Labākais mantojums

no grāmatas " Šķirsta jubilejā"

Pirms diezgan daudziem gadiem, kad tikko biju nodibinājis trestu, es centos pierādīt cilvēkiem, kāda jēga nebrīvē pavairot dzīvniekus. Neizbēgamais jautājums bija - "Cik daudzus tad jau esi atlicis atpakaļ vietā?", it kā runa būtu vienkārši par dažu dzīvnieku izaudzēšanu, iestūķēšanu krātiņos, aizgādāšanu at­pakaļ uz mītnes zemi un izlaišanu tuvākajā meža pudurī. Ne­kas nevar būt tālāk no patiesības.

Pavairošana nebrīvē ir problēmām pārpilns dabas aizsardzī­bas pasākums, tomēr, tiklīdz izdevies tās atrisināt un sekmīgi izpildīt mūsu daudzšķautņainās pieejas pirmo un otro stadiju, var visus spēkus veltīt trešajai stadijai - nebrīvē pavairoto dzīv­nieku nogādāšanai savvaļā tajās vietās, kur šīs sugas izmirušas, vai jaunās vietās, kas atrodas netālu no sugu dabiskās izplatības areāla un kur ir piemēroti dzīves apstākļi, vai arī tādās vietās, kur endēmiskai savvaļas populācijai vajadzīgs papildus dzīv­nieku pieplūdums. Trešā stadija ir sarežģītākā no visām.

Nebrīvē pavairoto dzīvnieku atgriešana savvaļā ir sarežģīta tādēļ, ka tā ir pilnīgi jauna pieeja, varētu pat teikt - pilnīgi jauna māksla, un mēs mācāmies paša procesa laikā. Vispirms jāņem vērā, ka nav divu tādu sugu, kuru prasības būtu pilnīgi vienādas, tādēļ pirmām kārtām jāizpēta un jāņem vērā katras vēlmes. Otrkārt, nevar ņemt dzīvnieku, kas jau trešajā vai ce­turtajā paaudzē dzimis nebrīvē, un vienkārši izgrūst to savvaļā. Pat atrazdamies barības ielenkumā, šis dzīvnieks visticamāk aizies bojā, jo ir pieradis, ka augļi vai cita barība pasniegta sa­smalcināta vairākās bļodiņās. Tas būtu tas pats, kas pēc ilgiem gadiem izraut kādu miljonāru no viņa Ritz apartamentiem un likt gulēt parkā uz soliņa, segties ar avīzi un meklēt ēdamo at­kritumu tvertnēs. Būtu vajadzīgs ilgs laiks, lai viņu pie šis domas pieradinātu.

Līdz šim ieviestās metodes ir pavisam vienkāršas, tomēr, kā jau teicu, viss process jāpieskaņo katram atsevišķam dzīvniekam un konkrētai vietai. Mūsu pirmie centieni palaist savvaļā Mau- rīcijas rožainos baložus ir piemērs tam, cik maz vajadzīgs, lai viss noietu greizi. Bijām nolēmuši pirmos putnus atlaist tādā kā "vidusposmā" - Pemplmūzas botāniskajā dārzā. Šajā plašajā teritorijā bija papilnam lapu un augļu, un dārzā krustu šķērsu atradās daudzi piebraucamie ceļi, tā ka bija iespējams tiešā veidā sekot putnu kustībai un reakcijai. Mēs uzbūvējām īpašu putnu māju, kuras vienā daļā paredzējām turēt divus brīvībā izlaiža­mus baložus, un otrā daļā vēl divus, kuri, kā mēs cerējām, kalpos par pievilinātājiem un rosinās atbrīvotos putnus palikt dārzā.

Pirmos putnus mēs rūpīgi izvēlējāmies Blekriveras pavairo­šanas centrā, putnu māju un sprostu kompleksā, ko bija uzbūvējusi un ar kadriem nodrošinājusi Maurīcijas valdība, savukārt darbību finansēja galvenokārt mūsu trests. Kad putni bija iejutušies un pieraduši pie jaunajām mājām, pienāca lielā atbrīvošanas diena. Es šim lieliskajam notikumam par godu biju aizbraucis uz Maurīciju, lai pats personīgi atlaistu putnus brīvībā. Bijām nolēmuši, ka atbrīvotie vai vismaz brīvlaišanu guvušie baloži joprojām varēs izmantot putnu mājas par pa­tvērumu; tur būs pieejams arī pastāvīgs barības daudzums līdz brīdim, kad putni nolems kļūt patstāvīgi. Noteiktajā dienā es ierados un milzīgi svinīgi - jo notikums bija tik nozīmīgs - pa­rāvu auklu, lai atvērtu durtiņas un putniem atklātos ceļš uz brīvību.

Aukla pārtrūka.

Iestājās apjukuma pilna pauze, līdz kādu aizsūtīja sadabūt citu auklu. Tobrīd es izjutu dziļu līdzjūtību pret dāmām, kas, tērpušās savās labākajās drānās, vēl un vēlreiz triec šampanieša pudeles pret jauno okeāna laineru sāniem, taču - bez rezultāta. Visbeidzot tika sadabūta aukla un putnu mājas lūka pienācīgi atvērta. Baloži uzvedās lieliski - viņi izlidoja no putnu mājas un sasēdās uz tās augšmalas. Mēs cerējām, ka putni izmantos brīvību un lidos prom kokos. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Tie flegmātiski tupēja uz putnu mājas augšmalas, ne acu nemirk­šķinot, un izskatījās pēc garīgi atpalikušiem eksemplāriem no amatiera taksidermista kolekcijas. Es no sirds vēlējos, lai šos putnus redzētu visi tie idiotiskie cilvēki, kuri melš niekus par ieslodzījuma nežēlību un brīvestības priekiem.

Šobrīd, to atceroties, jāsaka - nelaimīgā kārtā vietējā valdība bija vēlējusies, lai šī pirmā brīvē palaišana negūtu publicitāti, un tolaik tāda prasība likās pilnīgi pamatota. Pemplmūzā mēs palaidām brīvībā pavisam vienpadsmit putnus, un visbeidzot tie saņēma dūšu un sāka izmēģināt brīvības garšu, izpētīdami plašos dārzus. Drīz tiem nācās sadurties ar citām briesmām. Mazi zēni ar lingām apstaigāja apkārtni, mēģinādami nomedīt parastās dūjas vakariņām. Nevarēja prasīt, lai viņi varētu sa­skatīt kādu atšķirību starp rožaino balodi un dūju - ja nu vie­nīgi viens no putniem ir treknāks un tādējādi vēlamāks medī­jums (patiesībā rožainā baloža gaļa garšo diezgan nepatīkami, šis putns ir neēdams). Kopā ar baložu uzticību, kas gandrīz ro­bežojas ar plānprātību, rezultāts kļuva putniem liktenīgs. Vai­rākus baložus notrieca jauno mednieku nāvējošie ieroči. Atliek tikai minēt, vai kampaņas publicitāte būtu ko mainījusi. Vai šāda kampaņa būtu ietekmējusi zēnus ar lingām? To neviens nevar pateikt. Tomēr, par spīti mazajiem šāvējiem, vairāki putni sapārojās un perēja, kaut arī pameta tikko izšķīlušos putnēnus - droši vien tos iztraucēja cilvēki.

Pietiks, ja pateikšu, ka pirmais brīvībā palaišanas mēģinā­jums nebija izcili sekmīgs, tāpēc mēs noķērām putnus un no­gādājām atpakaļ Blekriverā. Tomēr no iepriekšējā mēģinājuma bijām daudz ko iemācījušies. Putni nelidoja tūlīt prom zilajās tālēs, bet gan palika atbrīvošanas vietas tuvumā, kur varēja ba­roties, līdz pierada pie apkārtnes. Tad viņi sāka baroties gan ar vietējiem augļiem un lapām, gan arī eksotiskajiem - šis fakts bija nozīmīgs, jo eksotiskie augi bija pārņēmuši Maurīcijas mežus, kuros putniem kādu dienu jāatgriežas. Visbeidzot, mēs bijām pierādījuši, ka nebrīvē izaudzēti putni spēj vairoties brī­vībā un to arī dara.

