Haklberija Fina piedzīvojumi

Septītā noda(a

— Celies! Ko tu te esi sadomājis?

Es atvēru acis un paskatījos visapkārt, lai saprastu, kur atrodos. Saule jau bija uzlēkusi, un es biju cieti gulējis. Tēvs stāvēja man blakus un izskatījās saīdzis un arī tāds kā sasirdzis. Viņš jautāja:

— Ko tu dari ar bisi?

Manuprāt, viņš neatcerējās neko no savām izdarībām, tāpēc atbildēju:

— Kāds lauzās iekšā, tālab es stāvēju sardzē.

— Kādēļ tu mani nepamodināji?

— Mēģināju, bet nevarēju. Tu nepamodies.

— Labi. Nestāvi te pļāpādams visu dienu, bet lasies ārā un palūko, vai nav kāda zivs pie āķiem mums brokastīs. Es arī tūliņ iešu tev pakaļ.

Viņš atslēdza durvis, un es aizgāju uz upes krastu. Ievēroju, ka upē peld aplauzīti zari, paspīd koka mizas,— no tā secināju, ka ūdens sācis kāpt. Apsvēru, ka tagad man pilsētā klātos zaļi. Jūnijā,- kad ūdens cēlās, man vienmēr laimējās, tas atnesa malkas pagales, garu plostu baļķus — dažreiz pat duci uzreiz, tos tikai vajadzēja izzvejot un pārdot malkas sētās un zāģētavās.

Staigāju gar krastu, ar vienu aci vērodams, vai nenāk vecais, ar otru — vai uzplūdi neatnesīs kaut ko noderīgu. Pēkšņi man tuvojās laiva — varen skaista, trīspadsmit vai četrpadsmit pēdu gara, līgana kā pīle. Es kā varde uz galvas ielēcu no krasta upē ar visām drēbēm un aizpeldēju pie laivas. Domāju, ka tajā kāds nogūlies, jo dažreiz cilvēki tā mēdz darīt, lai citus izmuļķotu, un, kad jau laivu esi izvilcis krastā, tie pieceļas un smejas. Bet šoreiz tā nebija. Laiva bija tukša,\ es iekāpu tajā un pieairēju to pie krasta. Domāju — vecais būs priecīgs, to ieraugot,— laiva bija savus desmit dolārus vērta. Bet, kad izkāpu krastā, tēvs vēl nekur nebija redzams, un, kamēr iestūrēju laivu mazas upītes grīvā, kas bija aizaugusi vīnogulāju stīgām un kārkliem, man ienāca prātā cita doma — noslēpšu laivu šeit un aizbēgšu nevis mežā, bet aizbraukšu kādas piecdesmit jūdzes lejup pa upi un apmetīšos labā vietā, tad man nebūs tik grūti jāstaigā kājām.

Es biju diezgan tuvu būdai, un šķita, ka jau dzirdētu veco nākam, taču paguvu noslēpt laivu, tad iznācu un skatījos no kārklu krūma — tur jau vecais stāvēja uz takas un tēmēja ar bisi uz kādu putnu. Viņš neko nebija manījis.

Kad viņš pienāca man klāt, es izlikos, ka uzmanīgi pārbaudu savus makšķeru āķus. Viņš pārmeta man, ka es strādājot lēni, bet es viņam pastāstīju, ka iekritu upē un tāpēc nokavējos. Zināju, ka viņš ieraudzīs manas slapjās drēbes un iztaujās mani. Mēs noņēmām no āķiem piecus samus un gājām mājās.

Kad pēc brokastīm nolikāmies gulēt, jo abi bijām noguruši, es visādi izdomājos, kā rīkoties, lai tēvs un atraitne mani nemeklētu. Tas būtu labāk nekā paļauties uz laimi, ka man veiksies aizbēgt tālu, iekams pamanīs manu nozušanu. Viss taču var gadīties. Es tomēr neko nespēju izdomāt, bet pēc kāda laika tēvs piecēlās un padzērās vēl no mucas ūdeni. Viņš sacīja:

— Ja te vēlreiz kāds blandās apkārt, tad pamodini mani — dzirdi? Tam vīram nav bijis prātā nekas labs. Es viņu būtu nošāvis. Nākam­reiz tu mani pamodini — vai dzirdi?

