Haklberija Fina piedzīvojumi

Treša nodaļa

Otrā rītā dabūju krietnu brāzienu no vecās mis Votsonas par savu apģērbu, bet atraitne nerājās, tikai notīrīja sveču taukus un mālzemes pikas un izskatījās tik bēdīga, ka nolēmu kādu laiku būt rātns, ja vien to spēšu. Tad mis Votsona ievilka mani nomaļā istabā un lūdza Dievu, bet no tā nebija nekāda labuma. Reiz viņa man ieteica lūgt Dievu katru dienu, tad es dabūšot visu, ko lūgšot. Bet tā nebija. Es jau mēģināju. Kādreiz dabūju makšķeres auklu, bet bez āķiem. Un bez āķiem tā man nederēja. Mēģināju trīs vai četras reizes izlūgties āķus, bet manas lūgšanas neiedarbojās. Beidzot lūdzu mis Votsonu, lai viņa palūdz manā vietā, bet viņa nosauca mani par muļķi. Viņa tomēr nepaskaidroja, kālab esmu muļķis, un es to nekādi nevarēju izdibināt.

Vienreiz apsēdos mežā un ilgi domāju par tām lietām. Ja cilvēks var iegūt visu, ko viņš no Dieva lūdz, kāpēc tad mācītājs Uinns nevar atgūt naudu, ko pazaudējis uz cūkām? Kāpēc atraitne nevar atgūt savu nozagto sudraba šņaucamās tabakas dozi? Kāpēc mis Votsona nespēj uzbaroties? Nē — es teicu pats sev — no tā nekas nevar iznākt. Pastāstīju savas domas atraitnei, un viņa atbildēja, ka cilvēks ar lūg­šanām varot iegūt tikai «garīgus labumus». To es nespēju saprast, bet viņa man paskaidroja savu vārdu nozīmi — man esot jāpalīdz citiem cilvēkiem un jādara viss citu cilvēku labā, un jādomā vienmēr par citiem, nevis par sevi. Tad jau man savās domās jāpiemin arī mis Votsona!

Aizgāju mežā un ilgi pārdomāju, taču neatradu viņas uzskatos neko labu — tas bija izdevīgi tikai citiem cilvēkiem, tāpēc beigās nolēmu, ka vairs par to neraizēšos, bet izmetīšu šīs domas no galvas.

Dažreiz atraitne noveda mani savrup un sāka stāstīt par Dieva žēl sirdību tā, ka man vai siekalas sāka tecēt, bet tad atkal nākamajā die­nā mani sagrāba mis Votsona un visu apgrieza otrādi. Es nopratu, ka ir divējādas Dieva žēlastības, man, nabaga zēnam, ļoti patika atrait­nes Dieva žēlastība, bet, ja nācās izbaudīt mis Votsonas Dieva žē­lastību, tad nebija nekāda glābiņa. Es visu atkal pārdomāju un nolēmu, ka paļaušos uz atraitnes Dieva žēlastību, ja vien viņš mani pieņems, lai gan netiku gudrs, kāpēc gan lai viņš izturētos pret mani labāk nekā agrāk, jo es taču biju tāds muļķis un negodīgs, un zemu ļaužu.

Mans tēvs nebija redzēts vairāk nekā gadu, un man tas bija tīri pa prātam, es nevēlējos viņu vairs satikt. Viņš mani vienmēr mēdza pērt, kad bija skaidrā un varēja mani nogrābt; tāpēc tai laikā, kad viņš parādījās šeit, es slapstījos mežā. Nesen viņu atrada noslīkušu, divpadsmit jūdžu attālumā no pilsētiņas, upes augštecē,— tā ļaudis stāstīja. Viņi vismaz domāja, ka slīkonis esot bijis viņš — viņa augumā, noskrandis, ar neparasti gariem matiem, tieši kā mans tēvs, bet seju nebija varējuši pazīt, tā tik ilgi gulējusi ūdenī, ka tai vairs nav bijis cilvēka līdzības. Ļaudis stāstīja — viņš esot peldējis ūdenī uz muguras. Viņu izvilka krastā un tur apbedīja. Bet es biju priecājies par agru, jo nejauši kaut ko atcerējos. Es labi zināju, ka noslīcis vīrietis ūdenī nepeld uz muguras, bet uz mutes. Tālab zināju, ka slīkonis nebija mans tēvs, bet sieviete vīrieša drēbēs. Man atkal kļuva baigi, jo domāju, ka vecais atkal pārradīsies, un to es nevēlējos.

Veselu mēnesi mēs šad tad spēlējām laupītājus, bet beidzot es atteicos. Tāpat darīja visi zēni. Mēs nevienu nebijām ne aplaupījuši, ne nogalinājuši, tikai ākstījāmies. Izbrāzāmies no meža un uzklupām cūku dzinējiem un sievām, kas ratiņos veda dārzeņus uz tirgu, bet nevienam nenovilkām ādu. Toms Sojers dēvēja cūkas par «zelta stieņiem», kāļus un citas saknes par «dārgakmeņiem», tad atgriezā­mies alā un lielījāmies ar saviem darbiem, un stāstījām, cik daudz ļaužu bijām nogalinājuši un ievainojuši. Bet es tur neredzēju nekādas jēgas.