Tāpēc ar lielu paļāvību plānojām nākamo soli: īstu palai­šanu brīvībā attālā Maurīcijas nostūrī, ko dēvēja par Makabija mežu. Mēs vēlreiz uzbūvējām putnu mājas un ievietojām tajās putnus. Šoreiz dažiem baložiem pirms atbrīvošanas piestipri­nāja sīciņus radio raidītājus, lai mēs varētu viņus izsekot, jo sa­meklēt putnu botāniskajā dārzā ir viens uzdevums, bet

Makabija biezajos mežos un dziļajās ielejās - pavisam kas cits. Dažas dienas pēc atbrīvošanas putni nelidoja pa noteiktiem maršrutiem. Daži izlidoja ārpus raidītāju uztveres zonas un nerādījās pat vairākas nedēļas, laiku pa laikam tomēr mīklaini atgriežoties. Citi lidoja prom mežos, tomēr katru dienu atgrie­zās savās putnu mājās, lai ieturētu papildmaltītes. Vēl citi aiz­lidoja tikai dažus simtus pēdu no mājām un tur arī palika mēnešiem ilgi. Ar laiku kļuva skaidrs, ka putni pielāgojušies dzīvei brīvībā un ar katru dienu kļūst patstāvīgāki, izvēlas tos augļus un lapas, kas tiem garšo vislabāk. Mēs tomēr joprojām nodrošinājām papildu barību rezervei, jo nevēlējāmies, lai putni ciestu badu tādēļ, ka sezonas augļi savvaļas apstākļos pēkšņi izbeigtos. Laikā, kad rakstu šo grāmatu, divi no atbrī­votajiem baložiem atgriezušies pie barības platformām kopā ar saviem jaunuļiem. Ar zināmu piesardzību varam teikt, ka jaunā kampaņa bijusi sekmīga.

Tās ir lieliskas ziņas divu iemeslu dēļ. Kampaņa pierādīja, ka vairākās paaudzēs nebrīvē dzimuši putni spēj pielāgoties dzīvei savvaļā, un, droši vien tas ir vēl svarīgāk, - mēs bijām ie­mitinājuši putnus ārpus rajona, kas vienmēr dēvēts par Baložu mežu. Šī ieleja atradās dziļi kalnos, un to veidoja maza ekso­tisko kriptomēriju koku audze. Visa zināmā baložu populācija (1978. gadā droši vien mazāk par divdesmit pieciem putniem) ligzdoja tieši tur. Situācija, kad visi putni ligzdo pāris akru lielā teritorijā, protams, ir ārkārtīgi bīstama, jo bezbēdīgs ie­vestu pērtiķu bariņš vai cits tikpat bezbēdīgs primāts - cilvēks ar bisi - vai arī spēcīgs ciklons būtu varējis uz visiem laikiem

noslaucīt rožainos baložus no zemes virsas. Tomēr savvaļas putni stūrgalvīgi liedzās ligzdot kādā citā vietā. Šis fakts patiesi atbilda teicienam par visu olu glabāšanu vienā grozā, bet līdz ar jaunās kolonijas izveidošanos Makabija mežā mēs cerējām, ka putni pieķersies jaunajai vietai un uzsāks ligzdošanu tur. Kad šis uzdevums bija paveikts, mēs varējām turpināt koloniju dibināšanu citās piemērotās vietās visur Maurīcijā, lai tad, ja ar sākotnējo savvaļas koloniju notiktu kas nelāgs, mēs nezaudētu visu sugu.

***

…pirms vairākiem gadiem, kad tikko bijām uzsākuši baložu programmu, mēs bijām gatavi izmēģināt veiksmi ar citu sugu, šoreiz ar zīdītājiem - radījumiem, ko sauc par Jamaikas huti- jām. Šai programmai bija visas panākumu iezīmes, taču vēlāk notikušais pierādīja, ka šķietami vienkāršā un neapšaubāmi realizējamā projektā var gadīties negaidītas kļūmes, ja zaudē­jam modrību.

Hutijas ir grauzēji, kuras sastopamas vienīgi Kārību salās. Bahamu salās, Kubā un Jamaikā mitinās atšķirīgas sugas. Ja­maikas hutijas, ko vietējie sauc par coney, ir brūnganzaļi dzīv­nieki pundurpūdeļa lielumā un izskatās kā prāvas jūrascūci- ņas. Tās ir vienīgie lielie šīs salas vietējie zīdītāji, kam laimējies izdzīvot, kaut arī kādreiz to bijis pārpārēm un tie bijuši galve­nais pārtikas avots vietējiem iedzīvotājiem un vietējām Jamai­kas žņaudzējčūskām. Tomēr pārmērīga medīšana, izmantojot modernos ieročus, un mežu iznīcināšana šiem dzīvniekiem draudēja ar iznīcību. Savas pirmās hutijas - Džona Krova kal­nos noķertus divus tēviņus un mātīti - trests ieguva 1972. gadā, pateicoties kādas tā līdzdalībnieces atbalstam; vēl astoņus dzīvniekus kolekcijai pievienoja 1975. gadā. No šiem dzīvnie­kiem nebrīvē tika iegūti pirmie hutiju mazuļi, un nākamo desmit gadu laikā sešdesmit vienā metienā piedzima deviņdes­mit pieci mazuļi. Atbilstoši mūsu principam - neturēt visas olas vienā grozā - deviņpadsmit no tiem mēs pavairošanas no­lūkos aizdevām sešām citām kolonijām četrās dažādās valstis.

1972. gadā, kad mūsu jaunā, lieliskā hutiju mītne bija gan­drīz pabeigta, man piezvanīja viena no tresta pilnvarotajām - Flēra Klauza. Viņa pastāstīja, ka gaidot ierodamies ciemos Ho­livudas zvaigzni Džimiju Stjuartu un viņa sievu Gloriju un grasoties tos atvest uz Džērsiju. Es vienmēr paturēju acīs ie­spēju gūt kādu labumu, tāpēc apvaicājos, vai Stjuarta kungam labpatiktos atklāt mūsu jauno hutiju pavairošanas mītni, tādējādi sagādājot trestam zināmu publicitāti. Saņēmu atbildi, ka viņš būšot par to iepriecināts.

Norunātajā dienā es devos uz lidostu sagaidīt slavenības. Stjuarts ar savu viegli grīļīgo kovboja gaitu, tīkami piesmakušo balsi un stiepto intonāciju izskatījās gluži tāds pats kā uz ekrāna. Glorija bija daiļa sieviete - lieliski kopta, kāda vien ba­gāta amerikāniete var būt, nebeidzami šarmanta, taču vieglais spīdums viņas acīs brīdināja, ka šī dāma pavisam vienkārši var kļūt par kādu no mistera Vudhauza slavenajām tantēm , ja vien kaut kas nenotiek viņai pa prātam. Viņa bija viena no tām ēteriskajām personībām, kādām maitres d'hotel acumirklī iz­rāda lojalitāti un verdzisku padevību. Kamēr mēs ārpusē pie lidostas gaidījām, kad Džons piebrauks mašīnu, un par šo to pļāpājām, Džeimss Stjuarts pēkšņi nozuda. Vienu mirkli viņš bija turpat līdzās - garš, izstīdzējis, pieklājīgi smaidošs -, bet nākamajā brīdī bija izgaisis klusi un nemanāmi kā dūmu mu­tulis. Likās neiespējami, ka tik dižs vīrs (visās šī vārda nozīmēs) varētu izčibēt tik zibenīgi, ka neviens to pat nepamana.