Tad viņš atkal nolikās garšļaukus un aizmiga, bet viņa vārdi manī izraisīja vajadzīgo domu. Es sev sacīju: «Tagad tu vari visu izrīkot tā, ka neviens tev nedzīsies pakaļ.»

Ap pulksten divpadsmitiem mēs izgājām un soļojām uz upes krastu. Ūdens upē sāka strauji kāpt, nesdams sev līdzi dažādus kokus. Garām peldēja deviņi baļķi no liela plosta, kas vēl bija sasaistīti kopā. Iebraucām ar laivu tālāk upē un izvilkām plosta atliekas krastā. Tad ēdām pusdienas. Cits tēva vietā būtu gaidījis visu dienu krastā, vai nevarēs vēl ko izvilkt no ūdens, bet tas nebija viņa garā. Deviņi baļķi uzreiz — ar to jau pietika, viņam tie bija jāaizgādā pilsētā un tur jāpārdod. Viņš ieslēdza mani būdā, piesēja baļķus savas laivas pakaļgalā un aizbrauca ap pusčetriem. Man šķita, ka šonakt viņš neatgriezīsies. Nogaidīju, līdz viņš bija aizbraucis pietiekami tālu, tad paņēmu savu zāģi un turpināju apstrādāt baļķi. Tēvs vēl nebija aizsniedzis otro upes krastu, kad es jau izlīdu no būdas. Viņš un plosts rēgojās tālumā uz ūdens tikai kā neliels melns punkts.

Paņēmu maisu ar kukurūzas miltiem un aiznesu to tur, kur biju noslēpis laivu. Pašķīru krūmāju zarus un ieliku maisu laivā. Tad aiznesu speķa gabalu un viskija pudeli. Pievācu ari visu kafiju, cukuru, pulveri un skrotis; paņēmu prapjus, spaini un ķirbja blašķi, smeļamo kausiņu un skārda krūzīti, veco zāģi, divas segas, pannu un kafijas kannu. Paņēmu arī makšķeres, sērkociņus un citas lietas — visu, kam bija kaut centa vērtība. Aptīrīju, kā nākasl Gribēju paņemt arī cirvi, bet būdā cirvja nebija, vienīgais cirvis bija palicis pie malkas grēdas, un to es ar nodomu negribēju ņemt sev līdzi. Tad vēl paķēru bisi — un mans darbs bija veikts.

Biju stipri nomīdījis zemi, vairākkārt izlīzdams pa caurumu un aiznesdams tik daudzas lietas. Tāpēc šo vietu nokaisīju ārpusē ar svaigu zemi, cik labi varēdams, lai nosegtu zāģu skaidas un savas pēdas. Tad iestiprināju izzāģētā baļķa gabalu atpakaļ vecajā vietā, paliku zem tā divus akmeņus un vienu akmeni atbalstīju pret izzāģētā baļķa sāniem, jo tas bija mazliet izliecies un neskāra zemi. Stāvot četru vai piecu pēdu atstatumā, nezinātājs nevarēja pamanīt, ka

baļķis iezāģēts, turklāt caurums bija būdas mugurpusē, diezin vai kāds te staigātu un skatītos!

Līdz laivai zeme bija apaugusi ar zāli un nekādas pēdas nepalika. Aizgāju apskatīties upi, nostājos krastā un raudzījos pāri straumei. Nekas nebija redzams. Paņēmu bisi un iegāju mazliet dziļāk mežā, jo gribēju nomedīt kādu putnu, bet ieraudzīju mežacūku. Cūkas, kas aizbēg no prērijas fermām, drīz vien kļūst par mežacūkām. Nošāvu šo dzīvnieku un aizvilku līdz būdai.

Paņēmu cirvi un saskaldīju durvis — cirtu un kapāju no visa spēka, tad ievilku būdā cūku un pie paša galda pāršķēlu ar cirvi tai kaklu. Ļāvu, lai asinis notek uz zemes, es saku — uz zemes, jo būdā bija cieti nomīdīts klons, nevis dēļu grīda. Tad paņēmu vecu maisu, saliku tajā vairākus lielus akmeņus, cik vien spēju sanest, tad vilku maisu pa cūkas asinīm līdz durvīm un caur mežu līdz upei, kur to iesviedu ūdenī. Maiss tūlīt nogrima un nebija vairs redzams. Bet varēja skaidri saskatīt: kaut kas bija vilkts pa zemi. Vēlējos, kaut Toms Sojers būtu šeit, zināju, ka viņu šāds pasākums ļoti ieinteresētu un viņš to papildinātu ar savām izdomām. Nevienam citam nebija tāda vēriena kā Tomam Sojeram.

