Haklberija Fina piedzīvojumi

Septiņpadsmitā nodala

Pēc minūtes kāds sauca no loga, neizbāzdams galvu:

— Mierā! Kas tur ir?

Atbildēju:

— Es.

— Kas tas ir — es?

— Džordžs Džeksons, ser.

— Ko tu vēlies?

— Neko, ser. Es tikai gribu aiziet garām, bet suņi man neļauj.

— Ko tu te ložņā nakts laikā?

— Es neložņāju, ser. Es nokritu no tvaikoņa klāja.

— Vai patiesi? Aizdedziet te kāds uguni. Kā bija tavs vārds?

— Džordžs Džeksons, ser. Esmu tikai zēns.

— Paklausies, ja tu saki patiesību, tad tev nav jābaidās, neviens tevi neaizskars. Bet nekusties, stāvi turpat uz vietas. Pieceliet kāds Bobu un Tomu un paņemiet šautenes. Džordž Džekson, vai tev vēl kāds ir līdzi?

— Nē, ser. Neviens.

Dzirdēju mājā rosāmies cilvēkus. Ieraudzīju uguns gaismu. Vīrie­tis iesaucās:

— Nes projām sveci, Betsij, vecā muļķe, vai tev nemaz nav prāta? Noliec to uz grīdas aiz ārdurvīm. Bob, ja tu un Toms esat gatavi, nostājieties savās vietās.

— Esam gatavi.

— Nu, Džordž Džekson, vai tu pazīsti Seperdsenus?,

— Nē, ser. Neesmu nekad par viņiem dzirdējis.

— Labi, varbūt tas tā ir, varbūt arī nav. Nu, tagad visi ir gatavi. Nāc uz priekšu, Džordž Džekson. Un liec aiz auss — nesteidzies, nāc lēnām. Ja kāds ir tev līdzi, lai tas paliek turpat, ja viņš parādīsies — mēs viņu nošausim. Tagad nāc. Nāc lēni, atver durvis pats tik daudz, lai vari izspraukties cauri, vai dzirdi?

Es nesteidzos, es to nebūtu spējis, pat ja gribētu. Lēnām spēru vienu soli, nedzirdēju nevienu skaņu, tikai savas sirds pukstus. Suņi bija tikpat klusi kā mājas iemītnieki, bet sekoja man pa pēdām. Kad aizgāju līdz trim baļķu pakāpieniem, dzirdēju, ka atslēdz un atbultē durvis. Es pieskāros durvīm, pagrūdu mazliet, tad vēl, līdz kāds teica:

— Tā, pietiek, iebāz savu galvu.

Es to darīju, bet man šķita, ka manu galvu tūlīt nocirtīs.

Svece stāvēja uz grīdas, un apkārt tai bija sapulcējušies visi — mēs raudzījāmies cits citā kādu ceturtdaļminūti. Trīs lieli vīri tēmēja uz mani ar šautenēm, es sarāvos — to gan varu teikt. Vecākais bija sirms, ap sešdesmit gadu vecs, pārējie divi ap trīsdesmit vai mazliet vecāki — visi stalti un skaisti; ieraudzīju arī pievilcīgu sirmu lēdiju un viņai aiz muguras divas jaunas sievietes, kuras nespēju labi saskatīt. Vecais džentlmenis sacīja:

— Tā . . . Viss kārtībā. Ienāc!

Tiklīdz ienācu, vecais džentlmenis aizvēra, aizslēdza un aizbultēja durvis, pavēlēja jaunajiem vīriešiem iet iekšā ar savām šautenēm, un visi iegāja lielā dzīvojamā istabā, kur uz grīdas bija izklāts jauns lupatu paklājs. Visi sagāja kādā kaktā, kuru nevarēja saskatīt no logiem — jo logu pusē kaktu nebija. Vecais vīrs pacēla sveci, visi mani uzmanīgi aplūkoja un iesaucās:

— Viņš nav Seperdsens. Viņš nemaz neizskatās pēc Seperdseniem.

Tad vecais vīrs sacīja — viņš cerot, ka es neapvainošoties, ja mani

pārmeklēšot, vai man neesot ieroči, jo viņi nedomājot neko ļaunu, tikai gribot pārliecināties. Viņš neiztaustīja man kabatas, bet nobrauca ar rokām gar sāniem un teica, ka viss esot kārtībā. Lai es jūtoties ērti un kā mājās un pastāstot visu par sevi, bet vecā lēdija sacīja:

— Dieva dēļ, Saul, nabaga zēns ir gluži slapjš un varbūt arī izsalcis.

— Tev taisnība, Rečela, es aizmirsu.

Tad vecā lēdija iesaucās:

— Betsij (tāds bija nēģerietes vārds), aiztec un atnes labi ātri nabadziņam ko paēst. Bet viena no jums, meitenēm, lai iet un pamodina Baku un pasaka — ā, te jau viņš nāk. Bak, ņem šo mazo svešinieku sev līdzi, noģērb viņam slapjās drēbes un iedod kādu no saviem sausajiem uzvalkiem.

Baks izskatījās tikpat vecs kā es — apmēram trīspadsmit vai četrpadsmit gadu, lai gan bija mazliet garāks par mani. Viņš bija ģērbies tikai kreklā un izspūris. Viņš ienāca žāvādamies un ar vienu dūri berzēja acis, ar otru roku vilka līdzi šauteni. Viņš jautāja:

— Vai tuvumā nav Seperdseni?

Viņam atbildēja, ka neesot, trauksme bijusi veltīga.

— Labi,— viņš atbildēja,— ja arī viņi šeit būtu, vienu es būtu nokniebis.

Visi iesmējās, un Bobs sacīja:

— Bak, viņi mūs visus būtu noskalpējuši, kamēr tu tur tik gausi izgorījies no gultas.

— Tāpēc, ka neviens mani nepasauca, un tas nav krietni. Mani vienmēr atstāj malā, es nekad nedabūju parādīt, ko varu.

— Nesirdies, Bak, manu zēn,— vecais vīrs atbildēja,— gan tu vēl sevi parādīsi, visam ir savs laiks, nebēdā. Bet tagad ej un dari tā, kā māte teica.

Kad mēs pa kāpnēm uzgājām zēna istabā, viņš man iedeva rupju kreklu, savus svārkus un bikses, un es tos apģērbu. Kamēr tā darbojos, viņš jautāja, kā mani sauc, bet, iekams paguvu atbildēt, sāka stāstīt par zilu vanagu un jaunu trusīti, ko pats noķēris mežā aizvakar, un jautāja, kur bijis Mozus, kad svece apdzisusi. Atbildēju, ka nezinu. Es arī nekad par viņu nebiju dzirdējis.

— Tad uzmini,— viņš sacīja.

— Kā es varu uzminēt,— atbildēju,— ja nekad neesmu dzirdējis par to runājam?

— Bet tu tomēr vari uzminēt. Tas ir tik viegli.

