Haklberija Fina piedzīvojumi

Trīsdesmit astota nodaļa

Pagatavot spalvas «bija sasodīti grūti, tāpat arī zāģi, bet Džims baidījās, ka visgrūtākais būšot uzraksts, kas ieslodzītajam jāieskrāpē uz sienas. Bet tas bija nepieciešams —tā sacīja Toms, valsts noziedz niekam vienmēr jāatstāj ieskrāpēts uzraksts un savs ģerbonis.

— Piemēram, lēdija Džeina Greja*— viņš sacīja,— vai Gilfords Dadlijs, vecais Nortamberlends! Protams, Hak, tas ir samērā grūti — bet ko lai dara? Ka to var apiet? Džimam jaatstaj uzraksts un ģerbonis. Ta dara visi.

Džims ierunājās:

— Bet, master Tom, man nav ģerboņa. Man ir tikai sis vecais krekls, uz kura man jāraksta dienasgrāmata, to jus zināt.

— Ak, tu nesaproti, Džim. Ģerbonis ir kaut kas pavisam cits.

— Jā, Džimam taisnība,— es sacīju,— ja viņš teica, ka viņam nav ģerboņa, jo tāda viņam tiešam nav.

— Es to zinu,— Toms atbildēja,— bet ģerbonis viņam bus. iekams viņš aizbēgs no šejienes, jo viņam jābēg, kā nākas, lai viņam neko nevarētu pārmest.

Kamēr es un Džims vīlējām spalvas pret ķieģeli — Džims darināja vara spalvu, es to veidoju no alvas karotes —, Toms izdomāja Džimam ģerboni. Viņš sacīja, ka iecerējis daudz labu ģerboņu un nezinot, kuru īsti izvēlēties, bet viens viņam liekoties sevišķi piemē rots. Toms teica:

— Uz vairoga apakšā pa labi būs zelta lente, vairoga vidū - tumš sarkans krusts un gu|ošs draudīgs suns, zem viņa ķepas rēgojas važa — > verdzības zīme; zaļš trīsstūris, augšpusē izrobots, izlocītas svītras gaišzilā laukumā, šaurakā laukumiņā pa kreisi melns izbēdzis nēģeris ar sainīti pār plecu un divi sarkani balsti: tu un es. Devīze: Maggiore fretta, minore atto. To es ņēmu no grāmatas. Tas nozīmē: «Lēnāk brauksi, tālāk tiksi» vai «Steidzies lēnām!».

— Ak tu žē!— es iesaucos.— Ko tas viss nozīmē?

— Mums nav tik daudz laika, lai pie tā kavētos,— viņš atbildēja, — mums tagad jāsarauj, lai tiekam ar visu galā.

— Tomēr — es jautāju, — dažus vārdus. Ko nozīmē zelta lente?

— Zelta lente? Tas tev nav jāzina, es viņam ierādīšu, kā to pagatavot, kad pienāks laiks.

— Blēņas, Tom,— es sacīju,— ko viss šis ģerbonis nozimē?

— Es nezinu. Džimam tāds vajadzīgs. Visiem augstmaņiem ir ģerboņi.

Tā jau viņš mēdza. Ja viņam nepatika kaut ko paskaidrot, tad viņš to nedarīja. Vari vinu lūgties vai nedēju, nekā ne­bija!

Noskaidrojis ģerboņa jauta jumu, viņš ķeras pie atlikušā darba — gudroja kādu visai skumju uzrakstu, kas Džimam uz sienas bija jāatstāj, tāpat kā visi pārējie to bija atstājuši. Viņš sacerēja visvisā­dus izteicienus, tad uzrakstīja tos uz papīra un mums nolasīja, piemēram:

1) šeit salūza gūstekņa sirds;

2) šeit nabaga cietumnieks, pasaules un draugu atstāts, aizvadīja savas skumjās dzīves dienas;

3) šeit lūza vientuļa sirds un noguris gars aizgāja miera pec trīsdesmit septiņiem vientuļa ieslodzījuma gadiem;

4) šeit bez mājām un draugiem pec trīsdesmit septiņu gadu drūmas gūstniecības gaja boja dižciltīgs svešinieks, Luija IV arlaulibas dels.

