Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ"

Jā, ved dzīvniekus šurp. Nezinu, ko teiks kaimiņi, bet vai nav vienalga. Māte ļoti vēlas redzēt šimpanzes, tāpēc ceru, ka tu dažus atvedīsi. Tiksimies drīz. Ar mīļiem svei- cieniem no mums visiem,

Margo

Lielākā daļa šīs Bornmutas piepilsētas iemītnieku varēja ar lepnumu skatīties uz saviem dārziņiem, jo ikviens no tiem līdzinājās pārējiem. Protams, tajos valdīja zināmas sīkas atšķi­rības: dažiem atraitnītes patika labāk nekā puķuzirnīši, citi deva priekšroku hiacintēm, nevis lupīnai, taču pašos pamatos visi bija vienādi. Taču ikviens, kam gadījās ielūkoties manas māsas dārziņā, būtu spiests atzīt, ka tas izskatās, maigi izsako­ties, neparasti. Vienā stūrī bija uzslieta milzīga telts, no kuras skanēja dīvains spiedzienu, svilpienu, ņurdienu un rūcienu koris. Turpat līdzās atradās vesela rinda būru, no kuriem nik­nām acīm lūkojās ērgļi, maitu lijas, pūces un vanagi. Līdzās būriem atradās šimpanzes Minnijas lielais krātiņš. Kādreizējā mauriņa paliekās piesieti kūleņoja un spēlējās četrpadsmit pērtiķi, savukārt garāžā kurkstēja vardes, aizsmakušās balsīs klaigāja turako un vāveres skaļi kraukšķināja riekstu čaumalas. Jebkurā dienas laikā apstulbušie, pārbiedētie kaimiņi, slēpda­mies aiz mežģīņu aizkariem, drebēdami vēroja, kā mana māsa, māte, Sofija, Džekija un es staigājam šurpu turpu pa izpostīto dārzu, nēsādami mazus trauciņus ar maizi un pienu, šķīvjus ar kapātiem augļiem vai, vēl trakāk, lielus asiņainas gaļas gabalus un beigtas žurkas. Kaimiņuprāt, mēs bijām ar ļaunu nodomu izmantojuši viņu uzticēšanos. Ja nāktos paciest tikai gaiļa klai­gāšanu, suņa riešanu vai kaķēnu metienu savā skaistākajā pu- ķudobē, kaimiņi vēl kaut kā būtu spējuši samierināties ar situāciju. Taču tik apjomīga zoodārza pēkšņa parādīšanās pašā pagalma vidū bija tik negaidīta, ka galīgi izsita viņus no līdz­svara, tā ka pagāja labs laiciņš, iekams viņi apkopoja spēkus un sāka žēloties.

Es tostarp sāku meklēt vietu zoodārzam, kur izmitināt sa­vus dzīvniekus. Manuprāt, visvienkāršākais būtu doties pie vietējās pašvaldības un darīt zināmu, ka esmu savācis kolekciju jaukam, nelielam zoodārzam, tādēļ vēlos īrēt vai pirkt tās izvietošanai piemērotu vietu. Tā kā dzīvnieki jau bija savākti, es savā vientiesībā spriedu, ka ikviens būs priecīgs man palī­dzēt. Pašvaldībai tas neko nemaksātu, gluži otrādi - tā iegūtu pilsētiņai vēl vienu izpriecu vietu. Taču pilsētas galvām bija citas domas prātā. Bornmuta bija izcili konservatīva vieta. Pil­sētā zoodārza nekad nebija bijis, tāpēc viņi neredzēja iemeslu, kādēļ vajadzētu kādu ieviest. Šādi vietējās pašvaldības izprot progresu. Viņi teica, ka, pirmkārt, dzīvnieki esot bīstami, otr­kārt, tie smirdot, un treškārt, pilsētas varasvīri piebilda, dru­džaini meklējot vēl kādu aizbildinājumu, brīvas vietas izīrēšanai vispār neesot.

