Haklberija Fina piedzīvojumi

Trīsdesmit otrā nodaļa

Kad nonācu līdz plantācijaiļ tur viss bija kluss kā svētdienā, saulains ūn tveicīgs. Visi bija aizgājuši strādāt laukos, gaisā varēja dzirdēt dunduru un mušu vieglo sanoņu, kas rada tādu vientulības sajūtu, it kā visi būtu miruši un aizgājuši, un, kad nošalc vēsma, sadrebinot lapas, tad kļūsti vēl skumjāks, jo liekas, ka čukst sen mirušo gari,— vienmēr jādomā, ka tie runā ar tevi. Un vispār — tad cilvēkam rodas vēlme arī pašam mirt, lai viss ātrāk beigtos.

Felpsam piederēja maza " kokvilnas plantācija — šīs plantācijas visas izskatās vienādas. Divu akru liels pagalms, apjozts ar sklandu žogu, pie kura pieslietas kāpnītes no klučiem — kā cits par citu augstākas mučeles —kur pakāpties, ja grib tikt pāri žogam un lai sievietēm vieglāk uzsēsties zirgam mugurā. Plašajā pagalmā šur tur vārgas zāles kušķi, bet pārējā zeme kaila un nomīdīta kā veca cepure, kurai nodilušas plūksnas. Baltajiem uzcelta liela divspārnu māja no tēstiem baļķiem, spraugas sienās aizmūrētas ar māliem vai kaļķiem — tās pirms kāda laika balsinātas; virtuve celta no apaļiem baļķiem — liela, plata nojume bez sienām to savieno ar dzīvojamo māju. Aiz

virtuves gaļas žāvētava — ari no baļķiem. Žāvētavas otrā pusē trīs zemas, garas nēģeru būdas vienā rindā. Pagalma dziļumā, pie žoga, nomaļus stāvēja maza būdiņa, otrā pusē redzamas dažādas citas saimniecības ēkas; pie mazās būdas rēgojās pelnu kaudze un liels katls ziepju vārīšanai, pie virtuves durvīm sols — uz tā ūdens spainis un ķirbja blašķe; turpat piesaulē gulēja aizmidzis suns, tālāk visapkārt citi aizmiguši suņi; pagalma vienā stūrī auga trīs kupli koki, pie žoga daži jāņogu un ērkšķogu krūmi, ārpus žoga bija dārzs un arbūzu lauks, tālāk sākās kokvilnas lauki, aiz tiem — mežs.

Apgāju pagalmam apkārt, pie pelnu kaudzes pārlīdu pa pakāpie­niem pāri žogam un devos uz virtuvi. Nogājis dažus soļus, izdzirdu ratiņa kluso dūkoņu, kas žēlabaini gan pieauga, gan noklusa, un tad man patiesi gribējās mirt, jo tā ir vientuļākā skaņa pasaulē.

Gāju tieši uz priekšu, neko sevišķu iepriekš nedomādams, bet paļaudamies uz augstāko varu, ka tā man grūtā brīdī dos īstos vārdus, jo esmu ievērojis, ka augstākā vara man allaž dod īstos vārdus, ja ļauju tai pašai darboties.

Kad biju nokļuvis līdz pagalma vidum, piecēlās viens suns, pēc tam pārējie un apstāja mani. Stāvēju, skatījos uz tiem un nekustējos. Cik briesmīgi viņi rēja! Ceturtdaļminūtē es kļuvu par riteņa rumbu, kuras spieķi bija suņi — sastājušies kādi piecpadsmit ap mani, kaklus un purnus izstiepuši, tie rēja un kauca, un no visām pusēm, lēkdami pār žogiem, auļodami ap stūriem, iznira vēl citi suņi.

No virtuves izskrēja nēģeriete ar mīklas rulli rokā, kliegdama:

— Prom, Tīģeri! Prom, Raibais! Prom, se'!

