Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS"

Ikvienam, kam ir jelkāds sakars ar zoodārziem, būs, kaut negribot, jāatzīst, ka zoodārzu arhitektūrai ir gaužām maz ko­pēja ar mākslu. Praktiski jebkurš arhitekts zoodārzā rīkojas kā bez uzraudzības atstāts mazulis, kas pirmo reizi mūžā ticis pie ķieģeļu kaudzes, un rada tik atbaidošas celtnes, it kā to autors būtu piecus gadus vecs, garīgi atpalicis bērns.

Galvenā problēma zoodārzu arhitektūrā gan pagātnē, gan lielā mērā arī tagadnē ir tāda, ka cilvēki konstruējuši celtnes, kas arī domātas cilvēkiem. Varētu izklausīties divaini, tomēr nākas uzsvērt, ka jebkuram arhitektūras projektam dzīvnieku vajadzībām jāatbilst sekojošām prasībām tieši šādā secībā:

1) dzīvnieka vajadzības,

2) dzīvnieku kopēju vajadzības,

3) apmeklētāju vajadzības, kuri vēlas dzīvnieku redzēt,

4) arhitekta un dārznieka estētiskās vajadzības.

Pavērojot vidēju zoodārzu, atklājas, ka pārlieku bieži šī sva­rīguma kārtība īstenota ačgārni. Attiecīgi iespējams redzēt būvi, kas no arhitektūras viedokļa ir īsts sapnis un ļoti tīkama arī publikai, taču neder ne dzīvniekiem, ne apkalpojošajam per­sonālam. Tā ir, ja atļauts lietot šādu terminu, "antropomorfiska arhitektūra", kuras rašanās izskaidrojama divējādi.

Pirmkārt, arhitekts skaidri zina, ko viņš un apmeklētāji vē­las redzēt, - kaut ko lielu un skaistu (tādējādi nomierinot sirdsapziņas ēdas par dzīvnieku iedomātās nebrīves skarbumu), taču nepavisam nezina, ko vēlas dzīvnieki; tā kā parasti starp ar­hitektu un dzīvnieku aprūpētājiem nepastāv pilnīgi nekāda sa­darbība, rodas šādi arhitektūras briesmoņi.

Būtu muļķīgi vēlēties, lai ikvienam zoodārzu arhitektam būtu zināšanas zooloģijā, tāpat kā nevar gaidīt godīgumu no

katra politiķa, taču būtu ļoti jauki, ja arhitekts izprastu atšķirību starp žirafi un susuri, gluži tāpat, kā politiķim nāktu par labu atšķirt labo no ļaunā. Spriežot pēc galaprodukta, tā vien izska­tās, ka lielākoties arhitektam ir dota pilnīga rīcības brīvība, ko tas arī izmanto un rada no arhitektūras viedokļa ideālu celtni, gandrīz nemaz vai vispār neņemot vērā ne dzīvnieka, ne apkal­pojošā personāla vajadzības. Pārlieku daudzos modernos zoo­dārzos redzami būri, kas nepavisam nav ideāli tajos mītošajiem dzīvniekiem, tomēr apmeklētāji tos dīvainā kārtā gandrīz nemaz nenopeļ, ja vien būri ir glīti un tīri. Ņemot vērā šādu attieksmi, daudzos zoodārzos spiesti būvēt aizvien lielākus un lielākus mā­jokļus dzīvniekiem, kuri izmanto varbūt tikai kādu piekto daļu visa būves tilpuma un droši vien justos daudz drošāk mazākā mājoklī.

Atceros, reiz kopā ar kādu ļoti ievērojamu kontinenta zoo­dārza direktoru, kurš uzskatīja, ka jebkurā zoodārza būvē vis­svarīgākās ir dzīvnieka kā pasūtītāja vēlmes un vajadzības, ap­lūkoju tikko celtu ziloņu mītni. Mēs labu laiku nostāvējām klusēdami un blenzām uz fantastisko jauno būvi, līdz beidzot mans draugs čukstus pārtrauca klusumu.

- Kam tas domāts? - viņš apvaicājās.

- Ziloņiem, - es īsi atteicu.

- Ziloņiem? - viņš pārjautāja, pārbīlī plati ieplezdams acis. - Ziloņiem? Bet kādēļ tik dīvains, kam domātas visas tās smai­lītes uz jumta?

