Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM"

Britu Gviāna, kas atrodas Dienvidamerikas ziemeļdaļā, ar saviem biezajiem tropiskajiem mežiem, līdzenajām savannām, robotajām kalnu grēdām un putojošajiem ūdenskritumiem, iespējams, ir viena no skaistākajām vietām pasaulē. Bet par vienu no lieliskākajām Gviānas daļām es uzskatu kriku pļavas. Šī šaurā piekrastes teritorija stiepjas no Džordžtaunas līdz Ve­necuēlas robežai; tūkstošiem upju un strautu te lauž ceļu lejup uz jūru un, sasnieguši līdzenumu, izplešas miljonos krīku un sīku ūdensceļu, kas viz un mirdz kā dzīvsudraba pali. Leknā un daudzveidīgā veģetācija pārvērtusi šo vietu par neticamu pasaku valstību. 1950. gadā es uzturējos Britu Gviānā, vāk­dams dzīvniekus Anglijas zoodārziem, un sešu šeit pavadīto mēnešu laikā viesojos savannas ziemeļu tropiskajos mežos un, protams, krīku pļavās, vajādams dīvainos radījumus, kas tās apdzīvo.

Par savu nometni krīku pļavās es izvēlējos sīku indiāņu ciematu netālu no Santarosas; bija vajadzīgs divu dienu ilgs ce­ļojums, lai to sasniegtu. Vispirms ar motorlaivu lejup pa Esek- vibo upi un plašākajiem krīkiem, kamēr sasniedzām vietu, kur motorlaivas vairs netika uz priekšu, jo ūdens bija pārāk sekls un aizaudzis ar ūdensaugiem. Te mēs sēdāmies vienkoka ka­noe, ko airēja mūsu mājas saimnieki - rāmie un apburošie in­diāņi, un, atstājuši plato galveno krīku, ienirām sīko ūdensceļu labirintā. Tas bija viens no lieliskākajiem ceļojumiem, kādu vien varu atcerēties.

Daži krīki, pa kuriem mēs ceļojām, bija tikai kādas desmit pēdas plati, un ūdens virsmu pilnīgi paslēpa biezs klājiens lielu krēmkrāsas ūdensrožu ar maigi rožaini ietonētām ziedlapām, kā arī mazu paparžveida ūdensaugu, kas uz slaida stublāja pacēla virs ūdens sīkus purpursārtus ziediņus. Krīku krasti bija biezi apauguši ar krūmājiem, un lielo koku nokarenie zari veidoja virs ūdens dzīvu tuneli; zari bija apvīti ar garām, plīvo­jošām, zaļganpelēkas spāņu sūnas bārkstīm un spilgti rozā un dzeltenu orhideju skupsnām. Ūdens bija tik biezā kārtā no­klāts ar augiem, ka, sēžot kanoe priekšgalā, varēja iedomāties, kā nedzirdami ceļojat pa ziediem pārpilnu zaļu pļavu, kas maigi viļņojas jūsu kuģa ķlļūdeni. Lieli, melni dzeņi ar koši sarkaniem cekuliem un bālganiem knābjiem skaļi tarkšķēja un pārmetās no koka uz koku, kaldamies ietrunējušajā mizā, un, ja gadījās iztraucēt dumpi, no niedrēm un krīkmalas augāja uzsprāga maza krāsu eksplozija - putns šāvās vertikāli gaisā, ar rožainajām krūtīm uzliesmodams debesīs kā negaidīta raķete.

