Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS"

Vai nu šādā vai citādā veidā es vienmēr esmu bijis saistīts ar zoodārziem. Zoomānijas sērga mani ķēra jau agrīnā divu gadu vecumā, kad mana ģimene dzīvoja kaut kur Indijas vidienē, un pilsētiņa lepojās ar kaut ko līdzīgu zoodārzam. Kad mana daudzcietusī auklīte divreiz dienā vaicājusi, kurp es vēlētos do­ties pastaigā, es esot vilcis viņu gar smirdīgu krātiņu rindām, kuros mitinājušies utu apsēsti dzīvnieki, ja vien viņa mēģinā­jusi ieviest izmaiņas šajā rituālā, es esot ķērcis tā, ka mana nik­numa izpausmes bijušas dzirdamas līdz pat Bombejai dienvi­dos un Nepālas robežai ziemeļos. Nepavisam nebiju pārsteigts, uzzinot no savas mātes, ka pirmais vārds, ko es šādos apstākļos esot iemanījies skaidri izrunāt, bijis "zoo".

Kopš tā laika esmu izteicis šo vārdu visās iespējamās izteik­smēs - no sajūsmas līdz izmisumam.

Gluži dabiski, ka bērnības pieredze radīja manī dedzīgu vē­lēšanos pašam kļūt par zoodārza īpašnieku. Tā nu no divu līdz sešu gadu vecumam es ar neatslābstošu centību gatavojos šim brīdim un vācu kopā itin visu - no grunduļiem līdz mitrenēm, ļaudams aizvien augošajai kolekcijai apdzīvot savu istabu un sevi pašu. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Grieķiju, kur es baudīju ievērojamu brīvību un varēju pilnībā nodoties savai kaislībai - savvaļas dzīvnieku vākšanai un pētīšanai. Man nepaslīdēja garām nekas - ne skorpions, ne ūpis. Vēlāk, atgriezies Anglijā, es sapratu, ka sava paša zoodārza vadīšanai man nepieciešamas iemaņas lielāku dzīvnieku - piemēram, lauvu, bizonu un ži- rafju turēšanā, un tādus, par spīti savam entuziasmam, es ne­spēju ar panākumiem izmitināt ne piemājas dārziņā, ne savā guļamistabā, nedz arī sev azotē. Toreiz es pieteicos darbā Vip- sneidas zoodārzā - Londonas Zooloģijas biedrības īpašumā Bedfordšīrā, un laimīgā kārtā tiku pieņemts. Es tur biju jau­nākais zvēru kopējs; zem lepnā amata nosaukuma slēpās palīgstrādnieks, ko nosūtīja uz jebkuru nodalījumu, kur bija vajadzīga palīdzīga roka netīru darbu veikšanai. Tas jebkurā veidā bija lielisks treniņš, jo nepārprotami lika man saprast, ka darbs ar dzīvniekiem lielākoties ir grūts, netīrs un nepavisam nav valdzinošs, toties tas deva man iespēju sastapties ar visda- žādākiem brīnišķīgiem dzīvniekiem - no emu līdz ziloņiem. Aizgājis no Vipsneidas, es desmit gados sarīkoju desmit ievēro­jamas ekspedīcijas uz dažādām pasaules daļām, vākdams dzīv­niekus zoodārziem.

Tieši Vipsneidā un pirmo četru ekspedīciju laikā manī mo­dās bažas par zoodārziem. Es neapšaubīju to nepieciešamību, jo gan toreiz, gan tagad uzskatu, ka zoodārzi ir ļoti nozīmīgas organizācijas. Šaubas raisījās par vispārējo ievirzi un vairāku zoodārzu vadības stilu. Pirms ierašanās Vipsneidā es, kā jau zoomaniaks, uzskatīju, ka jebkāda, pat vismaigākā zoodārzu kritika ķers mani pašu kā zibens no skaidrām debesīm. Tomēr, iepazinis Vipsneidu un dzīvnieku vākšanas gaitā arī lielu skaitu citu zoodārzu, es jutu augam un briestam nemieru. Ieguvis pie­redzi, es sapratu, ka jebkurā zoodārzā ir daudz kas kritizējams, turklāt noteikti kritizējams, ja vēlos, lai tik nozīmīgas organi­zācijas kā zoodārzi izkļūtu no sastinguma, kādā lielākā to daļa šķita ieslīgusi vai arī atradusies jau kopš dibināšanas. Tomēr ir viegli kritizēt virves dejotāju, ja pats nekad neesi mēģinājis no­iet pa virvi, tāpēc es aizvien vairāk tiecos nodibināt pats savu zoodārzu.

