Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "BAFUTAS PĒDDZIŅI"

Man vienmēr ļoti patikuši krupji, kurus uzskatīju par klu­siem, pieklājīgiem radījumiem ar viņiem vien raksturīgu šarmu; krupjiem nepiemīt varžu trakā aizkaitināmība un lem- pīgums, tie nekampj gaisu un neizskatās mikli kā vardes. Taču, iekams biju saticies ar šo pāri, vienmēr tiku uzskatījis, ka visi krupji ir praktiski vienādi - kaut krietni vien atšķirīgi krāsas un ķermeņa uzbūves ziņā, tomēr, ja runājam par personību, - iepazinis vienu krupi, cilvēks var uzskatīt, ka pazīst visus. Taču drīz vien es atklāju, ka šo divu abinieku personības ir tik spēcī­gas, ka tos gandrīz varētu uzskatīt par zīdītājiem.

Šos krupjus dēvē par sauslapas krupjiem, jo īpatnējais krēm- krāsas zīmējums uz to mugurām gan pēc krāsas, gan formas precīzi atgādina sausu, sapluinītu lapu. Kad krupis sastindzis tup uz zemes mežā, tas nevainojami iekļaujas apkārtējā ainavā, un tādēļ arī ticis pie sava angliskā nosaukuma; radījuma zināt­niskais nosaukums ir "uzacu krupis", kas latīniski skan vēl trā- pīgāk - Bufo superciliarus, un no pirmā acu uzmetiena saus- lapis nudien izskatās izcili augstprātīgs [8] . Āda virs lielajām acīm uzrāvusies divos uzkalniņos, tādējādi izskatās, ka dzīv­nieks izteikti sardoniskā manierē sacēlis uzacis. Ārkārtīgi platā mute ar mazliet nošļukušajiem kaktiņiem vēl vairāk papildina aristokrātiskas iedomības iespaidu un piešķir krupim tādu viegli nicīgu sejas izteiksmi, kādu es dzīvnieku pasaulē esmu redzējis vēl vienīgi kamielim. Ja ievēro arī lēno, grīļīgo gaitu un paradumu ik pēc diviem vai trim soļiem attupties un cieši vēr­ties ar līdzcietīgu nicinājumu sejā, tad pārņem pārliecība, ka vēl lielāks augstprātības iemiesojums nav iedomājams.

Mani sauslapas krupji tupēja groza dibenā viens otram līdzās sausas zāles midziņā un iznīcinošā riebumā blenza aug­šup uz mani. Es pagāzu grozu uz sāniem, un abi ļodzīgi izčāpoja uz grīdas, izskatīdamies sašutuši un lepni kā pāris lordmēru, kas nejauši ieslodzīti publiskā atejā. Viņi aizvilkās apmēram trīs pēdas tālāk un tad, šīs piepūles acīmredzami nogurdināti, attu- pās un ņēmās kampt gaisu. Kādas desmit minūtes abi mani cieši vēroja, kā likās, aizvien pieaugošā riebumā. Tad viens no viņiem aizčāpoja uz citu pusi un attupās pie galda kājas, acīm­redzot uzskatīdams to par koka stumbru. Otrs turpināja blenzt uz mani un pēc rūpīgām pārdomām izvēma pussagremotu sienāzi un divus naktstauriņus, tādējādi nodemonstrēdams, ka vairs zemāk novērtēt mani nav iespējams. Uzmetis man vēl vienu sarūgtinājuma un pārmetuma pilnu skatienu, viņš aizļe- patoja pie sava biedra.

Tā kā man nebija krupjiem piemērota būra, abi sauslapji pirmās pāris dienas pavadīja, ieslodzīti manā guļamistabā, lēni un sapņaini klaiņoja apkārt pa grīdu vai kā transā iegrimuši tupēja zem manas gultas, kā arī ar savām izdarībām sagādāja man nebeidzamu uzjautrinājumu. Kad biju pavadījis kopā ar saviem tuklajiem istabas biedriem pāris stundu, es atklāju, ka esmu spriedis par viņiem pilnīgi aplami, jo krupji nemaz ne­bija tie uzpūtīgi, iedomīgie radījumi, par kādiem izlikās. Patie­sībā abi bija gaužām kautrīgi un viegli apmulsināmi kustoņi bez kādas pašcieņas; šķita, ka viņus nomoka dziļi, nedziedi­nāmi kompleksi un vīzdegunīgā izturēšanās ir tikai poza, ar ku­ras palīdzību noslēpt pasaulei apkaunojošo patiesību - tuklo personību pilnīgo paļāvības trūkumu. Es to atklāju gluži ne­jauši jau krupju ierašanās naktī. Es aprakstīju piezīmju grā­matā to krāsu; paši krupji tostarp tupēja uz grīdas man pie kājām un, spriežot pēc sejas izteiksmes, sacerēja savas biogrā­fijas aprakstu pēru reģistram. Vēlēdamies ciešāk aplūkot krupju pakaļdaļu, es noliecos, ar rādāmo pirkstu un īkšķi satvēru vienu no viņiem zem padusēm un pacēlu gaisā tā, ka krupis bija spiests karāties pilnīgi necienīgā pozā. Viņš pauda sašutumu par šādu izturēšanos ar skaļu, aizkaitinātu kvarkstienu un ņē­mās spārdīties ar resnajām pakaļkājām, taču es viņu turēju stingri, tā ka krupim nekas cits neatlika, kā karāties un ļaut, lai izpētu viņa ziemeļgalu. Kad beidzot noliku krupi uz grīdas līdzās biedram, dzīvniekā bija notikusi neticama pārvērtība. Aristokrātiskā izteiksme bija nozudusi, abinieks tagad izska­tījās saplacis un pazemīgs. Viņš pieplaka pie zemes un nervozi mirkšķināja lielās acis, kamēr sejā parādījās skumīga, kaunīga izteiksme. Izskatījās, ka viņš ir tuvu asarām. Pārvērtība bija tik pēkšņa un pilnīgi neticama, ka es jutos vainīgs par šāda apkau­nojuma izraisīšanu. Lai jel kaut kā izlabotu situāciju, es pacēlu gaisā arī otru krupi un ļāvu tam brīdi karāties man pirkstos, un arī tas, atgriezies uz grīdas, pilnībā bija zaudējis pašcieņu un izskatījās tikpat pazemīgs un samulsis. Abi šķita tik nomākti un nožēlojami, ka mani pārņēma jautrība, taču necieņas pil­nos smieklus jūtīgās dvēseles vairs nespēja izturēt: krupji aši aiztenterēja un veselu pusstundu slēpās zem galda. Taču nu es biju atklājis krupju noslēpumu un spēju tos vienā mirklī atvē­sināt, ja viņu uzpūtība sakāpa pārāk augstu, - pietika viegli uz­sist tiem ar pirkstu pa degunu, un abi sauslapji pieplaka pie grīdas, izskatīdamies vainīgi un gandrīz piesarkuši, un lūdzoši vērās man acīs.