— Kāda svece?— es jautāju.

— Vienalga, jebkura,—viņš atbildēja.

— Es nezinu, kur viņš bija,— teicu,—kur tad viņš bija?

— Viņš bija tumsā! Tieši tur!

— Ja tu zināji, kur viņš bija, kāpēc tad man jautāji?

— Sasodīts, tā taču ir mīkla, vai tad tu nesaproti? Saki cik ilgi tu pie mums paliksi? Paliec šeit vienmēr. Mēs lieliski padzīvosim — šeit nav skolu. Vai tev ir suns? Man ir suns — viņš lec upē un iznes skaidas, ko tur iesviež. Vai tev patīk sasukāt matus svētdienās un visādi ākstīties? Man gan nepatīk, bet māte mani piespiež to darīt. Sīs sasodītās vecās bikses! Būs jāapģērbj, lai gan man nepatīk — ir tik silts. Vai esi jau gatavs? Labi, iesim, veco zēn!

Aukstu kukurūzas pudiņu, aukstu ceptu vēršgaļu, sviestu un paniņas — to viņi man pasniedza apakšstāvā, un neko labāku nebiju savā mūžā ēdis. Baks un viņa māte, un visi pārējie smēķēja kukurūzas stiebru pīpes, atskaitot nēģerieti, kas bija aizgājusi, un abas jaunās sievietes. Visi smēķēja un runāja, bet es ēdu un arī runāju. Jaunās sievietes sēdēja, ievīstījušās segās, vaļējie mati viņām bija izlaisti pār muguru. Visi mani iztaujāja, un es stāstīju, ka tēvs un es, un visa mūsu ģimene dzīvojām mazā fermā tālu prom Arkanzasā, tad mana māsa Mērija Ena aizbēga un apprecējās, un mēs par viņu neko vairs nedzirdējām, tad Bils devās šos meklēt, un arī par viņu vairs neko nedzirdējām, Toms un Morts nomira, un palikām tikai es un tēvs, bet viņš no lielajām bēdām bija galīgi salauzts, un, kad tēvs nomira, es savācu visu, kas bija palicis, jo ferma nepiederēja mums, un braucu augšup pa upi kā klāja pasažieris, bet nokritu pār bortu un tā nokļuvu šeit.

Viņi atbildēja, ka te varot būt manas mājas, cik ilgi vien es vēloties. Tad jau gandrīz ausa diena, un visi devās pie miera, es aizgāju gulēt kopā ar Baku. Kad otrā rītā pamodos — sasodīts —, biju aizmirsis savu vārdu. Valstījos kādu stundu un centos to at­cerēties, un, kad Baks pamodās, es teicu:

— Vai tu proti burtot, Bak?

— Jā,— viņš atbildēja.

— Bet saderam, ka nevari izburtot manu vārdu,— es sacīju.

— Saderam, ka varu,— viņš atbildēja.

— Lai iet,— es teicu,— rādi, ko māki!

— Dž-o-r-dž-s Dž-e-k-s-o-n-s — nu tu redzi!— viņš teica.

— Labi,— es atbildēju,— tu tiešām proti, es to nemaz necerēju. Tas jau gan nav grūts vārds, to var izburtot bez mācīšanās.

Bet slepenībā es šo vārdu pierakstīju, jo varbūt kāds cits prasīs, lai es to izburtoju, gribēju to iemācīties un nobērt kā pupas, it kā tas būtu pierasts.

Tā bija varen jauka ģimene un arī varen jauka māja. Es šajā novadā nekad nebiju vēl redzējis tik smalku un modīgi iekārtotu māju. Pie ārdurvīm nebija dzelzs aizšaujamā, arī koka bultas ar briež­ādas siksniņu ne, bet grozāms misiņa kloķis, gluži kā pilsētas mājām. Dzīvojamā istabā nebija nevienas gultas, ne kāds cits guļamais, bet pilsētas namos ļoti daudzās dzīvojamās istabās stāv gultas. Istabā bija arī kamīns no ķieģeļiem, un ķieģeļi visi bija tīri un sarkani, jo tos mazgāja ar ūdeni un berza ar citiem ķieģeļiem. Dažreiz kamīnu nokrāsoja ar sarkanu ūdenskrāsu, ko sauca par «spāņu brūno»,— tieši tā kā pilsētā. Viņiem kamīnā bija arī lielas misiņa restes, uz kurām varēja uzlikt veselu bluķi. Uz kamīna apmales vidū stāvēja pulkstenis, kuram uz priekšējā stikla apakšā bija uzgleznota pilsēta un attēla vidū izgriezts apaļš caurums — saule, un varēja redzēt, kā aiz tās šūpojas vēzēklis. Bija brīnišķīgi klausīties šā pulksteņa tikšķienos. Dažreiz, kad pulksteņtaisītājs atnāca un iztīrīja pulksteni, uzvilka un salaboja, tas sāka savu gājienu ar to, ka sita savas simtpiecdesmit reizes, līdz nokusa. Saimnieki nepārdotu šo pulksteni ne par kādu naudu.

Pulkstenim pa kreisi un pa labi sēdēja lieli ārzemju papagaiļi, darināti no tāda kā krīta un spilgti izkrāsoti. Blakus vienam papagai­lim tupēja fajansa kaķis, pie otra papagaiļa — suns, arī no tā paša materiāla. Kad dzīvniekus paspieda uz leju, tie pīkstēja, bet neat­vēra mutes un purns palika tikpat vienaldzīgs. Pīkstiens nāca no viņu pavēderes. Aiz figūrām bija uzsprausti divi lieli vēdekļveidīgi tītara spārni. Istabas vidū stāvēja galds, uz kura bija nolikts skaists fajansa grozs, pārpilns ar āboliem, apelsīniem, firziķiem un vīnogu ķekariem, kas izskatījās daudz sarkanāki, dzeltenāki un skaistāki nekā īstenie augļi; bet tie bija tikai atdarinājumi, un varēja redzēt, ka daži augļi bija apdrupuši — tur spīdēja balts kaļķis vai ari kāda cita viela.

Galdu sedza skaista vaskadrāna, uz kuras bija uzgleznots sarkani zils ērglis ar izplestiem spārniem un krāsaina apmale. Baks teica, ka šī galdsega atvesta no Filadelfijas. Uz galda stūriem bija stingrā kārtībā sakrautas grāmatas. Viena bija ģimenes Bībele ar daudzām bildēm, otra saucās «Svētceļnieka gājums»*— par kādu vīru, kas nezin kāpēc pametis savu ģimeni. Es šad un tad šo grāmatu palasīju. Apraksti bija interesanti, bet grūti saprotami. Vēl kāda grāmata saucās «Draudzības veltes», tajā bija skaisti stāsti un dzejas, bet dzejas es nelasīju. Kāda cita grāmata saucās «Henrija Kleja runas»* un vēl viena —«Doktora Ganna Mājas dakteris», kurā bija izklāstīts viss, kas jādara, ja cilvēks sasirgst vai nomirst. Vēl tur bija korāļu grāmata un daudz citu grāmatu. Ap galdu stāvēja glīti krēsli ar pītiem sēdekļiem, visi gluži veseli, nevis vidū izsēdēti un ieliekušies kā veci grozi.

