Haklberija Fina piedzīvojumi

Trīsdesmit treša nodaļa

Tā es braucu uz pilsētu ratos un, pusceļu nobraucis, redzu — kāds brauc,man pretim. Patiesi, tas bija Toms Sojers. Apstādināju zirgu un gaidīju, līdz viņa rati piebrauca man klāt. Iesaucos: Apstājies!

Rati apstājās, Toma mute aiz pārsteiguma pavērās, viņš divas trīs reizes norīstījās kā cilvēks, kam sausa rīkle, un tad teica:

— Neesmu nekad tev darījis ļaunu. To tu zini. Kāpēc tad tu atnāci no viņpasaules un man spokojies?

Atbildēju:

— Neesmu atnācis no viņpasaules — nekad neesmu bijis miris.

Dzirdēdams manu balsi, viņš mazliet atģidās, bet tomēr vēl nebija

gluži apmierināts. Viņš sacīja:

— Nedari man neko ļaunu, tāpat kā es negribu ļaunu tev. Indiāņa godavārds — tātad tu neesi gars?

— Indiāņa godavārds, tāds neesmu,— es atbildēju.

— Labi, es — es — protams, tad viss kārtībā. Bet es nekādi to nevaru izprast. Vai tad tevi neviens nenogalināja?

Nē. Neviens mani nav nogalinājis, es pats to visu izstrādāju, lai piekrāptu viņus. Pienāc man klāt un aptausti mani, ja netici.

Toms mani aptaustīja un nomierinājās, un viņš bija tik priecīgs, mani redzot, ka nezināja, ko darīt. Viņš vēlējās uzzināt visu, kas man bija atgadījies, jo tas bija liels un noslēpumains piedzīvojums, un tādiem viņš veltīja savu dzīvi. Bet es teicu, ka pastāstīšu visu vēlāk pamazām, liku viņa važonim mazliet pagaidīt, bet ar Tomu kopā aizbraucu nelielu gabalu attālāk, izstāstīju viņam, kādā ķezā esmu iekļuvis, un vaicāju, ko viņš ieteiktu mums darīt. Viņš lūdza, lai viņu netraucējot un ļaujot kādu mirkli padomāt vienatnē. Viņš domāja un domāja, tad diezgan drīz iesaucās:

— Labi, es zinu! Paņem manu somu savos ratos un saki, ka tā ir tavējā, griezies atpakaļ un brauc lēnām, lai vari nokļūt mājās attiecīgajā laikā, bet es braukšu kādu gabalu atpakaļ uz pilsētu un atsākšu savu braucienu, ieradīšos kādu pusstundu vai stundas ceturk­sni pēc tevis, tu sākumā izturies, it kā mani nepazītu.

Atbildēju:

— Labi, bet pagaidi vienu mirkli. Ir vēl kaut kas, ko neviens cits nezina kā tikai es. Man jānozog viens nēģeris, lai atbrīvotu viņu no verdzības,— viņa vārds ir Džims — vecās mis Votsonas Džims.

Toms iesaucās:

— Ko! Džims taču . . .

Viņš apklusa un kļuva domīgs. Es sacīju:

— Zinu, ko tu gribi teikt. Tu teiksi, ka tas ir zemiski un nelietīgi, bet kas par to? Esmu nelietis un gribu viņu nozagt, bet tev jāklusē un nav mani jānodod. Vai esi ar mieru?

Viņa acis iedegās, un viņš iesaucās:

— Es palīdzēšu tev viņu nozagt!

Es biju kā nopļauts. Biju pārsteigts kā nekad par šiem vārdiem — jāsaka, Toms Sojers manās acīs daudz zaudēja no savas cieņas. Es pat nevarēju tam ticēt: Toms Sojers zags nēģerus!

— Blēņas!— es iesaucos.— Tu joko!

■*— Es nejokoju, nemaz!

— Labi,— sacīju,— joko vai nejoko, bet, ja dzirdi pieminam kādu izbēgušu nēģeri, neaizmirsti, ka tu par viņu neko nezini un k^ arī es par viņu neko nezinu.

Tad paņēmām ceļasomu un ielikām to manos ratos, viņš aizbrauca uz vienu pusi, es uz otru. Bet aizmirsu, ka man jābrauc lēni, jo biju tik priecīgs un visādu domu varā, ka atbraucu mājās pārāk ātri tādam ceļa gabalam. Vecais džentlmenis stāvēja durvīs un iesaucās:

— Tas ir brīnišķīgi! Kas to būtu domājis, ka mana vecā ķēve spēj tik ātri rikšot! Kaut mēs būtu atzīmējuši laiku! Un ne spalviņa tai nav nosvīdusi — ne spalviņa! Tas ir brīnišķīgi! Tagad es to nepārdotu par simt dolāriem, nudien ne, bet nesert vēl gribēju pārdot par piecpa­dsmit, jo domāju, ka vairāk tā nav vērta.

Vairāk viņš neko nepiebilda. Sis vecais vīrs bija visskaidrākā, vislabākā dvēsele pasaulē. Tur nebija ko brīnīties, jo viņš darbojās ne vien kā fermeris, bet arī kā mācītājs, plantācijas viņā galā slējās maza baļķu baznīciņa, ko viņš bija uzcēlis pats par saviem līdzek­ļiem,— reizē baznīca un skola, un viņš nekad neņēma maksu par saviem sprediķiem — un tiešām, tie bija nesamaksājami. Dienvidos bija daudz tādu fermeru — mācītāju, un visi tie sprediķoja par velti.

Pēc pusstundas Toma rati apstājās pie priekšējām kāpnītēm žogā, krustmāte Sallija to ieraudzīja pa logu, jo žogs bija tikai piecdesmit jardu atstatumā. Viņa iesaucās:

— Kāds atbraucis! Kas tas gan varētu būt? Laikam kāds sveši­nieks. Džimij (tā sauca vienu no viņas bērniem), skrej un pasaki Lizai, lai uzliek galdā vēl vienu šķīvi pusdienām.

