Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN ROŽAINIE BALOŽI"

Pa viesnīcas apartamentu viesistabas stikla durvīm varēja iz­iet plašā, vēsā verandā. Nokāpjot no tās, vajadzēja pāriet pāri apmēram divdesmit jardu platam nekoptam zālājam, kurā auga augsti kazuarīnu koki, kas vējā izdvesa tādas kā mīlētāju no­pūtas, un tad priekšā atklājās plašs, sniegbalts liedags ar šur tur pārtrūkušu vijīgu koraļļu un krāsainu gliemežvāku kaklarotu visā garumā; tālāk vidēja rifs baltu bangu ielokā, un aiz tā - koši zilais Indijas okeāns. Starp balto pludmali, kas izrotāta ar trauslajām, gaišbrūnajām koraļļu drumslām, un plato rifu ar allaž mainīgai puķu dobei līdzīgajiem putu kruzuļiem apkārt atradās lagūna. Pusjūdze gaišzila ūdens, rāma kā apakštasē ie­liets piens, dzidra kā briljants, un zem tā - vesela apburta pa­saule, kādas nav nekur citur uz pasaules.

Ikviens dabaszinātnieks, kam dota iespēja ceļot, laiku pa lai­kam piedzīvo vārdos neizsakāmu svētlaimi par dzīves daili un pilnīgumu, un tādu kā grūtsirdību, apzinoties, cik pasaulē ir daudz apskatāma, izzināma un izpētāma, tomēr atvēlēts tikai viens nožēlojami īss mūžs, lai iepazītu pasaules noslēpumu pa­radīzi. Šī apziņa pār cilvēku nolaižas, kad viņš pirmo reizi sa­vām acīm skata tropiskā lietusmeža skaistumu, daudzveidību un pārpilnību, katedrāles labirintam līdzīgos visdažādāko koku tūkstošus, apaugušus ar orhideju un epifītu dārziem, apvītus ar ložņaugu staipekņiem - tik daudz dažādu sugu apkopojumu, ka prāts nespēj tās visas aptvert. Šī apziņa pārņem, skatot vien­kopus dzīvojam milzīgus zīdītāju barus un putnu plašās, ne­mitīgi mainīgās kolonijas. Šī apziņa silda sirdi, vērojot, kā tau­riņš atbrīvojas no kūniņas, kā spāre izlien no kokona, kā sugu nemitīgo vairošanos nodrošina izsmalcināta partneru uzma­nības izrādīšana ar tajā iekļautajiem visdažādākajiem rituāliem un tabu. Šī apziņa iejūsmina, pirmo reizi ieraugot žagariņu vai lapu pārvēršamies kukainī, vai neskaidru, plankumainu ēnu - zebru barā. Šī apziņa neatlaiž no gūsta, redzot milzīgu delfīnu baru noklājam jūru, cik tālu vien sniedzas skatiens, un neval­dāmā jautrībā lēkājam un kūleņojam savā zilajā valstībā, vai sīciņu zirneklīti izvirpinām no sava ķermeņa šķietami nebei­dzami garu pavedienu, kurā pieķēries, kustonītis pa gaisu lido izpētīt plašo pasauli.

Taču ir vēl kaut kas svarīgāks, kas ikkatram dabaszinātnie­kam jāizbauda, pirms viņš slēdz savas acis uz mūžu - apbrīns un godbijība, kas rodas, izpētot tropisko rifu. Šajā nodarbē, šķiet, piedalās itin visas cilvēkam dotās sajūtas, un tā vien lie­kas, ka atklājas arī citas, vēl nezināmas. Cilvēks jūtas tā, it kā pats būtu pārvērties par zivi, viņš redz, dzird un jūt gan kā cil ­vēks, gan kā zivs, un tajā pašā laikā jūtas arī kā putns, kas lido, pikē un slīd pāri zemūdens ganībām un mežiem.