Pie sienām karājās gleznas—galvenokārt Vašingtoni un Lafa- jeti*, un kaujas, un Skotijas Mērijas, un kāda glezna, kas saucās «Deklarācijas parakstīšana». Dažas bildes viņi sauca par pasteļiem*, tās bija gleznojusi kāda viņu mirusī meita piecpadsmit gadu vecumā. Sīs bildes atšķīrās no visām citām, kādas jebkad esmu redzējis,— tās bija melnākas, nekā parasts. Uz vienas bija sieviete šaurā, melnā tērpā, sajoztā zem padusēm, piedurknes vidus posmā bija plati izspiedušās kā kāpostgalvas, galvā šai sievietei bija gara, liekšķerei līdzīga cepure ar melnu plīvuru, viņas baltās, tievās potītes apņēma melna lente, un kājās tai bija ļoti mīkstas, melnas, šauras tupelītes; viņa bija domīga, ar labās rokas elkoni atspiedusies pret kapakmeni zem sēru vītola, kamēr otra roka nokarājās gar sāniem, turēdama baltu mutautiņu un tamborētu tīkliņu, un zem šīs bildes bija paraksts: «Vai nekad vairs tevi neredzēšu, ak vai?» Otrā gleznā ieraudzīju jaunu lēdiju, kuras mati bija uzsukāti uz augšu un tur savīti mezglā, un sasprausti ar ķemmi, kas izskatījās pēc krēsla atzveltnes, un lēdija raudāja savā mutautiņā, viņas otrajā rokā augšpēdu gulēja nomiris putniņš, izslējis kājiņas gaisā, un zem šīs bildes bija paraksts: «Nekad vairs nedzirdēšu tavu jauko čivināšanu, ak vai!» Vēl kāda jauna lēdija pie loga raudzījās augšup uz mēnesi, un asaras plūda viņai pār vaigiem; rokā viņa turēja atplēstu vēstuli, un vēstules vienā pusē bija redzams melns zīmogs, viņa spieda pie lūpām važiņā pakārtu medal­jonu, un zem bildes bija paraksts: «Tu esi aizgājis, jā, tu esi aizgājis, ak vai!» Man šķita, ka tās visas ir jaukas bildes, bet mani tās sevišķi nevaldzināja, jo, kad bija drūms garastāvoklis, sametās vēl gaužāk. Visi bija noskumuši par to, ka jaunā gleznotāja nomirusi, jo viņa bija iecerējusi vēl daudz šādu gleznu, un no jau paveiktajiem darbiem varēja redzēt, ko skatītāji bija zaudējuši. Bet man šķita, ka ar savu dvēseles noskaņu viņa jutās daudz labāk kapsētā. Stāstīja, ka viņa strādājusi pie savas lielākās bildes, kad saslimusi, un katru dienu un katru nakti lūgusi Dievu, lai viņai atļautu dzīvot tik ilgi, līdz glezna būs pabeigta, bet šī lūgšana netika uzklausīta. Gleznā bija attēlota jauna sieviete garā, baltā tērpā; viņa stāvēja uz tilta margām, ik brīdi gatava nolēkt, mati plīvoja viņai pār muguru, viņa skatījās uz mēnesi asarām noplūdušu seju, divas rokas sakrustojusi pār krūtīm, vēl divas bija izstieptas taisni uz priekšu, un vēl divas slējās pret mēnesi — gleznotājas nodoms bija izvēlēties tās rokas, kas izskatīsies labāk, un tad izdzēst pārējās, bet, kā jau teicu, viņa nomira, iekams izvēlējās labākās rokas, un tagad viņi glabāja šo bildi pāri meitenes gultas galvgalim viņas istabā un katrreiz, kad pienāca viņas dzimšanas diena, bildi izgreznoja ar puķēm. Pārējās dienās to aiz­klāja ar mazu priekškariņu. Jaunajai sievietei gleznā bija glīta, piemīlīga seja, bet pārāk daudzās rokas, manuprāt, darīja viņu līdzīgu zirneklim.

Kad jaunā meitene vēl bija dzīva, viņai piederēja albums, kurā viņa ielīmēja bēru un negadījumu aprakstus un nostāstus par pacietī­giem cietējiem, izgrieztus no «Prezbiteriešu Novērotāja»*, un tiem viņa pievienoja dzejoļus, ko pati sacerēja. Dzejoji bija ļoti labi. Lūk, kādu dzejoli viņa bija rakstījusi par zēnu Stīvenu Daulingu Botsu, kas iekritis akā un noslīcis.

Oda nelaiķim Stlvenam Daulingam Botsam

Vai jaunais Stīvens sirga, ,

Līdz tika nāvē rauts? Bij smaga sāpju birga Un sērotāju daudz?

Nē, citāds liktens bija Tev, Stīven Dauling Bots, Kaut daudziem as'ras lija, Ne sērga bij' tavs sods!

Ne garā klepus mocīts, Ne masalām tu klāts, Ne vēdersāpju locīts — Ne tāpēc apraudāts.

Ne mīlas sāpes māca Tev galvu cirtaino, Ne baku sērga nāca Lauzt jauno dzīvi šo.

Tad dzirdiet raudādami, Kāds viņa liktens stāsts. No mums viņš projām gāja, Jo akā iegāzās.

To izvilka, bet vēlu, Cik viņa mūžs bij īss! So garu lielu, cēlu Var sastapt debesīs!

Ja Emelaina Grendžerforda varēja rakstīt tādus dzejoļus, iekams viņai bija četrpadsmit gadu, tad nemaz nav jāstāsta, ko viņa sacerētu vēlākajos gados.

Baks teica, ka viņa varējusi klabināt dzejoļus bez gala — tas viņai bijis tīrais nieks. Viņai nemaz nebijis jāapstājas, lai padomātu. Viņš teica, ka viņa uzskribelējusi dzejas rindu un, ja neatradusi tai atskaņu, vienkārši to nosvītrojusi un uzskribelējusi citu rindu, un turpinājusi dzejoli bez jebkādām grūtībām. Viņa nebijusi izvēlīga, varējusi rakstīt par jebkuru uzdoto tematu, bet tikai par skumīgu. Ja nomiris kāds vīrietis, kāda sieviete vai bērns, viņa atnesusi savu «veltījumu», iekams nomirušais vēl nebija atdzisis. Savus dzejoļus viņa saukusi par veltījumiem. Kaimiņi teikuši — vispirms nākot ārsti, tad Emelaina, tad zārku taisītājs, kurš nekad nespējis atnākt ātrāk kā Emelaina, tas noticis tikai vienreiz, kad viņa pielikusi nepareizu atskaņu «sper» kādam mirušajam vīram, kura vārds bijis Vistlers. Kopš tā notikuma viņa nekad vairs neatguvusies, viņa gan nesūdzējusies, bet piemīlīgi nīkuļojusi un vairs ilgi nedzīvojusi. Nabaga bērns, es vairākkārt uzgāju augšā viņas mazajā istabiņā, izņēmu veco albumu un pārlasīju to, kad viņas gleznas mani nomāca un mazliet sarūgtināja manu prātu pret viņu. Man patika visa šī ģimene, mirušie un dzīvie, un es nevēlējos, lai kaut kas nostātos starp mums. Nabaga Emelaina rakstīja dzejoļus par visiem mirušajiem, kad viņa bija dzīva, un man šķita nepareizi, ka īļeviens neuzrakstīja viņai dzejoli tagad, kad viņa bija aizgājusi, tāpēc mēģināju svīzdams pats sadzejot pāris pantiņu, bet nekas labs man neiznāca.