Toma balss drebeja, kad viņš lasīja šos uzrakstus, un viņš gandrīz saka raudat. Viņš nekādi nevareja izšķirties, kurš uzraksts Džimam butu jaieskrape siena, visi bija labi, taču beidzot nolēma lai ieskrape visus no vietas.

Džims teica, ka paiešot vesels gads, iekams viņš tik daudz blēņu iekasīšot ar naglu baļķi, viņš nemaz neprotot rakstīt burtus, bet Toms atbildēja, ka uzrakstīšot visu viņa vieta, tad tikai vajadzēšot pārvilkt stingrāk pari. Pec tam padomajis Toms sacīja:

— Man liekas, baļķi nederes, jo cietumos nav baļķu sienas, mums uzraksts jāizkaļ akmeni. Dabūsim ari akmeni.

Džims atbildēja, ka akmens esot daudz sliktāks nekā baļķis paiešot traki ilgs laiks, līdz visu to izkalšot akmeni, un viņš nekad neizkļūšot brīvībā. Bet Toms atbildēja, ka es viņam palīdzēšot, un pienaca paskatīties, ka man un Džimam veicas darbs ar spalvam. Tas bija pretīgs un grūts darbs, ļoti gauss, uz manam rokam vel nebija sadzijušas tulznas, un darbs gandrīz nemaz negaja uz priekšu. Toms sacīja:

— Es zinu, kā visu nokārtošu. Mums vajadzīgs akmens ģerbonim un tiem skumjajiem uzrakstiem, un tā mes ar vienu akmeni nositisim divas mušas. Pie zāģētavas guļ varens dzirnakmens, to mēs nospersim, izkalsim visu, kas vajadzīgs, noslīpēsim un uzasinasim zāģi.

Doma nebija peļama, arī dzirnakmens nebija peļams, un mēs nolēmām, ka visu veiksim. Vēl nebija pusnakts, tāpēc tūdaļ aizgājam uz zāģētavu, bet Džimu atstājām pie darba.

Nospērām dzirnakmeni un sākām to velt mājup, bet tas gan bija elles darbs. Brīžiem nekādi nespējām akmeni noturēt, tas gāzās un gāzās uz sāniem un katrreiz mūs gandrīz vai nospieda. Toms sacīja, ka akmens vienu no mums noteikti saspiedīšot, iekams būsim galā. Pus­ceļa to aizvēlām, bet tad bijām galīgi nokausēti, un sviedri mums plūda aumaļām. Redzējām, ka nekas neiznāks, bija jāiet un jāpasauc Džims. Viņš pacēla gultu, novilka no gultas kājas važu un aptina to sev ap kaklu, tad mēs izlīdām pa caurumu un atnācām līdz akmenim. Džims un es ķērāmies klāt un aizvēlām dzirnakmeni kā nieku, bet Toms mūs izrīkoja. Viņš prata izrīkot jebkuru zēnu. Viņš zināja, kā viss darāms.

Mūsu izraktais caurums bija diezgan liels, tomēr ne tik liels, lai varētu pa to iestumt būdā dzirnakmeni. Džims paņēma kapli un drīz vien caurumu paplašināja. Tad Toms ar naglu ieskrāpēja akmeni uzrakstus, pēc tam lika Džimam tos padziļināt ar naglu, kas aizstāja kaltu, un ar atkritumu kaudzē atrasto dzelzs aizšaujamo, kas noderēja par veseri. Viņš teica, lai Džims strādājot tik ilgi, līdz izdegs svece, tad varot iet pie miera, tikai vispirms lai paslēpjot dzirnakmeni zem salmu maisa, un tad pats varot uz tā gulēt. Palīdzējām viņam piestiprināt važu pie gultas kājas un tad paši arī gribējām doties pie miera. Bet Tomam kaut kas ienāca prātā. Viņš jautāja:

— Džim, vai te ir zirnekļi?

— Nē, ser, paldies Dievam, nav, māster Tom.

— Labi. Mēs tev dažus atnesīsim.

— Bet kālab, balodīt,— es tos negribu. Es no tiem baidos. Tad jau labāk lai te apkārt ložņā klaburčūskas.

Toms vēl dažus mirkļus padomāja, tad sacīja:

— Tā ir laba ideja. Man šķiet, tā arī senāk mēdza darīt. Protams, darīja — jo tas ir prātīgi. Tā ir prīmā ideja! Kur tu to turēsi?

— Ko turēšu, māster Tom?

