Haklberija Fina piedzīvojumi

Sestā nodaļa

Drīz mans vecais bija atkal uz kājām un skraidīja apkārJ viņš, iesūdzēja tiesnesi Tečeru tiesā, lai tā piespriestu tēvam manu r .iudu;., viņš uzbruka arī man tāpēc, ka eju skolā. Pāris reižu viņš mani nogrāba un piekāva, bet es tomēr gāju skolā, paslēpos vai aizbēgu no viņa. Agrāk es nemaz tā nevēlējos iet skolā, bet tagad nolēmu iet, vecajam par spīti. Tiesas izmeklēšana vilkās ļoti ilgi — šķita, ka viņi prāvu nemaz nesāks, tāpēc šad tad aizņēmos divus trīs dolārus no tiesneša, ko iedot vecajam, lai atpirktos no pēriena. Katru reizi, saņēmis naudu, viņš piedzērās un piedzēries briesmīgi trokšņoja pilsētā, un pēc šiem tračiem viņu vienmēr ielika cietumā. Viņam tur tīri labi patika — tāda dzīve viņām bija īsti pa prātam.

Atraitnei apnika, ka viņš pārāk bieži slaistījās ap viņas māju, tāpēc viņa beidzot pateica, ka necietīs šo apkārt ložņāšanu un sagādās viņam nepatikšanas. Vai viņš tiešām bija traks!? Viņš atbildēja, ka parādīšot, kas ir Haka Fina saimnieks. Kādā pavasara dienā viņš man uzglūnēja, notvēra mani un aizveda lafoā trīs jūdzes augšup pa upi, piestāja Ilinoisas krastā, ko klāja biezs mežs un kur nebija nekādu māju, tikai viena baļķu būda tik dziļā biezoknī, ka būdu pat nevarēja atrast, ja nezināja, kur tā atrodas.

Visu laiku viņš turēja mani pie sevis, un man neradās izdevība aizbēgt. Mēs dzīvojām šajā vecajā būdā, un viņš vienmēr aizslēdza durvis, bet atslēgu naktīs nolika sev pagalvī. Viņam bija bise, ko viņš laikam bija nozadzis; mēs zvejojām un medījām, un tā pārtikām. Sad un tad viņš mani ieslēdza un devās uz trīs jūdzes attālo bodīti pie kuģa piestātnes, iemainīja tur zivis un medījumus pret viskiju, atnesa to mājās, piedzērās, jutās lieliski un pēra mani. Beidzot atraitne uzzināja, kur es atrodos, un atsūtīja kādu cilvēku, lai tas pamēģinātu mani aizvest, bet vecais viņu aizbiedēja ar savu bisi. Es jau biju pie šīs dzīves pieradis, un man tā pat iepatikās, atskaitot pērienu.

Es biju laisks un jautrs, omulīgi slaistījos, visu dienu smēķēdams < vējo ns, man nebija grāmatu, nevajadzēja mācīties. Pagāja >.k nekā divi mēneši, manas drēbes savalkā jās un noplīsa, un es . prat , kā man varēja patikt dzīve pie atraitnes: tur vajadzēja ii jātie ēst no šķīvja, sasukāt matus, gulēt gultā, kārtīgi celties un vienmēr vernēt pie grāmatām un vēl paciest, ka vecā mis Votsona mani pa;tāvīgi knābāja. Es vairs nevēlējos atgriezties. Biju atmetis lamāšani s, jo atraitnei tā nepatika, bet tagad atkal atsāku lamāties, jo tēvs r°ko neiebilda. Mežā vispār bija tīri jauka dzīve.

Taču \r laiku vecais sāka pārāk bieži cilāt riekstkoka nūju, un es nespēj i izturēt. Es biju viss vienos zilumos. Viņš arī pārāk bieži izgāja un mani ieslēdza. Reiz viņš mani ieslēdza un pazuda trīs nas. Tā bija drausmīga vientulība. Domāju, ka tēvs noslīcis un ka js vairs no šejienes neizkļūšu. Mani mocīja bailes, un nolēmu katrā 'iņā izk'ūt no būdas. Biju to mēģinājis jau vairākkārt, bet veltīgi. e;s bi.i tik mazs, ka pat suns pa to nebūtu varējis izspraukties, i varēj. arī izlīst pa kamīnu, tas bija pārāk šaurs. Durvis bija .azas — smagas ozola plankas. Tēvs sargājās atstāt nazi vai kādu citu priekšmetu būdā, kad aizgāja. Es biju būdu pārmeklējis vairāk nekā simtreiz, darīju to nepārtraukti, jo tas bija vienīgais veids, kā .'osist laiku. Bet šoreiz es beidzot kaut ko atradu: vecu, sarūsējušu roKas zāģi bez roktura — tas bija aizbāzts starp jumta spāri un J!,.ērsbaļķiem. Es to ieeļļoju un ķēros pie darba. Būdas galā, aiz galda, pie sieras baļķiem bija pienaglota veca zirgsega, lai vējš nepūstu cauri spraugām un neapdzēstu sveci. Es palīdu zem galda un sāku izzāģēt daļu no apakšējā baļķa — tik lielu, lai varētu izlīst. Noņēmos diezgan ilgi, bet, kad gandrīz jau ar darbu biju galā, izdzirdēju mana vecā bisi šaujam mežā. Noslēpu visas sava darba pēdas, nolaidu segu, paglabāju zāģi, un drīz jau vecais bija arī klāt.