Reiz Toms aizsūtīja kadu zenu pa pilsētu ar degošu nuju, ko nosauca par paroli (zīmi, ka bandai jāsapulcējas), un pavēstīja: viņš esot saņēmis slepenas ziņas no saviem spiegiem, ka nākamajā dienā liels pulks spāniešu tirgotāju un bagātu arābu apmetīšoties Holova alā ar divsimt ziloņiem un sešsimt kamieļiem, un tūkstoš nastu mūļiem, un visiem tiem būšot smagas dimanta kravas, un tos apsargā­šot tikai četri simti kareivju, bet mēs uzglūnēsim no paslēptuves, visus nogalināsim un dārgumus pievāksim. Toms teica, lai mēs uztrinot savus zobenus un sakārtojot šautenes, un esot gatavi. Viņš

jau pat kāļu ratiņiem uzbruka ar zobeniem un šautenēm, lai gan tās bija tikai nūjas un slotas kāti, mēs tos varējām spodrināt un asināt, līdz tie satrunēja, un arī tad tie bija un palika tikpat nevērtīgi kā bijuši. Es neticēju, ka mēs spētu pieveikt tik daudz spāniešu un arābu, bet man ļoti gribējās redzēt kamieļus un ziloņus, tālab nākošajā dienā, sestdienā, ierados paslēptuvē. Kad atskanēja pavēle, mēs izskrējām no meža un drāzāmies lejup pa pakalnu. Bet tur nebija ne spāniešu, ne arābu, ne kamieļu, ne ziloņu. Tur bija tikai svētdienas skolas pikniks, turklāt ābečnieki. Mēs viņus iztrenkājām un dzenājām pa visu ieleju, bet ieguvām tikai dažus cepumus un marmelādi; Bens Rodžerss pacēla no lupatām darinātu lelli un Džo Hārpers dziesmu grāmatu un kādu garīgu apcerējumu. Tad parādījās skolotāja, un mēs visu nosviedām un aizlaidāmies. Es netiku redzējis nekādus dimantus un to pateicu Tomam Sojeram. Viņš atbildēja, ka te esot lielas dimantu kravas, arī arābi, ziloņi un viss pārējais. Es vaicāju — kāpēc tad mēs to nevaram redzēt? Viņš atbildēja — ja es nebūtu tāds nepraša un izlasītu grāmatu «Dons Kihots», tad saprastu un nejautātu. Viņš teica, ka te iejaukusies ļauna burvība. Seit esot simtiem kareivju, ziloņu un dārgu kravu un tā tālāk, bet mums esot ienaidnieki, kurus viņš dēvēja par burvjiem, un tie visus pārvērtuši par svētdienas skolniekiem, mums par spīti. Atbildēju, ka tad mums jāuzbrūk burvjiem. Toms Sojers mani nosauca par ēzeli.

— Redzi,— viņš sacīja,— burvji var sasaukt garus, un tie mūs piekautu, iekams mēs paspētu izteikt vienu vārdu. Gari ir tik lieli kā koki un tik plati kā baznīca.

— Labi,— es atbildēju,— bet, ja nu mēs arī iegādājamies tādus garus, kas palīdz,— vai tad mēs pretiniekus nesakautu?

— Kā tad tu domā garus atsaukt?

— Nezinu. Bet kā tad burvji to dara?

— Viņi paberzē vecu skārda lampu vai dzelzs gredzenu, un tad gari ierodas ar pērkona spērienu, zibeņiem un bieziem dūmiem un dara visu, ko viņiem pavēl. Viņiem ir nieks sagrābt skrošu lietuves torni un iegāzt ar to pa galvu svētdienas skolas pārzinim vai jebkuram citam cilvēkam.

— Kas tad viņiem pavēl tā trakot?

— Tas, kas berzē lampu un gredzenu. Viņi pieder tam, kas berzē lampu un gredzenu, un viņiem jādara, ko pavēlnieks liek. Ja viņš pavēl uzcelt pili četrdesmit jūdžu garumā no tīriem dimantiem un piebāzt to ar košļājamo gumiju vai ar ko citu, atvest Ķīnas ķeizara meitu, lai pavēlnieks to apprecētu,— viņiem tas jāizdara līdz otrās dienas saullēktam. Turklāt pils jānēsā pa visu zemi, kur vien pavēl­nieks liek,— vai saproti?

— Manuprāt, tie ir nelgas, kas neprot pili paturēt sev un atdod to citiem kā muļķi,— es atbildēju un piebildu:— Ja es būtu viens no

viņiem, tad lai kāds pūš man Jērikas tauri, arī tad es nepakustē­tos un nenāktu pie viņa, lai viņš berž, cik grib, savu veco skārda lampu.

— Ko tu runā, Hak Fin! Tev vajadzētu nākt, kad viņš to berztu, vai tu gribētu vai negribētu.

— Ko! Pat ja es esmu tik garš kā koks un tik plats kā baznīca? Labi, es atnāktu, bet liktu saucējam uzkāpt visaugstākajā kokā, kāds aug mūsu zemē.

— Nav vērts ar tevi runāt, Hak Fin! Tu neko nesaproti'—tev ir stulba galva.

Es visu to pāris dienu pārdomāju, tad nolēmu pats dzirdēto pārbaudīt. Sadabūju vecu skārda lampu un dzelzs gredzenu, iegāju mežā un berzu, un berzu, līdz nosvīdu kā indiānis. Gribēju, lai man uzceļ pili, ko es varētu pārdot, bet viss bija velti, neviens gars nerādījās. Tāpēc nolēmu, ka Toms Sojers ir visu sapūtis. Varbūt viņš ticēja, ka tur bija arābi un ziloņi, bet es domāju citādi. Skaidri saskatīju svētdienas skolas audzēkņus.