NO GRĀMATAS "DIEVU DĀRZS" [1]

Tā vasara bija padevusies īpaši krāšņa; šķita, ka saule izrāda salai kādu īpašu labvēlību, jo vēl nekad nebijām piedzīvojuši tādu augļu un ziedu pārbagātību, tik siltu un zivīm pārpilnu jūru, tik daudz putnu mazuļu un tik daudz kukaiņu, kas vai­rojās un zumēja itin visur. Arbūzi, kas likās pildīti ar trauslu, rožainu ledu, atgādināja apbrīnojamas botāniskas lielgabalu lodes - katrs no tiem tik liels un smags, ka spētu iznīcināt pil­sētu; kokos vīdēja milzīgi persiki - oranži vai rožaini kā mēness ražas novākšanas laikā, saldā sulā piebriedušiem samtainiem sāniem; zaļās un melnās vīģes sprāga pušu no sulas pārpilnības, un rožainajās plaisās drūzmējās zeltaini zaļās rožu vaboles, ap­reibušas no bagātīgā, nebeidzamā mielasta. Ķiršu koki čīkstēja zem augļu svara, un šķita, ka dārzos nogalināts milzu pūķis un lapas nošļakstītas ar koši spilgtām un tumši sarkanām kā vīns asins lāsēm. Kukurūzas vālītes bija cilvēka delma garumā, un, iekožoties kanārijdzelteno sēklu mozaīkā, mutē iesprāga baltā, pienainā sula; kokos rudens gaidās auga un brieda nefrltzaļas mandeles un valrieksti, un gludās olīvas virknējās starp lapām, spožas un spīdīgas kā putnu olas.

Gluži dabiski, ka šādas ņudzošas dzīvības izpausmes salā divkāršoja manas kolekcionēšanas tieksmes. Es regulāri ik ne­dēļu pavadīju pēcpusdienu pie Teodora, kā arī tagad, kad biju ticis pie ēzeļa, devos vēl pārdrošākās un pētnieciskākās ekspe­dīcijās nekā agrāk. Šis radījums, vārdā Sallija, man tika uzdāvi­nāts dzimšanas dienā un bija neaizstājams, kaut arī stūrgalvīgs palīgs garu ceļa gabalu pievārēšanā un plašā ekipējuma stiep­šanā. Stūrgalvību kompensēja cita lieliska īpašība - kā jau visi ēzeļi, Sallija bija bezgala pacietīga. Viņa mēdza laimīgi blenzt izplatījumā, kamēr es vēroju šādu vai tādu radījumu, vai arī vienkārši iegrima ēzeļu snaudā - laimīgajā, transam līdzīgajā stāvoklī, kāds ēzeļus pārņem, kad tie puspievērtām acīm šķie­tami grimst tādā kā nirvānā un neliekas nedz dzirdam kliedzie­nus un draudus, nedz jūtam uzšāvienus ar stibu. Suņi brīdi iz­turējās pacietīgi, bet tad sāka žāvāties, smagi pūst, kasīties un visādi citādi lika manīt, ka, viņuprāt, esam veltījuši jau pietie­kami daudz laika kādam zirneklim vai citam radījumam, un devās tālāk. Toties Sallija, kolīdz iegrima snaudā, radīja ie­spaidu, ka nepieciešamības gadījumā varētu gluži laimīga nostā­vēt uz vietas vairākas dienas.

Kādu dienu mans draugs zemnieks - cītīgs novērotājs, no kura es biju guvis daudzus radījumus, pavēstīja man, ka akme­ņainajā ielejā kādas piecas jūdzes uz ziemeļiem no villas uztu­roties divi milzīgi putni. Viņš piebilda, ka tie tur ligzdojot. Šāds apraksts atbilda tikai ērgļiem vai maitu lijām, un es ārkārtīgi vēlējos iegūt jebkura šā putna mazuli. Manā plēsīgo putnu ko­lekcijā tobrīd ietilpa trīs sugu pūces, zvirbuļu vanags, medību piekūns un lauku piekūns, tādējādi ērglis vai maitu lija to lie­liski papildinātu. Lieki teikt, ka savos nodomos es nedalījos ar ģimeni, jo jau tagad rēķins par manu dzīvnieku patērēto gaļu bija sasniedzis astronomiskus apmērus. Turklāt, es spēju iztē­loties Larija reakciju uz ziņu, ka mājās tiks iemitināta maitu lija. Ieviešot jaunus lutekļus, es allaž uzskatīju par prātīgāku nolikt ģimeni jau notikuša fakta priekšā, jo tad, kad dzīvnieks bija nonācis villā, es parasti varēju paļauties uz mātes un Margo atbalstu.