Tēvs nebija labā omā —kā jau parasti. Viņš teica, ka bijis pilsētā un tur viss gājis greizi'. Viņa advokāts teicis, ka domājot vinnēt prāvu un dabūt naudu, ja vien tiesa sāktu šo lietu izskatīt, bet esot visādi paņēmieni, kā prāvu uz ilgāku laiku atlikt, un tiesnesis Tečers tos labi .inot. Un ļaudis runājot, ka esot ierosināta vēl viena prāva, lai mani itņemtu viņam un nodotu atraitnes gādībā, un viņam liekoties, ka šai irāvā viņi uzvarēšot. Tas mani stipri satrieca, jo nevēlējos iet atpakaļ ->ie atraitnes un atkal dzīvot tur žņaugos, tikt «civilizēts», kā viņi nēdza izteikties. Tad vecais sāka lādēties, viņš lādēja visus un visu, as vien viņam ienāca prātā, tad nolādēja tos vēlreiz, lai būtu drošs, K.a nevienu nav aizmirsis, un pabeidza ar vispārēju lāstu, ietverdams tajā arī daudzus cilvēkus, kuriem viņš pat nezināja vārdu, un nosauca tos izdomātos vārdos, un lādējās nepiekusis.

Viņš teica, ka to tikai gribot redzēt, kā atraitne mani dabūšot, "'iņš mani turēšot acīs, un, ja viņi taisītos izspēlēt šādu joku pret viņu,

viņam esot zināma kāda vieta sešu vai septiņu jūdžu tālu, tur viņš mani nobēdzināšot — tad viņi varēšot mani meklēt, vai no kājām krizdami, bet tikpat neatradīšot. Tas manī atkal iedvesa šausmas, bet tikai uz mirkli — apsvēru, ka es jau nu negaidīšu, kamēr viņš to sataisīsies darīt.

Tēvs pavēlēja man aiziet līdz laivai un atnest visu, ko bija atvedis. Tur bija maiss ar piecdesmit mārciņām kukurūzas miltu, cūkas šķiņķis, pulveris un skrotis, četru galonu liela pudele ar viskiju, veca grāmata un divas avīzes prapjiem, un gabals tauvas. Es uzkrāvu sev lielu nastu, atstiepu to, tad aizgāju atpakaļ un apsēdos laivas priekšgalā, lai atpūstos. Visu pārdomāju un nolēmu, ka aizbēgšu mežā ar bisi un dažām makšķerēm. Neapmetīšos nevienā vietā, bet klaiņošu pa visu novadu, visvairāk naktīs, pārtikšu no zivīm un medījumiem un aiziešu tik tālu, ka ne tēvs, ne atraitne nekad vairs nevarēs mani atrast. Apņēmos vēl šonakt izzāģēt baļķi un aizbēgt, ja tēvs būs pamatīgi piedzēries, par to nešaubījos. Biju tā iegrimis domās, ka neapjautu, cik ilgi sēžu, līdz vecais sāka aurot un saukt, vai es esot aizmidzis vai noslīcis.

Sanesu būdā visas mantas, un tad jau bija krietni satumsis. Kamēr vārīju vakariņas, vecais iekampa pāris malku un no tiem iesila, un sāka atkal ārdīties. Viņš jau bija sameties pilsētā, visu nakti vāļājies grāvī, un viņa izskats bija atbaidošs. Iedzēris viņš vienmēr sāka lamāt valdību. Šoreiz viņš teica:

— Va' tā ir valdība! Nu raugi, pēc kā tas izskatās! Tā izdod likumu, kas atļauj atņemt cilvēkam viņa dēlu — viņa paša dēlu, kura dēļ viņš izcietis tik daudz rūpju un baiļu, līdz to uzaudzinājis — ar lieliem izdevumiem. Jā, tieši tad, kad cilvēks beidzot uzaudzinājis savu dēlu, kas tagad varētu sākt strādāt, lai rūpētos par tēvu un dotu viņam atpūtu, tad likums grib dēlu atņemt, un to viņi sauc par valdību! Bet tas jau nav viss. Likums ir vecā tiesneša Tečera pusē un palīdz viņam nobēdzināt manu īpašumu. To dara likums. Likums atņem cilvēkam vairāk nekā seštūkstoš dolāru un pašu iespundē tādā vecā suņu būdā kā šī, ļauj viņam staigāt drēbēs, kuras nederētu pat cūkai. To viņi sauc par valdību! No tādas valdības cilvēks nevar sev dabūt nekādas tiesības. Dažbrīd man uznāk milzīga vēlēšanās atstāt šo zemi uz visiem laikiem. Jā, un es viņiem to visu pateicu — tieši sejā vecajam Tečeram. Daudzi to dzirdēja un var apliecināt. Es teicu — ja man kāds iedotu pāris centu, es atstātu šo sasodīto zemi. Un nekad vairs neatgrieztos. Tieši ar tādiem vārdiem. Un vēl es teicu: paskatie­ties uz manu cepuri — ja to var saukt par cepuri, jo virsa tai pār­plīsusi un malas nokarājas man līdz zodam,— tā jau nav cepure — mana galva ir it kā izbāzta cauri krāsns dūmvadam. Paskatieties, es saku, uz šo cepuri, vai tāda jāvalkā man, cilvēkam, kas varētu būt bagātnieks, ja vien man atdotu to, kas man pienākas.

Jā, tik tiešām varena valdība, brīnišķīga! Paklausieties! Te bija ieradies brīvlaists nēģeris no Ohaio — mulats, gandrīz tikpat balts kā īsts baltais. Viņš valkāja visbaltākos kreklus un spožu cilindru, un neviens cilvēks šajā pilsētā nebija tik smalki ģērbies kā viņš, viņam bija zelta pulkstenis ar zelta ķēdi un spieķis ar sudraba rokturi — viņš bija vecs, sirms bagātnieks šajā štatā. Un ko tu domā? Stāstīja, ka viņš esot profesors kādā koledžā un protot runāt visādās valodās, un zinot visu. Un tas vēl nebija viss. Viņam savā štatā esot tiesības vēlēt. Nu, tas man bija par daudz. Cik tālu mūsu zeme nonākusi! Bija tieši vēlēšanu diena, un es jau gribēju iet balsot, ja vien nebūtu bijis tik piesūcies. Bet, kad man pastāstīja, ka mūsu valstī esot štats, kur šim nēģerim tiesības vēlēt, tad es izgāju un teicu, ka nekad vairs nebalsošu! Tieši tādiem vārdiem es teicu, un tos dzirdēja visi — manis dēļ Amerika var sapūt — es nekad vairs savā mūžā nebalsošu. Un cik šis nēģeris bija aukstasinīgs — viņš man nebūtu devis ceļu, ja es viņu nepagrūstu. Jautāju ļaudīm, kāpēc nevar šo nēģeri pārdot vairāksolī­šanā. To es gribēju zināt. Un vai zini, ko viņi man atbildēja? Viņu nevarot pārdot, iekams viņš šai štatā neesot nodzīvojis sešus mēnešus, un tik ilgi viņš šeit vēl nebija uzturējies. Tas ir tikai viens piemērs! Un tā esot valdība, kas nevar pārdot atbrīvotu nēģeri, iekams viņš štatā nav nodzīvojis sešus mēnešus! Te nu ir valdība, kas saucas valdība un izliekas esam valdība, un domā, ka ir valdība, un nevar pakustināt ne pirkstu sešus mēnešus, lai sagrābtu nolādētu glūņu, zaglīgu brīvlaistu nēģeri baltā kreklā … un . . .

Tēvs nemaz nepamanīja, kurp aizgrīļojas viņa vecās kājas, pārten- terēja pār mucu, kurā bija iesālīta cūkgaļa, un viņš sāpīgi sasita sev abus stilbus, un viņa runa beidzās ar lāstiem par nēģeri un valdību, un arī par mucu. Viņš lēkāja labu laiku pa būdu pārmaiņus uz vienas, tad uz otras kājas, sakampis pa kārtai katru stilbu, un beidzot pēkšņi izstiepa kreiso kāju un no visa spēka iespēra mucai. Bet tas nebija prātīgi darīts, jo viņš spēra ar kurpi, no kuras pa plīsumu purngalā rēgojās viņa kājas pirksti, un tagad viņš izgrūda tādu kaucienu, no kura cilvēkam varēja mati sacelties stāvus, pakrita uz netīrās grīdas, vārtījās, turēdams savus kājas pirkstus, un atkal lādējās tā, ka viņa lāsti pārspēja visu līdz šim dzirdēto. Viņš pats vēlāk ar to lielījās. Viņš bija dzirdējis veco Sanberiju Hegenu lādamies tā labākajās dienās un apgalvoja, ka esot arī to pārspējis, bet, manuprāt, viņš tikai lielījās.

