NO GRĀMATAS "PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS"

Neilgu laiciņu pirms došanās prom no Bakebes (tolaik - Britu Kamerūnā), lai turpinātu ceļojumu uz pēdējo nometnes vietu Kumbā, pie mums apmetās ārkārtīgi neparasts viesis - Čalmondelijs, draugiem pazīstams arī kā Čamlijs.

Čamlijs bija pieaudzis šimpanze; viņa īpašnieks - apgabala ierēdnis - uzskatīja, ka prāvais luteklis kļūst traucējošs, tāpēc bija nolēmis dzīvnieku uzdāvināt Londonas zoodārzam, kur varētu atvaļinājuma laikā to apciemot. Viņš vēstulē lūdza, vai varēsim atpakaļceļā aizgādāt Čamliju uz jaunajām mājām, un mēs atbildējām, ka labprāt to izdarīsim. Laikam gan ne man, ne Džonam nebija ienācis prātā, cik Čamlijs būs liels - es per­sonīgi iztēlojos viņu apmēram trīs gadus vecu un savas trīs pē­das garu. Kad Čamlijs ieradās, es satrūkos ne pa jokam.

Viņš svinīgi ieradās milzīgā krātiņā nelielas kravas mašīnas aizmugurē. Kad krātiņa durvis atvērās un Čamlijs nepiespiesti un eleganti kā kinozvaigzne no tā izkāpa, es sajutu krietnu sa­traukumu, jo, stāvēdams šimpanzēm parastajā ielīkušajā pozā, viņš sniedzās man līdz viduklim un izslējies būtu manu krūšu augstumā. Čamlijam bija milzīgas rokas, un spalvainais krūš­kurvis šķita esam vismaz divreiz platāks par manējo. Nepareizi augošo zobu dēļ viņa seja bija pārlieku plata un piešķīra viņam atbaidoša boksera izskatu. Acis bija mazas, gudras un dziļi ie­grimušas, galvvidus noberzts gandrīz kails - kā es vēlāk no­skaidroju, Čamlijam piemita paradums sēžot berzēt galvu ar plaukstām; šī nodarbe viņam nepārprotami ļoti patika, un viņš tai nodevās tik bieži, ka galvvidū matu praktiski vairs nebija atlicis. Šis pērtiķis nepavisam nebija jauns, kā biju cerējis, bet gan savus astoņus vai deviņus gadus vecs, pilnīgi nobriedis veterāns, stiprs kā pieaudzis vīrietis un, ciktāl varēju spriest no viņa sejas izteiksmes, dzīvē daudz ko pieredzējis. Viņš nebija skaists savas sugas pārstāvis (esmu redzējis daudz pievilcīgā­kus), tomēr nepārprotami spēcīga personība - par to pārlieci­nājās ikviens, tikko Čamliju ieraudzījis. Mazās acis vērās gudri un ar tādu ironiskas jautrības dzirksti, kas lika cilvēkam justies neveikli.

Čamlijs brīdi stāvēja un vērīgi nopētīja apkārtni, tad pagrie­zās pret mani un ar profesionāla sveicinātāja garlaikoto izteik­smi sejā izstiepa vienu vareno roku ar mīksto, rožaino plaukstu. Ap kaklu viņam bija resna ķēde, kuras gals pāri kravas kastes galam iestiepās krātiņa dziļumos. Dzīvniekam ar mazāku paš­cieņu nekā Čamlijam ķēde būtu nebrīves un pakļautības sim­bols. Taču Čamlijs savu ķēdi nēsāja lepni kā lordmērs. Kad bi­jām svinīgi sarokojušies, viņš pagriezās un ņēmās vilkt ķēdi (tā izrādījās savas piecpadsmit pēdas gara) ārā no krātiņa. Viņš to rūpīgi saritināja, uzkāra uz rokas un devās uz būdu, it kā tā pie­derētu viņam. Šādā vīzē Čamlijs jau no paša sākuma izrādīja savu pārākumu un ļāva secināt, ka ieradies šeit tikai un vienīgi pēc paša gribas. Man gandrīz gribējās atvainoties par nekār­tību, kāda valdīja būdā uz galda.

