Haklberija Fina piedzīvojumi

Astotā nodaļa

Kad pamodos, saule jau bija tik augstu, it kā pulkstenis būtu astoņi. Gulēju zālē vēsajā paēnā, visu pārdomādams, jutos atpūties, labā omā un apmierināts. Varēju saskatīt sauli pa dažām spraugām lapotnē, bet visapkārt auga lieli koki, kas meta tumšas ēnas. Sur tur, kur gaisma spiedās starp lapām, zeme bija raiba, un šie raibumi šūpojās, tas liecināja, ka pūta neliels vējš. Uz kāda zara sēdēja divas vāverītes un, manī lūkodamās, draudzīgi čakstināja.

Jutos ļoti laisks — negribējās celties un vārīt brokastis. Atkal biju iesnaudies, kad šķita — saklausīju dobju «bum!» pāri upei. Uztrūkos no miega, atspiedos uz elkoņa un klausījos — atkal dzirdēju dobju dunoņu. Pielēcu kājās, paskatījos pa spraugu krūmājos un ieraudzīju lielus mutuļus virs ūdens iepretim piestātnei. Un arī pats tvaikonītis brauca lejup pa upi, pilns ar pasažieriem. Es tagad visu sapratu.

Bum-bum!

Redzēju, ka balti dūmi novērpjas gar tvaikonīša sāniem. Viņi šāva ar lielgabalu pāri ūdenim, lai mans līķis uzpeldētu.

Es biju stipri izsalcis, bet neuzdrošinājos iekurt uguni, jo viņi varēja ieraudzīt dūmus. Tā es sēdēju, vēroju šāviņu dūmus un klausījos lielgabala dunā. Upe šeit bija vienu jūdzi plata un allaž izskatījās skaista vasaras rītā — man būtu ļoti paticis noskatīties, kā viņi meklē manas mirstīgās atliekas, ja vien netrūktu, ko likt uz zoba. Tad atcerējos, ka ļaudis mēdz ielikt dzīvsudrabu maizes klaipos un iesviest tos ūdenī, tie allaž aizpeldot līdz slīkonim un apstājoties. Nolēmu pavērot, vai kāds klaips neatpeldēs līdz manim. Aizgāju uz to salas krastu, kas atradās iepretim Ilinoisai, skatījos, vai ne­laimēsies,— un nebiju vīlies. Milzīgs klaips peldēja šurp — es jau gandrīz biju aizsniedzis to ar garu nūju, bet man paslīdēja kāja, un klaips aizpeldēja tālāk. Protams, šai vietā straume pienāca vistuvāk krastam — es to jau zināju. Bet vēlāk atpeldēja otrs klaips, un to es ieguvu. Izņēmu tapu, izkratīju ārā dzīvsudrabu un laidu zobus darbā. Tā bija ceptuves maize, ko ēd smalkāki ļaudis, nevis vienkāršo ļaužu kukurūzas plācenis.

Iekārtojos ērti uz kāda koka stumbra starp lapām, ēdu maizi, vēroju tvaikonīti un jutos lieliski. Tad man ienāca prātā kāda doma: laikam atraitne vai mācītājs, vai kāds cits būs lūguši Dievu, lai šī maize nokļūtu pie manis, un tas bija noticisl Tad taču ir kāda nozīme, ja cilvēks — atraitne vai mācītājs — lūdz Dievu, tikai manas lūgša­nas nepiepildās, jo vienīgi labie lūdzēji tiek uzklausīti.

Uzsmēķēju pīpi, kūpināju to labu laiku un turpināju vērot. Tvaiko- nītis ļāvās straumei", un es apsvēru, ka man būs izdevība redzēt ļaudis uz klāja, kad tvaikonītis brauks garām. Un tas piebrauks tuvu, tāpat kā maizes klaips. Kad tvaikonītis jau bija gandrīz klāt, nodzēsu pīpi, aizgāju turp, kur izmakšķerēju klaipu, un nolikos garšļaukus krastā aiz kāda nokrituša koka stumbra. Pa zaru žākli varēju labi skatīties..