Es saviem sauslapas krupjiem darināju lielisku būri, un viņi tajā itin laimīgi iekārtojās; tomēr veselības uzturēšanas nolūkos es tiem katru dienu ļāvu izstaigāties dārzā. Kolekcijai pieaugot, es atklāju, ka nevaru atļauties stāvēt un pacietīgi gaidīt, kamēr mani zilasiņu aristokrāti saelposies svaigu gaisu, tādēļ biju spiests, krupjiem par sašutumu, pastaigas pārtraukt. Taču tad kādu dienu es atradu sargu, kuram varēju krupjus bez raizēm uzticēt, kamēr pats nododos darbiem. Sargs nebija neviens cits kā Patas pērtiķīte Pavlova.

Pavlova bija ārkārtīgi rāms un maigs radījums, kas dzīvi interesējās par visu, kas notika apkārt. Kad pirmo reizi izlaidu krupjus pastaigā viņas tuvumā, Pavlova izskatījās aizgrābta un nostājās uz pakaļkājām, izstiepusi kaklu, lai spētu labāk izsekot ar acīm abu krupju cieņas pilnajai pastaigai pāri laukumam. Kad desmit minūtes vēlāk aizgāju pārbaudīt, kā krupjiem klā­jas, es ieraudzīju abus klaiņojam turpat līdzās Pavlovai. Pērti­ķīte tupēja starp abiem, maigi viņus glāstīja un pārsteigumā un sajūsmā skaļi murrāja. Krupji izskatījās ārkārtīgi smieklīgi un pašapmierināti, viņi tupēja nekustīgi un nepārprotami glai­moti izbaudīja mierinošos glāstus.

Kopš tās dienas es vienmēr noliku krupjus Pavlovas tu­vumā, un pērtiķīte abus pieskatīja. Viņa tos vēroja, reizumis sajūsmā iekliegdamās, un maigi glāstīja, līdz krupji iekrita tādā kā transā. Ja viņi aizklīda pārāk tālu un bīstami pietuvojās bie­zajam pamežam nometnes malā, Pavlova ārkārtīgi satraucās un ar skaļiem, spiedzīgiem saucieniem darīja man zināmu, ka uzraugāmie aizbēguši; tādos brīžos es steidzos palīgā un atnesu bēgļus atpakaļ. Kādu dienu Pavlova ņēmās klaigāt, kad abi krupji bija aizklīduši pārāk tālu, taču es viņu nedzirdēju; kad vēlāk atgriezos nometnē, Pavlova histēriski lēkāja saites galā un mežonīgi kliedza, bet sauslapji nekur nebija redzami. Es atsēju Pavlovu, viņa tūlīt pat aizveda mani uz krūmu biežņu nomet­nes malā, kur drīz vien atrada abus bēgļus un metās tiem klāt, priekā skaļi murrādama.

Pavlova nudien ļoti iemīļoja resnos krupjus, un bija aizkus­tinoši vērot, ar kādu sajūsmu viņa tos katru rītu sagaidīja, maigi glāstīja un pliķēja, un cik ļoti satraucās, kad tie aizklīda pārāk tālu. Viņa gan nekādi nevarēja saprast, kāpēc krupji nav klāti ar kažoku, kā tas pērtiķim pieklātos. Savilkusi mazo, melno ģīmīti bažīgā izteiksmē, viņa taustīja krupju gludo ādu ar pirk­stiem, cenzdamās izšķirstīt neesošo spalvu, reizumis noliecās un domīgi laizīja abinieku muguras. Visbeidzot viņa pārtrauca bažīties par spalvas trūkumu un izturējās pret abiem tikpat maigi un sirsnīgi, kā būtu izturējusies pret pašas bērniem. Arī sauslapji savā īpatnējā veidā šķita pieķērušies Pavlovai, kaut arī reizumis viņa krupjus saniknoja, pazemojot to cieņu. Atceros, kādu rītu es abus biju nomazgājis (krupjiem vanna ļoti pa­tika), un, čāpojot pāri nometnes teritorijai, pie mitrajiem pun­čiem bija pielipuši netīrumi un sīki žagariņi. Pavlovai tas nepatika, jo viņa vēlējās savus aizbilstamos uzturēt tīrus un glītus. Es ieraudzīju viņu tupam piesaulītē, ar kājām atbalstīju­šos uz viena krupja muguras kā kājsoliņa, otrs krupis tostarp pavisam necienīgā kārtā karājās viņai rokā. Krupim lēni grie­žoties riņķī, Pavlova svinīgi nolasīja tā vēderiņam pieķērušos gružus un bez mitas spiedzīgi trallināja, kā sarunādamās. Kad viena krupja puncis bija apstrādāts, Pavlova nolika to zemē, kur tas sadrūmis palika tupam, un pacēla gaisā viņa biedru un lika pārciest to pašu necienīgo procedūru. Kad Pavlova bija lī­dzās, nabaga sauslapjiem nekādi neizdevās demonstrēt pom­pozo vīzdegunību.