- Kur ir Džimijs? - Glorija pēkšņi apsūdzošā balsī nopra­sīja, it kā mēs būtu nolaupījuši viņas vīru. Mēs visi bezrūpīgi pavērāmies apkārt.

- Varbūt viņš iegriezies miera ostā, - es minēju, izmanto­dams šo amerikāņu teicienu, kas mani allaž sajūsminājis.

- Viņš tur iegriezās jau lidmašīnā, - Glorija teica. - Kur gan viņš pazudis?

Izslēdzis miera ostu no iespējamo slēptuvju saraksta, es ne­parko pasaulē nevarēju iedomāties citu vietu, uz kurieni Stjuarts varētu būt devies. Glorijas pieaugošais satraukums arī man lika justies neomulīgi. Vai viņš būtu nolaupīts? Es jau tagad spēju iz­tēloties analfabētiskos preses virsrakstus: "DŽEIMSS STJUARTS SAGRĀBTS HUTIJU BALLĪTĒ - SLAVENS AKTIERIS NO­ZUDIS NO ZEMES VIRSAS GLUŽI KĀ DZĪVNIEKI, KO VIŅŠ DEVIES APCIEMOT." Tā nebija gluži tāda publicitāte, kādu vēlējos trestam.

Tajā brīdī Džons piebrauca automašīnu.

- Vai man iet un pateikt Stjuarta kungam, ka mašīna ir klāt? - viņš vaicāja.

- Kur viņš ir? - mēs visi reizē vaicājām.

- Ārā uz skrejceļa aplūko lidmašīnu, - Džons paskaidroja.

- Ejiet un dabūjiet viņu rokā, - Glorija izrīkoja. - Viņš nav no lidmašīnām atraujams.

- Kā viņš tur tika klāt? - es brīnījos, jo Džērsijas lidostas drošības dienests darbojās stingri.

- Vai vari iedomāties kādu aizturam Džeimsu Stjuartu, kad viņš to pazinis? - Džons vaicāja.

Drīz vien bēglis lēkšiem atgriezās pie mums.

- Ēēē… tur tāda smuka, maza lidmašīnīte, - viņš paskaid­roja. - Jā, tāda maziņa, loti jauka. Tāda omulīga, vai ne? Jauka. Tādu vēl nebiju redzējis.

- Kāp iekšā mašīnā, Džimij, - Glorija teica, - tu visus aizkavē.

- Jā, jā, - Džimijs atsaucās, vai nu nejuzdamies vainīgs, vai nemaz neklausīdamies. - Priecājos, ka to ieraudzīju. Tāda jauka.

Kad bijām paēduši pusdienas, Džimijs ar milzu šarmu at­klāja hutiju mītni un apgalvoja, ka "hūtes" viņam patikušas jau kopš pirmās tikšanās reizes (apmēram pirms piecām minū­tēm). Kad smagais uzdevums bija paveikts, mēs abus aizvedām vakariņās pie draugiem.

Ziemas dārzā iemalkojot dzērienus un vēlāk baudot tei­camu maltīti, Džimijs izskatījās noraizējies. Man likās, ka viņu nogurdinājis garais lidojums - laika maiņa graujoši ietekmē visus. Kad vakariņas bija paēstas, mēs sapulcējāmies viesistabā, kur Džimijs uzmanīgi novietoja garo, grīļīgo stāvu milzīgā dī­vānā. Viņa skatiens bezmērķīgi klīda pa istabu un pēkšņi apstājās pie kaut kā, kas viņu ieinteresēja.

- Hei, klaviere! - viņš iesaucās, blenzdams uz mazu flīģelīti istabas stūrī.

- Džimij, nē, - Glorija brīdinoši teica.

- Jā, ser, klaviere, - Džimijs atkārtoja tik sajūsminātā tonī, it kā būtu izdarījis gadsimta atklājumu, - tāda maza maziņa klaviere.

- Džimij, nevajag, - Glorija vēlreiz brīdināja.

- Mazs meldiņš… - Stjuarts sapņaini teica un sāka sliet garo torsu augšā no dīvāna, viņa acīs mirdzēja fanātiska liesmiņa.

- Lūdzu, Džimij, nespēlē klavieres! - Glorija izmisīgi lūdzās.

- Aha, zinu… "Kovboja Džo regtaims"… - Džimijs tuvojās instrumentam. - Jā, serr, "Kovboja Džo regtaims".

- Džimij, lūūūdzu! - Glorija lūdzās, balsij aizlūstot.

- Jā, tāds jauks, jauks meldiņš, - Džimijs apsēdās uz kla­vieru soliņa. Viņš pacēla vāku, un flīģelīša taustiņi izsmaidīja platu krokodila smaidu.

- Tā - ēēē - paskatīsimies - ēēē, kā nu tur bija, - Džimijs murmināja, ar garajiem pirkstiem uzsizdams pa taustiņiem. Mēs acumirklī apjautām divas lietas. Pirmkārt, Džimijam Stjuartam nebija ne mazākās muzikālās dzirdes, un otrkārt - viņš neprata spēlēt klavieres. Turklāt no visa dziesmas teksta viņš atcerējās tikai nosaukumu. Visus gadus, kad biju vērojis viņa nevainojamo tēlojumu uz ekrāna, es nekad neko tamlī­dzīgu nebiju redzējis. Džimijs spēlēja pilnīgi greizi un tikpat greizi arī dziedāja, cenzdamies abus meldiņus savienot. Viņš savā aizsmakušajā, ķērkstošajā balsī vēl un vēlreiz dziedāja dziesmas nosaukumu, atgriezdamies pie sākuma ik reizi, kad nodomāja, ka kaut ko izlaidis. Sajūta bija tāda, kā vērojot cil­vēku bez rokām cenšamies pārpeldēt Lamanšu; tas bija līdz sāpēm smieklīgi, bet smieties mēs neuzdrošinājāmies, jo kino­zvaigzne savu priekšnesumu izpildīja ar tādu lepnumu. Beidzot viņš šķita izvarojis "Kovboja Džo regtaimu" pēc sirds patikas un laimīgs pagriezās pret mums.

- Vai jūs gribētu dzirdēt vēl kādu meldiņu? - viņš vēlīgi ie­rosināja. Man uzmācās kārdinājums pieprasīt "Zvaigžņoto Ka­rogu", tomēr es apspiedu šo vēlmi.

- Džimij, mums jāiet, - Glorija uzstāja.

Un viņi aizgāja.

Noklausīties kādu slavenā Džimija Stjuarta priekšnesumu bija liels pagodinājums, taču es biju pārliecināts, ka viņa sieva tam nepiekrīt.

Jauna dzīvnieka parādīšanās trestā vienmēr ir satraucošs notikums, īpaši tā ielaišana jaunā miteklī un iespēja vērot tā ie- kārtošanos. "Hūtes", kā mūsu jaunos iemītniekus tika nokris­tījis Džimijs Stjuarts, tomēr izrādījās drīzāk izņēmums no likuma. Kaut arī hutijas bija glīti, tukli dzīvnieki ar smagnēju ķermeņa pakaļējo daļu un tādēļ izskatījās tā, it kā valkātu pār­mēru lielas bikses, viņām trūka cerētās dzirkstošās personības. Hutijas uzrādīja apmēram tikpat daudz dzīvesprieka kā baznīcas vecāko bariņš kāda savējā bērēs. Bija tikai viena lieta, ko viņu izdarībās varētu kaut aptuveni saukt par ekscentrisku. Kā jau lielākā daļa dzīvnieku, arī hutijas nebija rokasgrāmatās lasījušas savas uzvedības aprakstus, tādēļ nezināja, ka tām pie­klājas dzīvot tikai un vienīgi uz zemes. Smagnēji un pilnīgi bez jebkādas izteiksmes tās rāpaļāja pa zariem savos būros un at­tupās pie pašiem griestiem - droši vien iztēlojoties sevi par bezspārnu putnu baru. Tiesa, es novēroju jaunos dzīvniekus bieži spēlējam kaut ko līdzīgu "sunīšiem", bet šī rotaļa bija ļoti nosvērta un atgādināja korpulentu Viktorijas laikmeta bērnu spēlēšanos vienīgi tādēļ, lai izpatiktu vecākiem.