- Pēc arhitekta domām, šai ēkai jāatveido ziloņu bars pie peldvietas, - es teicu. Mans draugs kā ciešanās aizvēra acis un nomurmināja, šķiet, visiem arhitektiem domātu daudzpusīgu lāstu kādā mazpazīstamā serbu-horvātu dialektā. Vienīgais sa­protamais vārds tajā bijā "arhitekts", izteikts tik sirsnīgi, ka tā efektu varētu apskaust jebkura spļāvējkobra.

Mēs iegājām iekšā. Mans draugs blenza uz samērā niecīgo te­ritoriju, kāda bija atstāta dzīvniekiem, un milzīgo, kroplo labi­rintu, kāds bija izveidots publikas vajadzībām, tad lēni pavērsa skatienu augšup, kur, ja vien šī būtu katedrāle, pašos augstumos pieklātos karāties zvaniem. Viņš nodrebēja un vēlreiz piesauca kādu serbu-horvātu dievību.

- Kāpēc griesti tik augsti? - viņš man vaicāja, turklāt šīs ar­hitektūras radītais šoks bija tik milzīgs, ka viņa jau tā trūcīgā angļu valoda saruka vēl vairāk. - Saki, kāpēc tik augsti griesti? Vai viņi iedomājušies, ka ziloņi reizēm pa nakti vēlēsies uzlidot laktā?

Ja pavēro zoodārzus visā pasaulē, tie izrādās gluži pārpildīti ar tamlīdzīgām arhitektoniskām katastrofām. Diemžēl tās jo­projām priekšlaikus rauj laukā no arhitektūras dzemdes. Pati pieeja zoodārzu būru, mājokļu un ēku būvēšanai jau gadiem ilgi bijusi nepareiza un lielākoties tāda arī saglabājusies. Dažos zoodārzos notikušas ievērojamas pārmaiņas, taču diemžēl tie joprojām ir mazākumā. Mūsdienās pirmais jautājums, uzsākot projektu, ir nevis - kas vajadzīgs dzīvniekiem, bet gan - ko vē­las apmeklētāji. Pareizi vadītā zoodārzā dzīvnieku vajadzībām jānodrošina sekojošais:

1) būris, kura platība ir piemērota dzīvniekam un kas no­drošina dzīvniekam vietu patvērumam, ja tas nobijies;

2) viens vai vairāki partneri atbilstoši dzīvnieka prasībām;

3) pienācīga barība, kas dzīvniekam liekas interesanta un ir tam piemērota;

4) pēc iespējas vairāk iespēju neieslīgt garlaicībā, t. i., daudz "mēbeļu" un, ja iespējams, viens vai vairāki kaimiņi, ar kuriem papļāpāt un aizraujoši pacīkstēties, tomēr nenodarot pāri.

Taču publikas antropomorfiskās attieksmes dēļ joprojām tiek būvētas atbaidošas dzīvnieku mītnes, tādi kā hindu mērkaķu tempļu moderni atveidojumi, kādi bija tik ļoti iecienīti pagā­jušā gadsimta zoodārzos un kādos tik daudzi nelaimīgi rēzus pērtiķi ņēma un nosala aiz tīrās nepateicības.

Apmeklētāju bažas par dzīvniekiem nebrīvē ir slavējamas, tomēr lielākoties vērstas nepareizā virzienā. Patiesību sakot, cilvēki ļoti reti uztraucas par tādiem jautājumiem, kas zoodār­zos patiesi ir uztraukuma vērti, toties krīt histērijā par sīku­miem, kas dzīvniekiem ir pavisam nenozīmīgi.