Mani tas sāka kaitināt. Nekad neesmu spējis ar labiem pa­nākumiem stāties pretī valdošās elites izcili neloģiskajiem ar­gumentiem. Taču šoreiz, saskāries ar pilnīgu nevēlēšanos sa­darboties, es sāku uztraukties. Dzīvnieki mitinājās piemājas dārziņā, ēda kā traki, un man nācās katru nedēļu maksāt bargu naudu par gaļu un augļiem. Turklāt kaimiņi, kas nu bija galīgi apskaitušies par mūsu ekscentrisko izturēšanos, ņēmās bom­bardēt vietējās veselības aizsardzības organizācijas ar sūdzībām, tādēļ nabaga inspektoram gribot negribot nācās apmēram divas reizes nedēļā ierasties pie mums. Tas, ka viņš nespēja at­rast ne mazāko pamatu kaimiņu neprātīgajām žēlabām, neko nelīdzēja: ja jau sūdzība saņemta, viņa pienākums bija ierasties un pārbaudīt situāciju. Mēs nabaga cilvēku vienmēr pacienā­jām ar tasi tējas, un viņam daži dzīvnieki gauži iepatikās; viņš pat ņēma līdzi savu mazo meitiņu, lai arī tā varētu zvēriņus apskatīt. Taču es stipri raizējos par strauji tuvojošos ziemu, jo to dzīvnieki neapkurinātajā teltī nekādā ziņā nespētu pārciest. Džekijai radās teicama doma.

- Varbūt piedāvāsim dzīvniekus kādam no pilsētas lielvei- kaliem kā Ziemassvētku izpriecu pircējiem? - viņa ierosināja.

Es apzvanīju visus lielākos pilsētas veikalus. Visi izturējās ārkārtīgi laipni, taču palīdzību nepiedāvāja - viņiem gluži vien­kārši nebija piemērotu telpu šādai izrādei, lai cik interesanta tā būtu. Tad es piezvanīju pēdējam veikalam savā sarakstā - milzīgam tirdzniecības centram, kas piederēja Dž. Dž. Allenam. Man par lielu prieku, veikala vadība izrādīja dzīvu interesi un uzaicināja mani ierasties, lai apspriestu darījumu. Tā radās "Darela zvērnīca".

Pagrabstāvā tika izbrīvēta liela telpa, uzbūvēti plaši krātiņi, sienas gaumīgi izrotātas ar krāšņām tropisko mežu ainavām, un dzīvnieki no aukstuma un mitruma ārpasaulē tika pārvesti greznā, spoži apgaismotā un labi apsildītā mājoklī. Kases ieņē­mumi tik tikko nosedza rēķinus par barību, bet dzīvnieki nu baudīja siltumu un ērtības un bija labi paēduši, vienlaikus ne- noplicinot manus līdzekļus. Ticis vaļā no šīm grūtībām, es va­rēju visus spēkus veltīt zoodārza vietas meklēšanai.

Būtu apnicīgi šeit aprakstīt visas vilšanās, kādas piedzīvoju meklējumu laikā, vai arī uzskaitīt visus tos mērus, pilsētu piln­varotos, parku pārvaldniekus un sanitāros inspektorus, ar ku­riem tikos un kurus centos pārliecināt. Pietiks, ja pieminēšu, ka reizēm man galva plīsa pušu no pūliņiem ieskaidrot pēc izskata gluži saprātīgiem cilvēkiem, ka zoodārzs pilsētā būs pati labākā atrakcija. Spriežot pēc viņu reakcijas, varētu iedo­māties, ka grasos uz mola novietot atombumbu.

Tostarp dzīvnieki, nenojauzdami sev draudošās briesmas, darīja visu iespējamo, lai mūsu dzīve nekļūtu pārāk vienmuļa. Piemēram, kādu dienu babuīnu mātīte Džordžīna nosprieda, ka Bornmutā jābūt vēl kaut kam interesantākam par Dž. Dž. Al- lena veikala iekštelpām. Par laimi, tā bija svētdiena, kad veikalā neviena nebija - baidos pat iedomāties, kas būtu noticis citos apstākļos.

Es tobrīd dzēru tēju, tieši grasīdamies doties uz veikalu, lai pabarotu dzīvniekus un iztīrītu būrus, kad iezvanījās telefons. Neko ļaunu nenojauzdams, pacēlu klausuli.

- Vai Darela kungs? - apvaicājās dobja, sērīga balss.

- Jā, klausos.

- Te no policijas, ser. Viens no jūsu pērtiķiem ir izbēdzis, un es nodomāju, ka jūs to vēlēsieties zināt.

- Dievs augstais, kurš no viņiem? - es iesaucos.

- Nudien nezinu, ser. Liels un brūns. Izskatās gaužām ne­gants, ser, tāpēc es nolēmu jums paziņot.

- Jā, liels paldies. Kur tas atrodas?

- Šobrīd vienā no lielajiem skatlogiem. Taču nedomāju, ka viņš grasās tur ilgi uzturēties. Vai viņš kož, ser?

- Ļoti iespējams. Neejiet tam tuvumā. Es tūlīt ieradīšos, - es teicu un nosviedu klausuli.