Savu pirmo pasakaino pieredzi es guvu, nirdams pie Austrā­lijas Lielā Barjerrifa, taču tur manā rīcībā diemžēl nebija gaisa padeves caurules, turklāt maskā sūcās iekšā ūdens. Maigi izsa­koties, šis fakts sagādāja vilšanos - turpat zem manis pletās fan­tastiska, daudzkrāsaina pasaule, bet es spēju tai uzmest vien pāris ašu skatienu, kuru ilgumu noteica tas, cik ilgi spēju aiz­turēt elpu zem ūdens un cik ilgā laikā mana maska pieplūda ar ūdeni, draudot noslīcināt. Mokoši skaistie skati, kurus es to­mēr pamanījos ieraudzīt šajā zemūdens pasaulē, bija neaiz­mirstami, un es cieši apņēmos pie pirmās iespējas izmēģināt laimi vēlreiz. Šāda izdevība pavērās Maurīcijā, kur lagūna un zemūdens klintis atradās burtiski manas viesnīcas "Le Morne Brabant" durvju priekšā. Vēl tuvāk nonāktu tikai tad, ja ie­vilktu ūdenī savu gultu.

Pirmajā rītā es sagatavoju sev tēju un iznesu traukus ve­randā, paņemdams līdzi arī Maurīcijas mazo, saldo ananasu. Es mielojos un vēroju, kā piekrastē piestāj laivas; tās vadīja glīti, garmataini zvejnieki spožām acīm, viņu ādas krāsa variē- jās no vara un bronzas līdz sodrēju melnai, un košie apģērbi atstāja kaunā dārzos augošos hibiskus un liesmainās bugenvi- lejas. Laivas bija piekrautas ar sniegbaltiem koraļļu zariem, daudzkrāsainiem, kā leopards plankumainiem kauri un konus­veida gliemežvākiem. Laivu priekšgalā bija iespraustas nūjas, apkārtas ar kaklarotām no sīciņiem gliemežvāciņiem, kas saulē vizēja visās varavīksnes krāsās. Saule tikko bija pāri kalniem iz- nirusi virs viesnīcas, nokrāsojusi debesis zilpelēkas, apzeltījusi dažus baltos, tuklos mākoņus, kas lēni peldēja debesīs, spoži ie- vizinājusi putu krokas gar rifa malu un vērtusi lagūnas rāmos ūdeņus caurspīdīgus kā safīrs.

Gandrīz tajā pašā mirklī, kad apsēdos, uz mana galdiņa sa­klupa putni, dedzīgi vēlēdamies, neatkarīgi no ēdienkartes, da­līties manās brokastīs. Tur bija siseņstrazdi ar glītu melnu un šokolādes brūnu apspalvojumu, banāndzelteniem knābjiem un acīm, arī dziedātāj žubītes - gaiši zaļās, palsi sviestdzeltenās mā­tītes un tik atšķirīgie, koši zaļgandzeltenie un melnie tēviņi, un vēl melnbaltie ūsainie bulbuli ar skaistām spilgti sarkanām ūsām un astēm. Visi padzērās pienu no krūzes, atzina tēju par pārāk karstu un tad satupās, pievērsuši ilgpilnus skatienus ananasam. Izkasīju sulīgo mīkstumu no augļa raupjās mizas, kas atgādināja aizvēsturiska dzīvnieka bruņas, un atstāju atlie­kas uz galda - nākamajā mirklī tās pilnīgi pazuda zem putnu virmojošā, skaļi ķildīgā klājiena.

Padzēris tēju, es paņēmu masku un nirstamo cauruli un lēni soļoju uz pludmali. Kad biju sasniedzis smiltis, pāri pai­suma iezīmētajām rievām uz visām pusēm aizzibēja un savās alās paslēpās spokkrabji, kuru gandrīz caurspīdīgie ķermeņi, dzīvniekiem tupot nekustīgi, vispār nav saskatāmi. Lagūnas krastā jūra viegli glāstīja baltās smiltis, it kā kaķēns klusi laktu pienu no tasītes. Ūdens, kad tajā iebridu līdz potītēm, likās silts kā remdenā vannā.