Kad trestā izaudzēto hutiju mazuļu skaits bija pietiekami liels, mēs sākām apdomāt jautājumu par dzīvnieku atgriešanu savvaļā. Mūsu toreizējais zinātniskais līdzstrādnieks Viljams Olivers aizbrauca uz Jamaiku visu sagatavot - izvēlēties piemē­rotu vietu (piemērotu no hutiju viedokļa, īpaši pasargātu no medniekiem) un iesaistīt pasākumā Kingstonas Hope zoo­dārzu. 1985. un 1986. gada laikā četrdesmit četras no mūsu Džērsijā izaudzētajām hutijām tika nosūtītas uz Jamaiku un iekārtotas īpaši hutiju ģimenēm būvētos būros Hope zoo­dārzā. Pa to laiku izraudzītajā vietā tika veikti plaši veģetācijas pētījumi, lai pārliecinātos, ka hutijām netrūks barības. Tad vi­ņas tika aizvestas uz savvaļā atlaišanas vietu, katra ģimene atra­dās savā pagaidu mītnē ar īpaši konstruētu, pa pusei mākslīgu akmeņu krāvumu jeb coney alu. Pēc nedēļas vai divām, kad dzīvnieki šķita pieraduši pie jaunajiem apstākļiem, žogs tika novākts, un katra grupiņa tika novērota līdz pat trim mē­nešiem.

Pirmie novērojumu rezultāti bija ārkārtīgi iepriecinoši. Sā­kotnējā posmā tikai trīs dzīvnieki nozuda, toties pārējie ātri kļuva patstāvīgi un jutās lieliski. Mēs pamatoti cerējām, ka sav­vaļā atlaišanai būs panākumi. Tomēr, kad hutiju apdzīvotā teritorija tika apsekota pēc ilgāka laika, atradās tikai astoņas hutijas. Visi astoņi dzīvnieki (to skaitā divi šeit ieņemti un dzimuši) bija lieliskā formā. Toties pārējos neizdevās atrast arī pēc sešu nedēļu ilgiem meklējumiem. Nākamajā gadā atradās tikai divi dzīvnieki - viens Džērsijā dzimušais, otrs, kā likās, savvaļā radītais. Abi bija labā formā, taču pārējo hutiju atraša­nās vieta kā bija, tā palika nezināma. Atrastie dzīvnieki bija pirms laba laika teicami pielāgojušies savvaļai un uzvedās, kā jau hutijām pieklājas. Izvēlētā vieta likās ideāla - ar pietiekamu daudzumu pārtikas un mednieku neapdraudēta. Tādējādi mums nācās secināt, ka dzīvnieku nozušanā vainojama sli­mība vai savvaļas sunu un kaku uzbrukumi. Tomēr mēs vārda > > >

tiešā nozīmē nebijām atmetuši cerību [38] , jo tobrīd sadarbojā­mies ar Hope zoodārzu, lai tajā nodibinātu pietiekami lielu pa­vairošanas koloniju un ar Vestindijas universitātes studentu palīdzību šos dzīvniekus vēlreiz mēģinātu atgriezt savvaļā.

Visas vilšanās, ar kādām gadās sastapties saistībā ar dzīv­nieku nonākšanu savvaļā, vairāk nekā ar uzviju atlīdzina brīdis, kad apvienotiem spēkiem izdodas sasniegt panākumus - tā tas notika ar zeltainajiem lauvtamarīniem. Šie apburošie radī­jumi, mazākie no primātiem, kopā ar saviem tuvākajiem radi­niekiem kalitriksiem dzīvo Brazīlijas piekrastes lietus mežos. Diemžēl šo īpašo lietus mežu nežēlīgi un bez apdomas iznīcina; atlikuši tikai koku puduri, kas reizēm pat neatrodas līdzās cits citam, tādējādi katrā pudurī mītošie dzīvnieki ir izolēti un nevar atjaunot savas sugas ģenētiskos resursus, pārojoties ar sugasbrāļiem, kas mīt tikai dažas jūdzes tālāk. Kādreiz Atlantijas piekrastes lietus mežs aizņēma simt trīsdesmit piecus tūkstošus kvadrātjūdžu lielu teritoriju. Šobrīd atlikuši mazāk nekā pieci procenti no šā meža platības, un arī atlikušo daļu nemitīgi nolīdzina ar cirvi, uguni un buldozeru. Meža sa­šķelšana noved līdz izmiršanas robežai ne tikai tamarīnus, bet arī citus dzīvniekus un augus, kas uztur šo neparasto ekosis­tēmu. Nocērtot tropu koku, tiek nodarīts tāds pats ļaunums kā nopostot milzīgu pilsētu, jo tiek iznīcināti tūkstoši radījumu, kas dzīvojuši šajā kokā un tā apkārtnē.

Zeltainais lauvtamarīns ir varbūt pat visskaistākais zīdītājs pasaulē. Dzīvnieks ir mazliet lielāks par tikko dzimušu kaķēnu, tam ir ārkārtīgi gari "mākslinieka" pirksti un kuplas spalvas, kas izskatās gluži kā no zelta. Šis apbrīnojamais, vizošais ka­žoks ieskauj tamarīna seju kā pa pusei saslējušās krēpes, tā dēļ dzīvnieks izskatās pēc lauvas. Kā visi kalitriksi un tamarīni, šie radījumi kustas ārkārtīgi strauji un reizēm pārvietojas tādā āt­rumā, ka nav iespējams kustībai izsekot ar aci. Zeltainie lauv- tamarīni ir visēdāji, tie lielākoties pārtiek no augļiem un ku­kaiņiem, taču labprāt pamielojas arī ar koku vardēm un, kā nesen atklājies, var pat dienas laikā ierāpties koku dobumos un pievienot savai ēdienkartei tur miegā karājošos sikspārņus. Viņu balsis ļoti atgādina putnu čivināšanu, spalgos ķērcienus

un trellus.

It kā ar mežu iznīcināšanu vien nepietiktu, šie brīnišķīgie mazie dzīvnieciņi ir arī iecienīti mājas lutekļi un biomedicīnas pētījumu objekti, tāpēc 20. gs. sešdesmito gadu beigās un sep­tiņdesmito gadu sākumā man kļuva skaidrs, ka sugai draud briesmas. Tika aprēķināts, ka vēl atlikušajos meža pleķīšos mi­tinās ne vairāk par simt piecdesmit dzīvniekiem. Šo satraucošo situāciju savā grāmatā brīnišķīgi izgaismojis Adelmars F. Kombra-Filho, Riodežaneiro primātu centra direktors. 1972. ga­dā tika organizēta konference, kurā apsprieda šo dzīvnieku nožēlojamo stāvokli un mēģināja izvērtēt gan savvaļā, gan ne­brīvē dzīvojošās populācijas. Bija nepārprotami skaidrs, ka ārkārtīgi nozīmīgi ir vienlaikus nodibināt populācijas nebrīvē un ķerties pie problēmas risināšanas savvaļā. Šis darbs bija sek­mīgs, galvenokārt pateicoties doktores Devras Kleimanes paš­aizliedzīgajam darbam. No 1972. līdz 1980. gadam zeltainie lauvtamarīni bija sastopami pavisam nedaudzos zoodārzos, galvenokārt Amerikā. Zoodārzi ļoti rūpīgi paplašināja savas mazās kolekcijas, un rezultāti bija teicami. Zeltaino lauvtama- rīnu populācija nebrīvē piecu gadu laikā pieauga no simt piecdesmit trīs līdz trīssimt trīsdesmit dzīvniekiem - apmēram divreiz vairāk nekā savvaļā. Katru gadu piedzima piecdesmit līdz sešdesmit mazuļu, tādējādi bija izveidojusies pietiekami liela, stabila populācija, lai sāktu domāt par dažu nebrīvē au­dzēto eksemplāru palaišanu savvaļā. Šis projekts vainagojās panākumiem, pateicoties zoodārzu konsorcija izveidošanai šīs sugas pārskatam.

