Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "MUIŽA DZĪVNIEKIEM"

Zinu, ka šāda atzīšanās izklausās skaudra un pārmēru eks­centriska, bet tik un tā atzīstos, ka mīlu rāpuļus. Protams, tie nav īpaši saprātīgi. No tiem nesagaidīt tādu pašu reakciju kā no zīdītājiem vai pat putniem, bet man tie tik un tā patīk. Rā­puļi ir īpatnēji, krāsaini un lielākoties graciozi - ko vēl vairāk var vēlēties?

Lielākā daļa cilvēku piekritīs (it kā runa būtu par kaut ko pilnīgi savdabīgu), ka viņiem piemīt "instinktīvs" riebums pret čūskām, turklāt, acis pārbolījuši un saviebušies, viņi uz­skaitīs daudzus šo baiļu iemeslus - gan augstprātīgus ("tās ir instinktīvas"), gan smieklīgus ("tie radījumi ir tik glumi" un tamlīdzīgi). Mani šādas atzīšanās čūskofobijā tik ļoti garlaiko, ka ik reizi, kad saruna iegriežas par rāpuļiem, mani pārņem tieksme bēgt un paslēpties. Pietiek pavaicāt vidusmēra cilvē­kam tā domas par čūskām, un viņš desmit minūšu laikā saru­nās vairāk muļķību nekā vesels bars politiķu.

Pirmām kārtām jāteic, ka nevienam cilvēkam nav "dabisku" baiļu no čūskām. Tad jau tikpat droši varētu apgalvot, ka cil­vēkam piemīt "dabiskas" bailes pakļūt zem autobusa. Tomēr lielākā daļa cilvēku ir pārliecināti, ka bailes no čūskām viņiem jau ieliktas šūpulī. Šo pieņēmumu var vienkārši apgāzt, iedo­dot nekaitīgu čūsku mazam bērnam, kura galva vēl nav pie­bāzta ar muļķībām par šiem radījumiem - bērns bez kādām bailēm turēs čūsku rokās un ar to rotaļāsies. Atceros, reiz es par to ieminējos kādai sievietei, kas bez mitas klāstīja par savām bailēm no čūskām. Dāma pagalam apskaitās.

- Neviens nekad nav mani mācījis baidīties no čūskām, bet es tā vienmēr esmu jutusies, - viņa augstprātīgi paziņoja un tad ar pārākuma apziņu piebilda, - un tāpat bija ar manu māti. - Ko gan atbildēt, saskaroties ar šādu loģiku?

Šķiet, ka cilvēku bailes no čūskām balstās uz veselu rindu ap­lamu pieņēmumu. Visparastākais no tiem ir pārliecība, ka visas čūskas ir indīgas. Patiesībā nekaitīgo čūsku pasaulē ir desmit reižu vairāk nekā indīgo. Vēl viens populārs pieņēmums ir uzskats, ka čūskas esot glumas, kaut patiesībā tās ir sausas un vēsas; nav būtiskas atšķirības, vai pieskarties dzīvai čūskai vai čūskādas kurpēm un krokodilādas somiņai. Cilvēki apgalvo, ka nespēj pieskarties čūskai tās mikluma dēļ, tajā pašā laikā neizjūt nekādu pretīgumu, ņemot rokā slapju ziepju gabalu.

Mūsu zoodārza rāpuļu māja ir samērā maza, taču tajā izvie­tota lieliska rāpuļu un abinieku kolekcija. Labu tiesu nevainīgas jautrības man sagādā ieiešana rāpuļu mājā, kad tajā sapulcējies daudz apmeklētāju, un paklausīšanās, kā tauta ar elpu aizrau­jošu pārliecību skaļi pauž savu nezināšanu. Piemēram, čūskas mēle ir tikai ožas orgāns, kuru aši šaudot rāpulis uztver smar­žas; vēl mēle čūskai kalpo taustei, gluži kā ūsas kaķim. Tomēr čūsku eksperti, kas apmeklē rāpuļu māju, ir daudz zinošāki.

- Pie joda, Emm, - kāds no tiem satraukti iesaucas, - nāc un paskaties uz šitās čūskas dzeloni… Negribētu gan, lai ar tādu sadzeļ! - Un Emma piesteidzas, šausmās blenž uz nevainīgo zalkti un pienācīgi nodrebinās. Visi rāpuļi, protams, spēj ilgu laiku palikt pilnīgi nekustīgi, un, ja vien tos cieši nepavēro, pat elpošanu grūti pamanīt. Kāds vīrs, pavērojis nekustīgās čūskas vairākos būros, pagriezās pret sievu un piekrāpta cilvēka balsī paziņoja klasisku secinājumu:

- Tie radījumi ir izbāzti, Millij!

