Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "PLEKSTES FILEJAS"

Tuvojoties 1939. gada beigām, kad rādījās, ka karš ir neizbē­gams, mana ģimene izrāva saknes no Korfu un atgriezās Anglijā.

Uz kādu laiku mēs apmetāmies dzīvokli Londonā, kamēr māte devās vairākkārtējos sirojumos pa dažādiem Anglijas lauku ap­vidiem meklēt māju. Kamēr viņa ar to nodarbojās, es biju brīvs un varēju nodoties Londonas izpētei. Kaut arī man nekad nav patikušas lielas pilsētas, Londona tajā laikā šķita valdzinoša. Galu galā lielākā metropole, kurā līdz šim biju uzturējies, bija Korfu, kas nebija prāvāka par Anglijas tirgus miestiņu, tāpēc Londonas milzīgais, izplūdušais masīvs man likās simtiem saistošu un atklājamu noslēpumu pilns. Protams, tur bija Da­bas vēstures muzejs un nebeidzami zoodārza apciemojumi, kur es cieši sadraudzējos ar dažiem kalpotājiem. Tas viss tikai nostiprināja manu pārliecību, ka darbs zooloģiskajā dārzā ir vienīgā īstā nodarbošanās jebkuram cilvēkam, un vēl vairāk uzkurināja manu vēlēšanos reiz kļūt par zooloģiskā dārza īpaš­nieku.

Pavisam netālu no mūsu mājas atradās kāds veikals, kas vienmēr neatlaidīgi saistīja manu uzmanību. Šīs vietas nosau­kums bija "Akvārijs", un tās skatlogi piekrauti ar akvārijiem, kuros peldēja koši krāsainas zivis, bet - kas vēl krietni intere­santāk - tajos bija veselām rindām stiklotas kastes, pilnas ar zāles čūskām, koku čūskām, lielām, zaļām ķirzakām un krup­jiem ar izvalbītām acīm. Es mēdzu ilgodamies vērot šos brīniš­ķīgos radījumus un ļoti kāroju tos iegūt savā īpašumā. Taču es dzīvoklī jau turēju veselu baru putnu, divas žagatas un kalit- riksu, tāpēc jutu, ka vēl kāda jebkuras pasugas dzīvnieka parā­dīšanās liktu ģimenes dusmām nogrūt pār manu galvu, tādēļ es tikai ar ilgošanos noraudzījos šajos skaistajos rāpuļos.

Tad kādu rītu, kad nejauši gāju garām veikalam, manu uz­manību saistīja pret akvāriju atslieta zīmīte. Tajā bija teikts: "Vajadzīgs jauns, uzticams asistents." Es atgriezos mājās un labu laiku to pārdomāju.

- Tajā zooveikalā ielas galā ir parādījusies darba vieta, - es ieminējos mātei.

- Tiešām, dārgais? - māte teica, nemaz neklausīdamās.

- Jā. Tur esot vajadzīgs jauns, uzticams asistents. Es… es do­māju pieteikties, - bezrūpīgi teicu.

- Kāda laba doma, - Larijs piezīmēja. - Varbūt tu tur varēsi turēt visus savus zvērus.

- Es gan nedomāju, dārgais, ka viņam to atļaus, - māte šau­bījās.

- Kā tev liekas, cik par tādu darbu varētu maksāt? - es prā­toju.

- Jādomā, ne pārāk daudz, - Larijs atteica. - Šaubos, vai tu atbildīsi tam, ko viņi uzskata par uzticamu.

- Vienalga, kaut ko taču man maksās, vai ne? - es neatlaidos.

- Vai tu jau esi tajos gados, lai tevi varētu pieņemt darbā? - Larijs apjautājās.

- Man jau ir gandrīz sešpadsmit, - es atteicu.

- Nu ko, tad ej un pamēģini, - Larijs ierosināja.

Tā nu nākamajā rītā es aizgāju uz zooveikalu, atvēru durvis un iegāju iekšā. Tieviņš, tumsnējs, maza auguma cilvēks ar lie­lām brillēm raga ietvaros pārdejoja pāri telpai pie manis.

- Labrīt! Labrīt! Labrīt, ser! - viņš teica. - Kā varu pakalpot?

- Jums, ēēē… jums vajadzīgs asistents, - es iesāku.

