Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "PLEKSTES FILEJAS"

Starp sešpadsmit un divdesmit divu gadu vecumu liels dau­dzums izskatīgu jaunu sieviešu peldēja manā dzīvē iekšā un ārā, taču neviena no viņām neatstāja uz mani dziļu iespaidu; vienīgais izņēmums bija Ursula Pendragone Vaita. Vairākus gadus viņa šaudījās manā dzīvē iekšā un ārā ar tādu monotonu regularitāti kā dzeguze no pulksteņa, un es atklāju, ka no vi­sām draudzenītēm, kādas man bijušas, viņa vienīgā spējusi modināt manī jūtas, kas svārstījās no nemiera un izmisuma līdz elpu aizraujošai dievināšanai un pavisam vienkāršām šausmām.

Pirmo reizi Ursula iekļuva manā uzmanības lokā 27. auto­busa augšstāvā, kas cēli peldēja cauri Bornmutai, šim visvese­līgākajam piekrastes kūrortam, kur es tolaik dzīvoju. Es biju ieņēmis pēdējo solu, kamēr Ursula un viņas pavadonis sēdēja priekšpusē. Iespējams, ka mana uzmanība netiktu viņai pie­vērsta, ja nebūtu viņas balss, melodiskas un tik caururbjošas un visu pārņemošas kā kanārijputniņam. Skatīdamies apkārt, lai atrastu šī tīkamā Roudīnas [24] akcenta avotu, es uztvēru Ursu- las profilu, un tas mani mirklī pienagloja.

Viņas mati bija tumši, dabiski cirtaini, īsi apgriezti un atgā­dināja tumšu nimbu ap galvu, tie ietvēra seju, kas bija vienlai­kus skaista un cēla. Viņai bija milzīgas acis tajā tumši zilajā, gan­drīz violetajā tonī, kādu neaizmirstulītes iegūst saules gaismā, ļoti tumšu, garu skropstu ietvertas un novietojušās zem ļoti tumšām, pastāvīgi saceltām uzacīm. Viņas mutei bija tāds vei­dojums un kvalitāte, kāda nekad un nekādos apstākļos nevar tikt izmantota žāvētu siļķu, varžu kājiņu vai asinsdesas ēšanai, un viņas zobi bija balti un vienādi.

Bet elpu aizraujošākais viņā bija deguns. Tādu degunu es ne­kad nebiju redzējis. Tas bija garš, bet ne pārāk garš, un apvienoja sevī trīs dažādus stilus. Tas sākās kā klasiski grieķisks, bet ar tā galu notika visneparastākās lietas. Tas pēkšņi uzrāvās kā ļoti ele­gantam pekinietim un tālāk izskatījās, it kā kāds delikāti būtu nošķēlis galiņu, lai padarītu slīpumu plakanu. Tik sliktā ap­rakstā kā šeit, tas izklausās augstākajā mērā nepievilcīgi, bet va­rat man ticēt, ka efekts ir apburošs. Jauni cilvēki uzmeta vienu skatienu Ursulas degunam un iemīlējās tajā dziļi un neprātīgi. Šis deguns bija tik burvīgs un neatkārtojams, ka nevarējāt vien sagaidīt, kad nonāksiet ar to tuvākās attiecībās.

Es biju tā aizrāvies ar viņas degunu, ka pagāja labs brīdis, pirms atjēdzos un sāku ieklausīties sarunās. Tad es arī atklāju vēl vienu Ursulas burvību, un tā bija viņas nepielūdzamā, ap­ņēmīgā, nerimstošā cīņa ar angļu valodu. Kamēr citi cilvēki lēnprātīgi runāja savā mātes valodā tā, kā tā viņiem iemācīta, Ursula bija piesavinājusies kareivīgāku un bodicejiskāku [25] pieeju. viņa saķēra angļu valodu aiz apkakles, pamatīgi sapuri­nāja, izgrieza ar iekšpusi uz āru un piespieda vārdus un frāzes tai pakļauties, likdama tiem apzīmēt lietas, ko tie nekad nav apzīmējuši. Tobrīd viņa pagriezās pret savu pavadoni un teica, turpinādama kaut ko, par ko viņi bija diskutējuši, pirms es ie­kāpu autobusā:

- Un tētuks teica, ka esot pusducis viena un ducis otra, bet es tā nedomāju. Tā bija uguns bez dūmiem, un es domāju, ka kādam noteikti vajadzētu viņai to pastāstīt. Tu tā nedomā?

Jaunais cilvēks, kurš izskatījās pēc gremošanas traucējumu nomocīta asinssuņa, likās tikpat apmulsis par šo paziņojumu kā es.

- Nunnez, - viņš noteica. - Kutelīga situācija, vai ne?

- Tur nav nekā jocīga, dārgum. Tas ir nopietni.

- Daži cilvēki, - jaunais cilvēks teica tādā tonī, kādā grieķu filosofs aplaimo citus ar savas gudrības pērli, - daži cilvēki ne­kad neļauj savai labajai rokai zināt, ko dara kreisā.

- Mans dievs, - Ursula satriekta iesaucās, - es nekad ne­ļauju nevienai no savām rokām zināt, ko es daru, bet runa nav par to. Es gribēju teikt, ka… Oooo! Mums te jāizkāpj. Pastei­dzies, dārgum.

Es vēroju meiteni, kamēr abi lauza sev ceļu cauri auto­busam. Viņa bija gara auguma, nevīžīgi, bet eleganti ģērbusies, viens no tiem lokanajiem, trakulīgajiem augumiem, kas pie­vērš jaunu cilvēku domas izvirtībai, un viņai bija garas un brī­nišķīgi veidotas kājas. Vēroju, kā viņa izkāpj uz ietves un tad, joprojām dzīvi sarunājoties ar pavadoni, nozūd starp pircēju un atpūtnieku pūļiem.

Es nopūtos. Tik jauka meitene - būtu nežēlīgi, ja liktenis vēlētu viņai vien uz mirkli kārdinoši nozibēt man garām un tad aizrautu viņu prom no manas dzīves. Bet es kļūdījos, jo pēc trim dienām Ursula iespurdza atpakaļ manā dzīvē un ar pār­traukumiem palika tur veselus piecus gadus.

Es biju ielūgts pie sava drauga uz dzimšanas dienu, un, tik­ko ienācis viesistabā, sadzirdēju autobusa meitenes skaidro, flautai līdzīgo balsi.

- Es vienkārši esmu īsta ceļotājniece, - viņa dedzīgi stāstīja slaidam jaunam cilvēkam. - Ceļošana ir man asinīs. Tētuks teica, ka es esmu īsta ripojošā sūna.

- Daudz laimes dzimšanas dienā, - es teicu namatēvam. - Un kā pateicību par šo ārkārtīgi dārgo dāvanu es vēlos, lai tu mani iepazīstinātu ar to meiteni ar neparasto degunu.

- Ko, ar Ursulu? - viņš pārsteigts jautāja. - Vai tu tiešām vē­lies iepazīties ar viņu?

- Tas ir manas dzīves kvēlākais mērķis, - es apgalvoju.

- Labi, uz tavu paša atbildību, - mans draugs piekrita. - Ja viņa tev pieķersies, tu ātri vien nojūgsies. Vietējais trakonams jau tā piebāzts ar viņas dažādajiem draudziņiem.

Mēs pārgājām pāri istabai pie meitenes ar aizraujošo degunu.

- Ursula, - mans draugs teica, cenzdamies noslēpt pārstei­gumu balsī, - te ir kāds cilvēks, kurš vēlas ar tevi iepazīties. Džerijs Darels… Ursula Pendragone Vaita.

Ursula pagriezās, ietvēra mani ciešā, dzeldīgi kvēlā zilo acu skatienā un dāvāja man aizrautīgu smaidu. Viņas deguns, ap­skatīts tuvplānā, bija pat vēl pievilcīgāks nekā profilā. Es cieši skatījos uz viņu un biju pagalam.

- Hallo, - viņa teica. - Jūs esat vaboļnieks, vai ne?

- Man labāk patiktu, ja mani uzskatītu par elegantu, izska­tīgu, asprātīgu, pārgalvīgu sabiedrības frantu, - es nožēlas pilnā balsī teicu. - Bet, ja vēlaties, lai es esmu vaboļnieks, tad es arī būšu vaboļnieks.

Ursula iesmējās; smieki izklausījās pēc zvārgulīša šķindas.

- Piedodiet, - viņa atvainojās. - Tas bija rupji no manas pu­ses. Bet jūs esat tas cilvēks, kuram patīk dzīvnieki, vai ne?

- Jā, - es apstiprināju.

- Tad jūs esat tieši tas cilvēks, ar kuru es vēlos parunāt. Es par to dienām ilgi esmu strīdējusies ar Sedriku. Viņš ir šausmīgi stūrgalvīgs, bet es zinu, ka man ir taisnība. Suņiem var būt aiz­ture, vai ne?

- Nu, - es apdomīgi iesāku, - ja viņus sit septiņas dienas ne­dēlā…

>

- Nē, nē, nē! - Ursula mani nepacietīgi pārtrauca kā nesa­prātīgu bērnu, - aizture. Jūs ziniet, viņi spēj redzēt spokus un pareģot, kad jūs mirsiet, un tādā garā.

- Varbūt jūs domājāt - nojauta? - es ierosināju.

- Nē, nedomāju vis, - Ursula asi atteica. - Es domāju tieši to, ko pateicu.