Es atklāju, ka ciemats izvietojies augstienē, kas patiesībā bija sala, jo no visām pusēm atradās pilnīgā krīku šaha galdiņa ie­lenkumā. Mazā iezemiešu būda, kurai bija jākļūst par manu apmešanās vietu, atradās gabaliņu nostāk no ciemata, visskais­tākajā apkārtnē. Būda atradās mazas, apmēram akra lieluma ielejas malā starp dažiem milzīgiem kokiem, kas stāvēja ap to kā ļoti vecu vīru pulciņš ar garām, sirmām spāņu sūnas bār­dām. Ziemas lietavās apkārtējie krīki bija pārplūduši, tā ka ieleja nu slīka apmēram sešas pēdas dziļā slapjumā, no kura dūrās ārā lieli koki, kuru atspulgi mirdzinājās heresa krāsas ūdenī. Ielejas mala bija noaugusi ar niedru bārkstīm un kup­liem ūdensrožu puduriem. Sēžot uz būdas sliekšņa, pavērās lielisks skats uz šo miniatūro ezeru un tā apkaimi, un tieši tā, klusi sēžot agros rītos vai vēlu vakaros, es atklāju, ka šajā niecī­gajā ūdens pleķītī un apkārtējos krūmājos mīt bagātīga dzīv­nieku pasaule.

Vakaros, piemēram, mēdza nākt padzerties krabjēdājs jenots. Tie ir dīvaina izskata radījumi maza suņa augumā ar kuplām, melnbalti svītrotām astēm, lielām, sārtām, plakanām ķepām un viscaur pelēku kažoku, kurā vienīgā pārmaiņa ir melnā maska ap acīm, kas piešķir radījumiem diezgan smieklīgu izskatu. Šie dzīvnieki staigā īpatnējā gaitā, uzmetuši kupri, izvērstām pēdām lempīgi šļūkādami, it kā ciestu no apsaldējuma čūlām. Jenots no­nāca līdz ūdensmalai, kādu minūti drūmi blenza savā atspulgā, mazliet padzērās un tad pesimistiski un lēni slāja uz otru ielejas malu barības meklējumos. Viņš iebrida seklā lāmiņā un attupies grābstījās ar priekšķepu garajiem pirkstiem tumšajā ūdenī, plakšķinādams, taustīdamies un braucīdamies pa dūņām, tad pēkšņi, patīkami pārsteigts, izzvejoja kaut ko virspusē un izvilka krastā, lai apēstu. Guvums vienmēr tika uzmanīgi saspiests starp priekšķepām un notiesāts uz sauszemes. Ja tā bija varde, jenots pieturēja to un ar ašu kampienu nokoda galvu. Taču, ja tas bija viens no lielajiem saldūdens krabjiem, kā tas gadījās visbiežāk, je­nots steidzās uz krastu, cik ātri vien spēdams, un, sasniedzis saus­zemi, aizgrūda krabi prom no sevis. Krabis atguva līdzsvaru un draudēja jenotam ar atplestām spīlēm, un tad mednieks tika ar laupījumu galā ļoti neparastā, praktiskā veidā. Krabis ir ļoti viegli apmulsināms: ja tam neatlaidīgi vairākas reizes uzsit pa bruņām un viņš secina, ka neviens atbildes kampiens ar spīlēm nesa­sniedz mērķi, krabis saraujas un saīdzis atsakās piedalīties šādā vienpusējā sacensībā. Tāpēc jenots vienkārši sekoja krabim, ar garajiem pirkstiem pa laikam uzsizdams tam pa bruņām un at­raudams tos atpakaļ, kad spīles pacēlās grābienam. Pēc apmēram piecām minūtēm krabis, zaudējis cerības, sarāvās un attupās. Jenots, kas līdz šim bija atgādinājis jauku, vecu dāmu, kura spē­lējas ar pekinieti, izslējās un kļuva lietišķs - palēcās uz priekšu un ar vienu ašu kampienu pārkoda nelaimīgo krabi gandrīz uz pusēm.

