Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "APSKURBUŠAIS MEŽS"

Drīz pēc Egberta un viņa brāļu ierašanās mēs savā īpašumā ieguvām divus dzīvniekus, kurus ātri vien iesaucām par Bries­mīgajiem dvīņiem. Tas bija pārītis lielu, ļoti resnu saraino bruņnešu. Abi izskatījās augumā un apmērā praktiski vienādi, turklāt drīz atklājām, ka arī to paradumi ir vienādi. Abi radī­jumi bija mātītes un varētu domāt, ka dzimuši vienā metienā, kaut gan viens bija noķerts turpat netālu no Losinglesas (Ar­gentīnā), bet otrs atsūtīts no kaimiņu estansijas vairākas jūdzes tālāk. Dvīņi tika ievietoti krātiņā ar atsevišķu guļamtelpu. Mā­joklis sākotnēji bija būvēts viena liela bruņneša iemitināšanai, taču tobrīd mums trūka krātiņu, tāpēc nācās abus ievietot vienā. Tā kā bruņneši vēl nebija pilnībā pieauguši, tad galu galā iekārtojās pavisam ērti. Abiem lielāko prieku dzīvē sagā­dāja ēšana un gulēšana, un Dvīņi abām baudām nodevās aiz­gūtnēm. Viņi mēdza saritinājušies gulēt uz muguras savā gu- ļamtelpā un miegā gārdzoši sēkt tā, ka lielie, krunkainie rozā punči cilājās un ķepas raustījās. Šķita, ka nekas un neviens nespēj iztraucēt abu miegu. Varējām rībināt pa krātiņu, kliegt cauri režģiem, atvērt guļamtelpas durtiņas un, aizturot elpu (Dvīņiem piemita specifiska smaka), bakstīt tuklos punčus, kniebt ķepās vai raustīt astes - bruņneši turpina gulēt, it kā būtu iegrimuši dziļā, hipnotiskā transā. Kad esam nākuši pie slēdziena, ka pie atmaņas Dvīņus var atgriezt tikai pasaules bo­jāeja, piepildām skārda bundžu ar atbaidoša izskata maisī­jumu, kas abiem tik ļoti garšo, un cenšamies ievietot trauku krātiņā. Lai cik uzmanīgi mēs rīkotos un censtos nesacelt ne mazāko troksnīti, tikko roka ar trauku ieslīdējusi būri, no guļamtelpas atskan tāds troksnis, it kā jūras čūska ar asti dra­gātu malkas šķūnīša sienu. Tie ir Dvīņi, kas cenšas pietrausties kājās un, tā sakot, ieņemt starta pozīciju. Šīs skaņas ir brīdinā­juma signāls labi ātri nolikt šķīvi un izvilkt roku no būra, jo jau nākamajā mirklī abi bruņneši kā lielgabala lodes izsprāgst no guļamtelpas un, piepūlē elsdami, plecu pie pleca mežonīgi ve­ļas pāri telpai, gluži kā pārītis regbija spēlētāju cīņā par bumbu. Viņi precīzi atsitas pret ēdiena trauku (un barotāja roku, ja tā tur vēl atrodas) un kopā ar to saveļas mudžekļainā kamolā būra tālākajā kaktā; kapātu banānu, piena, jēlu olu un maltās gaļas vilnis triecas pret sienu un atsitienā kā lipīga sega noklā­jas pāri Dvīņu pelēkajām mugurām. Bruņneši nu stāv, priekā spiegdami un ņurdēdami, laiza no bruņām lāsojošo ēdienu, reizēm kaktā sakaujas augļa vai gaļas gabaliņa dēļ, kas, atteicies no nevienlīdzīgās cīņas ar zemes pievilkšanas spēku, pēkšņi nokrīt no griestiem. Redzot abus stāvam līdz pat ceļiem ēdienā, varētu nodomāt, ka diviem dzīvniekiem nekādi nebūs pa spēkam tikt galā ar šo vitamīnu un proteīna daudzumu. Taču jau pēc pusstundas viss būris ir tīrs, nolaizīti pat pēdējie trai­piņi uz griestiem, kaut ari bruņnešiem jānostājas uz pakaļ­kājām, lai tos aizsniegtu; paši Dvīņi, saritinājušies uz muguras savā aromātiskajā buduārā, ciešā miegā guļ un krāc. Patei­coties veselīgajai diētai, Dvīņi drīz vien tik pamatīgi apvēlās, ka tikai pa milimetra tiesu spēja izspraukties pa guļamtelpas dur­vīm. Kamēr es apsvēru, kā varētu ieviest būtiskas izmaiņas krā­tiņa arhitektūrā, viens no Dvīņiem atklāja, kā izmantot šo pusmūža krīzi savā labā. Viņš vairs nelikās gulēt šķērsām pāri guļamtelpai, bet gan tieši ar galvu pret durvīm. Tikko atska­nēja mazākais troksnītis vai uzvēdīja ēdiena smarža, viņš metās uz priekšu, pirms otrs bruņnesis paguva pagriezties vajadzīgajā virzienā, durvīs uzmeta kūkumu un iespiedās šaurajā ejā kā korķis pudelē. Tad viņš nesteidzīgi pastiepa ķepu, ar nagu pie­vilka ēdiena trauku sev tuvāk un ņēmās sapņaini, kaut arī ne īpaši klusi, rakņāties tā dziļumos; viņa radagabals pa to laiku drudžaini spiedza, šņāca un bez panākumiem skrāpēja eju aiz­sprostojušo, labi nobruņoto, neievainojamo pēcpusi.

