Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "NOĶERIET MAN KOLOBUSU"

Turpinādams iznīcināt dabu, cilvēks zāģē zaru, uz kura pats sēž, jo saprātīga dabas aizsardzība vienlaikus nozīmē arī visas cilvēces aizsardzību.

"Izmirušie un apdraudētie dzīvnieki"

Mana kabineta apjomīgajā grāmatplauktā atrodami divi biezi sējumi sarkanos vākos, kas nemitīgi piesaista manu uzma­nību. Šie sējumi ir pirmais, ko ieraugu no rīta, un arī pēdējais, kam pārlaižu acis, kad vakaros dodos mājup. Tie ir kā pastāvīgs atgādinājums. Tā ir Starptautiskās Dabas aizsardzības apvienī­bas publicētā "Sarkanā grāmata". Pirmajā sējumā uzskaitīti zīdītāji, otrā - putni, kuriem šobrīd visā pasaulē draud iznīcība, turklāt lielākoties cilvēku darbības tiešā vai netiešā ietekmē.

Šobrīd tie ir tikai divi sējumi, taču tiks publicēti vēl citi, un reiz garā sējumu rinda veidos ārkārtīgi nomācošu skatu, jo vēl nā­kamais būs veltīts rāpuļiem un abiniekiem, vēl viens - zivīm, un vēl viens - kokiem, krūmiem un citiem augiem.

Reiz es sniedzu interviju kāda laikraksta reportierim, un viņš man uzdeva jautājumu:

- Sakiet, Darela kungs, cik apdraudēto dzīvnieku sugu pavi­sam eksistē?

Es toreiz piegāju pie grāmatplaukta, paņēmu abus biezos, sarkanos sējumus un iesviedu viņam klēpī.

- Neesmu pārliecināts, - es teicu. - Man pietrūkst drosmes tos visus saskaitīt.

Reportieris paskatījās uz apjomīgajām grāmatām un tad šaus­mās pacēla acis.

- Dievs debesīs! - viņš iesaucās. - Nevar taču būt, ka tie visi ir apdraudēti?

- Ak, nē, te patiesībā ir tikai puse, - es paskaidroju. - Šajos sējumos uzskaitīti tikai putni un zīdītāji.

Reportieris bija acīm redzami satriekts, jo pat šobaltdien lielākā daļa cilvēku neapzinās, kādā apjomā mēs iznīcinām paši savu pasauli. Mēs uzvedamies kā plānprātīgi bērni, kas komplicētā, brīnišķīgā dārzā palaisti savā vaļā ar indēm, zā­ģiem, sirpjiem, bisēm un citiem ieročiem, un pamazām, tomēr neatlaidīgi pārvēršam to tukšā, neauglīgā tuksnesī. Ir pilnīgi ie­spējams, ka pāris aizvadītu nedēļu laikā no zemes virsas uz mūžu pazudis viens zīdītājs, viens putns, viens rāpulis un viens augs vai koks. Ceru, ka tā nav noticis, tomēr pilnīgi skaidri zinu, ka viens zīdītājs, putns, rāpulis un koks vai augs šajā laika posmā ir bīstami pietuvojies iznīcībai.

Pasaule ir tikpat trausls un sarežģīts veidojums kā zirnekļa tīkls, un, gluži kā zirnekļu tīklā, pietiek aizskart vienu pave­dienu, lai satricinājums izplatītos pa visu tīklu. Taču mēs ne tikai pieskārāmies tīkla pavedieniem, mēs tos saplosām, izrau­jot tīklā lielus caurumus, un esam uzsākuši tādu kā bioloģisko karu pret visu pasauli. Bez kādas vajadzības izcērtam mežus, radot putekļu ielejas, un rezultātā pārveidojam klimatu. Mēs sagāžam upēs rūpnieciskos atkritumus un šobrīd piesārņojam gan jūru, gan gaisu.