Es ļoti rūpīgi sagatavojos ekspedīcijai, sarūpēju labi daudz ēdamā sev un suņiem, pietiekami daudz limonādes, kā arī paras­tos kolekcionāra bundžu un kastīšu krājumus, tauriņu tīklu un lielu maisu, kurā ievietot savu ērgli vai maitu liju. Paņēmu arī Leslija tālskati, jo tas bija spēcīgāks par manējo. Paša Leslija, par laimi, nebija tuvumā, tāpēc nevarēju paprasīt atļauju, taču es biju pārliecināts, ka viņš mīļuprāt būtu man tālskati aizdevis. Vēl pēdējo reizi pārbaudījis ekipējumu un pārliecinājies, ka nekas nav aizmirsts, ņēmos izrotāt Salliju ar dažādajiem priekšmetiem. Viņa bija pat ēzeļu standartiem īpaši īgnā un nepakļāvīgā gara­stāvoklī un kaitināja mani, pastāvīgi mīdama man uz kājas un spēcīgi iebelzdama pa dibenu, kad biju noliecies, lai paceltu no­kritušo tauriņu tīklu. Vina drūmi ņēma ļaunā belzienu, ar kādu > > j > '

es viņu apveltīju par nelāgo uzvešanos, tādējādi ekspedīciju mēs uzsākām, pagalam sabozušies. Es dzedri uzstīvēju salmu cepuri viņas lilijveida ausīm, uzsvilpu suņiem un devos ceļā.

Kaut arī vēl bija agrs, saule jau karsēja un debesis bija skaid­ras, dzeldīgi zilas kā liesmu sprakšķi, kad uguni iesviež sāli, pa­malē karstuma dūmakas apmiglotas. Sākumā mēs soļojām pa ceļu, ko klāja bieza kārta baltu putekļu, kas bija lipīgi kā ziedputekšņi, paiedami garām daudziem maniem draugiem zemniekiem, kas ēzeļos jāja uz tirgu vai darbā uz saviem lauci­ņiem. Šis satikšanās neglābjami aizkavēja ekspedīciju, jo labais tonis prasīja, lai pakavējos ar ikvienu no viņiem. Korfu ikvie­nam pieklājas krietni ilgu laiku pavadīt tenkojot un, iespējams, pacienājoties ar gabalu maizes, kaltētām arbūzu sēklām vai vīn­ogu ķekaru kā mīlestības un pieķeršanās apliecinājumu. Tādē­jādi ap to brīdi, kad vajadzēja nogriezties no karstā, putekļainā ceļa un doties cauri ēnainām olīvu birzīm, es biju apkrāvies ar visdažādākajām ēdamlietām; lielākais no guvumiem bija ar­būzs - manas draudzenes Agati mammas dāvana, kuru biju iepriekšējo reizi apciemojis neiedomājami sen (pirms nedēļas) un, pēc viņas domām, visu šo laiku cietis badu.

Pēc nokaitušā ceļa olīvu birzīs, likās, valdīja ēnaina pus­tumsa un akas vēsums. Suņi, kā parasti, metās uz priekšu, lie­lajos, caurajos olīvkoku stumbros meklēja ko ēdamu un reizu­mis, mežonīgi riedami, ņēmās vajāt ašās bezdelīgas, putnu pārdrošības nokaitināti. Kad, kā jau allaž, nevienu noķert neiz­devās, suņi mēģināja izgāzt dusmas pār kādu nevainīgu aitu vai izklaidīgu vistu, par ko saņēma bargu rājienu. Sallija bija aizmirsusi rīta īgnumu un soļoja itin mundri, vienu ausi izslē- jusi uz priekšu, otru atpakaļ, lai varētu dzirdēt gan manu dzie­dāšanu, gan piezīmes par apkārt redzamo.

