Haklberija Fina piedzīvojumi

MARKS TVENS — LOCIS DZĪVES UPE

«Es ierados šajā pasaulē 1835. gadā reizē ar Haleja komētu. Nākamgad, 1910. gadā, tā parādīsies no jauna, un domāju, ka reizē mēs arī nozudīsim. Ja es neaiziešu līdz ar Haleja komētu, tas būs lielākais sarūgtinājums manā mūžā. Šķiet, pats Dievs tā izlēmis: re, divas noslēpumainas un neizskaidrojamas parādības, reizē tās ir radušās, lai reizē ari izzūd,»— tā īsi pirms nāves sprieda amerikāņu rakstnieks Marks Tvens. Un notika tā, kā cerēts. Vienīgi, aiziedams 1910. gadā komētai līdzi, Marks Tvens nav izzudis. Viņš turpina dzīvot pasaules literatūrā divos klasikas «mūžīgajiem» varoņiem piepulcētos pus­audžos — Tomā Sojerā un Haklberijā Finā.

Semjuels Lenghorns Klemenss (tāds bija Marka Tvena īstais vārds) nāca pasaulē Misūri štatā nabadzīgā, toties bērniem svētītā provinces jurista ģimenē. Viņa dzīslās ritēja angļu un īru asinis. No mātes Semjuels bija mantojis ne tikai rudus matus, bet ari spilgtu temperamentu, emocionalitāti un brīnišķīgu humora izjūtu — īstu Dieva dāvanu tam, kam lemts kļūt par rakstnieku.

Marka Tvena bērnības laiks, tāpat kā Tomam un Hakam, aizritēja pirmskara Amerikā. Sis fakts ir svarīgs, tālab ka pilsoņu karš, kas no 1861. līdz 1865. gadam notika starp Ziemeļu un Dienvidu štatiem, tā pārvērta Amerikas dzīvi, ka pēc kara, kura rezultātā visā Amerikā atcēla verdzību, šīs zemes vēsture it kā sākās no jauna.

Viens no dziļākajiem rakstnieka bērnības iespaidiem bija ķēdēs iekaltie nēģeru vergi, kas gaidīja kuģi viņa bērnu dienu pilsētas Hanibalas piestātnē: «Lielākas skumjas cilvēku acīs es nekad neesmu redzējis.» Pirms kara Dienvi­dos vergi bija gandrīz visiem baltajiem. Rakstnieka tēvs nāca no Dienvidu štatiem, un, kaut ari viņa vecāki nebija diez cik turīgi, dēls mantojumā saņēma tris nēģerus. Nav nekāds brīnums, ka Dienvidu bērni, gan baltie, gan melnie, auga pārliecībā, ka verdzība ir Dieva nolikta negrozāma kārtība. Arī Marks Tvens, bērns būdams, bija domājis tāpat kā visi, un to, cik grūti atbrīvoties no sabiedrībā valdošiem aizspriedumiem, rakstnieks atklājis Haka tēlā.

Līdzās Dienvidu iespaidam rakstnieka pasaules uztveri daudz ietekmējuši Amerikas Rietumi, kurus pat līdz mūsu dienām dažkārt mēdz vēl dēvēt par «mežonīgajiem». Tas ir pavisam īpašs reģions — tā sauktā Frontierland — ro­bežjosla, kas atdala jau apgūtās, kolonizētās Amerikas zemes no vēl neapgūta­jām. Sī robeža visu laiku pārvietojās, vilinādama dziļāk Amerikas kontinenta iekšienē jaunu zemju apguvējus, avantūristus un dēkaiņus. Cilvēkiem, kas mitinās uz šādas kustīgas robežas, izveidojas savs īpašs dzīvesveids, atšķirīgs no tradīcijām, kādas valdīja pilsoniskajos Amerikas Ziemeļaustrumos vai patriarhālajos vergturu Dienvidos. Uz Rietumiem no Vecās pasaules — Eiro­pas — pāri okeānam bija atkūlušies paši drosmīgākie bagātības un laimes meklētāji. Sie dēkaiņi, kuros risks doties nezināmajā, dzīvotprieks un alkas pēc bagātības sadzīvo ar lētticību un tieksmi būvēt gaisa pilis, iekaroja ne tikai Ameriku, bet arī amerikāņu literatūru. Tā ir bagāta ar piedzīvojumu romāniem, kas tik ļoti tīk puikām. Kurš gan nezina Dž. F. Kūpera indiāņu «gabalus», H.Melvila «Mobiju Diku» vai Dž. Londona stāstusl