Es iesēdos taksometrā, un mēs trakā ātrumā nesāmies uz pilsētas centru, ignorēdami ātruma ierobežojumus. Nospriedu, ka zināmā mērā esam policijas dienestā. Samaksājis par brau­cienu, tūlīt pat pamanīju vienā no Allena veikala skatlogiem valdošo haosu. Skatlogā bija gaumīgi izkārtoti vairāki guļam­istabas garnitūras priekšmeti. Tur bija liela gulta, augsta gu­ļamistabas lampa un uz grīdas glīti izklātas vairākas dūnu segas. Vismaz tā skatlogs bija izskatījies, kad dekorators bija beidzis darbu. Tagad tur izskatījās kā pēc viesuļvētras. Lampa bija apgāzusies un izsvilinājusi lielu caurumu vienā no segām, veļa norauta no gultas, spilvens un palagi izgreznoti ar glītiem pēdu nospiedumu rakstiem. Gultā sēdēja Džordžīna, līksmi lēkāja pa matraci un raidīja mežonīgas grimases sašutušiem baznīcē­niem, kas bija sadrūzmējušies uz ietves skatloga priekšā. Es ie­gāju veikalā un ieraudzīju aiz frotē dvieļu kaudzes kā slēpnī nogūlušos divus ražena auguma policistus.

- Ak, - viens no viņiem atvieglots iesaucās, - jūs esat klāt, ser. Redziet, mēs negribējām sākt to tvarstīt, jo zvērs mūs nepa­zīst, un mēs domājām, ka ar savu rīcību varam to vēl vairāk sa­tracināt.

- Nedomāju, ka šo dzīvnieku kāds var satracināt vēl vairāk, - es rūgti atteicu. - Viņa patiesībā ir pilnīgi nekaitīga, taču vien­mēr saceļ tračus un izskatās bīstama… īstenībā tā ir tikai izlik­šanās, ticiet man.

- Tiešām? - viens no policistiem pieklājīgi, tomēr bez pār­liecības balsī pārvaicāja.

- Es mēģināšu viņu sagūstīt turpat skatlogā, bet, ja viņa izspruks, es vēlos, lai jūs nogrieztu viņai ceļu. Dieva dēļ, neie­laidiet viņu porcelāna izstrādājumu nodaļā!

- Viņa jau izskrēja cauri porcelāna nodaļai, - viens no poli­cistiem drūmā labpatikā paskaidroja.

- Vai kaut ko sadauzīja? - es vārgā balsī noprasīju.

- Nē, ser, par laimi, ne, viņa tikai izskrēja cauri nodaļai. Mēs ar Bilu, protams, dzināmies pakaļ, tāpēc viņa neuzkavējās.

- Jebkurā gadījumā, neielaidiet viņu tur vēlreiz. Nākamreiz mums varētu nepaveikties.

Pa to laiku ar citu taksometru bija ieradušās Džekija un mana māsa Margo, un mēs jau bijām pieci gūstītāji. Nodomāju, ka kopīgiem spēkiem mums vajadzētu izdoties Džordžlnu sagūstīt. Izvietojis abus policistus, māsu un sievu stratēģiskās pozīcijās porcelāna izstrādājumu nodaļas durvju sardzē, es iekāpu skat­logā, kur Džordžīna joprojām lēkāja pa savandīto gultu un rā­dīja skatītāju pūlim neķītras grimases.

- Džordžīna, - es teicu klusā, mierinošā balsī, - nāc nu, nāc pie tētiņa.

