Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI"

- Beidz reiz malt par Grieķiju, - Leslijs aizkaitināts iesaucās.

- Tas man atgādina par Džerija sasodīto grāmatu. Bija vajadzīga vesela mūžība, kamēr es ar to samierinājos.

- Tev bija vajadzīga mūžība, - Larijs dzēlīgi aizrādīja, - bet man? Tu nevari pat iedomāties, kādu postījumu tā dikensvei- dīgā karikatūra nodarījusi manam literāta tēlam.

- Lasot, kā viņš aprakstījis mani, varētu nodomāt, ka es ne­kad ne par ko citu neliekos zinis, kā vien par ieročiem un lai­vām, - Leslijs teica.

- Bet tu tiešām nekad nedomā ne par ko citu - tikai un vie­nīgi ieroči un laivas.

- Vislielākais posts tika nodarīts man, - Margo iejaucās.

- Viņš to vien runāja, kā par manām pūtītēm.

- Manuprāt, jūs visi bijāt pilnīgi pareizi aprakstīti, - teica māte, - bet mani gan viņš padarījis par pilnīgu plānprāti.

- Man nebūtu iebildumu pret kariķēšanu piedienīgā prozā, - Larijs piezīmēja, sparīgi izšņaukdams degunu, - bet kariķēšana sliktā angļu valodā ir neizturama.

- Virsraksts vien jau ir aizvainojošs, - Margo turpināja,

- "Mana ģimene un citi zvēri". Man kļūst nelabi, kad cilvēki ap­vaicājas: "Un kura no citiem zvēriem esi tu?"

- Manuprāt, virsraksts bija diezgan komisks, mīļā, - māte ie­minējās. - Man nepatika vienīgi tas, ka viņš neizmantoja pašus labākos stāstus.

- Jā, piekrītu! - Leslijs teica.

- Kurus vislabākos stāstus? - Larijs aizdomīgi noprasīja.

- Nu, kaut vai par to, kā tu ar Maksa jahtu kuģoji apkārt salai. Tas bija pēc traka jocīgi.

- Ja tas stāsts tiktu iespiests, es viņu iesūdzētu!

- Nesaprotu, par ko - tas bija ļoti jautri, - Margo teica.

- Un ja nu viņš būtu aprakstījis laiku, kad tu pievērsies spi­ritismam? Vai par to tu arī uzjautrinātos? - Larijs dzēlīgi ap­jautājās.

- Nē, nepavisam - par to viņš nedrīkst rakstīt! - Margo šaus­mās iekliedzās.

- Redzi nu! - Larijs triumfēja. - Un kā ar to Leslija tiesu?

- Nesaprotu, kāpēc jums jāievelk arī mani, - Leslijs kareivīgi atcirta.

- Tu taču pats apgalvoji, ka viņš nav ielicis grāmatā labākos pārpratumus, - Larijs aizrādīja.

- Jā, es par šiem notikumiem biju aizmirsusi, - māte ieķiķinā- jās. - Manuprāt, Džerij, šie ir smieklīgāki par tiem, ko izmantoji tu.

- Man prieks, ka tu tā uzskati, - es domīgi novilku.

- Kāpēc? - Larijs noprasīja, aizdomīgi pablenzis uz mani.

- Tāpēc, ka esmu nolēmis uzrakstīt vēl vienu grāmatu par Korfu un izmantot šos stāstus, - es nevainīgi paskaidroju.

Vienā mirklī sacēlās sašutuma vētra.

- Es aizliedzu! - Larijs ieaurojās, mežonīgi nošķaudīdamies,

- es tev to kategoriski aizliedzu!

* * *

Airēdamies līča rāmajos ūdeņos, es saskatīju kaut ko tādu, ko noturēju par dzeltenu jūraszāļu klājienu. Jūraszāles vienmēr bija izpētes vērtas, jo tajās allaž mitinājās jūras sīkbūtņu bari un reizēm, ja palaimējās, ari diezgan lieli radījumi, tāpēc es ai­rējos turp. Tomēr, piekļuvis tuvāk, redzēju, ka tās nav jūraszā­les, bet kaut kas līdzīgs dzeltenīgam akmenim. Taču kas gan tas par akmeni, ja spēj turēties virs divdesmit pēdas dziļa ūdens? Izpētījis vēl pamatīgāk, es, sev par neaprakstāmu sajūsmu, at­klāju, ka tas ir diezgan liels jūras bruņurupucis. Ievilcis airus un piekodinājis suņiem uzvesties klusu, balansēju laivas priekš­galā un, uztraukumā sastindzis, gaidīju, līdz "Būtla Košpakaļa" pieslīdēs tuvāk un tuvāk. Bruņurupucis bija izplājies ūdens virspusē un, kā likās, saldi aizmidzis. Mans uzdevums bija to noķert, pirms dzīvnieks pamostas. Ne tīkli, ne kādi citi no ma­niem dažādajiem rīkiem nebija domāti savas trīs pēdas gara bruņurupuča gūstīšanai, tātad vienīgais paņēmiens, kā gūt pa­nākumus, bija ienirt, sagrābt bruņurupuci un kaut kādā veidā iedabūt laivā, pirms medījums pamostas. Savā uzbudinājumā es ne uz mirkli neiedomājos, ka tik liels bruņurupucis noteikti ir ļoti stiprs un diez vai padosies bez cīņas. Kad laiva atradās apmēram sešas pēdas no bruņurupuča, es aizturēju elpu un ie­niru. Biju nolēmis panirt zem viņa, lai šādā veidā noslēgtu tam atkāpšanās ceļu; ielēkdams siltajā ūdeni, es noskaitīju īsu lūg­šanu, kaut nu lēciena radītais plunkšķis bruņurupuci nepamo- dinātu, vai arī - kaut tas vismaz būtu vēl pārāk miegains strau­jai bēgšanai. Dziļi ieniris, pagriezos uz muguras un ieraudzīju bruņurupuci sastingušu virs sevis kā milzīgu zelta gineju. Pa­šāvies zem bruņurupuča, es to stingri sagrābu aiz priekšējām peldpleznām, kuras kā raupji sirpji izliecās no bruņām. Man par pārsteigumu, pat šī rīcība bruņurupuci nepamodināja; kad elsodams izniru, joprojām stingri sagrābis peldpleznas, un iz­purināju ūdeni no acīm, sapratu iemeslu. Kā vēstīja mans de­guns un sīku zivtiņu bari, kas skrubinājās gar bruņurupuča zvī- ņainajiem locekļiem, tas jau diezgan ilgi kopš bijis beigts.