Visi skrēja uz parādes durvīm, jo svešinieks jau neatbrauc katru gadu un, ja ierodas, tad rada lielāku satraukumu nekā dzeltenais drudzis. Toms pārkāpa pār žogu un nāca uz mājas pusi, rati aizripoja pa ceļu atpakaļ uz pilsētu, mēs visi stāvējām sadrūzmējušies pie galvenajām durvīm. Toms bija tērpies, jaunā uzvalkā un redzēja, ka viņam ir skatītāji — tas viņam allaž sagādāja prieku. Šādos apstākļos viņš prata piemēroti un smalki uzvesties. Viņš nebija tāds zēns, kas pagalmā bikli mīdīsies kā aita, ne, viņš nāca mierīgs, pašapziņas pilns kā auns. Pienācis mums klāt, viņš glīti un smalki pacēla cepuri, it kā tā būtu vāks kārbai, kurā sagūstīti taureņi, un viņš baidītos, vai tie neaizlidos. Tad viņš jautāja:

— Misters Arčibalds Nikolss, ja nemaldos?

— Nē, manu zēn,— vecais džentlmenis atbildēja, diemžēl tavs važonis tevi piekrāpis. Nikolsa māja ir trīs jūdžu attālumā no šejienes. Nāc vien iekšā, nāc!

Toms atskatījās pār plecu un iesaucās:

— Par vēlu! Viņš nav vairs redzams!

— Jā, viņš aizbraucis, mans dēls, bet tev jāienāk pie mums un jāpaēd ar mums kopā pusdienas. Tad aizjūgsim zirgu un aizvedīsim tevi pie Nikolsa.

— Es taču nevaru jūs tā apgrūtināt, es labāk iešu — attālums mani nebiedē.

— Bet mēs neļausim tev iet kājām — to nepieļauj dienvidnieku viesmīlība. Ienāc vien!

— Jā, lūdzu,-i- iesaucās krustmāte Sallija,— tas mūs nemaz neap­grūtinās, nemaz! Tev jāpaliek. Sīs trīs jūdzes ir garas, un ceļš putekļains, nevaram ļaut tev iet kājām. Turklāt es jau pateicu, lai uzliek vēl vienu šķīvi, kad redzēju tevi piebraucam. Nevajag mūs tā apbēdināt. Ienāc un jūties kā mājās.

Toms sirsnīgi un jauki pateicās, ļāva sevi pierunāt un ienāca iekšā. Tad viņš teica, ka esot atbraucējs no Hiksvilas Ohaio štatā, viņa vārds esot Viljams Tompsons,— un viņš vēlreiz paklanījās.

Viņš turpināja pļāpāt par Hiksvilu un tās iedzīvotājiem, es jau kļuvu mazliet nervozs un domāju, kā viņš man palīdzēs manā stāvoklī, bet beidzot, joprojām pļāpādams, viņš piecēlās un noskūpstīja krust­māti Salliju tieši uz lūpām, tad atkal ērti atsēdās krēslā un turpināja savu stāstu, bet viņa pielēca kājās, noslaucīja muti ar delnu un iesaucās:

— Tu — nekaunīgais kucēn!

Viņš izskatījās aizvainots un iebilda:

— Es brīnos par jums, kundze.

— Tu brīnies? Par ko tu mani uzskati? Es tūlīt tev parādīšu! Saki — kāpēc tu mani noskūpstīji?

Viņš it kā samulsa un bikli atbildēja:

— Es neko ļaunu nedomāju, kundze. Negribēju jūs apvainot. Es — es — domāju, ka jums tas patiks.

— Kāpēc tad tā — tu nelga!— Viņa sagrāba vārpstiņu, likās, ka tūlīt iesitīs Tomam.— Kāpēc tu domāji, ka man tas patiks?

— Nezinu. Man teica, ka jums tas patikšot.

— Kas tev to teica? Laikam kāds cits prātā jukušais. Neko tamlīdzīgu vēl neesmu dzirdējusi. Kas to teica?

— Visi. Viņi man tā teica, kundze.

Krustmāte tikko valdījās, viņas acis zvēroja, pirksti kustējās, it kā viņa gribētu saskrāpēt zēnam seju. Tad viņa iebrēcās:

— Kas ir šie visi? Nosauc man viņu vārdus, vai arī pasaulē viens idiots būs pagalam.

Viņš piecēlās, izskatījās nelaimīgs, ņurcīja savu cepuri un sacīja:

— Piedodiet, to es negribēju. Viņi man to lika darīt. Viņi visi man teica: noskūpsti viņu, tas viņai patiks. Viņi visi to sacīja. Bet atvainojiet, kundze, es vairs tā nedarīšu — goda vārds!

— Tu nedarīsi? Patiesi nedarīsi?

— Nē, kundze, goda vārds. Nedarīšu, līdz kamēr pati mani lūgsiet.

— Līdz es tevi lūgšu! Neko tādu neesmu savā mūžā dzirdējusi! Pat ja tu nodzīvotu līdz Metuzāla vecumam* un kļūtu muļķis, es nekad nelūgtu to ne tev, ne tev līdzīgiem!

— Ziniet,— atbildēja Toms,— tas mani pārsteidz. Nekādi to nevaru saprast. Viņi teica, ka jums tas patikšot, arī es tā domāju. Bet . . .— Viņš apklusa un uzlūkoja visus, it kā cerēdams sastapt draudzīgu skatienu, tad viņa acis pakavējās pie vecā džentlmeņa, un viņš jautāja:

— Vai jūs nedomājat, ka viņai patiks, ja es viņu noskūpstīšu, ser?

— Nē, es . . . es — nē — man šķiet, ka tā nedomāju.

Toms atkal apskatījās visapkārt, viņa acis apstājās pie manis, un viņš jautāja:

— Tom, vai tu nedomāji, ka krustmāte Sallija atvērs savus apskāvienus un iesauksies:*Sids Sojers!?»

— Mans Dievs,— viņa iesaucās, neļāva Tomam turpināt, bet pieskrēja viņam klāt,— tu nekaunīgais resgali, tā piemuļķot cii vēku,— un gribēja viņu apskaut, bet viņš viņu atvairīja un sacīja:

— Nē, nē, vispirms palūdziet mani!