Beidzot pienāca lielā zāles vākšanas diena. Jau pirms ausmas, kad zvaigznes tikko sāka izdzist, vēl pirms ciemata jaunākie un enerģiskākie gailēni iemēģināja balsi, mani pamodināja mazu bundžiņu klusā rībināšana, smiekli, spalgu balsu čalas un basu kāju švīksti uz putekļainā ceļa mājas priekšā. Es gulēju gultā un klausījos šajās skaņās, līdz ārpusē jaunā diena iekrāsoja debesis iezaļganas; tad es izgāju verandā paskatīties, kas notiek.

Kalni visapkārt Bafutai blāvajā rīta gaismā izskatījās gaiši violeti un pelēcīgi, bet ielejās, kur vēl valdīja nakts, - tumši violeti un melni. Debesis izskatījās krāšņi - rietumos melnas un pēdējām mirdzošajām zvaigznēm rotātas, man virs galvas - nefrītzaļas, bet kalnu austrumu robos - blāvi zilas kā zivju dze- nītis. Es atbalstījos pret verandas bugenvileju un to ķieģeļsar- kano ziedu segas klāto sienu un raudzījos lejup pa garajām kāpnēm, kas veda tālāk uz ceļu un tālāk Fona pagalmā. Ļaudis pa ceļu no abām pusēm nāca nemitīgā straumē, tie smējās, sarunājās un, iedvesmas pārņemti, rībināja mazas bundžiņas. Uz pleciem visi nesa garas nūjas, kuru galos ar vīteņaugiem bija piesietas lielas, koniskas siena gubas. Bērni tecēja līdzās, nesdami tievākos kociņos piesietas mazākas ķīpas. Visi devās garām Fona pagalma velvētajiem vārtiem un nokrāva siena gubas lielās kaudzēs zem kokiem ceļmalā. Pēcāk viņi cauri ar­kai iegāja pagalmā un tur čalodami sastājās grupiņās; lāgiem tie uz bungām un flautas uzspēlēja mazu dziesmiņu, un tādos brīžos ļaudis, kājas švīkstinādami, laidās dejā; pārējie sita plaukstas un sajūsmā klaigāja. Tas bija laimīgs, sajūsmināts un dedzīgs ļaužu pūlis.

Ap to laiku, kad biju paēdis brokastis, siena kaudzes ceļma- lās bija izaugušas milzu augstas un bīstami ļodzījās ik reizi, kad tām tika pievienoti jauni nesumi; pagalms nu bija melns no cilvēkiem, ļaudis piepildīja arī arku un vēl palika ārpusē uz ceļa. Gaisā virmoja čalas, agrāk atnākušie sveicināja jaunpienā- cējus un vilka tos uz zoba par slinkuma lāpīšanu. Bērni, spalgi smiedamies, dzenāja cits citu, izkāmējušu, netīru suņu bari lēkāja danceniski un priecīgi, aizrautīgi vaukšķēja. Es nokāpu lejup septiņdesmit piecus pakāpienus, lai pievienotos pūlim, un jutos priecīgi pagodināts, kad ļaudis no manis nevairījās, bet gan sveica manu parādīšanos ar ašiem, laipniem smaidiem, kas priekā tūlīt pletās varen plati, kad es viņus uzrunāju pidžin- valodā. Visbeidzot es ērti iekārtojos ceļmalā augoša ražena, koši sarkaniem ziediem piebirdināta un kukaiņu sanoņas pieduci- nāta hibisku krūma paēnā. Drīz vien man apkārt sapulcējās bērni un jaunieši un klusēdami vēroja, kā es sēžu, smēķēju un nolūkojos garām plūstošajā, košajā ļaužu pūlī. Galu galā mani īstenībā atgrieza Bens, kas aizelsies piesteidzās un pārmetošā tonī aizrādīja, ka pusdienu laiks sen garām un ka pavāra paga­tavotie gardumi nepārprotami būšot pagalam. Es negribīgi pa­metu savus apbrīnotājus (visi pieklājīgi piecēlās kājās un pakra­tīja man roku) un sekoju ērcīgajam Benam atpakaļ namā.