Šis fakts gan sagādāja vilšanos, tomēr beigts bruņurupucis ir labāks nekā nekāds, tāpēc es ar pūlēm aizvilku tā ķermeni līdz "Būtlai Košpakaļai" un aiz vienas pleznas piesēju pie laivas ma­las. Suņi jutās ārkārtīgi ieintriģēti, jo uzskatīja bruņurupuci par kādu eksotisku delikatesi, ko esmu tiem sagādājis. "Būtla Košpakaļa" savas formas dēļ nekad nav bijusi ērti stūrējama, un tagad, pateicoties vienā malā piesietā bruņurupuča svaram, laiva izrādīja tieksmi riņķot uz vietas. Tomēr pēc stundu ilgas rosīgas airēšanas mēs sekmīgi piestājām pie mola, un, piesējis laivu, es izvilku bruņurupuča ķermeni krastā, kur varēju to iz­pētīt. Tas bija knābjainais bruņurupucis - viens no tiem, kuru bruņas izmanto briļļu ietvaru gatavošanai un kuru izbāzeņus reizēm var redzēt optikas veikalu skatlogos. Rāpulim bija ma­sīva galva ar lielu, krunkainu dzeltenas ādas pakakli un asu knābi, kas to darīja ārkārtīgi līdzīgu vanagam. Bruņas bija da­žās vietās ieskrāpētas, droši vien okeāna vētrās vai no garām- peldošas haizivs zobiem, un šur tur izgreznotas ar maziem baltu jūras pīlīšu mazuļu kumšķiem. Bruņu blāvā, narcišu dzeltenā apakšpuse bija mīksta un lokana kā samircis kartons.

Es nesen biju veicis ilgu un aizraujošu beigta krāšņbruņuru- puča sekciju un jutu, ka šī būtu ideāla iespēja salīdzināt jūras bruņurupuča un viņa saldūdens brāļa iekšējo orgānu anato­miju, tāpēc devos augšā kalnā, aizņēmos no dārznieka ķerru, aizgādāju savu dārgumu uz mājām un svinīgi noguldīju ve­randā, mājas priekšpusē.

Zināju, ka saduršos ar pretestību, ja uzsākšu bruņurupuča sekciju mājā, taču uzskatīju, ka nevienam cilvēkam, kas ir pie pilnas saprašanas, nevarētu rasties iebildumi pret verandas iz­mantošanu. Nolicis piezīmju grāmatu pa ķērienam un glīti sarindojis zāģus, skalpeļus un žiletes, gluži kā operāciju zālē, es ķēros pie darba.