1978. gadā mēs saņēmām savu pirmo zeltaino lauvtama- rīnu pāri un pievienojāmies konsorcijam. Mūsu zeltaino lauv- tamarīnu ierašanās izraisīja pamatīgu sensāciju. Viens ir redzēt šā radījuma zīmējumu vai fotogrāfiju, bet pavisam cits - skatīt pašu dzīvnieku vaigā. Sīciņie primāti, vizēdami kā zelta dukāti, šaudījās pa būri tādā ātrumā, ka atgādināja lidojošus zelta liet­ņus. Spriņģodami apkārt un pētīdami jauno mājvietu, tie ņē­mās korī čiepstēt, spiegt un čalot, šķita, katrs no viņiem kā mi­niatūrs ekskursijas vadītājs stāstīja citiem, kur tobrīd atrodas un kam pievērst uzmanību.

Kad zeltainie lauvtamarini bija iedzīvojušies, tie kalitriksu grupā nokļuva uzmanības centrā, jo pilnīgi noteikti bija paši spilgtākie un pievilcīgākie no šīs apburošās primātu saimes. Beidzot pienāca diena, kad mātīte sekmīgi dāvāja dzīvību dvī­nīšiem (parasts metiena lielums šai sugai), diviem sīciņiem zelta tīrradnīšiem, kuri katrs varētu ērti ierīkoties mazā kafijas tasītē. Sākumā, kamēr abi bija ieķērušies vecāku biezajā spalvā un lieliski saplūda ar to, mazuļi bija gandrīz nesamanāmi, jo viņu sīkās sejiņas bija mazākas par piecdesmit pensu monētu. Augdami lielāki, mazie kļuva pārgalvīgāki un pameta drošo patvērumu, lai uz savu roku izpētītu būri, kaut arī bija gatavi jebkurā briesmu brīdī traukties atpakaļ drošībā vecāku skavās. Bija aizraujoši tos vērot saules gaismā vajājam tauriņus, kas bijuši gana neuzmanīgi un ielidojuši cauri būra režģiem. Pa­griezieni, lēcieni, atspērieni un steigšanās pakaļ dancojošajiem kukaiņiem bija neticami graciozs baleta priekšnesums, turklāt tamarīnu kažoki saules staros vizēja krāsu miriādēs - no smilš­akmens sarkanā līdz blāvi zeltainam kā laulības gredzens. Kaut kāda iemesla pēc mans ierosinājums nosaukt mazos par Fortu un Noksu [39] visās aprindās tika uztverts ar izteiktu pretestību, tā­pēc es paliku mazākumā un biju spiests no šīs idejas atteikties.

Tostarp plāni nebrīvē audzētos zeltainos lauvtamarīnus pārcelt savvaļā turpināja attīstīties. Protams, tik plaša mēroga projektu vajadzēja uzsākt ar lielu rūpību un pievērst uzmanību visām detaļām. Vajadzēja veikt ekoloģisku pētījumu, lai novēr­tētu zeltaino lauvtamarīnu populāciju savvaļā, un, kad tas iz­darīts, izraudzīties vietu mežā, kur nedzīvo zeltainie lauvtama- rīni, bet kas ir piemērota nebrīvē audzēto dzīvnieku palaišanai.

Vienlaikus tika izraudzīti piecdesmit tamarini no pieciem ASV zoodārziem un nosūtīti apmācībai uz Rio primātu centru. Dzīvnieks, kas, iespējams, jau trešajā paaudzē dzimis nebrīvē, ir pieradis pie noteiktām barošanas reizēm, un viņam nekad nav nācies pašam meklēt barību. Vissvarīgākais ir tas, ka nebrīves drošībā nav tādu plēsēju kā čūskas vai vanagi un arī pret homo sapiens dzīvnieki izturas kā pret laipnu, devīgu draugu. Tāpēc dzīvnieki, ja tie vēlas izdzīvot, pamazām jāpieradina pie skar­bas dzīves realitātes mežos. Kādā brīdī tika atklāts, ka tamarī- nus uztrauc un biedē koku zari, kas šūpojas. Labi konstruēta­jos zoodārzos, kur dzīvnieki līdz šim dzīvojuši, zari bija kārtīgi pienagloti, tādējādi zars, kas neiztur dzīvnieka svaru, sagādā tam uztraukuma pilnu piedzīvojumu, pirms tamarīns iemācās pārvarēt šo problēmu. Zeltainajam lauvtamarīnam nācās ie­kļaut savā diētā tādus savvaļas augļus, ko viņi nekad nebija no­garšojuši; bija apbrīnojami redzēt, ka jaunākie dzīvnieki mā­cību apguva ātrāk un ierādīja vecākiem, kas darāms.

Sākotnēji dzīvnieku palaišana brīvībā noritēja lēni, taču gan dzīvnieki, gan projektā iesaistītie cilvēki aizvien vairāk mācījās, un rezultāti galu galā bija sekmīgi. Kādā fotogrāfijā nebrīvē izaudzēts dzīvnieks redzams ēdam vardi - šāds kumoss viņam Vašingtonā nekad nebija ticis piedāvāts, tātad ir pierādījums, ka dzīvnieki iejutušies jaunajos apstākļos. Nākamajā fāzē bija paredzēts nebrīvē izaudzētos dzīvniekus salaist kopā ar savva­ļas tamarīniem, un tā bija liela diena, kad nebrīvē dzimusi mā­tīte pēc pārošanās ar savvaļas tēviņu dzemdēja dvīņus. Ap to laiku mēs Džērsijā bijām tikuši pie vairāk nekā divdesmit pie­ciem zeltainajiem lauvtamarīniem un varējām piedalīties pa­sākumā ar pieciem saviem dzīvniekiem. Viņus kā vienu ģimeni izlaida brīvībā meža pudurī, kur nedzīvoja savvaļas tamarīni, un mēs ar lepnumu varējām teikt, ka mūsu grupiņa bija pirmā, kas projekta ietvaros radīja pēcnācējus, kuru abi vecāki bija gan dzimuši, gan auguši nebrīvē. Šis bija pierādījums (ja tāds vispār nepieciešams), ka, visām dažādajām disciplīnām strādājot vie­notam mērķim, sugu pavairošana nebrīvē var notikt un no­tiek, un ar tās palīdzību mums varētu izdoties neskaitāmas sugas paglābt no iznīcības.

Es vienmēr atceros lielisko pikniku kopā ar Rodžeru Peinu un viņa ģimeni, kad otro reizi apmeklēju ASV. Tas, protams, bija Rodžers, kurš veicis tik daudz lielisku pētījumu par vaļiem un kuram pienākas pateicība par sērīgi brīnišķīgajām vaļu dziesmām, kuras tik daudzi cilvēki aizgrābti klausās un ilgojas uzzināt, ko šie milzīgie, neparastie dzīvnieki saka cits citam. Taču piknika laikā Rodžers man vaicāja, ar ko nodarbojas trests, un es centos izskaidrot mūsu mērķus un uzdevumus.