Beidzot kuģītis aizsniedza salu un pienāca tik tuvu, ka ļaudis būtu varējuši izkāpt krastā, ja vien izmestu laipu. Gandrīz visi bija uz klāja. Mans tēvs, tiesnesis Tečers, Bekija Tečera, Džo Hārpers un Toms Sojets, un viņa vecā krustmāte Pollija, arī Sids un Mērija, un vēl daudzi citi. Visi runāja par slepkavību, bet kapteinis iejaucās un teica:

— Tagad vērojiet uzmanīgi! Seit straume pienāk tuvu salai, un varbūt viņš ir izskalots malā vai kaut kur aizķēries krūmos pie ūdens. Es vismaz to ceru.

Bet es to necerēju.

Visi sapulcējās un noliecās pār margām, gandrīz lūkodamies man sejā, tik uzmanīgi, cik vien spēdami. Es viņus visus varēju labi saskatīt, bet viņi mani neredzēja. Tad kapteinis iesaucās:

— Atkāpties!

Lielgabals tā nodārdēja, ka gandrīz kļuvu kurls no trokšņa un akls no dūmiem, un man šķita, ka esmu pagalam. Ja viņi būtu izšāvuši īstus lādiņus, tad tiešām atrastu līķi, kuru meklēja. Bet, paldies Dievam, nebiju ievainots. Tvaikonītis aizpeldēja tālāk un pazuda no mana redzes loka, aizgriezdamies gar salas izliekumu. Vēl pāris reižu dzirdēju lielgabalu dunu aizvien tālāk un tālāk, un tā atkārtojās vēl kādu stundu, tad es to vairs nedzirdēju. Sala bija trīs jūdzes gara. Manuprāt, tagad viņi bija aizbraukuši līdz pašam salas galam un nu meklēšanai meta mieru. Bet tā nebija. Tvaikonītis apbrauca salas galu un devās ar tvaiku augšup pa kanālu Misūri pusē, un šad tad atkal izšāva no lielgabala. Pārgāju salas otrajā pusē un vēroju viņus. Kad viņi nokļuva līdz salas augšgalam, tad beidza šaut, virzījās uz Misūri pusi un aizbrauca mājās — uz pilsētiņu.

Tagad zināju, ka esmu drošībā. Neviens vairs nenāks mani meklēt. Izņēmu no laivas savas mantas un uzslēju jauku telti meža biezoknī. So telti veidoju no segām, zem tām noliku savus piederumus, lai tie būtu nosargāti pret lietu.

Izmakšķerēju samu un uzšķērdu to ar zāģi. Kad saule norietēja, iekūru ugunskuru un gatavoju vakariņas. Tad izliku makšķeres, lai noķertu kādu zivi brokastim.

Kad satumsa, atsēdos pie ugunskura, uzsmēķēju un būtu bijis ļoti apmierināts, ja pamazām nesāktu mocīt vientulība, es aizgāju krastā un klausījos straumes čalā, skaitīju zvaigznes, garām peldošos baļķus un plostus, tad aizgāju gulēt, jo tas ir pats labāķais, kā aizvadīt laiku, ja esi vientuļš; tad skumjas drīz pāriet.

Tā nodzīvoju trīs dienas un trīs naktis. Nekādas pārmaiņas — vienmēr tas pats. Staigāju, izpētīdams salu. Es biju tās saimnieks, tā sakot, viss te piederēja man, un es vēlējos to iepazīt, bet galvenokārt gribēju nosist laiku.

Atradu daudz zemeņu — lielas un nobriedušas, atradu zaļas vasa­ras vīnogas, vēl neienākušās ērkšķogas, jau sāka parādīties zaļas melleņu ogas. Nospriedu, ka tās visas man noderēs.

Tā klaiņoju pa biezo mežu, līdz šķita, ka neesmu tālu no salas lejasgala. Man līdzi bija bise, bet vēl neko netiku nošāvis — bise man bija vairāk aizsardzībai, lai gan domāju, ka nošaušu kādu meža zvēru savas mītnes tuvumā.