Izrādījās, ka mīkstā, dzeltenā pavēdere nāk nost pavisam viegli, ja salīdzina ar krāšņbruņurupuča apakšdaļu, kuras nozā- ģēšanai man bija vajadzīgas trīs ceturtdaļstundas. Kad plāksne bija atdalīta, es to nocēlu kā vāku no šķīvja, un zem tās atklājās visi apburošie bruņurupuča iekšējo orgānu noslēpumi - vislie­lākajā mērā daudzkrāsaini un aromātiski. Ziņkāre bija mani tiktāl pārņēmusi, ka smaku pat neievēroju. Toties suņi, kas pa­rasti uzskata svaigu govsplāceni par ideālu aromātu, kurš pie­šķir viņu mīlas dzīvei pikantumu, visi reizē sāka neganti šķaudīt un sašutumā nozuda. Es ar sajūsmu atklāju, ka bruņurupucis bijis mātīte ar lielu daudzumu pusattīstītu olu. Olas bija apmē­ram pingponga bumbiņas lielumā, mīkstas, apaļas un oranžas kā kreses. To bija pavisam četrpadsmit; es visas uzmanīgi iz­ņēmu un spīdīgā, lipīgā rindā noguldīju uz akmens plāksnēm. Bruņurupucim izrādījās neiedomājami daudz zarnu, un es no­lēmu, ka man šā apbrīnojamā orgāna precīzs garums jāpie­raksta savā nu jau asiņu traipiem klātajā piezīmju grāmatā. Ar skalpeļa palīdzību atdalīju zarnu galu no bruņurupuča anālās atveres un ņēmos vilkt ārā. Zarnas likās bezgalīgi garas, un drīz vien man nācās tās uzmanīgi sakārtot uz verandas grīdas dau­dzos līkumos un locījumos kā ieskurbušas dzelzceļa sliedes. Viens zarnu posms sastāvēja no kuņģa - derdzīga, pelēcīga maisa, kas atgādināja ar ūdeni pildītu balonu. Tas neapšau­bāmi bija pilns ar bruņurupuča pēdējo maltīti, un es jutu, ka zinātnes interešu vārdā man jāpārbauda, ko dzīvnieks ēdis pirms nāves. Es iegrūdu skalpeli lielajā, ļumīgajā kalnā un iz­mēģinot iešķēlu. Kuņģis tūlīt pat ar spocīgu nopūtu saplaka, un no tā pacēlās tāda smaka, kuras priekšā visas citas zaudēja nozīmi. Neskatoties uz sajūsmu par saviem pētījumiem, pat es atsprāgu atpakaļ un biju spiests klepodams atkāpties, kamēr smaka izvējojas.

Es zināju, ka pagūšu iztīrīt verandu, pirms ģimene atgriežas no pilsētas, taču savā sajūsmā biju pilnīgi aizmirsis faktu, ka viesistabā Leslijs atgūstas no slimības. Bruņurupuča iekšu sma­ka - tik kodīga, ka bija gandrīz saredzama - cauri balkonam ie­plūda istabā un ieskāva dīvānu, uz kura Leslijs gulēja. Pirmais mani par katastrofu brīdināja asinis stindzinošs rēciens no vies­istabas. Iekams es paguvu kaut ko saprātīgu iesākt, Leslijs, segās ievīstījies, parādījās balkona durvīs.

- Kas tā, sasodīts, par atbaidošu smirdoņu? - viņš aizsmacis noprasīja. Tad, tiklīdz mana brāļa skatiens krita uz gabalos sa­dalīto bruņurupuci un tā uz akmens plāksnēm glīti sarindota­jiem iekšējiem orgāniem, viņa acis izspiedās un seja ieguva he­liotropa nokrāsu. - Ko tas, pie velna, nozīmē?

Es mazliet bikli paskaidroju, ka tas ir bruņurupucis, kuru es patlaban secēju. Cerēdams samulsināt Lesliju ar detaļām, es steidzīgi ņēmos skaidrot, ka tā ir mātīte. Lūk, te viņš var aplū­kot tās apburošās olas, kuras biju izcēlis no bruņurupucienes iekšām.

- Pie joda viņas olas! - Leslijs kliedza tā, ka tas izklausījās pēc dīvaina viduslaiku lāsta. - Dabū to draņķi prom no šejie­nes! Tas piesmirdinājis visu māju.

Es sacīju, ka sekcija ir jau gandrīz pabeigta un ka esmu no­lēmis visas bruņurupuča mīkstās daļas aprakt, paturot tikai skeletu, ko grasos pievienot savai kolekcijai.

- Neko tādu tu nedarīsi, - Leslijs auroja. - Tu tūlīt pat ņemsi un apraksi visu to sasodīto draņķi. Tad drīksti nākt atpakaļ un izberzt verandu.

Trača pievilināta, balkona durvīs līdzās Leslijam parādījās mūsu ķēkša Lugarēcija. Viņa jau atvēra muti, lai apjautātos par šā skandāla būtību, kad pusceļā viņu trāpīja bruņurupuča smaka. Lugarēcijai pastāvīgi sagādāja raizes piecpadsmit vai sešpadsmit kaites, kuras viņa loloja ar mīlestību, kādu citi cilvēki veltī bal­kona puķēm vai pekiniešiem. Konkrēti šajā laikā viņai vislielā­kās nepatikšanas sagādāja vēders. Rezultātā viņa divas vai trīs reizes vārgi ierāva elpu kā zivs, aizžņaugtā balsī izdvesa "Svē­tais Spiridon!" un ieslīga Leslija rokās labi tēlotā bezsamaņā.

Man par šausmām, tieši tajā mirklī pa piebraucamo ceļu tu­vojās auto ar pārējiem ģimenes locekļiem un apstājās pie ve­randas.

- Sveiks, mīļais, - māte teica, izkāpa no mašīnas un devās augšup pa kāpnēm. - Vai tev bija jauks rīts?

Pirms vēl es paguvu kaut ko atbildēt, bruņurupucis, tā sakot, aizsteidzās man priekšā. Māte pāris reižu savādi iekliedzās, gluži kā žagodamās, izrāva mutautiņu un piespieda sev pie deguna.

- Kas te tik drausmīgi smird? - viņa apslāpēti noprasīja.

- Tas sasodītais puika! - Leslijs rēca no balkona un veltīgi pūlējās atbalstīt vaidošo Lugarēciju pret durvju aplodu.