Pēc tam kad mēs kādu laiku bijām diskutējuši par suņu diž­ciltīgajām īpašībām un viņu pareģošanas iemaņām, es viltīgi novirzīju sarunu uz mūziku. Paviljonā bija kāds koncerts, uz kuru es biju pamanījies iegūt biļetes, un es nospriedu, ka tas va­rētu būt ļoti cienījams un kulturāls veids, kā uzsākt draudzību ar Ursulu. Es jautāju, vai viņai patīk mūzika.

- Es to vienkārši dievinu! - viņa izdvesa, svētlaimīgi aizvērdama acis. - Ja mūzika ir mīlas kauss, tad spēlējiet.

Viņa atvēra acis un starojoši man uzsmaidīja.

- Varbūt jūs domājāt… - es nepiesardzīgi iesāku.

Ursulas acis no siltām un aizplīvurotām kā atraitnītes pēkšņi

kļuva spīvas un dzeldīgas kā ledū iesalušas gaišzilas kapmirtes.

- Nesāciet tagad arī jūs man stāstīt, ko es domāju, - viņa dumpīgi sacīja. - Visi mani draudziņi tā dara, un tas pataisa mani traku. Viņi mani vienā gabalā labo un labo, it kā es būtu kāds… rakstisks eksāmens vai kaut kas tamlīdzīgs.

- Jūs neļāvāt man pabeigt, - es mīlīgi teicu. - Es tikko grasī­jos teikt - varbūt jūs domājat, ka jūsu mūzikas mīlestība ir tik liela, lai pieņemtu manu ielūgumu uz koncertu Paviljonā rīt pēcpusdienā?

- Oooo! - Ursala iesaucās, acīm spīdot. - Vai jūs esat nopir­cis biļetes?

>

- Tas ir vispārpieņemts veids, kā iekļūt koncertā, - es pie­zīmēju.

- Jūs gan esat gudrs. Es mēģināju dažas dabūt pagājušajā nedēļā, bet visas bija pārdotas. Es ar prieku iešu uz koncertu.

Kad es devos prom, juzdamies pats ar sevi apmierināts, na­matēvs jautāja, kā man veicies ar Ursulu.

- Lieliski, - es teicu, panākumu spārnots. - Rīt es viņu ve­dīšu pusdienās un pēc tam uz koncertu.

- Ko? - namatēvs šausmās iesaucās.

- Ar greizsirdību tu neko nepanāksi, - es aizrādīju. - Tu savā vienkāršajā, neaptēstajā veidā esi gana jauks puisis, bet, kad iz­nāk darīšana ar tādām pievilcīgām meitenēm kā Ursula, vaja­dzīgs nedaudz šarma, nedaudz vecā, kūsājošā saprāta, je ne sais quoi[26] pieskāriena.

- Es to nespēju, - mans draugs noteica. - Par spīti tavai at­baidošajai uzpūtībai, es nevaru ļaut tev, manam draugam, pār­steidzīgi mesties uz galvas vismelnākajā ellesbedrē, nepastiep- dams roku, lai tevi glābtu.

- Par ko tu runā? - es neviltoti ieinteresēts jautāju, jo viņš, likās, runāja nopietni.

- Klausies, - viņš dedzīgi teica, - es tevi brīdinu. Labākais, ko tu vari izdarīt, ir šovakar pat piezvanīt viņai un pateikt, ka esi saķēris gripu, trakumsērgu vai ko citu, kaut gan es zinu, ka tu to nedarīsi. Tu esi apmāts. Tikai, dieva dēļ, pieņem manu padomu. Ja tu vedīsi viņu pusdienās, turi viņu tālāk no ēdienkartes, ja vien kāds nav tikko nomiris un atstājis tev mantojumā pārsimt mārciņu. Viņai ir tāda apetīte kā īpaši rijīgam pitonam un nav nekādas naudas izjūtas. Runājot par koncertu… vai tu apjēdz, manu dārgo zēn, ka Paviljona vadība kļūst bāla un sāk trīcēt, kad tiek pieminēts viņas vārds? Ka viņi gadiem mēģina atrast likumīgu veidu, kā aizliegt viņai apmeklēt koncertus?

- Bet viņa teica, ka ļoti mīlot mūziku, - es iebildu, sajuzda­mies neomulīgi.

- Tā tas tiešām ir, un mūzika atstāj uz viņu visšausmino­šāko iespaidu. Bet šis iespaids nav ne tuvu tik šausminošs kā tas, kādu viņa atstāj uz mūziku. Esmu redzējis orķestra vadītāju pēc "Burvju flautas" izrādes vienās asarās malkojam ožamo sāli tā, kā bērns sūc savu pudelīti. Un klīda tādas baumas, manu­prāt, pavisam ticamas, ka pēc tam, kad viņa bija apmeklējusi Stravinska "Svētpavasari", diriģents esot nosirmojis vienā naktī. Vai tu vari aptvert, ka, apmeklējot Eilīnas Džoisas solokoncertu, Ursula atstāja uz nelaimīgo pianisti tik graujošu iespaidu, ka tā aizmirsa pārģērbties starp skaņdarbiem?

- Tā… tā varēja būt pārskatīšanās, - es teicu.

- Pārskatīšanās? Pārskatīšanās? Saki, vai tu jelkad esi redzējis, ka Eilīnai Džoisai pietrūkst drēbju?

Jāatzīstas, ka uz to man nebija ko iebilst.

Mans draugs profesionāla bendes maigumā bīdīja mani uz parādes durvīm.

- Neaizmirsti, - viņš dobjā balsī atkārtoja, ar līdzjūtību spiez­dams manu roku, - es esmu tavs draugs, zvani man, ja esmu tev vajadzīgs. Jebkurā laikā, dienu vai nakti. Es būšu te.

Un viņš cieši aizvēra durvis man degungalā, ļaudams doties mājup, ziņkārīgam un satrauktam.

Taču nākamajā rītā mans gars atkal bija mundrs. Galu galā, es nodomāju, Ursula ir ārkārtīgi glīta meiča, un es biju pilnīgi pārliecināts, ka neviens tik pievilcīgs cilvēks kā viņa nespēj uz­vesties tik neaptēsti, kā mans draugs tika aprakstījis. Droši vien viņš mēģinājis uzaicināt meiteni uz satikšanos, un viņa, bū­dama tikpat gudra, cik skaista, iedevusi viņam kurvīti. Mieri­nādams sevi ar šo domu, es neparasti rūpīgi apģērbos un de­vos sagaidīt Ursulu dzelzceļa stacijā. Viņa bija teikusi, ka dzī­vojot Lindhērstā, Ņūforestā, un uz Bornmutu viņai jābraucot ar vilcienu, jo "tētuks vienmēr izmanto roli pats, kad es to gribu". Es bažīgi gaidīju uz perona vilciena pienākšanu. Kamēr es div­desmito reizi sakārtoju kaklasaiti, mani uzrunāja pavecāka lē­dija, vietējās baznīcas pīlārs, kas nelaimīgā kārtā bija manas mātes draudzene. Nervozi mīņājos no vienas kājas uz otru, vē­lēdamies, kaut vecā harpija vāktos prom, jo vispēdējā lieta, ko cilvēks kāro, pirmo reizi satikdamies ar jaunu draudzenīti, ir svētulīga un kritiska publika. Taču viņa man pielipa kā dēle un bez mitas stāstīja par pēdējo labdarības tirdziņu, kad vilciens aizelsies un nokvēpis ievilkās stacijā. Es veltīju visai niecīgu uz­manību tam, ko vikārs esot lēdijai teicis; biju pārāk aizņemts ar lūkošanos atvērtajās vagonu durvīs un pūliņiem saskatīt Ursulu.

- Un vikārs teica - "misis Darlinghērsta, es pats personīgi pastāstīšu bīskapam par jūsu pašaizliedzīgo ieguldījumu ērģeļu fondā." Protams, viņam nemaz nebūtu vajadzējis tā teikt, bet es domāju, tas bija tik kristīgi no viņa puses, vai ne?

- O, jā… jā… ārkārtīgi, ēēē… iejūtīgi.

- Es arī tā domāju. Un tad es teicu viņam - "vikār," es teicu, "esmu tikai vienkārša atraitne…"

Kādus vēl savas privātās dzīves noslēpumus vecā dāma iz­paudusi vikāram, es tā arī neuzzināju, jo man aiz muguras at­skanēja atpazīstošs, griezīgs spiedziens.

- Dārgum! Dārgum, esmu šeit! - Ursulas balss sauca.

Es pagriezos, un izdarīju to tieši īstajā brīdī, jo Ursula metās manās rokās un piesūcās manām lūpām ar tādu kāri, kā izba­dējusies kamene uzklūp pirmajam jaunās sezonas āboliņa zie­dam. Kad man beidzot izdevās atraisīties no Ursulas astoņkāja cienīgajām skavām, es palūkojos apkārt pēc misis Darlinghēr- stas un ieraudzīju viņu atmuguriski atkāpjamies pa peronu ar tādu sejas izteiksmi kā cilvēkam, kas visu mūžu pavadījis klos­terī un pēkšņi nokļuvis aci pret aci ar vispretīgākajiem romiešu orģiju skatiem. Es viņai mulsi uzsmaidīju, pamāju atvadas un tad, stingri saņēmis Ursulu aiz rokas, stūrēju viņu ārā no staci­jas, pūlēdamies notīrīt no savas mutes, kā likās, vairākas mār­ciņas lūpukrāsas.