Paēdis vēlreiz atgriezos savā novērošanas punktā zem hi- biska un turpināju nemitīgā straumē garām plūstošo Bafutas iedzīvotāju antropoloģiskos pētījumus. Šķita, ka rīta pusē biju vērojis vienkāršo darba cilvēku ierašanos. Šie cilvēki parasti bija ģērbušies uzkrītoši košās, cieši ap gurniem apsietās sarongās; sievietes bija tērpušās līdzīgi, tikai dažām pavisam vecām sie­vām vienīgais apģērbs bija ap gurniem apsieta netīra ādas skranda. Es spriedu, ka šādi acīmredzot izskatās tradicionālais vietējo apģērbs, kamēr saronga bija kaut kas modernāks. Lie­lākā daļa veco sievu smēķēja pīpes - nevis īsas un strupas, kā­das tiku redzējis zemienes ciltīs, bet garas un slaidas, no ilgas lietošanas nomelnējušas, līdzīgas veclaicīgajām māla pīpēm. Šādi ģērbās Bafutas iedzīvotāju zemākais slānis. Pēcpusdienā sāka ierasties padomnieki, cilšu vadoņi un citi ievērojami ļau­dis, kurus nekādi nevarēja sajaukt ar vienkāršo tautu. Šiem cil­vēkiem mugurā bija gari, brīvi krītoši talāri spilgtās krāsās, staigājot tie čaukstēja un vizēja, bet galvā viņiem bija mazas, plakanas, sarežģītiem krāsainiem rakstiem izšūtas cepurītes, kādas biju ievērojis jau iepriekš. Daži vīri nesa garus, slaidus tumši brūna koka zižļus, ko klāja apbrīnojami smalki grie­zuma raksti. Visi bija pusmūža vai vecāka gadagājuma vīri, kas nepārprotami lepojās ar savu ievērojamo stāvokli sabiedrībā, un visi viņi mani svinīgi sveicināja, pakratīja man roku un vai­rākas reizes ļoti nopietni teica "Laipni lūdzam". Aristokrātijas pārstāvju bija daudz, un ar savu izskatu tie piešķīra procesijai lielisku nokrāsu. Dodamies atpakaļ uz māju dzert tēju, es mirkli apstājos kāpņu augšgalā un pavēros lejup uz milzīgo pagalmu; ļaužu tur bija tik daudz un tie tik cieši sablīvējušies, ka sarkano zemi vispār nevarēja saskatīt, ja neņem vērā mazus laukumiņus, ko bija izbrīvējuši dejotāji, griezdami jokainās pi­ruetes. Šur un tur pūlī vidēja vecajo krāsainie uzsvārči, atgādi­not melnā dobē šur tur sastādītas košas puķes.

Pievakarē es, iespiedies pūļa pašā biezumā, centos fotogra­fēt, iekams kļuva pārāk tumšs, un tobrīd man līdzās parādījās kāds krāšņi ģērbts stāvs. Viņa talārs vizēja fuksīnsarkanos, zel­tainos un zaļos toņos; vienā rokā virs turēja garu ādas pātagu. Vīrs stādījās priekšā kā Fona ziņnesis un teicās aizvest mani pie Fona uz zāles ievākšanas svinībām, ja es vēlētos sekot. Es steig­šus ielādēju fotoaparātā jaunu filmiņu un sekoju ziņnesim, ar apbrīnu vērodams, cik vienkārši, taču efektīvi viņš izlauž ceļu cauri pūļa biežņai - uzšaujot ar pātagu pa plikajiem dibeniem, kuru visapkārt bija tik daudz. Pārsteigts secināju, ka neviens šādu apiešanos neņem ļaunā, bet gan sāk klaigāt tēlotās bailēs un grūstīdamies metas pie malas, vienlaikus sajūsmā smieda­mies. Ziņnesis aizveda mani pāri visam lielajam pagalmam, cauri vārtu arkai, tālāk pa šauru gaiteni un cauri vēl kādiem vārtiem, līdz mēs nonācām sīciņu pagalmiņu un gaitenīšu biežņā. Labirints izskatījās ļoti sarežģīts, taču ziņnesis zināja īsto ceļu un līču loču virzījās uz priekšu cauri pagalmiem un pa gaiteņiem, augšup lejup pa mazām kāpnēm, līdz beidzot cauri apdrupušai arkai mēs nonācām iegarenā, apmēram ceturtdaļ- akru lielā, sarkanu ķieģeļu mūra ieskautā pagalmā. Vienā pa­galma galā auga milzīgs mango koks, ap kura gludo stumbru lokā bija uzbūvēts paaugstinājums. Uz paaugstinājuma atradās liels, bagātīgiem kokgriezumiem rotāts krēsls, kurā sēdēja Ba- futas Fons.

Viņa tērps bija tik apbrīnojami košs, ka pirmajā brīdī es Fonu pat nepazinu. Brīnišķīgais, debeszilais talārs bija skaisti izšūts sarkaniem, dzelteniem un baltiem rakstiem. Fonam galvā bija sarkana konusveida filca cepure, bagātīgi apšūta ar ziloņa astes spalvām. No attāluma izskatījās, ka viņam galvā uzlikta konusveida siena kaudze. Vienā rokā Fons turēja slotiņu mušu atgaiņāšanai, kuras rokturis bija darināts no smalki grebta koka, bet biezā, zīdainā spalvu daļa - no kolobusa garās, meln­baltās astes. Ārkārtīgi iespaidīgo skatu mazliet bojāja Fona kājas: tās balstījās uz turpat priekšā novietota milzīga, no ve­cuma nomelnējuša un nodzeltējuša ziloņa ilkņa, un bija tērp­tas ļoti šmaugās, raibās kurpēs, virs kurām vīdēja nefrītzaļu zeķu augšmala.