Pa to laiku Larijs un Margo bija piebiedrojušies mātei uz kāpnēm un ieraudzījuši uzšķērsto bruņurupuci.

- Kas…? - Larijs iesāka, un tad arī viņu sagrāba konvulsīva klepus lēkme. - Tas sasodītais puika, - viņš elsa.

- Jā, mīļais, - māte caur mutautiņu apstiprināja. - Leslijs man tikko pateica.

- Tas ir atbaidoši, - Margo vaimanāja, vēdinādamās ar mutautiņu. - Izskatās pēc dzelzceļa katastrofas.

- Kas tas ir, mīļais? - māte man vaicāja.

Es paskaidroju, ka tas ir ārkārtīgi interesants knābjainais bruņurupucis - mātīte ar olām.

- Un tev noteikti vajadzēja to sakapāt te, verandā? - māte aiz­rādīja.

- Tas puika ir traks! - Larijs ar pārliecību paziņoja. - Visa māja smird kā sasodīts vaļu medību kuģis.

- Es nudien domāju, ka tev vajadzēs to visu aiznest kaut kur citur, mīļais, - māte teica. - Mēs nevaram pieļaut šo smaku mājas priekšā.

- Liec viņam aprakt to draņķi! - Leslijs pavēlēja, vēl ciešāk ietldamies segās.

- Kāpēc tu neatdod viņu adopcijai kādā eskimosu ģimenē? - Larijs noprasīja. - Viņiem ļoti garšo trāns, tārpi un tamlīdzīgas preteklības.

- Larij, neesi riebīgs! - Margo noskurinājās. - Viņi nevar ēst kaut ko tādu. Man kļūst nelabi no domām vien.

- Es domāju, mums vajadzētu iet iekšā, - māte vārgi ierosi­nāja. - Varbūt tur tik ļoti nesmirdēs.

- Te smird vēl trakāk, ja tas vispār iespējams, - Leslijs au­roja no balkona.

- Džerij, mīļais, tev te viss jāsatīra, - māte izrīkoja, ļoti uz­manīgi lavierēdama starp bruņurupuča iekšām, - un jādezin­ficē akmens plāksnes.

Ģimene iegāja mājā, un es ķēros pie bruņurupuča palieku iztīrīšanas no verandas. Līdz manām ausīm atplūda viņu nik­nās, strīdīgās balsis.

- Sasodīts uzbrukums, - Leslijs klāstīja. - Es tur gulēju un mierīgi lasīju, kad mani pēkšņi sagrāba pie rīkles.

- Pretīgi, - Margo teica. - Nebrīnos, ka Lugarēcija noģība.

- īstais laiks sagādāt viņam nākamo privātskolotāju, - Larijs paziņoja. - Tu, cilvēks, atstāj māju uz piecām minūtēm un at­griezies ieraugi viņu izķidājam Mobiju Diku tieši mājas priekšā!

- Esmu pārliecināta, ka viņš negribēja nodarīt neko ļaunu, - māte labinājās, - bet no zēna puses to darīt verandā bija diez­gan muļķīgi.

- Muļķīgi! - Larijs dzēlīgi teica. - Nākamos sešus mēnešus mums nāksies taustīties apkārt pa māju gāzmaskās.

Es sakrāvu bruņurupuča atliekas ķerrā un aizvedu uz kalna virsotni aiz villas. Tur es izraku bedri un apglabāju rāpuļa mīk­stās daļas, tad noliku bruņas un skeletu līdzās draudzīgam skudru pūznim, kura iemītnieces jau agrāk bija man pamatīgi palīdzējušas, noskrubinādamas kaulus tīrus. Ievērojamākais, kam skudras līdz šim tika ķērušās klāt, bija ļoti liela zaļā ķirzaka, tāpēc mani stipri interesēja, ko viņas spēs padarīt bruņurupu­cim. Skudras metās pie bruņurupuča, taustekļus dedzīgi vicinā­damas, tad apstājās, kādu brīdi pārdomāja, noturēja īsu apspriedi un beidzot nozuda atpakaļ pūzni. Acīmredzot pat skudras bija pret mani. Es nomākts atgriezos villā.

* * t

Jau kopš ierašanās Korfu es gan zināju, ka tur dzīvo liels daudzums ēzeļu, - patiesībā no tiem bija atkarīga visa salas lauksaimniecība, tomēr pirms Katerinas kāzām nebiju īsti pie­vērsis tiem uzmanību. Toreiz daudzi ēzeļi bija ieradušies kopā ar mazuļiem, no kuriem daži bija tikai pāris dienu veci. Mani apbūra ēzelēnu izblīdušie ceļgali, garās ausis un nedrošā, grī­ļīgā gaita, un toreiz es nolēmu - lai tas maksā ko maksādams, man jāiegūst ēzelis savā īpašumā.