Viņa nezaudēja laiku un lūdza viņu, tad apskāva un nomutēja atkal un atkal, pievirzīja viņu klāt savam vīram, un viņš pabeidza šo mīļo apsveicināšanos. Kad visi bija mazliet norimuši, viņa sacīja:

— Patiesi, mīļie, nekad nebūtu gaidījusi tādu pārsteigumu. Mēs negaidījām tevi, bet tikai Tomu. Māsa man rakstīja, ka atbraukšot tikai viņš.

— Bija nolemts, ka brauks tikai Toms,— viņš atbildēja,— bet es lūdzos un lūdzos, un pēdējā brīdī viņa arī man atļāva braukt, tā braucot pa upi, mēs ar Tomu izdomājām, ka būs lielisks pārsteigums, ja viņš atbrauks pirmais, bet es ieradīšos vēlāk un izlikšos, ka esmu svešinieks. Bet tā bija kļūda, krustmāte Sallija. Sī vieta svešiniekam nav veselīga.

— Neesi tik nekaunīgs, kucēn Sid. Vajadzētu tevi krietni sapļau­kāt, neatceros, kad esmu bijusi tik saniknota kā šodien. Bet, vienalga, esmu ar mieru panest visus blēņu vārdus un tūkstoš tādu joku, ja vien jūs abi esat šeit. Tā jau bija vesela izrāde! Nenoliegšu — es gandrīz vai pārvērtos akmens stabā aiz pārsteiguma, kad tu mani nošmauksti nāji uz lūpām.

Edām pusdienas plašajā, vaļējā nojumē starp māju un virtuvi, un uz galda bija tik daudz ēdamā, ka tur varēja paēst septiņas ģimenes, un visi ēdieni tika pasniegti karsti, nevis kā kāda sīksta, negaršīga vakardienas gaļa, kas gulējusi mitrā pagraba skapī visu nakti un otrā rītā var garšot vienīgi kādam vecam cilvēkēdājam. Tēvocis Sailass skaitīja garu lūgšanu pirms pusdienām, bet tā bija ko vērts un ari ēstgribu nemazināja, kā daudzreiz notiek, kad ievelkas gari pārtrau kumi,— pats esmu to piedzīvojis.

Pēcpusdienā daudz runājām, es un Toms vērīgi klausījāmies, bet veltīgi — viņi ne ar vienu vārdu nepieminēja aizbēgušo nēģeri, un mēs baidījāmies par to ierunāties. Bet pie vakariņu galda viens no mazajiem zēniem vaicāja:

— Tēt, vai Toms un Sids, un es iesim skatīties izrādi?

— Nē,— vecais vīrs atbildēja,— manuprāt, nekādas izrādes nebūs, un, ja arī būtu, jūs tur nevarētu iet, jo aizbēgušais nēģeris izstāstīja Bertonam un man visu par šo nejēdzīgo izrādi un Bertons apsolījās visu izstāstīt pilsētniekiem; man šķiet, viņi šos nekaunīgos klaidoņus būs jau padzinuši no pilsētas.

Tad lūk, kāds bija stāvoklis — es tur neko nevarēju līdzēt. Bija nolemts, ka Toms un es gulēsim vienā istabā, un pēc vakariņām, uzgājuši augšā gulēt, izlīdām pa logu, nolaidāmies lejā pa zibens­novedēju un jozām uz pilsētu, jo es neticēju, ka hercogu un karali būs kāds brīdinājis. Ja nepasteigšos viņus brīdināt, viņi droši iekļūs nelaimē.

Ejot Toms man stāstīja, ka visi uzskatījuši mani par nogalinātu, ka mans tēvs drīz pēc tam nozudis un vairs nav atgriezies un ka Džima aizbēgšana radījusi lielu satraukumu; es izstāstīju Tomam par «Ka­raļa Žirafi» un mūsu blēžiem, un, cik paguvu, pār savu braucienu uz plosta; bet, kad nokļuvām pilsētā, aizgājām līdz centram — pulkste­nis bija apmēram pusdeviņi —, ieraudzījām, ka nāk trakojošs pūlis ar lāpām, briesmīgi aurodams un rēkdams, ļaudis dauzīja skārda pannas un pūta ragus; atlēcām sānis, lai palaistu viņus garām, un, kad viņi nāca mums garām, ieraudzīju karali un hercogu sēdam jāšus uz stieņa — tas ir — es zināju, ka tie ir karalis un hercogs, lai gan viņi bija apvārtīti ar piķi un spalvām un nemaz neizskatījās pēc cilvēkiem, bet pēc diviem milzīgiem spalvu kušķiem. Man kļuva nelabi, to redzot, un es nožēloju abus šos nabaga nelaimīgos blēžus — šķita, ka nekad vairs viņus nepieminēšu ar ļaunu. Tas bija drausmīgs skats. Cilvēki var būt briesmīgi nežēlīgi cits pret citu.

Redzējām, ka esam atnākuši par vēlu un neko nevaram palīdzēt. Iztaujājām dažus, kas atpalika no gājiena, un tie stāstīja, ka visi aizgājuši uz izrādi, it kā neko nezinātu, sēdējuši tumsā klusēdami, līdz

nabaga vecais karalis sācis lēkāt pa skatuvi, tad kāds devis signālu, visa publika piecēlusies un sagrābusi viņu.

Mēs gājām atpakaļ uz mājām, un es nejutos tik brašs kā agrāk, bet apkaunots, bikls un it kā vainīgs, lai gan neko ļaunu nebiju nodarījis. Bet tā .jau mēdz būt — vienalga, vai esi vainīgs vai nevainīgs, sirdsapziņa to neņem vērā un tomēr tevi nomoka. Ja man būtu suns, tikpat uzmācīgs kā sirdsapziņa, es viņu noindētu. Sirdsapziņa ieplešas cilvēkā vairāk nekā visas viņa iekšas, un no tās nav nekāda labuma. Toms Sojers saka to pašu.

Trīsdesmit ceturta nodala

Pārtraucām sarunu un iegrimām domās. Pēkšņi Toms ierunājās:

— Paklau, Hak, kādi muļķi mēs esam, ka agrāk to neiedomājā­mies! Varu saderēt, ka zinu, kur ir Džims.

— Tiešām? Kur?

— Buda pie pelnu kaudzes. Atceries — kad ēdām pusdienas, vai tu redzēji, ka tur iegāja kāds nēģeris ar ēdienu?

-Jā.

— Kam tad viņš nesa šo edienu?