Drīz vien olīvu biržu ēna palika aiz muguras un mēs rāpā­mies augšup karstumā virmojošos kalnos, spraucāmies cauri miršu krūmiem, mazām akmeņozolu jaunaudzēm un pamatī­giem irbuleņu puduriem. Sallijas pakavi šķaidīja zaļumu segu, un siltajā gaisā uzvirmoja salvijas un mārsila bagātīgais aro­māts. Ap dienas vidu, kad suņi bija aizelsušies un mēs ar Salliju pamatīgi nosvīduši, atradāmies jau augstu starp zeltainajiem un rūsganajiem centrālās šķirtnes akmeņiem, un dziļi zem mums pletās jūra, zila kā linu ziedi. Ap pustrijiem, kad atlaidā- mies atpūsties maslvas akmeņu grēdas paēnā, jutos pamatīgi vīlies. Mēs bijām sekojuši mana drauga norādēm un, man par lielu sajūsmu, patiesi atraduši uz akmeņainās dzegas uztupi­nātu Grifina maitu lijas ligzdu, kurā turklāt atradās divi resni, gandrīz pilnīgi apspalvojušies jaunuļi - tieši tādā vecumā, kad tos varētu adoptēt. Grūtības radīja apstāklis, ka es nespēju tikt ligzdai klāt ne no augšas, ne apakšas. Pēc stundu ilgiem pūli­ņiem nolaupīt putnēnus es gaužām negribīgi biju spiests atmest domu par maitu liju pievienošanu savai plēsīgo putnu kolek­cijai. Mēs kāpām lejā no klints un apsēdāmies ēnā atpūsties un ieturēties. Kamēr es tiesāju sviestmaizes un cieti vārītas olas, Sal­lija iekoda dažas kaltētas kukurūzas vālītes un mazliet arbūza, bet suņi dzesēja slāpes ar arbūzu un vīnogām; viņi kārīgi rija sulīgos augļus un reizumis ņēmās aizrijušies klepot, kad arbūza sēkliņas ieskrēja rīklē. Pateicoties rijīgumam un pilnīgam galda kultūras trūkumam, suņi savu maltīti pabeidza ilgi pirms ma­nis un Sallijas un, ar nožēlu secinājuši, ka es negrasos viņiem piešķirt vēl kaut ko ēdamu, ņēmās lempīgi slāt lejup pa klinti, nododamies medībām uz savu roku.

Es gulēju uz vēdera un mielojos ar trauslo, vēso arbūza mīk­stumu, kas bija rožains kā korallis, un pētīju klints nogāzi. Kā­das piecdesmit pēdas lejāk atradās mazas zemnieku mājas dru­pas. Šur un tur tik tikko varēju saskatīt nolīdzinātus pusmēness formas laukumiņus, kas reiz bijuši fermas mazie lauciņi. Acīm­redzot fermeris galu galā secinājis, ka noplicinātā augsne mut­autiņa lieluma lauciņos vairs nespēj nodrošināt kukurūzas vai dārzeņu ražu, tāpēc pametis šo vietu. Māja bija sabrukusi, un laukus pārņēmušas nezāles un mirtes. Es vēroju kotedžas dru­pas un prātoju, kādi cilvēki te mituši, un tad ieraudzīju mārsilu biežņā pie vienas sienas kustamies kaut ko sarkanīgu.

Piesardzīgi pasniedzos pēc tālskata un tuvināju to acīm. Skaidri redzēju akmeņu grēdu sienas pakājē, taču kādu mirkli nespēju saskatīt to, kas bija piesaistījis manu uzmanību. Tad, sev par pārsteigumu, no mārsilu pudura iznira sīciņš, šmaugs dzīvnieciņš rudens lapu sarkanā krāsā. Tā bija zebiekste - sprie­žot pēc izturēšanās, gluži jauniņa un nepieredzējusi. Tā bija pirmā zebiekste, ko tiku Korfu redzējis, un redzētais mani ap­būra. Nedaudz apstulbusi, tā vērās apkārt, tad saslējās uz pakaļ­kājām un ņēmās enerģiski ošņāt gaisu. Nesaodusi neko ēdamu, zebiekste atkal nolaidās uz visām četrām, lai intensīvi un, cik varēju spriest, ar lielu baudu pakasītos. Tad viņa piepeši pār­trauca šo nodarbi, uzmanīgi pielavījās kustīgam, kanārijdzel- tenam tauriņam un centās to noķert. Taču lidonis izspruka no zebiekstes zobiem un aizlidoja, atstādams mazliet apmulsušo mednieci kampjam gaisu. Zebiekste vēlreiz saslējās uz pakaļ­kājām, lai palūkotos, kurp aizbēdzis medījums, un, zaudējusi līdzsvaru, gandrīz novēlās no akmens.