Cenzdamies pārliecināt māti, es paskaidroju: ja man būtu ēzelis, kas nestu mani un manu ekipējumu, es varētu doties daudz tālākos ceļojumos. Kāpēc man to nevarētu uzdāvināt Ziemassvētkos? Pirmkārt, tāpēc, ka ēzeļi esot pārāk dārgi, māte atteica, un otrkārt, tajā laikā ēzelēni neesot dabūjami. Nu, ja tie ir pārāk dārgi, kāpēc man to nevarētu uzdāvināt vienlaikus Zie­massvētkos un dzimšanas dienā? Ēzeļa dēļ es mīļuprāt atteiktos no visām citām dāvanām. Māte teica, ka padomāšot, un, kā rūgta pieredze bija mācījusi, tas parasti nozīmēja, ka viņa par šo jautājumu aizmirsīs tik ātri un pamatīgi, cik vien iespējams. Tuvojoties manai dzimšanas dienai, es vēlreiz uzskaitīju visus argumentus par labu ēzeļa iegādei. Māte vēlreiz atkārtoja, ka padomāšot.

Tad kādu dienu mūsu kalpones brālis Kosta ieradās olīvu birzī, tieši līdzās mūsu mazajam dārziņam, nesdams uz ple­ciem lielu saišķi garu bambusu. Laimīgi pie sevis svilpodams, viņš sāka rakt zemē bedres un stāvus spraust tajās bambusus, tā ka stiebri izveidoja mazu kvadrātu. Lūrēdams uz viņu cauri fuksiju dzīvžogam, es brīnījos, ko gan viņš tur dara, tāpēc pa­svilpu Rodžeram un devos to noskaidrot.

- Es būvēju māju tavai mātei, - Kosta atteica.

Es biju pārsteigts. Kādam gan nolūkam mātei vajadzīga bam­busu māja? Varbūt viņa nolēmusi gulēt ārā? Tas nelikās ticami. Es vaicāju Kostam, kam gan mātei vajadzīga bambusu māja?

Kosta pašķielēja uz mani.

- Kas zina? - viņš paraustīja plecus. - Varbūt viņa grib tajā turēt stādus vai ziemā saldos kartupeļus.

Nodomāju, ka arī tas izklausās ārkārtīgi neticami; kad biju pusstundu vērojis Kostas darbu, man kļuva garlaicīgi, un es kopā ar Rodžeru devos pastaigā.

Līdz nākamajai dienai bambusa būdas karkass bija gatavs, un nu Kosta čakli vija starp bambusiem niedru kumšķus, lai izveidotu kārtīgas sienas un jumtu. Vēl viena diena - un būda bija pabeigta, izskatīdamās tieši pēc viena no Robinsona Krūzo agrīnajiem būvniecības mēģinājumiem. Kad es apjautājos mātei, kādam nolūkam viņa grasās izmantot šo māju, viņa atbildēja, ka īsti nezinot, bet domājot, ka tā varētu noderēt. Ar šo neskaidro informāciju man nācās samierināties.

Dienu pirms manas dzimšanas dienas ģimene sāka uzves­ties vēl mazliet ekscentriskāk nekā citkārt. Larijs tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ staigāja apkārt pa māju, klaigādams "Tan- tivy!" un "Tally-ho!" un citus medību saukļus. Tā kā tamlī­dzīgi viņš uzvedās diezgan bieži, es tam nepievērsu īpašu uz­manību.

Margo ņēmās slapstīties pa māju, nesdama padusē noslēpu­mainus saiņus, un reiz, saskrējies ar māsu hallē, sev par lielu pārsteigumu, pamanīju, ka viņas rokas ir pilnas ar krāsainiem Ziemassvētku rotājumiem. Ieraudzījusi mani, Margo izbailēs iespiedzās un tik vainīgā un zaglīgā izskatā iemuka savā gu­ļamistabā, ka es paliku, blenzdams viņai nopakaļ ar pavērtu muti.

Izskatījās, ka pat Lesliju un Spiro bija ķērusi šī sērga, jo viņi pastāvīgi noslēpumaini satikās dārzā. No sarunas druskām, ko pamanījos sadzirdēt, es tomēr netiku gudrs, ko tie plāno.

- Pakaļsēdeklis, - Spiro drūmi paziņoja. - Dievvārds, māster Leslijs, esmu to darījis agrāks.

- Nu, ja esi pārliecināts, Spiro, - Leslijs šaubīdamies no­teica, - bet mēs nudien negribam lauztas kājas vai ko tamlī­dzīgu.

Tad Leslijs ieraudzīja mani neslēpti klausāmies un rupji no­prasīja, ko es, pie velna, iedomājoties, noklausīdamies cilvēku privātās sarunas? Kāpēc es neejot uz tuvāko klinti un nelecot no tās lejā? Juzdams, ka ģimene nav īpaši draudzīgā noskaņo­jumā, es kopā ar Rodžeru devos prom olīvu birzīs, un pārējo dienas daļu mēs nesekmīgi medījām zaļās ķirzakas.

Tajā naktī es tikko biju izdzēsis gaismu un iekārtojies gultā, kad sadzirdēju no olīvu birzīm plūstam aizsmakušu dziedā­šanu, kurai pa vidu jaucās smieklu šaltis. Auriem tuvojoties, es pazinu Larija un Leslija balsis kombinācijā ar Spiro balsi, tur­klāt likās, ka katra dzied citu dziesmu. Izklausījās, ka viņi kaut kur bijuši un pārāk labi nosvinējuši. No niknās čukstēšanas un rosības gaitenī es spriedu, ka Margo un māte nākušas pie tāda paša slēdziena.

