdza neaizvainot Hārveju, neapbēdināt nabaga meitenes un tā tālāk. Bet nekas nelīdzēja, ārsts "nerimās un teica — ja kāds cilvēks izliekoties par angli un nespējot labāk runāt angļu izloksnē, tad tas esot viltnieks un melis. Nabaga meitenes apskāva karali un raudāja. Pēkšņi ārsts pagriezās pret viņām un teica:

— Es biju jūsu tēvabrāļa draugs un esmu jūsu draugs, un es jūs brīdinu kā godīgs draugs, kas vēlas jūs pasargāt no nelaimes un rai­zēm. Novērsieties no šī nelieša un neklausieties, ko šis nejēga klaido­nis idiotiski muld par grieķu un senebreju valodu. Viņš ir viltnieks, sagrābstījis kaut kur tukšus vārdus un faktus, un jūs tos uzskatāt par pierādījumiem, un jūsu lētticīgie draugi palīdz jūs apmuļķot, lai gan viņiem vajadzēja būt gudrākiem. Mērija Džeina Uilksa, jūs zināt, ka esmu jūsu draugs, turklāt nesavtīgs draugs. Uzklausiet mani — padzeniet šo nožēlojamo blēdi — es jūs lūdzu! Vai jūs to darīsiet?

Mērija Džeina izslējās — cik skaista viņa izskatījās!— un sacīja:

— Lūk, mana atbilde!— Viņa pacēla naudas maisu un ielika to karaļa rokās, sacīdama:— Ņemiet šos seši tūkstoši dolārus, noguldiet tos uz mana un māsu vārda tā, kā jums tas šķiet vēlami, un nedodiet man kvīti!

Tad viņa ar vienu roku apskāva karali, Sjūzena un Zaķa lūpa apskāva viņu no otras puses. Visi aplaudēja un sita kājas pret grīdu — sacēlās īsta vētra, bet karalis izslēja galvu un lepni smaidīja. Ārsts sacīja:

— Labi, es mazgāju savas rokas. Bet brīdinu jūs: pienāks diena, kad jums kļūs nelabi, atceroties šo dienu.

Un viņš aizgāja.

— Labi, dakter,— karalis, viņu izzobodams, sacīja,— tad pamēģi­nāsim viņas pierunāt, lai ataicina jūs!

Un visi iesmējās un teica, ka viņš trāpījis naglai uz galvas.

Divdesmit sestā nodala

Kad visi bija aizgājuši, karalis apvaicājās, vai Mērijai Džeinai esot brīvas istabas, un viņa atbildēja, ka esot viena brīva istaba, kuru došot tēvocim Viljamam, bet tēvocim Hārvejam viņa varot pie­dāvāt savu istabu, kas esot nedaudz lielāka,— pati viņa pāriešot māsu istabās un gulēšot saliekamajā gultiņā; bēniņos esot vēl viens kambarītis ar salmu matraci. Karalis atbildēja: kambarītis būtu piemērots viņa sulainim — šādi apzīmēdams mani.

Mērija Džeina uzveda mūs augšā un parādīja viņiem viņu istabas, kas bija vienkāršas, bet patīkamas. Viņa teica, ka iznesīšot no savas istabas visus savus tērpus un citas mantas, kas varētu traucēt tēvoci Hārveju, taču viņš atbildēja, ka nekas viņu netraucēšot. Tērpi karājās pie sienas, tos sedza katūna aizkars, kas sniedzās līdz pašai grīdai. Vienā stūrī bija veca lāde, otrā futrālis ar ģitāru, visur bija redzami dažādi sīki nieciņi un krāmi, kā jau tas mēdz būt jaunu meiteņu istabās. Karalis teica, ka šīs lietiņas padarot telpu mājīgāku un piemīlīgāku, un lūdza tās neaizskart. Hercoga istaba bija zema, bet pietiekami ērta, tāpat mans kambarītis.

Vakarā bija goda mielasts, atnāca visi jau pazīstamie vīrieši un sievietes, es stāvēju aiz karaļa un hercoga krēsliem un viņus apkal­poju, pārējos apkalpoja nēģeri.

Mērija Džeina sēdēja galda galā, blakus viņai sēdēja Sjūzena. Mērija Džeina nopēla cepumus, žāvētā gaļa tai šķita slikta, ceptās vistas — negaršīgas un sīkstas —,kā jau sievietes mēdz runāt, kac gaida komplimentus. Viesi redzēja un pārliecinājās, ka visi ēdieni bij; nevainojami, un jautāja:

— Kā jums cepumi padodas tik brūni?

Vai arī:

— Sakiet — kā jūs protat tik apbrīnojami iemarinēt saknes?

Un tā joprojām — tukši pļāpāja, kā jau cilvēki mēdz pie vakariņu

galda.