Gar vienu ielejas malu indiāņi, kādreizējie būdas īpašnieki, bija iestādījuši dažus mango un guavas kokus, un manas uztu­rēšanās laikā augļi nogatavojās un pievilināja daudz radījumu. Parasti visiem priekšgalā rosījās koku dzeloņcūkas. Tās čāpoja ārā no krūmāja, atgādinādamas korpulentus, viegli iesviķoju- šus večukus; viņu lielie, apaļie deguni raustījās šurpu turpu, un mazās, diezgan skumjās acis, kas allaž izskatījās asaru pilnas, cerīgi pētīja apkārtni. Dzeloņcūkas ļoti izveicīgi uzrāpās mango kokos, garās tvērējastes apvijušas ap zariem, lai nenokristu, melnbaltās adatas grabēja starp lapām. Tad viņas atrada uz zara ērtu vietiņu, pāris reižu apvija asti ap zaru, stingri iekrampējās, attupās uz pakaļkājām un noplūca augli. Turēdamas to priekš- ķepās, viņas grozīja augli riņķī, ar lielajiem zaķa zobiem ap­strādādamas mīkstumu. Tikušas galā ar mango, dzeloņcūkas reizēm uzsāka savādu spēli ar lielo kauliņu. Tupēdamas uz zara, viņas nedroši un diezgan bezpalīdzīgi raudzījās apkārt, mētāda­mas kauliņu no ķepas ķepā, it kā nevarētu saprast, ko ar to iesākt, šad tad izlikdamās, ka kauliņš izkrīt no ķepas, un tad pēdējā brīdi to atkal saķerdamas. Pēc kādām piecām minūtēm dzeloņcūkas nometa kauliņu zemē un šļūca pa zaru uz priekšu jauna augļa meklējumos.

Reizēm, kad viena dzeloņcūka uz zara satikās aci pret aci ar otru, abas ar astēm iekrampējās zarā, attupās uz pakaļkājām un nodevās ārkārtīgi smieklīgam boksa mačam: viņas atgaiņājās un pļaukājās ar priekšķepām, izvairījās un uzbruka, dāļādamas āķus, aperkotus un sitienus, bet ne reizi viena otrai nepieskardamās.

Visas šīs izrādes laikā (tā vilkās apmēram stundas ceturksni) no pretinieču sejām ne uz bridi nepazuda neizpratne un labsirdīga interese. Tad, it kā paklausīdamas neredzamam mā­jienam, abas nolaidās četrrāpus un devās prom katra uz savu pusi. Es nekad neizpratu šo boksa maču jēgu un arī nespēju atklāt, kurš uzvarējis, bet tie mani bezgala uzjautrināja.

Vēl viens pievilcīgs radījums, kas mēdza apciemot augļu ko­kus, bija durukulijs. Šie īpatnējie pērtiķīši ar garām astēm, trausliem vāveru ķermeņiem un milzīgām ūpju acīm ir vienīgie nakts pērtiķi pasaulē. Viņi ieradās mazās grupās pa septiņiem vai astoņiem, un, kaut arī, ielēkdami kokos, nesacēla nekādu troksni, viņu klātbūtni drīz vien varēja noteikt pēc sarežģītās sarunas, ko viņi mielodamies uzturēja. Durukuliji raidīja vis­plašāko skaņu gammu, kādu jebkad esmu dzirdējis no pērti­ķiem vai jebkuriem citiem šāda lieluma dzīvniekiem. Viņi sāka ar skaļu, ņurrājošu rējienu - spēcīgi vibrējošu kliedzienu, ko tie lietoja kā brīdinājumu; izgrūžot šīs skaņas, pērtiķīšu rīkles piepūlē uztūka maza ābolīša lielumā. Savukārt sarunādamies viņi izmantoja trīsulīgus pīkstienus, ņurdienus, ņaudienus, kas neatšķīrās no kaķa ņaudēšanas, un veselu virkni plūstošu, bur­buļojošu skaņu, kas pilnīgi atšķīrās no visa, ko es jebkad biju dzirdējis. Reizēm kāds no viņiem jūtu pārpilnībā apvija roku otram ap pleciem, un tad abi sēdēja apkampušies, vervelēja un dedzīgi vērās viens otram sejā. Durukuliji bija vienīgie man zināmie pērtiķi, kas pēc visniecīgākā ierosinājuma, apskāvušies un astes savijuši, apveltīja cits citu ar visdedzīgākajiem, gluži cilvēcīgiem skūpstiem uz lūpām.