Kad ļaudis atklāja, ko esmu nolēmis darīt, viņu reakcija ļāva secināt, cik zemu cilvēki vērtē zoodārzus. Ja būtu darījis zi­nāmu, ka grasos atvērt plastmasas pudeļu ražotni, dibināt pop­grupu, striptīza klubu vai kaut ko cilvēcei tikpat nepārprotami noderīgu, es, protams, būtu saņēmis pilnīgu atzinību. Bet zoo­dārzu? Vietu, kurp vecāki negribīgi aizved bērnu, lai tas pajātu uz ziloņa un dabūtu vēdergraizes no saldējuma? Vietu, kur dzīvnieki tiek turēti ieslodzījumā? Tas taču nevar būt nopietni domāts? Kāpēc tieši zoodārzu?

Zināmā mērā es šos uzskatus sapratu un pat tiem piekritu. Uz jautājumu bija grūti atbildēt, jo vidusmēra cilvēka un manis paša uzskati par zoodārzu bija krasi atšķirīgi. Galvenā problēma bija tā, ka gan agrāk, gan vēl tagad tikai ļoti nedaudzi cilvēki - vienalga, zinātnieki vai nē - spējuši pienācīgi novērtēt laba zoodārza nozīmi. Zoodārzus vienkārši neuzskata par nopietnām zinātniskām iestādēm un netic, ka tajos iespējams veikt ievērojamu pētniecisku, zinātnisku un izglītojošu darbu. Šādu uzskatu lielākoties kultivējuši paši zoodārzi, jo pārlieku daudzi no tiem vienkārši neapzinās savu zinātnisko potenciālu un turpina sabiedrības acīs popularizēt sevi kā izklaides vietas. Tādējādi nav brīnums, ka gan sabiedrības, gan zinātnieku brā­lības acīs zoodārzs ir tāda pati izklaides vieta kā cirks - ne tik mobils un mazāk apnīkstošs, taču no zinātniskā viedokļa tikpat mazvērtīgs. Zoodārzi paši veicinājuši šāda uzskata izplatību, jo lielākajai daļai cilvēku "zinātnisks" ir tas pats kas "garlaicīgs", un tas kaitē kases ienākumiem.

Zoodārzs spēj piedāvāt tādas iespējas, ar kādām neviena cita līdzīga organizācija nespēj sacensties. Labs zoodārzs var būt vienlaikus zinātniska laboratorija, izglītības iestāde un dabas aizsardzības šūniņa. Mūsu bioloģiskās zināšanas par pašiem parastākajiem dzīvniekiem ir mulsinoši niecīgas, un tieši in­formācijas uzkrāšanas ziņā zoodārzi var būt ārkārtīgi vērtīgi. Nenoliedzami, ka šādā veidā iespējams sniegt ieguldījumu dzīv­nieku aizsardzībā savvaļas apstākļos, jo nav jēgas runāt par sugu aizsardzībā, pirms nav izpētīts, kā tā darbojas. Pareizi vadīts zoo­dārzs spēj nodrošināt iespējas tieši šādam darbam.

Kaut arī novērot dzīvniekus savvaļā nenoliedzami ir daudz saistošāk, lielu daļu dzīvnieku bioloģisko aspektu ērtāk pētīt tieši zoodārzos, un dažus no tiem iespējams izzināt tikai tad, ja dzīvnieks atrodas ierobežotā vidē. Piemēram, brīvā dabā ir praktiski neiespējami precīzi izsekot dzīvnieku grūtniecībai un mazuļu ikdienas attīstībai. To visu var izpētīt zoodārzā. Tādē­jādi pareizi organizēti un vadīti zoodārzi, ja dzīvnieki tajos tiek pienācīgi pētīti un iegūtie dati pierakstīti, kļūst par milzīgām vērtīgu datu bāzēm.