Kad viss beidzās, mēs ar Zaķalūpu vakariņojām virtuvē, ēzdami atliekas, kamēr pārējie palīdzēja nēģeriem novākt galdu un nomazgāt traukus. Zaķalūpa mani iztaujāja par Angliju, un, Dieva vārds, man bieži šķita, ka nupat, nupat iekritīšu.

Viņa jautāja:

— Vai tu kādreiz esi redzējis karali?

— Kuru? Viljamu Ceturto*? Protams, viņš nāk mūsu baznīcā.

Es zināju, ka karalis ir sen miris, bet to viņai neteicu. Kad pateicu,

ka viņš nāk mūsu baznīcā, viņa jautāja:

— Patiešām? Pastāvīgi?

— Jā, pastāvīgi. Viņa sols ir tieši iepretim mūsējam — kanceles otrajā pusē.

— Es domāju, ka viņš dzīvo Londonā?

— Protams, ka viņš tur dzīvo. Kur tad citur viņš lai dzīvotu?

— Bet, manuprāt, jūs taču dzīvojat Sefīldā?

Sapratu, ka esmu iekritis. Sākumā izlikos, ka esmu aizrijies ar vistas kaulu, lai iegūtu laiku kaut ko izdomāt. Tad sacīju:

— Es gribēju teikt, ka viņš pastāvīgi nāk mūsu baznīcā, kad ierodas Sefīldā. Tas ir tikai vasarā, kad viņš ņem jūras peldes.

— Ko tu runā — Sefīlda taču nav pie jūras.

— Kas tad to apgalvo?

— Tu tā teici.

— Nekad neesmu to teicis.

— Teici gan!

— Neteicu!

— Teici gan!

— Nekad neko tamlīdzīgu neesmu teicis.

— Bet ko tad tu īsti teici?

— Es teicu, ka viņš atbrauc uz jūras peldēm, to es teicu.

— Nu kā tad viņš var braukt uz jūras peldēm, ja tur nav jūras?

— Paklausieties,— es sacīju,— vai esat kādreiz redzējusi Kon­gresa ūdeni?*

-Jā.

— Vai jums jabrauc uz Kongresu, lai to dabutu?

— Nē! '

— Arī Viljamam Ceturtajam nav jābrauc pie jūras, lai peldētos jūras ūdenī.

— Kur tad viņš ņem jūras ūdeni?

— Turpat, kur ļaudis ņem Kongresa ūdeni,— no mucām. Sefīldas pilī viņiem ir krāsnis, un viņš grib jūras ūdeni karstu. Jūrā šādu daudzumu ūdens nevar sakarsēt. Tur nav tādu ierīču!

j — Tagad saprotu. Tu to varēji teikt tūlīt, lai netērētu velti laiku, i Kad viņa to sacīja, sapratu, ka esmu laukā no ķezas, tāpēc jutos 'viegli un priecīgi.

Tad viņa jautāja:

— Vai arī tu ej baznīcā?

— Jā — vienmēr.

— Kur tu sēdi?

— Mūsu solā.

— Kam tas sols pieder?

— Mums — tēvocim Hārvejam.

— Viņam? Ko tad viņš dara solā?

— Apsēžas. Ko tad, jūs domājat, viņš tur citu dara?

— Es domāju, ka viņš stāv kancelē.

Sasodīts, aizmirsu, ka viņš ir mācītājs! Sapratu, ka atkal esmu iekritis, atkal aizrijos ar vistas kaulu un atkal domāju. Tad sacīju:

— Vai tad jūs domājat, ka baznīcā ir tikai viens mācītājs?

— Kāpēc tad viņiem vajadzīgi vairāki?

— Kāpēc! Lai sprediķotu karalim! Nekad vēl neesmu redzējis tādu meiteni kā jūs! Viņiem ir ne mazāk kā septiņpadsmit mācītāju.

— Septiņpadsmit! Brīnums! Es nekad nevarētu nosēdēt, kamēr tāda virkne sprediķotu, pat ja mana dvēsele nenokļūtu paradīzē! Viņi laikam sprediķo veselu nedēļu?

— Nieki, viņi taču visi nerunā vienā dienā — runā tikai viens.

— Bet ko tad dara pārējie?

— Neko daudz. Sēž, staigā, pastiepj naudas ķeseli — šo un to. Bet lielāko tiesu nedara neko.

— Kam tad viņi vajadzīgi?

— Lai izskatītos lepnāk. Vai tad jūs neko nezināt?

— Es tādas muļķības negribu zināt. Kā izturas pret kalpotājiem Anglijā? Labāk nekā mēs pret nēģeriem?

— Nē! Apkalpotāji nav nekas. Ar tiem apietas sliktāk kā ar suņiem.

— Vai viņiem nedod brīvdienas kā pie mums Ziemassvētkos un Jaungada nedēļā, un Ceturtajā jūlijā?