Visbeidzot Rodžers teica: - Domāju, ka saprotu jūsu mērķi - jūs viņus pavairojat, lai tie nonāktu šeit, ja vien vēl ir kāda še­jiene, kur dzīvniekiem atgriezties. - Tā viņš kodolīgā teikumā iezīmēja vienu no mūsu programmas problēmām: ja nav la­bāka apzīmējuma, nosauksim to par "šejienes sindromu".

* * *

Kad mēs ar Džonu Hārtliju uzturējāmies Maurīcijā, nodar­bodamies ar rožaino baložu kolonijas dibināšanu, manu uz­manību saistīja problēmas, ar kādām saskārās Raundas sala - trīssimt piecdesmit akru liels vulkānisks konusveida izvirzī­jums apmēram trīspadsmit jūdžu uz ziemeļrietumiem no Maurīcijas. Visneparastākais ir tas, ka uz šā niecīgā zemes ple­ķīša sastopamas vismaz divas ķirzaku, divas čūsku un vairākas augu sugas, kādu nav nekur citur pasaulē. Vēl vairāk, tā ir viena no ļoti reti sastopamajām tropu salām, kurā nedzīvo žurkas un peles, bet tā ir ari nozīmīga vairošanās apmetne dažādām jūras putnu sugām. Pirms daudziem gadiem Raunda bija tāda kā Maurīcija miniatūrā: salas kalnainās vietas bija biezi apaugušas ar cietkoksnes koku (piemēram, melnkoka) mežiem, bet zemā­kās nogāzes klāja palmu savannas. Deviņpadsmitajā gadsimtā kāds muļķis bija iedomājies palaist salā kazas un trušus - kai­tīgākos no visiem dzīvniekiem. Rezultāts bija tāds pats, kā ie- slogot aitu aplokā zobenzobu tīģeri. Ko nenoēda kazas, to pie­beidza truši, un drīz vien cietkoksnes meži nozuda bez pēdām, palmu savannas izcīnīja arjergarda kaujas, un strauji erozijas skartā sala lēni, bet nenovēršami sāka slīdēt jūrā. Pirmajā ap­meklējumā sala izskatījās kā grumbu izvagota, sarkandzeltena simtgadīga indiāņa pēcnāves maska, kur atlikušas tikai šur tur izkaisītas palmas, daži pandāni un nīkulīgs pamežs. Bija skaidrs, ka kaut kas steidzami jādara, lai glābtu rāpuļus, jo to dabiskā vide aizvien vairāk samazinājās. Mēs ar Džonu divas reizes apmeklējām salu, jo Maurīcijas valdība pilnībā piekrita, ka jāsagūsta rāpuļi pavairošanai nebrīvē - sākumā Džērsijā, vēlāk, iespējams, arī Maurīcijā. Mūs informēja, ka trušu un kazu situācijas risinājums tiekot meklēts.

Esmu vācis dzīvniekus ļoti daudzās pasaules malās, un ķer­šanas process nekad nav viegls. Taču Raundas salā rāpuļi līda vai no ādas ārā aiz vēlēšanās sadarboties. Telfēra scinki bija tik paļāvīgi, ka dedzīgi pievienojās mūsu piknikam, ko bijām sarī­kojuši pandānu plaukstām līdzīgo lapu niecīgajā ēnā. Šie scinki ir lielas ķirzakas ar gludenām zvīņām iepelēka grauzdēta cukura krāsā, kas saulē zaigoja visās varavīksnes krāsās, smai­lām, saprātīgām sejām un biezām, melnām mēlēm. Tie bariem drūzmējās mums apkārt, rāpās mums klēpī, dalījās maltītē, iz­smalcināti mielojās ar vārītām olām, tomātiem un pasioniem, un malkoja alu un kokakolu no mūsu glāzēm tik pieklājīgi kā ciemata dāmu bariņš vikāra tējas viesībās. Mēs jutāmies kā ne­lietīgi nekauņas, kad maltītes beigās vienkārši uzlasījām savus uzvedīgos viesus un ar galvu pa priekšu sastūķējām mīksta auduma maisos - gluži kā Trakais Cepurnieks un Marta Zaķis grāmatā "Alises piedzīvojumi Brīnumzemē" iebāza tējkannā Susurinu.

Mūsu nākamais mērķis bija saķert Gintera gekonus - asto­ņas collas garas, tuklas ķirzakas ar milzīgām, zeltainām acīm, vēdekļveida piesūcekņiem uz pirkstiem, melniem un pelnu pelēkiem lāsumiem klātu samtaini mīkstu ādu. Gintera gekoni nebija tik omulīgi kā scinki un labprāt dzīvoja atlikušajās palmu savannās, pieķērušies kokiem apmēram stumbra vidus­daļā. Šo rāpuļu ķeršanai mums nācās izmantot sarežģītāku metodi - makšķerēšanu. Mēs bijām paņēmuši līdzi bambusa stiebrus, kuriem piestiprinātas smalkas neilona auklas cilpas ar slīdošiem mezgliem. Gekoni uzvedās ārkārtīgi pretimnākoši - tie tupēja pavisam rāmi, kamēr pārslidinājām cilpu pāri to gal­vai un tuklajam kaklam. Pēc tam atlika vienīgi nocelt gūstek­ņus no koka un iebāzt maisā. To vajadzēja darīt ļoti maigi un piesardzīgi - ja ķirzaka pēkšņā panikā sāktu raustīties cilpā, neilons varēja iegriezties kakla ādā, plānā kā zīdpapīrs. Mums tomēr paveicās, un mēs sabāzām maisā divdesmit scinkus un sešpadsmit gekonus.

Tālāk ķērāmies pie čūskām. Abu Raundas salā sastopamo sugu čūskas nav indīgas un ir attāli radniecīgas čūsku dzimtai, kurā ietilpst Amerikas tropu žņaudzējčūska, tomēr mūsdienās uzskata, ka tās veido atsevišķu dzimtu. Viena no čūskām ir olīv- krāsā ar gaišākiem raibumiem, apmēram trīsarpus pēdas gara. Dienas laikā tā gozējas sauso lapu vainagā, kas nokarājas līdz latānijas palmu pamatnei - savannā šo palmu vēl atlicis pavisam nedaudz. Šīs čūskas noķert ir pavisam viegli, jo tās vienkārši guļ un ļauj, lai tās uzlasa no lapām, - grūtības sagādā vienīgi rāpuļu ieraudzīšana, jo čūskas guļ pavisam nekustīgi. Toties ar otras sugas čūskām mums nepavisam neveicās. Tās dzīvo zem zemes un ir daudz grūtāk sameklējamas. Pēdējā šīs sugas čūska redzēta 1975. gadā - kopš tā laika par tām nekas nav dzirdēts, un pastāv bažas, ka šīs čūskas izmirušas. Mēs meklējām itin visur, tomēr nevienu neatradām un ar nožēlu samierinājāmies.

Atgriezušies Maurīcijā, konstatējām, ka ap trušu un kazu iznīdēšanas plāniem Raundas salā virmo neprāta kaislības. Valdībai bija paziņots, ka vienīgā iespējamā metode tik sarež­ģītā teritorijā ir indēšana, un tika izraudzīts strihnīns. Tā ir ne­lāga inde, bet diemžēl tajā laikā vienīgā iespējamā, jo strihnīnu varēja dienām ilgi atstāt kvēlojošajā saulē un tas nezaudēja savu iedarbību. Vēlāk, protams, tika atklāts, ka strihnīns būtu varējis noindēt arī rāpuļus, ne tikai kazas un trušus, tādējādi šā nāvekļa izvēle izrādījās vēl aplamāka. Tomēr tolaik strihnīns tika uzskatīts par labāko izvēli, un Raundas salas iespējami āt­rāka atbrīvošana no postošajiem zālēdājiem bija absolūti ne­pieciešama. Tad kāds projektā iesaistīts cilvēks sniedza inter­viju presei un muļķīgā kārtā vispārējos vilcienos aprakstīja šo plānu; ar to pašu elle nāca vaļā.