Un viņa iezvēla ar mīklas rulli pirmajam sunim un vēl vienam, abi kaukdami aizskrēja, pārējie tiem sekoja, bet nākamajā mirklī atkal puse atskrēja atpakaļ, vēdinādami ap mani astes un draudzīgi luncinā- damies. Patiešām, nav ļaunuma suņos!

Nopakaļ nēģerietei izskrēja maza nēģeru meitenīte un divi nēģeru knēveļi pakulu krekliņos, viņi ieķērās savai mātei brunčos un, slēpda­mies aiz viņas, bikli skatījās uz mani, kā nēģeru bērni parasti mēdz darīt. No lielās mājas izskrēja arī baltā sieviete, četrdesmit piecus vai piecdesmit gadus veca, kailu galvu, ar vārpstiņu rokā, viņai pakaļ tipināja viņas baltie bērni, kas izturējās tāpat kā mazie nēģerēni. Sieviete plati un vēlīgi smaidīja un jautāja:

— Tad tu beidzot esi klāt — ko?

Neapdomādamies atbildēju:

— Jā.

Viņa satvēra manus plecus un cieši, cieši apskava, tad spieda man abas rokas, acīs viņai saskrēja asaras un ritēja pār vaigiem, bet viņa nebeidza mani glaudīt, apskaut un nerimdamās atkārtoja:

— Tu nemaz tik ļoti nelīdzinies savai mātei, kā es cerēju, bet vienalga — priecājos tevi redzēt! Mīļais, mīļais, man liekas — es

varētu tevi apēst! Bērni, tas ir jūsu brālēns Toms — sasveicinieties ar viņu.

Bet bērni nodūra galvas, iebāza pirkstus mutē un paslēpās aiz mātes. Viņa trieca tālāk:

— Liza, steidzies, padod viņam siltas brokastis. Bet varbūt tu jau pabrokastoji už tvaikoņa?

Teicu, ka brokastoju uz kuģa. Tad viņa steidzās uz mājas pusi, vilkdama mani aiz rokas, bet bērni skrēja mums nopakaļ. Kad iegājām mājā, viņa mani nosēdināja pītā krēslā, bet pati apsēdās uz zema soliņa man priekšā, satvēra abas manas rokas un sacīja:

— Tagad varu tevi labi aplūkot! Ak kungs, cik daudz gadu esmu pēc tā ilgojusies — visus šos garos gadus, un beidzot tas ir piepildījies! Mēs tevi gaidījām jau vairākas dienas. Kāpēc tā aizkavējies? Vai tvaikonis uzsēdās uz sēkļa?

— Jā, kundze, tas.. .

— Nesaki — kundze, saki — krustmāte Sallija. Kur tad tas uzsē­dās?

Nezināju, ko īsti atbildēt, jo nevarēju uzminēt, vai gaidītais tvaikonis braucis augšup vai lejup pa upi. Bet man vienmēr ir laba nojauta; un šoreiz tā man teica, ka kuģis braucis augšup pa upi uz Orleānu. Tomēr daudz tas man nelīdzēja, nezināju lejasteces sēkļu nosaukumus. Sapratu, ka man vai nu jāizdomā nosaukums, vai jāizliekas, ka esmu aizmirsis liktenīgā sēkļa vārdu. Tad manu prātu apgaismoja kāda doma un es iesaucos:

— Sēklis neko daudz nekaitēja — tas aizkavēja mūs tikai mazliet. Bet mums pārsprāga cilindra galva.

— Žēlīgais Dievs! Vai kādu ievainoja?

— Nē, nevienu! Tikai viens nēģeris nogalināts!

