Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "ŠĶIRSTA JUBILEJA"

Tagad, septiņdesmito gadu sākumā, mums ir teicami panā­kumi retu dzīvnieku pavairošanā, un mūsu apgādībā esošo sugu saraksts ievērojami pieaudzis. Galvenokārt tas ir manu kolekcionēšanas ekspedīciju rezultāts, bet es esmu dzīvniekus pircis arī no citiem zoodārziem vai pat no vairumtirgotājiem. Tolaik tirgošanās ar retiem dzīvniekiem nebija aizliegta kā šo­brīd, un bieži vien pirkšana bija veiksmīgākais veids, kā tikt pie dzīvniekiem pavairošanas koloniju veidošanai. Es uzskatīju, ka ērtas mājas Džērsijā, kur dzīvniekiem nodrošināti dzīves un vairošanās apstākļi, noteikti ir labāka izvēle nekā nīkšana tirgo­tāju veikalos vai nenozīmīgās, mazās kolekcijās. (Šobrīd, pro­tams, mēs un lielākā daļa ievērojamu zoodārzu maināmies ar retiem dzīvniekiem vai aizdodam tos cits citam, nenorēķinoties naudā.) Mēs joprojām sirgām ar hronisko kaiti - naudas badu, tomēr attīstījāmies, un mūsu reputācija kļuva aizvien labāka, tā ka cilvēki ārpus zoodārzu sabiedrības sāka saprast mūsu motī­vus un ne tikai uzteica mūsu panākumus, bet arī devīgi atbal­stīja mūsu darbu finansiāli.

Toreiz es tikko grasījos doties uz savu mazo namiņu Fran­cijas dienvidos, lai ķertos pie iztikas naudas pelnīšanas, rakstī­dams grāmatu, kad uzzināju, ka salu ar savu apciemojumu grasās pagodināt princese Anna. Pārējie uzstāja, lai es sazvanu varasvīrus, kas organizē šādus pasākumus, un it kā nevainīgi apjautājos, vai princesi ir paredzēts vest uz muižas ēku, lai sa­tiktos ar dzīvniekiem. Es teicu, ka vienkārši noskaidroju situā­ciju, jo grasos doties uz Franciju, taču, protams, pārcelšu savu ceļojumu, ja Viņas Karaliskā augstība vēlētos mūs pagodināt ar savu klātbūtni. Varasvīri bija šokēti. Rādīt princesei zoodārzu?

Nekad! Viņas vizītes plāns esot pārlieku noslogots. Turklāt vi­ņiem padomā esot daudz interesantākas izklaides iespējas, ko princesei piedāvāt, piemēram, jaunā notekūdeņu sistēma (lai­kam tā to sauca). Mazliet noskaities, ka mūs uzskata par nein­teresantāku vietu nekā notekūdeņu sistēma, es par to pastās­tīju valdei; valde paziņoja, ka tas esot smieklīgi. Man jāzvanot vēlreiz. Es tā ari izdarīju un izteicu cerību, ka esmu pareizi sa­prasts: es grasos doties uz Franciju un palikt tur, līdz būšu pabeidzis grāmatu. Atbilde bija noraidoša. Notekūdeņi prin­cesi interesējot vairāk nekā izzūdošo dzīvnieku sugu glābšana. Tā nu es aizbraucu uz Franciju.

Biju ticis līdz otrajai nodaļai, kad man drudžainā steigā pie­zvanīja no Džērsijas. Princese izteikusi vēlēšanos apskatīt zoo­dārzu. Vai es, lūdzu, varētu ierasties? Nē, es atteicu, nevarētu vis. Esmu aizbraucis uz Franciju un tur arī domāju palikt, lai rakstot nopelnītu sev maizes kumosu. Protams, es pilnīgi no­teikti biju gatavs atgriezties zoodārzā, taču varasvīru neizda­rība mani bija aizvainojusi, un es nolēmu likt viņiem mazliet pasvīst. Sekoja vēl citi telefona zvani. Kukuļošana, šantāža, glaimi un lišķēšanās neatstāja uz mani nekādu iespaidu. Vis­beidzot, kad tā vien likās, ka visi vizītes sagatavošanā iesaistītie grasās masveidā doties nāvē, es žēlsirdīgi piekritu atgriezties. Dienvidfrancijas tālumos es dzirdēju no Džērsijas atskanam atvieglojuma nopūtu.

Nekad agrāk man nebija gadījies piedalīties šādā vizītē. Mans vienīgais kontakts ar karalisku personu bija gluži perifē­risks - kādreiz jaunībā es, stāvēdams vienā pūlī ar simt tūksto­šiem citu cilvēku, biju par godu kādai no tām vicinājis mazu papīra karodziņu. Man nebija ne jausmas, cik sarežģīti ir šādi pasākumi, cik sparīgi drošībnieki izpēta katru kaktiņu un stū­rīti (es vaicāju, vai viņi vēlas pārmeklēt arī gorillas, bet viņi atteicās), cik rūpīgi tiek hronometrēts ikkatrs solis. Lai parā­dītu princesei septiņus simtus zoodārza dzīvnieku, kas izvie­toti vairāk nekā divdesmit akru lielā teritorijā, un paskaidrotu par tresta uzdevumiem, man bija atvēlētas divdesmit piecas minūtes. Es spriedu, ka manam sirdsmieram nekādu labumu nedos apjautāšanās, cik daudz laika atvēlēts notekūdeņiem.