Viņi iebruka villā, histēriski smiedamies par kādu Larija as­prātību, bet māte un Margo viņus dedzīgi kušināja.

- Apklustiet, - māte šņāca, - jūs pamodināsiet Džeriju. Ko jūs esat dzēruši?

- Vīnu, - Larijs ar cieņu atbildēja un nožagojās.

- Vīnu, - teica arī Leslijs. - Un tad mēs dancojām, un Spiro dancoja, un es dancoju, un Larijs dancoja. Un Spiro dancoja, un tad Larijs dancoja, un tad es dancoju.

- Manuprāt, labāk ejiet gulēt, - māte teica.

- Un tad Spiro dancoja, - Leslijs turpināja, - un tad Larijs dancoja.

- Labi, labi, mīļais, - māte labināja. - Ej gulēt, dieva dēļ. Nu­dien, Spiro, es domāju - tev nevajadzēja ļaut viņiem tik daudz dzert.

- Spiro dancoja, - Leslijs atkārtoja, neļaudams novirzīties no temata.

- Es viņu nolikšu gulēt, - Larijs pieteicās. - Esmu vienīgais, kas te ir skaidrā.

Varēja dzirdēt grīļīgu soļu troksni uz flīzēm, kad Larijs un Leslijs saķērušies streipuļoja pa gaiteni.

- Es tagad dancoju ar tevi, - skanēja Leslija balss, kamēr Larijs vilka viņu guļamistabā un noguldīja.

- Atvainošanu, misis Darels, - Spiro teica balsī, kas no vīna bija kļuvusi vēl rešņāka, - es nevarēju viņus apturēts.

- Vai tu to dabūji? - Margo jautāja.

- Jā, miss Margos. Neraizējās, - Spiro atbildēja. - Tas ir pie Kostas.

Beidzot Spiro aizgāja, un es dzirdēju māti un Margo apguļa- mies. Šis bija noslēpumains, ārkārtīgi mulsinošās dienas cienīgs noslēgums. Bet drīz es aizmirsu ģimenes uzvedību, jo, tumsā gudrodams, kādas būs manas dāvanas, nemanot aizmigu.

Nākamajā rītā es pamodos un kādu brīdi gulēju, pārdomā­dams, kas šodien ir tik īpašs. Tad es to atcerējos. Šodien ir mana dzimšanas diena. Es gulēju, izbaudīdams sajūtu par ve­selu dienu, kas pieder man, - cilvēki dos man dāvanas un ģimene būs spiesta izpildīt visas manas pamatotās prasības. Es tikko biju grasījies celties augšā un iet apskatīt savas dāvanas, kad priekšnamā ielauzās dīvains troksnis.

- Turi viņa galvu. Turi viņa galvu, - skanēja Leslija balss.

- Uzmanies, tu sabojāsi rotājumus, - Margo vaimanāja.

- Pie joda tos sasodītos rotājumus, - Leslijs sauca, - turi viņa galvu!

- Nu, nu, mīļie, - iejaucās māte, - nestrīdieties.

- Augstais dievs, - Larijs ar riebumu komentēja, - mēsli pa visu grīdu.

Visai šai noslēpumainajai sarunai pa vidu skanēja dīvains, grabošs troksnis, it kā uz priekšnama flīžu grīdas kāds bārstītu pingponga bumbiņas. Es brīnījos, ko, pie joda, ģimene tagad uz­sākusi? Parasti šajā laikā viņi visi vēl pusnemaņā gulēja gultās, nespodrām acīm taustīdamies pēc savas rīta tējas tases. Es pie­cēlos gultā sēdus, sagatavojies iziet priekšnamā un pievienoties jautrībai, lai kāds būtu tās iemesls, kad manas guļamistabas durvis atsprāga vaļā un istabā ielēkšoja krāsainām kreppapīra vītnēm un Ziemassvētku rotājumiem appušķots ēzelis, kuram starp garajām ausīm bija prasmīgi iestiprinātas trīs milzīgas spalvas. Ēzelim pie astes bija stingri pieķēries Leslijs un kliedza:

- Bandubērns tāds!

- Kā tu runā, mīļais! - māte sauca, uzbudināta lūkodamās iekšā pa durvīm.

- Tu sabojāsi rotājumus! - Margo spiedza.

- Jo drīzāk tas dzīvnieks būs ārā no šejienes, jo labāk! - La­rijs paziņoja. - Nu jau mēsli ir viscaur priekšnamā.

- Tu viņu nobaidīji, - Margo pārmeta.

- Es neko nedarīju, - Larijs sakaitināts atcirta. - Es viņu tikai mazliet pastūmu.

Ēzelītis nobremzēja pie manas gultas un vērās manī ar mil­zīgajām, brūnajām acīm. Tas izskatījās diezgan pārsteigts. Viņš mežonīgi noskurinājās, tā ka spalvas starp ausīm novēlās zemē, un tad ļoti izveicīgi ar pakaļkāju iespēra Leslijam pa lielu.

- Jēzu! - Leslijs ieaurojās, lēkādams uz vienas kājas. - Viņš salauzis manu sasodīto kāju!