— Ko jūs runājat? No šiem vārdiem katrs cilvēks varētu pateikt, ka jūs nekad neesat bijusi Anglijā. Ziniet, Zaķa . . . ziniet, Džoana, es nekad neesmu dabūjis nevienu brīvdienu no gada sākuma līdz beigām, nekad neesmu bijis ne cirkā, ne teātrī, ne nēģeru vakaros, nekur!

— Arī ne baznīcā?

— Arī ne baznīcā!

— Bet tu taču vienmēr ejot baznīcā?

Atkal nošāvu greizi. Aizmirsu, ka esmu vecā vīra apkalpotājs. Bet nākamajā mirklī es plaši izskaidroju, ka sulainis ir kaut kas cits nekā vienkāršs kalps un ka viņam jāiet uz baznīcu — vai viņš grib vai negrib —, jāsēž blakus ģimenei, jo tāds ir likums. Bet mans paskaidro­jums nebija diez cik labs, un es redzēju, ka viņa man netic.

Viņa jautāja:

— Indiāņa godavārds — vai tu man nemels niekus?

— Indiāņa godavārds,— es atbildēju.

— Nemaz nemelo?

— Nemaz. Nevienu reizi,— es atbildēju.

— Uzliec roku uz šīs grāmatas un atkārto!

Es redzēju, ka šī grāmata ir vārdnīca, tāpēc uzliku uz tās roku un atkārtoju sacīto. Tad viņa man it kā mazliet vairāk noticēja un teica:

— So to es ticu, bet lai Dievs man ir žēlīgs, lai ticētu visam.

— Ko tad tu netici, Džo?—jautāja Mērija Džeina, ienākdama kopā ar Sjūzenu.— Nav jauki un nav pieklājīgi tā runāt ar viņu, jo viņš ir svešinieks un tālu no saviem tuviniekiem. Kā tev patiktu, ja pret tevi tā izturētos?

— Tā tu vienmēr dari, Mērij,— aizstāvi visus, pirms tiem kāds uzbrūk. Es viņam neko neesmu nodarījusi. Viņš, manuprāt, man samelojās, un es teicu, ka visam tam nevaru ticēt,— tas ir viss, ko teicu. Man liekas, tādu nieku viņš taču var paciest?

— Man vienalga, vai tu runāji niekus vai dziļu patiesību! Viņš mūsu mājās ir viesis, tāpēc nav labi, ka tu to teici. Ja tu būtu viņa vietā, tu nokaunētos, un nevienam nav jāsaka kaut kas tāds, kas liek cilvēkam kaunēties.

— Bet, Mērij, viņš teica . . .

— Nav svarīgi, ko viņš teica,— par to es nerunāju. Svarīgi ir, lai tu izturētos pret viņu laipni, lai tu neteiktu neko tādu, kas liktu viņam atcerēties, ka viņš nav savā zemē un starp savējiem.

Bet es nodomāju: «Un es pieļauju, ka vecais krokodils nolaupa naudu tādai meitenei!»

Tad arī Sjūzena iejaucās, un, ticiet man, viņa Zaķalūpu padarīja klusu kā kapu!

Es atkal nodomāju sevī: «Sī ir otrā meitene, kuru atļauju aplau­pīt!»

Tad Mērija Džeina runāja ar savu māsu maigā un mīlīgā balsī, kā vienmēr, un, kad viņa beidza, nabaga Zaķalūpai vairs nebija ko teikt. Viņa sāka raudāt.

— Labi,— abas meitenes teica,— un tagad lūdz viņam piedošanu.

Viņa to arī darīja un ļoti skaisti. Bija prieks klausīties. Es vēlējos

viņai samelot vēl tūkstoškārt, lai viņa atkal varētu lūgt piedošanu. Es vēlreiz domāju: «Arī šo meiteni atļauju aplaupīt!» Un, kad viņa bija atvainojusies, viņas visas trīs centās, lai es justos kā mājās un starp draugiem. Jutos tik negodīgs, pagrimis un zemisks, ka apņēmos — nozagšu šo naudu un atdošu viņām, lai notiktu kas notikdams.