— Nu, klaburčūsku!

— Žēlīgais Dievs, māster Tom, ja te ielīstu klaburčūska, es ar galvu izdrāztos cauri baļķu sienai!

— Kāpēc, Džim? Pēc neilga laika tu vairs nebaidītos, pamazām aprastu. Tu varētu čūsku pieradināt.

— Pieradināt?

— Jā, ļoti viegli. Katrs dzīvnieks ir pateicīgs par laipnību un labu uzturu un nekad neuzbrūk cilvēkam, kurš to lutina. To tu vari izlasīt grāmatā. Pamēģini — vairāk es no tevis neprasu. Pamēģini divas vai trīs dienas. Tu drīz vien čūsku tā pieradināsi, ka viņa tevi iemīlēs un gulēs tev blakus, un neatkāpsies no tevis ne minūti; atļaus tev to apvīt sev ap kaklu un iebāzīs savu galvu tev mutē.

— Lūdzu, māster Tom, nerunājiet tā! Es to nevaru izturēt! Viņa man iebāzīs galvu mutē — padomājiet, kāda laipnība! Viņa varēs ilgi gaidīt, līdz es tai lūgšu to darīt. Un es negribu, ka viņa guļ man blakus.

— Džim, nerunā muļķības! Katram cietumniekam ir kāds pieradi­nāts dzīvnieks, bet klaburčūska nav vēl bijusi nevienam. Tu būsi slavens kā pirmais, kas to pieradinājis,— tik slavens kā nekad savā dzīvē!

— Māster Tom, es negribu tādu slavu. Ja čūska nokodīs Džimam smakru, kur tad paliks slava? Nē, ser, es negribu tādas padarīšanas!

— Sasodīts, vai tad tu nevari pamēģināt? Es tikai vēlos, lai tu pamēģinātu,— tev čūska nav jāpatur, ja nekas neiznāks.

— Bet čūska man iedzels, kamēr es mēģināšu to pieradināt! Māster Tom, esmu ar mieru darīt visu, ko no manis prasāt, ja tas ir saprātīgi, bet, ja jūs un Haks te ienesīsiet klaburčūsku, lai es to pieradinātu,— tūlīt izbēgšu, pavisam noteikti.

— Labi, lai tad notiek, kā tu gribi, ja esi tik stūrgalvīgs. Mēs varam tev atnest dažus zalkšus, tu piesien tiem pie astes pogas un iedomājies, ka zalkši ir klaburčūskas, ar to pietiks.

— To vēl varētu paciest, māster Tom, bet, sasodīts,— vai tad bez tiem nevarētu iztikt! Es nekad nedomāju, ka tik grūti būt ieslodzītam.

— Jā, tā ir vienmēr, ja visu dara pēc noteikumiem. Varbūt tev te ir žurkas?

— Nē, ser, neesmu nevienu redzējis.

— Labi, tad atnesīsim tev dažas žurkas.

— Kālab, māster Tom? Es negribu žurkas. Tās ir visnegantākie radījumi, kādus esmu redzējis, uzmācas cilvēkam, skraidelē tam pāri, kož kājās, kad tas grib gulēt, un vēl nezin ko. Tad labāk dodiet zalkšus, ja jau vajadzīgs, tikai ne žurkas. Man tās nav vajadzīgas, nudien ne!

— Bet, Džim, tev ir vajadzīgas žurkas — tās ir visiem. Vairāk netiepies! Cietumniekam vienmēr mēdz būt žurkas — nav tādu, ku­riem tās nebūtu bijušas. Viņi tās dresē un lutina, iemāca trikus, un tās kļūst tik uzmācīgas kā mušas. Tev būs tām jāspēlē priekšā. Vai tev ir kāds mūzikas instruments?

— Nav, man ir tikai ķemme un papīra gabals, un vēl blumīzeris, bet man liekas — blumīzeris tām nepatiks.