Ursula bija ģērbusies ļoti elegantā zilā tērpā, kas izcēla viņas neprātīgi milzīgās acis, un ļoti elegantos baltos glazē cimdos. Uz rokas viņa nesa dīvainu grozu kā miniatūru piknika kurvi ar lielu rokturi, kas droši vien saturēja pietiekami lielu kosmē­tikas daudzumu, lai izturētu vairākus gadus ilgu blokādi.

- Dārgum, - viņa teica, sajūsmināta vērdamās man sejā, - es tik ļoti pēc tā visa esmu ilgojusies. Tāda lieliska diena! Pusdie­nas vienatnē ar tevi, un pēc tam koncerts… Uuuummmm! Pa­radīze!

Sadzirdējuši viņu izdvešam vārdu "paradīze" tik neticami saldkaislā kunkstā, daudzi vīrieši biļešu zālē skaudīgi atskatījās uz mani, un es sāku justies labāk.

- Esmu pasūtījis galdiņu… - es iesāku.

- Dārgum, - Ursula mani pārtrauca, - man nudien steidzīgi vajag uz mazmājiņu. Vilcienā tās nebija. Nopērc man avīzi, lai varu aiziet.

Vairāki cilvēki apstājās un blenza uz mums.

- Kuš, - es steidzīgi teicu. - Ne tik skaļi. Kāpēc tu gribi avīzi? Tualetē taču ir papīrs.

- Jā, bet tas ir tik plāns, dārgum. Man patīk tāds labi biezs papīrs uz sēdekļa, - viņa paskaidroja dzidrā balsi, kas skanēja

kā zvana škindas saltā naktī.

>

- Uz sēdekļa? - es nesapratu.

- Jā. Es nekad nesēžos tieši uz sēdekļa, - viņa paskaidroja. - Es pazinu meiteni, kas reiz apsēdās uz poda, un dabūja kulmi­nāciju.

- Varbūt tu domāji - izsitumus [27] ? - es apjucis jautāju.

- Nē, nē! - viņa nepacietīgi atteica. - Kulmināciju. Cilvēks tad noklājas ar visriebīgākajiem sarkaniem plankumiem. Stei­dzies, dārgum, un nopērc avīzi. Es vienkārši mirstu.

Es nopirku avīzi un noskatījos, kā Ursula nozūd dāmu istabā, vicinādama to par brīdinājumu mikrobiem, un es spriedu, vai kaut viens no viņas daudzajiem draudziņiem jelkad aprakstījis viņu kā pūtīšu pilnību.

Pēc dažām minūtēm Ursula parādījās smaidoša un acīmre­dzami brīva no mikrobiem, es iestūmu viņu taksī un aizvedu uz restorānu, kurā biju pasūtījis galdiņu. Kad bijām iegājuši res­torānā un iekārtojušies, viesmīlis izritināja mūsu priekšā divas milzīgas ēdienkartes. Atcerēdamies mana drauga padomu, es veikli izņēmu ēdienkarti Ursulai no rokām.

- Es izvēlēšos tavā vietā, - es teicu. - Esmu gardēdis.

- Tiešām? - Ursula jautāja. - Bet tu taču neesi indietis, vai ne?

- Kāds tam sakars ar indiešiem? - es apjautājos.

- Nu kā, es domāju, tie nāk no Indijas, - viņa teica.

- Kas? Gardēži? - es pārsteigts jautāju.

- Nu ja, - viņa apgalvoja. - Vai tad tie nav tie ļauži, kas visu laiku pavada, blenzdami sev puncī?

- Nē, nē. Tu esi iedomājusies kaut ko pavisam citu [28] , - es at­bildēju. - Lai nu kā, tagad paklusē un ļauj man pasūtīt.

Es pasūtīju pieticīgu, tomēr pieklājīgu maltīti, un pudeli vīna. Ursula bez mitas pļāpāja. Viņai bija milzum daudz draugu, un viņa uzskatīja, ka sarunu biedram tie visi jāpazīst, un katra to rīcība viņu interesēja. No stāstītā bija skaidri saprotams, ka lie­lāko daļu savas dzīves Ursula pavada, mēģinādama pārveidot savu draugu dzīves, vienalga, vai viņi to vēlas vai ne. Viņa čaloja kā strautiņš, un es kā transā klausījos.

- Es ļoti raizējos par Tobiju, - viņa man atzinās, noliekusies pāri garneļu salātiem. - Es tiešām ļoti par viņu raizējos. Es do­māju, ka viņam ir pret kādu slepena kaislība un tā viņu vien­kārši beidz nost. Bet tētuks man nepiekrīt. Tētuks saka, daudz netrūkstot, lai viņš kļūtu nesakarīgs.

- Nesakarīgs?

- Jā. Zini, viņš pārāk daudz dzer [29] .

Angļu valoda gan ir tik bagāta, es spriedu, ka faktiski šo vārdu vienā mierā var izmantot, lai raksturotu alkoholiķi.

- Viņam vajadzētu iestāties Anonīmajos Nesakarībniekos, - es neapdomīgi teicu.

- Kas tie tādi? - Ursula jautāja, acis iepletusi.

- Nu, zini, tā ir tāda kā slepena sabiedrība, kurā iestājas… iestājas tie… ēēē… nesakarībnieki, kuri cenšas paši un mēģina palīdzēt citiem… nu, pamest to lietu un kļūt… ēēē… kļūt par…

- Par sakarībniekiem! - Ursula līksmi iespiedzās.

Jāatzīstas, ka šādu galarezultātu es nebiju varējis iedomāties.

Vēlāk viņa noliecās pāri savai filet mignon porcijai un ieur­bās manī ar savu zilo acu kvēlo skatienu.

- Vai tu jau zini par Suzannu? - Ursula čukstēja. Viņas čuksts bija vēl skaidrāk saklausāms nekā normālā balss.

- Ēēē… nē, - es atzinos.

- Zini, viņa palika stāvoklī. Un viņai būtu analfabētisks[30] bērns!

Es apsmadzeņoju šo ziņu.

- Ar modernajām izglītības metodēm… - es iesāku.

- Neesi muļķis! Viņa neko nelietoja, - Ursula nošņācās. - Tieši tas ir pats stulbākais, un viņas tēvs, dabiski, teica, ka ne­grasās ļaut visādiem analfabētiem aptumšot viņa ģimenes pa­vardu.

- Dabiski, - es piekritu. - Tas to padarītu par tādu kā Do-the- Girls namu [31] .

- Tieši tā! - Ursula apstiprināja. - Tāpēc tēvs lika viņai iz­darīt šķīstīšanos.

- Lai nomazgātu grēku? - es apjautājos.

- Nē, dumjais. Lai atbrīvotos no bērna.

- Un viņa to izdarīja? - es vaicāju.

- Jā. Tēvs viņu aizsūtīja uz Londonu. Tas maksāja drausmīgi daudz naudas, un nabaga mīlulīte izskatījās šausmīgi, kad at­griezās. Es nudien domāju, ka viņas tēvs rīkojās netaisni.

Ap to laiku lielākā daļa apkārtējo galdiņu restorānā klausī­jās mūsu sarunā ar aizturētu elpu.

Dzerdama kafiju, Ursula man stāstīja garu un ļoti sarežģītu stāstu par dažiem saviem draugiem, kas ir šausmīgā postā un kam viņa vēlas palīdzēt. Es neklausījos pārāk uzmanīgi, kamēr pēkšņi viņa teica:

- Nu jā, tad es neko nevarēju šajā lietā darīt, jo mammuks saaukstējies gulēja gultā un tētuks gribēja, lai es viņam pagata­voju agrīnas pusdienas, jo viņš grasījās vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Un tad…

- Ko tavs tēvs grasījās darīt? - es pārjautāju.

- Vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Šis bija kļuvis ļoti mežonīgs un bīstams.

Es sajūsmināts prātoju, kā gan iespējams izkritizēt mežo­nīgu un bīstamu bulli? Tomēr biju pietiekoši saprātīgs, lai Ur- sulai to nejautātu.

- Klau, pasteidzies ar kafiju, - es ieteicos. - Citādi mēs no­kavēsim koncertu.

- Ooo, jā! - viņa atsaucās. - Mēs nedrīkstam nokavēt.

Viņa vienā malkā izdzēra kafiju, es samaksāju un izvadīju

viņu no restorāna. Mēs izgājām cauri parkam, kurš kā par iz­smieklu dēvēts par Bornmutas Prieka dārziem, garām novītu­šiem rododendriem un seklam baseinam, un beidzot sasnie­dzām Paviljonu.

Pa ceļam uz mūsu sēdvietām Ursula ietiepās, ka ņems savu miniatūro piknika grozu līdzi.

- Kāpēc tu to neatstāj garderobē? - es jautāju, jo grozs, go­dīgi sakot, bija visai apjomīgs priekšmets.

- Es neuzticos garderobēm, - Ursula drūmi paziņoja. - Gar­derobēs cilvēki dara dīvainas lietas.

Lai aiztaupītu aizkavēšanos, es nejautāju, kādas gan dīvai­nas lietas cilvēki dara garderobēs, un mēs apsēdāmies savās vietās, novietojuši grozu starp kājām.

