Haklberija Fina piedzīvojumi

Piektā nodaļa

Es aiz sevis aizvēru durvis. Tad pagriezos — un tur viņš sēdēja. Man parasti bija no viņa bailes, viņš man tik bieži ģērēja ādu. Manuprāt, es ari tagad biju izbijies, bet pēc pirmā satraukuma sapratu, ka esmu maldījies, elpa man aizrāvās tāpēc, ka viņš te bija ieradies tik negaidīti. Vēlāk sajutu, ka manas bailes nav tik lielas, lai par tām galvu lauzītu.

Tēvam bija gandrīz piecdesmit gadu, un tā arī viņš izskatījās. Viņa garie mati nokarājās sapinkājušies un taukaini, varēja redzēt, kā caur tiem spīdēja acis, it kā viņš sēdētu aiz vīnogulāju stīgām. Mati bija melni, bez sirmuma, tāda pati arī garā, izspūrusī vaigu- bārda. Viņa seja, cik tā bija redzama, šķita bez krāsas, gluži balta, ne tāda kā citiem cilvēkiem, bet tik balta, ka uzskatot kļuva nelabi un piemetās zosāda,— balta kā koku krupis vai zivs vēders. Un drēbes — tās bija vienkārši skrandas, cits nekas. Tēvs sēdēja, pārlicis kāju pār kāju, vienai kājai zābaks bija saplīsis un caurumā rēgojās divi pirksti, kurus viņš šad tad pakustināja. Viņa cepure gulēja uz grīdas — veca, melna platmale ar noļukušām malām un iebuksnītu dibenu.

Es stāvēju un skatījos uz viņu, viņš sēdēja un skatījās uz mani, mazliet atgāzies ar visu krēslu.

Es noliku sveci. Ievēroju, ka logs ir vaļā, tātad viņš bija ielīdis, uzkāpjot uz šķūņa jumta.

Viņš mani apskatīja no galvas līdz kājām. Tad teica:

— Ļoti smalks apģērbs. Tu laikam domā, ka esi varen liels kukainis, ko?

— Varbūt jā, varbūt ne,— es atbildēju.

— Tā tu ar mani nerunā,.— viņš teica.— Esi ieņēmis sev galvā visādus niķus, kamēr es biju projām. Būs tevi jānoceļ no tā augstā stāvokļa, lai ar tevi tiktu galā. Esi izglītots — stāsta — tu protot lasīt un rakstīt. Tu domā, ka tagad esi labāks par savu tēvu, tāpēc ka viņš to nevar? Es tev šīs domas izdzīšu. Kas tev iestāstīja, ka tu vari noņemties ar šādām muļķībām, ko? Kas to darīja?

— Atraitne. Viņa man to lika.

— Atraitne? Un kas iestāstīja atraitnei, ka viņa var bāzt savu degunu tur, kur viņai nav nekādas teikšanas?

— Neviens nekad nav viņai neko iestāstījis.

— Labi, tad es mācīšu viņai, kā jāiejaucas citu dzīvē! Un dzirdi — tu aiziesi no skolas, saprati? Es parādīšu cilvēkiem, ko no­zīmē sakūdīt puiku, lai viņš uzpūstos pret tēvu un iztaisītos labāks par viņu. Ja es tevi noķeršu, ka tu muļķojies tajā skolā, tad tu redzēsi! Tava māte neprata ne lasīt, ne rakstīt līdz savai nāvei. Neviens ģimenē to neprata līdz pašai nāvei. Es arī neprotu, un te tu stāvi,

uzpūties kā tītars. Es neesmu tas vīrs, kas tādas lietas pacieš. Tagad gribu dzirdēt, kā tu lasi.

Paņēmu grāmatu un sāku kaut ko lasīt par ģenerāli Vašingtonu un kariem. Kad biju skalā balsī lasījis pusi minūtes, viņš izrāva man grāmatu no rokām un izsvieda to pa logu.?

— Tā ir!— viņš iesaucās.— Proti gan. Es vēl šaubījos, kad tu man stāstīji. Bet tagad klausies: izbeidz šos niķus! Es to necietīšu. Es tevi uzmanīšu, kundziņ! Un, kad noķeršu tevi skolā, krietni noģērēšu ādu. Tā es tevī iedzīšu dievticību. Ko tu neteiksi par tādu dēlu!

Viņš paņēma mazu bildīti zili dzeltenās krāsās, kurā bija redzamas dažas govis un zēns, un jautāja:

— Kas tas tāds?

— To man iedeva par labu mācīšanos.

Tēvs saplēsa bildīti un teica:

— Es tev došu kaut ko labāku — krietni pa ādu.

Viņš sēdēja rūkdams un ņurdēdams kādu minūti, tad sacīja:

— Vai tu esi iesmaržinājies frantiņš, ko? Viņam ir gulta, gultas drēbes, spogulis un paklājs uz grīdas — un tēvam jāguļ pie cūkām ģērētavas sētā. Ko tu neteiksi par tādu dēlu! Bet varu saderēt, ka galu galā tev izdzīšu šos niķus. Tavai lielmanībai nav gala — stāsta — tu esot bagāts. Ko? Kā tad ir?

— Ļaudis melo, tas ir viss.

— Paklau — kā tu runā ar mani? Manai pacietībai ir mērs — nepārbaudi to. Esmu pilsētā jau divas dienas, un neko citu ļaudis nerunā kā vien to — tu esot bagāts. Es to dzirdēju arī lejāk pie upes. Tāpēc atnācu. To naudu tu man salūko uz rītu — man tā vajadzīga.

— Man nav naudas.

— Nemels! Tā ir pie tiesneša Tečera. To tu atnes. Man tā vajadzīga.