Šo lietu uztvēra visdažādākās dzīvnieku aizsardzības bied­rības Lielbritānijā un ņēmās riet kā histēriski suņi; viens no pārstāvjiem pat paziņoja seram Pīteram Skotam (viņš bija mē­ģinājis darboties kā vidutājs), ka labāk redzētu visus Raundas salas kustoņus izmirstam, nekā pieļautu viena vienīga truša nogalināšanu. Vietējā biedrība, kas aicināja aizsargāt Maurī- cijas dzīvniekus no nežēlīgas izturēšanās un līdz šim bija atbal­stījusi indēšanas kampaņu, tagad pārbijās, strauji meta kažoku otrādi un paziņoja, ka trušu un kazu indēšana būtu tikpat liela nežēlība un ka viņi darīšot visu iespējamo, lai to novērstu. Mēs visādi centāmies cilvēkiem iestāstīt, ka, turpinot vairoties šādā tempā, truši un kazas vienkārši iznīcinās visus pārtikas krāju­mus un lēnā nāvē nobeigsies no bada, kas taču ir daudz moko­šāks gals par ātru nāvi no indes. Kāda Anglijas dzīvnieku lab­klājības aizsardzības biedrība tiešām aizsūtīja uz salu snaiperi, kurš kādu laiku centās samazināt kazu skaitu ar bises palīdzību; mums par pamatīgu izbrīnu, tas viņam arī izdevās. Izbrīnu tas mums sagādāja tādēļ, ka šie dzīvnieki ir ārkārtīgi tramīgi un galvenokārt mitinās vulkāna krātera malā, kas ir visgrūtāk sa­sniedzamā un bīstamākā vieta visā salā. Tomēr truši joprojām turpināja nemanāmi postīt, tā ka problēma palika neatrisināta.

Tieši šajā ārkārtīgi satraucošajā laikā notika kāds uzjautri­nošs starpgadījums, kas mazliet atviegloja mūsu smago nastu. Cilvēks, kas trušu iznīdēšanas kampaņas sakarā mums Anglijā sagādāja vislielākās grūtības, bija kāds doktors Glenfids Bal- morals. Tas pilnīgi noteikti nebija viņa īstais vārds, tomēr gana neparasts, lai aizķertos atmiņā. Mēs ar Džonu Hārtliju un manu draugu Vahabu Ovadaliju - Maurīcijas galveno mežu aizsardzī­bas speciālistu - piedalījāmies konferencē Londonas zoodārzā; pārlaizdams paviršu skatienu dalībnieku sarakstam, es ierau­dzīju arī šausminošo doktora vārdu. Biju pārliecināts, ka tri­jatā mums zināmā mērā izdotos vest doktoru pie prāta, ja vien mēs spētu parunāties ar viņu privātā gaisotnē. Mēs rūpīgi iz­plānojām, kā šo nolaupīšanu īstenot. Pirmkārt, es lūdzu torei­zējam Londonas zoodārza zīdītāju uzraugam Maiklam Brambelam atļauju izmantot viņa māju, kas atradās netālu no kon­ferences zāles Rīdžentparka kanāla malā. Tad kāda izcili augsta amatpersona stādīja mani priekšā doktoram. Viņš likās jauks, saprātīgs cilvēks, un mani pārsteidza, ka viņš tik ekstrēmi iztei­cies par tā saukto "trusīšu asinspirti". Teicu, ka es un mani ko­lēģi vēlamies ar viņu kaut ko īpašu apspriest, un uzaicināju pārtraukuma laikā kopā ar mums Maikla mājā iedzert kādu glāzīti; doktors sajūsmināts piekrita. Diemžēl viņš izvēlējās tieši to brīdi, kad tika lasīta lekcija par lamantīnu pavairošanu, - šie dzīvnieki man bija ļoti mīļi, tomēr uzskatīju, ka Raundas salas jautājums ir ļoti svarīgs, tāpēc man jāatsakās no lekcijas noklau­sīšanās. Tas bija viens no daudzajiem upuriem, kādus esmu nesis dabas aizsardzības vārdā.

Lai kā arī būtu, mēs aizvilinājām labo doktoru uz Maikla māju, dāsni salējām dzērienus, un drīz vien mūsu upuris mil­zīgas džina un tonika porcijas iespaidā pavisam atmaiga. Es sāku stāstīt par Raundas salas problēmu un tās milzīgo nozīmi pasaules mērogā. Labais doktors klausījās un piekrītoši māja ar galvu. Kad mana runas straume izsīka, kancelē kāpa Vahabs un paskaidroja, ka truši ir nolemti lēnai bada nāvei. Viņš uz­būra tik šausminošu iztēles ainu, ka mums visiem acis pie­plūda asarām. Pēc tam cīņā metās Džons un nolasīja zinātniski pamatotu lekciju par Raundas salas bioloģisko nozīmi un uz­svēra, ka būtu noziegums atstāt to trušiem izpostīšanai. Visas mūsu uzstāšanās laikā labais doktors piekrītoši māja ar galvu un izmeta uzmundrinošas piezīmes - "pilnīgi pareizi - es pie­krītu - jā, jā, tas tiesa". Kad beigu beigās mums aptrūkās sakā­mā, viņš mūs pamatīgi pārsteidza, teikdams: "Bet es nudien nesaprotu, kāds tam visam sakars ar mani."

Es samulsis paskatījos uz viņu.

- Jūs taču esat doktors Glenfids Balmorals, vai ne?

- Jā, - mūsu viesis apjucis apstiprināja.

- No Zvēru un putnu aizsardzības biedrības?

- Nē, nē, - doktors izlaboja, - no Cietspārņu aizsardzības biedrības.

Tas izrādījās nepareizais doktors. Kurš gan būtu varējis iedo­māties, ka eksistē divi doktori ar tik neparastu vārdu? Vislielāko sarūgtinājumu man sagādāja tas, ka biju palaidis garām lekciju par lamantīniem.

Tajā pašā laikā no retajām Raundas salas palmām tika ievāk­tas sēklas un sekmīgi uzdiedzētas Maurīcijas botāniskajā dārzā, savukārt mums Džērsijā ar ievērojamiem panākumiem izdevās no Raundas atvesto rāpuļu vairošanās. Bija piedzimuši divsimt trīsdesmit pieci Gintera gekona pēcnācēji, trīssimt divdesmit septiņi Telfēra scinki un trīsdesmit viens Raundas boa čūskas mazulis - tas droši vien bija visievērojamākais sasniegums. Mēs bijām aizdevuši scinkus un gekonus pavairošanas koloniju vei­došanai zoodārziem ASV, Vācijā, Francijā, Lielbritānijā, Ho­landē un Kanādā, tādā kārtā nodrošinot stabilu populāciju nebrīvē. Protams, dažas boa čūskas tika nosūtītas uz Kanādas Rāpuļu pavairošanas fondu, kura īpašnieka Džefa Gahertija ār­kārtīgi dāsnais ziedojums bija ļāvis mums Džērsijā uzcelt pa­šiem savu rāpuļu māju.

Nu mums bija gan palmas, gan rāpuļi, kurus nogādāt atpakaļ Raundā, un ceļā vairs stāvēja tikai šis nepievilcīgo iebrucēju bars. Mums bija "šejiene", kur no jauna ievest augus un dzīvnie­kus, taču "šejiene" vēl nebija sagatavota.