Protams, šie dzīvnieki parādījās tikai paretam; taču bija divi radījumi, kas pastāvīgi uzturējās applūdušās ielejas ūdeņos. Viens no tiem bija jauns, apmēram četras pēdas garš kaimans - Dienvidamerikas aligators. Viņš bija ļoti glīts dzīvnieks ar melnbaltu ādu, tik punainu un rievainu kā valrieksta čaumala, drakona posmaino asti un lielām, zeltaini zaļām acīm ar dzin­tara krāsas lāsumiņiem. Viņš bija vienīgais kaimans, kas dzī­voja šajā mazajā ūdens klajumiņā. Es tā arī nekad nesapratu, kāpēc citi viņam nepievienojās, jo krīki un upītes kādas simt pēdas tālāk mudžēt mudžēja no tiem. Tomēr šis mazais kaimans lepnā vientulībā dzīvoja ūdeņos līdzās manai būdai un vadīja savas dienas, peldēdams apkārt visai privātīpašnieciskā manierē. Otrs radījums, kas vienmēr bija redzams, bija jakana - droši vien visdīvainākais Dienvidamerikas putns. Pēc lieluma un izskata tas daudz neatšķiras no angļu irbes, bet glītais augums balansē uz garām, slaidām kājām, kas beidzas ar bunti neda­biski garu pirkstu. Pareizi pārnesot svaru, ar garo pirkstu palī­dzību jakana iemanās brist pa ūdens virsmu, izmantojot takām ūdensrožu lapas un citus ūdens augus. Šo spēju dēļ jakanas dēvē arī par rožu rikšotājām.

Jakanai kaimans nepatika, toties kaimanam bija radusies pārliecība, ka Dabas māte jakanu novietojusi ūdens baseinā, lai nedaudz papildinātu viņa ēdienkarti. Tomēr viņš bija jauns un nepieredzējis reptilis, tā ka viņa centieni pielavīties putnam un to nomedīt bija nepārprotami smieklīgi. Jakana iztipināja no krūmāja, kurā mēdza pavadīt labu daļu sava laika, un devās pāri ūdeņiem, mierīgi soļodama no vienas ūdensrozes lapas uz citu, garos pirkstus izstiepusi uz visām pusēm kā zirnekļa taus­tekļus, un lapas tikai pavisam viegli iegrima zem viņas svara. Pamanījis jakanas tuvošanos, kaimans nekavējoties ienira, līdz virs ūdens rēgojās tikai acis. Peldot tuvāk un tuvāk putnam, ūdens virsmu nepāršķēla nekāda ņirboņa, taču kaimana galva rēgojās cauri ūdenim. Jakana, kas čakli līkņāja starp ūdensau­giem, meklēdama kāpurus, gliemežus un sīkas zivtiņas, reti kad pamanīja kaimana tuvošanos un droši vien būtu viegli kritusi tam par upuri, ja vien to nepaglābtu kāds apstāklis. Tik­līdz kaimans bija nonācis desmit vai divpadsmit pēdu attā­lumā no medījuma, viņš tā satraucās, ka nevis ienira dziļāk un pietuvojās jakanai no apakšas, bet gan pēkšņi sāka mežonīgi kulstīt asti un traucās uz priekšu kā motorlaiva, saceldams tā­dus šļakstus, ko pamanītu pat visaprobežotākais putns; tad ja- kana ar spalgiem trauksmes kliedzieniem pacēlās gaisā, mežo­nīgi vicinādama savus pureņu dzeltenos spārnus.

Kādu laiku man neienāca prātā brīnīties, kāpēc jakana lielāko daļu dienas pavada niedrājā vienā ezera malā. Tomēr, izpētījis niedru laukumu, es atklāju iemeslu - atradu purvai­najā zemē no ūdenszālēm glīti veidotu sedziņu, uz kuras gulēja četras apaļas krēmkrāsas olas, bagātīgi klātas ar šokolādes brū­niem un sudrabainiem plankumiņiem. Putns droši vien bija tās perējis jau labi ilgi, jo dažas dienas vēlāk es atradu ligzdu tukšu un vēl pēc pāris stundām redzēju jakanu vadām savus mazuļus pirmajā pastaigā.