- Asistents, - veikala īpašnieks atkārtoja. - Vai tu gribi teikt, ka meklē darbu?

- Ēēē… jā, - es atbildēju.

- Vai tev ir kāda pieredze? - viņš šaubīdamies jautāja.

- O, jā, man ir papilnam pieredzes, - es apgalvoju. - Es vien­mēr esmu turējis rāpuļus, zivis un tamlīdzīgas radības. Man šobrīd ar tiem ir pilna māja.

Mazais vīriņš skatījās uz mani.

- Cik tev gadu? - viņš jautāja.

- Sešpadsmit… gandrīz septiņpadsmit, - es sameloju.

- Labi, - viņš teica. - Zini, es nevaru solīt ļoti lielu algu. Lī­dzekļi personāla uzturēšanai šajā veikalā ir kaut kas neparasts. Bet mēs varētu sākt ar mārciņu un desmit šiliņiem.

- Tas derēs, - es teicu. - Kad man jāsāk?

- Labāk būtu pirmdien, - viņš atbildēja. - Pirmdien, jo tad

mums būtu skaidrība ar norēķiniem. Citādi mums te būs īsts

>

juceklis, vai ne? Tā, mans vārds ir Romillijs.

Es pateicu viņam savu vārdu, mēs diezgan oficiāli sarokojā­mies un tad stāvējām, skatīdamies viens uz otru. Bija skaidri redzams, ka Romillija kungs līdz šim nevienu nav nodarbinājis un īsti nezina, kā tas darāms. Nolēmu, ka varbūt varētu viņam palīdzēt.

- Varbūt jūs tagad varētu parādīt man veikalu, - es ierosi­nāju, - un īsumā pastāstīt, ko man vajadzēs darīt.

- Ak, tā ir teicama doma, - Romillijs atsaucās. - Teicama doma.

Viņš metās dejot apkārt pa veikalu, plivinādams rokas kā tauriņa spārnus, un ierādīja man, kā tīrīt akvārijus, kā iebirdi- nāt miltu tārpus varžu un krupju sprostos, kur stāv suka un slota grīdas slaucīšanai. Zem veikala telpām atradās plašs pa­grabs, kur glabājās visdažādākā zivju barība, tīkli un tamlīdzī­gas lietas; tur atradās arī krāns, no kura ūdens pastāvīgi pilēja lielā bļodā, kurā atradās kaut kas tāds, kas pirmajā mirklī atgā­dināja jēlu aitas sirdi. Aplūkojot tuvāk, tas izrādījās cieši savelts pavedienveidīgu tārpu bumbulis. Sie koši sarkanie tārpiņi ir visu zivju, arī dažu rāpuļu un abinieku iecienīta barība. Es at­klāju, ka bez pievilcīgajiem, skatlogos izliktajiem dzīvniekiem veikalā ir vēl milzīgs daudzums citu radījumu - sprosti ar ķir­zakām, krupjiem, bruņurupučiem, sīrupaini spīdīgām čūskām, akvāriji ar slapjām, gaisu kampjošām vardēm un tritoniem, kuru kruzuļainās astes atgādināja garos jūras vimpelīšus. Pēc tik ilgiem mēnešiem, ko biju pavadījis sausajā, putekļainajā un izkaltušajā Londonā, šis veikals man šķita īsts Ēdenes dārzs.

- Tā, - Romillija kungs atsāka, kad bija man visu izrādījis, - tu sāksi pirmdien, ja? Tieši deviņos. Nenokavē, labi?

Es nepateicu Romillija kungam, ka vienīgi nāve spētu mani aizkavēt ierasties šeit pirmdien tieši deviņos.

Tā nu pirmdien, bez desmit minūtēm deviņos, es jau pastai­gājos pa ietvi veikala priekšā, un drīz vien parādījās Romillija kungs, ģērbies garā, melnā mēteli un melnā platmalē, melodiski šķindinādams atslēgu saišķi.

- Labrīt, labrīt! - viņš trallināja. - Priecājos, ka esi laikā. Labs sākums.

Mēs iegājām veikalā, un es ķēros pie sava pirmā dienas dar­ba - gandrīz pilnīgi tīrās grīdas izslaucīšanas, pēc tam apstai­gāju akvārijus, barojot zivis ar maziem posmoto tārpu mudžek- līšiem.