Tikko kāds ierunājas par dabas aizsardzību, pārējie tūlīt pat nospriež, ka kāds dedzīgs dzīvnieku mīļotājs vienkārši vēlas pasargāt pūkainu koala lācīti vai kaut ko tamlīdzīgu. Tomēr dabas aizsardzība neaprobežojas ar to vien. Dabas aizsardzība nozīmē pasargāt visu dzīvo - vienalga, koku vai zaļo augu, vai arī pašu cilvēku. Jāatceras, ka pēdējo pārsimt gadu laikā mums gaužām sekmīgi izdevies iznīcināt vairākas ciltis, kurām mūs­dienās lieliem soļiem seko vēl citas - Patagonijas indiāņi, eski­mosi, un tā tālāk. Ar savu bezrūpīgo, alkatīgo un aprobežoto attieksmi mēs nākamo piecdesmit gadu laikā vai pat vēl ātrāk būsim radījuši tādu bioloģisko situāciju, ka pasaulē vispār būs bīstami dzīvot. Mēs vairojamies kā žurkas, un šo neprātīgo sprādzienu kaut kā vajag apturēt. Visām pasaules valdībām, vi­sām mūžīgā naidā esošajām reliģiskajām un politiskajām ap­vienībām pienācis laiks atvērt acis un saprast situāciju - ja turpināsim ignorēt patiesību, tad, vairojoties kā žurkas, mēs kā žurkas arī nosprāgsim.

Kaut arī mani visvairāk satrauc dzīvnieku aizsardzība, es lieliski apzinos, ka jāaizsargā ir arī viņu apdzīvotā teritorija, jo dzīvnieku var vienlīdz pamatīgi iznīcināt gan ar ieroci, slazdu vai indi, gan vienkārši izpostot viņa dabisko vidi. Man bieži vaicā, kāpēc es šos jautājumus tik ļoti ņemu pie sirds; es tādos gadījumos vienmēr atbildu, ka visu mūžu esmu juties laimīgs cilvēks, jo pasaule man sniegusi tik daudz prieka. Tādējādi es jūtos dabai parādā un vēlos darīt visu, kas manos spēkos, lai šo parādu nomaksātu. Dzirdot tādu atzīšanos, cilvēki mēdz uz mani noraudzīties ar pamatīgu apjukumu, it kā es būtu pateicis kaut ko nepiedienīgu - taču es vienkārši vēlos, lai cilvēki apjaus­tu, ka viņi ir pasaulei parādā, un aicinu kaut ko darīt tās labā.

Es katru dienu saņemu daudz vēstuļu, un vienmēr kādu rakstījuši cilvēki, kas interesējas par dabas aizsardzību. Viņi vaicā, vai tā tiešām ir tik nepieciešama. Kā jau tikko paskaid­roju, es uzskatu, ka ir; manuprāt, tā ir viena no lielākajām ne­pieciešamībām pasaulē, kur tik daudz tiek darīts pilnīgi bez vajadzības; dabas sargātāji neceļ brēku par neko. Turklāt es saņemu vēstules no cilvēkiem, kuri, šķiet, nekad nav paska­tījušies apkārt. Viņi saprot vienīgi skaitļus, kas skaidri un gaiši uzrakstīti uz papīra. Šādiem cilvēkiem es arī piedāvāju skaitļus. Tieši šādiem gadījumiem var izmantot divus piemērus no Zie­meļamerikas, kas lieliski pierāda cilvēka postītāja pieeju.