Gandrīz uzkāpu kādai pamatīgai čūskai, tā aizlocījās zālē starp puķēm, es devos tai pakaļ, cerēdams to nošaut. Tā skriedams, pēkšņi gandrīz vai ielēcu kāda ugunskura pelnos, kas vēl dūmoja.

Mana sirds krūtīs sāka smagi dunēt. Es vairs nekavējos ne mirkli, nolaidu bises gaili un uz pirkstgaliem žagos atpakaļ, cik ātri vien varēdams. Sad tad apstājos biezoknī un klausījos, bet tik smagi elsu, ka neko nespēju sadzirdēt. Nogāju vēl kādu gabalu, tad atkal klausījos, un tā vairākkārt. Kad ieraudzīju celmu, tas man šķita cilvēks, kad uzminu zariņam un tas salūza, šķita, it kā kāds pārlauztu man elpu, atstādams man īsāko daļu.

Atgriezos savā nometnē visai sašļucis, mana guzna bija bez gremokļa, bet teicu sev, ka patlaban nav īstais laiks noņemties ar niekiem. Sakravāju visas savas mantas laivā, lai tās nedurtos acīs, izdzēsu uguni, izkaisīju pelnus tā, lai tie izskatītos pēc pērnā gada ugunskura vietas, un tad uzkāpu kokā.

Manuprāt, nosēdēju kokā divas stundas, bet neko neredzēju, neko nedzirdēju — tikai iedomājos, ka redzu un dzirdu nezin ko. Nevarēju augšā sēdēt mūžīgi, tāpēc beidzot nokāpu zemē un, ieslēpies visbiezā­kajā mežā, visu laiku turēju acis vaļā. Ēdu tikai ogas un savu brokastu atliekas.

Vakarā biju ļoti izsalcis. Kad kļuva ļoti tumšs, iekāpu laivā un, iekams uzlēca mēness, aizbraucu pāri uz Ilinoisas krastu — kādu ceturtdaļjūdzi. Iegāju mežā, izvārīju sev vakariņas un biju jau nolēmis pavadīt nakti šeit, kad dzirdēju troksni — klipata-klap, kli- pata klap, klipata-klap— un sacīju sev: auļo zirgi! Tūlīt sadzirdēju arī cilvēku balsis. Cik ātri varēdams, saliku visu laivā un tad ielīdu mežā, lai novērotu. Nebiju vēl tālu aizgājis, pēkšņi dzirdu — kāds vīrietis saka:

— Labāk apmetīsimies šeit, ja atradīsim labu vietu. Zirgi ir līdz nāvei nodzīti. Apskatīsimies.

Es vairs negaidīju, atstūmos no krasta un ātri aizbraucu. Piesēju laivu vecajā vietā un nolēmu tajā pārgulēt.

Taču nekāda lielā gulēšana neiznāca. Man bija jādomā. Un katru reizi, tiklīdz atmodos, šķita, ka mani kāds sagrābj aiz rīkles. Miegs mani neatspirdzināja. Beidzot atzinu: tā nevar dzīvot — jāuzzina, kas te bez manis atrodas uz salas, man viņš jāatrod, kaut vai es pārplīstu. Un tūlīt sajutos labāk.

Ķēros pie airiem un atīros no krasta pāris soļu, tad ļāvu laivai slīdēt krasta ēnā. Spīdēja mēness, un ārpus ēnas bija tik gaišs kā dienā. Braucu kādu stundu. Viss bija kluss, nekustīgs, iegrimis dziļā snaudā. Biju gandrīz jau aizsniedzis salas galu. Sāka pūst neliels, dzestrs vējš, tā bija zīme, ka nakts beigusies. Pagriezu laivu krastā, paņēmu bisi un ielavījos mežā. Nosēdos uz kāda stumbra un skatījos caur lapām. Redzēju, ka mēness atstāj savu sargvietu un krēsla apklāj upi. Bet pēc neilga laika ieraudzīju bālu svītru pāri koku galotnēm un sapratu, ka aust diena. Tad paņēmu bisi un devos turp, kur biju nejauši ieraudzījis ugunskuru. Ik mirkli apstājos, lai klausītos. Bet man nelaimējās — nevarēju atrast ugunskura vietu.

