Haklberija Fina piedzīvojumi

Pēdējā nodaļā

Pirmajā reizē, kad sastapu Tomu vienatnē, vaicāju viņam, kāpēc viņš sagudroja visu šo bēgšanu un ko viņš būtu darījis, ja tā izdotos, ja viņš atbrīvotu nēģeri, kas jau bija brīvs? Viņš atbildēja, ka jau pašā sākumā bija iecerējis, ja mēs Džimu atbrīvotu, aizvizinātu viņu pa upi uz plosta līdz pašai grīvai, piedzīvot dažādas dēkas un tad pastāstīt, ka viņš ir brīvs, lepni aizvest viņu mājās ar tvaikoni, samaksāt par zaudēto laiku, palaist iepriekš ziņu uz mājām, lai salasās visi apkārtnes nēģeri un ieved Džimu pilsētā ar lāpām un pūtēju orķestri, tad viņš būtu varonis un arī mēs — varoņi. Bet man šķita, ka arī tagad viss bija beidzies labi.

Mēs atbrīvojām Džimu no važām, un, kad krustmāte Pollija, tēvocis Sailass un krustmāte Sallija uzzināja, kā viņš bija dakterim palīdzējis kopt Tomu, viņi sāka traki par viņu rūpēties, novietoja labā telpā, deva viņam ēst visu, ko vien viņš vēlējās, centās viņu izklaidēt un neļāva viņam strādāt. Mēs viņu uzvedām slimnieka istabā un ilgi sarunājāmies. Toms iedeva Džimam četrdesmit dolāru par to, ka viņš mums bija tik pacietīgs cietumnieks un visu tik labi izpildīja. Džims kļuva bezgala priecīgs un strauji iesaucās:

— Nu redzi, Hak,— ko es tev teicu? Ko es tev teicu uz Džeksona salas? Es teicu, ka man ir spalvainas krūtis un ko tas nozīmē, es teicu, ka biju reiz bagāts un atkal būšu bagāts — un tas viss piepildījies! Redzi nu! Un nestrīdies pretī — pazīmes paliek pazīmes, es to saku. Es zināju, ka kļūšu bagāts, tikpat skaidri, kā tagad jūtu sevi stāvam šeit.

Tad arī Toms sāka runāt un teica, ka būtu labi, ja mēs visi trīs kādu nakti izzagtos laukā, pārģērbtos un dotos pie indiāņiem dažādās baismās dēkās — viņu teritorijā uz divām nedēļām. Es sacīju, ka būtu ar mieru, bet ka man nav naudas, par ko nopirkt indiāņa tērpu, un arī no mājām naudu nevaru dabūt, jo droši vien mans vecais ir tagad atgriezies, paņēmis visu naudu no tiesneša Tečera un to nodzēris.

— Nē,— atbildēja Toms,— nauda ir vesela, vairāk nekā seši tūk­stoši dolāru. Un tavs tēvs vēl nav atgriezies. Vismaz nebija tad, kad es izbraucu.

Džims sacīja savādā, svinīgā balsī:

— Viņš nekad vairs neatgriezīsies, Hak.

Es jautāju:

— Kāpēc, Džim?

— Nevaicā, kāpēc, Hak, bet viņš vairs nevar atgriezties.

Es tomēr neatlaidos, un beidzot viņš sacīja:

— Vai atceries māju, kas peldēja lejup pa upi? Tur vēl gulēja apsegts vīrs, es piegāju viņam klāt, atsedzu viņa seju un neļāvu tev skatīties. Tu vari saņemt savu naudu, kad vēlies, jo tas bija tavs tēvs.

Toms tagad atveseļojies un nēsā savu lodi važiņā ap kaklu kā pulksteni, un vienmēr paskatās, cik ir pulkstenis. Vairs nav par ko rakstīt, un es ļoti priecājos par to — būtu zinājis, cik grūti ir uzrakstīt grāmatu, nekad to neuzsāktu, un nekad vairs to nedarīšu. Bet šķiet, ka man būs pirmajam jāaizbēg uz indiāņu teritoriju; jo krustmāte Sallija grib mani adoptēt un audzināt, un to es nevaru izturēt. Esmu to jau reiz piedzīvojis.