Džordžīna pār plecu uzmeta man pārsteigtu skatienu. Ka­mēr tuvojos, viņa cieši nopētīja manu seju un nosprieda, ka tās izteiksme neatbilst medainajai balsij. Viņa saspringa un pāri joprojām gruzdošajai segai ar varenu lēcienu uzlidoja uz pa­matīgās frotē dvieļu kaudzes, kas veidoja skatloga dekorāciju fonu. Valnis nebija konstruēts tā, lai izturētu ar pilnu sparu ielēkuša babuīna svaru, tādēļ tajā pašā mirkli sabruka un Džor­džīna kopā ar daudzkrāsainu dvieļu kaskādi novēlās zemē. Viņa mežonīgi spārdījās, lai izķepurotos, un tas viņai izdevās tieši tajā mirklī, kad es metos virsū, lai to noķertu. Ar histē­risku ķērcienu Džordžīna no skatloga ielidoja veikala dziļumā. Es atbrīvojos no dvieļiem un metos viņai pakaļ. Manas māsas griezīgais spiedziens vēstīja, kur Džordžīna tobrīd atradās - krīzes situācijās viņa mēdz spiegt gluži kā lokomotīve. Džor­džīna, no viņas izvairījusies, tupēja uz letes, vēroja mūs mir­dzošām acīm un no sirds izbaudīdama rotaļu. Bargu vaigu rā­dīdami, mēs tuvojāmies viņai vienotā frontē. Letes galā pie griestiem karājās Ziemassvētku rotājums no ileksa zariem, vizuļiem un kartona zvaigznēm. Veidojums pēc formas atgādi­nāja kroņlukturi un, pēc Džordžīnas domām, bija lieliskas šū­poles. Viņa aizdipināja līdz letes galam un mirklī, kad mēs me­tamies viņai pakaļ, palēcās un gluži kā vecīgs Fērbenkss [10] pieķē­rās veidojumam. Dekorācija tūlīt pat izjuka un Džordžīna novēlās zemē, pietrausās kājās un aizauļoja ar vizuli aiz auss.

Veselu pusstundu mēs skraidījām šurpu turpu pa tukšo vei­kalu, un Džordžīna allaž atradās soli priekšā. Kancelejas piede­rumu nodaļā viņa nogrūda zemē lielu kaudzi kantora grā­matu, brīdi piebremzēja, lai pārbaudītu, vai mežģīņu sedziņas gadījumā nav ēdamas, un atstāja lielu, dekoratīvu peļķi gal­veno kāpņu lejasgalā. Kad policisti jau sāka aizelsties un es iz­misumā zaudēju cerības noķert sasodīto dzīvnieku, Džordžīna beidzot pārrēķinājās. Viegliem soļiem lēkšodama mums pa priekšu, pērtiķiene nonāca pie, viņasprāt, lieliska slēpņa - sta­teniski novietotiem linoleja ruļļiem. Viņa iespruka starp ruļ­ļiem un izrādījās iesprostota, jo ruļļi bija salikti tā, ka veidoja mazu, četrstūrainu telpu ar trim sienām un bez izejas. Mēs aši nosprostojām linoleja slazda izeju. Savilcis seju bargā grimasē, es tuvojos Džordžīnai; viņa tupēja zemē un, mežonīgi spieg­dama, lūdzās pēc žēlastības. Es metos uz priekšu, lai viņu sa­grābtu, un tajā mirklī pērtiķiene pašāvās man zem rokas; es apsviedos, cenzdamies viņu noķert un piegrūdos vienam no masīvajiem linoleja ruļļiem. Pirms vēl paguvu rulli notvert, tas gāzās lejā un kā gigantisks steks iegāza vienam no policistiem precīzi pa ķiveri. Nabaga vīrs pastreipuļoja atpakaļ; Džordžīna tobrīd aši paskatījās uz mani un nolēma, ka viņai vajadzīga po­licijas aizstāvība. Viņa metās klāt policistam, kurš joprojām grīļojās, cieši apvija rokas ap viņa kājām un, pāri plecam blenz­dama uz mani, ņēmās spiegt. Es piesteidzos, sagrābu pērtiķienes spalvainās ķepas un skaustu un atrāvu viņu no policista kājām.

- Velns parāvis! - policists iesaucās spēcīgu emociju pārpilnā balsī. - Es jau domāju, ka gals klāt.

- Ak, viņa nebūtu jums kodusi, - es paskaidroju, cenzdamies pārkliegt Džordžīnas aizsmakušos ķērcienus. - Viņa pie jums meklēja glābiņu no manis.

- Velns parāvis! - policists atkārtoja. - Lai nu kā, esmu prie­cīgs, ka tas reiz beidzies.

Mēs ieslodzījām Džordžīnu atpakaļ krātiņā, pateicāmies policistiem, sakārtojām savandīto veikalu, iztīrījām krātiņus un pabarojām dzīvniekus, un tad braucām mājup izbaudīt tik ļoti nopelnīto atpūtu. Tomēr visu atlikušo dienas daļu es lecu vai no ādas ārā ikreiz, kad iezvanījās telefons.

Otrs radījums, kas visiem spēkiem pūlējās sagādāt mums piedzīvojumus, bija šimpanze Čalmondelijs Sentdžons. Sākās ar to, ka viņš, tikko iekārtojies mājā un pakļāvis manu māti un māsu savām iegribām, pamanījās saaukstēties un iedzīvoties bronhītā. Atveseļojies viņš tomēr joprojām jutās vārgs, tāpēc es paziņoju, ka Čalmondelijam vismaz šajā ziemā nāksies stai­gāt apģērbtam, lai nesaaukstētos vēlreiz. Dzīvodams mājā, viņš jau bija valkājis plastikāta bikses un autiņbiksītes, tāpēc zināja, kas ir apģērbs.