Kad eiropieši pirmo reizi piestāja Ziemeļamerikas krastos, tur dzīvoja divu sugu dzīvnieki, kuru skaits pārspēja visu, kas pasaulē pazīstams. Viens no šiem dzīvniekiem bija Ziemeļame­rikas bizons. Vispirms to izkāva gaļas dēļ. Vēlāk to kāva valsts politikas nolūkos - ar mērķi nomērdēt badā indiāņus, kuri bez bizoniem nespēja izdzīvot. Bizons indiāņiem nozīmēja visu pasauli - viņi izmantoja pat kaulus un ādu. Plaši pazīstamais "Bizonu Bils" Kodijs reiz vienā dienā nogalināja divsimt piec­desmit bizonu. Cilvēkiem, kas vilcienā šķērsoja bizonu zemes, nācās aizvērt logus, lai glābtos no pūstošo dzīvnieku smakas, jo tolaik bizonus nokāva vienīgi tādēļ, lai iegūtu mēli, kas tika uz­skatīta par delikatesi, savukārt ķermeņi tika atstāti turpat slep­kavības vietā. Par laimi, bizonus īstajā brīdī izdevās glābt, taču tagad atlikušas tikai niecīgas paliekas no tiem miljoniem, kas reiz rībināja Ziemeļamerikas prērijas.

Otrais dzīvnieks bija klejotājbalodis - iespējams, visdaudz- skaitlīgākā putnu suga, kāda pasaulē jebkad pastāvējusi. Klejo- tājbaložu bari, kuros ietilpa ap divi miljoni putnu, lidojumā aizsedza debesis, un, nosēžoties kokos, tie aplauza pat ievēro­jami resnus zarus. Neviens neticēja, ka ļoti gardos putnus, kuru bija tik bezdievīgi daudz, jebkad būtu iespējams iznīcināt. Tā­pēc viņus kāva bez paguruma - izšāva pieaugušos putnus, no ligzdām izzaga olas un mazuļus. 1869. gadā vienā pašā vietā tika sagūstīti septiņi ar pusi miljoni klejotājbaložu. 1879. gadā Miči- ganas štatā noķēra apaļu miljardu putnu. Viss tikai tāpēc, ka šos putnus "nebija iespējams" iznīcināt - to bija tik daudz un tie vairojās tik naski.

Pēdējais klejotājbalodis pasaulē nobeidzās Sinsinati zoo­dārzā 1914. gadā…

Cilvēks ir gana gudrs, lai iznīcinātu sugas, taču joprojām nav atradis paņēmienu, kā kaut vai vienu no iznīcinātajām sugām atjaunot. Tomēr, šķiet, lielāko daļu cilvēku šis fakts ne­uztrauc. Eksistē pat tādi tā "zooloģijas visziņi", kuri sugu iz­miršanu uzskata par dabisku evolūcijas sastāvdaļu un apgalvo, ka šie dzīvnieki izmirtu tik un tā. Es esmu stingri pret tādiem uzskatiem. Nav nekāda pamata piesaukt evolūcijas dabisko gaitu. Vai arī tā ir tikai aizbildināšanās. Tikpat labi varētu teikt, ka noasiņojošam cilvēkam kāds asins bankas īpašnieks būtu tiesīgs paskaidrot: "Zini, veco zēn, mums gan asiņu pil­nīgi pietiek, tomēr tev tās pārliet nevaram, jo, saskaņā ar notei­kumiem, tev pienācis laiks mirt."

Citi cilvēki saka: "Jā, bet tas viss noticis senos laikos, ne mūs­dienās. Tagad ir rezervāti un tamlīdzīgas vietas, kur dzīvnieki ir drošībā. Mūsdienās tādas lietas vairs nenotiek." Šādiem labti­cīgajiem es varu minēt vairākus gluži mūsdienīgus skaitļus, lai padarītu ainu skaidrāku. Katru gadu "ievācot ražu" - tieši šāds ir procesa apzīmējums - tiek nogalināti sešdesmit līdz septiņ­desmit tūkstoši vaļu. Zinātnieki gan ir brīdinājuši, ka, turpinot izkaušanu šādā tempā, vairākām vaļu sugām draud izmirstība, un rezultātā pienāks gals arī pašai vaļu "ražas vākšanai" - taču slepkavošana turpinās. Tā vien liekas, ka vaļu mednieku devīze ir - "pie velna rītdienu, ka tik nauda ripo šodien".

