Haklberija Fina piedzīvojumi

Otra nodaļa

Uz pirkstgaliem mēs gājām pa taku starp kokiem turp, kur beidzās atraitnes dārzs, pieliekdamies, lai zari nesķrāpētu mūsu galvas. Ejot gar virtuvi, es paklupu pret kādu sakni un sacēlu troksni. Mēs nogūlāmies pie zemes un nekustējāmies. Mis Votsonas lielais nēģeris, vārdā Džims, sēdēja virtuves durvīs, varējām viņu skaidri saskatīt, jo viņam aiz muguras dega svece. Viņš piecēlās, izstiepa kaklu un kādu mirkli klausījās. Tad viņš jautāja:

— Kas tur ir?

Nēģeris klausījās, tad uz pirkstgaliem ienāca dārzā un nostājās tieši starp mums, mēs varējām viņam gandrīz vai pieskarties. Pagāja vairākas minūtes, nebija dzirdama neviena skaņa, un mēs bijām viens otram tik tuvu. Man ieniezējās kājas stilbs, bet es nekasījos, tad sāka niezēt auss, tad mugura tieši starp pleciem. Šķita, ka nomiršu, ja nepakasīšos. Es to pēc tam esmu vairākkārt piedzīvojis. Ja esi smalkā sabiedrībā vai bērēs vai gribi iemigt, kad nenāk miegs,— īsi sakot, ja esi kaut kur, kur nedrīkst kasīties, miesa sāk niezēt tūkstoš vietās. Tad Džims sacīja:

— Klau, kas jūs esat? Kur jūs esat? Lai es izputu, ja kaut ko nesadzirdēju! Es zinu, ko darīšu: apsēdīšos šepat un klausīšos, līdz dzirdēšu atkal to troksni.

Tad viņš nosēdās zemē starp mani un Tomu. Viņš atslēja muguru pret kādu koku un izstiepa kājas, līdz viena viņa kāja gandrīz pieskārās manējai. Man sāka niezēt deguns. Tas tā niezēja, ka man acīs sasprāga asaras. Bet es nekasījos. Tad deguns sāka niezēt iekšpusē. Tad ieniezējās kaut kas zem deguna. Es nesapratu, kā lai noguļu nekustēdamies. Sis sasodītais stāvoklis turpinājās sešas vai septiņas minūtes, bet laiks šķita daudz ilgāks. Tagad man niezēja kādās vienpadsmit vietās. Es jau domāju, ka nevarēšu vairs ne mirkli ilgāk izturēt, bet sakodu zobus un mēģināju paciesties. Tieši tad Džims sāka dziļi elpot, pēc tam krākt, un es tūlīt jutos ļoti labi.

Toms man deva zīmi — mazliet paklakšķināja ar mēli —, un mēs četrrāpus līdām projām. Kad bijām tā aizlīduši kādas desmit pēdas, Toms pačukstēja, ka gribot joka pēc piesiet Džimu pie koka. Bet es teicu:— Nē!— jo viņš varēja atmosties, sacelt traci, un tad mājinieki pamanītu, ka neesmu savā istabā. Tad Toms sacīja, ka viņam neesot pietiekami daudz sveču, viņš ielīdīšot virtuvē un paņemšot vēl dažas. Es gan nevēlējos, lai viņš to darītu, un teicu, ka Džims var atmosties un atkal mums sekot. Bet Toms tomēr gribēja pamēģināt, tā mēs ielavījāmies virtuvē, paņēmām trīs sveces, un Toms nolika uz galda piecus centus samaksai. Tad mēs atkal izgājām ārā, un es gandrīz vai svīdu aiz bailēm, lai tikai tiktu projām.

Bet nekas nelīdzēja, Toms pielīda četrrāpus pie Džima, lai viņu izjokotu. Es gaidīju, manuprāt, diezgan ilgu laiku, apkārtne bija tik klusa un vientulīga.

Kad Toms atnāca, mēs devāmies pa taku gar dārza žogu un beidzot nonācām līdz stāvai kraujai mājas otrajā pusē. Toms pastās­tīja, ka viņš noņēmis Džima cepuri un pakāris to zarā, tieši viņam virs galvas. Džims mazliet sakustējies, bet neatmodies.