Paviljons pamazām pildījās ar parasto dedzīgo mūzikas mī­ļotāju bariem, kas apmeklē koncertus. Kad parādījās orķestra vadītājs, Ursula ņēmās dedzīgi aplaudēt. Tad viņa noliecās pie manis un teica:

- Es domāju, ka šis diriģents ir tik glīts, vai ne?

Es neuzskatīju, ka būtu īstais brīdis labot viņas teikto. Drīz vien parādījās diriģents, un Ursula atkal ar lielu sajūsmu iz­plūda aplausos un tad, dziļi nopūzdamās, atlaidās krēslā. Viņa paskatījās uz mani un sajūsmināta pasmaidīja.

- Es tik ļoti ilgojos pēc tā, dārgum, - viņa teica.

Koncertā spēlēja Mocartu, komponistu, kuru es ļoti mīlu.

Drīz vien es sapratu, ko mans draugs bija domājis, stāstīdams par Ursulas postošo ietekmi uz mūziku. Tiklīdz mūzikā uz mirkli iestājās niecīgākā pauze, Ursula ņēmās aplaudēt. Drīz es iemanījos, kad cilvēki bija mūs šņācot kušinājuši, veikli saķert viņas rokas, kad tās šāvās augšup, lai aplaudētu skaņdarba vidū. Katru reizi viņa mēdza uzmest man sāpju pilnu skatienu un teikt:

- Dārgum, piedod. Es domāju, ka viņi beiguši.

Ja nemaldos, tas bija ceturtā skaņdarba laikā, kad es sajutu grozu sakustamies. Pirmajā mirklī es nodomāju, ka kļūdos, bet tad atspiedu pret to kāju un, šaubu nekādu, grozs raustījās. Es paskatījos uz Ursulu, kura sēdēja, acis aizmiegusi, un ik pa brī­dim kustināja rādītājpirkstu mūzikas ritmā.

- Ursula! - es čukstēju.

- Jā, dārgum, - viņa atteica, neatvērdama acis.

- Kas tev ir tajā grozā? - es jautāju. Viņa pārsteigta atvēra acis un paskatījās uz mani.

- Ko tu gribi teikt? - viņa piesardzīgi jautāja.

- Grozā kaut kas kustas, - es teicu.

- Kuš! - mums visapkārt atskanēja niknu balsu koris.

- Tas nav iespējams, - viņa aizstāvējās, - ja nu vienīgi zāles beigušas darboties.

- Kas tev ir tajā grozā? - es neatlaidos.

- Ak, nekas sevišķs. Tikai dāvana vienam cilvēkam.

Viņa noliecās un padarbojās gar vāku, pacēla to un izcēla no groza mazu, sniegbaltu pekinieti ar milzīgām, melnām acīm.

Teikt, ka biju šokēts, nozīmētu manas izjūtas mīkstināt. Galu galā Bornmutas koncertpublika uztvēra mūziku ļoti nopietni, un suns būtu pēdējais, ko viņi gribētu vai, nudien, pieļautu Pa­viljona telpās.

- Ak, nolādēts! - Ursula teica, skatīdamās uz pekinieša diez­gan apburošo, mazo, strupo degunteli. - Zāles beigušas dar­boties.

- Klau, liec viņu atpakaļ grozā! - es šņācu.

- Kuš! - skanēja mums visapkārt.

Ursula noliecās, lai ieliktu kucēnu atpakaļ grozā. Tas klīrīgi nožāvājās viņai sejā un tad pēkšņi un negaidīti izlocījās. Viņa izlaida to no rokām.

- Ooo! - Ursula iespiedzās. - Es nometu viņu! Es nometu

vinu!

>

- Apklusti! - es uzsaucu.

- Kuš! - skanēja mums visapkārt.

Es pasniedzos un mēģināju kucēnu atrast, bet tas, acīmre­dzot sapriecājies, ka izdevies atbrīvoties no cietuma, cauri kāju mežam aizrikšoja prom pa rindu.

- Ko mēs tagad iesāksim?- Ursula jautāja.

- Paklau, apklusti un atstāj to manā ziņā.

- Kuš! - skanēja mums visapkārt.

Mēs kušējām kādu minūti, kamēr es drudžaini domāju. Kā vispār iespējams atrast pekinieti starp visiem šiem sēdekļiem un kājām, neizjaucot visu koncertu?

- Mums vajadzēs likties mierā, - es teicu. - Es viņu samek­lēšu vēlāk, pēc koncerta, kad visi būs aizgājuši.

- Tas nav iespējams! - Ursula iesaucās. - Tu vienkārši nevari vinu atstāt, mazo nabadzinu. Vinu var samīt un savainot.

- Bet kā tu domā viņu atrast? - es noprasīju.

- Kuš! - skanēja mums visapkārt.

- Viņš ir pilnīgi iejucis starp kājām, soliem un visu citu, - es teicu.

- Bet, dārgum, tev viņš jāatrod. Viņš jutīsies šausmīgi, šaus­mīgi vientuļš, - viņa teica.

Zālē bija vismaz septiņsimt cilvēku.

- Labi, - es teicu. - Izlikšos, ka eju uz mazmājiņu.

- Cik laba doma! - Ursula staroja. - Man liekas, ka viņš aiz­skrēja prom pa eju.

Es piecēlos un cauri niknu seju un murminātu lāstu krust­ugunīm spraucos pa rindu uz priekšu līdz ejai. Tur es tieši sev priekšā ieraudzīju pekinieša kucēnu notupušos tā, kā kucēni to dara, pirms iemācījušies pacelt kājiņu, un izdekorējam sar­kano paklāju ar savu personīgo mazo autogrāfu. Es piesardzīgi devos uz priekšu un kampu ciet. Es viņu noķēru, bet, tiklīdz pacēlu rokās, sīkaļa izgrūda skaļu un griezīgu spiedzienu, kas bija skaidri saklausāms pat cauri enerģijas pārpilnajam skaņ­darbam, ko orķestris tobrīd spēlēja. Sekoja milzīga čaboņa, cilvēkiem nikni pagriežoties uz manu pusi. Kucēns turpināja spiegt. Es kucēnu bez ceremonijām pagrūdu zem žaketes un gandrīz skriešus atstāju koncertzāli.

Es devos uz garderobi, kur, par laimi, pazinu dežūrējošo meiteni.

- Hallo, - viņa sveicināja. - Jūs jau aizejat? Nepatīk kon­certs?

- Nē… tas ir… tāds kā spiedīgu apstākļu jautājums, - es teicu. Izvilku kucēnu no azotes un turēju viņai priekšā.

- Vai jūs varētu man izpalīdzēt un viņu pieskatīt? - es lūdzu.

- Ak, vai viņš nav mīļš! - viņa iesaucās. - Bet viņš taču jums nebija tur iekšā, vai ne? Jūs taču zināt, suņus te nav atļauts ievest.

- Jā, es zinu, - es teicu. - Viņš te iekļuvis aiz pārpratuma. Viņš pieder manai draudzenei. Vai jūs varētu vienkārši pieskatīt viņu, kamēr beigsies koncerts?

- Protams, es to darīšu, - meitene teica. - Vai viņš nav mīļš?

- Uzturoties koncertzālē, viņš tik sasodīti mīļš vis nav, - es at­teicu.

Iespiedis kucēnu viņas gādīgajās rokās, es devos atpakaļ un klusi stāvēju ēnā, kamēr orķestris beidza kārtējo skaņdarbu. Tad es atgriezos pie Ursulas.

- Vai tu atnesi viņu, dārgum? - viņa jautāja.

- Nē, neatnesu, - es atbildēju. - Es atstāju viņu garderobis- tes uzraudzībā. Viņa ir mana draudzene.

- Vai tu esi drošs, ka ar viņu viss būs kārtībā? - Ursula jau­tāja, acīmredzot ar ļaunām priekšnojautām par to, ko cilvēki garderobēs dara ar pekiniešu kucēniem.

- Ar viņu viss būs pilnīgā kārtībā, - es atteicu. - Viņš tiks mīlēts un lutināts, kamēr koncerts būs beidzies. Es nevaru ie­domāties, kas tevi pamudināja atnest suni uz koncertu.

- Bet, dārgum, - viņa taisnojās, - es biju nodomājusi uzdā­vināt to kādai draudzenei. Es… es gribēju tev pateikt, bet tu tik daudz runāji, ka es nevarēju ne vārdiņa iebilst pa vidu. Es gri­bētu viņu savākt pēc koncerta.

- Labi, tikai, dieva dēļ, vairs tā nedari, - es teicu. - Paviljonā suņiem nav vietas. Tagad atslābinies, un mēģināsim izbaudīt koncerta atlikušo daļu, labi?

- Protams, dārgum, - Ursula atteica.

Kad koncerts bija beidzies un Ursula, kā pati izteicās, iz- plaudējusies līdz aizsmakumam, mēs izpestījām kucēnu no garderobes, ielikām atpakaļ grozā un izspraucāmies cauri mū­zikas mīļotāju pūlim, aizgūtnēm diskutēdami par Bornmutas simfoniskā orķestra varenību.

- Dārgum, man tiešām tas patika, - Ursula teica. - Visi šie arhipelāgi. Tie iet cauri manam mugurkaulam. Nekas pasaulē nelīdzinās Bēthovenam, vai ne? - viņa skaļi un skaidri jautāja, iekārusies man elkonī kā vārga, vecmeitīga tante, dedzīgi vēr­damās man acīs un žņaudzīdama vienā rokā programmiņu, uz kuras lieliem burtiem bija rakstīts: MOCARTA MŪZIKAS KONCERTS.