Marks Tvens diezgan agri zaudēja tēvu. Ģimene nonāca vēl lielākā trūkumā, tāpēc zēnam divpadsmit gadu vecumā bija jāsāk pelnīt iztiku. Viņa pirmais amats bija burtlicis vietējās avīzītes tipogrāfijā. Uzaudzis Tvens izmācījās par loci — cilvēku, kura pienākums, pārzinot upi, izvadīt veiksmīgi kuģus cauri visām bīstamajām vietām. Vairākus gadus viņš vadīja kuģus pa Misisipi — tolaik svarīgāko Amerikas transporta artēriju, taču, sākoties ka­ram, kuģu satiksme Misisipi upē tika bloķēta un Tvenam no kuģa bija jāaiziet. Viņam nebija lemts atgriezties šajā amatā, bet par piemiņu rakstnieks to paņēma līdzi savā pseidonīmā: mark twain—burtiskā tulkojumā: divi mēri (t.-i., aptuveni 3,5 metri)—tā ir kuģniecībā pieņemta mērvienība, kas nosaka pietiekamo upes dziļumu, lai kuģis neuzskrietu sēklim. Sos divus vārdus, kurus skaļi ik pa brīdim izsauca kuģa priekšgalā stāvošais apkalpes loceklis, uz upes varēja dzirdēt itin bieži.

Taču pseidonīms Markam Tvenam tik drīz vēl nebija vajadzīgs, jo ceļā uz rakstniecību viņš apguva vēl dažus citus amatus — bija kareivis, zelta meklē­tājs Kalifornijā un rūdas racējs Nevadā, strādāja par avīzes reportieri un kā korespondents apbraukāja Eiropu un vairākas Austrumu zemes, pelnīja iztiku ar lekciju lasīšanu . . . Taču loča gaitās pavadītie gadi Tvenam bija un palika vistuvākie: «Iemesls vienkāršs: locis tolaik bija vienīgais cilvēks pasaulē, kuru neviens neapspieda un kurš varēja būt pilnīgi neatkarīgs. Verdzību Misisipi locis nepazina.» Tieši te, uz upes, viņā nobrieda rakstnieks. Tvens teicis, ka uz upes viņš esot iepazinis visus iespējamos cilvēku tipus, kādi vien sastopami biogrāfiskajā, vēsturiskajā un daiļliteratūrā.

Kad 1872. gadā Marks Tvens ķērās pie «Toma Sojera piedzīvojumiem»— grāmatas, kas rakstnieku padarīja pasaulslavenu,— viņš vairs nebija iesācējs, bet jau triju grāmatu autors. «Tomu Sojeru» M. Tvens bija iecerējis kā lugu, un sākumā uzņemtais rakstīšanas temps esot bijis 50 lappušu dienā. Tā turpinot, grāmata būtu gatava pāris nedēļās, taču rakstnieks šādā ritmā drīz vien pagura un galu galā pabeidza «Toma Sojera piedzīvojumus» tikai 1875. gadā. Kāpēc pagāja tik ilgs laiks? Tur vainīgs Tvena darba stils: «Kamēr grāmata rakstās pati no sevis, esmu tās uzticams sekretārs un mana uzcītība neatslābst, bet, tiklīdz grāmata sadomā uzkraut man pūles gudrot nepiecieša­mās situācijas, izdomāt notikumus un risināt dialogus, es to atbīdu sāņus un izmetu no galvas.» Būdams labs ūdeņu pazinējs, rakstnieks stāsta vēstījumu salīdzina ar strautu, kas brīvi plūst starp pakalniem un birzīm: «Viena lieta ir kanāls, kas izrakts vajadzīgajā virzienā un iepriekš aprēķinātā dzijumā, pavisam cita — gultne, kuru nospraudusi pati daba. Strauts, kas plūst pa šādu gultni, var mest cilpas visdažādākajos virzienos, dažureiz izmetot loku trīsce- turtdaļjūdzes garumā, lai pēc tam atgrieztos vietā, kas neatrodas pat jarda attālumā no turienes, no kurienes tas plūda pirms stundas, taču tas nenorimis plūst.» Tieši tāpat jāplūst stāsta vēstījumam. Tas nedrīkst būt piegludināts un izmeklēti pieklājīgs, nedrīkst turēties ne pie kādiem priekšrakstiem: «Galvenais ir noiet savu ceļu; nav svarīgi, kā, bet svarīgi ir noiet to līdz galam.»