Ģimene turēja Emelainas telpu tīru un glītu, visas lietas bija novietotas tāpat, kā viņa tās mēdza novietot, kad bija vēl dzīva, un neviens cits šai telpā negulēja. Vecā lēdija pati sakārtoja šo istabu, lai gan mājā bija daudz nēģeru, un viņa tur mēdza šūt vai arī lasīt savu Bībeli.

Kā jau stāstīju par dzīvojamo istabu, tur pie logiem bija skaisti aizkari — balti, bet apgleznoti, tur varēja redzēt pilis, kuru sienas apaugušas ar vīnogulāju stīgām, un ganāmpulkus, kas no pakalniem nāca dzert pie ezeriem. Istabā stāvēja ari nelielas vecas klavieres, kurās laikam bija ieliktas skārda plāksnes. Man ļoti patika, kad dzirdēju jaunās lēdijas dziedam: «Jau pārtrūkst pēdējā saite» vai «Kauja pie Prāgas». Visu istabu sienas bija izkrāsotas un grīdas sedza paklāji, visa māja no ārpuses bija balsināta. Tā bija dubult- māja, un brīvais laukums starp abām mājām bija nosegts ar jumtu un zeme pārklāta ar grīdu. Dažreiz dienvidū tur iznesa galdu un bija vēsi un patīkami. Neko skaistāku nespēju pat iedomā­ties! Arī ēdiens bija varen gardi pagatavots, turklāt vai veseliem kalniem.

Astoņpadsmitā nodaļa

Pulkvedis Grendžerfords bija džentlmenis. Viņš bija džentlmenis no galvas līdz kājām, un cēla bija arī viņa ģimene. Viņš bija dižciltīgs, kā mēdz teikt, un tas, kā atraitne Duglasa paskaidroja, ir tikpat svarīgi cilvēkam, kā zirgam. Neviens nav noliedzis, ka viņa pati piederēja pie mūsu pilsētiņas aristokrātijas, arī mans tēvs to allaž apgalvoja, lai gan viņš bija tīrais plušķis.

Pulkvedis Grendžerfords bija ļoti liela un slaida auguma, viņa sejas krāsa bija melnīgsnēji bāla, tajā nebija ne zīmes no sārtuma, un katru rītu viņš skuva savu kalsno seju. Viņam bija ļoti plānas lūpas, smalkas nāsis, spēcīgs deguns, biezas uzacis, melnum melnas acis, tik dziļi iegrimušas, ka šķita, it kā viņš raudzītos no alām. Piere bija augsta, mati sirmi un gludi nokarājās viņam līdz pleciem. Pulkveža rokas bija garas un kalsnas, katru dienu viņš uzģērba tīru virskreklu un linu uzvalku, kas no apkakles līdz bikšu galiem bija tik balts, ka acis žilba, tajā raugoties. Svētdienās viņš ietērpās zilā frakā ar misiņa pogām. Pulkvedis vienmēr nesa sev līdzi magoņkoka spieķi ar sudraba rokturi. Viņš nekad nerunāja kaut ko vieglprātīgu, un viņa balss bija klusa. Viņš bija bezgala laipns — un ziniet, to varēja just — uz viņu cilvēks drīkstēja paļauties. Dažreiz Grendžerfords smaidīja, un to bija patīkami redzēt, bet, ja viņš izslējās taisns kā karoga kāts un zem viņa uzacīm šķīlās zibeņi, tad pirmā doma bija — steigšus uzrāpties kokā un tad no augšas vērot, kāpēc viņš ir tik sirdīgs.

Viņam nekad nevajadzēja kādam aizrādīt, lai tas uzvedas pieklā­jīgi, jo viņa klātienē visi vienmēr uzvedās pieklājīgi. Ļaudis labprāt uzkavējās viņa sabiedrībā, jo viņš gandrīz vienmēr bija saulainā omā. Dažreiz viņš satumsa kā mākonis, bet šī briesmīgā tumsa ilga tikai pusminūti, un ar to jau pietika — pēc tam veselu nedēļu viss bija kārtībā.

Kad viņš un vecā lēdija rītos nonāca lejā, visi ģimenes locekļi piecēlās no saviem krēsliem un novēlēja viņiem labu rītu, un apsēdās tikai tad, kad abi vecie ļaudis bija apsēdušies. Tad Toms un Bobs piegāja pie bufetes, kur stāvēja pudeles, ielēja rūgto šņabi un pasniedza glāzi tēvam, viņš to turēja rokā un gaidīja, līdz Toms un Bobs ielēja arī sev glāzēs rūgto. Tad viņi paklanījās un teica:— Uz jūsu veselību, ser un milēdija!— Vecāki mazliet paklanījās, pateicās, un tad viņi visi trīs iedzēra. Bobs un Toms beidzot uzlēja karoti ūdens uz cukura un viskija vai ābolu brendija paliekām savās glāzēs, pasniedza tās man un Bakam, un arī mēs iedzērām par mājastēva un mājasmātes veselību.

Bobs bija vecākais dēls, pēc tam nāca Toms — stalti, skaisti vīrieši ar ļoti platiem pleciem, brūnganām sejām, gariem, melniem matiem un melnām acīm. Arī viņi valkāja baltus linu uzvalkus kā vecais džentlmenis, un galvās viņiem bija platas Panamas cepures.

Nākamā bija mis Šarlote — viņai bija divdesmit pieci gadi, slaida, lepna un stalta, un tomēr laba, ja vien kāds viņu nesakaitināja. Bet dusmās viņa līdzinājās savam tēvam, no viņas skatiena dūša saskrēja papēžos. Viņa bija skaista.

Arī viņas māsa Sofija bija skaista, bet savādākā veidā — piemī­līga un maiga kā dūja un tikai divdesmit gadu veca.

Katram ģimenes loceklim bija savs kalpotājs — nēģeris, arī Ba­kam. Manam nēģerim bija traki laba dzīve, jo es nebiju pieradis, ka cits mani apkalpo. Bet Baka nēģeris tika trenkāts visu dienu.