Dzīvnieki tiek iznīcināti daudzos un dažādos veidos, un ne­pavisam ne visus izkauj gaļas vai kažokādu iegūšanai, vai arī tāpēc, ka radījumus uzskata par kaitīgiem. Dažādas Austru­mos dzīvojošas degunradžu sugas izkautas tik plašos apmēros, ka šobrīd sugu pārstāv vairs tikai pārsimt īpatņi, un iemesls ir muļķīgais pieņēmums, ka degunradžu ragiem piemīt dzi­mumtieksmi vairojošas īpašības - iedzerot raga pulverīti, veci vīri atgūstot spēkus un varot piesaistīt jaunu meiteņu uzma­nību; turklāt tas viss notiek tādā pārapdzīvotā pasaules malā, kur lielāku labumu dotu kontraceptīvi līdzekļi, nekā stimula­tori. Iznīcinājuši praktiski visus degunradžus Indijā, Sumatrā un Javā, šie ļaudis tagad raida skatienus Āfrikas virzienā, un tā vien baidos, ka Āfrikā dzīvojošajiem degunradžiem lemts lik­tenis nākamajiem nonākt uz iznīcības slidenās takas.

Piemēram, aplūkosim piemēru ar valzirgiem. Kad eskimosi medīja valzirgus pārtikai, viņi šo dzīvnieku varenajos ilkņos iz­grieza brīnumskaistus, smalkus rakstus. Kad šo eskimosu mākslu "atklāja" inteliģentākā cilvēces daļa, izrotātie ilkņi kļuva par modes kliedzienu, un tagad valzirgus medī vienīgi ilkņu dēļ. Patiesību sakot, slaktiņi notiek tik plašos apmēros, ka arī valzirgi, visticamāk, drīz vien pazudīs no zemes virsas. Jau ta­gad tie iekļauti apdraudēto sugu sarakstā.

Minēsim vēl vienu piemēru, kas raksturo tādu cilvēku loģiku, kuriem nav nekādu zināšanu par dabu. Āfrikā tika secināts, ka savvaļas dzīvnieki pārnēsā vīrusu - miega slimības izraisītāju.

Tika pieņemts lielisks plāns - lai pasargātu cilvēku un viņa vēr­tīgos ganāmpulkus (kas gan tolaik, gan tagad strauji noēd visu veģetāciju un pārvērš plašas teritorijas putekļainos tuksnešos), nogalināt visus savvaļas dzīvniekus. Jau bija izšauts pusmiljons zebru, antilopju, gazeļu un citu dzīvnieku, kad tika atklāts, ka slimību var pārnēsāt arī mazāki dzīvnieki. Tādējādi tik brīniš­ķīgo dzīvnieku izkaušana plašā apjomā izrādījusies pilnīgi ne­vajadzīga.

Ļaudis satraucas par to, ka ik gadus uz Lielbritānijas ceļiem iet bojā daži tūkstoši cilvēku. Protams, tā ir traģēdija - taču tikai nedaudzi cilvēki zina, ka uz ceļiem katru gadu iet bojā divi miljoni putnu. Kāds dāņu zinātnieks noskaidrojis upuru skaitu uz ceļiem pavisam mazā teritorijā: 3014 zaķi, 5377 eži, 11 557 žurkas, 27 834 dažādi mazi zīdītāji, 111 728 putni, 32 820 abinieki. Šie skaitļi, protams, atspoguļo tikai situāciju uz liela­jiem ceļiem; ja pieskaitītu ari uz lauku ceļiem bojā gājušos, kopējais skaitlis droši vien trīskāršotos. Ja kādā valstī uz ceļiem ietu bojā tik milzīgs skaits cilvēku, saceltos tādi protesti un vai­manas, ka jebkurai valdībai nāktos izdot pavēli par automobiļu aizstāšanu ar zirgu pajūgiem. Nevarētu teikt, ka es vēršos pret motorizētu transportu principā, taču ceru, ka mans viedoklis ir skaidrs.