Smilšu kārtu man pie kājām rotāja dīvaini raksti - it kā kāds būtu soļojis pa seklo ūdeni un iezīmējis smiltīs simtiem izplū­dušu jūraszvaigžņu kontūru. Savādās kontūras atradās cieši cita pie citas, it kā veidodamas smiltīs īpatnēju zvaigznāju. Lielākā kontūra no vienas malas līdz otrai bija apmēram pēdu gara, mazākā - apmēram apakštases lielumā.

Vēlēdamies uzzināt, kādas izskatās šīs spocīgās jūraszvaig- znes, es izmēģinājumam pabāzu zem vienas kājas īkšķi un ap- vāzu. Mans atradums iznira no slēpņa un uz mirkli uzlidoja augstāk, izkaisot ap sevi smalku smilšu kārtiņu, un manām acīm atklājās skaista, raupja jūraszvaigzne gaiši ķieģeļsarkanā krāsā, viscaur izraibināta ar blāviem baltiem un sarkaniem rai­bumiem. Kaut arī šie radījumi izskatās pievilcīgi mīksti un pū­kaini kā Ziemassvētku eglītes galotnes rotājums, pieskaroties tie izrādās cieti un raupji kā smilšpapīrs. Tā, kuru es ar īkšķi biju tik nepieklājīgi uzjundījis no smilšu gultas, dzidrajā ūdenī lēni griezdamās, augšpēdus nolaidās jūras dibenā. Jūraszvaig- znes vēders bija bāli dzeltens kā ziloņkauls, uz katra stara galu stiepās dziļa grope kā atvērts rāvējslēdzējs. Gropēs slēpās pēdu miriādes - apmēram četrus milimetrus gari tausteklīši ar pla­kanu taustekli galā. Katra šī pēda spēja darboties patstāvīgi, tā­dēļ tausteklīši gropēs pastāvīgi kustējās, izpletās un sarāvās, cenšoties satvert kādu virsmu, pie kuras piestiprināties.

Neatrodot šādu virsmu un acīmredzot nākot pie slēdziena, ka apvēlusies augšpēdus, jūraszvaigzne pavilka viena stara smailo galiņu sev apakšā. Šādi atspērusies, tā šķietami bez ma­zākajām pūlēm turpināja slidināt sev apakšā elastīgo staru, vienlaikus ielokot arī tam līdzāsesošo staru galiņus, un galu galā ar trīs staru palīdzību dzīvnieks lēni un uzmanīgi sāka slieties augšup. Pārējie stari atliecās un tad izstiepās augšup kā rokas pirksti, un drīz vien zvaigzne uz balstošajiem stariem stāvēja vertikāli kā ritenis. Augšup pavērstie pirksti plati iepletās, un viss jūraszvaigznes ķermenis lēni un graciozi slīga lejup kā jogs, nobeidzot īpaši sarežģītu un daiļu vingrinājumu. Jūraszvaigzne nu bija atkal nostājusies pareizi, atlika tikai izvilkt no apakšas pārējos starus. Viss šis process norisinājās kā palēninātā filmā - tik lēni un graciozi, ka ikvienai balerīnai, to vērojot, acīs sanes­tos asaras.

Taču tad jūraszvaigzne izdarīja ko tādu, ko pat vistalantī­gākā balerīna nespētu atkārtot. Gulēdama smiltīs, tā manu acu priekšā gluži vienkārši nozuda, atstājot smiltīs tikai vieglu kon­tūru - gluži kā nozuda Češīras kaķis, atstājot gaisā tikai smaidu. Patiesībā, protams, kamēr pati jūraszvaigzne gulēja šķietami nekustīgi, simtiem sīko kājiņu zem tās vēdera bija ņirbinājušas smiltis, tā ka rezultātā dzīvnieks iegrima, pazūdot skatienam, un no jauna pārklājās ar smalkajiem, baltajiem graudiņiem. No tā brīža, kad biju uzjundījis jūraszvaigzni, līdz nozušanas mir­klim bija pagājušas labi ja divas minūtes.