Es vēroju zebiekstes sīko augumiņu, aizgrābts no viņas košā kažoka un naivās nevainības. Vairāk par visu pasaulē es vēlējos viņu sagūstīt un pievienot savai mājas zvērnīcai, taču apzinā­jos, ka tas būs grūts uzdevums. Kamēr es prātoju, kā visērtāk sasniegt mērķi, mājas drupās norisinājās drāma. Es ieraudzīju zemajiem krūmiem pārslīdam Maltas krustam līdzīgu ēnu - tas bija zvirbuļu vanags, kas zemā lidojumā ātri traucās zebiek­stes virzienā; dzīvnieciņš joprojām tupēja uz akmens, ošņāja gaisu un acīmredzami nenojauta briesmas. Es tikko iedomā­jos, vai labāk būtu brīdinoši iekliegties vai sasist plaukstas, kad zebiekste pati pamanīja vanagu. Viņa neiedomājamā ātrumā pagriezās, graciozi uzlēca uz sabrukušā mūra un nozuda tik niecīgā spraugā starp diviem akmeņiem, ko es personīgi vērtēju par šauru pat glodenei, nemaz nerunājot par tik prāvu zīdītāju kā zebiekste. Tas atgādināja burvju triku: vienu mirkli zebiekste tupēja uz akmens, nākamajā jau nozuda mūrī kā lietus lāse. Zvirbuļu vanags ar vēdekļveidīgo asti samazināja ātrumu un brīdi vēl palidinājās, acīmredzami cerēdams, ka medījums no jauna parādīsies. Pēc pāris mirkļiem vanags zaudēja interesi un aizlidoja lejup pa nogāzi nepiesardzīgāka medījuma meklēju­mos. Brītiņu vēlāk zebiekste atkal izšāva sīko ģīmīti no sprau­gas. Pārliecinājusies, ka briesmas garām, viņa uzmanīgi izlīda no slēptuves. Zebiekste devās uz priekšu pa mūri un, it kā slēp­šanās būtu rosinājusi viņā kādu domu, ņēmās izpētīt katru spraugu un iedobi starp mūra akmeņiem. Es vēroju viņas dar­bošanos un lauzīju galvu, kā nolavīties lejā un uzmest zebiek­stei kreklu, iekams tā mani pamanījusi. Paturot prātā viņas zibenīgās nozušanas triku epizodē ar vanagu, likās, ka šis uzde­vums pilnīgi noteikti nebūs viegls.

Tajā mirklī zebiekste čūskas lokanumā ieslīdēja alā mūra pamatnē. No kādas spraugas nedaudz augstāk izlīda cits dzīv­nieks un, ārkārtīgi satraukts, aiztecēja pa mūra augšmalu un nozuda citā spraugā. Es sajutu neprātīgu satraukumu, jo pat ar šo īso acu uzmetienu pietika, lai pazītu radījumu, kuru biju centies izsekot un noķert jau mēnešiem ilgi, - dārza susuri, ie­spējams, visskaistāko Eiropas grauzēju. Tas bija apmēram uz pusi mazāks par pieaugušu žurku, ar kanēļkrāsas kažoku, spoži baltu pavēderi, garu, pūkainu asti ar melnbaltu pušķi galā un melnu masku zem ausīm un pāri acīm, kas smieklīgi atgādi­nāja slavenos senlaicīgos laupītāju sejsegus.