Cilvēkiem joprojām nav saprotams, ka tā daļa pasaules kartē, kas atvēlēta savvaļas dzīvnieku rezervātiem, ir niecīga kā kniepadatas galviņa - viss pārējais ir viens vienīgs cilvēces re­zervāts. Pat tad, ja rezervāts nodibināts, ir vajadzīgi līdzekļi tā pienācīgai uzturēšanai. Lielākā daļa valdību atvēl naudu faunas vai tās vides aizsardzībai gaužām negribīgi (ja vien sabiedrība nav sacēlusi protestu vētras vai sagadījies, ka aizsargājamais dzīvnieks ir īpaši pievilcīgs), savukārt citām naudas vienkārši nepietiek.

Nepavisam nevēlos, lai manis ieskicēto ainu kāds uzskatītu par pārlieku drūmu. Es varētu piepildīt ar šo apdullinošo statistiku visu grāmatu un pierādītu vienīgi to, ka no visiem radījumiem, kādi jebkad dzīvojuši uz zemes - gan seno laiku plēsīgajiem milzu rāpuļiem, gan mūsdienu radījumiem -, vis­alkatīgākais, nesaprātīgākais un asinskārākais plēsoņa ir cil­vēks. Turklāt ar šādu izturēšanos viņš nodara neizdzēšamu ļaunumu arī pats sev. Tā ir gluži kā pašnāvība - kā savulaik romieši, iznīcinot pasauli, iznīcināja paši sevi.

Protams, pasaulē ir rezervāti, dabas parki un tamlīdzīgas vietas, tomēr vēlos citēt kādu lielisku grāmatu, no kuras es iz- raudzījos moto šai nodaļai, - "Valdību organizētajiem dzīv­nieku aizsardzības pasākumiem ir nozīme tikai tad, ja piešķirti arī līdzekļi šo mērķu īstenošanai". Mēs varbūt varam piedot saviem senčiem viņu grēkus, jo "viņi nezināja, ko tie dara" - bet vai šajā tehnoloģiju laikmetā, ar ko mēs tik ļoti lepojamies, mēs varam piedot paši sev, ka joprojām neņemam vērā to, ko saka patiesi zinoši cilvēki - profesionāli zoologi, ekologi, dzīv­nieku aizsargātāji vai vienkārši saprotoši un tālredzīgi ļaudis? Mēs jau esam izkāpuši uz Mēness - patiesi ievērojams sasnie­gums. Bet vai esam to paveikuši tikai vēl dažu minerālu dēļ - vai varbūt Mēnesim jākļūst par pirmo atspēriena punktu ceļā uz citām planētām, uz kurām, iespējams, sastopama dzīvība? Ja mēs grasāmies soļot no planētas uz planētu un itin visur atstāt tādu pašu jucekli, kādu esam radījuši paši savā pasaulē, tad uzskatu, ka zvaigžņu projektiem atvēlētās milzu naudas summas daudz prātīgāk būtu izmantot, lai sadziedētu vismaz dažas pašu zemē cirstās brūces.

Dzīvās dabas aizsardzība gan mūsu pašu, gan nākamo pa­audžu labā ir gan gigantisks, gan komplicēts pasākums. Pasaulē ir daudz valstu, kur, kā jau minēju, dzīvniekiem piešķir aizsar­dzību "uz papīra", jo valdība gan izdod likumu kāda noteikta radījuma aizsardzībai, taču nepiešķir pietiekami daudz naudas, lai rezervāta projektu īstenotu, nedz arī nodrošina pietiekami lielus līdzekļus, kas ļautu reiz izveidotā rezervāta darbību pie­nācīgi kontrolēt. Es kādā valstī apvaicājos par rezervātiem, atbildīgais par faunas saglabāšanu atritināja milzu karti, kas bija noklāta ar zaļiem plankumiem. Viņš man lepni paskaid­roja, ka visi šie plankumi esot rezervāti. Pēc tam es kā neviļus apvaicājos, vai šo teritoriju izvēli pārvēršanai rezervātos apstiprinājuši zoologi, ekologi vai biologi. "Nav gan," atbildīgā amatpersona atteica, "tādiem pasākumiem trūkstot naudas." Es turpināju izprašņāt, vai teritorijās - iespaidīgajos zaļajos laukumos - veikti pētījumi par to, kādi dzīvnieki tur sasto­pami un cik tur piemēroti dzīves apstākļi. Arī tas nebija darīts, jo, kā atbildīgais paskaidroja, valdībai nepietiekot līdzekļu vajadzīgo speciālistu algošanai… Vaicāju, vai šajos rezervātos vismaz notiek patrulēšana? Nē, nevarot atļauties algot sargus vai uzraugus… Tātad patiesībā zaļie plankumi skaistajā kartē nenozīmēja neko.