Vēlāk Džims stāstīja, ka raganas esot viņu apbūrušas un iemidzi­nājušas, tad jājušas uz viņa cauri visam štatam un vēlāk atkal nolikušas viņu atpakaļ zem koka, tikai cepuri pakārušas zarā, lai parādītu, kas to darījis. Citreiz Džims stāstīja, ka tās uz viņa aizjājušas līdz Jaunorleānai, un ikreiz stāstot viņš attēloja jājienu aizvien plašāk, līdz beidzot apgalvoja, ka raganas uz viņa jājušas apkārt visai pasaulei un nodzinušas gandrīz vai līdz nāvei, viņa mugura bijusi noberzta vienās tulznās. Džims kļuva par šo atgadī­jumu tik lepns, ka gandrīz vairs neievēroja citus nēģerus. Bet nēģeri nāca no jūdzēm attāliem novadiem, lai dzirdētu Džimu stāstām, un viņš kļuva ievērojamākais nēģeris savā apvidū. Svešie nēģeri stāvēja ar vaļējām mutēm un skatījās viņā kā brīnumā. Nēģeri vienmēr stāsta par raganām, sēdēdami vakaros pie degoša pavarda virtuvē, bet, ja par tām stāstīja kāds cits nēģeris un šķitās kaut ko no raganām saprotam, Džims mēdza pārtraukt viņa stāstu un iesaukties:

— Hm! Ko gan tu zini par raganām?

Tad nēģerim bija mute ciet un neviens viņam vairs nepievērsa uzmanību. Džims vienmēr valkāja to piecu centu gabalu auklā sev ap kaklu un teica, ka tas esot amulets, ko velns viņam iedevis pats ar savu roku un sacījis, ka viņš ar to varot izdziedināt jebkuru slimnieku un atsaukt raganas, kad vien vēloties, vajagot tikai pačukstēt burvja vārdus, bet Džims nekad neatklāja, ko viņš tur čukst. Nēģeri nāca no malu malām un deva Džimam visu, kas viņiem bija, lai tikai paskatītos uz šo piecu centu monētu, bet nepieskārās tai tāpēc, ka to bija turējis rokā pats velns. Džims kļuva nolaidīgs darbā, tik ļoti viņš uzpūtās, tālab ka bija redzējis velnu un uz savas muguras izjādinājis raganas.

Nu tad tā. Kad Toms un es nonācām pie kraujas, mēs noskatījā­mies lejup uz pilsētiņu un redzējām, ka trīs vai četrās vietās mirgo uguntiņas, tur varbūt kāds bija slims, bet pāri mums brīnišķīgi dzirkstīja zvaigznes, un lejā, netālu no pilsētiņas, plūda upe — veselu jūdzi plata, briesmīgi klusa un varena. Mēs nogājām lejā un atradām Džo Hārperu, Benu Rodžersu un vēl kādus divus vai trīs zēnus, paslēpušos vecās ādu ģērētavas sētā. Atraisījām laivu un nobraucām lejup pa upi kādas divarpus jūdzes, līdz lielajai alai pakalnā, un tad izkāpām krastā. Iegājām biezos krūmos, un Toms lika ikvienam zvērēt, ka tas neizpaudīs noslēpumu, tad parādīja visiem spraugu pakalnā tieši tur, kur krūmāji bija īsts biezoknis. Mēs aizdedzinājām sveces un četrrāpus ielīdām spraugā. Tā norāpojām kādus divsimt jardus, un ala kļuva plašāka. Toms meklēja īsto gaiteni un drīz palīda zem kādas klints sienas, kur neviens cits nebūtu saskatījis spraugu. Mēs gājām pa šauru eju un iekļuvām kādā telpā, kas bija mikla, aprasojusi un auksta. Tur apstājāmies. Toms sacīja:

— Tagad nodibināsim laupītāju bandu un sauksim to par Toma Sojera bandu. Katram, kas vēlas tai pievienoties, jādod zvērests un jāparakstās ar asinīm.