Ļaudis apgalvo, ka nav pareizi turēt dzīvniekus krātiņos, ka nav labi tos ieslodzīt, ka ir nežēlīgi atņemt tiem brīvību. Viņi gandrīz nekad nekritizē krātiņu - protesti vēršas pret pašu ieslo­dzījuma ideju. Samērā nesen atklāts, ka dažādu sugu dzīvnieki apdzīvo dažāda veida un izmēra teritoriju - no pāris kvad- rātpēdām līdz vairākām kvadrātjūdzēm, gluži tāpat, kā cilvēki apdzīvo piemājas dārziņu, muižu, grāfisti vai valsti, un mums par šo jautājumu vēl daudz kas jāiemācās. Tomēr šis fakts jā­patur prātā ik reizi, ķeroties pie krātiņa vai cita mājokļa pro­jektēšanas konkrētam dzīvniekam. Nav teikts, ka sagūstītam dzīvniekam tiek atņemta brīvība, jo dabiskos apstākļos dzīv­nieka apdzīvotā teritorija ir gluži tāds pats krātiņš, un vārdam "brīvība" dzīvnieka apziņā nav tāda pati nozīme, kāda ir de­dzīgi liberālam Homo sapiens, kurš var atļauties gremdēties abstraktās idejās. Patiesībā, sagūstot dzīvnieku, viņam tiek at­ņemts kaut kas daudz nozīmīgāks - teritorija, tāpēc cilvēkam ar vislielāko rūpību jācenšas nodrošināt viņam kaut ko līdz­vērtīgu, citādi dzīvnieks garlaikosies, nīkuļos vai nobeigsies.

Krātiņa pārvēršanā par teritoriju bieži vien nozīme ir kādam sīkumam, kas pilnīgi noteikti nav saistīts ar izmēru. Iespējams, loma būs krātiņa formai, tajā ievietoto zaru daudzumam vai trūkumam, dīka, smilšu laukuma vai balka nodrošināšanai.

Šāds sīkums, kas nezinošam apmeklētājam neko nenozīmē, varētu palīdzēt dzīvniekam pieņemt telpu par savu teritoriju, nevis vienkārši par vietu, kur vilkt dzīvību. Kā jau teicu, krā­tiņa izmēram nav izšķirošas nozīmes. Tieši šajā jautājumā zoo­dārzu kritizētāji kļūdās, jo lielākoties neapzinās, cik ierobežotā teritorijā mīt lielākā daļa dzīvnieku. Vairums savvaļas dzīv­nieku savu dzīvi vada tik monotoni un ierobežoti, ka Strītemas bankas klerka dienas gaitas, ar to salīdzinot, atgādinātu "Tūk­stoš un vienas nakts" pirmo piecu sējumu satura atstāstu. Cilvēki parasti neizprot, cik niecīgā apvidū daži dzīvnieki pa­vada visu savu mūžu. Tie lielākoties dzīvo, vairojas un mirst samērā mazā teritorijā, kuru pamet tikai tad, ja tiem kaut kā būtiska pietrūkst.

Kādreiz Rietumāfrikas lietus mežos, kur biju iekārtojis no­metni, tās teritorijas vienā malā auga trīs epifītiem un liānām biezi apauguši koki. Šie ap trīsdesmit pēdas augstie, cieši cits pie cita augošie koki bija visa pasaule vidēji lielu vāveru pārim. Šajā niecīgajā teritorijā atradās viss, kas grauzējiem vajadzīgs. Tur bija augļi, koku dzinumi un kukaiņi pārtikai, mazos iedo­bumos zaru žāklēs uzkrājās lietus un rasas ūdens dzeršanai. Turklāt abas vāveres bija pāris. Es nodzīvoju nometnē četrus mēnešus. Vāveres atradās manu acu priekšā no ausmas līdz rietam, un es ne reizi neredzēju, ka no tām kāda būtu pametusi kokus, ja vien nevajadzēja padzīt iebrucējus no sugasbrāļu vidus.

Mazajiem grauzējiem trīs svarīgākās lietas dzīvē bija tādas pa­šas, kādas laikam gan nepieciešamas visiem dzīvniekiem - vairo­šanās dziņa, pārtika un ūdens. Šīs vajadzības nosaka tieksmi pēc savas teritorijas, un dzīves telpa savā ziņā ir dabisks krātiņš. Es nepavisam necenšos apgalvot, ka ir nepareizi kritizēt dzīvnieku gūstīšanu - vienkārši vēlos uzsvērt, ka to nopeļ nepareizo ie­meslu dēļ. Vislielāko kaitējumu rada antropomorfiskā pieeja.