— Sunim.

— Tā arī es domāju. Bet tas nebija sunim.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tur ienesa arī arbūzu.

— Jā, to es ievēroju. Kā gan neaptvēru, ka suns neēd arbūzu. Tas pierāda, ka cilvēks reizē redz un neredz.

— Nēģeris atslēdza piekaramo slēdzeni, kad iegāja, un atkal aizslēdza, kad iznāca. Viņš atnesa tēvocim atslēgu, kad piecēlāmies no galda, varu saderēt — to pašu atslēgu. Arbūzs nozīmē — ēdājs ir cilvēks, atslēga nozīmē — cilvēks ir gūsteknis. Nevar būt divu gūs­tekņu tik mazā plantācijā, kur ļaudis ir tik laipni un labi. Gūsteknis ir Džims. Labi, ka atrisinājām šo jautājumu kā slepenpolicisti — citi paņēmieni nekur neder. Tagad iedarbini smadzenes un pagudro plānu, kā nozagt Džimu, es savukārt arī gudrošu, izvēlēsimies labāko veidu.

Kas tam zēnam par galvu! Ja man būtu Toma Sojera galva, es negribētu būt ne hercogs, ne bocmanis uz tvaikoņa, ne cirka klauns un nekāds cits ievērojams vīrs. Es mēģināju izdomāt kādu plānu, bet tikai tāpēc, lai kaut ko darītu, jo zināju labi, kas iecerēs īsto plānu. Drīz Toms jautāja:

— Vai tavs plāns gatavs?

— Jā,— es atbildēju.

— Labi, pastāsti!

— Mans plāns ir šāds,— es sacīju,— mēs varam viegli uzzināt, vai Džims sēž tanī būdā. Rītu naktī uzmeklēsim manu laivu un atvedīsim no salas plostu. Pirmajā tumšajā nakti ižzagsim atslēgas no vecā vīra bikšu kabatas, kad viņš aizies gulēt, tad aizbēgsim ar Džimu uz plosta, dienas laikā paslēpsimies un brauksim tikai naktīs, kā mēdzām agrāk darīt kopā ar Džimu. Vai šāds plāns der?

— Vai der? Protams, der — ļaunākajā gadījumā. Bet tas ir saso­dīti vienkāršs, tajā nav nekā īpatnēja. Kur der plāns, kas neprasa nekādu pūļu? Pat zīdainis var to visu izdarīt. Hak, par to neviens nerunās — gluži kā par zādzību ziepju fabrikā.

Es neko citu neatbildēju, jo neko citu jau nebiju gaidījis, lai gan zināju ļoti labi — kad Toma plāns būs gatavs, jebkuri iebildumi būs lieki.

Un tā arī bija. Viņš izstāstīja man savu plānu, un es acumirklī sapratu, ka tas ir piecdesmit reižu labāks par manējo un smalki izdomāts. Pēc tā rīkojoties, mēs noteikti atbrīvotu Džimu un varbūt paši dabūtu lodi ribās. Biju apmierināts un sacīju, ka varam sākt šo danci. Negribas stāstīt, kāds bija viņa plāns, jo zināju, ka Toms to dažādi mainīs, kad sāksim rīkoties, un paplašinās ar jauniem stiķiem un izdomām, tiklīdz radīsies izdevība. Un tā tas arī bija.

Bet par vienu biju stingri pārliecināts: Toms Sojers runāja nopietni un patiesi gribēja palīdzēt man nozagt nēģeri, lai atbrīvotu no verdzības. To es nekādi nevarēju izprast! Zēns no cienījamas ģimenes, labi audzināts, rūpējas par savu spožo slavu, arī viņa mājinieki ir ar labu reputāciju, viņš pats ar gudru galvu, ne jau stulbenis, izglītots, nevis lasītnepratējs, turklāt labsirdīgs, bez zemis­kiem nolūkiem, un tomēr viņš, aizmirsis lepnumu, pareizu uzvedību, jūtas, ķeras pie šāda darba, kas viņu un viņa ģimeni apkaunos visu cilvēku acīs. To es nekādi nespēju saprast. Tas bija kaut kas nedzirdēts, un es zināju, ka vajadzēja visu to viņam atklāti pateikt, ja esmu viņam patiess draugs, lai viņš tūlīt atmet šo nodomu un glābj sevi. Gribēju jau sākt runāt, bet viņš mani pārtrauca un sacīja:

— Vai tu domā, ka es nezinu, ko daru? Vai tad es vienmēr neesmu rīkojies apzināti?

— Jā.

— Vai es neteicu, ka palīdzēšu tev nozagt neģeri? *

— Jā.

— Nu tad labi!

Vairāk viņš neko neteica, un arī es neko nepiebildu. Nebija nozīmes vairāk runāt, jo, kad viņš kaut ko apsolīja, tad to ari izdarīja.

Es tikai nevarēju aptvert, kāpēc viņš vispār gribēja iejaukties šinī lietā, tomēr ļāvu visam iet savu gaitu un vairs par to nedomāju. Ja jau viņš tā gribēja, tur es neko nevarēju darīt.

Kad atgriezāmies, māja bija tumša un klusa; aizgājām pie būdas blakus pelnu kaudzei, lai to izpētītu. Izstaigājām sētu, pārbaudot, ko darīs suņi. Tie mūs jau pazina un vairs nerēja, kā lauku suņi mēdz, ja kāds svešs naktī iet garām. Nonākuši pie būdas, apskatījām to no priekšas un abiem sāniem, un ziemeļpusē, kuru nebiju redzējis, atra­dām četrstūrainu lodziņu diezgan augstu virs zemes; lodziņam šķēr­sām pāri bija pienaglots viens pats biezs dēlis. Es sacīju:

— Lūk, izeja. Sis caurums ir pietiekami liels, lai Džims pa to izlīstu, ja atrausim dēli.

Toms atbildēja:

— Tas ir tik vienkārši kā: viens, divi, trīs, rindā stāt un vēl spēlēt \urklāt! Es ceru, ka atradīsim mazliet sarežģītāku ceļu, Hak Fin!

— Labi,— atbildēju,— varbūt izzāģēsim sienā caurumu, kā es darīju toreiz, kad mani nogalināja?