Pēc vakariņām tēvs atkal atvēra pudeli un sacīja, ka tur vēl esot diezgan, lai divreiz piedzertos un vienreiz dabūtu delīriju. Tā viņš vienmēr mēdza sacīt. Es secināju, ka viņš pēc kādas stundas būs līdz nemaņai piedzēries, tad vai nu nozagšu atslēgu, vai arī izzāģēšu caurumu. Viņš dzēra un dzēra, un beidzot nogāzās uz savām segām, bet man nelaimējās. Viņš dziļi neiemiga, bet vārtījās, rūca un vaidēja ilgāku laiku. Beidzot es pats kļuvu tik miegains, ka nespēju acis turēt vaļā, un, iekams to apzinājos, biju cieši aizmidzis, atstājot sveci degam.

Nezinu, cik ilgi gulēju, bet pēkšņi pamodos no drausma kliedziena. Vecais stāvēja kājās ar mežonīgu skatienu, lēkāja šurp un turp un brēca, ka te esot čūskas. Viņš kliedza, ka tās lienot viņam augšup pa kājām, tad atkal salēcās un ieķērcās, ka viena ie­dzēlusi vaigā, bet es nekādas čūskas neredzēju. Viņš skraidīja apkārt pa būdu, kliegdams:

— Noņem tās! Noņem tās! Tās kož man kaklā!

Nekad nebiju redzējis cilvēkam tik neprātīgu skatienu. Drīz vien viņš pagura un elsdams nokrita zemē, tad apbrīnojami strauji sāka vārtīties, spārdīdams visu, kas gadījās priekšā, vicinādams rokas un ķerstīdams gaisu, nepārtraukti kliegdams, ka viņu sagrābuši velni. Mazpamazām viņš pagura un gulēja klusu, šad tad ievaidēdamies. Tad apklusa pavisam. Dzirdēju, ka mežos tālumā brēca pūces un kauca vilki, bet te viss bija briesmīgi kluss. Tēvs gulēja kaktā. Palēnām viņš uzslējās, pieliecis galvu. Tad sacīja ļoti klusi:

— Tap-tap-tap — tie ir miroņi, tap-tap-tap — viņi nāk man pakaļ, bet es neiešu. Viņi ir jau klāt! Nepieskarieties man! Rokas nost — tās ir aukstas! Laidiet — lieciet mani, nabadziņu, mierā!

Tad viņš nometās uz visām četrām un rāpoja, lūgdamies, lai tie viņu atstāj vienu, ietinās segā, pavēlās zem vecā priežukoka galda, joprojām lūgdamies, un tad sāka raudāt. Es to dzirdēju cauri segai.

Tad viņš atkal nometa segu un uzlēca kājās, mežonīgi skatīdamies visapkārt, ieraudzīja mani un nāca man virsū. Viņš mani dzenāja pa visu istabu, turēdams rokā saliecamo nazi, dēvēdams mani par Nāves eņģeli, un solījās nogalināt, tad es vairs nenākšot viņam pakaļ. Es lūdzos un teicu, ka esmu tikai Haks, bet'viņš griezīgi smējās un rēca, un lādējās, un turpināja mani vajāt. Kad strauji apgriezos un gribēju izspraukties zem viņa rokas, viņš mani satvēra aiz svārku apkakles, un man šķita, ka nupat ir beigas, bet es zibens ātrumā nometu svārkus un izglābos. Necik ilgi viņš bija galīgi nokusis: atkrita ar muguru pret durvīm un teica, ka mirkli atpūtīšoties, tad mani nogalināšot. Viņš nolika nazi sev apakšā un piebilda, ka tagad gribot gulēt un atgūt spēkus, un tad jau redzēšot, kurš kuru pieveikšot.

Drīz viņš iemiga. Es paņēmu veco krēslu ar saplaisājušo sēdekli un uzkāpu uz tā tik klusi, cik vien varēju, noņēmu bisi no sienas, iegrūdu tajā slauķi, lai pārbaudītu, vai tā pielādēta, un noliku ieroci uz mucas ar stobru pret tēvu, pats nosēdos aiz tās, lai gaidītu, līdz viņš pakustēsies. Cik lēni un klusi vilkās laiks!