Dzīvnieku vākšanas ekspedīcijas iemāca cilvēkam daudz jauna par teritoriju un par dzīvnieku bēgšanas distanci. Bēgša­nas distance ir tas attālums, kādā dzīvnieks ļauj tuvoties ie­naidniekam, pirms metas bēgt. Lielākā vai mazākā mērā šādu distanci ievēro visas dzīvnieku sugas, ieskaitot cilvēkus. Neticīgajiem iesaku aiziet uz ganībām un pārbaudīt, kāda ir viņu bēgšanas distance attiecībā pret vērsi. Gūstot jaunu dzīv­nieku, visgrūtākais uzdevums ir piespiest viņu saīsināt bēg­šanas distanci starp sevi un cilvēku, kurš, to nedrīkst aizmirst, ir ienaidnieks, turklāt vienmēr tiešā tuvumā. Jums arī jāno­drošina dzīvniekam jauna teritorija.

Piemēram, vāvere. Ja tikko noķertu vāveri ievieto vienkāršā koka kastē ar stiepļu režģi priekšpusē (tādi lielākoties izskatās ceļojuma būri), dzīvnieks lēks gaisā un plosīsies ikreiz, kad pa­ies garām cilvēks. Tā tas turpināsies mēnešiem ilgi, varbūt pat vienmēr, jo dzīvniekam vienkārši vienā rāvienā laupīta gan bēgšanas distance, gan teritorija. Viņš nekur nespēj noslēpties no briesmīgās rokas, kas barošanas vai tīrīšanas laikā ielaužas viņa mazajā pasaulītē.

Taču to pašu vāveri var ievietot tajā pašā kastē, vienīgi jāie­rīko kastes galā guļamtelpa ar tieši tik lielu ieejas caurumu, lai dzīvnieks varētu iespraukties. Aina tūlīt pat kļūst citāda. Nu vāverei ir droša vietiņa, kur paslēpties iebrukuma gadījumā. No savas guļamtelpas drošā attāluma tā var vērot, kā tiek tīrīts būris, kā tajā tiek ievietoti svaigi augļi un ūdens, turklāt vāvere var justies, ja ne gluži aukstasinīgi, tad vismaz manāmi mierī­gāk. Protams, jācenšas pēc iespējas retāk apdraudēt guļamtel­pas svētumu, lai tādējādi iekarotu dzīvnieka uzticību. Palai­kam to vienkāršāk pateikt nekā izdarīt, jo daži dzīvnieki, gluži kā cilvēki, ir neglābjami krājēji un rūpīgi savāc guļamtelpā visu ēdamo, ko vēders tobrīd neņem pretī, bet kas pilnīgi noteikti kādu dienu noderēs. Kad pūstošo uzkrājumu smaka kļūst pā­rāk uzmācīga, nākas ielauzties guļamtelpā un to iztīrīt, taču, jo ilgāk šo uzbrukumu var atlikt, jo labāk.

Kad dzīvnieks ir iedzīvojies, viņš sāks pat gaidīt cilvēka pe­riodisko ielaušanos savā guļamistabā, jo tā nozīmēs svaigas banānkoka lapas vai zāli - vienlaikus ar sīkiem kukainīšiem un sēklām, ar ko pamieloties, ārpasaules smaržas, ar ko pakutināt nāsis, un, protams, jaunas migas iekārtošanas drudžaino sa­traukumu.

Esmu atklājis, ka guļamtelpas ierīkošanai ir lieliski panā­kumi, kad darīšana ar pilnīgi visiem mazajiem zīdītājiem. Man piederēja vāvere, kas trīs dienu laikā iekārtojās tik lieliski, ka brīdī, kad biju spiests iztīrīt viņas guļamtelpu, ielīda tajā un ņēmās plosīt banānkoka lapas un post migu, iekams biju visas lapas sabāzis iekšā. Kāds izcili kauslīgs un kareivīgi noskaņots pundurmangusts jau pēc pāris stundām jutās pārliecināts, ka neaizskarama ir ne tikai guļamtelpa, bet arī pārējā krātiņa daļa. Viņš bez kavēšanās pieņēma būri par savu teritoriju un aizstā­vēja to nikni kā ievainots tīģeris. Nācās ilgi un pamatīgi pie­runāt mangustu, iekams tas piekrita uzturēties vienā būra stūrī, kamēr es bez artēriju uzplēšanas riska spēju ievietot otrā stūrī barību un ūdeni.