Jakana iznāca no niedrāja, izrikšoja uz ūdensrožu lapām, tad apstājās un paskatījās atpakaļ. Pēc tam no niedrāja iznira viņas četri putnēni, kas savās zeltaini melnajās pūkās atgādi­nāja milzīgas kamenes ar garām kājām un tieviem pirkstiem, trausliem kā zirnekļu tīkli. Mazuļi rindā sekoja mātei, allaž palikdami vienu lapu iepakaļ, un pacietīgi gaidīja, kamēr māte visu pārbaudīja, pirms devās uz priekšu. Viņi visi varēja sapul­cēties uz vienas no lielajām šķlvjveida lapām un bija tik mazi un viegli, ka lapa zem kopējā svara iegrima pavisam nedaudz. Tiklīdz kaimans ieraudzīja putnēnus, viņš, protams, divkār­šoja savus pūliņus, bet jakana bija ļoti vērīga māte. Viņa turēja savu perējumu tuvu krastam, un, ja kaimans izrādīja tuvoša­nās pazīmes, mazuļi nekavējoties ienira no lapām ūdenī un brīnumainā kārtā jau pēc mirkļa atradās uz sauszemes.

Kaimans lika lietā visas sev zināmās metodes - piepeldēja, cik tuvu vien iespējams, nenododot sevi, vai ari ienira zem ūdens­augu segas un tad pacēlās virspusē tā, ka ūdensaugi gandrīz pil­nīgi nosedza tā purnu un acis. Tur viņš pacietīgi gulēja, dažreiz pat pavisam tuvu krastam, droši vien cerēdams noķert jakanas, pirms tās aizklīst pārāk tālu. Veselu nedēļu viņš izmēģināja katru no šīm metodēm un tikai vienu reizi nonāca daudzmaz tuvu sekmīgam rezultātam. Tajā dienā kaimans bija pavadījis karstās pusdienlaika stundas, pilnīgi atklāti gulēdams ezera vidū un lēni riņķodams apkārt, lai varētu paturēt acīs visu, kas notiek krastā. Vēlu pēcpusdienā viņš piepeldēja pie ūdensaugu malas un pamanījās noķert mazu vardīti, kas bija sauļojusies ūdensrozes zieda vidū. Šī panākuma spārnots, kaimans piepel­dēja pie ūdensaugu plosta, kas bija nosēts ar sīkiem ziediņiem, un panira zem tā. Tikai pēc pusstundu ilgiem nesekmīgiem meklējumiem citās mazā ezera malās es nopratu, ka viņš paslē­pies zem ūdenszālēm. Koncentrēju uz tām savu tālskati, un, kaut arī viss puduris nebija lielāks par durvīm, man vajadzēja vērot gandrīz desmit minūtes, lai kaimanu pamanītu. Viņš bija gandrīz pašā centrā, un, iznirstot virspusē, starp viņa acīm bija nogūlusies ūdenszāļu virtene ar mazu rozā ziedu pušķīti virsū. Viņš izskatījās mazliet šķelmīgs, it kā būtu uzlicis galvā mazu, koķetu cepurīti; tomēr par slēptuvi tā kalpoja lieliski. Pagāja vēl pusstunda, līdz parādījās jakana, un tad sākās drāma.

Māte, kā allaž, pēkšņi iznira no niedrāja, izsmalcināti kājas cilādama, aizbrida pa lapām, pagriezās un sauca savu perē­jumu, kas iztipināja aiz viņas kā neparastu uzvelkamo rotaļlietu virtene; sadrūzmējušies uz ūdensrozes lapas, mazuļi apstājās un pacietīgi gaidīja tālākus norādījumus. Māte lēni aizvadīja viņus tālāk ezerā un vienlaikus arī baroja. Viņa mēdza balansēt uz vienas lapas, noliekusies satvert otru lapu knābī, pacelt gaisā un pagriezt, kamēr lapa apgriezās ūdens virspusē otrādi. Parasti pie tās bija pieķēries milzīgs daudzums sīku kāpuru, dēļu, glie­mežu un mazu vēžveidīgo. Putnēni sadrūzmējās apkārt un aiz­rautīgi knābāja, uzlasīdami šo cienastu, kamēr lapas apakša bija tīra; pēc tam visi pārvietojās uz nākamo.