Tikko biju darījis šo lēmumu zināmu mātei, viņas acis priekā iemirdzējās; māte čakli ķērās pie adīšanas un rekordātri sa­gādāja šimpanzēm visdažādākās bikses un svīterus, kas priecēja aci gan ar košajām krāsām, gan sarežģītajiem rakstiem. Tā nu Čalmondelijs Sentdžons mēdza laiski zvilnēt uz viesistabas pa­lodzes, katru dienu ģērbies citā uzvalkā, un bezrūpīgi mieloties ar ābolu, pilnībā ignorējot sajūsminātos vietējo bērnu barus, kas, pārkārušies dārza vārtiņiem, aizgūtnēm viņu vēroja.

Cilvēku attieksme pret Čalmondeliju man likās ļoti intere­santa. Piemēram, bērni viņu uzskatīja vienkārši par dzīvnieku, kam piemīt dīvaina līdzība ar cilvēku un kas spēj tos sasmīdi­nāt. Baidos, ka pieaugušie gan nebija tik saprātīgi. Vairākas reizes pēc izskata gluži inteliģenti cilvēki man vaicāja, vai Čal- mondelijs prot runāt. Es vienmēr atbildēju, ka šimpanzēm, pro­tams, ir pašiem sava ierobežota valoda. Taču iztaujātājiem prātā bija pavisam kas cits - viņi vēlējās zināt, vai Calmondelijs spēj runāt kā cilvēks, vai ar viņu var apspriest politisko situāciju, auksto karu vai tamlīdzīgus interesantus tematus.

Taču visneparastāko jautājumu man uzdeva kāda pusmūža sieviete vietējā golfa laukumā. Es mēdzu jaukās dienās aizvest Čalmondeliju uz turieni un ļāvu viņam pakāpelēt priedēs, kamēr pats sēdēju un lasīju vai rakstīju. Todien Čalmondelijs kādu pusstundu bija lēkājis pa zariem man virs galvas, tad, garlaicības mākts, ierāpies man klēpī un nu centās iekārdināt mani kutināšanas rotaļai. Tajā brīdī no golfa laukuma krū­miem parādījās šī dīvainā sieviete; ieraudzījusi Čalmondeliju un mani, viņa spēji apstājās un vērās uz mums. Sieviete neiz­rādīja pārsteigumu, kāds parasti atspoguļojās cilvēku sejās, re­dzot golfa laukumā šimpanzi koši rakstainā džemperī. Viņa pienāca tuvāk un cieši vērās uz pērtiķi man klēpī. Tad viņa pa­griezās pret mani un ieurbās manī ar skatienu.

- Vai viņiem ir dvēsele? - viņa apvaicājās.

- Nezinu, kundze, - es atbildēju. - Neesmu drošs, vai man pašam tāda ir, tāpēc nudien nespēju ar pārliecību to apgalvot par šimpanzi.

- Hmm, - viņa noteica un devās tālāk. Čalmondelijs nudien spēja īpatnēji ietekmēt cilvēkus.

Čalmondelija uzturēšanās mājās, protams, bija aizraujošs piedzīvojums. Savas personības un apķērīguma dēļ viņš bija viens no interesantākajiem dzīvniekiem, kādi man jebkad pie­derējuši. Visvairāk mani iespaidoja Čalmondelija atmiņa, kas, pēc manām domām, bija gluži vai fenomenāla.

Man tobrīd piederēja Lambretta motocikls ar blakusvāģi, un es nodomāju - ja Čalmondelijs tajā sēdētu mierīgi un ne­mēģinātu lēkt ārā, es varētu viņu aizvest ekskursijās uz laukiem. Pirmajā reizē es vienkārši apbraucu apkārt golfa laukumam, lai redzētu, kā šimpanze izturēsies. Čalmondelijs sēdēja blakus­vāģi ārkārtīgi iznesīgi un majestātiski vēroja garāmslīdošo ai­navu. Ja neņem vērā liekšanos ārā no blakusvāģa un centienus sagrābt apdzītos velosipēdistus, viņa uzvedība bija nevaino­jama. Pēc tam es ar motociklu aizbraucu līdz vietējai garāžai uzpildīties. Čalmondeliju apbūra garāža, savukārt viņš pats apbūra garāžas īpašnieku. Čalmondelijs uzliecās no blakus­vāģa un uzmanīgi vēroja, kā tiek noskrūvēts benzīna tvertnes vāciņš; kad parādījās šļūtene un sāka guldzēt benzīns, viņš pār­steigts ņēmās klusi ūjināt.