Zoodārziem ir nozīmīga loma arī izglītības jomā. Mūsdie­nās, kad milzīgo pilsētu stateniskajos zārkos, ko sauc par augstceltnēm, cilvēce radījusi jaunu paaudzi, kas nav redzējusi ne suni, ne kaķi, ne zelta zivtiņu vai papagaillti un uzskata, ka piens rodas pudelēs, nemaz nenojaušot par zāles un govs līdz­dalību šajā sarežģītajā procesā, šai un nākamajai paaudzei zoo­dārzi ir vienīgā iespēja uzzināt, ka mūsu planētu cenšas apdzī­vot vēl ari citi dzīvnieki.

Visbeidzot zoodārziem var būt nenovērtējama nozīme sugu saglabāšanas jomā. Pirmkārt, tiem jācenšas panākt savu aprū­pējamo dzīvnieku iespējami pilnīga vairošanās, tādējādi aptu­rot sugas iznīkšanu savvaļā. Vēl nozīmīgāk ir izveidot to sugu pavairošanas grupas, kuru pārstāvju skaits savvaļas apstākļos kļuvis kritiski zems. Daudzi zoodārzi sekmīgi nodarbojušies ar to un turpina nodarboties arī mūsdienās.

Apmēram tūkstotim sugu mūsdienās draud iznīcība, un lie­lākoties sugu īpatņu skaits sarucis tik niecīgs, ka papildus parastajām metodēm atlikušo indivīdu saglabāšanai noteikti nepieciešams izstrādāt kontrolētu pavairošanas programmu. Daudzu gadu gaitā esmu runājies ar cilvēkiem (arī ar zoodārzu direktoriem), un šķiet, ka viņi tikai aptuveni nojauš, kādas ie­spējas dabas aizsardzības jomā paver kontrolēta pavairošanas programma nebrīves apstākļos, un tik tikko izprot tās ievēro­jamo nozīmi un nepieciešamību. Tomēr pēdējā laikā progresī­vākie zoodārzi un reālistiskāk noskaņotie dabas aizsardzībā ie­saistītie cilvēki sākuši uzsvērt "zooloģisko banku" nozīmi atsevišķu sugu saglabāšanā. Sauksim šīs sugas par grūtībās no­nākušām. Tas nozīmē - kad šīs sugas pārstāvju skaits savvaļā sasniedzis noteiktu zemu līmeni, jāpieliek visas pūles, lai šo skaitu saglabātu, vienlaikus profilaksei zoodārzā jāizveido dzī­votspējīga pavairošanas grupa vai, vēl labāk, īpaši šīs sugas vajadzībām jānodibina pavairošanas centrs. Tātad, ja suga sav­vaļā pilnīgi izzustu, mūsu rīcībā būtu pavairošanas kodols, ar kura palīdzību gadu gaitā varētu mēģināt sugu no jauna at­griezt kādreizējās izplatības vietās.

Šāda veida pavairošana nebrīves apstākļos jau palīdzējusi vairākām sugām - varētu pat teikt, ka tās izglābusi: tādas sugas ir Dāvida brieži, Eiropas bizons (sumbrs), baltraibā govjanti- lope, Havaju zoss un citas. Taču šajā darbībā iesaistītie zoodārzi joprojām ir mazākumā un spēj palīdzēt tikai pavisam nedau­dzām sugām. To dzīvnieku saraksts, kam nepieciešama šāda palīdzība, aug šausminošā ātrumā. Man bija pilnīgi skaidrs - nepievēršot lielāku uzmanību šai konkrētajai dabas aizsardzī­bas formai, veselam birumam sugu draud pilnīgas izzušanas briesmas.