Taču pēc brītiņa koku biezoknī ieraudzīju uguns spīdumu. Lēni un piesardzīgi tam tuvojos. Drīz biju pienācis pietiekami tuvu, lai visu saredzētu. Uz zemes gulēja cilvēks! Es gandrīz vai noģību. Viņš bija pārvilcis segu pāri galvai un gulēja ļoti tuvu ugunij. Apsēdos aiz kāda krūma sešu pēdu atstatumā un nenovērsu no viņa acis. Tagad apkārt bija jau pelēka krēsla. Drīz vīrs nožāvājās, izstaipījās un nometa segu.

Tas bija mis Votsonas Džims! Es kļuvu priecīgs, viņu ieraugot. Iesaucos:

— Hello, Džim!— un izlēcu no krūma.

Viņš pielēca kājās un lūkojās manī ar tramīgu skatienu. Tad viņš nokrita uz ceļiem, salika rokas un lūdzās:

— Nemoki mani, es nekad neesmu darījis ļaunu mirušo gariem. Man miroņi vienmēr patikuši, esmu tos visādi apkopis. Ej atpakaļ upē, kur tu mājo, un nedari neko vecajam Džimam, kas vienmēr bijis tavs draugs.

Es drīz vien liku viņam saprast, ka neesmu miris. Tik ļoti priecājos, ieraugot Džimu! Tagad vairs nebiju vientuļš. Teicu viņam, ka nebai­dos no viņa, ja vien viņš nenodos mani ļaudīm. Es stāstīju, bet viņš sēdēja, skatījās uz mani un neatbildēja neko. Beidzot es piebildu:

— Ir jau pavisam gaišs. Gatavosim brokastis. Piesvied malku ugunij.

— Kāda jēga uzkurt uguni, lai vārītu zemenes un citus niekus? Bet tev taču ir bise. Ar to mēs varam palūkot kaut ko labāku nekā zemenes.

— Zemenes un citi nieki?— es sacīju.— Vai no tā tu pārtiec?

— Es neko citu nevarēju atrast,— viņš atbildēja.

— Cik ilgi tu esi uz salas, Džim?

— Atnācu pēc tās nakts, kad tevi nokāva.

— Ko? Visu šo laiku?

— Jā, patiesi.

— Un tu ēdi tikai šitādus draņķus?

— Jā, neko citu.

— Tad tu esi nāvīgi izbadējies?

— Man liekas, es varētu apēst zirgu. Varētu gan! Un cik ilgi tu esi uz salas?

— Kopš tās nakts, kad mani nokāva.

— Ko tu saki! Bet no kā tu pārtiec? Tev gan ir bise. Jā, patiesi tev ir bise. Tas ir labi. Tagad nošauj kaut ko, es uzkuršu uguni.

Mēs aizgājām līdz laivai, un, kamēr Džims sakūra ugunskuru zālainā vietā starp kokiem, es atnesu miltus, speķi un kafiju, kafijas kannu un pannu, cukuru un skārda krūzītes. Nēģeris bija mēms aiz brīnumiem, jo domāja, ka esmu visu ieguvis ar burvestības spēku. Es noķēru arī lielu zivi, Džims ar savu nazi to iztīrīja un izcepa.

Kad brokastis bija gatavas, izstiepāmies zālē un ēdām visu pavisam karstu. Džims pieēdās līdz acīm, jo bija ļoti izbadējies. Labi paēduši, atlaidāmies garšļaukus un atpūtāmies. Pēc kāda brīža Džims jautāja:

_— Bet klausies, Hak, ko tad nokāva tajā būdā, ja ne tevi?

Tad es viņam visu izstāstīju, un viņš teica, ka tas esot lieliski. Pat Toms Sojers nebūtu varējis izdomāt labāku plānu par manējo. Tad es jautāju:

— Kā tu te gadījies un kā šeit nokļuvi, Džim?