Kā jau teicu, šādus aizbildinājumus nākas dzirdēt praktiski katrā pasaules valstī, kur pastāv vides un faunas aizsardzības noteikumi, un ir arī daudz tādu valstu, kur nav izdota vispār nekāda likumdošana. Dabas aizsargi to apzinās un dara visu, kas viņu spēkos, taču process virzās uz priekšu lēni. Bīstos, ka līdz dabas aizsardzības likumu ieviešanai dzīvē mēs būsim zau­dējuši vēl daudzas dzīvnieku sugas.

Attīstītākajās valstīs ir daudz ornitologu vai citu dabas pēt­nieku klubu, apvienību un biedrību, kuras dara visu, kas viņu spēkos, lai glābtu vietējo faunu. Plašākos mērogos darbojas Starptautiskā dabas aizsardzības savienība, Pasaules dabas fonds un citas. Varu ar prieku teikt, ka daudzos gadījumos šīs organizācijas darbojas sekmīgi. Tās, piemēram, glābušas mil­zīgu teritoriju Spānijā - sešsimt divdesmit piecus akrus plašo Gvadalkiviru. Austrālijā tām izdevās no jauna atrast kādu krūmu putnu sugu, ko jau uzskatīja par izmirušu. Nelaimīgā kārtā putna ligzdošanas vieta atradās teritorijā, kur bija plā­nots celt lielu pilsētu. Vēl pirms piecdesmit gadiem būtu uz­skatīts, ka putns savu ligzdošanas vietu izvēlējies ārkārtīgi ne­pārdomāti un pilsētas būvniecību tas nebūtu apturējis, taču tagad projekts tika pārplānots tā, lai putns varētu mierīgi dzī­vot savā rezervātā. Šādi piemēri vieš cerību, taču tumšo plan­kumu joprojām ir daudz vairāk nekā gaišo.

Vienlaikus ar centieniem saglabāt dzīvniekus viņu dabiskajā vidē varam darīt arī ko citu, un tāpēc es nodibināju savu trestu. Daudzas dzīvnieku sugas izglābušās tieši tādēļ, ka tām zoodārzos dota iespēja vairoties speciālistu uzraudzībā. Tas, protams, nav labākais risinājums, taču tik un tā pasargā sugas no pilnīgas izzušanas, un pastāv cerības, ka kādreiz nākotnē, kad attiecīgā dzīvnieka mītnes zemē dabas aizsardzības likumi būs ievirzīti pareizajās sliedēs, mēs varēsim no zoodārzos izaudzētā kodola pārcelt dzīvniekus atpakaļ uz mājām. Šādā veidā izglābto dzīvnieku saraksts ir garš un iespaidīgs. Tāds ir, piemēram, Dāvida briedis, kas nonāca uz izmirstības sliekšņa Ķīnas Bokseru dumpja laikā. Par laimi, Bedfordas hercogs savāca visus Dāvida briežus, kādus spēja sameklēt Eiropas zoodārzos, un iemitināja savos Voburnas īpašumos, kur brieži lieliski iejutās un savairojās. Kad ganāmpulks bija pietiekami liels, vērtīgo dzīvnieku pāri ceļoja uz zoodārziem visā pasaulē un nesen nosūtīti arī atpakaļ uz mājām - Ķīnu. Ja Ķīnā izdo­sies briežus sekmīgi pavairot - un nav iemesla, kāpēc lai tas neizdotos — tieši viņu vajadzībām varēs ierīkot pienācīgi vadītu un uzraudzītu rezervātu, un Dāvida brieži atkal dzīvos brīvā dabā. Vēl viens piemērs ir Havaju zosis. Šis brīnišķīgais putns jau bija gandrīz izmiris, taču, pateicoties Havaju valdības ie­stāžu saprātīgajai rīcībai un Pītera Skota tālredzībai, izglābts no drošas iznīcības. Šādā pašā veidā izdevies palīdzēt sum­bram, bizonam, Saigas antilopei, Prževaļska zirgam un citiem, tomēr vēl daudz vairākām sugām palīdzība ir ārkārtīgi nepie­ciešama.