Ļoti drīz es atklāju, ka Romillija kungs, kaut gan bija jauks cil­vēks, tomēr ļoti maz zināja par aprūpējamajiem radījumiem - lai man nenāktos teikt, ka nezināja neko. Lielākā daļa sprostu, tā­pat ari zivju akvāriju, no to iemītnieku viedokļa bija ļoti neveik­smīgi iekārtoti. Romillija kungs darbojās arī saskaņā ar teoriju: ja esi iesācis barot dzīvnieku ar viena veida barību, tad turpini to darīt bez pārmaiņām. Es nolēmu, ka man jāpārņem savās rokās gan sprostu iekārtošana, gan aprūpējamo radījumu dzīves ap­stākļu uzlabošana, taču zināju, ka man jābūt piesardzīgam, jo Romillija kungs bija augstākajā mērā konservatīvs.

- Vai jums nešķiet, Romillija kungs, ka ķirzakām, krupjiem un pārējiem varētu patikt iebaudīt kaut ko citu, nevis tikai miltu tārpus? - es kādu dienu iejautājos.

- Kaut ko citu? - Romillija kunga acis aiz brillēm izbrīnā ie­pletās. - Kādu gan vēl citu barību varētu tiem dot?

- Nu, - es teicu, - kā būtu ar mitrenēm? Es savus rāpuļus vienmēr baroju ar mitrenēm.

- Vai tu esi pārliecināts? - mans darba devējs šaubījās.

- Pilnīgi pārliecināts, - es apstiprināju.

- Tās taču nenodarīs viņiem nekādu ļaunumu, vai ne? - viņš bažīgi jautāja.

- Nē, - es apgalvoju, - viņiem ļoti garšo mitrenes. Tās pa­dara diētu daudzveidīgāku.

- Bet kur mēs tās ņemsim? - Romillija kungs bezcerīgi jau­tāja.

- Domāju, parkos to ir pa pilnam, - es teicu. - Paskatīšos, vai varu kādas salasīt, labi?

- Ļoti labi, - Romillija kungs negribīgi piekrita, - ja vien tu esi pilnīgi pārliecināts, ka tas nenodarīs dzīvniekiem kādu ļau­numu.

Tā nu es pavadīju veselu pēcpusdienu parkā un pielasīju ļoti lielu kārbu ar mitrenēm; noglabāju tās pagrabā trūdošās lapās, un, kad nolēmu, ka miltu tārpi sākuši vardēm, krupjiem un ķir­zakām apnikt, pamēģināju tiem dot miltu vabolītes, bet, kad šķita, ka dzīvnieki arī tās atēdušies, liku tiem priekšā mitrenes. Sākumā Romillija kungs mēdza blenzt krātiņos ar tik bažīgu sejas izteiksmi, it kā paredzētu, ka atradīs visus rāpuļus un abi­niekus beigtus. Bet, kad viņš atklāja, ka tie no jaunās barības ne tikai atkopjas, bet arī sāk savos sprostos kurkstēt, viņa sajūsmai vairs nebija robežu.

Mans nākamais mazais sasniegums saistījās ar diviem ļoti lie­liem, labsirdīgiem Ziemeļāfrikas leopardkrupjiem. Romillija kunga priekšstats par Ziemeļāfriku bija - nebeidzams tuksnesis, kur saule kveldē dienu un nakti un kur temperatūra ne mirkli nenoslīd zem 190° [2] ēnā, ja tāda vispār kaut kur atrodama. Sa­skaņā ar šo pārliecību viņš abus nabaga krupjus bija ievietojis ne­lielā kastē ar stikla sienu un divām spožām elektriskām spuldzēm virs tās. Abi tupēja uz baltu smilšu kaudzes, kur nebija neviena akmens, zem kura paslēpties, un temperatūra nokritās vienīgi nakti, kad veikalā tika izslēgta gaisma. Rezultātā krupju acis bija aizmiglojušās un izskatījās, it kā viņi slimotu ar kataraktu, āda kļuvusi sausa un plēkšņaina, bet pēdas noberztas jēlas.