Tātad aizgāju — it kā gulēt, bet nolēmu, ka miegs nekur neaiz­bēgs. Palicis viens, visu pārdomāju. Pats sev jautāju, vai lai aizeju viens pie ārsta un nododu šos blēžus? Nē — tas nebūtu labi. Viņš var atklāt, ka <^s viņam to pateicu,— tad karalis un hercogs man gan sa­kurtu pirti. Vai lai aizeju viens pie Mērijas Džeinas? Nē, arī tas ne­der. Meitenes seja liktu viņiem visu nojaust, nauda ir pie viņiem, lai izlavītos un ar to aizbēgtu. Un, ja viņa pieaicinātu kādu palīgu, tad mani iejauktu visā šajā lietā, iekams tā būtu noskaidrota,— tā man šķita. Nē, bija tikai viena izeja. Man šī nauda bija kaut kā jānozog un jānozog tā, lai viņiem nerastos pret mani aizdomas. Te abiem blē­žiem ir izdevīgs ķēriens, un viņi nekustēs no vietas, iekams nebūs ap­tīrījuši līdz galam šo ģimeni un visu pilsētiņu,— man vēl būs iespēja atrast piemērotu brīdi. Es naudu nozagšu un paslēpšu — un, pēc tam kad būšu jau uz upes, atrakstīšu Mērijai Džeinai vēstuli un pateikšu, kur tā noslēpta. Bet zagt vislabāk vajadzētu šonakt, ja vien varēšu, jo varbūt dakteris neizteica visu, ko zināja, un var vēl viņus no šejienes aizbiedēt.

Nodomāju iet un pārmeklēt viņu istabas. Augšā priekštelpa bija tumša, bet es atradu hercoga istabu un sāku visu aptaustīt, taču atcerējos, ka karaļa dabā gan nebija uzticēt naudu citam kā vien sev pašam, tāpēc ielavījos viņa istabā un arī tur sāku grābstīties. Tomēr sapratu, ka neko nevaru izdarīt bez sveces, un to aizdegt, protams, neiedrošinājos. Tad nolēmu paslēpties un noklausīties viņu sarunu. Sai laikā dzirdēju, ka tuvojas viņu soļi, gribēju palīst zem gultas, bet tā nestāvēja tanī vietā, kur domāju, toties pieskāros priekškaram, kas sedza Mērijas Džeinas tērpus, tāpēc aizlēcu aiz tā, ierakos tērpos un stāvēju tur pavisam kluss.

Viņi ienāca un aizvēra durvis, un hercogs vispirms pieliecās, lai paskatītos zem gultas. Tad gan es nopriecājos, ka neatradu gultu, kad to meklēju! Tomēr tas taču ir dabiski—palīst zem gultas, kad kārtojamas slepenas darīšanas. Abi apsēdās, un karalis sacīja:

— Nu, kas ir? Tikai runājiet īsi, jo mums ir labāk iet lejā un raudāt ar bēriniekiem nekā sēdēt šeit augšā, lai viņi varētu trīt mēles gar mums.

— Redziet, Kapet, esmu nemierīgs. Manu prātu nomāc dakteris — es gribēju uzzināt jūsu plānus. Man ienāca prātā kāda laba doma.

— Nu, kas tad, hercog?

— Labāk būtu aizlaisties projām pirms trim rītā un aizstūrēt lejup pa upi mūsu ieguvumu. Un jo sevišķi, ja esam to ieguvuši tik viegli, mums to atdeva atpakaļ, tā sakot, iesvieda rokās, kad domājām, ka mums nauda būs jānozog. Domāju, ka mums jālaižas prom un jāpazūd.

Jutos ļoti nelāgi. Pirms divām stundām viss būtu bijis citādi, bet tagad jutos nelāgi un vīlies. Karalis nolamājās un teica:

— Ko? Un nepārdot atlikušo īpašumu? Aizbēgt kā muļķiem un atstāt īpašumu astoņu vai deviņu tūkstošu vērtībā, kas tikai gaida, lai to pievāktu? Un patlaban tas viegli pārdodams.

Hercogs rūca un teica, ka pietiekot ar zelta maisu, viņš negribot plēst vēl vairāk — negribot nolaupīt sērdieņiem visu, kas tiem pieder.

— Kā jūs runājat?— karalis iesaucās.— Mēs viņām nenolaupīsim neko citu kā vien šo naudu. Cietīs tikai īpašuma pircēji, jo, tiklīdz izrādīsies, ka īpašums mums nav piederējis — un tas noskaidrosies, tiklīdz būsim aizlaidušies,— pirkums vairs nebūs spēkā un īpašumu atdos īpašniekiem. Sie sērdieņi dabūs savu māju atkal atpakaļ, un ar to viņiem pietiks, meitenes ir jaunas, žirgtas, var viegli nopelnīt sev iztiku. Viņas necietīs. Padomā — ir tūkstošiem cilvēku, kam neklājas tik labi. Ak tu tētīt, viņām jau nu nebūs par ko žēloties!

Karalis tā apvārdoja hercogu, ka tas beidzot padevās un piekrita, bet piebilda, ka viņam šķietot sasodīti muļķīgi šeit palikt, ka dakteris draudot viņiem kā negaisa mākonis. Bet karalis iesaucās:

— Pie velna dakteri! Kāda rūpe par viņu? Vai visi pilsētiņas muļķi nav mūsu pusē? Un vai muļķi visās pilsētās nav vairākumā?

Viņi gatavojās atkal iet lejā. Hercogs ieteicās:

— Manuprāt, nauda nav noglabāta labā vietā.