Viņš izskatījās apjucis un kādu mirkli neatbildēja. Tad sacīja:

— Varbūt es labāk neteikšu.

— Kāpēc, Džim?

— Man ir iemesli. Bet tu nevienam neteiksi, ja tev pastāstīšu, Hak?

— Lai mani sasper zibens, ja to daru, Džim.

— Nu labi. Es ticu tev, Hak. Es . . . es aizbēgu.

— Džim!

— Bet tu taču teici, ka nevienam nestāstīsi,— tu man to apsolīji, Hak.

— Jā, apsolīju. Teicu, ka nestāstīšu, un savu vārdu turēšu. In­diāņa godavārds. Lai mani sauc par negodīgu abolicionistu* un nicina mani par klusēšanu — man vienalga. Es nevienam neko neteikšu un tikpat tur vairs neatgriezīšos. Tā, un tagad pastāsti man visu.

— Redzi, tas bija tā. Vecā mis Votsona mani knābāja visu laiku un izturējās pret mani ļoti bargi, bet to viņa vienmēr solījās, ka nepārdošot mani Orleānā*. Bet tad es ievēroju, ka pēdējā laikā pie

mums vienmēr grozās kāds nēģeru tirgotājs, un mani sagrāba bailes. Tā es vienu vakaru vēlā stundā pielavījos pie durvīm, tās nebija gluži ciet, un dzirdēju, ka vecā mis teica atraitnei — šī pārdošot mani Orleānā. Atraitne to negribēja, bet vecā mis teica, ka dabūšot astoņ­simt dolāru par mani un tā taču esot liela nauda, kuru būtu žēl aizlaist vējā. Atraitne lūkoja viņu atrunāt, lai tā nedarot, bet es tālāk vairs neklausījos . . . Devu kājām vaļu.

Noskrēju lejup pa kalnu un gribēju nospert kādu laivu augšpus pilsētas, bet visapkārt vēl bija ļaudis. Tad paslēpos kādā vecā mucinieku darbnīcā krastā, lai nogaidītu, līdz visi aizies. Tur es pavadīju nakti. Jo visu laiku kāds slaistījās tuvumā. Apmēram sešos garām sāka braukt daudz laivu; ap astoņiem vai deviņiem katrā laivā braucēji runāja, ka tavs tēvs atnācis pilsētā un stāstījis — tu esot nokauts. Pēdējās laivās brauca daudz lēdiju un džentlmeņu, lai redzētu vietu, kur tas noticis. Daži piestāja krastā un mazliet atpūtās, iekams brauca pāri upei, un no viņu runām uzzināju visu par tavu nogalēšanu. Es biju ļoti noskumis par to, ka esi nokauts, Hak, bet tagad vairs tāds neesmu.

Es tur gulēju skaidās visu dienu. Biju izsalcis, bet nebaidījos, jo zināju, ka mis un atraitne pēc brokastīm aizbrauks līdzi visiem un domās, ka es mazā gaismiņā esmu izdzinis lopus, tāpēc ievēros manu nozušanu tikai vakarā. Tāpat citi vergi nepamanīs manu nozušanu, jo tie arī izies savā vaļā, tiklīdz abas vecās nemaisīsies pa kājām.

Kad satumsa, sāku iet gar upes krastu un nogāju apmēram divas jūdzes, varbūt pat vairāk, līdz apkārtnē vairs nebija māju. Es jau biju izdomājis, ko darīt. Redzi, ja es sukātu prom kājām, manas pēdas uzostu suņi, ja es nozagtu laivu un pārceltos pāri, to sāktu meklēt un zinātu, ka esmu otrā krastā, un arī tur sadzītu manas pēdas. Tāpēc nolēmu, ka jāsameklē plosts, jo tas neatstāj pēdas.