Visi to vēlējās. Tad Toms izņēma no kabatas papīra lapu, uz kuras bija uzrakstīts zvērests. To viņš nolasīja. Katram zēnam jāzvēr, ka viņš būs uzticīgs bandai un nekad neizpaudīs tās noslēpumus. Ja kāds nodarīs kaut ko ļaunu bandas loceklim, tad, vienalga, kuram zēnam to uzdos, tam būs jānogalina šis cilvēks un viņa ģimene — un šis zēns nedrīkstēja ne ēst, ne gulēt, iekams nebija tos nogalinājis un iecirtīs krustu viņu krūtīs, jo krusts ir bandas zīme. Un neviens, kas nepiederēja pie bandas, nedrīkstēja šo zīmi lietot, un, ja to darīja, tad viņu vajadzēja vajāt, ja viņš atkārtoja to vēlreiz, tad viņš bija jānogalina. Un, ja kāds bandas loceklis izpaudīs bandas noslēpumu, tam jāpārgriež rīkle, viņa līķis jāsadedzina un pelni jāizkaisa vējos, viņa vārds ar asinīm jāizsvītro no saraksta, un neviens bandas loceklis nedrīkstēja viņu vairs pieminēt, viņš bija jānolād un uz mūžiem jāaizmirst.

Visi atzina, ka tas tiešām esot ļoti skaists zvērests, un jautāja, vai Toms to pats sacerējis. Viņš teica, ka sacerējis tikai kādu daļu, pārējo norakstījis no pirātu un laupītāju romāniem un šāds zvērests va­jadzīgs katrai pieklājīgai bandai.

Daži ieminējās, ka vajadzētu nogalināt arī to zēnu ģimenes, kuri izpauduši bandas noslēpumus. Toms piekrita, ka tā esot laba doma, paņēma zīmuli un ierakstīja to zvērestā. Tad Bens Rodžerss sacīja:

— Bet te ir Haks Fins, viņam nav ģimenes. Ko darīsim ar viņu?

— Vai tad viņam nav tēva?— Toms Sojers jautāja.

— Jā, viņam ir tēvs, bet to tagad neviens nevar atrast. Viņš mēdza gulēt piedzēries kopā ar cūkām ģērētavas sētā, bet jau kādu gadu nav vairs šeit redzēts.

Zēni vēl pārrunāja šo jautājumu un gribēja mani izslēgt, jo teica, ka katram zēnam vajadzīga ģimene vai kāds piederīgais, ko var nogalināt, citādi tas nebūšot godīgi pret pārējiem. Neviens neko prātīgu nevarēja izdomāt — visi apjuka un sēdēja klusēdami. Es gandrīz vai sāku raudāt, bet pēkšņi atradu izeju un piedāvāju viņiem mis Votsonu — lai tad nogalina viņu.

Visi iesaucās:

— Jā, viņa noderēs! Tas ir labi. Haku var pieņemt bandā.

Tad visi iedūra sev pirkstā ar adatu, lai iegūtu asinis parakstam,

arī es uzvilku savu kāsi uz papīra.

— Tagad saki — kas bandai būs īsti jādara?— jautāja Bens Rodžerss.

— Nekas. Tikai jālaupa un jāslepkavo!— Toms atbildēja.

— Bet ko tad mēs aplaupīsim — mājas, ganāmpulkus vai . . .

— Nieki! Ņemt lopus un citu ko tamlīdzīgu—tā nav laupīšana, bet zādzība,— sacīja Toms Sojers.— Mēs neesam zagļi. Tas mums nepiestāv. Mēs esam lielceļu laupītāji. Maskējušies aizturēsim pasta ratus un ceļotāju karietes uz lielceļa, nogalināsim šos ļaudis un atņemsim viņiem pulksteņus un naudu.

— Vai mums šie cilvēki vienmēr jānogalina?

— Protams. Tas ir vislabākais. Daži speciālisti domā citādi, bet vairums atzīst, ka labāk ir viņus nogalināt, atskaitot dažus, kurus atvedīsim šeit, uz alu, un turēsim gūstā, līdz viņi izpirksies.

— Izpirksies? Kas tas ir?

— Es nezinu. Bet tā mēdz darīt. Esmu to lasījis grāmatās, un tāpēc arī mums tā jādara.

— Bet kā lai to darām, ja nezinām, kas tas ir?