Es kļuvu priecīgs. Saku domāt, ka dzirdēšu kadu norādījumu, kas man palīdzēs. Karalis jautāja:

— Kā tā?

— Mērija Džeina tagad valkās sēru tērpu un var pavēlēt apkalpo­tājai nēģerietei, kas uzpoš istabas, novākt visas šīs lupatas. Vai jūs domājat, ka nēģeriete, ieraudzījusi naudu, mazliet no tās nepagrābs?

— Hercog, jūsu galva atkal ir pienācīgā augstumā,— karalis atbildēja un sāka grābstīties aiz priekškara divas vai trīs pēdas atstatumā no manas paslēptuves. Piespiedos cieši pie sienas un stāvēju ļoti klusi, tikai viss trīcēju. Domāju, ko šie vīri teiks, kad noķers mani,— ko tādā gadījumā darīšu? Bet karalis jau izvilka maisiņu, pat nepaspēju izdomāt savu domu līdz pusei, un viņš nenojauta, ka šeit esmu. Abi iegrūda maisu pa caurumu salmu matracī, kas bija zem spalvu pēļa, ievīstīja to divas pēdas dziļi salmos un noteica, ka tā būšot labi, jo nēģeriete sakārtojot tikai pēli, bet salmu maisu sačubinot tikai divreiz gadā, un tagad nauda esot drošībā, neviens to nenozagšot. Taču es zināju labāk. Izņēmu naudu, kad viņi vēl nebija nogājuši pa kāpnēm lejā. Pa tumsu aizgrābstījos līdz savam kambarītim un naudu noslēpu tur, līdz radīsies izdevība atrast labāku vietu. Nolēmu, ka labāk to noslēpšu kaut kur ārpus mājas, jo, kad blēži pamanīs, ka naudas nav, tie pārmeklēs visu māju. To zināju labi. Nolikos gulēt neizģērbies, bet nespēju iemigt, tik ļoti mani dega nepacietība nokārtot šo lietu.

Vēlāk dzirdēju, ka uznāca karalis un hercogs, noritinājos no matrača un gulēju, atspiedies ar zodu pret bēniņu kāpnēm, gaidīdams, vai kaut kas nenotiks. Bet nekas nenotika. Nogaidīju, līdz visi nakts trokšņi apklusa un rīta trokšņi vēl nebija sākušies, tad klusām nokāpu lejā.

Divdesmit septītā nodaļa

Pielavījos pie durvīm un klausījos: viņi krāca. Tad uz pirkstgaliem gāju tālāk un laimīgi nokļuvu apakšējā stāvā. Nekur nebija dzirdama ne skaņa. Paskatījos pa ēdamistabas durvju spraugu un redzēju, ka vīri, kas vāķēja mironi, bija aizmiguši savos krēslos. Mironis gulēja viesistabā, kuras durvis bija vaļā, abās istabās dega svece. Gāju gar atvērtajām viesistabas durvīm un redzēju, ka tur ir tikai Pītera mirstīgās atliekas, gāju tālāk, bet ārdurvis bija aizslēgtas un atslēga no tām izņemta.

Tieši šai mirklī izdzirdēju kādu nākam lejā pa kāpnēm aiz manis. Ieskrēju viesistabā, ātri apskatījos visapkārt — vienīgā vieta, kur

varēju noslēpt maisiņu, bija šķirsts. Vāks bija kādu pēdu atvilkts vaļā, varēja redzēt miroņa seju, apklātu ar mitru drānu, pats viņš bija viscaur ietīts līķautā. Iegrūdu naudas maisiņu zem vāka, tieši tur, kur bija sakrustotas viņa rokas,— nodrebinajos, jo tās bija tik aukstas, tad izskrēju no istabas un paslēpos aiz durvīm.

Ienāca Mērija Džeina. Viņa piegāja pie šķirsta ļoti klusiem soļiem un ieskatījās šķirstā, tad piespieda pie acīm mutautiņu, un es sapratu, ka viņa sākusi raudāt, lai gan nedzirdēju elsas, jo viņa bija man pievērsusi muguru. Izslīdēju no aizdurves un, iekams gāju caur ēdamistabu, gribēju pārbaudīt, vai mani nav redzējis kāds no vāķētā- jiem; tāpēc paskatījos pa spraugu — viss kārtībā. Viņi nebija pakustē­jušies.