— Man nav naudas, es tev saku. Pavaicā tiesnesim Tečeram, viņš tev teiks to pašu.

— Labs ir, es pavaicāšu un likšu arī viņam bleķot — gan jau zinu, kāpēc. Saki — cik daudz tev ir kabatā? Dod šu!

— Man ir tikai viens dolārs, un tas man vajadzīgs!

— Man vienalga, kam tas tev vajadzīgs,— padod tikai šurp!

Viņš paņēma dolāru un iekoda tajā, lai pārliecinātos, vai tas ir īsts,

tad teica, ka iešot pilsētā nopirkt viskiju, neesot dzēris visu dienu.

Kad vecais jau bija uz šķūņa jumta, viņš vēl iebāza pa logu galvu un ņēmās zākāt mani par to, ka es esot lielmanīgs un gribot būt labāks nekā viņš, un, kad jau domāju, ka viņš aizgājis, viņa galva vēlreiz parādījās logā un viņš man ieteica paturēt prātā tos vārdus par skolu, jo viņš mani novērošot un krietni piekaušot, ja es skolu neatstāšot.

Nākamajā dienā viņš bija piedzēries un aizgāja pie tiesneša Tečera, visādi centās viņu iebiedēt un izspiest no viņa naudu, bet tas viņam neizdevās, un viņš zvērēja, ka iesūdzēšot Tečeru tiesā.

Tiesnesis un atraitne devās uz tiesu, lai tā mani atņemtu vecajam un ieceltu vienu no viņiem man par aizbildni, bet tur bija ieradies jauns tiesnesis, kas manu tēvu nepazina, un tas atbildēja, ka tiesai nav jāiejaucas un jāizšķir ģimenes, ja var atrast citas iespējas,— viņš nevēloties atņemt tēvam bērnu. Tā tiesnesim Tečeram un atraitnei vajadzēja no sava nodoma atteikties.

Tas manu veco tā iepriecināja, ka viņš nekur vairs nevarēja rimties. Viņš solījās mani samizot zili melnu, ja es viņam nesagādāšot naudu. Aizņēmos trīs dolārus no tiesneša Tečera, tēvs tos sagrāba un nodzēra, staigāja apkārt bļaustīdamies, lādēdamies un draudēdams griezīgā balsī pa visu pilsētu līdz pašai pusnaktij. Tad viņu apcieti nāja, nākamajā dienā tiesāja un atkal ietupināja cietumā uz nedēļu. Bet viņš teica, ka esot apmierināts; nu viņš kļuvis noteicējs par savu dēlu un tam sakurināšot pirti.

Kad viņš iznāca no cietuma, jaunais tiesnesis sacīja, ka mēģināšot viņu padarīt par cilvēku. Viņš aizveda tēvu uz savu māju, apģērba tīrās un glītās drēbēs, aicināja viņu brokastīs, pusdienās un vakariņās kopā ar savu ģimeni un izturējās pret viņu ļoti tēvišķīgi. Pēc vakariņām tiesnesis runāja ar tēvu par atturību un citām tādām lietām, līdz vecais apraudājās un teica, ka bijis nelga un izniekojis savu dzīvi, bet tagad gan uzšķiršot jaunu lappusi savas dzīves grāmatā, kļūšot cilvēks, par kuru nevienam nebūšot jākaunas, un cerot, ka tiesnesis nebūšot lepns, nenicināšot viņu, bet viņam palīdzē­šot. Tiesnesis sacīja, ka viņš par šiem vārdiem gatavs viņu apskaut, un arī viņš raudāja, tāpat viņa sieva raudāja. Vecais teica, ka viņš esot cilvēks, ko vēl neviens neesot sapratis, un tiesnesis atbildēja, ka viņš tam ticot. Vecais sacīja, ka pagrimušam cilvēkam vajadzīga līdzjūtība, tiesnesis viņam piekrita, un viņi visi atkal raudāja. Un, kad bija jāiet gulēt, vecais piecēlās, izstiepa rokas un sacīja:

— Redziet manu roku, džentlmeņi un lēdijas, satveriet to un cieši paspiediet! Sī roka līdz šim bijusi cūkas roka, bet tā tas vairs nebūs, tagad šī roka pieder vīram, kurš sācis jaunu dzīvi un drīzāk nomirs nekā atgriezīsies vecajā dzīvē. Iegaumējiet un neaizmirstiet šos vārdus. Tā tagad ir tīra roka — satveriet to un nebaidieties.

Viņi spieda tam roku cits pēc cita, un visi raudāja. Tiesneša sieva šo roku pat noskūpstīja. Tad mans vecais parakstīja solījumu — pavilka apakšā ķeksi. Tiesnesis teica, ka tas esot svēts brīdis, ko vajagot atcerēties, vai ko tamlīdzīgu. Tad viņi ieveda manu tēvu skaistā istabā, kas bija domāta viesiem. Naktī manam vecajam uznāca briesmīgas slāpes, viņš izkāpa uz durvju portāla jumta, nolaidās pa pīlāru lejā un pārdeva savus jaunos svārkus par krūzi četrdesmitgrādīga degvīna, tad uzrāpās atpakaļ un jutās lieliski. Rīta pusē viņš atkal izlīda ārā, pietempies kā zeķe, nokrita no artā1 divās vietās salaužot sev kreiso roku, un gandrīz nosala, līdz sau1 uzlecot, kāds viņu atrada. Un, kad apskatīja skaisto istabu, k ir vii bija gulējis, tur vajadzēja ar loti izmērīt dziļumu un tad varēj braul ar laivu.

Tiesnesis bija dziļi sarūgtināts. Viņš teica, ka manu tēvu, tiekas,

varētu izlabot tikai pamatīgs bises lādiņš, cita ceļa viņš nezir'ot.

jt

ej

jf