Te ieraudzīju uguntiņu izpeldam aiz pagrieziena, iebridu ūdenī un, stumdams pa priekšu garu baļķi, nopeldēju līdz upes vidum; tur ieslēpos starp peldošajiem kokiem un, galvu pieliecis, peldēju pret straumi turp, kur tuvojās plosts. Piepeldēju tam klāt un pieķēros plosta pakaļgalam. Mēnesi aizklāja mākoņi, un kļuva tumšs. Es uzrāpos uz plosta un izstiepos uz baļķiem. Vīri bija plosta vidū, un tur dega laterna. Upē ūdens cēlās, straume bija spēcīga, un es rēķināju, ka ap četriem rītā būšu jau aizbraucis divdesmit piecas jūdzes lejup pa upi, tur varēšu ienirt un pirms ausmas izpeldēt krastā — Ilinoisas mežos.

Bet man nelaimējās. Kad plosts tuvojās salai, kāds vīrs nāca uz pakaļgalu ar laternu. Man vairs nebija nozīmes gaidīt, ielaidos ūdenī un peldēju uz salu. Domāju, ka viegli varēšu izkāpt krastā, bet nekā — tur bija pārāk stāvs. Vajadzēja aizpeldēt līdz salas otram galam, tur atradu labu vietu. Iegāju mežos un nosolījos vairs neielais­ties ar plostiem, kur staigā ar laternām. Man cepurē bija paslēpta pīpe, tabakas vīkšķis un daži sērkociņi. Tie nebija samirkuši, un tad es kļuvu priecīgs.

— Un tev nebija ne gaļas, ne maizes, ko ēst, visu šo laiku? Kāpēc tu nenoķēri ūdens bruņurupučus?

— Kā lai es tos būtu noķēris? Tos nevar sagrābt ar plikām rokām, tie jānosit ar akmeni. Bet kā es to varēju izdarīt naktī? Un dienā es nedrīkstēju rādīties krastā.

— Tā gan. Tev, protams, visu laiku bija jāslēpjas mežā. Vai tu dzirdēji, kā viņi šāva ar lielgabalu?

— Jā, es zināju, ka tas ir tevis dēļ. Redzēju, kā viņi te brauca garām, es vēroju caur krūmiem.

Garām aizlidoja daži jauni putnēni, palidoja vienu divus jardus un atkal nometās zemē. Džims teica — tas uz lietu. Tā lidinājoties ari cālēni, un tikpat zīmīgs viņam šķita jauno putnu lidojums. Gribēju dažus no putniem saķert, bet Džims neļāva. Viņš teica — tas nozīmē­jot nāvi. Viņa tēvs reiz gulējis smagi slims, un viens no bērniem noķēris jaunu putnu, tad viņa vecāmāte teikusi, ka tēvs miršot,— un viņš tik tiešām nomiris.

Džims vēl piebilda, ka nekad nevajagot skaitīt ēdamvielas, no kurām jāgatavo pusdienas, tas arī nesot nelaimi. Tāpat arī nelaba zīme esot, ja kāds izpurinot galddrānu pēc saulrieta. Un, ja kādam cilvēkam piederot bišu strops un šis cilvēks nomirstot, tas jāpasakot bitēm, iekams saule uzlec nākamajā rītā, citādi visas bites kļūstot gurdenas, nevācot medu un nobeidzoties. Džims apgalvoja, ka bites nedzeļot plānprātiņiem, bet es tam neticēju, jo vairākkārt biju izmēģinājis pie sevis un tās man nedzēla.

Dažus nostāstus par šīm pazīmēm es biju jau dzirdējis agrāk, bet ne visu. Džims zināja katru pazīmi. Viņš teica, ka zinot gandrīz visu. Atbildēju, ka, manuprāt, visas pazīmes rāda tikai uz nelaimi, un jautāju, vai nav arī pazīmju, kas vēsta laimi. Viņš atbildēja:

— Visai maz — un tās nevienam nepalīdz. Kāpēc tu gribi zināt, vai nāks laime? Lai to atvairītu?

Un viņš piebilda:

— Ja tev rokas un krūtis apaugušas matiem, tas nozīmē, ka būsi bagāts. Nu šāda pazīme ir noderīga, jo tā vēsta tālu nākotni. Redzi, tu vari kādu laiku būt trūcīgs, zaudēt dūšu un sev padarīt galu, ja tev ši pazīme nevēstītu, ka būsi kādreiz bagāts.