«Toma Sojera piedzīvojumi» nāca kā īsts zibens spēriens amerikāņu bērnu literatūrā, kas līdz tam bija bijusi uzcītīga Eiropas (galvenokārt angļu) bērnu literatūras skolniece. Grāmatas bērniem tolaik rakstīja pēc viena parauga — tajās darbojās mazi džentlmeņi, kas nekad nesarūgtina vecākus un nenokaitina skolotājus, nekad nedara blēņas un tāpēc kā atalgojumu allaž saņem lielu bagātību un laimi. Turpretī nepaklausīgajiem bērniem vienmēr nākas grūti nožēlot savus grēkus, un viņus gaida sods. Sādu sacerējumu mērķis bija sludināt amerikāņu bērniem tikumību un vienlaikus audzināt viņus par praktiskiem, lietišķiem cilvēkiem. Marka Tvena grāmatās viss ir pilnīgi otrādi: bērni neklausa vecākus un āzē skolotājus, dodas bīstamās dēkās, un beigu beigās tieši dēkaiņi un delveri, nevis paipuisīši ir tie, kas iegūst mantu un slavu. Bet vai bagātība kaut ko maina viņu dzīvē, vai tā kļūst par viņu laimes pamatu? Nebūt ne. Svarīgāka par atrašanu un iegūšanu ir pati meklēšana, un kā saka Tvena radītie puikas: «Labāk būt par laupītājiem vienu gadu Sērvudas mežā nekā par Savienoto Valstu prezidentu visu mūžu.»

Marks Tvens ļāva ienākt literatūrā reālajai dzīvei — Amerikas provinces ikdienai un sadzīvei, ko agrāk uzskatīja par rakstnieka spalvai nepiemērotu tēmu. Tvens ieviesa «Tomā Sojerā» ikdienā lietoto tautas valodu, dialektus, barbarismus, žargonu — to, kas līdz tam bija sastopams vienīgi folklorā un avīžu humorā. Lasīdams sievai priekšā grāmatas rokrakstu, lai viņu nešokētu, rakstnieks izlaida visus lamu vārdus, jo tolaik pat vārds «elle» drukātā veidā šķita kaut kas neiedomājams to varēja ņemt mutē vai nu pagalam pazudis cilvēks, vai arī mācītājs. Sos Tvena jaunievedumus tā īsti spēja novērtēt tikai 20. gadsimta literatūra.

«Toma Sojera piedzīvojumos» iemūžinātas daudzas paša rakstnieka izstrā­dātās blēņas. Biogrāfam un draugam O. B. Peinam Tvens liecināja: «Es biju palaidnīgs puika un sagādāju savai mātei krietni daudz raižu. Taču domāju, ka viņai tas patika. Viņai nebija nekādu rūpju ar manu brāli Henriju, kas bija divus gadus jaunāks par mani. Man šķiet, brāļa mūžam nemainīgais rātnums, godīgums un kārtīgums ar savu vienmuļību būtu nomocījuši māti, ja vien es ar saviem stiķiem nepadarītu dzīvi daudzveidīgāku. Henrijs — tas ir Sids «Tomā Sojerā». Taču Henrijs bija daudz smalkāks un gudrāks par Sidu. Tieši Henrijs pievērsa mātes uzmanību tam, ka diegs, ar kuru viņa bija aizšuvusi mana krekla apkaklīti, lai es nepeldētos, mainījis krāsu. Es tiku sodīts, taču Henrijs no manis dabūja krietni vairāk! Par tādām lietām es viņam bieži vien sadevu uz priekšu, avansā.»

Divdesmit gadu vecumā Henrijs gāja bojā Misisipi kuģa katastrofā. Tvens ļoti pārdzīvoja brāļa nāvi, viņš jutās tā, it kā būtu vainīgs, kaut arī tam nebija nekāda pamata. Henrija nāve atnesa M. Tvenam pirmos sirmos matuš.