Es nu biju nonācis sprukās - tur, lejā, bija divi dzīvnieki, kurus es karsti vēlējos iemantot, abi dedzīgi medīja viens otru un bija ārkārtīgi piesardzīgi. Ja nebūšu uzbrukumu kārtīgi izplānojis, riskēju neiegūt nevienu. Nolēmu vispirms pievēr­sties zebiekstei, jo tā bija no abiem kustīgākā, turklāt uzskatīju, ka susuris no jaunās paslēptuves ārā nelīdīs, iekams netiks iz­traucēts. Apdomājies es nospriedu, ka tauriņu tikls būs piemē­rotāks instruments nekā krekls, tāpēc apbruņojos ar to un ār­kārtīgi piesardzīgi lavījos lejup, sastingdams uz vietas ik reizi, kad zebiekste izlīda no alas un pavērās apkārt. Visbeidzot ne­pieķerts biju nonācis pāris pēdu attālumā no mūra. Es ciešāk sažņaudzu rokā tauriņu tīkla kātu un gaidīju, kad zebiekste izlīdīs no izpētāmās alas dziļumiem. Kad zebiekste patiesi parā­dījās, viņa izspruka no alas tik pēkšņi, ka es nepaguvu sagatavo­ties. Dzīvnieciņš attupās uz pakaļkājām un bez mazākā satrau­kuma ziņkārīgi blenza uz mani. Es jau grasījos šaut lejā tauriņu tīklu, kad no krūmiem, astes vicinādami, izkārtām mēlēm iz­nira visi trīs suņi un izrādīja tik nevaldāmu prieku, mani redzot, it kā mēs būtu bijuši šķirti mēnešiem ilgi. Zebiekste nozuda. Kādu brīdi tā sēdēja, sastingusi šausmās par suņu armādas parādīšanos, un pēc mirkļa jau bija prom. Es raidīju pret su­ņiem skarbas lamas un aiztrencu tos uz tālāko klints virsotni, kur visi trīs, manas nepieklājīgās uzvedības aizvainoti un sāpi­nāti, apgūlās ēnā. Es savukārt mēģināju noķert susuri.

Kaļķu java starp akmeņiem bija gadu gaitā kļuvusi trausla un varenās ziemu lietavas bija to izskalojušas, tādējādi mājas drupas šobrīd sastāvēja no savstarpēji nesaistītu akmeņu mū­riem. Mūra savijušos tuneļu un alu labirints veidoja ideālu slēptuvi ikvienam mazam dzīvnieciņam. Šādā teritorijā pastā­vēja tikai viena medību iespēja - mūra nojaukšana, un es čakli ķēros pie šā uzdevuma. Kad biju izjaucis jau labu gabalu mūra, man nebija izdevies atklāt neko aizraujošāku par pāris aizkai­tinātiem skorpioniem, dažām mitrenēm un pusaugu gekonu, kas aizbēga, pametis asti. Mani mocīja karstums un slāpes, un apmēram pēc stundas es apsēdos vēl nenojauktā mūra ēnā, lai atvilktu elpu.

Es tieši tobrīd prātoju, cik laika aizņems atlikušās mūra daļas izjaukšana, kad no kādas spraugas apmēram trīs pēdu attālumā no manis parādījās susuris. Tas rāpās augšup kā nedaudz kor­pulents alpīnists, tad, sasniedzis mūra augšu, attupās uz resnā dibena un, pilnīgi ignorēdams manu klātbūtni, ņēmās ārkār­tīgi rūpīgi mazgāt seju. Es tikko spēju noticēt savai veiksmei. Lēni un ārkārtīgi piesardzīgi virzīju tauriņu tīklu tuvāk medī­jumam, noregulēju un strauji šāvu to lejā. Manevrs izdotos lieliski, ja mūra augšmala izrādītos līdzena; taču tā nebija. Es nespēju piespiest tīkla rāmi pietiekami cieši mūrim, neatstājot spraugu. Susuris atguvās no pēkšņās panikas, izspraucās no tīkla apakšas un, man par milzīgām dusmām un sarūgtinā­jumu, aizlēkšoja prom pa mūri un nozuda citā spraugā. Tomēr šis gājiens izrādījās susurim liktenīgs - jaunā slēptuve bija strupceļš un, pirms viņš aptvēra kļūdu, es jau biju nosedzis iz­eju ar tīklu.