Iebridis ūdenī, es biju stingri apņēmies mesties peldus un doties tieši dziļumā, taču īstenībā piecas minūtes biju pavadījis, vērojot spokkrabjus, vēl piecas - apbrīnojot paisuma izskaloto drazu kruzuļus, un nu divas minūtes, stāvēdams līdz potītēm ūdenī, pētījis, kā šis guru jūraszvaigznes izskatā iegrimst smilšu nirvānā. Visu šo laiku zvejnieki, kas līdzīgi košiem papagaiļiem tupēja savās laivās, tika vērojuši mani ar tikpat dzīvu interesi, kādu es veltīju piekrastes dabas izpētei. Viņi savu ziņkāri tomēr neizrādīja un necentās man uzplīties ar savām precēm, kā to tik uzmācīgi dara ielu tirgotāji citās zemēs. Maurīcijas iedzīvotāji ir pārāk pieklājīgi, lai tā uzvestos. Es pamāju zvejniekiem, un viņi, plati smaidīdami, atmāja man pretī.

Apņēmies vairs nenovirzīties no mērķa, iebridu ūdenī līdz jostasvietai, uzliku masku un palīdu zem ūdens, lai saslapinātu galvu un muguru, tādējādi kaut mazliet atvēsinoties no pama­tīgi karstās rīta saules. Tikko mana seja ar masku nokļuva zem ūdens, jūra šķietami pazuda, un vairs nespēju atraut skatienu no zemūdens valstības sev pie kājām.

Tajā pašā mirklī es aizmirsu apņemšanos nirt dziļākā ūdenī, jo mani apņēma tik savāda pasaule, kādu ikviens zinātniskās fantastiskas rakstnieks iztēlojas Marsa ainavu. Nedaudz ne­omulīgi tuvu manām kājām gulēja seši vai septiņi lieli, plakani jūraseži kā ziemojošu ežu pulciņš ar jūraszāļu plūksnām un koraļļu drumslām starp adatām, tā ka no attāluma tie atgādi­nāja ar zālēm apaugušus, tumšus lavas pikučus. Izlocījušies pa vidu jūrasežiem smiltīs kā sauļojoties laiski izstiepušās čūskas gulēja vairāki īpatnēji veidojumi - kaut kas līdzīgs apmēram četras pēdas garām un collas četras resnām caurulēm. Šie radī­jumi atgādināja dīvainu zemūdens putekļu sūcēju caurules, kas darinātas no trīs collas gariem, savstarpēji sametinātiem pus- caurspīdīga, samirkuša brūna papīra posmiem, un atsevišķās vietās visā garumā bija sākušas apaugt ar īpatnējām, plušķai­nām sēnītēm.

Sākumā es nespēju noticēt, ka dīvainie priekšmeti ir dzīvi. Nodomāju, ka tās ir savādu nobeigušos dziļjūras aļģu virtenes, ko paisums izskalojis seklumā un kur tām lemts līdzi ūdens kustībām bezpalīdzīgi valstīties smiltīs. Tomēr, lai cik neticami tas izklausītos, tuvāka aplūkošana pierādīja, ka tās tiešām ir dzīvas būtnes. Dīvainos radījumus sauca Sinucta muculata, un tie patiesi bija savdabīgas caurules, kas ūdeni ar visiem mikro­organismiem pa vienu galu iesūc, bet pa otru izgrūž ārā.

Vēl bez Sinucta es jūras gultnē ieraudzīju senus draugus, ko pazinu kopš Grieķijā pavadītās bērnības, - jūrasgurķus, resnus, kārpainus, apmēram pēdu garus radījumus, kas atgādina īpaši atbaidošu aknu desu. Es vienu pacēlu - radījums bija glums, taču stingrs kā pūstoša āda. Kad izvilku jūrasgurķi no ūdens, tas rīkojās tieši tāpat kā viņa Vidusjūras brālēns - ar pamatīgu spēku izšļāca ūdeni un ļengani saļima man rokā. Izsmēlis spē­kus šajā aizsardzības veidā, radījums izmēģināja citu - izšļāca baltu, stigru šķidrumu, kas bija tik neiedomājami lipīgs, ka pietika ar sīkāko pilienu, lai pieliptu pie ādas stingrāk par līm- lenti.