Uzskrēju augšā, ielīdu gultā, juzdamies diezgan nelāgi, jo pēc visām manām pūlēm, kad liku visu uz spēles, iznākums nebija visai spožs. Domāju, ja nauda varētu palikt tur, kur tā tagad bija, tad viss būtu kārtībā, jo, kad mēs pa upi aizbrauktu kādas pāris simt jūdzes, es varētu atrakstīt Merijai Džeinai, viņa nelaiķi izraktu un naudu atgūtu, bet tas nevarēja notikt, jo naudu atradīs tad, kad šķirstam uzliks vāku. Tad to atkal pievāks karalis, un paies ilgs laiks, iekams viņš ļaus kādam to atkal nočiept. Protams, man ļoti gribējās nolavī- ties lejā un izņemt naudu, bet neiedrošinājos to darīt. Ar katru mirkli kļuva gaišāks, drīz kads no vāķētājiem sāks kustēties — tie mani notvertu — notvertu ar seštūkstoš dolāriem rokā, kurus neviens man nebija uzticējis sargāt. Negribu, lai mani iejauc tādā lietā,— teicu pats sev.

Kad nogāju lejā otrā rīta, viesistaba bija aizslēgta un vāķētāji aizgājuši. Mājās bija tikai ģimene, atraitne Bārtlija un mūsu blēžu saime. Vēroju viņu sejas, vai kaut kas noticis, bet neko nevarēju izprast.

Ap pusdienas laiku ieradās bēru vaditajs ar savu palīgu, un viņi nolika šķirstu istabas vidū uz diviem krēsliem, sastādīja pārējos krēslus rindā, vēl aizņēmās krēslus no kaimiņiem, līdz priekštelpa, viesistaba un ēdamistaba bija pilna. Redzēju, ka šķirsta vāks atrodas agrākajā stāvoklī, bet nevarēju pieiet paskatīties zem tā, jo apkārt bija cilvēki.

Tad sāka pulcēties berinieki; qbi blēži un meitenes apsēdās priekšējā rindā šķirsta galvgalī, kādu pusstundu ļaudis lēni gāja virknē garām šķirstam un mirkli ieskatījās nelaiķa sejā, dažs nobirdi­nāja asaru, viss notika klusi un svinīgi, vienīgi meitenes un blēži turēja mutautiņus pie acīm, sēdēja noliektām galvām un klusi šņuk stēja. Varēja dzirdēt tikai kāju švīkoņu pa grīdu un šņaukāšanos — bērēs vienmer šņauc degunus biežāk nekā citur, atskaitot baznīcu.

Kad māja bija ļaužu pilna, bēru vadītājs ar melniem cimdiem rokā, mīksti, saudzīgi un nedzirdami kustēdamies kā kaķis, visu vēl pēdējo

reizi glīti un izskatīgi sakārtoja, ari ļaudis ievirzīja katru savā vietā. Viņš nerunāja ne vārda, bīdīja bēriniekus, iestūma kaut kur vēlīnos atnācējus, pašķirdams pūli tikai ar galvas un roku mājieniem. Tad viņš atkal nostājās savā vietā pie sienas. Viņš bija visklusākais, vislunkanākais un visizmanīgākais cilvēks, kādu esmu redzējis, un nekad nesmaidīja, kā jau tas piederējās viņa lomai.

Ģimene bija aizņēmusies noskaņojušos harmoniju, un, kad viss bija kārtībā, kāda jauna sieviete nosēdās un sāka spēlēt, harmonijs čīkstēja un pīkstēja, bet visi dziedāja, un man šķita, ka vienīgi Pīters jutās labi.

Tad mācītājs Hobsons sāka lēni un svinīgi runāt, bet tieši šai mirklī pagrabā sacēlās nedzirdēts troksnis — tur nenorimdams draus­mīgi kauca un rēja suns. Mācītājam pie zārka bija jāapklust un jāgaida — nevarēja ne dzirdēt, ne ko domāt. Stāvoklis bija muļķīgs, un neviens nezināja, ko darīt. Tomēr drīz garais bēru meistars deva mācītājam zīmi, it kā teikdams: «Nerūpējieties, paļaujieties uz mani!» Tad viņš pieliecās un līšus aizslīdēja gar sienu, pār ļaužu galvām bija redzami tikai viņa pleci. Viņam tā virzoties, kaucieni un kņada kļuva aizvien skaļāki, līdz beidzot, apgājis gar divām sienām, viņš nozuda pagrabā. Pēc divām sekundēm atskanēja skaļš sitiens, suns vēl divreiz drausmīgi iekaucās, un tad iestājās klusums. Mācītājs turpināja savu svinīgo runu no tās vietas, kur bija pārtraucis. Pēc pāris minūtēm atgriezāš bēru vadītājs, atkal viņa pleci slīdēja gar sienām, un, tā aizvirzījies gar trim sienām, viņš izslējās, ietvēra muti starp plauk­stām, izstiepa kaklu uz mācītāja pusi un pāri ļaužu galvām aizsma­kušā balsī nočukstēja:

— Viņš bija noķēris žurku!

Tad šis vīrs atkal pieliecās un aizvirzījās gar sienu atpakaļ savā vietā. Varēja redzēt, ka ļaudīm tas ļoti patika, jo visi gribēja zināt, kas noticis. Tādi nieki cilvēkam neprasa daudz pūļu, bet viņš ar tiem izpelnās cieņu un mīlestību. Sai pilsētā nebija neviens tā iemīļots kā šis bēru vadītājs.