— Tas man patīk,— viņš atbildēja,— patiešām noslēpumaini, sarežģīti un labi, bet es varu saderēt, ka ir vēl kāds glābšanas veids — divkārt sarežģītāks. Nav jāsteidzas — apskatīsimies!

Starp būdu un žogu, aizmugurē, vēl bija dēļu piebūve, kas sniedzās būdai līdz jumtam. Tā bija tikpat gara kā būda, bet šaura — tikai sešas pēdas platumā. Durvis atradās dienvidu pusē un bija aizslēgtas ar piekaramo slēdzeni. Toms piegāja pie ziepju vārāmā katla, pameklēja un atrada dzelzs stieni, ar kuru noceļ vāku. Ar to viņš izlauza durvīm vienu skavu. Važa nokrita, mēs atvērām durvis un iegājām iekšā, atkal aizvērām durvis un uzrāvām sērkociņu — tad redzējām, ka šķūnītis bija tikai piebūvēts pie būdas, ieejas būdā no šejienes nebija; šķūnītim nebija ari grīdas, tur stāvēja tikai daži sarūsējuši, nolietoti rīki: kapļi, lāpstas, cērtes un kāds salauzts arkls.

Sērkociņš apdzisa, un mēs gājām prom, iesprauduši skavu vecajā vietā, durvis šķita atkal aizslēgtas.

Toms bija priecīgs. Viņš sacīja:

— Tagad viss ir kārtībā. Mēs viņu izraksim. Tas prasīs apmēram nedēļu.

Tad devāmies uz māju, es iegāju pa sētas durvīm — vajadzēja tikai pavilkt aizšaujamās bultas ādas siksniņu, jo šeit durvis nemēdza aizslēgt. Bet šāda durvju atvēršana Tomam Sojēram nelikās pietie­kami romantiska, viņš gribēja uzrāpties pa zibensnovedēju. Trīs reizes viņš nokļuva līdz pusei, bet arvien nogāzās un pēdējo reizi gandrīz sadragāja galvu. Pēc tam viņam šķita, ka vajadzēs no šāda ceļa atteikties, taču atpūties viņš nolēma vēlreiz izmēģināt laimi un šoreiz uzrāpās līdz galam.

Otrajā rītā mēs atmodāmies mazā gaismiņā un aizgājām pie nēģeru būdām, lai apmīļotu suņus un sadraudzētos ar nēģeriem, kas ēdināja Džimu—ja vispār tas bija Džims, kam nesa ēdienu. Nēģeri bija nupat paēduši brokastis un grasījās iet strādāt uz lauka. Džima nēģeris kādā skārda traukā sakrāva maizi, gaļu un citas piedevas; kad pārējie aizgāja, viņam no lielās mājas atsūtīja atslēgu.

Sim nēģerim bija labsirdīga, stulba seja, viņa viļņainie mati bija sasieti ar diegiem mazos kušķīšos — lai aizbiedētu raganas. Viņš sūdzējās, ka naktīs viņu briesmīgi nomokot raganas un tad viņš redzot dīvainas parādības, dzirdot visvisādus vārdus un trokšņus, nekad savā mūžā viņš neesot bijis tā apsēsts ar pesteļiem. Viņš tik plaši stāstīja par savu nelaimi, tā satraucās, ka aizmirsa, kas viņam bija jādara.

Toms jautāja:

— Kam tad nesīsi šo ēdamo? Vai barosi suņus?

Nēģeris pasmaidīja, un smaids pakāpeniski izpletās pār visu viņa seju — kā tad, kad iesviež ķieģeli peļķē. Tad viņš atbildēja:

— Jā, māster Sid, suni. Mums ir īpašs suns. Vai gribat uz to paskatīties?

-Jā.

Piebikstīju Tomam un pačukstēju:

— Tu tur iesi gaišā dienā? Tas nav pēc plāna.

— Nē, nav, bet tagad ir.

Sasodīts, mēs tur iegājām, bet man tas sevišķi nepatika. Iegājuši gandrīz neko neredzējām, bija visai tumšs, bet tur tiešām bija Džims, un viņš mūs saskatīja. Viņš iesaucās:

— Tu, Hak! Žēlīgais Dievs, vai tas nav misters Toms?

Es jau zināju, ka tā būs, to tikai gaidīju. Nezināju, ko darīt. Un, ja arī būtu ko izdomājis, neko nepaspētu, jo iejaucās nēģeris, iesauk­damies:

— Apžēlojieties, vai tad viņš pazīst jūs, džentlmeņi?

Tagad varējām jau visu būdā saskatīt. Toms stingri un it kā brīnīdamies uzlūkoja nēģeri un jautāja:

— Kas mūs pazīst?

— Sis aizbēgušais nēģeris.

— Man šķiet, ka nepazīst,— kāpēc tu tā domā?

— Kāpēc domāju? Viņš nupat iesaucās, ka jūs pazīstot.

Toms pārsteigts jautāja:

— Tas ir savādi! Kas iesaucās? Kad iesaucās? Ko iesaucās?

Pagriezies pret mani pavisam mierīgi, viņš jautāja:

— Vai tu dzirdēji kādu iesaucamies?

Saprotams, varēju atbildēt tikai vienu:

— Nē, neko nedzirdēju.

Tad Toms pagriezās pret Džimu, skatījās uz viņu, it kā nebūtu nekad iepriekš redzējis, un jautāja:

— Vai tu iesaucies?

— Nē, ser,— Džims atbildēja,— es neko neteicu, ser.

— Ne vārda?

— Nē, ser, ne vārda!

— Vai esi mūs kādreiz redzējis?

— Nē, ser, cik atceros — nekad.

Toms pagriezās pret nēģeri, kas raudzījās ar mulsu un izmisušu skatienu, un stingri jautāja:

— Kas ar tevi notiek? Kāpēc tu domā, ka te kāds iesaucās?

— Ak, tās ir nolādētās raganas, ser! Es labāk gribētu būt miris, patiesi! Tā viņas dara vienmēr, ser, viņas mani iedzīs kapā, tik briesmīgi viņas mani biedē. Lūdzu, nestāstiet nevienam par to, ser, citādi vecais misters Sailass mani bārs, jo viņš saka, ka neesot raganu. Zēl, ka viņa nav šeit,— ko tad viņš teiktu! Šoreiz viņš nevarētu to noliegt. Bet tā jau ir vienmēr: cilvēki ir kā akli, negrib neko paši uzzināt, un, kad tu kaut ko zini un stāsti viņiem par to, viņi negrib ticēt.