Mani nepameta pārliecība, ka šāda aizsardzības metode ir visai muļķīga, jo lipīgā, šķidrai gumijai līdzīgā viela uzbrucēju, ja tāds gadltos, tikai ciešāk piesaistītu jūrasgurķim. Tomēr nešķiet, ka tik sarežģīts ierocis būtu piešķirts primitīvam dzīv­niekam bez noteikta mērķa. Es palaidu jūrasgurķi vaļā, un ra­dījums nogrima jūras dibenā, lai, nerimtīgā paisuma šūpots, turpinātu gozēties smiltīs un vadīt savas sugas pārstāvim rak­sturīgo līksmo, aizrautīgiem piedzīvojumiem pārpilno dzīvi, kas sastāv no ūdens iesūkšanas pa vienu galu un izgrūšanas pa otru.

Es negribīgi novērsos no radījumiem, kas dzīvoja tieši līdzās manām kājām, un turpināju pētniecisko ceļojumu. Pirmajā brīdī, ienirstot ar seju uz leju, ūdens zem maskas šķietami iz­zūd, un tad sajūta vienmēr ir satraucoša un pārdabiska. Cil­vēks pēkšņi jūtas kā vanags, kas slīd pāri zemūdens valstības mežiem, kalniem un tuksnešiem, vai kā Ikars, kura muguru silda saule, bet apakšā pasaule šķiet atritinājusies kā daudz­krāsaina karte. Un, kaut ari viņš šūpojas viļņos tikai pāris pēdu augstumā virs šī gobelēna, neskaidrās skaņas izklausās kā nā­kam no tūkstošiem pēdu dziļuma siltā gaisā, it kā, sastingušam virs kalna, peldētājam būtu iespējams saklausīt tā dziļumos noslēpumainu fermu un ciematu sadzīves trokšņus. Koraļļu kraukstēšana, kad košā papagaiļzivs tos skrubina ar knābi, ņurdoņa, spiegoņa un čerkstoņa, ar kādu jebkura no simtiem zivju kareivīgi aizstāv savu teritoriju no iebrucējiem, zemūdens straumju iekustināto smilšu liegā šalkoņa, sievišķīgi čuksti kā tūkstošiem krinolīnu čaboņa - šīs un daudzas citas skaņas at- plūst no jūras dzelmes.

Sākumā jūras smilšainais dibens bija līdzens, tur mētājās tikai iepriekšējo vētru sanesas, jūraszālēm apaugušas koraļļu at­lūzas un pumeka gabali, miljoniem sīku būtņu mājvietas. Smil­tīs gulēja veselas milzīgu, melnu jūrasežu armijas, kuru garās, slaidās adatas nemitīgi kustējās kā kompasa šautras. Atlika tikai pieskarties šīm adatām, kas līdz šim bija liegi šūpojušās, un tās pēkšņi nikni saslējās un ņēmās šaudīties kā satrakotas adāmadatas. Tās bija vienlaikus gan asas, gan trauslas un, ie­urbjoties ādā, nolūza, atstājot dūriena vietā sīciņu punktiņu kā no tetovējamās adatas. Kaut arī jūraseži izskatījās melni, saules staru gaismā tie ievizējās brīnišķīgi tumšzilā tonī ar zaļu pa- matnīti pie katras adatas. Šie dzīvnieki, par laimi, ir pietiekami koši un skaidri saskatāmi, turklāt, kaut arī daži slēpjas plaisās vai zem koraļļu nokarēm, lielākā daļa pa vienam vai grupās guļ tieši smiltīs, tātad tos viegli pamanīt.