Čamlijs apsēdās krēslā, nosvieda ķēdi uz grīdas un tad cerīgi paskatījās uz mani. Viņš nepārprotami gaidīja, ka pēc nogur­dinošā ceļojuma viņam tiks piedāvāts kāds atspirdzinājums. Es uzsaucu puišiem virtuvē, lai sagatavo tēju, jo īpašnieks bija brīdinājis, ka Čamlijam tīkot iebaudīt kādu tasi uzmundrinā­jumam. Kamēr viņš sēdēja krēslā un vāji slēptā nepatikā nopē­tīja mūsu pieticīgo mitekli, es aizgāju atpakaļ pie krātiņa, kur atradu skārda šķīvi un prāvu, apdauzītu skārda krūzi. Ierau­dzījis mani atgriežamies būdā ar šķīvi un krūzi, Čamlijs ma­nāmi nopriecājās un pat atļāvās uzslavēt manu gudro rīcību.

- Ooooooo, uffff, - viņš teica, tad sakrustoja kājas un turpi­nāja pētīt interjeru. Es apsēdos viņam pretī un sadabūju ciga­rešu paciņu. Izņēmu vienu, un tajā brīdī galdam pāri pasnie­dzās gara, melna roka, un Čamlijs tīksmīgi nostenējās. Vēlējos zināt, ko viņš iesāks, tāpēc pasniedzu viņam cigareti, un pār­steigts vēroju, kā lielais pērtiķis to rūpīgi iestutē mutes kaktiņā. Es aizsmēķēju un pasniedzu Čamlijam sērkociņus, domādams, ka viņš apmulsis. Čamlijs atvēra kastīti, izņēma sērkociņu, uz­šķīla uguni, aizkūpināja savu cigareti, nosvieda sērkociņus uz galda, no jauna sakrustoja kājas un atgāzās krēslā, apcerīgi ie­vilkdams dūmus un mākoņiem vien pūzdams tos caur degunu. Acīmredzot šim radījumam piemita paradumi, par kuriem es nebiju informēts.

Tajā mirklī būdā ienāca Piuss, nesdams tējas paplāti; skats, kā es sēžu pie galda kopā ar šimpanzi, sasmēķēju un acīmre­dzot pārspriežu jaunākās tenkas, puisi dziļi satrieca.

- Ēēē… āāā! - viņš noelsās un atkāpās.

- Arrr… hūūū! - Čamlijs atsaucās un, ieraudzījis tēju, me­žonīgi savicināja roku.

- Kas tas, masa? - Piuss vaicāja, atkāpies līdz pašai ieejai.

- Tas ir Čamlijs, - es paskaidroju, - viņš tev pāri nedarīs. Noliec tēju uz galda.

Piuss tā arī izdarīja un tad no jauna atkāpās pie durvīm. Es ielēju tēju un pienu Čamlija krūzē un piebēru trīs karotītes cukura; Čamlijs mirdzošām acīm vēroja manu rīkošanos un pie sevis klusi ūjināja. Pasniedzu pērtiķim krūzi, ko viņš uzma­nīgi paņēma abās rokās. Uz mirkli viņš apmulsa, jo aptvēra, ka nespēj turēt vienlaikus krūzi un cigareti, un mēģināja tikt no tās vaļā; visbeidzot viņš problēmu atrisināja, nolikdams smēķi uz galda. Tad viņš, izstiepis lūpu, uzmanīgi pārbaudīja tējas karstumu. Dzēriens tiešām izrādījās pārāk karsts, tāpēc Čam- lijs, sēdēdams krēslā, ņēmās pūst, kamēr tēja padzisa, un tad izdzēra. Kad šķidrums bija izdzerts, krūzes dibenā vēl bija atli­cis izkusušais cukurs, un Čamlijs acīmredzami nevēlējās atstāt labu mantu; viņš uzstutēja krūzi uz deguna un palika tādā stā­vokli, kamēr pēdējās cukura paliekas ieritēja mutē. Tad viņš pastiepa krūzi, gaidīdams vēl vienu porciju.