Kad Fons bija pakratījis manu roku un nopietni apvaicājies par manu pašsajūtu, tika atnests krēsls un es apsēdos valdnie­kam līdzās. Visgarām pagalma mūrim bija satupušies visdažā­dākie padomnieki, virsaiši un viņu puskailās sievas un dzēra no griezumiem rotātiem govju ragiem. Vīriešu daudzkrāsainie tērpi brīnišķīgi izcēlās pret sarkano mūri. Pa kreisi no Fona sē­dekļa atradās liela kaudze melnu kalabasu ar zaļu lapu aizbāž­ņiem - tajos atradās mimbo jeb palmu vīns, Kamerūnas paras­tākais dzēriens. Viena no Fona sievām pasniedza man glāzi, tad pacēla kalabasu, izvilka aizbāzni un ielēja nedaudz mimbo Fona izstieptajā saujā. Fons brīdi domīgi skalināja dzērienu mutē, tad izspļāva un papurināja galvu. Ar tādu pašu rezultātu tika pārbaudīts vēl viena kalabasa saturs, tad vēl un vēl viens. Visbeidzot tika izraudzīts kalabass ar pietiekami labu mimbo, lai Fons vēlētos to iedzert kopā ar mani, un meitene piepildīja manu glāzi. Mimbo izskatās pēc pamatīgi atšķaidīta piena un garšo pēc vieglas, mazliet ieskābas limonādes, taču šis iespaids ir mānīgs. īsti labs mimbo pēc garšas liekas pavisam nekaitīgs un mudina dzert vēl un vēl, līdz pēkšņi baudītājs saprot, ka dzēriens nebūt nav tik nevainīgs. Es nogaršoju vīnu savā glāzē un atzinīgi nošmaukstināju lūpas, uzteikdams Fona izvēlēto kvalitāti. Ievēroju, ka visi padomnieki un virsaiši dzer no govs ragu kausiem, bet pats Fons sūc savu mimbo no lieliski nopu­lēta un griezumiem izrotāta bifeļa raga. Mēs sēdējām, pļāpā­jām un pamazām tukšojām kalabasus, līdz bija gandrīz pilnīgi satumsis.

Beidzot Fons nosprieda, ka pienācis īstais brīdis pacienāt sapulcējušos tautu. Mēs piecēlāmies un devāmies pāri pagal­mam; citi klātesošie, sastājušies divās rindās, klanījās, vīrieši ritmiski sita plaukstas, bet sievietes spalgi kliedza, turēdamas plaukstas priekšā mutei un viegli plikšķinādamas ar tām pa lū­pām - līdz šim biju uzskatījis, ka šādas skaņas raksturīgas vie­nīgi indiāņiem. Mēs izgājām cauri daudzām durvīm, gaite­ņiem un sīkiem pagalmiņiem; procesija mums sekoja, jopro­jām plaukšķinādama un klaigādama. Kad mēs cauri arkai ienācām galvenajā pagalmā, tur sacēlās apdullinoša sajūsmas saucienu vētra, kuru papildināja plaukšķināšana un bungu rī- bināšana. Juceklīgo gaviļu troksnī mēs ar Fonu aizsoļojām gar mūri līdz Fona tronim, kas bija novietots uz leoparda ādas. Mēs apsēdāmies, Fons pamāja ar roku, un dzīres varēja sākties.

Cauri arkai šķietami nebeidzamā straumē nāca jaunekļi - gandrīz kaili, ja neskaita niecīgus gurnu apsējus - un nesa uz spīdīgajiem, muskuļotajiem pleciem visdažādākos ēdienus. Tur bija kalabasi ar palmu vīnu un kukurūzas alu, milzīgi zaļu un zeltaini dzeltenu plantānu un banānu ķekari, visdažādākā gaļa - niedru žurkas, mangusti, sikspārņi un antilopes, pērtiķi un prāvi pitona gaļas gabali, rūpīgi nožāvēti un uzsprausti uz bambusa iesmiem. Vēl bija kaltētas zivis, kaltētas garneles un svaigi krabji, koši sarkani un zaļi pipari, mango, apelsīni, pa- paijas, ananasi, kokosrieksti, manioka un saldie kartupeļi. Ka­mēr šis milzīgais barības daudzums tika dalīts, Fons apsveica virsaišus un padomniekus. Katrs no viņiem nostājās valdnieka priekšā, dziļi paklanījās un trīs reizes sasita plaukstas. Fons īsi, majestātiski pamāja ar galvu, un vīrs atmuguriski atkāpās. Ja kāds vēlējās Fonam ko teikt, to vajadzēja darīt caur taurītē sa­liktām plaukstām.

Ap to laiku es jau biju sadzēries pamatīgi daudz mimbo un jutos vēl labvēlīgāks nekā citkārt; šķita, ka Fons jūtas tāpat. Viņš izrēca kādu pavēli, un, man par šausmām, tika atnests galds ar divām glāzēm un pudeli franču ražojuma džina, kādu nekad vēl nebiju dzēris un arī nekāroju. Fons ielēja glāzē džinu trīs collu augstumā un pasniedza man. Es smaidīju un centos iz­skatīties pēc cilvēka, kas to vien kāro, kā krietni daudz neatšķai­dīta džina. Es to piesardzīgi paostīju un atklāju, ka dzēriens ož uz mata kā izsmalcināta petroleja. Nospriedu, ka tādu dau­dzumu neatšķaidīta džina lejā nedabūšu, tāpēc palūdzu Fonam ūdeni. Fons norēca vēl kādu pavēli, un viena no sievām aši pie­skrēja, nesdama rokā pudeli Angostūras rūgtā.

- Rūgtais! - Fons lepni paziņoja, ieliedams apmēram divas tējkarotes manā glāzē. - Tev garšo džins ar rūgtais?

- Jā, - es vārgi pasmaidīju, - man garšo džins ar rūgtais.