Kopš pirms daudziem gadiem apciemoju Jaunzēlandi, es pa­stāvīgi uzturēju kontaktus ar turienes Savvaļas dzīvnieku dienestu, kas varbūt ir pats labākais pasaulē. Vienā no savām vēstulēm es ieminējos par Raundas problēmu un lūdzu kādu padomu, jo zināju, ka Jaunzēlandes attālākajās salās arī bijušas briesmīgas grūtības ar žurkām un meža kaķiem. Dons Mērtons savā atbildes vēstulē teica, ka, iespējams, varēs šo mūsu pro­blēmu atrisināt. Viņi esot ieviesuši jaunu, īpaši zīdītājiem do­mātu indi, kas, atšķirībā no strihnīna, nesagādā sāpes, turklāt saglabā iedarbību dažādās temperatūrās. Dons vēl piebilda, ka Savvaļas dzīvnieku dienests varētu uzklausīt viņa lūgumu un ļaut Donam pašam un dažiem viņa kolēģiem paņemt atvaļinā­jumu, lai viņiem būtu iespēja sniegt mums savus eksperta pa­kalpojumus. Tas izklausījās gandrīz pārāk labi, lai būtu patiesi, bet pavisam drīz Dons un viņa draugi tiešām ieradās Maurīcijā, sev līdzi vezdami, Dievs vien zina, cik nāvējošās zāles, kā arī teltis, brezenta gabalus un citu nepieciešamu ekipējumu. Mēs zinājām, ka darbs būs ilgs, jo mūsu uzdevums - noindēt visus trušus trīssimt piecdesmit akru lielajā, mēness virsmai līdzīgajā teritorijā - nebūs viegls. Visu smago kravu vajadzēja nogādāt Raundā ar helikopteru, jo nebūtu iespējams piebraukt ar lai­vām un uzstiept mantas gandrīz pilnīgi stāvajās klintīs. Līdzko viss bija sakravāts un mēs bijām gatavi doties savā nozīmīgajā misijā, salūza valdības helikopters, uz kuru bijām paļāvušies. Doma, ka varbūt nāksies pasākumu atlikt uz vēlāku laiku, dzina mūs izmisumā, tomēr labvēlīgais liktenis nāca talkā. Austrālijas jūras spēku eskadras mīnu kuģis bija iegriezies Maurīcijā drau­dzības vizītē, un uz kuģa klāja atradās lielisks, jauns helikopters. Mēs drudžaini metāmies zvanīt Austrālijas sūtnim, kurš laipni atsaucās uz mūsu lūgumu un vēlēja jūras spēkiem mums palī­dzēt. Viņas Majestātes Austrālijas kuģis "Kanbera" nogādāja Donu, viņa komandu, aprīkojumu, indi un ūdens krājumus se­šām nedēļām uz Raundas salu (pašā salā ūdens nebija sasto­pams), un tad helikopters visu kravu (dzīvo un nedzīvo) izcēla vienīgajā salas laukumiņā, ko varētu nosaukt par līdzenu. Tad Dons un viņa komanda ierīkoja nometni un ķērās pie rīko­šanās.

Vissmagākajos apstākļos viņi veica apbrīnojamu darbu un pēc sešām nedēļām bija iznīcinājuši, kā Dons uzskatīja, visus trušus. Lai būtu par to pilnīgi droši, viņi pēc gada vēlreiz iera­dās salā. Iemesls bija pilnīgi skaidrs: ja būtu izdzīvojis kaut pusducis abu dzimumu trušu, visai indēšanai būtu bijis tikai ierobežojošas atšaušanas efekts, jo izdzīvojušie truši parūpētos par populācijas sprādzienveida atjaunošanu, un mēs atkal būtu nonākuši sākumpunktā. Tomēr nekur nemanīja ne miņas no trušiem, un Dons man nosūtīja dažas iepriecinošas fotogrāfijas, kurās bija redzams, ka krunkainā, saplaisājusī un noplicinātā Raundas salas zeme jau pārklājusies ar trauslu, zaļu jauno dzi­numu kārtiņu. Salai tika dota otra izdzīvošanas iespēja. Pro­tams, darbs vēl nebija galā, jo vajadzēja iestādīt palmas un, ce­rams, arī cietkoksnes kokus. Tomēr mēs ticam, ka piecdesmit gadu laikā sala jau ievērojami līdzināsies tai, kāda tā bijusi pirms divsimt gadiem, un sniegs drošu patvērumu saviem kād­reizējiem īpatnējiem un neatkārtojamiem iemītniekiem.

Nesen mūs apciemoja ievērojamais rakstnieks Ričards Adamss, kurš sarakstījis neparasto bestselleru par trušiem ar no­saukumu "Watership Down". Džeremijs izrādīja viesim mūsu kolekciju un, kā jau parasti, ar pieaugošu aizrautību stāstīja par mūsu darbu un īpaši par tā plašo sazarojumu. Viņš dedzīgi stāstīja Adamsa kungam visos sīkumos par mūsu darbu Raun­das salā, kad pieļāva kļūdu.

- Jā, - Džeremijs sajūsmināts klāstīja, - un, kad nu kazas bija izšautas, mums izdevās tikt vaļā no trim tūkstošiem tr… tr… tr… - Džeremijs sastomījās un apklusa. Kā lai pastāsta "Wa- tership Down" autoram, ka esam iznīcinājuši trīs tūkstošus trušu, un vienlaikus neiemanto viņa nepatiku?

Kādu brīdi abi klusēdami vērās viens otrā. Džeremijs arvien košāk pietvīka.

- Viss kārtībā, - Ričards Adamss miermīlīgi teica. - Nezin kāpēc visi domā, ka man ļoti patīk truši tāpēc vien, ka esmu par tiem sarakstījis grāmatu.

Tā trests ar Maurīcijas salas valdības atbalstu un ar Jaunzē­landes Savvaļas dzīvnieku dienesta un Austrālijas jūras spēku palīdzību izglāba Raundas salu. Kā es rakstīju Rodžeram Pai- nam, mēs bijām izglābuši "šejieni", lai "viņus" varētu no jauna nogādāt mājās. Bet vēl svarīgāk - es uzskatu, ka ar šo sasnie­gumu mēs bijām pacēluši tradicionālo izpratni par "zoodārzu" augstākā pakāpē. Mēs bijām pierādījuši ne vien to, cik milzīga nozīme ir pavairošanai nebrīves apstākļos, neatkarīgi no tā, vai tā notiktu Džērsijā, vai sugas dzimtajā vietā, bet arī to, kā zoo­dārzs var palīdzēt savu dzīvnieku dabiskās vides atjaunošanā un aizsardzībā.

Esmu pārliecināts - tas, ko paveicām Raundā, tiks izman­tots par paraugu daudzās pasaules malās, kur sastopamas trauslas ekosistēmas un kur tās ir tikpat apdraudētas. Tāpēc ceram, ka esam pierādījuši zoodārzu progresu no nevērtīgas Viktorijas laikmeta zvērnīcas (kaut joprojām sastopami ļoti daudzi tādu zvērnīcu paraugi) līdz vērā ņemamam spēkam, kas palīdz izdzīvot citām dzīvības formām, ar kurām kopā mēs apdzīvojam šo pasauli. Uzskatām, ka tieši ar to jānodarbojas zoodārziem, īpaši bagātākajās valstīs; ja finansiālu iemeslu dēļ šie zoodārzi nespēj ķerties pie tik nopietniem projektiem kā Maskarēnās [40] , tie, ja vien rūpīgi ieskatīsies, ieraudzīs sev līdzās kādu Raundas salu, kurai spēs palīdzēt, jo to mūsdienās prasa neatliekamā vajadzība aizsargāt dabu.