- Pilnīgi, - es piekritu. - Nu, kā būs ar kucēnu?

- Nu tā, - viņa teica. - Es gribu viņu aizvest savai draudzenei, kura dzīvo netālu no Pūlas. Viņu sauc misis Golaitlija.

- Es nepavisam neesmu pārsteigts, - es teicu. - Bet kāpēc tu gribi aizvest misis Golaitlijai to suni?

- Viņai tas vajadzīgs, - Ursula paskaidroja. - Viņai tas izmi­sīgi vajadzīgs. Saproti, viņa tikko zaudējusi savu Vavi.

- Viņa zaudējusi savu - ko? - es pārvaicāju.

- Savu Vavi, - Ursula atteica.

- Tu domā, savu suni?

- Jā, - Ursula apstiprināja, - tā viņu sauca. Vavis.

- Un tāpēc viņai vajadzīgs cits? - es noprasīju.

- Protams, - Ursula apgalvoja. - Viņa negrib, bet viņai tas ir nepieciešams.

- Vai tu, ēēē, grasies dāvināt viņai šo kucēnu tāpēc, ka domā, viņai tas nepieciešams? - es pārjautāju.

- Nu, protams! Ikviens uzreiz redz, ka viņai tas nepiecie­šams, - Ursula teica.

- Mani satriec tas, - es sacīju, - ka tu pavadi lielāko daļu sava laika, iejaukdamās savu draugu darīšanās, kad viņi to pa­tiesībā nemaz nevēlas.

- Protams, viņi vēlas, - Ursula dedzīgi aizrādīja. - Viņi to vēlas, bet paši nesaprot, ka to vēlas.

Es padevos.

- Labi, - es teicu. - Brauksim uz Pūlu.

Mēs devāmies ceļā. Kad sasniedzām Pūlu, Ursula mirklī ienira sānieliņās un beidzot nonāca pie vienas no tām sīkajām, smalkajām mājiņām divu reiz divu pēdu lielumā, kas stingi blenž cita citā no ielas pretējām pusēm. Šai bija perfekti nopu­lēts vara klauvējamais riņķis, un es ievēroju, ka pakāpiens pie durvīm ir brīnišķīgi balts un liecina par smagu spodrināšanas darbu. Ursula mežonīgi norībināja ar klauvēkli, un drīz vien durvis atvēra sīka, sirma, trausla, veca lēdija.

- Vai manu, Ursula! - viņa iesaucās. - Mis Ursula, tā esi tu!

- Emma, dārgā! - Ursula sauca un ieslēdza trauslo, cilvēk­veidīgo malduguni ciešā skāvienā.

- Mēs atnācām tevi apciemot, - viņa bez nepieciešamības paskaidroja. - Tas ir Džerijs.

- Ak, lūdzu… lūdzu, nāciet iekšā, - mazā, vecā lēdija aici­nāja, - bet es nudien vēlos, kaut jūs būtu mani brīdinājuši. Es neesmu saposusies, un mājā valda tāda nekārtība.

Viņa ieveda mūs viesistabā, pilnā ar visneglītākajām mē­belēm, kādas es mūžā biju redzējis, kas mirdzēja mīlestībā un pulējumā. Tās liecināja par nevainojami sliktu gaumi. Tā bija istaba, kas tika kopta tā, kā kopj mantas muzejā. Viss bija savās vietās, viss mirdzēja un laistījās, un gaiss viegli oda pēc mēbeļu pulējamā līdzekļa un sterilitātes. Uz pianīna, kas izskatījās tā, it kā nekad nebūtu lietots, bija rūpīgi sarindotas daudzas foto­grāfijas; divas no tām bija portreti, kas rādīja stīvu, ļoti ūsainu džentlmeni, pārējās - pūkainu jaukteni dažādās pozās. Lielākā daļa attēlu bija miglaini, bet kļuva skaidrs, ka ūsainais džentl­menis ir tikai otrajā vietā aiz suņa. Tam, es nojautu, jābūt Vavim.

- Lūdzu, sēdieties. Lūdzu, sēdieties, - mazā, vecā lēdija aici­nāja. - Man jāpagatavo jums tase tējas. Man ir mazliet kūkas.

Laimīgā kārtā es tikko vakar izcepu kūku. Jūs taču gribēsiet ga­balu kūkas un tasi tējas?

Mana vienīgā vēlme šajā brīdī bija vairākas ļoti lielas alus pintes, bet es teicu, ka būtu sajūsmināts par tēju.

Baudot tēju un biskvītkūku, tik vieglu un gaisīgu kā mār­ciņa svina, Ursula ņēmās pļāpāt. Bija acīmredzams, ka Emma Golaitlija kādu laiku ar kaut ko nodarbojusies viņas tēva mājsaimniecībā un ka Ursula pret viņu jutusi nepārprotami lielu pieķeršanos. Bija pārsteidzoši vērot iespaidu, kādu Ursu­las jūtu pārpilnība atstāja uz Emmu. Kad vecā lēdija atvēra durvis, viņas seja bija pelēka un sakritusies, nu tā izskatījās pie­tvīkusi un smaidīga, un Ursulas entuziasms viņu nepārpro­tami ierosmināja.

- Jā, jā! - vecā lēdija atkal un atkal teica, - un vai tu atceries to reizi…

- Nu, protams! - Ursula atsaucās. - Un vai tu vēl atceries to reizi, kad …, - Un tā tas turpinājās līdz bezgalībai.

Beidzot Ursula ar meistarīgu izveicību novirzīja sarunu uz Vavi.

- Ak, Džerijs neko nezina par Vavi, - viņa sacīja, līdzjūtīgi skatīdamās uz Emmu. - Pastāsti viņam.

Emmas acis pieplūda asarām.

- Viņš bija brīnišķīgs suns, - viņa teica, - brīnišķīgs suns. Tiešām, ziniet, viņš gandrīz prata runāt… gandrīz prata runāt, nudien prata. Un tad kādu dienu es izlaidu viņu ārā, un kāds cilvēks mašīnā brauca te garām un sabrauca viņu. Pat neapstā­jās… viņš pat neapstājās. Es aiznesu Vavi pie veterināra… viņš bija viss vienās asinīs. Es aiznesu viņu pie veterināra un teicu… es maksāšu jebkuru naudu, jebkuru, lai tikai viņš paliktu dzīvs. Jo, ziniet, kopš mana vīra nāves, viņš bija vienīgais, kas man atlicis. Un viņš bija skaists suns, tiešām bija. Jums viņš būtu paticis, ja jūs viņu pazītu. Un viņš bija vienās asinīs un nelikās, ka pārāk ciestu, bet viņi man teica, ka neko nevarot darīt. Tie teica, ka labākais būtu viņu atbrīvot no ciešanām. Jā, nu jā, viņš bija mana sabiedrība, kopš mans vīrs nomira. Gadiem… gadiem ilgi viņš… viņš man piederēja… gandrīz divpadsmit ga­dus. Un tāpēc jūs varat iedomāties, kāds man tas bija trieciens. Tāpēc kad viņi teica, ka tikai viens ir darāms, es teicu - "jā, nu labi, jā… dariet to." Un tad viņi… viņi to iemidzināja.

Emma uz mirkli apklusa un spēcīgi nošņauca degunu.

- Tas jums būs bijis liels trieciens, - es ieteicos.

- Ak, bija gan. Drausmīgs trieciens. Bija tā, it kā man būtu atņemta daļa dzīves, jo, kā jau es jums teicu, kopš mans vīrs no­mira, Vavis tiešām vienmēr bija mans vienīgais kompanjons.

Es nebiju īsti pārliecināts, kā turpināt šo sarunu, jo bija skaidri redzams - ja Emma vēl runās par Vavi, viņa sabruks, un es nezināju, kā mēs tiksim galā ar šo situāciju. Bet tajā brīdī Ur­sula, tā sakot, izvilka ieročus.

- Emma, dārgā, - viņa teica, - tieši tāpēc, ka tu tā izturējies pret Vavi, ka tu tā rūpējies par viņu un sagādāji viņam tik lie­lisku dzīvi… tieši tāpēc es vēlos… es vēlos lūgt tev ļoti lielu pa­kalpojumu. Tu vari atteikties, bet es nudien ļoti vēlos, lai tu to izdarītu.

- Pakalpojumu, mis Ursula? - Emma pārjautāja. - Protams, es izdarīšu tev pakalpojumu. Ko tu vēlies?

- Zini, - Ursula sparīgi krāpās, - kādam manam draugam pieder kucēns. Nelaimīgā kārtā ģimenes slimības dēļ - viņa sieva ir neglābjami, neglābjami slima - viņš tam nevar veltīt tā­du uzmanību, kādu tas patiesībā pelna, un tāpēc viņš vēlas, lai kāds - tikai kādu nedēļu vai mazliet vairāk - viņu pieskatītu. Kāds, kas to mīlētu un tam pieķertos tā, kā kucēnam tas nepie­ciešams. Un es uzreiz iedomājos par tevi.

- Ak, - Emma izdvesa, - kucēns? Nu, es… es nezinu. Es do­māju, pēc tam, kad Vavis… zini, es nedomāju, ka gribu citu suni vai kā lai to…

- Bet tas ir tikai kucēns, - Ursula apgalvoja valgām acīm.