Sarainais bruņnesis ir Argentīnas pampu maitēdājs. Mazs un zems, bruņojies pret praktiski jebkuru uzbrukumu, tas kā miniatūrs tanks tipina pa mēnessgaismas pielieto zāli un no­tiesā gandrīz visu, kas gadās pa tvērienam. Bruņnesis ēd augļus un dārzeņus, taču, ja tādi negadās pa ceļam, jūtas pavisam apmierināts, atradis arī putnu ligzdu ar olām vai mazuļiem; viņš uzkož arī kādu pelēnu vai pat čūsku, ja gadās ar tādu sa­skrieties. Taču, gluži kā magnēts pievelk metāla skaidiņas, tā bruņnesi pievelk sulīga, pūstoša maita. Argentīnā attālumi un lopu ganāmpulki ir milzīgi, tāpēc bieži gadās, ka nobeidzas kāda veca vai slima govs, un tās ķermenis paliek guļam garajā zālē nepamanīts, iekams saules karstumā aromāts izplatās plašā apkārtnē un ap ķermeni kā bišu spiets sāk zumēt mušas. Kad maitas smaka sasniedz izsalkuša bruņneša degunu, viņš to uztver kā ielūgumu uz dzīrēm. Pametis alu, bruņnesis steidzas uz priekšu, līdz sasniedz lieliskās maltītes vietu - zālē guļošo lielo, tārpu izcaurumoto gaļas kalnu. Pamatīgi pieēdies puvušo gaļu un tārpus, bruņnesis nespēj pamest vietu, kur vēl atlicis tik daudz ēdamā, tāpēc izrok alu turpat zem lopa. Tur viņš ap­cerīgi snauž, sagremodams pirmo maltīti, līdz atkal sajūt izsal­kumu. Tad bruņnesim atliek tikai izspraukties līdz alas mutei, izbāzt ārā galvu un viņš jau atrodas, tā sakot, pašā galda vidū. Bruņnesis reti pamet maitu, pirms nav no balojošajiem kau­liem noskrubinājis pēdējo gaļas kripatu. Tad, dziļi, apmieri­nāti nopūties kā daždien labi paēdis dzīvnieks, bruņnesis at­griežas mājās un cerīgi gaida uz nākamo kritušo govi vai aitu. Par spīti neizsmalcinātajai gaumei, pats bruņnesis tiek uz­skatīts par gardu ēdamo, kas garšo kā kaut kas vidējs starp piena teļa vai sivēna gaļu. Estansijas peoni bieži ķēra bruņne­šus un turēja mucās ar dūņām, kamēr dzīvnieki kļuva gana trekni cepšanai. Varētu izklausīties pretīgi, ka cilvēki ēd dzīv­nieku, kas pārtiek no maitas, tomēr arī cūkām piemīt diezgan atbaidoši ēšanas paradumi, savukārt plekstes ēdienkarte uz- dzītu sliktu dūšu pat vampīriem.

Piecdesmito gadu beigās Džerijs atradās uz sava mūža sapņa - sava personīgā zoodārza dibināšanas sliekšņa. Tam vajadzēja atšķirties no jebkura zoodārza visā vēsturē, jo tā galvenais mēr­ķis būtu glābt iznīcības apdraudētos dzīvniekus. Tomēr vēl daudz kam bija jānotiek, pirms zoodārzs sāka darboties pilnā sparā. Džerijs vispirms savāca dzīvniekus un tad meklēja vietu, tolaik atzīmēdams, ka ".reti esmu vai vispār nekad neesmu sa­sniedzis kāroto, virzoties pa loģisko ceļu… pats nespēju noticēt savai pārdrošībai…". Bet savu mērķi viņš nudien sasniedza, ar neprātīgu jautrību visā darbības gaitā šimpanzes Čalmonde- lija Sentdžona (nejauciet to ar Čalmondeliju, ko viņš pazina 1946. gadā) atbalstīts un kūdīts.

Džerijs visai neganti izturas pret zoodārzu arhitektiem, "visbīstamākajiem dzīvniekiem, ko zoodārzā palaiž savvaļā", bet tikpat skarbi viņš vēršas arī pret zoodārzu apmeklētājiem, kuri skali, taču ar nevajadzīgu sentimentu nosoda dzīvnieku ieslodzījumu kā pretstatu brīvībai. Gandrīz trīsdesmit gadu pirms šobrīd populārajiem uzbrukumiem zoodārziem viņš iz­strādāja vadlīnijas, kā pareizi rūpēties par savvaļas dzīvniekiem gūstā, un nosodīja tos zoodārzus, kas šīm vadlīnijām nesekoja.

Nodaļas pēdējā epizodē Džerijs burvīgi pauž savu seno pār­liecību, ka šīs pasaules "atbaidošie rāpuļi" ir tikpat nozīmīgi kā lielie, pievilcīgie dzīvnieki un ka viņa zoodārzs ir gatavs pa­rūpēties par tādiem radījumiem, par kuriem citi zoodārzi lab­prātāk aizmirstu. Konkrēti - viņš cenšas attaisnot čūskas, ku­ras tik nepelnīti nievātas.