Nākamais uzdevums bija dabūt guvumu ārā no spraugas un iebāzt somā tā, lai es netiktu sakosts. To paveikt nebija viegli, susuris procesa laikā pamanījās iecirst savus ārkārtīgi asos zo­bus man īkšķī, tā ka galu galā es, mans mutautiņš un pats susu­ris izrādījās vārda tiešā nozīmē noklāti ar sarecējušām asinīm. Taču visbeidzot man izdevās iedabūt guvumu somā. Apmieri­nāts ar panākumiem, uzsēdos mugurā Sallijai un triumfēdams atgriezos mājās ar jauniegūto dzīvnieku.

Mājās es aiznesu susuri uz savu istabu un ievietoju sprostā, kurā vēl pavisam nesen bija mitinājies melnās žurkas mazulis. Žurkulēns nelaimīgi bija ņēmis galu manas auspūces Ulisa na­gos, saskaņā ar kura pārliecību labvēlīgais liktenis jebkuru grauzēju bija radījis vienīgi viņa vēdera piepildīšanai. Tādēļ es rūpīgi pārliecinājos, ka mans dārgais susuris nespēj izkļūt no sprosta un tikties vaigā ar līdzīgu likteni. Kad nu susuris bija iesprostots, es varēju viņu aplūkot tuvāk. Atklāju, ka dzīvnie­ciņš ir mātīte ar aizdomīgi apaļu punci, kas vedināja uz domu par gaidāmu ģimenes pieaugumu. Mazliet pasvārstījies, no­saucu susurieni par Esmeraldu (es tobrīd lasīju "Parīzes Diev­mātes katedrāli" un biju ārkārtīgi iemīlējis šo varoni) un sagā­dāju viņai kartona kasti ar vates kumšķiem un sausu zāli ligzdas veidošanai.

Pirmās pāris dienas Esmeralda, kad tīrīju viņas būri, klupa manai rokai virsū kā buldogs, taču nedēļas laikā aprada un pie­ņēma mani, kaut arī joprojām izturējās rezervēti. Katru vakaru Uliss pamodās uz savas īpašās laktas virs loga un es atvēru slēģus, lai viņš varētu izlidot mēnessgaismas pielietajās olīvu birzīs pamedīt; no savām gaitām viņš atgriezās tikai ap diviem no rīta, lai notiesātu sev sagatavoto maltās gaļas porciju. Kad Uliss bija drošā attālumā, es uz pāris stundām izlaidu Esme­raldu no būra izkustēties. Susuriene izrādījās burvīgs radījums, kurai, par spīti tuklumam, piemita ievērojama grācija, kas ļāva viņai nodoties elpu aizraujošiem lēcieniem no kumodes gultā (tur viņa atsperīgi lēkāja kā uz tramplīna) un tālāk uz grāmatu skapi vai galdu, izmantojot pušķaino asti līdzsvaram. Esme­ralda bija izcili ziņkārīga un katru nakti ņēmās ārkārtīgi rūpīgi izpētīt istabu un tās iekārtu, ūsas raustīdama un melni maskoto ģīmi saviebusi. Es atklāju, ka viņai bezgala garšo lielie, brūnie sienāži, un viņa bieži mēdza attupties uz manām kailajām krū­tīm, kad gulēju gultā, un skraukšķināt šos gardumus. Rezultātā manu gultu pastāvīgi klāja durstīgs cietu spārnu, apkostu kāju un ragveida krūškurvju slānis, jo Esmeralda ēda daudz un viņas galda manieres nebija īpaši labas.