- Tikai maziņš, maziņš kucēniņs. Un tikai uz kādu nedēļu. Un es esmu pārliecināta, ka tu par viņu varēsi apbrīnojami labi pa­rūpēties.

- Nu, nezinu gan, mis Ursula, - Emma pretojās. - Es… es ne­gribētu vēl vienu suni.

- Bet es taču neprasu, lai tu viņu paturētu, - Ursula aizrā­dīja. - Es tikai lūdzu, lai tu viņu pieskatītu šā nabaga cilvēka labā, kura sieva ir briesmīgi, briesmīgi slima. Viņš plēšas pušu starp sievu un suni.

- Ak, - Emma izdvesa, - tieši tāpat kā es, kad Bils bija slims. Es to tagad atcerējos. Reizēm es nevarēju saprast, vai izvest ārā Vavi vai palikt pie Bila, kad viņam bija tik slikti. Nu labi, kādas sugas suns tas ir?

- Es tev parādīšu, - Ursula teica. Viņa noliecās un atvēra grozu. Pekinietis, kulturālās, Paviljonā pavadītās pēcpusdienas nogurdināts, saritinājies mierīgi gulēja. Ursula to bez ceremo­nijām aiz čupra izcēla no groza un turēja Emmas izbiedēto acu priekšā.

- Paskaties uz vinu, - Ursula sauca. - Mazais nabadzinš.

- Ak, - Emma teica, neapzināti atkārtojot Ursulas vārdus,

- ak, mazais nabadziņš.

Ursula mēģināja paauklēt kucēnu rokās, bet tas, man par lielu apmierinājumu, aši iekodās viņai rādītājpirkstā.

- Paskaties uz viņu, - Ursula atkārtoja, balsij trīcot, kamēr kucēns ķepurojās viņas rokās. - Nabaga mēmais dzīvnieciņš, kas īstenībā neko nesaprot. Viņš ir atrauts no pierastās ģime­nes dzīves. Tu taču apžēlosies par viņu, Emma?

Man sāka likties, ka visa scēna sāk atgādināt ainu no "Džei- nas Eiras", tomēr es biju tik aizgrābts par Ursulas paņēmieniem, ka ļāvu viņai turpināt.

- Šis mazais bezpajumtnieks, - Ursula turpināja, ar pūlēm at­brīvojusi pirkstu no čāpstinošajiem žokļiem, - šis mazais bezpa­jumtnieks vēlas vienīgi mazliet sabiedrības, mazliet palīdzības dzīves grūtākajos brīžos… Tāpat kā, goda vārds, mans draugs.

- Nu ko, es piekrītu, ka viņš ir ļoti, ļoti jauks, - Emma teica, acīmredzami aizkustināta.

- O, tiešām ir, - Ursula turpināja, stingri saspiezdama rokā suņa purnu, lai tas nevarētu iekost vēlreiz. - Viņš ir absolūti burvīgs, un es ticu - neesmu pārliecināta, bet ticu - viņš ir pie­radināts pie dzīves mājā… Tikai uz nedēļu, dārgā Emma. Var­būt tu varētu uzskatīt viņa… viņa aprūpēšanu par, tā sakot, tādu kā maksājoša viesa uzņemšanu vai kā tamlīdzīgi?

- Nu ko, kura katra dēļ es to nedarītu, - Emma noteica. Viņas skatiens bija cieši pielipis pie dīdelīgā, resnā sārtpunča ar balto kažoku un izvalbītajām, melnajām acīm. - Bet, tā kā es redzu, ka viņš, šķiet, ir jauks, mazs sunītis, un, tā kā tu mani lūdz, es… es labprāt viņu uz kādu nedēļu paturēšu.

- Dārgā, - Ursula izsaucās, - lai dievs tevi svētī!

Viņa steidzīgi iegrūda kucēnu atpakaļ grozā, jo tas rāvās prom. Tad viņa metās uz priekšu, apvija Emmai rokas un no­skūpstīja večiņu uz abiem vaigiem.

- Es zināju, - viņa teica, cieši vērdamās Emmai sejā ar savu spoži zilo starmeša skatienu, kuram, kā es jau zināju, varēja būt tik postoša iedarbība. - Es vienmēr zināju, ka tu, no visiem cilvēkiem tieši tu neuzgriezīsi muguru maziņam kucēniņam viņa nestundā.

Visdīvainākais bija tas, ka viņa to pateica tik pārliecinoši, ka es gandrīz vilku ārā mutautiņu un nošņaucos.

Tad beidzot, atteikušies no vēl vienas tases tējas un vēl viena gabala nesagremojamās kūkas, mēs devāmies prom. Kad mēs gājām prom pa ceļu uz staciju, Ursula apvija man apkārt roku un cieši saspieda.

- Es tev ļoti pateicos, dārgum, - viņa teica. - Tu man ļoti pa­līdzēji.

- Kā tu to domā - palīdzēju? - es jautāju. - Es neko nedarīju.

- Nē, bet tu tur biji klāt. Tā kā… tā kā spēks, kā klātbūtne, saproti?

- Saki man, - es ieinteresēts jautāju, - kāpēc tu gribēji par visu vari uzgrūst tai nabaga sievietei kaklā šo mazo, atriebīgo kucēnu, ja viņa to acīmredzami nevēlējās?

- Ak, tu nepazīsti Emmu, - Ursula atteica. Tā bija balta pa­tiesība, es viņu tiešām nepazinu.

- Pastāsti, - es mudināju.

- Nu, labi, - viņa iesāka. - Vispirms viņas vīrs saslima, un tad viņa dabūja Vavi, un tad viņas uzmanība sadalījās starp vīru un suni, un tad vīrs nomira un viņa ieguldīja visus savus spēkus, vai kā tu to sauc, Vavī. Un tad Vavi sabrauca, un kopš tā laika viņai pastāvīgi kļūst aizvien ļaunāk. Mans dārgais, tu taču to varēji redzēt. Katru reizi, kad es ierodos viņu apciemot, es redzu, ka viņa aizvien vairāk un vairāk kļūst, nu… zini, veca un raganīga.

- Un kā gan, pēc tavām domām, kucēns var viņai palīdzēt? - es apjautājos.

- Protams, tas viņai palīdzēs. Tas ir pats mežonīgākais ku­cēns no visa metiena. Viņš gatavs kost pastniekam vai sakņu tirgotājam, vai kādam kurjeram, un viņam, kā jau pekinietim, ir ļoti gara spalva, ko viņš kaisīs pa visām malām, un viņš nav pieradināts pie mājām, tātad taisīs peļķītes un čupiņas itin vi­sur, dārgais.

- Pagaidi mazliet, - es viņu pārtraucu. - Vai tu domā, ka tā ir ļoti gudra dāvana tādai trauslai, vecai kundzei, kura tikko zaudējusi savu iemīļoto Vavi?

- Bet, dārgais, tā ir vienīgā pareizā dāvana, - Ursula apgalvoja. Viņa apstājās tieši zem ielas lampas, un viņas acis cieši vērās manī. - Vavis bija tieši tāds pats. Viņš kaisīja spalvu itin visur, un, ja viņu neizveda ārā, viņš atstāja peļķes dzīvojamā istabā, un viņa žēlojās caurām dienām… Viņai bija, ar ko nodarboties. Nu lūk, kopš viņas vīrs ir miris un Vavis pagalam, viņai vispār nav nekā, ko darīt, un viņa vienkārši grimst tādā kā… tādā kā pelēkā pagri­mumā. Nu, un šis jaunais kucēns, viņš sakodīs viņu un sakodīs ikvienu citu. Iespējams, ka būs tiesas prāvas, un viņš kaisīs visur spalvas, čurās uz paklāja, un viņa būs pilnīgi laimīga.

Es stīvi blenzu uz Ursulu un pirmo reizi ieraudzīju viņu tādu, kāda viņa patiesībā ir.

- Vai zini, - es teicu, apvīdams meitenei apkārt rokas un noskūpstīdams, - es domāju, ka tu esi gana jauka.

- Runa nav par jaukumu, - Ursula aizrādīja, iztīstīdamās no mana apskāviena. - Runa nav par jaukumu. Emma vien­kārši ir patīkama, veca lēdija, un es gribu sagādāt viņai prieku, kamēr viņa vēl ir dzīva. Tas kucēns viņai sagādās šaušalīgu prieku.

- Bet, vai zini, es nekad nebūtu to iedomājies, - es atzinu.

- Protams, ka būtu, dārgum, - viņa apgalvoja, dāvādama man gaišu smaidu. - Tu esi tik gudrs.

- Reizēm, - es teicu, saņemdams viņas roku un vezdams meiteni uz priekšu pa ielu, - reizēm es sāku šaubīties, vai tiešām esmu.

Daži nākamie mēneši man bija laimes un prieka pilni. Ur- sulai piemita tāda kā neapzināta nevainība, kas iedvesa cieņu. Ļoti drīz es atklāju, ka, lai izvairītos no nepatikšanām, labāk bija vest viņu uz laukiem, nekā iegrožot restorānos un tamlīdzī­gās vietās. Laukos dzeguzes, cīruļi un eži pieņēma viņu tādu, kāda viņa bija - ļoti jauka un dabiska būtne. Iesprostota Born- mutas sabiedrības žņaugos, viņa gāza podus tādā tempā kā nepieredzējis melnstrādnieks būvlaukumā.