«Toma Sojera» personāžā var sazīmēt arī citas reālas personas: krustmāte Pollija ir rakstnieka māte, Bekija Tečera — viņa klasesbiedrene, bet Haks Fins — Hanibalas dzērāja dēls Toms Blenkenšips. Hanibalā dzīvoja arī savs «indiānis Džo», kurš patiesi bija nomaldījies tuvējā alā, tikai reālajam «Džo» laimējās no tās izkļūt dzīvam. Džima prototips ir tēvocis Daniels — labsirdīgs nēģeris, kas rakstniekam bērnībā stāstījis savas tautas pasakas. Un Sent- pītersberga, protams, ir Tvena bērnības pilsēta Hanibala, kuru rakstnieks savā autobiogrāfijā nosaucis par tīro paradīzi zēniem. Tagad šajā pilsētā uzcelts piemineklis Tomam un Hakam.

Marku Tvenu interesē ne tikai tas, kas ar viņa varoņiem notiek ārēji, bet arī tas, kas norisinās viņos pašos. Ne velti rakstnieks teicis: «Cik nožēlojami niecīgu cilvēka dzīves daļu veido viņa rīcība un vārdi! īstenā dzīve notiek apziņā, un to nepazīst neviens cits, izņemot cilvēku pašu. Katru dienu no rīta līdz vakaram maļ viņa smadzeņu dzirnas, un viņa dzīvesstāstu veido domas, nevis kas cits.»

Toms Sojers ar visiem stiķiem un niķiem ir kā no stikla — lasītājam skaidri redzams, kā viņā pēkšņi iedegas kārtējā vēlēšanās, kā tā aug, pieņemas spēkā, iezalgojas visās varavīksnes krāsās un tad, saduroties ar realitāti, nereti sašķīst gluži kā ziepju burbulis. Marks Tvens |auj Tomam tīksmi pūst šos iztēles burbuļus, bet, būdams reālists, savu stāstījumu allaž noved arī līdz nepatīkamajam brīdim, kad burbulim lemts pārplīst.

Toma Sojera sapņus un ideālus veidojušas grāmatas — galvenokārt laupī­tāju un dēku romāni. No tiem viņš smēlies arī savu izpratni par cēlsirdību un bruņnieciskumu (tas nekas, ka Toms lāgā nezina anatomiju un savas «sirdsdā- mas» mesto atraitnītes ziedu noglabā uz vēdera, nevis uz sirds, kā to iesaka grāmatas). Marks Tvens atsedz komismu, kas rodas, romantiski jūsmīgai literatūrai iemiesojoties nomaļas pilsēteles puikas dzīvē. Taču smaids, kuru rakstnieks izvilina no lasītāja, nav ļauns, iznīcinošs. Tas neapsmej, bet — gluži otrādi — apliecina Toma ideālu skaidrību. Tvens ironizē par savu varoni, taču ironizēdams viņu mīl, tāpat kā Tomu mīl krustmāte Pollija, kura allaž viņam sola sukas. Mīl, jo Toms nav ļauns. Viņš spēj rīkoties patiesi cildeni, gan uzņemoties Bekijas vietā vainu par saplēsto grāmatu, gan iestājoties tiesā par Mafu Poteru — nevainīgi apcietinātu cilvēku. Arī dzīvojot brīva laupītāja dzīvi uz Džeksona salas, Toms tomēr atceras savu nabaga krustmāti un iedomājas viņas pārdzīvojumus.

Toma Sojera dzīve — tā ir nepārtraukta rotaļa, piedzīvojums, kurā ik pa brīdim izzūd robeža starp realitāti un iztēli. Tajā pašā laikā Tomā ir pietiekami daudz veselā saprāta, kas mudina viņu nodarboties ar psiholoģisku analīzi un pašizpēti, nonākot pie dzīvē derīgām atziņām (atcerieties sētas krāsošanu un iestāšanos «Atturības kadetos»!). Sajā zēnā rodamas patiesas psihologa un politiķa dāvanas, spēja precīzi izskaitļot savas rīcības psiholoģisko iedarbi uz publiku. Sīs dotības ļauj Tomam apmierināt savu godkāri un tapt uznestam sabiedrības apbrīnas viļņa galotnē (Bībeles godalgas saņemšana, atgriešanās no Džeksona salas savā «bēru dienā», uzstāšanās tiesā). Tas nekas, ka vispārējais apbrīns ilgst tikai mazu bridi. Toms nav lietišķs racionālists un pragmatiķis, šis Amerikā tik ļoti stimulētais cilvēka tips,— savā dvēselē viņš ir romantiķis. Slavas dēļ Toms nekad neies pāri līķiem, aukstasinīgi nebūvēs karjeras trepes. Sava taisnība ir tiem Sentpītersbergas ļaudīm, kas pēc tiesas sēdes par Tomu saka: «Viņš kādreiz būs prezidents, ja vien viņu līdz tam nepakārs!»