— Vai tev rokas un krūtis ir apaugušas matiem, Džim?

— Kāpēc tu tā jautā? Vai neredzi pats, ka esmu Spalvains?

— Vai tad tu esi bagāts?

— Nē, bet es reiz biju bagāts un atkal būšu bagāts. Man reiz bija četrpadsmit dolāru, bet es sāku tirgoties un visu pazaudēju.

— Kā tad tu tirgojies, Džim?

— Es vispirms iegādājos lopus.

— Kādus lopus?

— Mājlopus. Zini. Desmit dolārus ieguldīju govī. Bet vairāk gan neizsviedīšu naudu par lopiem. Tā govs nosprāga manās rokās.

— Tā tu pazaudēji desmit dolāru?

— Nē, ne visus. Pazaudēju tikai deviņus. Pārdevu govs ādu ģērētājam par vienu dolāru un desmit centiem.

— Tad tev palika pieci dolāri un desmit centi. Vai tu vēl spekulēji?

— Nuka. Tu pazīsti to vienkāji nēģeri, kas pieder vecajam Bredijam? Viņš nodibināja banku un teica: kas tajā ieguldīšot vienu dolāru, gada beigās dabūšot četrus dolārus. Un tā saskrēja visi nēģeri, bet tiem nebija daudz naudas, ko ieguldīt. Es biju vienīgais, kam tik liela nauda. Teicu, ka ieguldīšu vairāk nekā četrus dolārus un, ja nesaņemšu atpakaļ vairāk, tad pats nodibināšu banku. Protams, šis nēģeris negribēja mani ņemt savā biznesā, teica, ka neesot pietiekami daudz apgrozījumu divām bankām, lai es ieguldot piecus dolārus, viņš man gada beigās izmaksāšot trīsdesmit piecus.

Tā es darīju. Nolēmu, ka trīsdesmit piecus dolārus ieguldīšu citur, lai mana bagātība pieaug. Bet bija kāds nēģeris, vārdā Bols, tas bija izvilcis malā plakandibena laivu, un viņa kungs to nezināja. Es nopirku no Bola šo laivu un teicu, ka atdošu viņam trīsdesmit piecus dolārus gada beigās, bet kāds naktī laivu nozaga, un otrā dienā vienkājis nēģeris paziņoja, ka banka izputējusi. Tā neviens no mums neko nedabūja.

— Ko tu darīji ar desmit centiem, Džim?

— Gribēju tos izdot, bet sapnī man kāda balss teica, lai atdodot tos nēģerim Bileāmam, ko mēdza saukt par Bileāma ēzeli*, jo viņš tiešām bija tāds paviegls galvā. Visi apgalvoja, ka viņam esot laimīga roka, bet man, es redzēju, pavisam neveicās. Sapnī man teica, lai Bileāms ieguldot šos desmit centus un man viņš atdošot peļņu. Bileāms paņēma naudu, un, kad viņš bija baznīcā, mācītājs sprediķī teica, ka to, ko dodam nabagajiem, mēs dodam Tam Kungam, kas mums atmaksāšot simtkārtīgi. Tad Bileāms iedeva desmit centus nabagajiem un pats gaidīja, kas no tā iznāks.

— Bet kas tad iznāca, Džim?

— Nekas neiznāca. Es nekādi vairs nevarēju sakrāt naudu, un arī Bileāms to nevarēja. Nekad vairs nedošu nevienam naudu, ja nebūs nodrošinājuma. Tas Kungs atdošot šo naudu simtkārtīgi, teica mācī­tājs! Es būtu laimīgs, ja varētu atdabūt tikai savus desmit centus.

— Gan jau būs labi, Džim, kādreiz jau tu būsi bagāts.

— Jā. Arī tagad esmu bagāts, ja tā paskatās. Es piederu pats sev un esmu astoņsimt dolāru vērts. Kaut man būtu šī nauda, vairāk es ar negribētu.