Lambretta motocikli spēj nobraukt neticami garus attālu­mus, patērējot ļoti maz benzīna, un, tā kā es braucamo bieži ne­lietoju, pagāja kādas divas nedēļas, līdz atkal vajadzēja uzpildīt benzīnu. Mēs tobrīd atgriezāmies no viesošanās vietējās dzir­navās, kur tikām apciemojuši Čalmondelija draugu melderi. Šis jaukais cilvēks, liels Čalmondelija cienītājs, allaž pacienāja mūs ar svaigu tēju; mēs mēdzām sēdēt rindā virs aizsprosta, vērot garām peldošās ūdensvistiņas, malkot tēju un nodoties pārdo­mām. Pa ceļam no tējas dzeršanas es ievēroju, ka benzīns moto­ciklā gandrīz beidzies, tāpēc nogriezos uz garāžas pusi.

Pļāpādams ar garāžas īpašnieku, es pamanīju, ka viņš pār­steigts blenž man pāri plecam. Es aši pagriezos, lai redzētu, kādas blēņas pērtiķis dara. Ieraudzīju, ka Čalmondelijs no bla- kusvāģa pārrāpies uz sēdekli un aizrautīgi cenšas noskrūvēt benzīna tvertnes vāciņu. Tas nudien bija ievērojams atmiņas spēju paraugdemonstrējums. Pirmkārt, viņš tikai vienu reizi bija redzējis, kā tiek uzpildīts benzīns, turklāt tas bija noticis pirms divām nedēļām. Otrkārt, viņš no daudzveidīgajām Lam- bretta detaļām bija pratis atrast vajadzīgo. Mani tas pārsteidza gandrīz tikpat ļoti kā garāžas īpašnieku.

Taču gadījums, kad Čalmondelijs mani visvairāk pārsteidza ne tikai ar atmiņu, bet arī ar novērošanas spējām, bija saistībā ar mūsu viesošanos Londonā - vispirms, lai uzstātos televīzijā, pēc tam, lai nolasītu lekciju. Māsa aizveda mūs uz Londonu; Čalmondelijs brauciena laikā sēdēja man klēpī un ar interesi vēroja garāmslīdošo ainavu. Kad bijām nobraukuši apmēram pusi ceļa, es ierosināju apstāties un iedzert. Ceļojot kopā ar Čalmondeliju, jābūt īpaši piesardzīgiem krodziņu izvēlē, jo ne katrs krodzinieks ar prieku uzņems savā iestādē šimpanzi. Beigu beigās mēs atradām mājīga izskata bāru un piestājām. Mums par atvieglojumu un Čalmondelijam par prieku, bāra īpašniece bija liela dzīvnieku mīļotāja, un viņa un Čalmonde­lijs tūlīt pat viens otram iepatikās. Viņam ļāva starp galdiņiem paspēlēt "sunīšus", līdz ūkai pielēja ar apelsīnu sulu un saba­roja ar kartupeļu čipsiem, pat atļāva uzrāpties uz bāra letes un nodejot kara deju kāju piesitienu un kareivīgu saucienu pavadībā. Abi tik cieši sadraudzējās, ka Čalmondelijs nepavi­sam negribēja doties prom. Ja Čalmondelijs būtu Karaliskā Automoto kluba inspektors, viņš šim krodziņam piešķirtu div­padsmit zvaigznītes.

Trīs mēnešus vēlāk es paņēmu Čalmondeliju līdzi, doda­mies lasīt lekciju. Es jau biju aizmirsis par krodziņu, kur viņš bija tik jauki izklaidējies, jo tostarp bijām viesojušies daudzās citās iestādēs, kur Čalmondelijs ari tika laipni uzņemts. Brau­ciena laikā Čalmondelijs, kā parasti, sēdēja man klēpī un pēkšņi sāka nemierīgi dīdīties. Sākumā es nodomāju, ka viņš pamanī­jis govju ganāmpulku vai zirgu, jo šie dzīvnieki izraisīja viņā dzīvu interesi, taču nevienu tuvumā neredzēja. Čalmondelijs lēkāja arvien enerģiskāk, līdz sāka ūjināt. Es joprojām nesa­pratu, par ko viņš tā satraucas. Visbeidzot ūjināšana pārauga spalgos crescendo saucienos; auto iegriezās ceļa līkumā, un ap­mēram simt jardus tālāk parādījās viņa iemīļotais krodziņš. Tātad viņš bija pazinis lauku apvidu un atmiņā saistījis to ar krodziņā jauki pavadīto laiku - tādas prāta spējas vēl neviens dzīvnieks nebija uzrādījis. Gan mana māsa, gan es pats bijām tik pārsteigti, ka labprāt apstājāmies, lai iedzertu un ļautu Čal- mondelijam atjaunot pazīšanos ar draudzīgo krodzinieci, kas patiesi priecājās par šo tikšanos.