Tomēr pat Ursulas iepazīstināšana ar neskarto dabu nenotika bez zināmiem piedzīvojumiem. Es parādīju viņai mazu meža strēmelīti, ko biju atklājis un kurā tajā laikā bija vairāk putnu ligzdu uz katru kvadrātcollu nekā jebkurā citā vietā, kādu vien zināju. Ursula bija neprātīgi uzbudināta, blenza ligzdās, kas bija līdz malām pilnas ar resniem, platmutīgiem putnēniem vai ar gaišzilu un brūnu olu perējumiem, un sajūsmināta sauca savu parasto "ooo!". Viņa nenomierinājās, kamēr es nebiju katru dienu apmeklējis šo vietu un pa telefonu sniedzis viņai garu at­skaiti par dažādo perēkļu attīstību. Pāris nedēļas vēlāk es vēlreiz aizvedu viņu turp, un mēs, sev par lielām šausmām, atklājām, ka šo vietu, visticamāk, atraduši kaut kādi skolaspuikas; viņi bija mērķtiecīgi gājuši cauri mežiņam un izpostījuši visas ligzdas. Putnēni beigti gulēja zemē, un olas bija aiznestas līdzi. Ursulas izmisums bija neizmērojams. Viņa nevaldāmi šņukstēja reizē aiz niknuma un bēdām, un pagāja ilgs laiks, iekams man izdevās viņu nomierināt.

Ursula joprojām reizēm noraustījās elsās, kad es ievedu viņu vienā no manām iecienītākajām dzertuvēm šajā rajonā - pie­spļaudītā un zāģu skaidām piebārstītā bārā ar nosaukumu "Kvadrāts un Kompass". Šajā mazajā bārā katru vakaru dir- nēja visi apkārtnes veči, lieli un neveikli kā vezumnieku zirgi; viņu sejas bija sačokurojušās kā valrieksti, nokārušās ūsas trauslas un baltas kā nosarmojusi vasaras zāle. Viņi bija brīniš­ķīgi veci vīri, un es nodomāju, ka tikšanās ar viņiem varētu no­virzīt Ursulas domas no izpostītajām ligzdām. Mani arī inte­resēja redzēt, kāda veida reakciju radīs viņas klātbūtne.

Sākumā veči sēdēja stīvi, klusi un aizdomīgi, ar rokām pie­sardzīgi sargādami savus alus kausus, un bez jebkādas izteik­smes cieši vērās uz mums. Viņi pazina mani, tomēr es biju ie­vedis svešķermeni viņu mazajā, piedūmotajā bāriņā, turklāt šis ķermenis bija sieviešu kārtas un pagalam pievilcīgs. Tas bija ķecerīgi. Šī bāra nerakstītais likums liedza tajā ienākt sievietēm. Bet Ursula to absolūti neapzinājās vai arī, ja apzinājās, tad ne­satraucās par to. Viņa nopūderēja degunu, rekordātrumā iz­tukšoja ļoti lielu glāzi džina un tad pievērsa vecajiem vīriem savu spožo, asaraino, zilo acu skatienu. Pāris minūšu laikā viņa bija panākusi, ka tie atplauka un ik pa brītiņam pa pusei vainīgi paķiķinājās ar viņu. Tad viņa pamanīja kaktā melnu plāksni.

- Oooo! - Ursula iespiedzās. - Blusiņspēle [32] !

Vecie vīri apmainījās šausmu pilniem skatieniem. Tad viņi visi paskatījās uz vecāko no grupas - astoņdesmit četrus gadus vecu patriarhu, kurš, kā es zināju, bija šīs ārkārtīgi iecienītās spēles vietējais čempions.

- Nē, jaunkundz, - patriarhs stingri paziņoja, - tā ir penij- spēle [33] .

- Lūdzu, iemāciet man to, - Ursula izdvesa, vērdamās uz viņu tik dievinoši, ka veča brūnā seja ieguva pārgatava tomāta toni.

- Tiešām, Džordž, iemāci jaunkundzei, - pārējie vienā balsī mudināja un sajūsmināti vēroja, ka Džordžs sarkst un dīdās kā skolaspuika.

Viņš negribīgi pieslējās kājās un kopā ar Ursulu aizgāja galda otrā pusē, kur bija pieslieta penijspēles plāksne.

Vērodams Džordža mācībstundu, es jau ne pirmo reizi sa­pratu sieviešu viltību vispār un Ursulas viltību jo īpaši. Bija pil­nīgi skaidrs, ka Ursula ne tikai prot penijspēli, bet pat būtu varējusi Džordžu sasist lupatās. Taču bija valdzinoši vērot viņas taustīgos pūliņus mācīties un skatu, kā vecais vīrs ar mil­zīgo roku viegli papliķē viņai pa plecu tik maigi kā kucēnam. Ursula viņam graciozi zaudēja un tad pastāvēja uz to, ka uz­sauks visiem dzērienus - par tiem nācās samaksāt man, jo viņai nebija naudas.

Uz to brīdi vecie vīri, pietvīkuši un sajūsmas pilni, gandrīz sāka kauties par tiesībām nākamajam saspēlēt ar viņu. Ursula, pirms atgriezties un izaicināt visus pretendentus, bruņojusies ar nepieciešamo vakara avīzi, aši nozuda dāmu istabā.

Džordžs, slaucīdams alus putas no krāšņajām ūsām, atslīga man līdzās uz ozolkoka sola un neatteicās no cigaretes.

- Jauka jauna sieviete, ser, - viņš paziņoja, - ļoti jauka jauna sieviete, kaut arī ārzemniece.

Visdīvainākais bija tas, ka viņš netika lietojis vārdu "ārzem­niece" tādā nozīmē, kā to lietotu lielākā daļa angļu ciemu ie­dzīvotāju - proti, lai apzīmētu cilvēku, kurš nav dzimis viņu ciemā. Ursulas īpatnējās angļu valodas pēc Džordžs jutās stingri pārliecināts, ka viņa noteikti nāk no kontinenta vai kādas tikpat mežonīgas vietas. Es nesāku graut vecā vīra ilūzijas.

Kad pazīšanās ar Ursulu bija ilgusi jau kādu gadu, viņa man kādu dienu piezvanīja un pavēstīja satriecošu ziņu.

- Džerij! - Balss bija tik spalga, ka man vajadzēja turēt klau­suli atstatu no auss. Tā varēja būt tikai Ursula.

- Jā, - es rezignēti atsaucos.

- Dārgum, tā esmu es, Ursula.

- Es to nekad nebūtu uzminējis, - es attraucu. - Tu runā tik daudzkārt klusāk un maigāk. Šī maigā balss, kā dūjas dūdošana…

- Neesi muļķis, dārgum. Es piezvanīju tāpēc, ka man ir vis­brīnišķīgākie jaunumi, un es gribēju, lai tu pirmais tos uzzi­nātu, - viņa aizelsusies pavēstīja.

Kas tad nu, es brīnījos. Kurš no viņas daudzajiem draugiem guvis kaut kādus šaušalīgus panākumus, pateicoties viņas mak- javelliskajām intrigām?

- Pastāsti man visu, - es atvēlēju, samierinājies ar gaidāmo telefona sarunu vismaz pusstundas garumā.

- Dārgum, es esmu saderinājusies, - Ursula paziņoja.

Atzīstos, ka mani sagrāba sirdssāpes, un es pēkšņi sajutos

vientuļš. Nebija tā, ka es būtu mīlējis Ursulu; nebija tā, ka es būtu gribējis viņu precēt - pasarg, dievs! - tomēr es pēkšņi ap­tvēru, ka man tiek atņemts kaut kas tāds, kas vienmēr spēja ie­līksmot grūtsirdības brīžos un tika sniedzis man tik daudz lai­mes stundu. Un nu viņa saderinājusies, bez šaubām, ar kādu lempīgu idiotu, un visa mūsu jaukā draudzība būs vējā.

- Dārgum? - Ursula sauca. - Dārgum? Vai tu tur vēl esi?

- Jā, - es atteicu, - esmu šeit.

- Bet, dārgum, tu izklausies tik drūms. Vai kaut kas atgadī­jies? Es domāju, ka tu būsi priecīgs! - Viņas balss skanēja žēli, nedroši.

- Es esmu priecīgs, - es apgalvoju, mēģinādams pārvarēt savtīgumu un atvairīt atmiņas par Ursulu, kura stāsta man par draugu, kas aizbraucis uz Venēciju un katru nakti vizinājies gondolā. - Tiešām, mīļā sirds, esmu līksms līdz neprātam. Kurš ir tas nelaimīgais?

- Tobijs, - viņa atbildēja. - Tu jau pazīsti Tobiju.

- Bet es tā sapratu, ka viņš ir nesakarīgs? - es aizrādīju.

- Nē, nē, dumjais. Ne tas Tobijs, pilnīgi cits.

- Man prieks. Es domāju, ja viņš ir nesakarīgs, viņam varētu būt problēmas ar bildināšanu.

- Dārgum, tu mazliet neizklausies pēc sevis, - viņa teica pie­klusinātā, bažīgā balsī. - Vai tu dusmojies uz mani par šo sade­rināšanos?

- Nepavisam, - es dzēlīgi atteicu. - Es esmu laimīgs, ka esi at­radusi kādu, kurš varējis tevi apklusināt uz pietiekami ilgu laiku, lai pagūtu bildināt. Es to nekad nevarēju.

- Oooo! - Ursula izsaucas. - Tu esi greizsirdīgs! Dārgum, cik tas brīnišķīgi! Es nemaz nezināju, ka tu gribi mani bildināt. Kad tas bija?