Toms iedeva viņam desmit centus un apsolīja, ka nevienam neko neteiksim. Viņš ieteica nēģerim nopirkt vēl diegus, ar kuriem sasiet savus matus. Tad viņš paskatījās uz Džimu un sacīja:

— Diezin vai tēvocis Sailass pakārs šo nēģeri? Ja es notvertu nēģeri, kas bijis tik nepateicīgs un aizbēdzis, es to neatdotu, bet pakārtu.

Kamēr otrais nēģeris piegāja pie durvīm, lai apskatītu monētu un ar zobiem pārbaudītu, vai tā īsta, Toms pačukstēja Džimam:

— Neliecies mūs pazīstam. Ja dzirdi kādu te šonakt rokam — tie būsim mēs. Mēs tevi atbrīvosim.

Džims paguva satvert mūsu rokas un tās cieši paspiest, tad nēģeris atgriezās, un mēs teicām, ka varam atkal kādreiz šurp atnākt, ja nēģeris to gribētu. Viņš atbildēja, ka gribot gan, sevišķi tumsā, jo raganas visvairāk viņam uzklūpot tumsā un tad esot labāk būt cilvēkos.

Trīsdesmit piektā nodaļa

Līdz brokastīm bija vēl stunda, tāpēc iegājām mežā. Toms sacīja, ka jārūpējas par gaismu, ja gribam rakt, laternas uguns pārāk spoža, un varam ar to nokļūt nepatikšanās, mums jāsameklē vairāki satrunē­juši celmi, kas, tumsā nolikti, viegli spīd. Atradām satrunējušu celmu praulus un paslēpām tos nezālēs, tad apsēdāmies atpūsties, un Toms diezgan īgni sacīja:

— Sasodīts, visa šī būšana ir tik viegla, ka tiešām kļūst garlaicīgi. Tāpēc ir tik grūti izdomāt grūtāku plānu. Nav pat sarga, kam iedot miegazāles,— un taču vajadzētu būt sargam. Nav arī suņa, ko iemidzināt, un Džimam viena kāja piesieta ar desmit pēdu garu važu pie gultas kājas: vajag tikai pacelt gultu un nomaukt važu. Un tēvocis Sailass uzticas ikvienam, sūta atslēgu apdauzītam nēģerim, bet pie ieslodzītā nēģera nav nolicis sargu. Džims jau sen būtu varējis izlīst pa šo logu, bet viņš nekur nevar iet ar desmit pēdu garu važu pie kājas. Patiesi, Hak, tik muļķīgu būšanu neesmu neķad redzējis. Pašam jāizdomā visādas grūtības. Ko lai iesāk, jādara labākais, ko spējam šādos apstākļos. Tomēr jāsaka — ir lielāks gods, ja izglābjam viņu,par spīti visādām grūtībām un briesmām, ko viņam gan nesagā­dāja cilvēki, kuru pienākums bija to darīt, bet kas bija mums pašiem jāsagudro. Pat runājot par laternu. Tas ir fakts: mums vienkārši jāizliekas, ka laternu lietot ir bīstami. Mēs taču varētu strādāt pie lāpu gaismas, varētu sarīkot lāpu gājienu, ja vēlētos,— tā man šķiet. Pagaidi, man ienāca prātā, ka mums jāatrod kaut kas, no kā var pagatavot zāģi.

— Kāpēc mums vajadzīgs zāģis?

— Kāpēc vajadzīgs zāģis? Vai tad nav jānozāģē Džima gultai kāja, lai noņemtu važu?

— Tu pats teici: katrs cilvēks var pacelt gultu un nomaukt važu no kājas.

— Tāds tu esi, Hak Fin. Tu vienmēr izvēlies bērnišķīgu pieeju jautājumam. Vai tad tu nekad neesi lasījis nevienu grāmatu? Ne par baronu Trenku*, ne Kazanovu*, ne Benvenuto Cellīni*, ne Anrī Ceturto — ne par vienu no šiem varoņiem? Kur jebkad dzirdēts, ka ieslodzītos atsvabina ar šādiem vecmeitu paņēmieniem? Nē, labākie speciālisti parasti pārzāģē pušu gultas kāju, atstāj to tāpat, norij zāģu skaidas, lai tās nevar atrast, iezāģēto vietu apziež ar zemi un taukvielām tā, lai pats vērīgākais cietumsargs nepamanītu, ka gultas kāja iezāģēta, bet domātu, ka tā ir vesela. Tad naktī, kad esi gatavs, iesper gultas kājai, tā sabrūk, tu noņem važu, un tas ir viss. Tagad atliek tikai piestiprināt virvju kāpnes pie cietokšņa sienas, nolaisties lejā grāvī un salauzt sev kāju, jo virvju kāpnes ir par deviņpadsmit pēdām īsākas, nekā vajadzētu būt, zini,— un tad tur gaida zirgi un tavi uzticamie vasaļi, tie tevi paceļ, uzsviež seglos, un tu traucies uz savu dzimto Langedoku vai Navaru, vai citu vietu. Lieliski, Hak! Es vēlētos, kaut ap šo būdu būtu dziļš grāvis. Ja būs laiks, tad aizbēgšanas naktī izraksim grāvi.

Es atbildēju:

— .Kāpēc mums vajadzīgs grāvis, ja gribam Džimu izrakt no būdas?

Bet viņš neklausījās manī. Viņš bija aizmirsis mani un visu pasauli. Toms sēdēja, atbalstījis galvu rokās, domādams. Drīz viņš nopūtās un pakratīja galvu, tad vēlreiz nopūtās un sacīja:

— Nē, tas nederēs, nav vajadzības!

— Par ko tu runā?— es jautāju.

— Par to, ka Džimam jānozāģē kāja,— viņš atbildēja.

— Žēlīgais Dievsl— es iesaucos.— Tas taču nav vajadzīgs. Kāpēc tu gribi viņam nozāģēt kāju?