Pirmais malks gandrīz izsvilināja man rīkli: garša bija kā

visriebīgākajam jēlspirtam, kādu man jebkad nācies nogaršot. Pat Fons, kurš, kā šķita, par šādiem sīkumiem lieki nesatrau­cās, pēc pirmā malka aši samirkšķināja acis. Viņš ņēmās mežo­nīgi klepot un pagriezās pret mani, slaucīdams asarojošās acis.

- Dikti stiprs, - viņš aizrādīja.

Kad viss ēdamais beidzot bija sanests un lielās kaudzēs sa­krauts mums priekšā, Fons pieprasīja klusumu un īsi uzrunāja sapulcējušos tautu, pastāstīja, kas es esmu, kāpēc esmu ieradies un ko vēlos iegūt. Runas nobeigumā viņš vēlēja visiem sagādāt man labi daudz dzīvnieku. Pūlis klausījās pilnīgā klusumā, un pēc tam atskanēja daudzbalsīgs "A-a-a-a!" un skaļa plaukšķi­nāšana. Fons, gaužām apmierināts ar sevi, apsēdās un aizrāvies iedzēra pamatīgu malku no savas glāzes. Veselas piecas minū­tes mēs visi bijām pārbijušies, jo viņš klepoja kā neprātīgs un svaidījās tronī, noplūdis asarām. Visbeidzot Fons atguvās un apsēdās taisni, sasarkušām acīm nikni blenzdams uz savu džina glāzi. Viņš vēlreiz iedzēra mazu malciņu un domīgi paskalināja mutē. Tad viņš noliecās man tuvāk, lai dalītos noslēpumā.

- 'itas džins dikti stiprs, - viņš aizsmacis čukstēja, - mēs to dos dzert tiem tur mazmazļaudis, tad mēs ies uz mana māja un iedzers, ko?

Es piekritu, ka ideja atdot džinu padomniekiem un virsai­šiem - "mazmazļaudīm", kā Fons viņus nodēvēja, - ir teicama.

Fons piesardzīgi pavērās apkārt, lai pārliecinātos, ka mūs neviens nenoklausās. Tā kā tuvumā drūzmējās tikai kādi pieci tūkstoši cilvēku, viņš nosprieda, ka droši var atklāt man noslē­pumu. Viņš noliecās un vēlreiz ņēmās čukstēt.

- Drīz mēs ies uz mana māja, - viņš līksmi paziņoja, - mēs dzers "Baltais Zirgs".

Fons atlaidās sēdeklī, lai pavērotu, kādu iespaidu viņa vārdi atstās uz mani. Es izbolīju acis un centos izskatīties pārlaimīgs par šādu piedāvājumu, un tajā pašā laikā prātoju, kādu iespaidu uz manām iekšām pēc jau izdzertā mimbo un džina atstās viskijs. Lai nu kā, Fons izskatījās apmierināts un citu pēc cita piesauca klāt "mazmazļaudis" un salēja atlikušo džinu viņu govs ragu kausos, kas bija līdz pusei pilni ar mimbo. Vēl nekad mūžā es nebiju ar tādu baudu izdāļājis savu dzērienu. Prātoju, cik gan izturīgas ir šo ļautiņu iekšas, ja tie spēj aukst­asinīgi un pat ar baudu ņemt pretī džina un mimbo kokteili. Man pašam metās nelabi, par to iedomājoties vien.

Izdalījis apšaubāmo velti savai svītai, Fons piecēlās kājās un plaukšķināšanas, bungu rīboņas un indiāniskās lalināšanas pavadībā izmanevrēja cauri sarežģītajam gaiteņu un pagalmu mudžeklim, līdz mēs nonācām pie viņa paša mazās villas, kas gandrīz nebija saredzama aiz viņa daudzo sievu zāles būdi­ņām, paslēpusies kā sērkociņu kastīte bišu dravā. Mēs iegājām lielā, zemā istabā, kurā bija atzveltnes krēsli un liels galds, grīdu klāja krāšņas leopardu ādas un koši krāsaini vietējo dari­nāti pīti paklāji. Paveicis pienākumu pret tautu, Fons atlaidās krēslā, un mūsu priekšā parādījās "Baltais Zirgs". Namatēvs baudā nošmaukstināja lūpas, un, kamēr neskartā pudele tika atkorķēta, ļāva man noprast, ka tagad, kad garlaicīgie valsts darbi pabeigti, mēs varēsim sākt dzert pa īstam. Nākamās divas stundas mēs dzērām bez apstājas un gari, plaši un detalizēti iztirzājām tādus aizraujošus jautājumus kā labākos ieroču vei­dus ziloņu šaušanai, "Baltā Zirga" ražošanas tehnoloģiju, iemeslu, kāpēc es neapmeklēju vakariņas Bekingemas pilī, Krie­vijas problēmas, un tā tālāk. Pēcāk ne Fona jautājumi, ne manas atbildes neveidojās tik prasmīgi un līdzeni, kā mums būtu pa­ticis, tāpēc Fons vēlēja sapulcēties orķestrim, jo maldīgi uzska­tīja, ka alkohola izraisīto postu būs iespējams nolīdzināt ar jaukas mūzikas palīdzību. Orķestris sapulcējās pagalmā pie vil­las un ilgi spēlēja un dejoja; savukārt Fons uzstāja, ka muzi­kantu ierašanās jāsveic ar vēl vienu "Baltā Zirga" pudeli. Bei­dzot muzikanti nostājās puslokā, un kāda sieviete sāka dejot, šūpodamās un kājas švīkstinādama, un vienlaikus dziedāja spalgu, gaudulīgu dziesmu. Es nesapratu vārdus, taču dziesma bija dīvaini sērīga un atstāja uz mums dziļu iespaidu. Visbei­dzot Fons, asaras slaucīdams, skarbi pavēlēja orķestrim spēlēt ko citu. Orķestra dalībnieki ilgi apspriedās un beidzot uzsāka melodiju, kas nepārprotami atgādināja kongu. Melodija bija līksma un bezbēdīga, mums atkal kļuva priecīgs prāts, un drīz vien es jau ar kāju situ takti, savukārt Fons ņēmās diriģēt orķestri, vienā rokā cieši sagrābis savu viskija glāzi. Fona vies­mīlības un jautrās meldijas aizrauts, es cēlu galdā priekšlikumu.