- Leslij, mīļais, nav nepieciešams tik daudz lādēties, - māte atgādināja. - Džerijs visu dzird.

- Jo ātrāk dabūsiet to ārā no guļamistabas, jo labāk, - Larijs atkārtoja, - citādi visa māja smirdēs kā mēslu čupa.

- Tu esi pilnīgi sapostījis rotājumus, - Margo žēlojās, - un es ar tiem noņēmos stundām ilgi.

Taču es nepievērsu ģimenei uzmanību. Ēzelis bija pienācis pie manas gultas, brīdi mani ziņkārīgi vērojis, tad īsi ieklunk- stējās no rīkles dziļumiem un piegrūda manai izstieptajai rokai pelēku purnu, kas bija tik maigs, cik vien maigs kaut kas var būt - zīdtārpiņu kokoni, tikko dzimuši kucēni, jūras oļi vai ko- kuvardes samtainā āda. Leslijs bija novilcis bikses un pētīja no- brāzumus uz sava liela, nemitīgi lādēdamies.

- Vai tev viņš patīk, mīļais? - māte jautāja.

Vai patīk? Es biju bez valodas.

Ēzelīte bija tumši brūnā, gandrīz plūmju krāsā, ar milzī­gām, kallām līdzīgām ausīm, baltām zeķītēm virs mazajiem, spožajiem nadziņiem, kas izskatījās glīti kā stepa dejotāja kur­pes. Pāri viņas mugurai stiepās plats, melns krusts, lepni aplie­cinot, ka viņas dzimta ienesusi Kristu Jeruzālemē (un joprojām ir viena no visvairāk apceltajām mājdzīvnieku sugām pasaulē);

ap katru lielo, mirdzošo aci vidēja glīts, balts loks, kas liecināja par viņas izcelsmi no Gasturi ciemata.

- Vai atceries Katerinas ēzeļmāti, kas tev tik ļoti patika? - Margo jautāja. - Šī ir viņas meita.

Tāds fakts, protams, padarīja ēzeliti vēl nozīmīgāku. Viņa stāvēja tur kā bēgle no cirka un sapņaini gremoja gabalu bro­kāta pušķa, kamēr es iztrausos no gultas un zibenīgi apģērbos. Elpu aizturējis, vaicāju mātei, kur es savu ēzeli turēšu. Pilnīgi skaidrs, ka villā tas nebūs iespējams, ja ņem vērā Larija tikko izteikto piezīmi, ka māte pie labas gribas varētu priekšnamā sekmīgi audzēt kartupeļus.

- Šim nolūkam, Kosta uzbūvēja to māju, - māte atbildēja.

Es biju pārlaimīgs. Cik man cēla, laipna, labvēlīga ģimene!

Cik viltīgi glabājuši noslēpumu! Cik grūti viņi strādājuši, lai ie­dabūtu ēzeli tā krāšņajā ietērpā! Lēni un uzmanīgi kā trauslu porcelāna gabalu es izvadīju savu rumaku dārzā un tālāk uz olīvu birzīti, atvēru mazās bambusa būdas durvis un ievedu viņu iekšā. Nolēmu, ka jāpārbauda staļļa izmēri, jo Kosta bija plaši pazīstams kā slikts strādnieks. Mazā mājiņa bija burvīga. Tieši laikā ēzelītei. Es no jauna izvedu viņu ārā un garā virvē piesēju pie olīvkoka, tad pusstundu nostāvēju sapņainā transā, apbrīnodams savu ieguvumu no visiem redzes leņķiem, kamēr viņa mierīgi ganījās. Beidzot es izdzirdu, ka māte sauc mani brokastīs, un apmierināts nopūtos. Es nospriedu, ka bez mazā­kajām šaubām un aizspriedumiem šis ēzelis ir brīnišķīgākais visā Korfu salā. Bez kāda īpaša iemesla es nolēmu viņu nosaukt par Salliju. Aši noskūpstījis savu dāvanu uz zīdainā purna, aizsteidzos brokastīs.

Pēc brokastīm Larijs, man par lielu pārsteigumu, augstsir­dīgi ierosināja - ja vien es vēloties, viņš varētu iemācīt man jāt. Teicu, ka nezināju, ka viņš prot jāt.

- Protams, - Larijs bezrūpīgi attrauca. - Kad mēs dzīvojām Indijā, es vienmēr jādelēju ar ponijiem, un tamlīdzīgi. Es mēdzu par viņiem rūpēties, barot tos, un tā tālāk. Protams, ir jāzina, ko dari.

Tā nu, apbruņojušies ar segu un garu virves gabalu, mēs no­nācām olīvu birzī, uzklājām segu Sallijai uz muguras un no­stiprinājām. Viņa vēroja šos sagatavošanās darbus ar interesi, taču bez sajūsmas. Ar diezgan lielām grūtībām Larijam palai­mējās uzdabūt mani Sallijai mugurā, jo viņa neatlaidīgi soļoja pa apli. Tad viņš nomainīja piesienamo virvi pret auklas apau­šiem un grožiem.

- Tā, - Larijs izrīkoja, - un tagad vienkārši stūrē viņu kā laivu. Kad gribi, lai viņa iet ātrāk, iesper ar papēžiem pa ribām.