Tik vien bija palicis no šīs ģimenes, bet kādreiz tā bijusi kuplāka — trīs dēli bija krituši un Emelaina mirusi.

Vecajam džentlmenim piederēja daudz fermu un vairāk nekā simt nēģeru. Dažreiz atjāja viesi no desmit vai piecpadsmit jūdžu tālās apkaimes un palika pie mums piecas vai sešas dienas, un tad mums bija mielasti gan brīvā dabā mājas tuvumā, gan uz upes, dejas un pikniki mežos dienā, balles mājā naktī. Viesu vairākums bija Gren- džerfordu ģimenes radinieki. Vīriem bija līdzi bises. Visi viņi bija ievērojami ļaudis, tas gan jāsaka.

Sajā novadā dzīvoja vēl viena aristokrātu ģints — piecas vai sešas ģimenes —,tie visi saucās Seperdseni. Viņi bija tikpat dižciltīgi, augstdzimuši, bagāti un ievērojami kā Grendžerfordi. Seperdseni un Grendžerfordi lietoja to pašu tvaikonīšu piestātni, kas atradās apmē­ram divas jūdzes no mūsu mājas, upes augštecē* Dažreiz aizbraucu turp ar Grendžerfordiem un redzēju daudzus Seperdsenus jājam uz saviem skaistajiem zirgiem.

Kādu dienu mēs ar Baku medījām mežā un dzirdējām, ka tuvojas jātnieks. Mēs pārskrējām pāri ceļam. Baks iesaucās:

— Atri! Paslēpies krūmos!

To mēs darījām un skatījāmies caur krūmāju lapotni. Drīz pa ceļu šurp auļoja skaists jauneklis, kas viegli vadīja zirgu un izskatījās kā karavīrs. Viņa bise gulēja pār segliem. Es viņu jau kādreiz biju redzējis. Tas bija jaunākais Hārnijs Seperdsens.

Dzirdēju, ka Baks izšāva tieši blakus manai ausij, un redzēju, ka Hārnijam cepure nokrita no galvas.

Viņš sagrāba bisi un jāja tieši uz to vietu, kur bijām paslēpušies. Bet mēs negaidījām. Skriešus metāmies prom pa krūmiem. Taču meža krūmāji nebija pārāk biezi, es atskatījos pār plecu, lai izvairītos no lodes, un divreiz redzēju, ka Hārnijs tēmēja ar bisi uz Baku, bet tad aizjāja atpakaļ, manuprāt, lai paceltu cepuri, taču nevarēju vairs viņu saredzēt.

Mēs skrējām līdz pašām mājām. Vecā džentlmeņa acis mirkli uzliesmoja, kā man šķita, aiz prieka, tad viņa seja kļuva nopietna, un viņš sacīja rāmā balsī:

— Man nepatīk, ja uz kādu šauj no krūma. Kāpēc tu neizgāji uz lielceļa, manu zēn?

— Seperdseni arī tā nedara, tēt. Viņi vienmēr izmanto katru iespēju.

Mis Šarlote izslēja galvu kā karaliene. Kamēr Baks stāstīja, viņas nāsis drebēja un acis kvēloja. Abi jaunie vīrieši raudzījās drūmi, bet neteica ne vārda. Mis Sofija kļuva bāla, bet viņas vaigos atgriezās sārtums, kad viņa dzirdēja, ka jātnieks aizjājis neievainots.

Tiklīdz mēs ar Baku aizgājām līdz graudu silei zem kokiem, es jautāju:

— Vai tu gribēji viņu nogalinat, Bak?

— Protams, gribēju.

— Ko viņš tev ir nodarījis?

— Viņš? Neko un nekad.

— Kāpēc tad tu gribi viņu nogalināt?

— Nu tāpat vien — asinsatriebes dēļ.

— Ko tas nozīmē — asinsatriebe?

— Kur tad tu esi uzaudzis? Vai tu nezini, kas ir asinsatriebe?

— Nekad par to neesmu dzirdējis. Pastāsti!

— Labi,— Baks atbildēja,— asinsatriebe rodas tā: kāds vīrs sastrī­das ar citu vīru un to nogalina. Tad kāds no nogalinātā vīra brāļiem nogalina slepkavu, tad visi brāļi abās dzimtās sāk uzbrukt cits citam, pievienojas ari brālēni — un mazpamazām visi tiek nogalināti — un asinsatriebe izbeidzas. Bet tas viss velkas ļoti ilgi.

— Vai jūsu asinsatriebe turpinās jau ilgi, Bak?

— Es domāju gan! Tā sākās apmēram pirms trīsdesmit gadiem. Izcēlās kāds strīds, to vajadzēja nokārtot tiesas prāvā. Viens prāvā zaudēja un nošāva otru, kas prāvā uzvarēja. Tas taču ir saprotami. To darītu katrs.

— Bet par ko viņi strīdējās, Bak? Par zemi?

— Varbūt. Nezinu.

— Bet kurš bija šāvējs? Grendžerfords vai Seperdsens?

— Apžēlojies, kā lai es to zinu? Tas notika tik sen.

— Vai tad neviens to nezina?

— Manuprāt, to zina tēvs un vēl kāds no vecajiem ļaudīm, bet neviens vairs nezina, par ko viņi toreiz sastrīdējās.

— Vai daudzi ir jau nogalināti, Bak?

— Jā. Daudzi ir jau lieliski apbedīti. Bet katrreiz jau neizdodas nogalināt. Tētim ir vesels ložu birums kaulos, bet tās viņu netraucē, un viņš neliekas zinis. Bobam viņi reiz iegrūda ar dunci, un arī Tomu vienreiz vai divreiz ievainoja.

— Vai šogad arī ir kāds nogalināts, Bak?

— Jā, viens no mums un viens no viņiem. Pirms trim mēnešiem mans brālēns Bads, četrpadsmit gadus vecs, jāja viņpus upes pa mežū un aiz tīrās muļķības nebija paņēmis līdzi ieroci. Kādā vientuļā vietā viņš dzird, ka aizmugurē auļo zirgs, un ierauga veco Boldiju Seperd- senu drāžamies viņam nopakaļ ar bisi rokā, sirmie mati vien plīvoja vējā. Bads nenolēca no zirga un neieskrēja mežā, bet domāja, ka varēs aizjāt ātrāk nekā vecais, un tā viņi auļoja vairāk nekā piecas jūdzes, bet vecais aizvien vairāk tuvojās Badam. Beidzot, redzēdams, ka nav nozīmes tālāk jāt, mans brālēns apstājās un pagriezās pret veco ar seju, lai saņemtu lodes krūtīs, un vecais tad arī piejāja zēnam klāt un nošāva viņu. Bet ilgi viņš nedabūja priecāties, jo pēc vienas nedēļas mūsējie nolaida viņu no kājām.

— Sis vecais laikam bija liels gļēvulis, Bak?