Čamlija krātiņš tika novietots ērtā vietā apmēram piecdes­mit jardu attālumā no būdas līdzās lielam, zarainam celmam, pie kura piestiprināju ķēdi. No šejienes pērtiķis varēja lieliski pārredzēt visu, kas notika būdā un tās apkārtnē; viņš mēdza vē­rot mūs strādājam un izteikt piezīmes, es savukārt uz tām atbil­dēju. Pirmajā dienā viņš izraisīja pamatīgu traci, jo drīz pēc tam, kad biju viņu piesējis un aizgājis darbos, es sadzirdēju pērtiķu nometnē sākamies skaļu histēriju. Viņi visi bija piesieti virvēs zem palmu lapu nojumes turpat pretī būdai. Kad biju pametis Čamliju, viņš garlaikodamies bija tuvumā pamanījis vairākus prāvus akmeņus. Savācis šo munīciju, viņš bija sācis trenēties dažādos boulinga paņēmienos. Mani par to vispirms infor­mēja drilu un genonu spalgie brēcieni, un, izsteidzies no bū­das, es ieraudzīju akmeni kāpostgalvas lielumā ielidojam trauslo radījumu vidū, par laimi, nevienu neskarot. Ja šāds akmens trāpītu pērtiķim, tas vairs nebūtu dzīvotājs. Pagrābis stibu, es metos pie Čamlija, kliegdams un vicinādams savu ieroci, cenz­damies izskatīties draudīgs; tajā pašā laikā es prātoju, kā varētu beigties tāda dzīvnieka pārmācīšana, kas ir gandrīz vienā au­gumā ar mani un savas divas reizes par mani spēcīgāks, turklāt es biju bruņojies vienīgi ar smieklīgi tievu stibu. Man par pār­steigumu, Čamlijs, ieraudzījis mani tuvojamies, acumirklī sabruka zemē, aizklāja rokām seju un ņēmās pilnā balsī spiegt. Es viņam divas reizes uzšāvu ar stibu pa muguru un panācu tādu pašu efektu, it kā būtu mēģinājis ar zobu bakstāmo sagraut

Sv. Pāvila katedrāli - mugura bija branga, plata, tās muskuļi cieti kā dzelzs.

- Tu esi ļoti nejauks dzīvnieks, - es bargi teicu, un Čamlijs, sapratis, ka sodīšana beigusies, apsēdās un ņēmās tīrīt sauso lapu drusciņas no kažoka.

- Ūūīu… - viņš teica, uzmezdams man kautrīgu skatienu.

- Ja tu vēl kādreiz tāpat izrīkosies, man nāksies tevi pamatīgi nopērt, - es turpināju un pie sevis spriedu, ka šādu radījumu spētu iespaidot vienīgi vesels koka stumbrs.

- Arrr…. ūūū… - Čamlijs teica. Viņš piešļūca tuvāk, attupās un uzrullēja man bikšu staru, tad ņēmās meklēt uz mana stilba traipiņus, dubļu piciņas un tamlīdzīgus krikumus. Kamēr Čam­lijs nodevās šai nodarbei, es pasaucu kalpotājus un vēlēju novākt visus akmeņus tuvākajā apkārtnē. Vēlreiz nostrostējis šim­panzi, es devos prom, taču drīz vien ievēroju, ka viņš rok bedri, acīmredzot cerēdams atrast vēl kādu akmeni.