- Nesen tu man rādīji vietējā deja, va'ne? - es uzrunāju Fonu.

- Jā, jā, - Fons piekrita, apspiezdams žagas.

- Tad labi. Gribi, lai šonakt es māca tev eiropiešu deja?

- Ak, mans draugs! - Fons iesaucās un starodams apskāva mani, - jā, jā, diži, tu mani māca. Ejam uz dejas māja!

Mēs ļodzīgi pieslējāmies kājās un devāmies uz dejas māju. Kad bijām tur nonākuši, izrādījās, ka pievārētie piecdesmit jardi izsūkuši mana kompanjona spēkus; Fons aizelsies atkrita grez­najā tronī.

- Papriekšu tu pamāca tos mazmazļaudis, - viņš vēlēja, plašā žestā norādīdams uz padomnieku un virsaišu baru, - pēc tam es.

Es nopētīju padomniekus, kas samulsuši švīkāja kājas, un nospriedu, ka apgūt džigu - kongas sarežģītāko daļu - nebūs viņiem pa spēkam, nedz arī es pats būšu spējīgs to iemācīt. Tāpēc nolēmu, ka pietiks, ja parādīšu viņiem vienīgi dejas beigu daļu, kuras laikā dejotāji sastājas cits aiz cita un seko vadītājam visapkārt pa telpu. Visi zālē apklusa, kad es pieaicināju klāt divdesmit divus padomniekus, un valdošajā klusumā skaidri varēja dzirdēt viņu uzsvārču čaukstēšanu. Es liku viņiem sastā­ties aiz manis un rokām satvert priekšā stāvošā vidukli; tad pa­māju orķestrim, kas ar lielu baudu rāva vaļā kongas ritmu, un mēs laidāmies dejā. Tiku piekodinājis saviem skolniekiem rū­pīgi sekot katrai manai kustībai, un tā viņi arī darīja. Tomēr drīz es aptvēru, ka visas manas zināšanas par kongu nogrimu­šas zem Fona vīna pagraba velvēm - spēju atcerēties tikai to, ka kādā brīdī jāizmet kāja sāņus. Tā nu mēs orķestra aizrautīgās spēles pavadībā laidāmies riņķiem vien apkārt deju zālei: viens, divi, trīs, met; viens, divi, trīs, met. Maniem skolniekiem šīs vienkāršās kustības atkārtošana grūtības nesagādāja, un mēs lieliski griezām lokus pa zāli, dejotāju uzsvārči ritmā čaukstēja. Es skaitīju soļus un vajadzīgajā momentā saucu "met!", lai ci­tiem būtu vieglāk izsekot. Bafutieši nepārprotami šo izsau­cienu uztvēra kā dejas sastāvdaļu, kaut ko līdzīgu monotonam reliģiskam piedziedājumam, jo sāka vienā balsī saukt līdzi. Uz mūsu augstākajā mērā godājamo publiku deja atstāja graujošu iespaidu: sajūsmā spiegdami, Fona svītas visdažādākie locekļi, apmēram četrdesmit viņa sievas un daži lielākie bērni reizē metās laukumā, lai pievienotos dejojošo padomnieku procesijai, un ikviens, nostājoties rindas beigās, ņēmās skandēt līdzi arī piedziedājumu.

- Viens, divi trīs, met! - klaigāja padomnieki.

- Viens, divi, trīs, ī-jē, - brēkāja sievas.

- Vies, diu, trī, ēē, - spiedza bērni.

Fons nu ari negrasljās palikt malā. Viņš grīļīgi pieslējās no troņa un, divu viru balstīts, pievienojās dejotāju virknei. Vald­nieka spērieni gluži nesaskanēja ar pavalstnieku ritmiskajām kustībām, taču tas netraucēja viņam no sirds izbaudīt jautrību. Es visus vadīju riņķiem vien apkārt pa deju zāli, līdz man galīgi sagriezās galva un visa telpa šķita vibrējam no spērieniem un aurošanas. Tad es nospriedu, ka mums visiem lieliski noderēs malks svaiga gaisa, un vadīju dejotājus ārā pa durvīm pagalmā. Skaļā, grīļīgā virtenē mēs dejojām augšup un lejup pa kāpnēm, iekšā pagalmos un ārā no tiem, cauri visdažādākajām būdām - itin visur, kur vien varējām bez grūtībām tikt cauri. Orķes- tranti negrasījās atpalikt un skriešus sekoja mums, pamatīgi svīstot, taču ne uz mirkli neapklustot. Visbeidzot es, drīzāk pa­teicoties laimīgam gadījumam nekā virziena izjūtai, ievadīju visus atpakaļ deju zālē, kur mēs smiedamies un aizelsušies sakritām kaudzē. Fonu, kurš tūres laikā bija reizes divas vai trīs sabrucis, pavalstnieki smaidošu un aizelsušos aizvadīja atpakaļ uz troni.

- Diža deja, - viņš paziņoja, - diža gan!

- Tev patīk? - es dvesu.