Beigās es sev izrāvu matu kušķi, notraipīju cirvi bagātīgi ar asinīm, pielipināju matus pie cirvja asmeņa, tad iesviedu šo rīku kaktā. Pacēlu cūku, piespiedu to sev pie krūtīm, ietinis svārkos (lai asinis nepilētu), aizgāju labu gabalu pa krastu un upes lejastecē iesviedu cūku ūdenī. Tad man prātā ienāca kaut kas cits. Aizgāju līdz laivai, izcēlu no tās miltu maisu un veco zāģi un aiznesu atpakaļ būdā. Noliku maisu tur, kur tas parasti stāvēja, un ar zāģi ieplēsu tam apakšā caurumu, jo mājā nebija ne nažu, ne dakšiņu šādam nolū­kam — tēvs visus ēdienus pagatavoja un ēda ar savu saliecamo nazi. Tad aiznesu maisu kādus simt jardus pāri zālienam un cauri kārklu krūmiem mājas austrumpusē līdz seklam ezeram, kas bija kādas piecas jūdzes plats un aizaudzis ar meldriem,— tur mitinājās arī pīles šai gadalaikā. Otrā pusē no ezera iztecēja rāvains strauts, vairāku jūdžu garš,— es nezinu, kur tas ietecēja, bet tikai ne upē. Milti pa caurumu bira laukā un izveidoja nelielu taciņu līdz ezeram. Izšviedu arī tēva galodu, it kā tā būtu nejauši pazaudēta. Tad aizsēju caurumu maisā ar auklas gabalu, lai milti vairs nebirtu ārā, un aiznesu maisu atpakaļ laivā.

Tagad jau bija satumsis, iestūmu laivu ūdenī zem kāda vītola, kura zari nokārās no krasta, un gaidīju, līdz-uzlēks mēness, tad piesēju laivu pie vītola, mazliet iekodu, izstiepos laivā, aizsmēķēju pīpi un pārdomāju savu plānu.

Man šķita, ka viņi sekos pēdām, kuras atstāju, nesdams ar akmeņiem piekrauto maisu līdz krastam, un tad meklēs upē manu līķi. Tad viņi ies pa miltu taciņu līdz ezeram, otrā pusē ies gar strautu, kas iztek no ezera, meklēt laupītājus, kas mani nogalinājuši un paņēmuši mantas. Upē viņi meklēs tikai manu līķi. Drīz viņi nogurs un par mani vairs nedomās. Lai jau; bet es varu piestāt jebkurā vietā, pēc savas izvēles. Man šķita piemērota Džeksona sala, jo es to labi pazinu un tur nekad neviens neiegriezās. Naktīs es varētu aizirties līdz pilsētiņai, pablandīties un nočiept visu, kas man vajadzīgs. Džeksona sala bija īstā vieta.

Biju ļoti noguris un drīz vien aizmigu. Kad pamodos, pirmajā mirklī nezināju, kur atrodos. Piecēlos sēdus un, mazliet izbijies, apskatījos apkārt. Tad atcerējos. Upe izskatījās daudz jūdžu plata. Mēness spīdēja tik spoži, ka varēju saskatīt, cik baļķu aizpeld garām, melni un klusi, simtiem jardu attālumā no krasta. Visur valdīja nāves klusums, un šķita, ka ir ļoti vēls — to sajutu pēc gaisa smaržas. Jūs jau saprotat — es nespēju to vārdos īsti izteikt.