Bēru runa bija ļoti laba, bet pārāk ilga un garlaicīga, tad ari karalis ņēma vārdu un sarunāja savas parastās muļķības. Beidzot viss bija galā, un bēru vadītājs zagšus tuvojās šķirstam ar skrūvgriezi. Es viss nosvīdu un sāku viņu uzmanīgi vērot. Bet viņš neko sevišķu nedarīja, tikai klusi aizbīdīja vāku vietā un to pieskrūvēja ātri un cieši. Te tev nu bija! Es nezināju, vai nauda palika vai nepalika šķirstā. Un ja nu kāds viltnieks izmakšķerējis maisiņu — kā lai tagad zinu, vai rakstīt vai nerakstīt Mērijai Džeinai? Ja nu viņa izrok tēvoci, bet neko neatrod — ko tad viņa domās par mani? Sasodīts, mani varēja sameklēt un ietupināt cietumā! Labāk turēšu muti un nerak stīšu, tagad visa būšana bija briesmīgi sarežģījusies; gribēdams to izlabot, biju to padarījis simtkārt ļaunāku un vēlējos, kaut nebūtu bāzis tur savus nagus, lai velns parautu visu naudu!

Pīteru apbedīja, mēs atgriezāmies mājās, un atkal sāku vērot sejas — nekādi nevarēju nomierināties. Bet nekas neiznāca — sejas neko nepauda.

Karalis vakarā visus apciemoja, mierināja un izlikās ļoti draudzīgs, viņš lika saprast, ka draudze Anglijā viņu nepacietīgi gaidot, ka viņam jāsteidzoties, jānokārtojot īpašuma jautājumi un jāsteidzoties uz mājām. Viņš ļoti nožēlojot, ka tā jāsteidzas, arī citi to nožēloja, vēlējās, lai viņš paliktu ilgāk, bet teica, ka saprotot, cik tas esot neiespējami. Karalis vēl piebilda, ka viņi abi ar Viljamu paņem­šot meitenes sev līdzi uz mājām; tas arī visiem patika, jo tad meitenes būšot labi apgādātas un pie saviem tuviniekiem. Arī meitenēm tas patika — viņas tā priecājās, ka aizmirsa visas savas bēdas. Meitenes sacīja, lai karalis visu ātri pārdodot, viņas esot gatavas ceļam. Nabadzītes bija tik priecīgas un laimīgas, ka man sirds sāpēja, redzot, kā viņas piekrāpj un apmuļķo, bet neredzēju nekādu iespēju iejauk­ties un mainīt vispārējo noskaņu.

Lai mani sasper jods, bet karalis tiešām nolēma pārdot māju un nēģerus vairāksolīšanā divas dienas pēc bērēm! Taču, ja kāds vēlējās, tas varēja jau iepriekš nopirkt visu klusībā.

Nākamajā dienā pēc bērēm, ap pusdienas laiku, meiteņu bars saņēma pirmo triecienu. Ieradās divi nēģeru tirgotāji, un karalis pārdeva viņiem nēģerus par labu cenu, par čeku, iekasējamu trīs dienu laikā, un viņi aizbrauca — divus dēlus aizveda pa upi augšup uz Memfisu, bet viņu māti lejup pa upi uz Orleānu. Likās, ka nabaga meitenēm un nēģeriem sirds salūzīs no bēdām, viņi tā raudāja un apkampās, ka man sirds sažņaudzās, to redzot. Meitenes teica — tās neesot ne sapnī iedomājušās, ka nēģeru ģimeni šķirs vai pārdos kaut kur ārpus pilsētas. Es nevaru nekādi izdzēst savā atmiņā šo skatu, kā nabaga nelaimīgās meitenes un nēģeri krita cits citam ap kaklu raudādami, un laikam nebūtu to izturējis un pastāstījis visu par mūsu bandu, ja nezinātu, ka pārdošana ir nelikumīga un pēc pāris nedēļām nēģeri būs atkal mājās.

Sis notikums ļoti satrauca arī pilsētu, daudzi atklāti runāja, ka tas esot skandāls — tā šķirt māti no bērniem. Tas kaitēja blēžu reputāci­jai, bet vecais muļķis ietiepās un darīja savu, par spīti visam,'ko teica un darīja hercogs, un man jāsaka, ka hercogs jutās ārkārtīgi neveikli. Nākamajā dienā bija ūtrupe. Kad uzausa rīts, karalis un hercogs uznāca bēniņos un mani pamodināja, un es redzēju no viņu izskata, ka nebūs labi. Karalis jautāja:

— Vai tu biji manā istabā aizvakar vakarā?