Tikko pabeidzis «Toma Sojera piedzīvojumus», Marks Tvens paziņoja, ka viņam jau prātā grāmatas turpinājums: «Nāks laiks, es ņemšu gadus divpa­dsmit vecu zēnu un vedīšu viņu caur dzīvi (tas būs stāstījums pirmajā personā). Tikai ne Tomu Sojeru, viņš neder.» Itin drīz rakstnieks arī ķērās pie jaunā darba, taču uzrakstīja tikai dažas nodaļas. Aizrāvies ar citām idejām, viņš atlika stāstu sāņus. Markam Tvenam bija nepieciešams laiks, lai iegūtu pilnīgu priekšstatu par varoni, kura vārdā viņš gribēja rakstīt jauno stāstu. 1876. gadā uzrakstītajās nodaļās valda «Toma Sojera. stils»— te vēl ir dzīves skarbuma nenomākta bērnības delverību pasaule. Kad pēc septiņiem gadiem (tostarp bija tapusi vēl viena pasaulslavena Marka Tvena grāmata bērniem —«Princis un ubaga zēns» (1882)) rakstnieks atsāka darbu pie «Haklberija Fina piedzīvoju­miem», dzīves upe bija apmetuši lielus lokus un aiztecējusi krietni tālāk, izgaisinādama bērnības sapņu rožaino migliņu. Tapa grāmata, ko cits—jau 20. gs. amerikāņu rakstnieks Ernests Hemingvejs ir nosaucis par darbu, no kura cēlusies visa modernā amerikāņu literatūra. Sl nav dēku grāmata bērniem, kāda ir «Toma Sojera piedzīvojumi», kurā lielākie brāzieni dzīvē sagaidāmi no mīlošās krustmātes Pollijas. Hakam gluži vienkārši nav vaļas rotaļāties, briesmas un piedzīvojumi viņam nav jāmeklē tīši, tie uzglūn aiz katra upes līkuma. Milzīgā atšķirība starp Toma bērnišķīgo pasaules uztveri un Haka Fina dzīves grūtībās rūdīto pieredzi jo spēcīgi izceļas «Haklberija Fina piedzīvo­jumu» beigās, kur darbībā iesaistās no Sentpītersbergas atbraukušais Toms. Viņš šķiet gluži kā no Marka Tvena pirmās grāmatas izkāpis — gatavs uz rotaļu un romānos lasītu piedzīvojumu iestudēšanu. Taču pēc visa tā, ko esam kopā ar Haku un Džimu pārdzīvojuši, Toma izfantazētie jociņi vairs nesmīdina. Traģiskais ceļš uz brīvību Džimam vēl nav beidzies, tāpēc Toma spēlēšanos mēs sākam izjust kā bērnišķīgi neapzinātu, taču visai nežēlīgu spīdzināšanu. E. Hemingvejs, kurš ļoti augstu novērtējis šo Marka Tvena grāmatu, tomēr uzskatīja, ka to vērts lasīt tikai līdz tai vietai, kur Hakam nozog Džimu, tālāko nosaukdams par sadomātu. Negribas piekrist, jo tieši pretstats starp Haka īsto un Toma sadomāto pasauli īpaši izgaismo Haka noieto ceļu, tajā iegūto dvēseles jūtīgumu un briedumu. Savā «Autobiogrāfijā» Tvens par Haka prototipu raksta: ««Haklberijā Finā» esmu uzzīmējis precīzu Toma Blenken- šipa portretu. Viņš bija neizglītots, nemazgājies, mūžam izbadējies, taču viņam bija zelta sirds. Viņam piederēja neiegrožota brīvība, un viņš bija vienīgais patiesi neatkarīgais cilvēks visā apkaimē, tāpēc baudīja netraucētu klusu laimi, bet mēs visi viņu bezgalīgi apskaudām . . . Esmu dzirdējis, ka viņš kjuvis par miertiesnesi kādā nomaļā Montanas štata ciematā, viņu uzskata par lielisku pilsoni un viņš bauda vispārēju cieņu.» Patiesības dēļ jāpiebilst, ka Haka tēlā ievīti fakti arī no Toma Blenkenšipa vecākā brāļa — Hanibalas zvejnieka Bensona Blenkenšipa — dzīves: tieši viņš, nerēķinādamies ar nežēlīgas izrēķinā­šanās draudiem, bija slēpis izbēgušo nēģeri.