Kad tovakar aiznesu Čamlijam ēdamo un tēju, viņš mani sveica ar skaļu, priecīgu ūjināšanu un ņēmās lēkāt uz augšu un leju, bungodams pa zemi ar pirkstu kauliņiem. Tomēr, pirms ķerties pie maltītes, viņš satvēra manu roku un pievilka sev pie mutes. Ar zināmu satraukumu es vēroju, kā viņš iebāž sev starp varenajiem zobiem manu pirkstu un vieglītēm iekož. Vēlāk es sapratu, ka šimpanžu vidū šādi viegli kodieni ir sasveicināšanās un uzticēšanās žests, jo pirksta pakļaušana potenciālām bries­mām nenoliedzami liecina par ticību otra draudzīgajām jūtām. Tādējādi Čamlijs mani pagodināja, izturēdamies pret mani kā pret otru šimpanzi. Pēc tam viņš ķērās pie ēšanas, un drīz vien šķīvis bija tīrs. Kad Čamlijs bija paēdis, es apsēdos viņam līdzās zemē, un viņš ķērās pie manu kabatu satura inspicēšanas, rū­pīgi izpētīdams katru tajās atrasto priekšmetu.

Kad es nolēmu, ka pienācis laiks doties pie miera, Čamlijs neparko negribēja šķirties no atrastā mutauta. Viņš to paslēpa aiz muguras un, kad centos mantu atgūt, lika no vienas rokas otrā, līdz beidzot izdomāja, ka labākais veids būs iestūķēt to mutē. Es sapratu, ka nevaru atstāt mutautu viņa rīcībā, citādi nebēdnieks nospriedīs, ka arī turpmāk drīkstēs paturēt iepati­kušos lietiņu; tā nu es pusstundu ņēmos lūgties un pieglaimo­ties, līdz beidzot Čamlijs gaužām negribīgi izspļāva galīgi samir- kušo un saņurcīto mutautu. Turpmāk man vairs šādas grūtības neradās: ja Čamlijs spēlējās ar kādu mantu, ko es vēlējos atgūt, man vajadzēja tikai pastiept roku un palūgt, un viņš bez tielēša- nās pieprasīto atdeva.

Man dzīvē bija laimējies satikt daudz pievilcīgu, burvīgu dzīvnieku - no peles līdz pat zilonim, taču vēl nekad nebiju re­dzējis tik spēcīgu un gudru personību, kāds bija Čamlijs. Pēc tuvākas iepazīšanās neviļus pārstāju viņu uztvert kā dzīvnieku, drīzāk kā brīnumdari - blēdīgu večuku, kurš pašam vien zi­nāmu iemeslu dēļ iemiesojies šimpanzes ādā. Viņam piemita nevainojamas manieres: viņš nekad neklupa virsū ēdienam un nesāka kāri rīt kā citi pērtiķi, pirms nebija apsveicinājies un pateicies devējam par maltīti ar ārkārtīgi izteiksmīgu ūjinā- šanu. Pēc šīs ceremonijas viņš ēda lēni un izsmalcināti, ar pirk­stiem atstumdams nevēlamos kumosus šķīvja malā. Vienīgās nepieklājības pazīmes parādījās maltītes beigās, jo tad viņš sa­grāba iztukšotos traukus un aizsvieda labi tālu prom.

Čamlijam, protams, piemita daudzi paradumi, kas viņu da­rīja līdzīgu cilvēkam, un viens no tiem bija smēķēšana. Viņš prata aizsmēķēt vienlīdz izveicīgi gan ar sērkociņiem, gan šķil­tavām un pēc tam mēdza atgulties uz muguras zemē, palicis vienu roku zem galvas, saliecis un sakrustojis kājas, un pūst gaisā varenus dūmu mākoņus, reizumis īsti profesionālā ma­nierē pārbaudīdams, vai smēķa galā nav sakrājusies pārāk gara pelnu drīksna. Ja tā bija, viņš pelnus rūpīgi notrauca ar nagu. Ja Čamlijam pasniedza limonādes pudeli un glāzi, viņš sev ie­lēja dzērienu tik uzmanīgi un koncentrēti, kā pasaulslavens bārmenis iejauc kokteili. Viņš bija vienīgais man zināmais dzīv­nieks, kuram patika dalīties: bieži vien, ja pasniedzu viņam ba­nānu ķekaru vai vairākus mango augļus, Čamlijs vienu no tiem izvēlējās un, savilcis seju vaicājošā izteiksmē, sniedza man, un pēcāk apmierināti noņurdējās, ja es dāvanu pieņēmu un apsē­dos viņam blakus zemē to notiesāt.