Un tad kādā aizraujošā vakarā, kad Uliss bija klusi aizslīdējis olīvu birzīs un uzsācis sev raksturīgo ūjināšanu, es atvēru susu- rienes sprosta durtiņas, taču Esmeralda nevis nāca laukā, bet slēpās kartona kastē un nikni čarkstināja. Kad centos izpētīt viņas guļamistabu, viņa ieķērās man pirkstā kā tīģeris un man ti­kai ar lielām grūtībām izdevās atbrīvoties. Beidzot man izdevās dabūt viņu nost no ceļa, cieši satverot aiz skausta, un ielūkoties kastē. Tur es, bezgala iepriecināts, ieraudzīju astoņus mazuļus lazdu rieksta lielumā, rožainus kā ciklamenas pumpurus. Ieprie­cināts par Esmeraldas panākumiem, es viņu apbēru ar sienā­žiem, meloņu sēklām, vīnogām un citām viņas īpaši iecienīta­jām delikatesēm, un aizturētu elpu vēroju, kā mazuļi aug.

Pamazām mazie attīstījās. Viņiem atvērās acis un uzauga spalva. Drīz vien stiprākie un pārgalvīgākie rosīgi rāpās ārā no kartona bērnistabas, kad vien Esmeralda neskatījās, un ņēmās rāpot pa sprosta grīdu. Māti tas ārkārtīgi uztrauca - viņa saķēra bēgli mutē un, īgni, dobji ņurdēdama, nesa atpakaļ drošībā. Ar vienu vai diviem mazuļiem šāda taktika līdzēja, taču tad, kad visi astoņi sāka kļūt ziņkārīgi, Esmeralda nespēja mazos noga­nīt, tāpēc nācās ļaut tiem brīvu vaļu. Susurēni pasāka sekot vi­ņai ārpus sprosta, un es atklāju, ka susuri soļo virtenē tāpat kā cirsliši. Esmeralda gāja pa priekšu, aiz viņas, mātes astē ieķēries, sekoja pirmais mazulis, tā astei savukārt pieķēries nākamais, un tā tālāk. Bija burvīgi vērot, kā visi deviņi sīkie dzīvnieciņi mel­najās maskās kā dzīva kažokādas šalle soļo apkārt pa istabu, lēkā pa gultu vai gāzelīgi virzās augšup pa galda kāju. Tikko gultā vai uz grīdas tika izkaisīti sienāži, mazuļi, satraukti spieg­dami, sanāca apkārt mieloties un smieklīgi atgādināja laupītāju saietu.

Kad mazie bija pilnīgi pieauguši, man tos nācās aiznest uz olīvu birzīm un palaist brīvībā. Barības sagādāšana deviņiem rijīgiem susuriem izrādījās pārāk laikietilpīgs darbs. Es viņus atlaidu olīvu audzes malā, netālu no akmeņozolu biežņas, un jaunie susuri tur lieliski iekārtojās. Vakaros, kad saule slīdēja uz rietu un debesis iekrāsojās lapu zaļas, klātas ar saulrieta mā­koņu svītrām, es mēdzu aiziet, lai pavērotu, kā mazie, masko­tie susuri graciozi kā balerīnas šaudās starp ēnās grimstošajiem zariem un, čalodami un čivinādami, medī naktstauriņus, jāņ­tārpiņus un citus gardumus.

Sākās karš, un Džerijam gluži satriektam nācās pamest Korfu ar tās priekiem, brīvību, krāsām un daudzajiem draugiem - no zemniekiem līdz dzejniekiem. Viņš man stāstīja, ka esot sācis smēķēt, lai jel kādā veidā mazinātu nedrošības sajūtu, apgrozo­ties viņam uzspiestajā, tik neparastajā sabiedrībā. Tomēr viņa vienīgais dzīves mērķis -būt dzīvnieku tuvumā un tos pētīt-pa­lika negrozāms, tādēļ viņš uzņēmās darbu Londonas zooveikalā un Vipsneidas zoodārzā. Viņš daudz lasīja - šo paradumu viņā Korfu bija ieaudzinājis Larijs-gan senu, gan mūsdienīgu litera­tūru, un šā savas dzīves posma beigās viņš jau nelokāmi bija iezīmējis prātā savas turpmākās darbības virzienus dabas aizsar­dzībā. Viņš pat aizsāka jaunu "Sarkanās grāmatas" ekvivalentu- dabas aizsargātāju veidotu apdraudēto un uz iznīcības robežas esošo dzīvnieku sugu reģistru, kas pirmo reizi tika publicēts vairāk nekā divdesmit gadu pēc tam, kad Džerijs bija ķēries pie uzskaitīšanas.

Загрузка...