Tostarp es turpināju cīņu par zoodārza atrašanās vietu, taču cerības šķita ar katru dienu sarūkam. No Dž. Dž. Allena veikala kolekciju, protams, nācās aizvākt, taču vēlāk mums palīgā nāca Peintonas zoodārzs. Mums ārkārtīgi laipni tika atļauts izvietot savu kolekciju zoodārza teritorijā, kamēr atradīsim paši savu vietu. Taču, kā jau minēju, šāda iespēja likās aizvien bezcerīgāka. Atkārtojās tas pats vecais stāsts. Brīdī, kad projekts tikko uzsākts un palīdzība ir visvairāk nepieciešama, neviens neizrāda inicia­tīvu. Vienīgā iespēja ir visu paveikt saviem spēkiem. Un vēlāk, kad pasākums guvis panākumus, tie paši cilvēki, kas iepriekš nav gribējuši par projektu ne dzirdēt, pēkšņi kļūst par labāka­jiem draugiem un piedāvā visu iespējamo palīdzību.

- Kaut kur taču jābūt saprātīgai pašvaldībai, - Džekija kādu vakaru teica, kad bijām nolīkuši pār Britānijas salu karti.

- Šaubos, - es drūmi atteicu, - un arī šaubos, vai man pie­tiks spēka vēl vienam cīniņam ar mēriem un ierēdņiem. Nē, mums vienkārši pašiem jāatrod vieta un viss jāpaveic saviem spēkiem.

- Bet tev nāksies izņemt atļauju, - Džekija aizrādīja. - Pa­stāv taču pilsētu un lauku apbūves plāni.

Es nodrebēju.

- Šķiet, ka vienīgā iespēja ir doties uz kādu nomaļu vietu kaut kur Vestindijas salās, - es teicu. - Tur cilvēki vēl nav tik bries­mīgas birokrātijas pārņemti.

Džekija nogrūda Čalmondeliju Sentdžonu no tās kartes da­ļas, kuru tobrīd pētīja.

- Kā būtu ar Normandijas salām? - viņa pēkšņi ievaicājās.

- Ko tu gribi teikt?

- Gribu teikt, ka tur ir iecienītas tūrisma vietas un teicams klimats.

- Jā, vieta lieliska, bet mēs tur nevienu nepazīstam, - es aiz­rādīju, - un šādos gadījumos ir vajadzīgs kāds vietējais, kas pa­līdz ar padomu.

- Jā, - Džekija negribīgi piekrita, - laikam jau tev taisnība.

Tā mēs nelabprāt (jo doma par zoodārzu uz salas man ļoti

patika) aizmirsām par Normandijas salām. Taču tikai pāris ne­dēļu vēlāk, kad man Londonā gadījās apspriest sava zoodārza ideju ar Rūpertu Hārtu-Deivisu, pēkšņi tumsībā atspīdēja gais­mas stars. Es atzinos Rūpertam, ka izredzes kļūt par sava zoo­dārza īpašnieku kļuvušas tik niecīgas, ka gandrīz esmu gatavs no idejas atteikties. Ieminējos, ka esam apsvēruši Normandijas salas, bet tur mums nav neviena paziņas, kas varētu palīdzēt. Rūperts izslējās krēslā un gluži kā burvju mākslinieks, kas ne­vērīgi izvelk no cepures trusīti, pēkšņi paziņoja, ka viņam (ja kādu interesētu viņa padoms) esot lieliski kontakti Normandi­jas salās; vēl vairāk, viņš pazīstot cilvēku, kas tur pavadījis visu mūžu un labprāt mums palīdzētu. Šis cilvēks esot majors

Freizers, un tajā pašā vakarā es viņam piezvanīju. Majors Frei- zers man tūlīt iepatikās, jo nepavisam nelikās pārsteigts, ka pil­nīgs svešinieks zvana un lūdz palīdzību atrast vietu zoodārza dibināšanai. Viņš ierosināja man un Džekijai atlidot pie viņa uz Džērsiju, viņš izrādīšot mums salu un sniegšot visu iespē­jamo informāciju. Mēs nekavējoties sākām rīkoties.