Drīz vien es sapratu, ka māte vada savus lolojumus tieši uz ūdenszāļu klājienu, zem kura slēpjas kaimans, un atcerējos, ka tieši šī bija viena no jakanas iemīļotākajām medību vietām. Es tiku vērojis, kā viņa stāv uz lapām, velk no ūdens ārā smalkas, paparžveida ūdenszāles garās, samudžinātās virtenēs un izklāj uz tuvējām lapām, lai mazuļi varētu darboties ap milzum dau­dzajām mikroskopiskajām sīkbūtnēm, kas tajās slēpās. Es biju pārliecināts - ja māte tik ilgi spējusi izvairīties no kaimana, viņa to pamanīs arī šoreiz, tomēr, kaut arī jakana bieži apstājās un lūkojās apkārt, viņa turpināja vedināt mazuļus aizvien tuvāk kaimana paslēptuvei.

Es biju nokļuvis grūtā stāvoklī. Biju pārliecināts - kaimans neapēdīs ne jakanu, ne viņas mazuļus, ja vien es spēšu palīdzēt, bet nesapratu, ko iesākt. Putns bija pieradis pie cilvēku radī­tajiem trokšņiem un nemaz nepievērsa tiem uzmanību, tātad no plaukstu sišanas nebūtu nekāda labuma. Nebija arī nekādas iespējas piekļūt viņai tuvāk - scēna norisinājās ezera pretējā pusē, un būtu vajadzīgas desmit minūtes, lai tur nokļūtu, un tad jau būtu par vēlu, jo jakana jau bija kādu divdesmit pēdu attālumā no kaimana. Kliegt nebija jēgas, akmeņu mešanai par tālu, tā ka neatlika nekas cits, kā vien sēdēt kā pielīmētam, blenzt tālskatī un zvērēt, ka nogalināšu kaimanu, ja viņš pie- dursies kaut pūciņai uz manas jakanu ģimenes galvas. Un tad es pēkšņi atcerējos par bisi.

Protams, es atrados pārāk tālu, lai šautu uz kaimanu: pirms lādiņš sasniegtu ezera otru malu, tas būtu tiktāl izkliedējies, ka viņam trāpītu vienīgi dažas skrotis, toties varētu viegli noga­lināt kādu no putniem, kurus es centos aizsargāt. Taču man ienāca prātā, ka jakana, cik zinu, nekad nebija dzirdējusi bises troksni, tāpēc šāviens gaisā varētu viņu nobiedēt un likt aizvest mazuļus drošībā. Iemetos būdā un sameklēju bisi, tad vienu vai divas mokošas minūtes centos atcerēties, kur esmu iegrūdis patronas. Visbeidzot atklāju, ka bise ir pielādēta, un steidzos at­pakaļ uz savu novērošanas punktu. Iespiedis bisi padusē, stobru pavērsis pret mīksto zemi sev zem kājām, es ar otru roku pacēlu tālskati pie acīm un lūkojos pāri ezeram, lai pārliecinātos, vai esmu ieradies laikā.

Jakana tikko bija sasniegusi ūdensrozes, kas atradās vistu­vāk ūdenszāļu paklājam. Putnēni bija sadrūzmējušies uz lapas tieši aiz viņas. Jakana noliecās, satvēra lielu ūdenszāļu virteni un izvilka uz lapas, un šajā mirklī kaimans, kas atradās tikai kādas četras pēdas tālāk, pēkšņi izslējās no savas zāļu un ziedu ligzdas, joprojām ar smieklīgo micīti galvā, un rāvās uz priekšu. Tajā pašā mirklī es izšāvu no abiem stobriem reizē, un šāviena atbalss nodārdēja pāri ezeram.