— Viņš nebija gļēvulis. Tā neizskatījās. Seperdsenu dzimtā nav gļēvuļu— neviena. Tāpat kā nav gļēvuļu Grendžerfordu dzimtā. Sis vecais vīrs reiz pusstundu cīnījās ar trim Grendžerfordiem un palika uzvarētājs. Sie visi sēdēja zirgos, bet viņš nokāpa no zirga un nostājās aiz malkas kaudzes, turēja arī zirgu sev priekšā, lai aizsargātos no lodēm. Grendžerfordi, sēdēdami seglos, jādelēja apkārt vecajam un sadeva viņam krietnus piparus, bet viņš tikpat pamatīgi sapiparoja arī viņus. Viņš ar savu zirgu pārkūlās mājās asinīm noplūdis, ievai­nots, bet Grendžerfordi bija mājās jāaiznes nēšus — viens bija beigts, otrs nomira dienu vēlāk. Nē, ser, ja kāds meklē gļēvuļus, tad viņš tos neatradīs pie Seperdseniem, jo viņiem tādi nepiedzimst.

Nākamajā svētdienā visi jājām trīs jūdzes līdz baznīcai. Vīriem bija līdzi bises, arī Bakam, tās viņi turēja starp ceļiem vai atslēja tuvumā pret sienu. Seperdseni bija tāpat apbruņojušies. Mācītājs runāja, kā parasts, par brāļa mīlestību un vēl par citām garlaicīgām lietām; bet visi sacīja, ka sprediķis esot bijis labs, un pārrunāja to, jādami mājās, un vēl ļoti daudz spriedelēja par ticību, labiem darbiem, žēlsirdību un izteicās, ka Dievs jau visu iepriekš nolēmis. Es to visu nesapratu, un man šī svētdiena šķita visgrūtākā, kādu jebkad biju piedzīvojis.

Pēc pusdienām visi iesnaudās, daži savos krēslos, daži istabās, un atkal kļuva ļoti garlaicīgi. Baks ar savu suni gulēja izstiepušies zālē saulgozī, dziļi iemiguši. Uzgāju augšā, mūsu abu istabā, un nolēmu, ka arī pats mazliet nosnaudīšos. Piemīlīgā mis Sofija stāvēja savas istabas durvīs — viņas istaba bija blakus manējai. Viņa ieveda mani savā istabā, ļoti klusi pievēra durvis un jautāja, vai viņa man patīkot,— atbildēju, ka patīk gan. Tad viņa jautāja, vai es varētu viņas labā kaut ko izdarīt un nevienam to neteikt,— atbildēju, ka es to varētu. Viņa teica, ka aizmirsusi savu Jauno derību, atstājusi to uz sola baznīcā blakus divām citām grāmatām, vai es nevarētu klusi izzagties, aiziet uz baznīcu un atnest viņai šo grāmatu, nevienam neko nesakot. Atbildēju, ka es to darīšu. Tā arī izlavījos un devos tālāk pa lielceļu — baznīcā vairs nebija neviena cilvēka, tikai pāris cūku — durvis nebija aizslēgtas, un cūkām patika karstajā vasaras laikā valstīties uz baznīcas grīdas flīzēm, jo tās bija vēsas. Ņemiet vērā — vairums cilvēku iet uz baznīcu tikai tad, kad sabiedrība to prasa, bet ar cūkām ir citādi.

Domāju, ka te kaut kas nav kārtībā,— šķita nedabiski, ka jauna meitene tā baiļojas par Jauno derību. Tāpēc šo grāmatu krietni sapurināju, un no tās izkrita maza papīra strēmelīte, uz kuras ar zīmuli bija rakstīts: «Pustrijos.» Pārlapoju visu grāmatu, bet neko citu neatradu. Neko nevarēju saprast, tāpēc ieliku papīru atpakaļ grāmatā. Kad pārnācu mājās un uzgāju augšā, mis Sofija pie savām durvīm gaidīja mani. Viņa atkal ievilka mani istabā un aizslēdza durvis. Tad viņa pārlapoja Jauno derību, līdz atrada papīru. To iz­lasījusi, viņa izskatījās laimīga, un es pat nepaguvu atjēgties, kad viņa satvēra mani un cieši piespieda sev klāt, un teica, ka es esot labākais zēns pasaulē, bet tikai lai nevienam neko nestāstot.

Kādu mirkli viņas seja bija stipri pietvīkusi, acis mirdzēja, urtviņa izskatījās briesmīgi skaista.

Biju visai izbrīnījies, bet, kad atguvu elpu, jautāju viņai, ko nozīmē šis raksts uz papīra, viņa atjautāja, vai es esot to izlasījis, atbildēju, ka ne, viņa vēl jautāja, vai es protot vispār lasīt rakstītus burtus, atbildēju, ka tikai drukātus. Tad viņa sacīja, ka papīrs bijis tikai ielikts, lai varētu uzšķirt vajadzīgo vietu grāmatā, un lai es tagad ejot parotaļāties.

Aizgāju līdz upei, pārdomādams šo notikumu, un drīz vien pama­nīju, ka man seko mans nēģeris. Kad māja vairs nebija redzama, viņš atskatījās atpakaļ un kādu brīdi vēroja apkārtni, tad pieskrēja man klāt un teica:

— Māster Džordž, vai nevēlaties nākt man līdzi uz purvu — tur parādīšu jums veselu mudžekli ūdensčūsku.

Tas man likās ļoti savādi — kaut vakar viņš to man teica. Viņam taču vajadzēja saprast, ka ne visiem cilvēkiem patīk ķert ūdens čūskas. Kas viņam bija prātā? Bet tad sacīju:

— Labi, rādi ceļu.

Sekoju viņam kādu pusjūdzi, tad viņš iegāja purvā un brida līdz potītēm ūdenī vēl kādu pusjūdzi. Nonācām pie maza, lēzena lauku­miņa, kas bija sauss un biezi apaudzis ar kokiem, krūmājiem un meža vīnstīgām. Tad viņš teica: '

— Jums jāiet vēl pāris soļu, māster Džordž, tur tās mīt. Esmu tās jau redzējis un vairs redzēt negribu.

Tad viņš pagriezās un aizgāja projām, nozuzdams koku biezoknī. Es pārmeklēju apkārtni un drīz nokļuvu līdz mazam klajumiņam — gu­ļamistabas lielumā, visapkārt apvītu ar vīnstīgām,— skatos: uz zemes guļ kāds vīrs — un, goda vārds, tas bija mans vecais Džims!