- Laiku pa laikam, - es kodolīgi raksturoju, - tomēr laimīgā kārtā pamanījos apspiest kārdinājumu.

- Ak, dārgum, man tiešām žēl. Vai tu grasies uz visiem lai­kiem atrauties no sabiedrības kādā vientuļā kaktā?

>

- Man nav ne mazākās vēlēšanās tev par prieku nolīst purvā, - es mazliet skarbi atteicu.

- Ak, dārgum, neesi tik aušīgs. Es domāju, ka tu būsi prie­cīgs. Patiesību sakot, es cerēju, ka mēs varētu satikties… - viņas balss aprāvās.

Kāds es esmu nekauņa, es atskārtu. Kāds šausmīgs, necilvē­cīgs nekauņa. Meitene faktiski lūdza man dot savu svētību viņas kāzām, bet es uzvedos kā tāds piecpadsmitgadīgs puišelis. Mani pārņēma nožēla.

- Protams, mēs varam satikties, manu saldumiņ, - es teicu. - Piedod, ka biju tik rupjš. Es vienkārši nevaru pierast pie domas, ka tu esi saderinājusies. Kur mēs varētu satikties?

- Ak, dārgum, tas jau skan labāk. Kāpēc gan mēs nevarētu visu vakaru nodejot? Aiziesim uz "Tropicana"… Noteikti aizie­sim, dārgum!

Nodejot visu vakaru līdz pat desmitiem, es nodomāju. "Tro­picana" bija īpaši atbaidošs naktsklubs - no tās pasugas, kas pēkšņi uzdīgst kā pūpēži, īsu brīdi dod savu ieguldījumu cilvē­ces postā un tad žēlīgi nozūd tumsībā. No visām vietām, kādas Ursula būt varējusi ierosināt, viņa nebūtu spējusi izvēlēties tādu, kas man patiktu vēl mazāk.

- Labi, - es mundri teicu, - bet vai mēs varam vispirms pa­vakariņot?

>

- O, jā, dārgum. Kur?

- Varbūt "Grill Room"? Es pasūtīšu galdiņu.

- Dārgum! - Ursula noelsās. - Vieta, kur mēs pirmo reizi pusdienojām kopā! Dārgum, tu nudien esi romantisks.

- Ne pārāk. Tā vienkārši ir vienīgā vieta, kur pasniedz labu ēdienu, - es atturīgi teicu.

- Dārgum, es tevi mīlu… Pat tad, ja tu esi cietsirdīgs. Lie­liska maltīte, un pēc tam dejas. Ak, es gaidīšu tevi astoņos pie "Grill", dārgum, un es nevaru izstāstīt, cik es esmu priecīga, ka tu esi priecīgs. Es mīlu tevi un mīlu uz mūžu.

Es noliku klausuli un sapratu, ko esmu zaudējis.

Es to sapratu vēl spēcīgāk, kad satiku Ursulu, jo viņa bija paņēmusi līdzi savu līgavaini. Tas bija glīts jauns cilvēks, acīm­redzami Ursulas apmāts, ar ļoti ierobežotu vārdu krājumu. Bet viņš likās esam gana jauks. Kā jau es biju bažījies, "Grill Room" bija pārpildīts, tāpēc mums trijatā nācās ļoti neērti sēdēt pie galdiņa, kas paredzēts diviem. Tobijam nebija nekas daudz sa­kāms, taču tam praktiski nebija nozīmes, jo Ursula pilnībā ru­nāja par abiem. Kad vakariņas bija paēstas, mēs devāmies uz "Tropicana", kur orķestris taurēja pilnā sparā. Te nu mēs ar Tobiju pēc kārtas svinīgi ņēmāmies griezt Ursulu, kas aizgūt­nēm čivināja, riņķiem vien apkārt pa zāli. No mana viedokļa raugoties, tas bija absolūti nožēlojams vakars. Pēc tam es Ur­sulu ilgi vairs neredzēju. Tiku dzirdējis, ka viņa beidzot appre­cējusies un viņai piedzimis bērns. Es nojautu, ka nu viņa droši iekārtojusies laulības gultā un pilnīgi aizplūdīs no manas dzīves.

Taču es atkal maldījos. Kādu dienu iezvanījās telefons, un tā bija Ursula.

- Dārgum! Tā esmu es, Ursula! - viņa sauca.

- Dievs debesis! - es pārsteigts iesaucos. - Kur tu biji pazu­dusi visus šos gadus?

- Dārgum, esmu precējusies, viņa attrauca, - un man ir bēr-

ninš.

j

- Esmu par to dzirdējis, - es teicu. - Apsveicu.

- Dārgum, es tik ilgi esmu kvernējusi laukos. Šodien grasos braukt uz Bornmutu mazliet iepirkties. Es iedomājos, ka mēs varbūt varētu satikties?

- Vai tu ņemsi savu viru līdzi? - es piesardzīgi jautāju.

- Nē, dārgum, es braukšu pilnīgi viena, - viņa atteica.

- Nu, tādā gadījumā katrā ziņā satiksimies. Es tev izmak­sāšu pusdienas. Bet vispirms satiksimies "Cadena" un iedzer­sim kafiju.

- Burvīgi, dārgum. Es būšu tur vienpadsmitos.

Precīzi vienpadsmitos Ursula ienāca "Cadena" kafejnīcā, un es tūlīt pat ievēroju, ka viņa visai drīz gaida otru bērnu. Neņe­mot vērā izspiedušos vēderu, viņa ziedēt ziedēja, gluži kā rožu ziedlapiņa rītausmā.

- Dārgum! - viņa spiedza. - Dārgum! Dārgum!

Ursula apvija man rokas un dāvāja ilgu skūpstu no tās pasu­gas, kādus angļu cenzori parasti izgriež no franču filmām. Skūpstīdama viņa izdeva dūcošas skaņas kā seksuāli apmāts bišu strops. Viņa braucīja savu ķermeni gar manējo, lai izda­būtu vislielāko baudu no apskāviena, un parādītu man, ka viņa tam nododas ar visu savu būtību, sirdi un dvēseli. Vairākas pa­vecas lēdijas un kāds brigādes komandierim līdzīgs kungs ar tādu seju kā portvīnā konservēta plūme neatņēmušies blenza uz mums ar riebumu. No to sejas izteiksmes varēja spriest, ka viņi tā vien gaida, ka es tūlīt noplēsīšu viņai drēbes un izvarošu turpat uz "Cadena" svētās grīdas. Ar lielām pūlēm man izdevās atrauties no Ursulas.

- Biju domājis, ka tu esi precējusies, - es aizrādīju.

- Es arī esmu precējusies, dārgum, - viņa atteica. - Vai tev neliekas, ka mana skūpstīšanās prasme ir uzlabojusies?

- Jā, - es atbildēju. - Apsēdies un iedzer kafiju.

- Vai varu dabūt saldējumu? - Ursula lūdza.

- Lai notiek, - es piekritu.

Es pasūtīju kafiju un saldējumu.

- Zini, man jāsaka, ka tu lieliski izskaties, - es piezīmēju.

- Tu tā domā?

- Es domāju, ka tu izskaties vienkārši brīnišķīgi. Redzu, ka tu gaidi vēl vienu bērnu.

Ursula iebāza mutē lielu karoti saldējuma un visai neskaidri teica ar pilnu muti:

- Bēlni il kaut kas absollūti bulvīgs.

- Varu iedomāties, - es piekritu.

Viņa norija saldējumu, noliecās uz priekšu un viegli uzsita man pa roku ar mitro karotīti, lai pievērstu sev manu nedalī- tāko uzmanību.

- Vai zini, ko cilvēki runā? - viņa vaicāja savā caururbjošajā balsī.

Apmeklētāji pie visiem galdiņiem sastinga un gaidpilni ap­klusa. Es jutu, ka man vairs nav ko zaudēt.

- Nē, - es atzinos. - Ko tad viņi runā?

- Ha, - viņa izsaucās, līksmi vicinādama karotīti, - viņi saka, ka kontracepcija esot sievietes izgudrojums.

Mēs izdzērām kafiju, es aizvedu Ursulu iepirkties, un pēc tam mēs gājām pusdienās.

- Vai tu ilgojies pēc manis, dārgum? - viņa jautāja, malko­dama vīnu.

- Protams, ilgojos, - es atbildēju. - Tu vienmēr esi bijusi viena no manām mīļākajām draudzenītēm.

- Vai nav skumīgi, ka cilvēkam nevar būt reizē gan drau­dziņš, gan vīrs? - Ursula nopūtās.

- Nu, vienmēr jau var pamēģināt, - es ierosināju.

- Ak, to es nevaru, - vina iebilda. - Bet tu esi mīļš.

- Nerunāsim vairs par to, - es noteicu.

- Lai nu kā, es nedomāju, ka es tev tagad patiktu, - viņa skumīgi sacīja. - Esmu pārveidojusies. Esmu kļuvusi ļoti nein­teresanta.

- Tu tā domā? - es vaicāju un nodomāju, cik viņa joprojām ir dzīvīga un mīļa.

- O jā, - Ursula apgalvoja, svinīgi vērdamās manī ar savām lielajām, zilajām acīm. - Baidos, ka tagad esmu tāda, ko dēvē par sīkvīneli [34] .

- Jā, bet toties augstākā labuma, - es teicu, paceldams glāzi.