Čūska, kas slīd pa zemi vai koku zariem, ir ārkārtīgi graciozs radījums, turklāt efekts ir vēl iespaidīgāks, ja atceramies, ka tā pārvietojas ar ribu palīdzību. Uzmanīgāk pavērojot čūsku kus­tībā, reizēm var novērot ribu kustības zem ādas. Cilvēkiem nepatīk arī čūskas nekustīgais skatiens - tas nebūt nenozīmē, ka rāpulis cenšas kādu hipnotizēt, tam vienkārši nav plakstiņu. Kā stikliņš pulksteņa ciparnīcu, tā aci klāj plāna, caurspīdīga zvīņa. Zvīņu var viegli ievērot, kad čūska ik pēc noteikta laika posma maina ādu. Āda ap lūpām kļūst vaļīga, un, berzējoties gar ak­meņiem un zariem, čūska no tās pamazām izmaucas. Aplūko­jot nomesto ādu, var redzēt, ka nomaukušās arī acu zvīņas.

Visas čūskas barojas vienādi, atšķiras tikai barības iegūšanas veidi. Čūskas, kas nav indīgas un žņaudzējčūskas (piemēram, pitoni), sagrābj laupījumu ar muti un tad cenšas pēc iespējas ātrāk divas vai trīs reizes apvīties upura ķermenim, vienlaikus turot un žņaudzot. Savukārt indīgās iekož un gaida, kad inde iedarbosies, - parasti tas notiek ļoti ātri. Kad upuris beidzis raustīties pirmsnāves konvulsijās, var ķerties pie maltītes. In­des zobi, protams, atrodas augšžoklī, parasti mutes priekšpusē. Kad indes zobus nelieto, tie piekļaujas smaganām kā savāžamā naža asmens; kad čūska atver muti uzbrukumam, zobi atvāžas pareizajā pozīcijā. Zobi ir vai nu ar cauru vidu kā injekcijas adatas, vai ar dziļu iedobumu pamatnes aizmugurē. Ar zobiem savienotais indes maisiņš atrodas virs smaganām. Kodiena brīdī maisiņš tiek saspiests un inde pa zoba reni iekļūst brūcē. Taču, neatkarīgi no uzbrukuma metodes, visas čūskas nogalināto upuri norij vienādi. Apakšžokļa savienojums ar augšējo ir tāds, ka pēc vēlēšanās to iespējams atkabināt; čūskas mutes, kakla un visa ķermeņa āda, protams, ir ārkārtīgi elastīga, tādējādi rāpulis spēj norīt medījumu, kas krietni lielāks par paša galvu. Kad ēdamais nonācis kuņģī, sākas lēnais sagremošanas pro­cess. Tās upura ķermeņa daļas, kas nav sagremojamas (piemē­ram, spalvas), čūska vēlāk kamoliņos atrij. Reiz nogalināta pi­tona kuņģī tika atrasti četri ļoti cieti, apaļi spalvu kamoli tenisa bumbiņas lielumā. Katrā no kamoliem, kā vēlāk atklājās, atra­dās pa mežacūkas nagam. Asie nagi būtu varējuši ievainot pi­tona kuņģa gļotādu, un tā novēršanai katrs rūpīgi ievīstīts biezā, līdzenā spalvas kārtā.

Mūsdienās lielākajā daļā zoodārzu čūskām izbaro beigtus dzīvniekus. Tas nenotiek tāpēc, ka čūskām tā būtu veselīgāk vai ērtāk, bet gan - lai gluži nevajadzīgi izpatiktu apmeklētā­jiem, kuri iztēlojas, ka baltā žurka vai trusītis, ko ievieto būrī pie čūskas, ļoti cieš. Es pats ar prieku pārliecinājos, ka tās ir blēņas, kad kādā Eiropas zoodārzā redzēju trusīti tupam pitonam (kurš acīmredzot nebija izsalcis) uz muguras un ārkārtīgi aukstasinīgi nododamies tualetei. Kāda zoodārza direktors man pastāstīja, ka baltās žurkas, ja tās netiek tūlīt pat apēstas, noteikti jāaizvāc no čūskas būra, jo citādi tās sāk grauzt čūsku.

Džerijs turpināja ekspedīcijas dažādās pasaules malās vairāku iemeslu dēļ. Viņš vāca gan dzīvniekus savam zoodārzam, gan materiālu jaunām grāmatām - savam galvenajam ienākumu avotam, jo nācās atmaksāt aizdevumu, ko viņam ar glaimu pa­līdzību bija izdevies izlūgties no izdevniecības zoodārza dibi­nāšanai. Zoodārzs tolaik prasīja prāvus izdevumus, kas bieži tika segti no Džerija paša līdzekļiem. Viņš nopietni pievērsās filmē­šanai - ne tikai tāpēc, lai ar pārdoto materiālu papildinātu kasi, bet arī tāpēc, lai šādā veidā darītu dzīvās dabas brīnumus labāk pieejamus plašākam skatītāju lokam.

Savas sāpes par izmiršanas traģēdiju Džerijs paudis ne tikai attiecībā pret dzīvniekiem, bet arī par cilvēkiem, aprakstot Patagonijas izzudušās ciltis. Viņa ticība dzīvnieku pavairošanai nebrīves apstākļos, tādā veidā novēršot sugu izzušanu, pausta stāstā par Jaunzēlandes nelidojošo dumbrvistiņu un par pūli­ņiem, kas ieguldīti tās glābšanā. Tomēr, par spīti visām tā laika grūtībām, Džerija veidotie dzīvnieku apraksti - vai tas būtu kaķis vai pīļknābis - nezaudē savu pievilcību.