Tā nu mēs aizlidojām uz Džērsiju. Lidmašīnai nosēžoties, sala ar tās sīciņajiem lauciņiem koši zilās jūras krastā izskatījās pēc rotaļu kontinenta. Patīkami izroboto krasta līniju šur tur pārtrauca līdzenas pludmales, pret kurām šļācās viļņu kruzuļi. Kad izkāpām uz asfaltētā lidlauka, gaiss likās siltāks un saule košāka. Es tūlīt pat jutos mundrāks.

Stāvvietā mūs sagaidīja Hjū Freizers. Viņš bija slaids gara auguma vīrs, mīksta filca platmale bija uzmaukta tik dziļi uz pieres, ka mala gandrīz balstījās uz ērgļa deguna. Viņa zilajās acīs dzirkstīja jautrība, kamēr viņš mūs savā mašīnā veda no lidostas. Braucām cauri salas galvaspilsētai Sentheljērai, kas pēc izskata atgādināja palielu Anglijas pilsētu ar tirgus laukumu, un bija mazliet dīvaini krustcelēs ieraudzīt baltā uzvalkā un baltā ķiverē tērptu policistu regulējam satiksmi. Šis skats tūlīt pat piešķīra apkārtnei tropisku noskaņu. Mēs izbraucām cauri pil­sētai un tālāk devāmies pa šauru ceļu starp stāvām kraujām, pār kuru nolīkuši koku zari veidoja tādu kā zaļu tuneli. Apkār­tējā ainava ar tās sarkano augsni un lekno, zaļo zāli man ļoti atgādināja Devonu, taču viss izskatījās daudz mazāks - mazi lauciņi, šauras, kokiem aizaugušas ielejas, un mazas, no Džēr­sijas brīnišķīgā granīta būvētas mājiņas, kas saules staros at­mirdz tūkstoškrāsu toņos. Tad mēs nogriezāmies no galvenā ceļa, turpinājām braucienu pa garu aleju, līdz pēkšņi mūsu priekšā iznira Hjū māja - Les Augrēs muiža.

Muižai bija burta E forma bez vidējās svītriņas; galvenā ēka veidoja burta statenisko svītru, bet tai piekļāvušies spārni - augšējo un apakšējo svītru, to galā bija masīvas akmens arkas, caur kurām varēja iekļūt pagalmā. Brīnišķīgās arkas, tāpat kā pārējā celtne, bija būvētas apmēram 1660. gadā no skaistā vie­tējā granīta. Hjū mums ar izcilu lepnumu izrādīja savas mājas, seno sidra spiedi un govju kūtis, dārzu ar augsto mūri, mazo ezeriņu ar meldriem apaugušiem krastiem, applūdušās pļavas ar mazajiem strautiņiem. Visbeidzot mēs cauri brīnišķīgajām arkām lēni iesoļojām atpakaļ saules pielietajā pagalmā.

- Vai ziniet, Hjū, te ir brīnišķīgi, - es teicu.

- Jā, te ir jauki… domāju, ka šī ir viena no skaistākajām muižām visā salā, - Hjū atteica.

Es pagriezos pret Džekiju.

- Vai te nebūtu lieliska vieta mūsu zoodārzam? - es ievai­cājos.

- Būtu gan, - Džekija piekrita.

Hjū brīdi vēroja mani.

- Vai jūs runājat nopietni? - viņš vaicāja.

- Nu, vispār jau es jokoju, bet vieta tiešām būtu lieliska. Kāpēc vaicājat? - es jautāju.

- Ziniet, - Hjū domīgi ierunājās, - esmu atklājis, ka muižas uzturēšana man izmaksā pārāk dārgi, un vēlos pārcelties uz kontinentu. Vai jūs vēlētos šo vietu īrēt?

- Vai es vēlētos? - pārvaicāju. - Ja vien man būtu tāda ie­spēja!

- Ienāciet, mīļo zēn, un mēs visu apspriedīsim, - Hjū teica un man pa priekšu aizsoļoja pāri pagalmam.

Tā pēc veselu gadu ilgas, vilšanās pilnas cīņas ar pašvaldībām un citām varas iestādēm es nonācu Džērsijā un jau stundu pēc nolaišanās lidostā biju atradis savu zoodārzu.