Es zināju, ka piedāvājums izdarīt kaut ko tik radikālu kā pār­vietot abus krupjus uz jaunu, mitrām sūnām izklātu sprostu Romillija kungam būtu licies neprātīgs, tāpēc sāku paslepšus un centos padarīt krupju dzīvi mazliet laimīgāku. Vispirms nočiepu mātes virtuvē drusku olīveļļas un brīdī, kad veikala īpašnieks aizgāja pusdienot, iemasēju ar to abu krupju ādu. Tas mazināja ādas plēkšņainumu. Tad es no aptiekāra dabūju ziedi, iepriekš viņam par lielu uzjautrinājumu pastāstījis, kādam nolūkam man tā vajadzīga, un ierīvēju krupju pēdas. Tas palī­dzēja, tomēr pilnīgi pušumus nesadziedēja. Sadabūju arī maz­liet Zeltacs balzama, kas parasti domāts suņiem, un ar apbrī­nojamiem panākumiem lietoju krupju acu ārstēšanai. Turklāt katru reizi, kad Romillija kungs aizgāja pusdienot, es tiem sarīkoju siltu dušu, par ko abi ļoti priecājās. Viņi tupēja, laip­nīgi kampdami gaisu un mirkšķinādami acis, un, ja es novirzīju strūklu sāņus, tie nadzīgi šļūkāja pāri krātiņam, lai tikai atkal nokļūtu zem ūdens. Kādu dienu es ieliku krātiņā gabaliņu sūnu, un abi krupji tūlīt pat paslēpās zem tā.

- O, paskatieties, Romillija kungs! - es iesaucos labi tēlotā iz­brīnā. - Es kļūdas pēc biju ielicis krupju krātiņā mazliet sūnu, un, liekas, viņiem tās patīk.

- Sūnas? - Romillijs pārjautāja. - Sūnas? Bet viņi taču dzīvo tuksnesī!

- Nu, manuprāt, dažviet ari tuksnesī ir mazliet augu, - es aizrādīju.

- Es domāju, ka tur ir tikai smiltis, - Romillija kungs apgal­voja. - Tikai smiltis. Cik vien tālu acs var redzēt.

- Nē, domāju, ēēē… tur ir gan daži mazi kaktusi, un tamlī­dzīgi, - es teicu. - Lai nu kā, viņiem tas patīk, vai ne?

- Pilnīgi noteikti patīk, - Romillija kungs piekrita. - Vai tev liekas, ka mums vajadzētu atstāt sūnas tur iekšā?

- Jā, - es teicu. - Varbūt pielikt drusku klāt?

- Nedomāju, ka tas nodarīs viņiem kādu ļaunumu. Viņi taču nevar sākt sūnas ēst un aizrīties, vai ne? - viņš bažīgi jautāja.

- Nedomāju vis, ka viņi tā darīs, - es pārliecinoši apgalvoju.

Tā nu manu skaisto krupju sprostā turpmāk atradās sūnas,

kurās paslēpties, un, kas vēl svarīgāk, sūnu spilvens, uz kura tu­pēt, tā ka viņu pēdas drīz pilnīgi sadzija.

Pēc tam es pievērsu uzmanību zivīm, jo jutu, ka arī viņām, kaut gan tām ļoti garšoja tārpiņi, vajadzīgas zināmas pārmai­ņas ēdienkartē. >

- Vai nebūtu iespējams, - es izmēģinādams ieminējos mis­teram Romillijam, - iebarot zivīm dažas dafnijas?

Dafnijas ir mazas ūdensblusiņas, kuras mums sūtīja no fermas, kas apgādāja veikalu ar visa veida produkciju pārdo­šanai - ūdenszālēm, ūdens gliemežiem un saldūdens zivīm. Un dafnijas mēs mēdzām pārdot zivtiņu turētājiem mazos podiņos kā zivju barību.

- Dafnijas? - Romillija kungs apjuka. - Barot zivis ar dafni- jām? Bet viņas taču tās neēdīs, vai ne?

- Jā, bet, ja zivis neēd dafnijas, kāpēc mēs tās pārdodam kā zivju barību? - es aizrādīju.

Šāda loģika Romillija kungu pamatīgi pārsteidza.

- Vai zini, tev taisnība, - viņš atzina, - tev taisnība. Pagrabā mazliet ir palicis pāri. Rīt mums atvedīs jaunas. Pamēģini kādu drusku, un tad redzēsim.

Es iebēru tējkaroti dafniju katrā akvārijā, un zivis kā trakas metās tām virsū, tieši tāpat kā krupji un vardes tika uzklupuši mitrenēm.