' — Nē, jūsu majestāte,— šādi es viņu vienmēr godāju, kad tuvumā bija tikai pašu ļaudis.

— Vai tu tur biji vakarvakarā?

— Nē, jūsu majestāte!

— Tikai runā godīgi — nemelo!

— Runāju godīgi, jūsu majestāte, saku jums patiesību. Neesmu bijis jūsu istabas tuvumā, kopš Mērija Džeina to parādīja jums un hercogam.

Hercogs jautāja:

— Vai neredzēji tur ieejam kādu citu?

— Nē, jūsu žēlastība, neatceros.

— Padomā, atceries!

Kādu brīdi domāju un nolēmu nepalaist garām izdevību, tad sacīju:

— Jā, es vairākkārt tur redzēju ieejam nēģerus.

Abi salēcās, un šķita, to viņi nebija gaidījuši, bet vēlāk šķita — to­mēr gaidījuši tieši šo atbildi. Tad hercogs jautāja:

— Kā? Visus nēģerus?

— Nē — vismaz ne visus uzreiz, tas ir, man neliekas, ka būtu viņus redzējis iznākam visus kopā, bet tikai vienreiz . . .

— Hello! Kad tas bija?

— Bēru dienā. Rita pusē. Nebija vairs agrs, jo es aizgulējos. Es tieši gāju lejā pa kāpnēm, kad viņus ieraudzīju.

— Nu, nu. Turpini, turpini! Ko viņi darīja? Kā viņi izturējās?

— Viņi nedarīja neko. Viņi arī nekā sevišķi neizturējās, cik varēja manīt. Viņi aizgāja uz pirkstgaliem. Viegli saprotams — viņi bija iegājuši sakārtot jūsu majestātes istabu vai pēc kā cita, domādami, ka esat piecēlies. Redzēdami jūs vēl guļam, viņi gribēja izvairīties no nepatikšanām un jūs nemodināt, ja vien viņi jūs jau nebija pamodinā­juši.

— Piķis un zēvele, tas tik ir numurs!— karalis iesaucās, un abi viņi izskatījās apjukuši un muļķīgi. Tā viņi stāvēja kādu mirkli domādami un kasīja pakaušus, tad hercogs sausi iesmējās un teica:

— Tiešām neticami, cik veikli šie nēģeri notēloja savu komēdiju. Izlikās, ka skumst tāpēc, ka viņiem no šejienes jāaiziet! Un es ticēju, ka viņi tiešām skumst, ticējāt arī jūs un visi citi. Nekad nestāstiet man, ka nēģeriem nav aktieru talanta. Viņi tā nospēlēja šo komēdiju, ka būtu jebkuru apmuļķojuši! Man šķiet, ka viņi bija vērti veselu kapitālu. Ja man būtu nauda un teātris, labākus aktierus nevar vēlēties — un mēs viņus pārdevām par grašiem. Un mums vēl nav tiesību pat saņemt šos grašus. Sakiet: kur ir šie graši — tas čeks?

— Bankā, lai mēs izņemtu naudu. Kur tad lai tas citur būtu? t — Labi, tad, paldies Dievam, viss kārtībā.

Es bikli ierunājos;

— Vai kaut kas noticis?

Karalis pasviedās pret mani un uzbrēca:

— Nav tava daļa! Turi muti ciet un rūpējies par saviem darbiem — ja tev tādi ir. Kamēr esi' šai pilsētā — to neaizmirsti!

Tad viņš sacīja hercogam:

— Mums tas vienkārši jānorij un jāklusē. Būsim mēmi! Tas ir īstais vārds!

Kad viņi devās lejup pa kāpnēm, hercogs atkal iesmējās un sacīja:

— Atri pārdevām, maz nopelnījām! Labs darījums — jā!

Karalis atņirdza pretī:

— Es centos darīt to labāko, viņus tik ātri pārdodams. Ja nav nekādas pelņas, zaudējumi lieli un neko neiegūstām, vai tad jūs neesat tikpat vainīgs kā es?

— Viņi būtu vēl šai mājā, bet mēs šeit vairs neatrastos, ja mans padoms būtu ticis uzklausīts.

Karalis izlamājās, bet piesardzīgi, pēc tam atkal uzklupa man. Viņš mani kārtīgi nosunīja par to, ka neesmu atnācis un pateicis viņam, ka redzēju nēģerus iznākam no viņa istabas uz pirkstgaliem — katrs muļķis būtu sapratis, ka viņiem kaut kas nelabs padomā. Tad viņš atkal kādu laiku lamāja sevi par to, ka nebija ilgāk gulējis un atpūties tajā rītā, un jods lai viņu paraujot, ja vēl kādreiz celšoties agri. Tā viņi aizgāja spriedelēdami, bet es biju traki priecīgs, ka visu esmu uzgrūdis nēģeriem, tomēr nenodarīdams viņiem nekādu ļaunumu.