Es uzskatīju, ka jau pastāvošajiem zoodārziem daudz lielākā mērā jāpievēršas šim ārkārtīgi steidzamajam uzdevumam, sa­vukārt ikvienam jaunizveidotam zoodārzam šis uzdevums jāizvirza par savu prioritāti. Patiesību sakot, vairs nav vajadzīgi lieli, visaptveroši zoodārzi; to vietā jāstājas mazākiem, speciali­zētiem centriem, kuros viss laiks un spēki veltīti pašu apdrau- dētāko sugu kontrolētai pavairošanai. Vēl jo vairāk, šādi centri varētu palīdzēt neievērojamiem, neizskatīgiem radījumiem, kurus zemās pārdošanas vērtības dēļ parasti atstāj novārtā; tie koncentrētu uzmanību apdraudēto sugu pavairošanas grupu veidošanai un uzturēšanai (vismaz tik ilgi, kamēr dzīvnieku skaits grupā pietiekami audzis un sugai vairs nedraud izmir­šana), un pats zoodārzs kļūtu ne tikai par patvēruma vietu, bet arī par pētniecības centru un, vēl svarīgāk, izglītības iestādi. Dzīvnieku, īpaši reto un vārīgo sugu kopšana ir māksla, kas jā­apgūst un jāpilnveido. Diemžēl gan agrāk, gan šur tur arī mūs­dienās dzīvnieku aprūpei zoodārzos tiek pieņemti tādi cilvēki, kas savas niecīgās spējas ar daudz labākiem rezultātiem varētu likt lietā citās nozarēs.

Kaut arī man pašam bija pilnīgi skaidrs, ka nepieciešams bez kavēšanās izveidot šādu iestādi, gan tolaik, gan zināmā mērā arī šobrīd, nācās saskarties ar ievērojamu pretestību no tā saukto "rūdīto" dabas aizsargātāju puses. Nebija viegli viņus pārliecināt, ka kontrolēta sugu pavairošana ir vēlama un pat nepieciešama vienlaikus ar parastajām dabas aizsardzības me­todēm, tādām kā rezervātu un dabas parku iekārtošana, un tā tālāk. Daudzus gadus, ieminoties vien par šo jautājumu ievē­rojamu dabas aizsardzības speciālistu sabiedrībai, es saņēmu tādu reakciju, it kā būtu atzinis nekrofiliju par lielisku dzim­stības ierobežošanas līdzekli.

Doma par zoodārziem kā vienkāršām Viktorijas laikmeta zvērnīcām joprojām bija pārlieku dziļi iesakņojusies cilvēku apziņā, un bija gandrīz neiespējami likt kādam noticēt, ka šīs iestādes varētu kalpot arī nopietnākam mērķim. Galvenais ar­guments bija tāds, ka zoodārzi ir slikti vadīti un tikai daži no tiem izrādījuši jelkādu spēju vai vēlmi iesaistīties dabas aizsar­dzībā, ieviešot kontrolētas sugu pavairošanas programmas. Augstprātīgi paužot uzskatu, ka "tur zvēru vēl daudz", zoodārzi noplicinājuši dzīvnieku skaitu pasaulē, kolekciju atjaunošanas vārdā tos iznīcinājuši, neveiksmīgas vai nepareizas turēšanas rezultātā ļaujot eksponātiem iet bojā. Dabas aizsargātāji atzina, ka esot pārlieku daudz tādu zoodārzu, kas tikai vārdos izsakot atbalstu sugu aizsardzībai, taču patiesībā neko vērtīgu nedarot; pārlieku daudzi zoodārzi turot retus dzīvniekus vienīgi par peļ­ņas un slavas gūšanas avotiem, nevis par ieguldījumu sugu saglabāšanā; pārlieku daudzi zoodārzi plaši popularizējot savus "dabas aizsardzības centienus", taču patiesībā tiem neesot lielā­kas saistības ar nopietnu ieguldījumu dabas aizsardzībā kā puķu kastei uz palodzes ar apmežošanas programmu.

Diemžēl šie pārmetumi lielā mērā gan bijuši, gan joprojām ir pamatoti. Mani skaidrojumi, ka šobrīd parastu zoodārzu vietā jāstājas specializētiem centriem, kuros nodarbojas ar rū­pīgi izstrādātām pavairošanas programmām, nerada dzirdīgas ausis. Šādos apstākļos jauna zoodārza organizēšana prasīja pa­matīgu apņēmību, pat ja tam bija paredzēts nodarboties ar kaut ko pilnigi atšķirīgu no tradicionālā. Es tomēr uzskatīju, ka nav jēgas tērēt laiku, gaidot atbalstu no pārējiem dabas aiz­sargātājiem. Vienīgais, ko varēju darīt, bija pašam ķerties pie specializēta zoodārza veidošanas un vērot, kas no tā sanāks.