- Man traki patīk, - Fons noteikti apgalvoja, - tev daudz spēks. Neesu redzējis nevienu eiropieti tā dejot!

Mani tas nepārsteidza - ne gluži ikkatrs eiropietis Rietum­āfrikā uzņemtos tērēt dārgo laiku, lai vietējiem virsaišiem un to svītām mācītu dejot kongu. Nemaz nešaubījos, ka, ja šiem eiropiešiem gadltos redzēt manu deju stundu, tie paziņotu, ka pusstundas laikā esmu iedragājis baltā cilvēka prestižu spēcīgāk nekā jebkurš cits visā rietumkrasta vēstures laikā. Taču Fona un viņa svītas acīs mans personīgais prestižs kongas iespaidā bija ievērojami cēlies.

- Viens, divi, trīs, met! - Fons nebeidza atkārtot. - Tāda laba dziesma.

- Pagalam īpaša dziesma, - es teicu.

- Vai ne? - Fons piekrītoši pamāja ar galvu. - Diža dziesma.

Sēdēdams uz troņa, viņš brīdi nodevās apcerei; orķestris pa

tam bija atsācis spēlēt un dejotāji no jauna atgriezušies lau­kumā. Atguvis elpu, es sajutos gaužām lepns par saviem panā­kumiem; tajā brīdī mans kompanjons piepeši atmodās no ap­ceres un deva kādu pavēli. No dejotāju loka iznāca apmēram piecpadsmit gadus veca meitene un pienāca pie paaugstinā­juma, uz kura atradās tronis. Meitenes apaļīgais augums spī­dēja ieeļļots, to sedza vienīgi pavisam niecīgs gurnu apsējs, iz­tēlei atstājot pavisam nedaudz sievišķīgo daiļumu. Kautri smaidīdama, meitene sāniski pieslīdēja mums tuvāk; Fons no­liecās un satvēra vinu aiz rokas. Ar veiklu rāvienu viņš sviešus > j

iesvieda meiču man klēpī, kur tā ņēmās ķiķināt.

- Tā sieviete ir tava, - Fons teica un majestātiski novēcināja ar vareno roku. - Laba sieviete. Tā mana meita. Tu viņu precē.

Maigi izsakoties, jutos satraukts - precīzāk būtu teikts, ka sa­stingu šausmās. Namatēvs šobrīd bija gaužām līksmā noskaņo­jumā, kādam mēdz sekot kareivīgums, tādēļ skaidri zināju, ka manam atteikumam jāizskan maksimāli taktiski, ja nevēlējos sa­bojāt visu noskaņu. Es bezpalīdzīgi pametu skatienu apkārt un pirmo reizi ievēroju, ka daudzi vīri pūlī ir bruņojušies ar šķē­piem. Orķestris bija pārtraucis spēlēšanu, un visi nogaidoši vē­roja mani. Fons blenza manī stiklainu skatienu. Man nebija ne jausmas, vai meitene man tiešām piedāvāta kā sieva, vai arī šis vārds tika lietots kāda mazāk respektējama ierosinājuma apzī­mēšanai. Lai nu kā, man to vajadzēja noraidīt - kaut vai tāpēc, ka meitene nebija manā gaumē. Es apslapināju lūpas, noklepo­jos un sāku labāko atbildes runu, kāda bija manos spēkos. Vis­pirms es izšķērdīgi pateicos Fonam par laipno piedāvājumu - labi ieeļļoto meitu, no kuras vismaz vienpadsmit stounu [9] svara man jau sāka smelgt ceļgali. Tomēr, es uzsvēru, Fons noteikti pārzina manā zemē valdošos muļķīgos likumus, kas neļauj vī­rietim Anglijā, lai cik ļoti viņš to vēlētos, būt precētam ar vairāk nekā vienu sievu. Fons piekrītoši pamāja ar galvu. Tieši tādēļ, es turpināju, esmu spiests noraidīt viņa ārkārtīgi devīgo velti, jo man Anglijā jau ir viena sieva, un tādējādi nebūtu ne likumīgi, ne droši pārrasties mājās ar vēl vienu. Ja nebūtu jau precējies, es ar sajūsmu turpināju, es neko pasaulē tik ļoti nekārotu, kā pieņemt dāvanu, apprecēt meiteni un palikt Bafutā uz visiem laikiem.

Man par lielu atvieglojumu, pārējie sveica šo runu ar ska­ļiem aplausiem, un Fons pat apraudājās, ka viņa jaukais sapnis nevar tikt īstenots. Es tostarp noslidināju melnīgsnējo drau­dzeni sev no klēpja un viegli uzplāju viņai pa sēžamvietu, un meitene ķiķinādama atgriezās deju laukumā. Nospriedu, ka vienai naktij esmu veicis pietiekami daudz darba diplomātisko attiecību nostiprināšanai, un ierosināju ballīti beigt. Fons kopā ar svītu pavadīja mani līdz lielajam pagalmam un tur par visām varītēm vēlējās satvert mani aiz jostasvietas un vēlreiz uzdejot Darela kongu. Pūlis tūlīt pat sarindojās aizmugurē, un mēs dejojām pāri laukumam, mētājām kājas un klaigājām, iztramdīdami augļēdājus sikspārņus no mango kokiem un uzraudami kājās suņus visā apkārtnē. Kāpņu galā mēs ar Fonu viens no otra vētraini atvadījāmies, un es vēroju, kā viņš traku­līgā kongas solī kopā ar pārējiem aizdejo prom pāri pagalmam. Pēc tam es vilkos septiņdesmit piecus pakāpienus augšup, ar ilgošanos domādams par gultu.