Nākamais darbs, ko es gribēju paveikt, bija mēģināt izdeko­rēt sprostus un akvārijus, lai padarītu tos pievilcīgākus, taču pie tā vajadzēja ķerties vēl daudz piesardzīgāk. Šo uzdevumu Romillija kungs vienmēr uzņēmās pats un veica ar stūrgalvīgu neatlaidību. Nedomāju, ka viņam patiešām patika to darīt, bet, būdams uzņēmuma vadītājs, viņš juta, ka ar to nodarboties ir, tā sakot, viņa svēts pienākums.

- Romillija kungs, - es kādu dienu ieminējos, - man šobrīd nav nekāda darba, un klientu arī nav. Varbūt jūs atļautu man iekārtot kādu akvāriju? Man ļoti gribētos iemācīties to darīt tikpat labi kā jūs.

- Nu jā, - Romillijs nosarka, - nu jā. Es gan nedomāju, ka daru to spoži…

- O, manuprāt, jūs to darāt brīnišķīgi, - es apgalvoju, - un es gribētu to iemācīties.

- Labi, varbūt kādu mazo, - Romillija kungs piekrita. - Un es tev varētu dot dažus padomus. Tā, paskatīsimies… paskatī­simies. Jā, nu, lai būtu tur tas mazais molliju akvārijs. To vajag iztīrīt. Nu re, ja tu zivis pārvietotu uz kādu lieko akvāriju un šo te iztukšotu, un pamatīgi izberztu, tad mēs varētu sākt no paša sākuma, labi?

Tā nu es ar tīkliņa palīdzību pārvietoju mazās, melnās mol- lijas, kas atgādināja tumšas, mirdzošas olīvas, uz brīvu akvāriju. Tad es akvāriju iztukšoju, iztīrīju un pasaucu Romillija kungu.

- Tā, - mans darba devējs sāka instruktāžu. - Ieber akvārija dibenā mazliet smilšu… ēēē… ieliec pāris akmeņu, tad varbūt kādu… ēēē… valisnēriju, varbūt te, šajā stūri, manuprāt tā - kā tu domā?

- Varbūt es varētu pamēģināt pats? - es lūdzu. - Es, ēēē… es domāju, ka tā es labāk iemācītos - ja varētu visu darīt patstāvīgi. Un pēc tam, kad būšu beidzis, jūs to varētu apskatīt un norādīt, kur esmu kļūdījies.

- Ļoti laba doma, - misters Romillijs piekrita. Viņš aizgāja noņemties ar kasi un lika mani mierā.

Tas bija pavisam mazs akvārijs, bet es ar to pamatīgi nopū­lējos. Es izveidoju no sudrabainām smiltīm platas kāpas. Uz­cēlu mazas klintis. Uzaudzēju veselus valisnēriju mežus, caur kuriem molliju bariņam peldēt. Tad es uzmanīgi piepildīju ak­vāriju ar ūdeni, ielaidu mollijas atpakaļ, kad ūdens bija parei­zajā temperatūrā, un pasaucu Romillija kungu novērtēt manu rokdarbu.

- Dieviņtētiņ! - viņš izdvesa, skatīdamies uz akvāriju. - Die- viņtētiņ!

Romillijs uzmeta man ašu skatu, un tajā bija redzama gan­drīz tāda kā vilšanās, ka esmu tik labi ticis galā. Nojautu, ka esmu bīstamā situācijā.

- Vai… vai jums tas patīk? - es ievaicājos.

- Tas… tas ir kaut kas ievērojams! Ievērojams! Es nevaru ie­domāties, kā tu… kā tu to paveici.

- Es to paveicu, tikai vērodams jūs, Romillija kungs, - es apgalvoju. - Ja jūs nebūtu man pamācījis, kā rīkoties, es nekad nevarētu kaut ko tādu izveidot.

- Nu jā. Nu jā, - Romillija kungs pietvīcis nomurmināja. - Bet es redzu, ka tu esi dažus sīkus akcentus pievienojis arī pats.

- Nu, tās tikai tādas idejas, ko es aizguvu, vērodams jūs, - es sacīju.

- Hmmmm… Ļoti slavējami. Ļoti slavējami, - Romillija kungs atzina.

Nākamajā dienā viņš man jautāja, vai nevēlos izdekorēt vēl kādu akvāriju, un es sapratu, ka esmu cīņu uzvarējis, neaiz­skardams viņa jūtas.