— Patiks gan. Tām vienalga, kādu mūziku spēlē. Blumīzeris ir pietiekami labs instruments žurkai. Visi dzīvnieki mīl mūziku, bet cietumā tie to dievina. Sevišķi sēru mūziku, un uz blumīzera jau nevar citādu spēlēt. Žurkas kļūst ziņkāras, tās iznāk paskatīties, kas ar tevi notiek. Tagad viss kārtībā, patiešām lieliski! Tu vakaros, pirms miega, sēdēsi uz savas gultas, tāpat agrā rītā, un spēlēsi blumīzeri. Piemēram: «Ir pēdējā saite sarauta»— šī meldija visvairāk pievilinās žurkas, un, kad būsi spēlējis divas minūtes, tu redzēsi, ka visas žurkas, čūskas, zirnekļi un citi kukaiņi kļūs līdzjūtīgi un izlīdīs no visām malām. Tad tie drūzmēsies ap tevi un jauki pavadīs laiku.

— Jā, tie jau nu gan, māster Tom,— bet kā Džimam būs ap dūšu! Sasodīts, ja es tur varētu saskatīt kādu jēgu. Bet, ja vajadzīgs, lai notiek. Labāk dzīvniekus iepriecināt, lai ir miers mājās.

Toms vēl kādu mirkli padomāja, vai nav ko aizmirsis, un drīz iesaucās:

— Es kaut ko aizmirsu! Vai tu te varētu izaudzēt kādu puķi?

— Nezinu vis, bet varbūt varētu, māster Tom. Te gan ir diezgan tumšs, un man puķe nav vajadzīga — ar to liela noņemšanās.

— Tomēr pamēģini. Daži cietumnieki tās audzējuši.

— Varbūt te izaugtu kāds dadzis, māster Tom, garš kā žagars, bet tas nebūtu pūļu vērts.

Ta nedoma Atnesīšu tev tādu maziņu, iedeslisi to, rau, taja kakta un izaudzē. Un nesauc to par dadzi, bet par «pičiolu» lads ir pareizais nosaukums puķei cietuma. Un aplaisti to ar savam a saram.

Kalab? Man ir daudz ūdens no akas, masler Tom.

Tev nav vajadzīgs akas ūdens, tev jaaplaista puķe ar savam asarain. 'l'a viņi vienmēr dara.

Māster Tom, ar akas ūdeni es šo dadzi izaudzēšu daudz lielāku neka citi ai asaram.

Bet ta nav pareizi tev jaaplaista ar asaram!

Tad 1as nokaltis, māster Tom, nudien nokaltis, jo es nekad neraudu.

Toms bija pieveikts. Viņš vel pa doma ja un tad piebilda, ka Džims varētu ieberžot acis ar sīpolu, viņš apsolijas aiziet pie nēģeru budam un iesviest vienu sīpolu Džima kafijas krūze otra ja rīta. Džims uz to atbildēja, ka viņš tad labāk vēlētos, lai viņam kafija ieber tabaku; viņš visu apstrīdēja, nopēla gan darbu, gan dadža audzēšanu, gan blumīzera spēlēšanu žurkām, negribēja ne dzirdei, ka jabaro un jalutina čūskas, zirnekļi un citi mudži, jo viņam jau ta esot darba līdz kaklam, izgatavojot spalvas, ieskrāpējot uzrakstus, rakstot dienasgra malu. Viņam ka cietumniekam tagad esot tik lielas raizes, pulēs un atbildība ka nekad agrak. loms pat sadusmojas un teica, ka viņam esot dota tik liela iespēja kļūt slavenam vairak neka jebkuram citam gūsteknim, bet viņš neprotot to novērtēt, un visas mušu pulēs esot veltīgas Tad Džims noskuma un sacīja, ka viņš labošoties, un es un Toms aizgājām gulēt.

Ti isdesmit devītā nodaļa

Otra nta aizga.jam uz pilsētiņu, nopirkām no stieplēm gatavotas žurku lamatas, al nesam majas, atveram vislielāko žurku alu, un stundas laika mums lamatas sanaca piecpadsmit visbrālīgākās šas sugas pārstāves, Mes nolikām lamatas visdrošākā ja vieta zem krustmātes Sallijas gultas. Kamēr aizgajam meklet zirnekļus, mazais Tomass l'renklins Bendžamins Džefersons Hliksendrs .Felpss atrada lamatas, pavēra durtiņas, lai redzot», vai žurkas nāks lauka, 1111 tas tiešam naca. liet tobrīd ienaea krustmāte Sallija, un, kad atgrieza niios, viņa slavēja gultā un kliedza visa galva, bet žurkas visvisādi pulējas viņu izklaidēt, lai nebulu garlaicīgi. Krustmāte paķēra rīksti un mus abus nosukā ja ta, ka putekļi kupeja, pec tam mes vel divas stundas noķeram piecpadsmit vai sešpadsmit žurkas bet lai zibens saspertu to ziņkārīgo zeņķi šis žurkas nevarēja līdzināties pirmā jam, kas bija visas cilts zieds — nekad neesmu vairs redzējis tik brangas žurkas!