Manis izveidotais trests cenšas veikt tieši šo funkciju. Es sa­protu, ka tas ir tikai sīks ritentiņš mūsdienu komplicētajā da­bas aizsardzības mehānismā, taču ceru, ka gana nozīmīgs. Trests nav izveidots vien tādēļ, lai tajā dzīvniekus turētu būros. Es to uzlūkoju kā rezervuāru - tādu kā noenkurotu šķirstu, kurā es ceru vēl ilgi vākt un pavairot tos dzīvniekus, kuriem vissteidzamāk nepieciešama palīdzība. Un kaut kad nākotnē mēs būsim spējīgi pārvest šos dzīvniekus viņu īstajās mājās. Es ar prieku slēgtu trestu jau rīt, ja atklātos, ka pēc tā vairs nav vajadzības. Tomēr šobrīd baidos, ka tas vēl ir ļoti vajadzīgs, un es vēlos, kaut redzētu līdzīgus trestus veidojamies visā pasaulē.

Šajā grāmatā stāstu, ka savam darbam esmu veltījis visu mūžu, kā arī ieguldījis ievērojami daudz manis paša naudas, un tādēļ nekautrējos vērsties pie jums, lasītājiem, ar lūgumu pēc palīdzības. Ja jums patika šī grāmata vai prieku sagādājis jebkurš cits no maniem sacerējumiem, vēlos aizrādīt, ka ne­viena no grāmatām nebūtu sarakstīta, ja pasaulē nebūtu dzīv­nieku. Taču daudziem dzīvniekiem visās pasaules malās klājas grūti, un bez jūsu palīdzības mēs viņus zaudēsim. Es cenšos darīt visu, kas manos spēkos, taču bez jūsu palīdzības netikšu galā, tāpēc aicinu jūs pievienoties trestam un aicināt piedalīties darbā pēc iespējas vairāk jūsu draugu - vai pat ienaidnieku.

Ja jūs nevēlaties iestāties manā trestā, sirsnīgi lūdzu jūs iesais­tīties kādā citā organizācijā, kas dara kaut ko pasaules glābšanas labā. Rīkojieties arī jūs - urdiet savas valsts parlamentu (vai citu pārvaldes formu, kāda ir spēkā jūsu valstī), lai tas nepiever acis, ja pastāv aizdomas par kāda dabas objekta nevajadzīgu vai slikti izplānotu pārveidošanu, vai par kāda auga vai dzīv­nieka atstāšanu bez pienācīgas aizsardzības. Rakstiet sašutuma pilnas vēstules. Varasvīri klausīsies tikai tad, ja sauksiet skaļi. Rīkojieties pēc principa - ja sauksiet pietiekami skaļi un gana ilgi, kādam beidzot nāksies sadzirdēt. Atcerieties, ka dzīvnie­kiem nav savu pārstāvju valdībā, kam rakstīt, tie nevar rīkot ne sēdstreikus, ne kādā citā veidā protestēt. Viņu labā spējam ru­nāt vienīgi mēs, cilvēki, kuri tikai apdzīvo planētu kopā ar dzīv­niekiem, nevis ir tās īpašnieki.