Es viņu pamodināju un domāju, ka viņš būs gaužām pārsteigts, mani ieraugot, bet tā nebija. Viņš kļuva tik laimīgs, ka gandrīz vai apraudājās, bet neizrādīja nekādu pārsteigumu. Džims stāstīja, ka tai naktī visu laiku peldējis man nopakaļ un dzirdējis manu saucienu, bet neatsaucies, jo negribējis, lai viņu notvertu un atkal nodotu verdzībā. Viņš sacīja:

— Biju mazliet sasities un nespēju peldēt ātri, tālab beidzots krietni no tevis atpaliku. Kad tu uzrāpies krastā, domāju, ka turi panākšu tevi arī bez aurošanas, bet, kad ieraudzīju māju, sāku iet lēnāk. Biju pārāk tālu, lai dzirdētu, ko viņi tev teica,— man bija'bail no suņiem, bet, kad viss noklusa, es sapratu, ka esi iegājis mājā, tālab gāju prom uz mežu — tur sagaidīt ausmu. Agrā rītā nēģeri gāja man garām strādāt laukos, viņi paņēma mani sev līdzi un parādīja vietu, kur suņi nevar sadzīt man pēdas, jo šeit apkārt ir ūdens. Katru vakaru nēģeri atnes man ēdienu un pastāsta, kā tu tur dzīvo.

— Kāpēc tu jau agrāk nepateici Džekam, lai viņš mani atved šurp, Džim?

— Negribēju tevi pāragri traucēt, Hak, kamēr nespējām neko pasākt. Bet tagad viss ir kārtībā. Es sapirkos kastroļus un pannas un pie reizes ēdamo un naktīs lāpīju plostu.

— Kādu plostu, Džim?

— Mūsu veco plostu.

— Tu gribi teikt, ka tas nav galīgi sadragāts?

— Nē, nav! Tas gan bija diezgan izārdīts, vismaz viens gals, bet bojājumi nebija pārāk smagi, tikai visas mūsu mantas ir pagalam. Ja mēs tajā naktī nebūtu tik dziļi ieniruši un peldējuši tik ilgi zem ūdens un ja nakts nebūtu bijusi tik tumša, mēs paši tik pārbiedēti, kā saka, palikuši bez galvām, tad būtu ieraudzījuši plostu. Bet ir jau labi tāpat, jo tagad tas ir salabots, tikpat kā jauns, un nogrimušo mantu vietā muins ir daudz citu — jaunu.

— Bet kur tu atkal ieraudzīji plostu, Džim? Vai tu to notvēri?

— Kā es būtu varējis to notvert mežā? Nē, daži nēģeri to atrada ieķērušos siekstā netālu no šejienes, upes līkumā, viņi to noslēpa upītē zem vītoliem un pēc tam sacēla tādu jezgu, strīdēdamies par to, kam plosts piederēs, ka es drīz vien uzzināju visu un viņus nomierināju, teikdams, ka plosts pieder nevienam citam kā tev un man. Vaicāju viņiem, vai viņi grib sagrābt jaunā baltā džentlmeņa īpašumu un dabūt par to pērienu? Tad iedevu katram desmit centu, un viņi bija varen apmierināti un vēlējās tikai, lai vēl atpeldētu plosti, tad šie iedzīvotos bagātībā. Nēģeri ir pret Džimu pārlieku labi un dara visu, ko es vēlos. Divreiz nav jāprasa, mīļais. Tas Džeks ir labs nēģeris, varen gudrs!

— Jā, tāds viņš ir. Viņš nepateica man, ka tu esi šeit, bet aicināja sev līdzi, lai parādītu ūdensčūskas. Ja kaut kas atgadās, viņš nebūs iejaukts. Viņš varēs teikt, ka nekad nav mūs kopā redzējis, un tā būs patiesība.

Negribu daudz stāstīt par nākamo dienu. Izteikšos īsi. Pamodos rītausmā, gribēju apgriezties uz otriem sāniem un atkal aizmigt, kad ievēroju, ka mājā valda klusums, nedzirdēju nevienu troksnīti, nevie­nas skaņas. Tas bija neparasti. Tad ievēroju, ka Baks bija piecēlies un aizgājis. Arī es brīnīdamies piecēlos, nogāju lejā pa kāpnēm — neviena cilvēka, visur tik kluss kā peļu alā. Tikpat liels klusums valdīja sētā. Domāju: ko tas nozīmē? Pie malkas grēdas sastapu savu Džeku un jautāju: Kas noticis?

Viņš atjautāja:

—Vai tad jūs neko nezināt, māster Džordž?

— Nē,— atbildēju,— nezinu!

— Mis Sofija aizbēgusi, patiešām. Aizbēgusi naktī, neviens nezina, kādā stundā,— aizbēgusi, lai apprecētos ar jauno Hārniju Seperd senu,— visi tā runā. Ģimene to uzzināja pirms pusstundas — varbūt arī mazliet agrāk —, un es saku jums — viņi nezaudēja laiku. Nekad nebiju redzējis, ka tādā steigā sagrābj bises un lec zirgiem mugurā! Sievieši aizskrēja modināt radiniekus, vecais saimnieks Sauls kopā ar dēliem paķēra šaujamos un aizjāja pa lielceļu uz upi, lai notvertu jauno cilvēku un nogalinātu, kamēr viņš ar mis Sofiju vēl nav pārcēlies pāri upei. Man liekas, nu būs liels slaktiņš!

— Baks aizgāja, mani neuzmodinājis!

— Jā, to viņš darīja! Viņi negribēja jūs iejaukt šajā notikumā. Māsters Baks pielādēja savu bisi un teica, lai tad viņš uz vietas pārsprāgstot, ja neaizraidot uz viņpasauli vienu Seperdsenu. Nu, domāju, ka viņu tur būs daudz, un varu salīgt, ka viņam izdosies kādu nošaut.

Cik ātri spēdams, aizskrēju pa lielceļu pie upes. Drīz sadzirdēju tālumā šāvienus. Kad ieraudzīju baļķu noliktavu pie upes un malkas grēdas, kur piestājās tvaikonītis, ieskrēju biezoknī un turpināju savu ceļu cauri krūmājiem, līdz nokļuvu labā vietiņā, un tad uzrāpos papeles zaru žāklē, kur mani nevarēja aizsniegt lodes, un sāku vērot apkārtni. Zem papeles — pavisam tuvu — bija otra malkas grēda. Sākumā gribēju paslēpties aiz tās, bet varbūt bija labi, ka to ne­darīju.

Četri vai pieci vīri jādelēja laukumiņā pie malkas noliktavas lādēdamies un klaigādami un mēģināja uzbrukt diviem jauniem zēniem, kas bija noslēpušies aiz malkas grēdas pie tvaikoņa piestātnes, bet viņu nodoms neizdevās. Ikreiz, kad viens no jātniekiem parādījās upes pusē aiz malkas grēdas, uz viņu šāva. Abi zēni bija notupušies aiz grēdas muguru pie muguras, tā viņi varēja novērot abas puses.