Mes noķērām lieliskus izlases zirnekļus, vaboles, vardes, kuniņas un vel citas dzīvas radības, gribējām ari atnest lapseņu pūzni, tomēr to neizdarijam. Lapseņu saime bija majas. Mes gluži no sava nodoma neatteicamies, bet sēdējām pie pūžņa, cik ilgi spējām, domājām, ka lapsenes nogurs un aizlidos vai ari mes nogursim un aiziesim. Aizga jam mes. Sadabujam ožamo spirtu un ieberzējām sadzeltas vietas, sāpes gandrīz pargaja, tikai apsesties nevarējām. Tad gajam medīt čūskas, saķeram kadu pusduci zalkšu un glodeņu, ielikām tās maisa un ienesam mūsu istaba — bija jau vakariņu laiks, visu dienu bijām vaiga sviedros godīgi strādājuši un tā izbadējušies, ka nekur glābties! Kad atnācām atpakaļ, maisā neatradām vairs nevienas čūskas — lai kam bijām to pārāk vaļīgi aizsējuši un rāpuļi bija kaut ka izlīduši. Taču tā nebija liela nelaime, jo čūskām vajadzēja but tepat kaut kur istabās. Mēs spriedām, ka tās atkal noķersim. Vēl ilgi pēc tam šai majā čusku netrūka. Rāpuļi šad tad novirpuļoja no griestiem un citam vietām, parasti iekrita šķīvī vai aiz kakla - vienmer tur, kur tie bija sevišķi nevelami. Tas bija skaistas, svītrainas čuskiņas un lielākoties nekaitīgas, bet krustmātei Sallijai tas nepatika — viņa necieta čūskas, lai kādas sugas tās butu, un, par spīti mūsu pūlēm, nevarēja pie tam nekādi pierast. Katru reizi, tiklīdz kada uzkrita viņai, — vienalga, ko krustmāte šai bridi darīja,— viņa nometa darbu un spruka no istabas lauka. Nekad neesmu redzejis tādu sievieti. Un pie tam taurēja tik stipri ka Jērikas bazūne. Viņa nepieskaras čuskam pat ar knaiblēm. Ja viņa pacēla segu un atrada kadu rāpuli savā gulta, tūlīt uzlēca 110 gultas un iekaucās ta, it ka maja degtu. Viņa ta satrauca veco tēvoci, ka viņš velējas, kaut čūskas nekad nebutu radītas. Jau bija pagājusi nedeļa, kopš pedeja čūska bija atstajusi maju, bet krustmāte vel nespeja nomierināties — ja sedeja, domas nogrimusi, un kads ar spalviņu pieskaras viņas kaklam, viņa salecas ta — domāt, no adas izlēks lauka. Tīrie smiekli! Bet Toms teica, ka visas sievietes esot tādas. Tads viņam esot raksturs — ej tu sazini, kāpēc.

Mes katrreiz dabūjam perienu, kad krustmātei pagadijas ceļa čūska. Viņa sacīja, ka šie perieni neesot nekas salīdzina juma ar to perienu, ko mes dabūšot, ja velreiz atnesīšot majas čūskas. Par perieniem es neko lielu nebedāju, jo viņa nesita parak sāpīgi, bet kur ta nopulešanas, kamēr saķeram čūskas! Tomēr atkal visus mudžus nomedījam, un bija neredzeti priecīga aina, kad Džims sava buda spēlēja un tie visi salīda ap viņu klausīties muziķu. Džimam nepatika zirnekļi, un zirnekļiem nepatika Džims. Tie viņam pastavigi uzglu neja, un viņš jutas ka elle. Viņš teica, ka ar visam tam žurkām, čuskam un dzirnakmeni viņam vairs neesot vietas gulta; un, pat kad vieta bija, viņš nevarēja gulēt, jo vienmēr kaut kas kustējās — tie mūdži visi negulēja vienā laikā, bet pēc kārtas: kad čūskas gulēja, žurkas iznāca uz klāja, kad žurkas gulēja, čūskas atradās sardzē; vienmēr kāda varza bija zem viņa sāniem, kamēr citi deva cirka iz­rādi uz viņa vēdera un krūtīm, un, ja viņš piecēlās meklēt sev citu vietu, tad viņam uzklupa zirnekļi. Džims sacīja —ja kādreiz izkļūšot brīvībā, tad nekad vairs negribot būt cietumnieks, ne par kādu naudu!

