Labākais mantojums

Otra daļa 1945-1965

"Tas cilvēks ir traks-viņš

grib pats savu zoodārzu

ap 1945- gadu

Lorenss Darels

Džerijs aizgāja no Vipsneidas zoodārza īsi pirms savas div­desmit pirmās dzimšanas dienas, kad saņēma mantojumā trīs tūkstošus mārciņu - tiem laikiem veselu bagātību. Viņš bija ie­plānojis piedalīties dzīvnieku vākšanas ekspedīcijās zoodārzu vajadzībām un pats maksāt par saviem izdevumiem, taču pie­redzes trūkuma dēļ neviens profesionāls dzīvnieku vācējs jauno, dedzīgo brīvprātīgo nevēlējās pieņemt. Tad Džerijs no­lēma finansēt ekspedīciju pats un četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā vairākas reizes apceļoja Āfriku un Dienvidameriku. Gluži kā Korfu salas apraksti, arī šoreiz viņa dzīvnieku un cilvēku apraksti ir vienlīdz apburoši.

Visrūgtākais stāsts no Džerija pirmā ceļojuma ir par šim­panzi Čalmondeliju, par kuru viņš rūpējās Londonas zoodārza uzdevumā. Viņa atsauksmes par vietējiem un cigarešu smēķē­šanu mūsdienu apstākļos varētu izklausīties "politiski neko­rektas", tomēr, lūdzu, paturiet prātā, ka stāsts ticis uzrakstīts pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem. Es īpaši vēlējos iekļaut šo stāstu grāmatā, jo tajā vēstīts par Džerija neiecietību pret to laiku zoodārziem un dārzu attieksmi pret savu kolekciju dzīv­niekiem.

Viscaur 1945. - 1965. gada darbos saasinās Džerija vērtējums par dabas kopainas vienotību, kas, protams, mainīja Korfu vēs­turiski gūto iespaidu par cilvēka valdošo vietu dabā. Viņš sāk aprakstīt dzīvniekus, augus un dabas ainavas kā vienotu veselumu un uzsver, ka ši veseluma daļas ietekme savvaļas

ekosistēmu. Un tomēr arī viņš pats iekļaujas šajā panorāmā - kā toreiz, kad izglāba rožu rikšotāju ģimeni no izsalkuša kaimana.