Nezinu, vai jakanu izglāba mana rīcība vai pašas apķērība, bet viņa ārkārtīgā ātrumā pacēlās spārnos tieši tajā mirklī, kad kaimana žokļi sacirtās un pāršķēla lapu uz pusēm. Jakana laidās lejup pāri kaimana galvai; reptilis līdz pusei izlēca no ūdens un centās viņu sagrābt (es dzirdēju žokļus noklabam). Viņa aizli­doja, mežonīgi ķērkdama, taču neskarta.

Uzbrukums bija tik pēkšņs, ka māte acīmredzami nebija devusi mazuļiem nekādas komandas, un tie pa to laiku tupēja, pieplakuši pie ūdensrozes lapas. Tagad mātes kliedzieni pamu­dināja putnēnus darboties; viņi metās pāri bortam, un kaimans tiem pakaļ. Kad viņš sasniedza notikuma vietu, mazie bija zem ūdens, tāpēc ienira arī kaimans; ūdens ņirbas pamazām norima un ezera virsma kļuva rāma. Es bažīgi vēros apkārt, kamēr ja­kanu māte, satraukti klaigādama, riņķiem vien lidoja virs ezera. Beidzot viņa nozuda niedrājā, un tajā dienā es viņu vairs nere­dzēju. Patiesībā neredzēju arī kaimanu. Man bija šausmīga no­jausma, ka viņa centieni noķert mazos pūku kamoliņus vaina­gojušies panākumiem, kamēr tie izmisīgi peldēja zem ūdens, un es visu vakaru plānoju atriebību.

Nākamajā rītā es apgāju apkārt ezeram līdz niedrājam un tur sev par lielu prieku atradu jakanu kopā ar trīs diezgan no­mākta izskata mazuļiem. Izmeklējos ceturto, bet to nekur ne­redzēja, tā ka bija skaidrs - kaimanam daļēji paveicies. Man par izbailēm, iepriekšējās dienas pieredze jakanu nebija nobie­dējusi, un viņa no jauna veda savu perējumu uz ūdensrozēm; visu atlikušo dienu man sirds vai kāpa ārā pa muti, viņus vēro­jot. Kaut arī no kaimana nebija ne miņas, es pavadīju vairākas nervozas stundas, un pret vakaru sapratu, ka nespēju to iztu­rēt. Aizgājis uz ciematu, aizņēmos kanoe, kuru divi indiāņi laipni nogādāja līdz ezeram. Tikko satumsa, es apbruņojos ar spēcīgu kabatas lukturīti un garu nūju ar slīdošu auklas cilpu galā un devos kaimana meklējumos. Kaut arī ezers bija mazs, pagāja vesela stunda, pirms atradu viņu guļam virspusē līdzās dažām ūdensrozēm. Kad kaimanu ķēra lukturīša gaismas kūlis, viņa acis iemirdzējās kā rubīni. Ar vislielāko piesardzību es virzījos tuvāk un tuvāk, līdz varēju nolaist cilpu zemāk un uzmanīgi pārvilkt kaimana galvai, kamēr tas, gaismas apžilbi­nāts vai nohipnotizēts, gulēja pavisam mierīgi. Tad es strauji sa­vilku cilpu un ierāvu ķepurojošos un raustošos ķermeni laivā - kaimans, kaklu piepūtis, izgrūda dobjus, skaļus niknuma rējie­nus un klabināja žokļus. Ievīstīju reptili maisā un nākamajā rītā aizvedu pa krīkiem piecas jūdzes tālāk un palaidu vaļā. Viņš tā arī nespēja atrast ceļu atpakaļ, un visu atlikušo laiku, ko pava­dīju applūdušās ielejas būdā, es mēdzu sēdēt un ar patiku vērot, kā mana rožu rikšotāju ģimenīte laimīgi rosās pa ezeru, mek­lēdama pārtiku, un neizjutu satraukumu ik reizi, kad vējpūsma saņirbināja koši dzeltenbrūnos ūdeņus.