Pēc trim nedēļām viss jau bija tīri labi nokārtots. Kreklu mēs Džimam ienesām jau pašā sākumā pīrāgā ieceptu, un katru reizi, kad viņam iekoda žurka, Džims piecēlās un ierakstīja kādu rindu savā dienasgrāmatā, kamēr tinte vēl bija svaiga; spalvas bija izgatavotas, uzraksti izkalti dzirnakmenī, gultas kāja pārzāģēta, mēs pēc tam apēdām zāģu skaidas, un mums sākās negantas vēdergraizes. Domā­jām, ka nomirsim, bet nenomirām. Tik nesagremojamas zāģu skaidas nekad neesmu ēdis, arī Toms teica to pašu. Kā jau sacīju, visi priekšdarbi beidzot bija veikti un mēs paši pavisam nomocījušies, sevišķi Džims. Tēvocis bija vairākkārt sūtījis vēstuli uz plantāciju aiz Jaunorleānas, lai īpašnieki atbraucot pēc sava nēģera, bet nesaņēma atbildi, jo tādas plantācijas tur nebija. Tad viņš nolēma ielikt sludinājumu par Džimu Jaunorleānas un Sentluisas avīzēs, un, kad viņš pieminēja Sentluisu, tad man pārskrēja auksti šermuļi un es sapratu, ka nevaram ilgāk kavēties. Tad Toms ierunājās par anonī mām vēstulēm.

— Kas tās tādas?—es jautāju.

— Brīdinājumi ļaudīm, ka tiem kaut kas draud. Dažreiz tā, dažreiz šā — visvisādi. Vienmēr kāds novēro ieslodzīto un paziņo cietokšņa komandantam. Kad Luijs XVI gribēja izbēgt no Tilerī, viņu nodeva kāda jauniņa kalpone. Tas ir labs paņēmiens — arī anonīmās vēstules nav par ļaunu. Lietosim abus veidus. Parasti cietumnieka māte apmainās ar viņu apģērbiem, viņa paliek cietumā, bet viņš aizbēg, ietinies viņas drēbēs. Arī to mēs darīsim.

— Bet, Tom, kālab mums jābrīdina kāds, ka te kaut kas draud? Lai viņi izdibina to paši, tā ir viņu darīšana.

— Jā, es zinu, bet uz viņiem nevar paļauties. Jau sākumā mums pašiem bija jādara viss. Viņi ir tik lētticīgi un aprobežoti, ka neko neievēro. Ja nebrīdināsim viņus, tad neviens mūs netraucēs un pēc visa mūsu lielā darba un pūlēm aizbēgsim pavisam viegli, bez satraukuma, nebūs nekā saistoša un nozīmīga.

— Bet, Tom, man tieši tāds veids patiktu.

— Blēņas,— viņš atbildēja ar riebumu. Tad es sacīju:

— Bet es taču nesūdzos. Viss, kas tev patīk, patiks arī man. Kur tu dabūsi jauno kalponi?

— Kalpone būsi tu. Pusnaktī tu ielavīsies un nozagsi skuķei mulatei svārkus.

— Tom, bet nākamajā rītā būs liels satraukums, jo viņai taču ir tikai vieni svārki.

— Es zinu, bet tev vajadzēs tikai piecpadsmit minūtes, lai aiz­nestu anonīmo vēstuli līdz ārdurvīm.

— Labi. Es to darīšu, bet varētu to tikpat labi aiznest, apģērbies savās drēbēs.

— Tad tu neizskatītos pēc kalpones, vai saproti?

— Bet mani taču neviens neredzēs!

— Tam nav nozīmes. Mums jāizpilda savs pienākums 'un nav jārūpējas par to, vai kāds mūs redzēs vai neredzēs. Vai tev nav nekādu principu?

— Labi, es neko nesaku. Es būšu jaunā kalpone. Kas būs Džima māte?

— Es būšu māte. Paņemšu kādu krustmātes Sallijas tērpu.