Sie fakti, protams, vairāk noder ziņkāres apmierināšanai, jo Tvena Haks Fins nav Toms Blenkenšips, bet pilnīgi patstāvīgs rakstnieka radīts tēls, kuru Marks Tvens uzsēdinājis uz plosta un iegrūdis Misisipi straumē, nezinādams, kurp upe viņa varoni aiznesīs. Sajā grāmatā rakstnieka izvēlētā daiļrades metode — ļaut stāstam plūst dabisko gaitu — sakrīt ar sižetu: «Haklberija Fina piedzīvojumu» «autore» ir varenā upe, kas valdonīgi nes plostu lejup pa straumi, nerēķinādamās ar mērķiem un sapņiem, kādi ir cilvēkiem uz šī plosta. Upe nes pretī verdzībai un jaunām briesmām tos, kas devušies ceļā, lai no verdzības un briesmām atbrīvotos. Taču Marku Tvenu ne tik daudz interesējuši paši piedzīvojumi, cik to atspoguļojums zēna dvēselē — tas īpašais nozīmīgais ceļš, kuru Haklberijs noiet pats sevī,— tā dvēseles straume, kurā tikpat valdonīgs spēks kā upe ir cilvēka sirdsapziņa.

Toms Sojers ir mācījies no grāmatām, bet kas māca Haku? Viņam bieži trūkst padoma, kā rīkoties, jo palīdzību nesniedz ne tās atziņas, ko viņš guvis no sava dzērāja tēva, ne arī atraitnes Duglasas stingrā audzināšana. Haklbe­rijs itin kā var justies brīvs no sabiedrības likumiem un normām, taču tā nemaz nav. Viņš nav nekāds dabas bērns. Arī viņā ir uzkrājušies sabiedrībā valdošie aizspriedumi un māņi, kas bieži traucē saskatīt lietu īsto, patieso dabu. Kas māca Haku Finu būt cilvēkam? Padomu dot nevar pat grāmatas autors, jo viņa taču šajā stāstā nemaz «nav»— tajā ir tikai Haks, kuram pašam jāprot izvēlēties, jātiek ar visu galā. Un viņš to galu galā arī spēj. Palīdz Hakam piemītošā spēja asi uztvert neīstumu, liekulību, melus, nežēlību, kas dažkārt mēdz slēpties pat aiz cēliem principiem (kā tas ir vendetas epizodē). Palīdz Džima nesavtīgums, cilvēcīgums, gatavība uzupurēties pretstatā daudzu balto cilvēku, jo sevišķi Hercoga un Karaļa, egoismam, alkatībai un krāpšanai. Savās sirdsapziņas mokās un meklējumos Haks ir uz pareizā ceļa, taču nav neviena, kas viņam to pateiktu. Drīzāk jau otrādi — aizspriedumu māktā sabiedriskā doma nēģera aizstāvību sauc par ceļu uz elli. Tāpēc zēns ar tādu kaismi vēršas pret savu sirdsapziņu: «Bet tā jau mēdz būt — vienalga, vai esi vainīgs vai nevainīgs, sirdsapziņa to neņem vērā un tomēr tevi nomoka. Ja man būtu suns, tikpat uzmācīgs kā sirdsapziņa, es viņu noindētu. Sirdsapziņa ieplešas cilvēkā vairāk nekā visas viņa iekšas, un no tās nav nekāda labuma.» Tas, ka lēmums nenodot Džimu, bet labāk izvēlēties elli, dzimis tādās mokās, piešķir Haka solim īpašu spēku un cildenumu. Turklāt zēns tiešām ir pārlieci­nāts, ka izvēlas elli. Haklberija Fina cilvēkmīlestība ir tik stipra, ka viņam sirds sāp pat par apkaunotajiem un nežēlastībā kritušajiem blēžiem, no kuriem viņš tik daudz dabūjis ciest. Haka tēlā rakstnieks apliecinājis cilvēcības mūžīgo vērtību, atklādams tos dvēseles avotus, kas ļauj cilvēkam pārvarēt pat vissarežģītākās dzīves situācijas.