Pa vidu jūrasežiem gulēja vēl citas šļūtenes un jūrasgurķi, gan citai sugai piederīgi - ļoti lieli, daži pat astoņpadsmit collas gari, lāsumaini, dzeltenzaļi. Šie radījumi arī izskatījās daudz gludāki un resnāki par saviem melnajiem brālēniem, lielākā daļa kādas četras vai piecas collas diametrā. Es ieniru dziļāk, lai paceltu vienu no šiem blāvajiem, nepievilcīgajiem radījumiem. Kamēr peldēju atkal augšā, tas pirmām kārtām parastajā veidā izvirda ūdeni, tad saprata, ka šis uzbrukums nav mani piespie­dis palaist vaļā tuklo ķermeni, un izšļāca lipīgo gumiju.

Pārsteigts vēroju, cik pievilcīgs tas izskatījās zem ūdens. Kad jūrasgurķis ķeras pie šī pēdējā iebiedēšanas līdzekļa gaisā, no viņa ķermeņa izšaujas vienkārši stīgra, balta, lipīga straume, savukārt zem ūdens šis pats fenomens izskatījās pavisam ci­tādi, pat skaisti. Izšļāktais šķidrums, likās, sastāvēja no kādiem piecdesmit atsevišķiem pavedieniem, katrs no tiem spageti ma­karona resnumā un apmēram astoņas collas garš. Viens kušķa gals palika piestiprināts gurķim, savukārt pavedienu brīvie gali locījās un vibrēja ūdenī kā skaista, balta strūklaka. Iespējams, šiem pavedieniem piemita spējas apsvilināt vai pat paralizēt sī­kas zivtiņas. Es pats varēju pavedienus aizskart, nejūtot nekādu kairinājumu, tomēr, tādā skaistā vēdeklī izplesti, šie taustekli ienaidniekam spēj izrādīties daudz lipīgāki un bīstamāki, nekā tiku iedomājies.

Es peldēju tālāk un pēkšņi kā uz burvju mājienu pamanīju, ka esmu iekļuvis lielā neparastu zivju barā. Viņu bija apmēram piecdesmit, katra trīs vai četras pēdas gara, neitrālās caurspī­dīgi pelēkās krāsas dēļ gandrīz neredzama. Gan mutes, gan astes tām bija izstieptas kā piķi, tā ka, pirms ievēroju zivju apaļās, diezgan stulbās acis ar piesardzīgo skatienu, bija grūti pateikt, kurš gals nāk pa priekšu. Zivis nepārprotami bija pār­gurušas pēc kādas sparīgas nodarbes. Tās nekustīgi pa straumei gulēja ūdenī un meditēja. Tās bija augstākajā mērā kārtīgas zivis, jo turējās līdzenās rindās kā labi apmācīti, vienīgi mazliet novārguši zaldāti. Bija interesanti vērot viņu precīzi izveidoto ierindu gluži kā karaspēka parādē, ievērojot precīzu attālumu citai no citas gan vertikālās, gan horizontālās līnijās. Mana pēkšņā parādīšanās ieviesa zināmu paniku, it kā Pamiera no­slēgšanas dienas parādes laikā kāds būtu nojaucis ritmu, un viss bars apjucis izklīda. Tikko zivis bija nonākušas pietiekamā attālumā, tās no jauna nostājās ierindā, pagriezās pa straumei un iegrima transā.

Pametis šīs zivis, es peldēju tālāk un kā apburts vēroju smil­šainajā jūras dibenā saules ievilktās platās zelta svītras, kuras kaut kādas optiskas alķīmijas rezultātā izskatījās kā noklātas ar trīsulīgiem zelta apļiem. Tad man priekšā parādījās neskaidra un izplūdusi tumša masa, kas pārtapa prāvā, apmēram deviņas reiz trīs pēdas lielā klintī, pēc formas atgādinot Sv. Pāvila katedrāli. Piepeldējis tuvāk, ieraudzīju, ka visa klints izgrez­nota ar rožainiem, baltiem un iezaļganiem koraļļiem, savukārt virsotnē kā puķes uz varenas, daudzkrāsainas cepures bija uz- tupušās četras milzīgas jūras anemones nespodras bronzas krāsā.