— Daži izcilākie varoņi tā darīja. Nevarēdami noņemt važu, viņi vienkārši nocirta sev roku un aizbēga. Nozāģēt kāju būtu vēl labāk. Bet mums tas jāatmet, jo šai gadījumā nav vajadzības. Džims ir nēģeris un nesaprastu, kāpēc tas vajadzīgs un ka Eiropā ir tāds paradums. Tātad to nedarīsim. Bet viņš var lietot virvju kāpnes; varam saplēst savus palagus un viegli izgatavot viņam virvju kāpnes. Iesūtīsim tās viņam ieceptas pīrāgā. Tā mēdz darīt. Esmu ēdis vēl sliktākus pīrāgus.

— Tom Sojer, ko tu runā!—es iebildu.—Džimam nav vajadzīgas virvju kāpnes.

— Ir gan vajadzīgas. Labāk padomā, ko tu runā, neko nezinādams. Viņam vajadzīgas tādas kāpnes, tās ir visiem.

— Bet ko tad viņš ar tām darīs?

— Ko darīs? Viņš tās var noslēpt savā gultā, vai ne? Tā viņi visi dara, un arī viņam tā jādara. Tu negribi nemaz rīkoties pēc noteiku­miem, Hak, bet katru brīdi izdomā kaut ko jaunu. Pieņemsim, ka viņš šīs kāpnes neizmantos, bet vai tās nepaliks viņa gultā kā pierādījums, kad viņš būs aizbēdzis? Un vai tev šķiet, ka viņiem nevajadzēs pierādījumu? Protams, vajadzēs, un tu negribi tiem atstāt nevienu pierādījumu. Tā gan būtu smuka izdarība. Nekad par tādu neesmu dzirdējis.

— Labi,— sacīju,—ja jau tādi ir noteikumi, tad dosim viņam kāpnes, jo negribu pārkāpt noteikumus. Bet redzi, Tom Sojer, ja saplēsīsim palagus un no tiem pagatavosim Džimam virvju kāpnes, tad mums būs nepatikšanas ar krustmāti Salliju, par to vari būt drošs. Man šķiet, ka varam darināt kāpnes no riekstkoka mizas, tas neko nemaksās, nekas netiks sabojāts, tās varēsim iecept pīrāgā un paslēpt salmu maisā. Tāpat kā virvju kāpnes. Un Džimam nav nekādas pieredzes, viņam būs vienalga, kāda . . .

— Blēņas, Hak Fin. Ja es būtu tāds nejēga kā tu, tad klusētu. Kas jebkad dzirdējis, ka valsts noziedznieks aizbēg no cietuma pa riekst koka mizas kāpnēm? Tas taču ir smieklīgi!

— Labi, Tom, dari, kā gribi, bet, ja gribi manu padomu, Jauj, lai es aizņemos kādu palagu, kas izkārts uz virves.

Viņš teica, ka to varot. Un Tomam radās jauna doma, viņš sacīja:

— Aizņemies arī kreklu.

— Kāpēc vajadzīgs krekls, Tom?

— Džimam, lai viņš uz tā var rakstīt dienasgrāmatu.

— Kādu dienasgrāmatu? Džims neprot rakstīt!

— Ja viņš neprot rakstīt, tad lai ievelk kreklā zīmes, jo mēs viņam pagatavosim spalvu no alvas karotes vai no kādas mucas nolietotas dzelzs stīpas.

— Tom, mēs taču varam izplūkt zosij spalvu, tad labāk un ātrāk pagatavosim viņam rakstāmo.

— Cietumniekiem apkārt nestaigā zosis, kurām varētu izplūkt spalvas,— vientiesi! Viņi vienmēr pagatavo spalvas no cietāka, grū­tāk pielietojama materiāla — vai nu no veca bronzas svečtura, vai tamlīdzīga priekšmeta, kas viņiem pie rokas. Viņi spalvas izvīlē nedēļām un mēnešiem ilgi, jo priekšmeti jāberzē pret sienu. Viņi ne­lietotu zoss spalvu, pat ja tā viņiem būtu. Tas ir pret noteikumiem.

— Bet no kā tad mēs pagatavosim tinti?

— Daudzi to pagatavo no dzelzs rūsas un asarām, bet tā dara vienkārši ļaudis un sievietes, slaveni vīri raksta ar savām asinīm. Tā var rakstīt arī Džims, un, ja viņš grib paziņot visai pasaulei, ka ir ieslodzīts, tad var sūtīt parasto noslēpumaino vēsti — ar dakšiņu ieskrāpē skārda šķīvja dibenā un šķīvi izsviež pa logu. Dzelzs Maska* vienreiz tā rīkojās, un tas ir velnišķīgi labs paņēmiens.

— Džimam nav skārda šķīvju. Viņam nes ēdienu bļodā.

— Tas nekas — mēs varam viņam kādu pagādāt.

— Neviens nepratīs šķīvja rakstu izlasīt.

— Tas arī nav svarīgi, Hak Fin. Viņam tikai jāieskrāpē raksts un jāizsviež šķīvis. Nav vajadzīgs salasīt rakstu. Tik un tā pusi nevar saprast no tā, ko cietumnieks raksta uz skārdā šķīvja vai citur.

— Tad kāda nozīme ir šķiest šķīvjus?

— Tie taču nav cietumnieka šķīvji!

— Bet kādam tie taču pieder!

— Un tad? Kāda daļa cietumniekam, kam tie pieder . . .

Toms apklusa, jo skanēja raga pūtiens, kas aicināja brokastīs. Devāmies mājup.

Sai rītā aizņēmos palagu un baltu kreklu, kas bija izkārti uz virves. Atradu vecu maisu, ieliku tajā šo veļu, tad aizgājām un sabērām maisā arī celmu praulus. Es šādu rīcību saucu par aizņemšanos, jo tā to vienmēr dēvēja mans tēvs, taču Toms sacīja, ka tā neesot aizņemšanās, bet zādzība. Viņš sacīja, ka mēs pārstāvam cietumnieku un cietumniekam vienalga, kā viņš iegūst kādu lietu, ja tikai tā ir rokā, un neviens viņu par to nenosodīs. Nav noziegums, ja cietum­nieks nozog lietu, kas tam nepieciešama, lai aizbēgtu. Toms sacīja — tā esot viņa tiesība un, ja mēs pārstāvot cietumnieku, mums esot pilnīgas tiesības zagt viņa vietā visu, kas kaut kā varētu viņam palīdzēt izkļūt no cietuma. Ja mēs nebūtu cietumnieki, tad būtu citādi, un tikai zemisks, negodīgs cilvēks varot zagt, nebūdams cietumnieks. Nolēmām zagt visu, kas gadīsies pie rokas.