Drīz jātnieki pārstāja jādelēt un klaigāt. Viņi aizauļoja nolikta­vas virzienā, tad viens no zēniem piecēlās un, notēmējis pāri malkas grēdai, izsita vienu jātnieku no segliem. Visi vīri nolēca no zirgiem, satvēra ievainoto un ienesa viņu noliktavā, tanī pašā mirklī abi zēni metās bēgt. Viņi jau bija noskrējuši pusi attāluma līdz kokam, kurā es sēdēju, kad vīri viņus pamanīja. Ieraudzījuši zēnus, vīri uzlēca seglos un sāka dzīties bēgļiem pakaļ. Viņi gandrīz jau panāca tos, tomēr viņu nodoms neizdevās, jo zēni bija izskrējuši ātrāk un jau atradās pie malkas grēdas, kas stāvēja pie mana koka, un aizslēpās aiz tās, tā ka atkal bija guvuši priekšrocību. Viens no zēniem bija Baks, bet otrs — kāds slaids jauneklis, gadus deviņpadsmit vecs.

Kādu brīdi jātnieki pagrozījās viņu priekšā, tad aizjāja. Tiklīdz viņi pazuda no redzes loka, es pasaucu Baku un viņam to pateicu. Viņš sākumā nekā nesaprata, kad sadzirdēja manu balsi kokā, un bija traki pārsteigts. Viņš ieteica man vērot apkārtni un ziņot viņam, tiklīdz vīri atkal parādīsies, jo tie droši vien gudroja kādu velnišķīgu viltību un drīz atkal atgriezīšoties. Ļoti vēlējos nokāpt no koka, tomēr to nedarīju. Baks sāka raudāt un lādēties un teica, ka viņš un brālēns Džo (tas bija otrs jauneklis) atmaksāšot par šo dienu. Tēvs un abi brāļi esot nošauti, bet arī divi vai trīs ienaidnieki krituši. Baks sacīja, ka Seperdseni esot ievilinājuši viņus lamatās. Baka tēvam un brāļiem vajadzējis nogaidīt, līdz ieradīsies radi,— Seperdseni bijuši stiprāki nekā viņi. Jautāju, kas noticis ar jauno Hārniju un mis Sofiju. Viņš atbildēja, ka tie paguvuši nokļūt pāri upei drošībā. Es biju par to priecīgs, bet cik briesmīgi Baks pārmeta sev, ka nebija nogalinājis Hārniju tajā dienā, kad šāva uz viņu,— tā kaut ko nekad nebiju dzirdējis! Pēkšņi — blīkš, blīkš, blīkš!—atskanēja trīs vai četri šā­vieni vīri cauri mežam bija apjājuši mums apkārt un tagad tuvojās no aizmugures bez zirgiem. Zēni skrēja uz upes pusi — abi ievainoti —, un, kad viņi aizpeldēja lejup pa straumi, vīri skrēja līdzi pa krastu, šaudami uz viņiem un bļaustīdamies:

— Nobeidziet viņus, nobeidziet!

Man tā sagriezās dūša, ka gandrīz nogāzos 110 koka. Negribu atstāstīt visu, kas notika,— tad man atkal kļūtu nelabi. Vēlējos, kaut labāk nebūtu tajā vakarā atnācis šurp, krastā, tad man nebūtu tas viss jāredz. Es nekad to nevaru aizmirst, daudzreiz tas man rādās sapnī.

Sēdēju kokā, līdz satumsa, jo baidījos kāpt lejā. Dažbrīd dzirdēju šāvienus tālu mežā un divreiz redzēju, ka nelieli apbruņotu jātnieku pulciņi aizlēkšoja gar malkas noliktavu, tāpēc nolēmu, ka cīņa vēl turpinās. Biju ļoti nomākts, jo man kaut kā šķita, ka esmu pie visa vainīgs. Sapratu, ka zīmīte bija aicinājums mis Sofijai sastapties ar Hārniju kaut kur ap pustrim un aizbēgt kopā ar viņu; man vajadzēja pastāstīt viņas tēvam par atrasto zīmīti un viņas savādo uzvedību, varbūt tad viņš būtu meitu ieslēdzis un šī briesmīgā nelaime nekad nenotiktu.

Nokāpu no koka, lēnām lavījos gar upes krastu un atradu abus miroņus gandrīz vai ūdenī, izvilku tos krastā, tad apsedzu viņu sejas un manījos prom, cik ātri spēdams. Es mazliet raudāju, apsegdams Baka seju, jo viņš bija bijis pret mani ļoti labs.

Tagad bija pavisam satumsis. Mājai es netuvojos, bet cauri mežam devos uz purvu. Džimu uz salas neredzēju, tāpēc steidzīgi aizgāju uz upīti, izlauzos cauri vītoliem, degdams nepacietībā ātrāk nokļūt uz plosta un atstāt šo briesmīgo vietu. Plosts bija pazudis! Ak debestiņ, kā es nobijos! Kādu minūti man pat aizrāvās elpa. Tad sāku briesmīgi kliegt. Divdesmit piecu pēdu attālumā no manis kāda balss sacīja:

— Žēlīgais Dievs, tas esi tu, mīļais? Nebļauj tik briesmīgi.

Tā bija Džima balss — nekad savā mūžā neesmu dzirdējis jaukāku balsi. Paskrēju gabaliņu gar upites krastu un uzlēcu uz plosta. Džims mani satvēra un apskāva, un glaudīja, tik laimigs viņš bija, mani redzot. Viņš sacīja:

— Lai Dievs tevi svētī, bērns, es jau domāju, ka esi beigts. Seit atnāca Džeks un stāstīja, ka laikam esi nošauts, jo tu neesot vairs mājā atgriezies. Gribēju jau aizvadīt plostu līdz upes grīvai, lai būtu gatavs aizbraukšanai, tiklīdz Džeks atkal atnāks un noteikti pa teiks, ka tu esi miris. Dievs tēvs, es traki priecājos, ka esi atgriezies, dēliņ!

Es atbildēju:

— Viss kārtībā, tiešām varen labi. Viņi mani neatradīs un domās, a esmu nošauts un mans līķis aizdzīts lejup pa upi — tur vēl kaut kas

palika krastā, kas viņiem liks' tā domāt. Nezaudē laiku, Džim, bet tūlīt labi ātri ievirzi plostu lielajos ūdeņos.

Es nomierinājos tikai tad, kad plosts aizpeldēja divas jūdzes tālāk un atradās Misisipi upes vidū. Tad mēs pacēlām savu signāllaternu un nolēmām, ka tagad esam atkal brīvībā un drošībā. Kopš vakardienas nebiju ne kumosa ēdis. Džims pasniedza man kukurūzas plāceņus un paniņas, cūkgaļu ar kāpostiem un dārzeņus — nekas nav garšīgāks par šiem ēdieniem, ja tie labi sagatavoti. Kamēr ēdu vakariņas, mēs sarunājāmies un jutāmies ļoti labi. Es biju ļoti priecīgs, ka aizbēgu no asinsatriebes un Džims — no purva. Mēs tā arī runājām, ka nav labāku māju par plostu. Visas citas vietas ir šauras un smacīgas, bet uz plosta ir pavisam citādi: uz plosta vari justies pilnīgi brīvi, ērti un viegli.