Pārpeldēju pāri apburošajai klintij un, vairīdamies no pai­suma lēnās straumes, pieķēros pie koraļļa izauguma, iepriekš rūpīgi nopētījis un pārliecinājies, ka nekur tā apkaimē nerēgo- jas nekas bīstams. Drīz es secināju, ka piesardzība nav bijusi lieka, jo vēlāk, kad acis aprada, es pēdas attālumā no savas ro­kas ieraudzīju koraļļiem un jūraszālēm apaugušā aliņā gandrīz nemanāmi vīdam lielu, koši krāsainu skorpionzivi, kuras mu­guras spuras ietriecoties nepiesardzīgā miesā var sagādā pama­tīgas sāpes vai retos gadījumos pat nogalināt. Apmēram sep­tiņas collas garajai skorpionzivij bija masīvs žoklis, uzpūtīga sejas izteiksme un milzīgas, koši sarkanas acis. Pamatkrāsa bija rožaina un oranža, pāri ķermenim stiepās melnas rūtis, svītras un plankumiņi. Krūšu spuras tai bija ļoti garas un atgādināja zem žaunām izaugušas sārtas rokas ar tieviem pirkstiem. Pāri visai mugurai stiepās koši dzelkšņi, kas spēja izrādīties likte­nīgi. Kopumā ņemot, skorpionzivs bija visai košs radījums un, reiz ieraudzīta, vizēja kā milzīgs dārgakmens, tomēr, pirms tiku pamanījis to viegli pakustamies, zivs savā svītraini punk­totajā tērpā bija lieliski saplūdusi ar apkārtni. Sapratusi, ka pamanīta, skorpionzivs viegli pakustināja savas prāvās astes spuras, apmeta līkumu ap klinti un, vairīdamās no manis, aiz­peldēja dziļumā. Viņa gan bija skaista, tomēr es jutu atvieglo­jumu, kad vairs nenākas atrasties šīs zivs tiešā tuvumā.

Anemonēs un tām visapkārt uzturējās vairākas skaistas, ap­mēram trīs collas garas klaunzivis spoži oranžā krāsā ar platām sniegbaltām šķērssvītrām. Šīs glītas, mazās zivtiņas dzīvo sim­biozē ar anemonēm. Tās mitinās starp dzeldīgajiem taustek­ļiem, kas citas zivis nogalinātu, tādējādi anemones klaunzivīm ir gan mājas, gan neieņemams cietoksnis, kur paslēpties briesmu brīžos. Pateicībā par aizsardzību, zivis, protams, dalās ar anemoni drusciņās no sava mielasta galda. Kā un kāpēc šāda interesanta sadzīve sākusies, nav zināms. Anemones nekādā ziņā nevar saukt par izcili saprātīgām būtnēm, tāpēc atbildes uz jautājumu, kā tās iemanījušās izprast klaunzivs noderīgumu un izvairās tās sadzeldīt, joprojām nav atrastas.

Šur tur koraļļu dziļumos gulēja lielas gliemenes, no kurām redzamas bija tikai vāku robainās malas un starp tām vīdošā mantija, tādējādi atgādinot biezu zilganu un varavīkšņaini zaļu lūpu plato smaidu. Šīs apmēram kokosrieksta lieluma glieme­nes, protams, bija tālāk rifā sastopamo slaveno milzu gliemeņu radinieces, kuru gigantiskie vāki varēja būt līdz pat divsimt mārciņu smagi un savas trīs pēdas plati. Ir dzirdēti daudzi šausmu stāsti par nelaimīgajiem nirējiem, kam gadījies nejauši ielikt kāju starp šo gliemeņu vākiem, kas tad acumirklī aizcir- tušies kā lamatas (tā uztraukuma brīdī rīkojas visas gliemenes) un lēmušas gūstekņus nāvei noslīkstot. Precīzi fiksētu datu par šādiem gadījumiem gan nav, kaut arī, protams, ir pilnīgi iespē­jams, ka vāki aizcērtas un, ja vien nirējam nav pie rokas naža, ar ko pārcirst gliemenes masīvo slēdzējmuskuli, vāki paliek ne­satricināmi un neatverami kā cietokšņa vārti. Arī koši krāsai­nās gliemežnīcas dzīvo savdabīgā simbiozē, jo to spožajā man­tijā mitinās daudz mazu vienšūnas aļģu ar pievilcīgu vārdu - Zooxanthelae. Šie sīciņie radījumi pārtiek no gliemenes iesūk­tās barības un pateicībā par to nodrošina gliemeni ar papildu skābekli. Sanāk tāda kā norēķināšanās par dienišķo maizi ar svaigu gaisu - domāju, ka mēs visi vēlētos, kaut spētu darīt tā­pat.