Es gardi nožāvājos, izstaipījos un gribēju jau atirties no krasta, kad pēkšņi uz ūdens sadzirdēju kādu skaņu. Klausījos. Drīz es sapratu. Tas bija airu troksnis, tiem kulstoties dzelzs duļļos klusajā naktī. Palūrēju caur vītola zariem — un kā tad: krietnu gabalu tālāk ieraudzīju laivu uz ūdens. Nevarēju saskatīt, cik cilvēku tajā sēdēja. Laiva tuvojās, un, kad tā nonāca man pretī, redzēju, ka tajā sēž viens cilvēks. Domāju, varbūt tas ir tēvs, lai gan tik ātri negaidīju viņu atgriežamies. Straume viņa laivu bija aiznesusi pa upi lejāk, un viņš airējās uz krastu pa rāmu ūdeni. Viņš pabrauca man tik tuvu garām, ka, izstiepis bisi, es būtu varējis viņu aizsniegt. Tas tiešām bija tēvs — un turklāt skaidrā, varēju to noteikt pēc tā, kā viņš airēja.

Es nezaudēju laiku. Nākamajā mirklī jau strauji slīdēju lejup pa straumi krasta ēnā. Nobraucu divarpus jūdžu, tad ceturtdaļjūdzes vai mazliet vairāk nostūrēju uz upes vidu, jo drīz bija jābrauc garām piestātnei un ļaudis tur varēja mani ieraudzīt un uzrunāt. Iekļuvu starp peldošiem baļķiem, izstiepos laivas dibenā un ļāvos straumei. Tā es gulēju, atpūtos, smēķēju savu pīpi un skatījos debesīs — nebija redzams ne mākonītis. Debess izskatās tik dziļa, ja guļ uz muguras mēness naktī, agrāk es to nebiju ievērojis.

Un cik tālu var dzirdēt šādā naktī! Dzirdēju, kā ļaudis sarunājās kuģīšu piestātnē. Varēju saprast katru vārdu. Viens vīrs sacīja, ka tagad dienas kļūstot garas, bet naktis īsas. Kāds cits piebilda, ka šī nakts gan neesot īsa,— tad viņi iesmējās, runātājs savus vārdus atkārtoja, un viņi atkal iesmējās, tad viņi pamodināja kādu savu biedru, pateica to arī viņam un atkal smējās, bet viņš nesmējās; viņš izgrūda dažus īgnus vārdus un teica, ka viņš to labprāt pastāstīšot savai vecajai — viņai tas tīri labi patikšot, tomēr šis joks nevarot līdzināties viņa paša agrāk stāstītajiem jokiem. Dzirdēju, ka viens no vīriem sacīja — pulkstenis drīz būšot trīs un pēc kādas nedēļas šai laikā jau būšot gaišs. Pēc tam viņu balsu skaņas attālinājās, un es vairs vārdus nesapratu, dzirdēju tikai sarunu kā neskaidru murdoņu, šad tad smieklus, bet tie skanēja ļoti tālu.

Tagad biju jau aizbraucis visai tālu no piestātnes. Piecēlos un ieraudzīju Džeksona salu — divarpus jūdžu attālumā pa upi uz leju, apaugušu bieziem mežiem un izslējušos straumes vidū lielu, tumšu, blīvu kā tvaikoni bez ugunīm. Smilšu sēre augšgalā nebija redzama, tā tagad atradās zem ūdens.

Pēc neilga laika sasniedzu salu — spēji aizšāvos garām tās augšga­lam, jo straume bija ļoti strauja, tad iekļuvu rāmā ūdenī un piestājos krastā Ilinoisas pusē. Ievirzīju laivu dziļā līcī, kuru jau pazinu. Man bija jāpašķir vītolu zari, lai tur iekļūtu, un, kad piesēju laivu, to neviens no ārpuses nevarēja saredzēt.

Izkāpu krastā un atsēdos uz kāda koka stumbra salas augšgalā, skatījos uz lielo upi, peldošajiem melnajiem baļķiem un uz pilsētu trīs jūdžu attālumā, kurā mirgoja trīs vai četras uguntiņas. No upes augšteces tuvojās milzīgs baļķu plosts ar laternu vidū. Skatījos, kā tas lēnām peldēja šurp, un, kad plosts bija jau pavisam tuvu, dzirdēju kādu vīru sakām:

— Airējiet pakaļgalā — lai priekšgals pagriežas pa labi!

Vārdi skanēja tik skaidri, it kā vīrs stāvētu man blakus. Debesis jau bija kļuvušas pelēkas. Iegāju mežā un nolikos nosnausties pirms brokastīm.