Čamlijs izjuta nepatiku pret trim lietām - krāsainajiem cil­vēkiem, milzu tūkstoškājiem un čūskām. Vietējos iedzīvotājus viņš pacieta, taču vienmēr pamatīgi uzjautrinājās, pievilinā­dams tos tuvu klāt un tad ar mežonīgu brēcienu lēkdams virsū. Nedomāju, ka viņš vēlējās kādam nodarīt pāri - viņam vien­kārši patika noskatīties, kā ļautiņi, bailēs spiegdami, laižas la­pās. Taču vietējie nekad nepalaida garām izdevību Čamliju pa­ķircināt; Čamlijs tādos gadījumos aizvien vairāk uzbudinājās, spalva sacēlās stāvus, viņš mētājās no vienas puses uz otru, vi­cināja varenās rokas un spīdināja pamatīgos zobus. Lai dievs stāv klāt katram, kas tādā brīdī pienāktu šimpanzēm par tuvu!

Milzu tūkstoškāji izraisīja viņā ziņkāri, taču viņš nekādi ne­spēja tiem pilnīgi uzticēties. Milzu tūkstoškājis atgādina tievu, melnu asinsdesu ar apmēram simt kāju pāriem abās ķermeņa pusēs un taustekļiem galvgalī. Šie radījumi ir pilnīgi nekaitīgi, tie rāpo ar daudzo kāju palīdzību, kustina taustekļus un ilgojas vienīgi pēc sava iecienītā garduma - sapuvuša koka stumbra. Kaut arī Čamlijs šķitās saprotam, ka tūkstoškāji nav čūskas, ra­dījumu ložņājošā čūsku gaita raisīja Čamlijā aizdomas. Ja es noliku pārīti uz viņa krātiņa, Čamlijs tupēja un nemitīgi vē­roja, savilcis lūpas, reizēm pakasīdamies. Ja kāds aizrāpoja līdz krātiņa malai, novēlās zemē un sāka rāpot Čamlija virzienā, šimpanze pielēca kājās, atkāpās, ciktāl ķēde ļāva, un skaļi brēca, kamēr es nācu un izglābu viņu no briesmoņa.

Čūskas Čamliju nepārprotami biedēja, un viņš ārkārtīgi sa­traucās, ja redzēja kādu man rokās - žēlabaini klaigāja un lau­zīja rokas, līdz es rāpuli noliku. Ja pēc tam es parādīju viņam rokas, Čamlijs tās allaž rūpīgi nopētīja - droši vien vēlēdamies pārliecināties, ka neesmu sadzelts. Ja kāda čūska slīdēja viņa virzienā, Čamlijs gandrīz zaudēja prātu: spalva saslējās stāvus, viņš stenēja un svieda tai ar zāles kumšķiem un sīkiem žaga­riem, velti cenzdamies apturēt rāpuļa tuvošanos. Kādu vakaru, tumsai iestājoties, viņš kategoriski atteicās atgriezties krātiņā - agrāk nekas tāds nekas nebija atgadījies. Kad es centos ievest viņu guļamtelpā ar varu, jo uzskatīju, ka šimpanze vienkārši māžojas, Čamlijs aizveda mani līdz krātiņa ieejai un pats atkā­pās, rādīdams ar roku un nepārprotamās bailēs skaļi ūjinā­dams. Izpētījis viņa segu un banānu lapu migu, es tur atklāju saritinājušos mazu, aklu alu čūskiņu. Radījums bija pavisam nekaitīgs, taču Čamlijs nevēlējās riskēt.