Akvārijs, ko es tiešām izmisīgi vēlējos iekārtot, bija milzīgs un atradās skatlogā. Tas bija kādas četrarpus pēdas garš un di­vas pēdas sešas collas dziļš, un tajā atradās liela visdažādāko krāsaino zivju kolekcija. Bet es zināju, ka šajā posmā vēl ne­drīkstu pārkāpt pieklājības robežas. Tāpēc es vispirms izdeko­rēju vairākus mazus akvārijus, un, kad Romillija kungs bija ap­radis ar domu, ka tā ir mana nodarbošanās, uzsāku sarunu par lielo parādes akvāriju skatlogā.

- Vai es drīkstu izmēģināt roku ar to, Romillija kungs? - es vaicāju.

- Ko? Ar mūsu parādes akvāriju? - viņš jautāja.

- Jā, - es teicu. - To… to tik un tā vajag… iztīrīt. Tāpēc es ie­domājos, ka varbūt varētu mēģināt to iekārtot.

- Nu, nezinu gan, - Romillijs šaubīdamies novilka. - Nezinu gan. Tas mums ir pats svarīgākais dekors, tu taču zini, pats skatloga centrs. Tieši tas piesaista visus mūsu klientus.

Viņam bija pilnīga taisnība, taču klientus piesaistīja ņirbo­šie, daudzkrāsainie zivju bari. Tos nekādā gadījumā nepiesais­tīja Romillija kunga dekorēšanas centieni, kas lika akvārija ai­navai izskatīties pēc uzspridzināta tīreļa.

- Nu, varbūt es drīkstu vienkārši pamēģināt, - es neatlai- dos. - Un, ja neizdosies, es pārstrādāšu. Es pat… es pat varētu to darīt savā brīvajā pēcpusdienā.

- O, esmu pārliecināts, ka tas nebūs nepieciešams, - Romil­lijs kungs šokēts teica. - Tu noteikti negribi būt caurām dienām iesprostots veikalā, vai ne? Tāds jauns puisis kā tu… tev no­teikti gribas skraidīt apkārt… Nu labi, izmēģini roku, un tad redzēsim.

Darbā man pagāja lielākā daļa dienas, jo ik pa brīdim vaja­dzēja apkalpot dažādus klientus, kuri vēlējās nopirkt barības tār­piņus vai dafnijas, kokuvardi savam dārza dīķim vai kaut ko tamlīdzīgu. Es strādāju pie šī gigantiskā akvārija ar īstu Capabi- lity Brauna [3] atdevi. izveidoju apaļas smilšu sēres un lielas, torņ­veidīgas klintis no skaista granīta. Tad cauri ielejām starp gra­nīta kalniem sadēstīju valisnēriju un vēl citu, smalkām papar­dēm līdzīgu ūdensaugu mežus. Uz ūdens virsmas izkaisīju sīkus, baltus ziediņus, kas izskatījās kā miniatūras ūdensrozes. Ar smilšu un akmeņu palīdzību noslēpu sildītāju un termostatu, tāpat ari aerostatu, jo neviens no tiem neizskatījās pievilcīgs. Kad es galu galā biju pabeidzis, ielaidis akvārijā spoži sarkanās zobenastes, spīdīgās mollijas, sudrabainās cirvjzivis un lieliskos, žilbinošos zilos neonus un soli atkāpies, lai novērtētu savu rokudarbu, jutos pats sava ģēnija dziļi iespaidots. Romillija kungs, man par lielu prieku, bija ekstāzē par rezultātu.

- Izsmalcināti! Izsmalcināti! - viņš iesaucās. - Vienkārši iz­smalcināti!

- Ak, jūs taču zināt, ko cilvēki saka, Romillija kungs, - es aizbildinājos. - Labam skolniekam vajadzīgs labs skolotājs.

- O, tu man glaimo, tu man glaimo, - viņš atvairījās, rotaļīgi draudēdams man ar pirkstu. - Šis ir tas gadījums, kad skolnieks pārspēj savu skolotāju.

- Ak, es tā nedomāju, - es liedzos. - Tomēr man šķiet, ka ta­gad esmu sasniedzis gandrīz tikpat labu līmeni kā jūs.

Pēc šī notikuma man atļāva iekārtot visus akvārijus un spros­tus veikalā.