Pārcēlos uz otru klints pusi, iepriekš pārbaudījis, vai tu­vumā nav parādījusies skorpionzivs, un nonācu aci pret aci ar vēl vienu simbiotiskas sadzīves piemēru. Tur peldēja neliels bariņš daudzkrāsainu zivju, tajā skaitā viena koferzivs un trīs koši dzeltenas ķirurgzivis. Koferzivs izskatījās patiesi neiedo­mājami. Tā bija tikko trīs collas gara, koši oranža ar melniem punktiņiem, tomēr vairāk par košo krāsojumu mani pārstei­dza zivs neparastā ķermeņa uzbūve - tā atgādināja četrstū­rainu kaula kastīti ar tajā atstātiem caurumiem spurām, zem- astes atverei, acīm un mutei. Astei tādējādi nācās griezties riņķī vien kā piekaramā motora dzenskrūvei. Šāds pārvietošanās veids kopā ar lielajām, apaļajām, vienmēr pārsteiguma pil­najām izvalbītajām acīm, stūraino ķermeni un punktoto tērpu padara zivi par vienu no rifa dīvainākajiem iemītniekiem.

Ķirurgzivis izskatījās pilnīgi citādas. Dzeltenie ķermeņi bija apmēram mēness formā ar augstu, izvirzītu pieri un uz priekšu izstieptu muti kā cūkas šņukuru. Savu vārdu zivis ieguvušas, pateicoties diviem asiem, skalpeļveidīgiem nažiem pie astes. Šos bīstamos ieročus ķirurgzivs spēj savāzt un noslēpt kā kaba­tas naža asmeni.

Tomēr pārsteidzošāks par šo zivju izskatu bija abu sugu starpā notiekošais. Divas ķirurgzivis sastingušas karājās cieši līdzās klintij, savukārt koferzivs, ik pa brīdim apstājoties, ma­nevrēja šurpu turpu kā dīvaina, oranža laiva. Šīm zivīm pa vidu šaudījās trīs sīkas, kustīgas zivtiņas - mazie jūras grunduļi ar spožiem tumšziliem un debesziliem plankumiņiem. Jūras grunduļi darbojās kā apkopēji, kas rosīgi apkalpoja visus trīs klientus, nosūca tiem no ādas parazītus, tad, gabaliņu atkāpu­šies, it kā nopētīja savu "rokudarbu", un no jauna šāvās klāt, at­gādinot trīs pārsmalcinātus frizierus, kas apbrīno pašu radīto jauno frizūru. Vēlāk es uz galvenā rifa reizēm redzēju zivis gai­dām savu kārtu šajā zemūdens friziersalonā, kur mazie, zilie bārddziņi šaudījās kā sadeguši, lai tiktu galā ar klientu rindu.

Mani tik ļoti apbūra viss uz šīs klints redzētais, ko vēlāk mīļi nodēvējām par Sv. Pāvila katedrāli - sīkās jūras anemones, jūras vēdekļi, daudzstaru tārpi, garneles, krabji un vesels bi­rums citu radību, ka, izrādījās, biju vienā vietā pavadījis veselu stundu, taču tik un tā visu netiku apskatījis. Uz vienas pašas klints pulsēja dzīvu būtņu miriādes, kuru izpētīšanas sākšanai vien dabaszinātniekam vajadzīgs ducis mūžu. Peldēdams at­pakaļ brokastīs, es prātoju, kāds gan izskatīsies galvenais rifs? Drīz es to uzzināšu. Tas bija kaut kas neaprakstāms.