Drīz pēc ierašanās Čamlijs pēkšņi zaudēja gan apetīti, gan dzīvesprieku un visu dienu pavadīja, sakņupis krātiņā. Viņš arī neko nedzēra, izņemot puskrūzīti ūdens dienā. Es tolaik biju izbraucis, taču Džona drudžainā zīmīte tika man atgriezties, jo Džons netika gudrs, kas pērtiķim kaiš, nedz arī spēja noteikt, cik nopietna ir viņa slimība. Atgriezies es visiem spēkiem cen­tos iekārdināt Čamliju ēst, jo viņš acīmredzami izdēdēja. Kal­potāji tika aizsūtīti uz visām pusēm nogatavojušos mango un papaijas augļu meklējumos, un es pats savām rokām gatavoju izsmalcinātus augļu salātus. Taču Čamlijs neēda. Tā tas turpi­nājās kādu nedēļu, līdz es nudien nobijos, ka mēs viņu zaudē­sim. Katru vakaru es piespiedu Čamliju kopā ar mani pastaigā­ties, tomēr Čamlijs bija tik vārgs, ka mums ik pēc pāris jardiem nācās apsēsties un atpūsties. Tomēr es zināju, ka nedrīkstu ļaut viņam zaudēt interesi par dzīvi, jo pērtiķis bez dzīvesprieka ir nolemts nāvei. Kādu vakaru pirms došanās pastaigā ar Čamliju es atvēru biskvītu kārbu un ieliku kādu duci biskvītu kabatā. Kad bijām gabaliņu nogājuši, Čamlijs apsēdās, un es attupos līdzās. Kamēr mēs abi aplūkojām apkārtni, es izvilku no kabatas biskvītu un sāku ēst. Čamlijs vēroja mani un laikam gan jutās pamatīgi pārsteigts, ka es cepumu nepiedāvāju arī viņam, kā to parasti mēdzu darīt, bet, beidzis mieloties, atzinīgi nočāpsti- nāju lūpas. Čamlijs piešļūca tuvāk un sāka pārbaudīt manas kabatas - jau tā vien bija laba zīme, jo neko tādu viņš kopš sli­mības sākuma nebija darījis. Čamlijs atrada cepumu, izvilka un apostīja un tad, man par lielu prieku, sāka ēst. Viņš apēda apmēram sešus biskvītus, un turpmākās četras dienas pārtika ti­kai no biskvītiem un ūdens. Pēc tam pienāca rīts, kad viņš pie­ņēma tasi tējas un divus banānus. Es zināju, ka nu viss būs kār­tībā; apetīte strauji atjaunojās, un Čamlijs kādas divas nedēļas ēda kā neprātīgs, taču pēc tam atkal atgriezās pie parastās kārtī­bas. Es jutos ļoti laimīgs, ka bija izdevies Čamliju dabūt uz kājām, jo pavisam drīz nācās doties uz Kumbu, un tik vārgs Čamlijs ceļojumu nebūtu izturējis.

Pienāca pārceļošanas diena, un, ieraudzījis piebraucam kra­vas mašīnu kolekcijas pārvešanai, Čamlijs saprata, ka gaidāma viena no viņa iemīļotākajām izklaidēm - brauciens kravas ma­šīnā. Viņš klaigāja, ūjināja un lēkāja ķēdes galā, rībināja pa krā­tiņa režģi tik enerģiski, ka viņu nevarēja neievērot. Kad viss bija iekrauts, arī viņa krātiņš tika novietots kravas mašīnā un pats Čamlijs, sajūsmināti ūjinādams, ietrausās iekšā. Mēs devāmies ceļā, un drīz vien apkalpojošais personāls, kas ceļojuma laikā bija pieķēries vienā vai otrā kravas mašīnas pusē, ņēmās, kā jau parasti braucienu laikā, skaļi dziedāt; Čamlijs pievienojās dziesmai ar gari stieptu, melodisku ūjināšanu, par ko visi smē­jās locīdamies. Pavāra palīgam dziedošs šimpanze likās tik jo­cīgs, ka viņš atmuguriski izvēlās no kravas mašīnas, un mums nācās apstāties, lai putekļiem nojaukušos, taču joprojām līk­smojošo puisi savāktu. Tīrā laime, ka nebijām braukuši pārāk ātri.