— Bet tad tev jāpaliek būdā, kad mēs ar Džimu aiziesim.

— Nebūt ne! Piebāzīšu Džima drēbes ar salmiem un nolikšu uz Džima gultas, it kā tur gulētu viņa pārģērbtā māte, bet Džims uzvilks manis nosperto sieviešu tērpu, un mēs visi aizbēgsim kopā. Kad aizbēg dižciltīgs ieslodzītais, tad mēdz teikt, ka viņš dodas trimdā. Tā vienmēr saka, kad, piemēram, aizbēg karalis. Vai arī karaļa dēls — nav svarīgi, vai likumīgais vai nelikumīgais.

Tad Toms uzrakstīja anonīmo vēstuli, es nospēru jaunajai mulatei svārkus un tos apģērbu, pabāzu vēstuli zem ārdurvīm, kā Toms man bija mācījis. Vēstule bija šāda:

«Uzmanieties. Jums draud nepatikšanas. Turiet acis vaļā!

Nezināmais draugs.»

Nākamajā naktī mēs pie ārdurvīm pielīmējām bildi, ko Toms bija uzgleznojis ar savām asinīm: galvaskausu ar apakšā sakrustotiem kauliem; aiznākamajā naktī pielīmējām zārka attēlu pie sētas durvīm. Nekad neesmu redzējis tik pārbiedētu ģimeni. Viņi bija tā nobijušies, it kā māja būtu pilna ar spokiem, kas rēgojās visur — arī zem gultām — un lidotu gaisā. Kad aizcirtās durvis, krustmāte Sallija sarāvās un iesaucās: «Ai!» Ja kas nokrita, viņa sarāvās un atkal iesaucās: «Ai!» Ja kāds negaidot viņai pieskārās, viņa darīja to pašu, viņa nespēja rast mieru, jo šķita, ka viņai kāds pastāvīgi uz­glūn, viņa pēkšņi apsviedās atpakaļ un iebrēcās «Ai!», un, trīs ceturt­daļas pagriezusies uz priekšu, atkal cirtās atpakaļ ar to pašu iz saucienu. Viņai bija bailes iet gulēt, bet viņa nedrīkstēja palikt arī nomodā.

Anonīma vēstulē stipri iedarbojas. Toms teica — viņš nekad neesot redzējis tik spēcīgu ietekmi. Ta liecinot, ka esam rīkojušies pareizi.

Bet tagad, ka Toms pieprasīja, bija jāizspēlē vislielākais trumpis! Nākama ja rīta, gaismai tikko svīstot, uzrakstījām otru vēstuli un pārspriedām, ko ar to darīt, jo pie vakariņu galda dzirdējām saimnie kus runājām, ka pie abām mājas durvīm nakti stāvēšot sardze nēģeris. Toms nolaidās pa zibensnovedeju, lai izlūkotu,—nēģeris pie sētas durvīm bija aizmidzis. Toms iesprauda vēstuli viņam aiz apkakles un atgriezās istaba. Sai vēstule bija rakstīts:

«N'enododiet mani, esmu jūsu draugs. Kada briesmīga slepkavu banda no indiāņu teritorijas gatavojas šonakt nozagt jūsu izbēgušo nēģeri, viņi jūs iebiedējuši, lai jūs sēdētu māja un viņus netraucētu. Esmu viens no bandas locekļiem, bet esmu ticīgs; gribu pamest bandu, atkal dzīvot godīgu dzīvi un tāpēc izpaužu viņu velnišķīgos nodomus. Viņi pielavisies no ziemeļu puses pāri žogam, un tieši pusnaktī — vi ņiem ir pakaļdarināta atslēga no nēģeru būdas — viņi dosies pie gūstekņa. Man jastav kadu gabalu attalak un jāpūš skarda raga, ja draud briesmas, bet es biešu ka aita, kad tie ieies buda, un nemaz ne putišu. Kamēr viņi atbrīvos neģeri no važam, jums vajag piezagties un viņus ieslēgt, tad varēsiet visus pilna miera nogalināt.. Dariet tieši ta, ka es jums saku, bet neko citu, jo tad viņiem radīsies aizdomas un viņi sacels briesmīgu traci. Negribu nekādu atlīdzību, man pietiek, ja zinu, ka esmu rīkojies pareizi.

Nepazīstams draugs.»