Ceļojuma būra vidējo lielumu nosaka aprēķins, ka dzīv­nieku drošāk ir transportēt mazā, nevis lielā krātiņā, jo gadī­jumā, ja būrus pārvieto nekvalificēti strādnieki (diemžēl tā no­tiek pārlieku bieži), kas tos nemākulīgas apiešanās dēļ nomet zemē, dzīvniekam mazā krātiņā ir lielākas izredzes netikt sa­vainotam. Parasti izrādās, ka dzīvnieks, kas vairākus mēnešus uzturējies vienā, kaut mazā krātiņā, pie tā ir tik ļoti pieradis, ka ceļojuma beigās bieži atsakās pārcelties uz krietni prāvāku mājvietu. Ceļojuma krātiņš kļuvis viņam par drošu teritoriju ar pazīstamām robežām un drošības sajūtu, kā arī par vietu, kur atrodama pārtika un ūdens.

Kaut gan jaunais krātiņš ir piecdesmit reižu lielāks, tas, vis­maz no pirmā acu uzmetiena, nenodrošina šos labumus. Tas dod vienīgi to, par ko tik ļoti satraucas cilvēki, - lielāku brīvību. Taču lielāka brīvība nepavisam nav tas, ko vēlas dzīvnieks, - viņš ilgojas pēc drošības, kādu radis mazajā ceļojuma būrītī. Daudzos gadījumos nākas mazo ceļojuma būri ievietot lielajā krātiņā un atstāt tur pat nedēļām ilgi, iekams konservatīvais, piesardzīgais iemītnieks uzdrošinās pievienot jauno mājokli savai teritorijai. Pat tad, kad dzīvnieks pieņēmis lielāko būri, tas satraukuma brīžos šaujas uz mazo mitekli, jo tikai tur jūtas kā mājās.

Reiz, vācot dzīvniekus Rietumāfrikā, mēs ieguvām dažus Demidova bušbēbijus. Mednieks viņus atveda pēdējā brīdi, kad mums jau bija jāsteidzas uz kuģi, un vienīgais mājoklis, kādu varēju viņiem piešķirt, bija apmēram divas pēdas garš un sešas collas plats senlaicīgs, pīts zvejas murds. Par laimi, Demi­dova bušbēbiji ir mazākie savas sugas pārstāvji (katrs no tiem ir stingrā diētā turēta zelta kāmja lielumā), tāpēc visi trīs bez pūlēm iekārtojās šaurajā, ar banānkoka lapām piepildītajā murdā. Demidovi ir visglītākie no bušbēbijiem - burvīgi mazi radījumi ar lielām, tumšām acīm, smalkām ausīm, mīkstu zaļ- ganpelēku kažoku un vēja nestu dzelkšņu pūku ašajām, vieg­lajām kustībām.

Kad pēc trim dienām sasniedzām piekrasti, es saviem buš­bēbijiem uzbūvēju pieklājīgu būri un pārvietoju viņus jaunajā mājoklī. Kā par laimi, es neaizsviedu veco murdu, jo, tikko ievietoti jaunajā būrī, bušbēbiji sāka nīkuļot. Tie atteicās ēst un, nelaimīgi saspiedušies kopā guļamtelpā, blenza manī ar lielām, asaru pilnām acīm kā trīs trimdā izdzītas laumiņas.

Izmisumā es viņus pārliku atpakaļ murdā, kur visi acumirklī atspirga un sāka ēst un uzvesties kā parasti. Pa ceļam uz An­gliju murds, kas nebija būvēts tik intensīvai lietošanai, sāka jukt laukā, un mums nācās to šur tur aizlāpīt, lai tas pavisam neizjuktu. Pēc ierašanās Demidovi visi kopā atteicās pieņemt jauno zoodārza būri, kas bija reizes piecdesmit lielāks par murdu, un spītīgi palika savā klūdziņu mājoklī. Mums nācās iekārt murdu jaunajā krātiņā, kur Demidovi nodzīvoja veselu gadu, pirms uzdrošinājās pārcelties uz prāvāku mājokli. Pat pēc tam viņi lielāko daļu laika pavadīja murda atliekās un ne­parko nepiekrita pārcelties uz lielāku, ērtāku un higiēniskāku grozu. Visbeidzot pēc diviem gadiem murds, kuru bušbēbiji trīs dienu laikā bija pieņēmušo par savām mājām, pilnīgi iz­juka, tomēr pa šo laiku mazie spītnieki bija pieraduši pie jaunā mājokļa.