Ieradušies Kumbā, mēs, pateicoties cienīgtēva Paula Šiblera un viņa sievas laipnībai, savā rīcībā ieguvām trīs Bāzeles misijai piederošas skolas ēkas. Kā jau parasti, kad tiek ierīkota jauna nometne, valdīja pamatīgs haoss, un bez visām citām problē­mām radās grūtības ar ūdens piegādi. Kamēr mēs apgādājām vietējo ūdensnesēju ar skārda mucām, izskaidrojām pienāku­mus un norīkojām pie darba, Čamlijs nepārprotami lika manīt, ka ir pamatīgi izslāpis. Viņš bija pieķēdēts ārpusē un jau pagu­vis piesaistīt daudzu vietējo uzmanību, jo tie vēl nekad nebija redzējuši pieaugušu šimpanzi. Nespēdams izdomāt neko citu, es atkorķēju alus pudeli un pasniedzu Čamlijam, un viņš, man par lielu pārsteigumu, sveica pudeles parādīšanos ar prieka sau­cieniem un baudā nošmakstināja lūpas. Jo zemāks kritās alus līmenis pudelē, jo līksmāks kļuva Čamlijs un biezāks pieauga viņa apbrīnotāju pūlis. Drīz vien viņš jau meta kūleņus, laidās īpatnējā, sāniskā dejā un sita plaukstas, nojaucies ar alus putām un līksms līdz neprātam. Taču šis dzērāja dancis man radīja ne mazumu grūtību, jo pagāja vairākas stundas, iekams Čamlijs atskurba un no jauna sāka uzvesties pieklājīgi, un bija vajadzīgi trīs policisti, lai izklīdinātu vismaz divsimt cilvēku lielo pūli, kas bija sablīvējies ap mūsu mājām tā, ka neviens nespēja tikt ne iekšā, ne ārā. Kopš tās reizes Čamlijs nedabūja neko stiprāku par tēju vai limonādi, lai arī cik izslāpis būtu.

Kamerūnā ieradās Londonas zoodārza pārstāvis, un es ar lie­lām skumjām nodevu Čamliju viņa gādībā turpmākajam ceļam uz Angliju. Es no jauna satiku Čamliju tikai pēc kādiem četriem mēnešiem, kad aizgāju viņu apciemot Rldžentparka sanatorijā. Sanatorijā viņš dzīvoja lielā, salmiem izklātā istabā un bija visa personāla mīlulis. Nemaz necerēju, ka viņš mani pazīs, jo ie­priekšējā tikšanās reizē es biju ar ūsām un bārdu, ģērbies tropu drēbēs, toties tagad - noskuvies un apģērbies, kā civilizētam cil­vēkam pieklājas. Tomēr Čamlijs mani pazina, tiklīdz ieraudzīja, ņēmās riņķot apkārt pa istabu kā dervišs, tad metās pie manis un sniedza man veco, labo sveicienu - maigu kodienu pirkstā. Mēs apsēdāmies salmos, un es viņu pacienāju ar cukuru, ko biju paņēmis līdzi; mēs sasmēķējām, un viņš novilka man kur­pes un zeķes un rūpīgi pārliecinājās, ka ar manām kājām nav atgadījies nekas ļauns. Pēc tam viņš paņēma izsmēķi un uzma­nīgi nodzēsa to istabas kaktā, tālāk no salmiem. Kad man pie­nāca laiks doties prom, Čamlijs nopietni paspieda man roku un caur durvju spraugu noraudzījās, kā aizeju. Drīz pēc tam viņu pārcēla uz pērtiķu mītni, un viņš vairs nevarēja uzņemt viesus savā personīgajā istabā.