Marks Tvens vēl divas reizes atgriezies pie saviem varoņiem — grāmatā «Toms Sojers ārzemēs» (1894) stāstīts, kā Toms, Haks un Džims ar gaisa balonu šķērso Sahāras tuksnesi, bet stāstā «Toms Sojers — detektīvs» (1896) Tvens parodē detektīvromānu sacerētājus. Sie darbi tomēr nav uzlūkojami par rakstnieka veiksmi, tāpēc ir mazāk pazīstami.

Amerikāņu dzejnieks T. S. Eliots rakstījis, ka Tomā Sojerā un Haklberijā Finā iemiesojusies paša Marka Tvena divējādā daba: tāpat kā Toms Sojers, viņš ir tiecies pēc panākumiem, bagātības, slavas, laimīgas ģimenes dzīves un sabiedrības atzinības un, tāpat kā Haks Fins, ir bijis pilnīgi vienaldzīgs pret visu to. Sie divi nesavienojamie spēki grāva rakstnieka personības veselumu. Tvens savulaik teicis, ka Toms Sojers ieaudzis melos tāpat ka visi, bet Haks — rakstnieka mīļākais varonis — spēs jebkuros apstākļos saglabāt savu neatkarību, nepiekāpties melu un aizspriedumu priekšā, spēs, aizstāvot pazemo­tos, taisnīguma vārdā arī nostāties pret visiem.

Marka Tvena personība veidojusies, gan augdama cauri Toma Sojera dēku un fantāziju pasaulei, gan izstaigādama Haklberija Fina mokpilnos sevis meklējumu un pašizcīņas ceļus. Tieši Haka tēlā rakstnieks visdziļāk izdzīvojis savu sāpi par Ameriku, par cilvēku seklumu un cietsirdību. Gatavojoties rakstīt «Haklberija Fina piedzīvojumus», Marks Tvens l882. gadā devās lielā ceļojumā pa Misisipi, lai apciemotu savu bērnības zemi un vietas, kuras kādreiz izbraucis kā locis. Divdesmit pagājušajos gados civilizācija tik stipri bija izjaukusi kādreizējo harmoniju, ka rakstnieks jutās satriekts. Grāmatā «Dzīve uz Misisipi» (1883) atspoguļotos ceļojuma iespaidus kritika uztvēra kā ņirgāša­nos par Ameriku (līdzīgas atsauksmes Marks Tvens saņēma arī par «Haklberija Fina piedzīvojumiem»).

Mūža beigās pesimisms bija galīgi pārmācis rakstnieku. Kādā piezīmē Tvens atkal piemin savus varoņus: «Haks pārrodas mājās dievszin no kurienes. Viņam ir jau sešdesmit, viņš ir jucis. Iedomājas, ka vēl arvien ir tas pats agrākais zēns, meklē pūE Tomu, Bekiju, pārējos. Izblandījies pa pasauli, atgriežas sešdesmitgadīgais Toms, satiekas ar Haku. Abi ir sagrauzti, izmisuši, viņu dzīve nav izdevusies. Viss, ko viņi bija mīlējuši, ko uzskatījuši par skaistu,— tas viss ir zudis. Abi mirst.»

Rakstnieks neuzrakstīja bezcerības pilno grāmatu par sešdesmitgadīgo Haku un Tomu. Taču šajā Marka Tvena piezīmē paustās izjūtas ir ļoti raksturīgas 20. gadsimta modernajai literatūrai, par kuras priekšteci E. He­mingvejs uzlūkoja «Haklberija Fina piedzīvojumus». Tieši mūsu gadsimta rakstnieku darbos īpaši spilgti izskan bezcerības, pamestības, cilvēku nesapra­šanās un nežēlības motīvi.

Marka Tvena ideālu paudējs ir bērns. Tieši bērna skatiens visskaidrāk ' saredz gan pasaules gaismu, gan tumsu. Varbūt mūža beigās šis bērns Tvenā bija miris? Taču tas nebija miris viņa grāmatās.

Grāmata pēc tās izdošanas dzīvo no sava radītāja neatkarīgu dzīvi un pat spēj dot spēku pašam autoram. Ne velti Marks Tvens vecumā sacījis: «Laikam gan katram no mums ir sava Džeksona sala, par kuru mēs sapņojam tad, kad jūtamies noguruši no dzīves.»

Labi, ja ir tāds plosts —r cilvēciski tīru un patiesu attiecību saliņa —, ar kuru droši varam laisties dzīves upē, uzticoties rakstniekam — locim, kurš nemanāmi vada mūs cauri dzīves straumei.

Jolanta Mackova