Tomēr Toms dienu pēc šīs sarunas mani stipri sabāra, kad nozagu nēģeru dārzā arbūzu un to apēdu. Viņš pavēlēja man iet un atdot nēģeriem desmit centus, nepasakot, par ko. Toms paskaidroja, ka zagt varot tikai to, kas mums ļoti nepieciešams. Atbildēju, ka arbūzs man bija vajadzīgs. Toms sacīja — tas neesot man bijis vajadzīgs, lai izkļūtu no cietuma,— tā esot liela starpība. Viņš piebilda — ja es būtu gribējis paslēpt arbūzā nazi, lai to slepus ienestu Džimam, kas ar to varētu nogalināt sargu, tad viss būtu kārtībā. Es neko neiebildu, kaut gan man nemaz nelikās izdevīgi katru reizi darboties cietum­nieka labā, apsēsties un domāt par varoņdarbiem vienmēr, kad man bija iespēja nospert arbūzu.

Kā jau teicu, tanī rītā nogaidījām, līdz visi aizgāja savos darbos un sētā neviens nebija redzams. Tad Toms ienesa maisu piebūvē, kamēr es stāvēju attālāk sardzē.

Drīz viņš iznāca, un mēs atsēdāmies uz malkas grēdas, lai aprunātos. Toms sacīja:

— Tagad viss kārtībā, atskaitot darba rīkus, bet tos var viegli sagādāt.

— Darba rīkus?— es atjautāju. -Jā.

— Bet kadam nolūkam?

— Ar ko rakt. Mēs taču ar zobiem viņu no zemes neizgrauzīsim.

— Vai tad tur nav diezgan vecu kapļu un lāpstu, lai izraktu nēģeri?—es jautāju.

Viņš pagriezās un uzskatīja mani tik līdzjūtīgi, ka es būtu varējis vai raudāt, un sacīja:

— Hak Fin, vai tu esi jebkad dzirdējis, ka ieslodzītajiem ir kapļi un lāpstas, un visi jaunākie tehnikas līdzekļi, lai varētu izrakties no cietuma? Tagad es jautāju tev — ja tevī ir kaut mazliet sajēgas — vai tad viņš šādā gadījumā varētu kļūt varonis? Tad jau labāk iedot viņam cietuma atslēgu— un darīts! Kapļi un lāpstas — tādus nedod pat karaļiem!

— Nu labi,— es atbildēju,— ja kapļi un lāpstas neder, kas tad mums vajadzīgs?

— Pāris kabatas nažu.

— Lai ar tiem izkašņātu šai būdai pamatus? -Jā.

— Zini, tas ir muļķīgi, Tom.

— Man vienalga, vai tas ir vai nav muļķīgi, bet tas ir pareizais paņēmiens. Cita nav — neesmu par to dzirdējis, un esmu taču izlasījis visas grāmatas par šo jautājumu. Tie vienmēr izrokas ar kabatas nazi — un rok ne jau zemi —,parasti tie pāršķeļ stipras klintis. Bet tas prasa nedēļas un nedēļas — ļoti ilgu laiku. Piemēram, ieslodzītais Marseļas apakšzemes cietumā Ifas pilī* tā izrakās, un kā tu domā — cik ilgā laikā?

— Nezinu.

— Uzmini!

— Nezinu. Pusotra mēneša.

— Trīsdesmit septiņos gados — un iznāca virs zemes Ķīnā. Tā, lūk, jāstrādā. Es vēlētos, kaut šī cietokšņa pamats būtu cieta klints!

— Džims nevienu Ķīnā nepazīst.

— Kāda tam nozīme? Arī tas cilvēks tur nevienu nepazina. Bet tu vienmēr novirzies sāņus. Kāpēc tu nedomā par galveno?

— Labi, man vienalga, kur viņš iznāca ārā, labi, ka vispār iznāca, un Džims, šķiet, domātu tāpat. Bet Džims ir pārāk vecs, lai viņu izraktu ar kabatas nazi. Viņš tik ilgi nedzīvos.

— Gan jau dzīvos! Tu taču nedomā, ka mums būs jārok būdas pamata mīkstā zeme trīsdesmit septiņus gadus?

— Cik ilgs laiks būs vajadzīgs, Tom?

— Mums ir bīstami palikt šeit pārāk ilgi, jo tēvocis Sailass var drīz saņemt ziņas no Jaunorleānas. Tad viņš uzzinās, ka Džims nav no turienes. Viņš var uzrakstīt kādu paziņojumu par Džimu. Tāpēc nevaram rakt tik ilgi, cik vajadzētu. Pēc noteikumiem būtu jārok vairāki gadi, bet to nevaram atļauties. Stāvoklis ir tik nenoteikts, ka mans padoms skan: raksim, cik ātri vien varam, un paši iedomāsimies, ka esam rakuši trīsdesmit septiņus gadus. Tad varam viņu izvest un aizbraukt, tiklīdz saceļas trauksme. Manuprāt, tas būtu pats labākais veids.

— Tas ir saprātīgi,— es atbildēju.— Kaut ko iedomāties nav grūti, un es varu pat domāt, ka rokam simt piecdesmit gadu. Tas mani nemaz neapgrūtinās — vajag tikai pierast. Tagad iešu kaut kur nočiept divus nažus.

— Nočiep trīs,— viņš sacīja,— no viena iztaisīsim zāģi.

— Tom, ja mans priekšlikums ierunā pretim noteikumiem un ticībai,— es sacīju,— tad redzi, tur zem gaļas žāvētavas nojumes rēgojas vecs, sarūsējis zāģis.

Toms paskatījās manī nogurušu un īgnu skatienu un sacīja:

— Nav vērts tev kaut ko mācīt, Hak. Ej un nočiep trīs nažus!

Un tā es darīju.