Es Čamliju nekad vairs neredzēju, taču man zināms viņa liktenis. Viņš kļuva par ievērojamu televīzijas zvaigzni, bieži brauca uz Aleksandras pili un uzstājās publikas priekšā kā pie­redzējis aktieris. Vēlāk viņam sāka sāpēt zobi, un viņu no pēr­tiķu mītnes no jauna pārveda uz sanatoriju operācijai. Kādu dienu Čamlijs, garlaicības mākts, izlauzās brīvībā un devās pa­staigā pa Rīdžentparku. Nonācis pie galvenā ceļa, viņš ierau­dzīja tur apstājušos autobusu un iekāpa tajā; taču šimpanzes klātbūtne izraisīja tādas šausmas pasažieru vidū, ka Čamlijs sa­traukumā vienu otru sakoda. Cilvēki diemžēl nesaprot, ka tieši ar spiedzieniem un paniku savvaļas dzīvnieku visvieglāk var sa­traukt un izprovocēt uzbrukumam. Pametis autobusu un asi­nīm noplūdušos pasažierus, Čamlijs devās tālāk, patērzēja ar kādu dāmu, kas stūma bērnu ratiņus (viņa gandrīz paģība) un patlaban prātoja, ko vēl pasākt, lai uzjautrinātu londoniešus, kad notikuma vietā parādījās sanatorijas darbinieki. Acīmre­dzot ap to brīdi Čamlijs bija sapratis, ka civilizētā sabiedrība nav piemērota labi audzinātam šimpanzēm, tāpēc pieķērās dar­biniekam pie rokas un kopā ar viņu atgriezās mājās. Pēc šā ga­dījuma viņu vairs neuzskatīja par uzticamu un nosūtīja atpakaļ uz pērtiķu mītni. Tomēr ar to Čamlija piedzīvojumi vēl nebei­dzās, jo pēc neilga laika viņš atkal nonāca sanatorijā, lai pabeigtu ārstēšanu, un nolēma vēlreiz iziet pastaigāties.

Bija Ziemassvētku vakars, un Čamlijs acīmredzot atcerējās citus, jautrākus svētkus, ko piedzīvojis kādā klubā Āfrikas vi­dienē. Lai nu kā, viņš iedomājās, ka, izgājis pastaigā pa Lon­donu Ziemassvētkos, pašā labvēlības laikā, viņš varbūt satiks kādu, kas viņu uzcienās ar kausu alus. Tā nu viņš izlauzās no krātiņa un vēlreiz devās uz Rīdžentparku. Glostergeitā Čamlijs cerīgi lūkojās pēc kāda autobusa, bet neviens nebija redzams. Toties tuvumā bija apstājušās dažas automašīnas; Čamlijs piegāja klāt un ņēmās enerģiski klauvēt pa mašīnas durtiņām cerībā, ka viņu ielaidīs iekšā un pavizinās. Čamlijam ļoti patika braukt jebkādā transporta līdzeklī. Taču muļķa cilvēki pilnīgi pārprata viņa nodomus: šimpanze Ziemassvētku noskaņojumā lūdza viņu pavizināt, bet šie neko citu nespēja iedomāties, kā noslēgt logus un kliegt pēc palīdzības. Čamlijs nosprieda, ka šāda rīcība nepavisam neatgādina tradicionālās angļu viesmīlī­bas izpausmi. Taču, pirms viņš paguva paskaidrot mašīnas īpašniekiem savus patiesos nolūkus, pieskrēja aizelsušos poli­cistu bars, šimpanzi sagūstīja un nogādāja atpakaļ zoodārzā. Čamlijs bija divas reizes izbēdzis, un zoodārza darbinieki ne- grasījās vēlreiz riskēt: no jauka, saprātīga dzīvnieka, kam varēja ļaut uzstāties televīzijā, viņš bēgšanas dēļ pēkšņi bija kļuvis par mežonīgu, neuzticamu briesmoni, kas var atkal izbēgt un sa­kost kādu cienījamu pilsoni. Lai izvairītos no šāda riska, Čam­lijam piesprieda nāvessodu un nošāva.

Загрузка...