Nepārprotami, ka šai vizītei lemts noritēt mundrā riksī, ne­vis civilizētā pastaigu solī, tāpēc bija ļoti būtiski izvēlēties tos dzīvniekus, kuri princesei varētu visvairāk interesēt, un - vēl svarīgāk - sapulcēt tos vienkopus. Gaidāmā tikšanās ar kara­lisku personu, kā es atklāju, atstāj uz cilvēku savādu iespaidu. Ko lai es viņai saku? Pēkšņi visi mūsu sasniegumi un centieni šķita tieši tik interesanti kā vikāra sprediķis. Viss šis pasākums likās viena liela kļūda. Vēlējos, kaut atrastos Francijā, taču ne­kur aizbēgt nevarēju. Kamēr gaidīju piebraucam mašīnu, jutos tā, it kā grasītos pirmo reizi mūžā kāpt uz skatuves, rokas kā dzirnavu spārni, kājas kā ar līmi pildītas Temzas liellaivas un galva tik tukša kā pēc lobotomijas operācijas. Tajā mirklī, kad princese izkāpa no mašīnas un es noliecos pār viņas roku, viss mans satraukums izzuda. Es pavadīju pa zoodārzu skaistu, ele­gantu, ārkārtīgi inteliģentu sievieti, kas bija ieinteresēta un uz­deva negaidītus jautājumus. Es vēlējos, kaut pavadoņi pazustu, jo viņi nervozi šļūkāja un čivināja mums aiz muguras, un vēl jo dedzīgāk ilgojos, kaut nozustu preses pārstāvji, kas mūsu priekšā pieliekušies skripstināja aparātus kā prātā jukušu cir­ceņu bars. Domāju, ka šī situācija bija mana posta cēlonis, jo lika man izdarīt vistrakāko no iespējamām kļūmēm.

Mēs tuvojāmies būru rindai, no kuriem vienā tolaik mitinā­jās krāšņs mandrilu tēviņš, vārdā Friskijs. Viņš bija pilnā plau­kumā - šādu apzīmējumu var piemērot vienīgi mandrilam. Friskija deguna virspuse, deguna gals un lūpas bija koši sarkanas kā tikko nokrāsotas ar lūpu krāsu, katrā deguna pusē vidēja koša, rudzupuķu zila svītra. Šādi dekorētā seja rudi zaļas vilnas un baltas bārdas ielokā kopumā atgādināja mežonīgu juju masku, kādas sastopamas senajās ciltis, kuru kulinārajās akti­vitātēs ietilpst kaimiņu pieklājīga pārvēršana cepešos. Friskijs no priekšpuses, ņurdēdams un rādīdams zobus, izskatījās gana iespaidīgs, tomēr pēcpuse, ko viņš strauji pavērsa pret skatī­tāju, gandrīz vispār nepakļāvās aprakstam. Klāta smalkiem zaļganiem un baltiem matiņiem, tā radīja iespaidu, ka Friskijs būtu apsēdies uz svaigi, pārlieku patriotiski krāsota poda vāka. Dibena ārmala un dzimumorgāni bija rudzupuķu zili, bet vi­dus - indīgi košā saulrieta sarkanā krāsā. Biju ievērojis, ka visas sievietes, kurām iepriekš tiku izrādījis zoodārzu, Friskija dibena cēlums iespaidoja vairāk nekā priekšpuse, un attiecīgi izstrā­dājis muļķīgu paradumu, kuru idiotiskā kārtā liku lietā arī šoreiz. Kad mēs pienācām būrim klāt, Friskijs noņurdējās un apsviedās pret mums ar savu saulrieta dibengalu.

- Brīnišķīgs dzīvnieks, kundze, - es teicu princesei. - Vai ne­būtu daiļi, ja jūsu pēcpuse būtu tikpat koša?

Saklausīju, kā svītai aizmugurē aizcērtas elpa un izlaužas pāris izmisīgu pīkstienu, kādus varētu izdvest mirstošas lauku peles. Es dziļā izmisumā sapratu, ka esmu izrunājies aplami. Princese rūpīgi nopētīja Friskija anatomiju.

- Nē, - viņa pārliecināti atteica, - nedomāju vis.

Mēs gājām tālāk.

Kad princese bija aizgājusi, es izdzēru vairākus prāvus mēri­ņus, lai nomierinātos, un tad aptvēru, ka esmu (joprojām lieto­jot piemēru no dzīvnieku pasaules) no zīda somiņas uztaisījis cūkas ausi. Biju nodomājis lūgt princesi kļūt par mūsu patro­nesi, bet kādas man tagad bija izredzes? Kura princese, būdama pie pilna prāta, nopietni apsvērtu šādu priekšlikumu, ja orga­nizācijas vadītājs apvaicājies, vai viņai netiktos savas gluži pie­mērotās ķermeņa daļas vietā redzēt mandrila pēcpusi? Atvai­nošanās nelīdzētu, kas darīts - padarīts.

Pēc vairākām nedēļām, pārējo uzmundrināts, es uzrakstīju princesei vēstuli un lūdzu kļūt par zoodārza patronesi. Man par neticību un prieku, viņa piekrita. Neesmu pārliecināts, kāda tieši šajā lietā bijusi Friskija loma, bet es viņam kā pateicības dāvanu pasniedzu kārbiņu Smarties, kuru kliedzošās krāsas tik ļoti atgādināja viņu pašu.