— Vienalga, mums tas jādara. Es taču jums saku, ka par to rakstīts grāmatās. Vai jūs gribat rīkoties citādi, nekā stāstīts grāma­tās, un visu sajaukt?

— Jā, tas jau skan varen smalki, Tom Sojer, bet kā, pie joda, mēs piespiedīsim šos ļaudis izpirkties, ja nezinām, kā viņi to var izdarīt? To es gribēju izprast. Kā tu to saproti?

— Es nezinu. Bet varbūt paturēt viņus gūstā līdz izpirkšanai nozīmē turēt viņus šeit tik ilgi, līdz viņi nomirst?

— Jā, varbūt gan. Tā ir atbilde. Kāpēc tad to neteici tūlīt? Mēs viņus turēsim gūstā, līdz viņi nomirs, ja neizpirksies. Bet tad gan tie būs mums uz kakla — aprīs mums visu ēdienu un ik brīdi mēģinās aizbēgt.

— Ko tu runā, Ben Rodžers! Kā viņi var aizbēgt, ja pie viņiem stāvēs sardze, kas tūlīt viņus nošaus, tiklīdz viņi pakustēsies?

— Sardze? Jā, tas tik ir jauki! Tad kādam jāsēž visu nakti klāt bez miega, lai tikai viņus apsargātu. Manuprāt, tā ir muļķība! Kāpēc kāds nevar paņemt rungu un piespiest viņus izpirkties, tiklīdz atvedam viņus šurp?

— Tāpēc, ka grāmatās tā nav rakstīts. Ben Rodžers, vai tu gribi rīkoties, kā pienākas, vai negribi? Saprati? Vai tu domā, ka cilvēki, kas raksta grāmatas, nezina, kā vajag rīkoties? Vai tu domā, ka vari viņus pamācīt? Nebūt ne! Nē, ser, mēs liksim viņiem izpirkties parastā veidā.

— Labi, man nav nekas pretim, tomēr es saku, ka tas ir muļķīgs paņēmiens. Saki — vai mēs nogalināsim arī sievietes?

— Zini, Ben Rodžers, ja es būtu tāds muļķis kā tu, tad vismaz nerunātu. Nogalināt sievietes! Nē, nekad nevienā grāmatā tas nav rakstīts. Sievietes jāaizved uz alu, pret viņām jāizturas vienmēr pieklājīgi, mazpamazām viņas tevī iemīlas un vairs negrib atgriezties mājās.

— Ja tā, tad piekrītu, bet neredzu arī te nekādas jēgas. Drīz vien mūsu ala būs pilna kā piebāzta ar sievietēm un gūstekņiem, kas gaida izpirkšanu, un te vairs nebūs vietas laupītājiem. Bet turpini vien, es neko vairs neteikšu.

Mazais Tomijs Bārns bija iesnaudies, un, kad zēni viņu uzmodi­nāja, viņš ļoti sabijās, raudāja un brēca, ka gribot iet mājās pie mātes un negribot vairs kļūt par laupītāju. Visi viņu izsmēja un sauca par brēkuli un zīdaini, tas viņu tā sadusmoja, ka viņš solījās tūlīt aiziet un izstāstīt visus noslēpumus. Bet Toms iedeva viņam piecus centus, lai viņš klusētu, un sacīja, ka visiem jāiet mājās un jāsatiekas nākamajā nedēļā, un tad varēs kādu aplaupīt un nogalināt. Bens Rodžerss teica, ka viņš varot iziet no mājām tikai svētdienās, tāpēc vēlētos sākt laupītāja gaitas nākošajā svētdienā, bet visi zēni iebilda, ka būtu bezdievīgi to darīt svētdienā, un Bena priekšlikumu noraidīja. Visi nolēma sanākt kopā pēc iespējas ātrāk un nosacīt pirmo darbības dienu. Tad ievēlēja Tomu Sojeru par pirmo bandas vadoni un Džo Hārperu par viņa palīgu, un pēc tam visi gājām mājās.

Uzrāpos uz šķūņa jumta un ielīdu pa logu īsi pirms ausmas. Mans jaunais apģērbs bija nopilināts ar sveču taukiem un smiltīs apvārtīts, un es pats biju piekusis kā suns.