— Tad jums laimējies, dažreiz tādos gadījumos cilvēkus ievaino. Pirms diviem gadiem Ziemassvētkos tavs tēvocis Sailass brauca no Jaunorleānas uz tvaikoņa «Lalli Rūk», tam pārsprāga cilindrs un sakropļoja kādu cilvēku. Liekas, viņš pēc tam nomira. Viņš bija baptists. Tavam tēvocim Sailasam pazīstama kāda ģimene Batonrūžā, tā ļoti, labi pazina šā cilvēka tuviniekus. Jā, tagad atceros — viņš nomira. Sākās gangrēna, un viņam bija jāamputē kāja. Bet tas viņu neglāba. Jā, viņam sākās gangrēna — atmira kāja. Viņš viss kļuva zils,un mira, cerēdams uz laimīgu augšāmcelšanos. Runāja, ka esot bijis baismīgi uz viņu skatīties. Tavs tēvocis katru dienu brauca uz pilsētu tevi sagaidīt. Viņš aizbrauca arī šodien, pirms nepilnas stundas, un kuru katru mirkli atgriezīsies. Tev vajadzēja viņu uz ceļa satikt — vai tu neredzēji?— tāds vecāks vīrs ar . . .

— Nē, es neko neredzēju, krustmāte Sallija. Tvaikonis piestāja pavisam agri tumsā, es atstāju savu bagāžu piestātnē, tad izgāju

apskatīt pilsētu un apkārtni, lai nosistu laiku un neierastos pie jums pārāk agri, un atnācu pa citu ceļu.

— Kam tu atdevi savu bagāžu?

— Nevienam.

— Bērns, to taču nozags!

— Nē, es to labi noslēpu,— atbildēju.

— Bet kā tu uz tvaikoņa tik agri paēdi brokastis?

Atkal biju uz plāna ledus, bet sacīju:

— Kapteinis ieraudzīja mani uz klāja un teica, lai es labāk kaut ko ieēdot, iekams izkāpjot krastā. Viņš aizveda mani salonā, kur bro­kasto virsnieki, un krietni mani paēdināja.

Jutos tik neveikli, ka nespēju viņas vārdos klausīties. Visu laiku domāju, kā varētu aizvest bērnus sānis un no viņiem izzināt, kas es tāds esmu. Bet nekādi nevarēju pakustēties, misis Felpsa runāja bez apstājas. Man pārskrēja auksti drebuļi, jo viņa pēkšņi sacīja:

— Es te pļāpāju, un tu neesi man pastāstījis nevienu vārdu par māsu un pārējiem. Tagad es mazliet paklusēšu, bet runā tu, pastāsti man visu par viņiem, par ikvienu — kā viņiem klājas, ko viņi dara un ko viņi lika man pateikt, un visu pārējo, kas tev vien ienāk prātā.

Redzēju, ka nu esmu sprukās un pamatīgās turklāt. Līdz šim augstākā vara bija man palīdzējusi, bet tagad tiešām stingri uzskrēju uz sēkļa. Redzēju, ka nav nozīmes turpināt—jāpadodas un jāpaceļ rokas; Sacīju pats sev — te nu atkal jārunā patiesība. Atyēru muti, lai sāktu, bet viņa satvēra mani, aizgrūda aiz gultas gala un iesaucās: <;

— Tur viņš nāk! Noliec galvu zemāk — tā būs labi, tagad tevi nevar redzēt. Sēdi klusi, it kā tevis te nebūtu. Izjokošu viņu. Bērni, nesakiet ne vārda!

Redzēju, ka nav izejas. Bet nebija nozīmes bēdāties: viss, ko varēju darīt, bija klusēt un gaidīt zibens spērienu.

Es tikai pa acu galam paskatījos uz veco džentlmeni, kad viņš nāca iekšā, tad viņu aizklāja gulta.

Misis Felpsa piesteidzās viņam klāt un vaicāja:

— Vai viņš atbrauca?

— Nē,— atbildēja viņas vīrs.

— Žēlīgais Dievs!— viņa iesaucās.— Kas gan viņam varēja notikt?

— Nevaru iedomāties,— vecais džentlmenis sacīja,— un jāsaka — esmu drausmīgi satraukts!