Ja tik vien jāzina par jāšanu, es jutu, ka tas būs pavisam viegli. Parāvu grožus un iecirtu ar papēžiem Sallijai pa ribām. Nelaimīgā kārtā manam kritienam ceļā gadījās liels un ārkār­tīgi zaļoksnējs dzelkšņu krūms. Sallija ar pārsteigumu sejā vē­roja, kā es atbrīvojos no tā.

- Varbūt tev vajadzīga stiba, - Larijs ierosināja, - lai tu va­rētu turēties ar kājām un nekristu nost.

Viņš nogrieza īsu maiksti, un es vēlreiz uzsēdos Sallijai mu­gurā. Šoreiz stingri apkrampēju kājas ap ēzelītes mucveidīgo vēderu un iecirtu viņai ar stibu. Sallija pāris reizes sašutusi saslējās, taču es turējos cieši kā ērce, un pusstundas laikā, sev par lielu prieku, piedabūju viņu soļot šurpu turpu starp olīv­kokiem, viegli paklausot grožu rāvieniem. Larijs smēķēdams gulēja zem olīvkoka un vēroja manus panākumus. Nu jau li­kās, ka esmu jāšanas māku apguvis, tāpēc viņš piecēlās kājās un izvilka no kabatas nazi.

- Tā, - Larijs teica, kad es biju notrausies no Sallijas mugu­ras, - tagad es tev parādīšu, kā par viņu rūpēties. Pirmkārt, tev katru rītu viņa jāizsukā. Mēs nopirksim pilsētā labu skrāpi. Un vēl tev jārūpējas, lai viņas nagi vienmēr būtu tīri. Tev tas jādara katru dienu.

Es apjucis jautāju, kā tīra ēzeļa nagus.

- Es tev parādīšu, - Larijs nevērīgi teica.

Viņš piegāja pie Sallijas, noliecās un pacēla viņas pakaļkāju.

- Šeit, - viņš teica, ar naža asmeni noradīdams uz Sallijas nagu apakšu, - pieķeras šausmīgi daudz netīrumu. Tas var no­vest pie visdažādākajām kaitēm, pie kāju puves, un tamlīdzīgi. Ļoti svarīgi turēt tās tīras.

To teikdams, viņš iebakstīja ar nazi zem Sallijas naga. Viņš nebija ņēmis vērā, ka ēzeļi Korfu ir neapkalti un ka maza ēze- līša nagi joprojām ir samērā mīksti un ļoti jutīgi. Tāpēc Sallija, dabiski, reaģēja tā, it kā Larijs būtu viņai iedūris ar sarkani no­kaitētu iesmu. Viņa izrāva kāju Larijam no rokas un brīdī, ka­mēr viņš izslējās un izbrīnā pagriezās, izdarīja daiļu pirueti un ar abām pakaļkājām iespēra viņam precīzi pa vēderu. Saķēris vēderu, Larijs gluži bāls smagi nosēdās zemē, saliecās uz pusēm un izdvesa dīvainas, gārdzošas skaņas. Es sajutu izbailes nevis Larija, bet Sallijas dēļ, jo biju pārliecināts, ka atguvies mans brā­lis būs gatavs visbriesmīgākajai atriebībai. Steidzīgi atsēju Salliju, uzsitu viņai pa krustiem ar stibu un noskatījos, kā tā aiz- lēkšo prom olīvu birzī. Tad ieskrēju mājā un informēju māti, ka Larijs cietis negadījumā. Visa ģimene, ieskaitot tikko iera­dušos Spiro, skriešus metās uz olīvu birzi, kur Larijs joprojām gulēja, sarāvies čokurā, skaļi šņukstēja un gārdza.

- Larij, mīļais, - māte satraukti iesaucās, - ko tu esi darījis?

- Uzbruka, - Larijs elsoja starp gārdzieniem, - bez iemesla… viņa ir traka… droši vien trakumsērga… apendiksa plīsums.

Leslijam balstot vienā pusē, Spiro otrā, Larijs lēni tika ievadīts mājā, kamēr māte un Margo līdzjūtīgi un bezjēdzīgi plivinājās apkārt. Kad visu ģimeni pārņem tik liela mēroga krīze, jāpatur skaidrs prāts. Aizelsies, tomēr juzdamies bez vainas, es aizskrēju pie virtuves durvīm, darīju zināmu kalponei, ka grasos visu dienu pavadīt ārpus mājas, un lūdzu iedot man šo to ēdamu. Viņa ielika papīra maisiņā pusklaipu maizes, dažus sīpolus, olī­vas un lielu gabalu aukstas gaļas un iedeva to man. Zināju, ka augļus varēšu dabūt no jebkura sava drauga zemnieka. Tad ar proviantu rokās traucos cauri olīvu birzīm, meklēdams Salliju.

Visbeidzot pusjūdzi tālāk es viņu atradu, ganoties sulīgā zālē. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem man izdevās uz­rausties Sallijai mugurā, un tad, apstrādādams viņas pēcpusi ar stibu, es skubināju ēzelīti mundros rikšos tik tālu prom no mā­jām, cik vien iespējams.