— Satraukts?—viņa atjautāja.— Es, liekas, sajukšu prātā. Viņš laikam ir atbraucis, un tu viņu uz ceļa nepamanīji. Es zinu, ka tā ir noticis — kaut kas man to it kā saka.

— Bet, Sallij, es taču nevarēju viņu nepamanīt uz ceļa — tu taču to zini.

— Vai manu dieniņ, ko tagad teiks māsa! Viņš taču ir atbraucis, un tu viņu esi palaidis garām. Viņš . . .

— Neuztrauc mani vēl vairāk, es jau tā esmu uztraucies. Nezinu, kā to izskaidrot. Mans prāts to neaptver, un es klaji atzīstos, ka esmu izbijies. Nav nekādu cerību, ka viņš atbraucis; ja būtu nācis pa ceju, es nekad viņam nebūtu pabraucis garām. Sallij, tas ir briesmīgi, briesmīgi — kaut kas noticis tvaikonim!

— Sailas! Paskaties uz ceļu — tur —,vai kāds nenāk?

Viņš pieskrēja pie loga — gultas galvgalī — un deva iespēju misis Felpsai izmantot šo gaidīto brīdi. Viņa ātri noliecās gultas kājgalī, pagrūda mani, un es izvēlos priekšā. Kad viņš atkal novērsās no loga, viņa stāvēja, smaidīdama un starodama kā saule, bet es viņai blakus — sašļucis un vienos sviedros. Vecais džentlmenis iepleta acis un jautāja:

— Kas tad tas tāds?

— Kā tu domā, kas viņš varētu būt?

— Nav ne jausmas. Kas viņš tāds ir?

— Toms Sojers!

Dieva vārds, es gandrīz vai stāvus iegrimu zemē! Bet nebija laika atjēgties, vecais vīrs sagrāba manu roku un kratīja bez gala, un viņa sieva nemitīgi lēkāja ap mums smiedamās un raudādama, un tad abi sāka mani iztaujāt par Sidu un Mēriju, un pārējiem dzimtas locekļiem.

Taču viņu prieks bija niecīgs, salīdzinot ar manējo, jo jutos kā no jauna piedzimis, tik laimīgā kārtā uzzinājis,, kas es esmu.

Viņi neatlaidās no manis veselas divas stundas, un beidzot, kad mani žokļi bija tik noguruši, ka vairs nespēju kustēties, es biju viņiem izstāstījis par savu ģimeni, gribu teikt — par Sojeru ģimeni, vairāk nekā par sešām Sojeru ģimenēm kopā. Un pastāstīju, kā mums pārsprāga cilindra galva Vaita upes grīvā un ka mums tā bija trīs dienas jālabo. Viss mans stāsts iedarbojās ticami un pirmšķirīgi, viņi no tā saprata tikai, ka kuģa remontam bija vajadzīgas trīs dienas. Ja es cilindra vietā būtu nosaucis skrūves galvu, viņi ari tam noticētu.

Vienā ziņā jutos tīri labi, bet otrā atkal diezgan nelāgi. Tēlot Tomu Sojeru bija viegli un ērti, bet vienīgi tik ilgi, līdz izdzirdēju tvaikoni pukšķam pa upi. Sacīju sev: ja nu Toms Sojers brauc ar šo tvaikoni? Un ja nu viņš pēkšņi ienāk šai istabā un nosauc manu vārdu, iekams pagūstu dot mājienu, lai viņš klusē? To es nekādi nedrīkstēju pieļaut, tas nekur nederēja. Man jāiet pa ceļu un jāgaida viņš. Tad nu teicu radiniekiem, ka man jābrauc uz pilsētu un jāpievāc sava bagāža. Vecais džentlmenis gribēja nākt man līdzi, bet es atbildēju, ka protu pats vadīt zirgu un ka negribu viņu apgrūtināt.