Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "ČUKSTU ZEME" [11]

Līdz nākamajai dienai visā ciematā jau bija izplatījusies ziņa, ka ieradies kāds jucis gringo[12], kas gatavs maksāt labu naudiņu par dzīviem zvēriem, un pamazām sākās pirmie pienesumi. Pirmais ieradās kāds indiānis, kas garas auklas galā atvilka dzel­teni, melni un sarkani svītrotu koraļļčūsku, kas izskatījās pēc sevišķi atbaidošas, vecmodīgas kaklasaites. Diemžēl savā de­dzībā indiānis bija pārāk cieši apsējis auklu čūskai ap kaklu un tā izrādījās neglābjami beigta.

Ar nākamo pienesumu paveicās labāk. Indiānis ieradās, cieši piespiedis pie krūtīm lielu salmu platmali. Kad bijām pieklājīgi sasveicinājušies, es vēlējos apskatīt, ko viņš tik rūpīgi noglabājis cepurē. Ar platu, cerību pilnu smaidu indiānis pastiepa cepuri, es tās dziļumos ieraudzīju zvilnam ārkārtīgi glītu kaķēnu ar valgu skatienu. Tas bija jauniņš Žofruā [13] kaķis; šī nelielā sav­vaļas kaķu suga Dienvidamerikā strauji kļūst aizvien retāka. Dzīvnieciņa kažoka pamatkrāsa bija gaiši dzeltenbrūna, vis­caur izraibināta ar tumšākiem brūniem plankumiņiem. Ka­ķēns vērās manī no cepures dziļumiem ar lielām, zilganzaļām acīm, gluži kā vedinādams paņemt viņu rokās. Man gan vaja­dzēja būt piesardzīgākam. Pieredze rādījusi, ka tieši pēc izskata visnevainīgākie radījumi spēj sagādāt vislielāko postu. Taču kaķēna nevainīgais izskats lika man zaudēt modrību - es ie­gremdēju roku cepurē un mēģināju sagrābt dzīvnieciņu aiz čupra. Jau nākamajā mirklī mans īkšķis izrādījās pamatīgi sa­kosts un rokā ievilkās divpadsmit dziļas, sarkanas rievas. Es lā­dēdamies atrāvu roku; kaķēns tostarp palika guļam tikpat ne­vainīgā pozā un nepārprotami gaidīja, kādu vēl rotaļu es grasos uzsākt. Sūkādams roku kā izsalcis vampīrs, es ņēmos kaulēties ar indiāni un beidzot mazo uzbrucēju nopirku. Ie- kratīju kaķēnu, kas šņāca un ņurdēja kā mazītiņš jaguārs, no platmales kastē ar salmiem un atstāju uz kādu stundu, lai iedzī­vojas. Uzskatīju, ka kaķēna nīgrajā omā vainojama sagūstīšana un nēsāšana salmu cepurē, jo, ciktāl varēju spriest, mazulis bija tikai kādas divas nedēļas vecs.

Kad kaķēns, pēc manām domām, bija nomierinājies un ga­tavs pieņemt manus draudzības apliecinājumus, es nocēlu kas­tei vāku un cerīgi ieskatījos tajā. Pietrūka tikai trīs milimetru, un es būtu zaudējis kreiso aci. Domīgi slaucīdams asinis no vaiga, es secināju, ka šis jaunieguvums negrasās padoties bez cī­ņas. Ievīstīju roku maisaudumā un noliku vienā kastes stūrī trauciņu ar jēlu olu un kapātu gaļu, otrā - bļodiņu ar pienu, un atstāju to visu kaķēna ziņā. Nākamajā rītā atklājās, ka viņš nevienam no cienastiem nav pat pieskāries. Es gan nojautu, ka process man sagādās lielākas sāpes nekā kaķēnam, tomēr pie­pildīju barojamo pudelīti ar siltu pienu, no jauna ievīstīju roku maisaudumā un piegāju pie kastes.

Laika gaitā man bijusi darīšana ar diezgan daudziem iebie­dētiem, aizkaitinātiem vai vienkārši dumjiem dzīvniekiem, kurus nācies barot ar pudelīti, tāpēc uzskatīju, ka pārzinu viņu trikus. Žofruā kaķēns man pierādīja, ka viņa acīs esmu šajā spēlē tikai iesācējs. Sīkajam augumam viņš bija neparasti lo­kans, veikls un spēcīgs, un pēc pusstundu ilgas cīkstēšanās es jutos tā, it kā būtu ar diviem laužņiem centies noķert dzīvsud­raba pilienu. Pagalam noguris, biju nojaucies ar pienu un asinīm, savukārt kaķēna zvērojošais skatiens pauda, ka viņš ne­pieciešamības gadījumā ir gatavs turpināt cīņu vēl trīs dienas. Pats uz savas ādas visai aizkaitināts biju pārbaudījis, ka mazu­lim ir lieliski attīstīti zobi, tātad nekāda iemesla, lai viņš nevarētu ēst un dzert paša spēkiem; tomēr es zināju, ka, šādas stūrgalvības pārņemts, mazulis ir spējīgs vārda tiešā nozīmē nobadoties līdz nāvei. Šķita, ka pudelīte ir vienīgais paņēmiens, kā kaķēnu pa­barot. Ielicis mazo atpakaļ kastē, es apmazgāju savas brūces un pašreiz lipināju dziļākajām virsū plāksteri, kad, bezrūpīgi dun­godams, ieradās Luna.

- Labrīt, Džerij, - viņš teica, tad spēji apstājās un platām acīm nopētīja asiņaino skatu; mazākās brūces joprojām raženi asiņoja.

- Kas tas? - viņš noprasīja.

- Kaķis… gato, - es aizkaitināts atteicu.

- Puma… jaguārs? - viņš cerīgi pārvaicāja.

- Nē, - es negribīgi atkārtoju, - chico gato montēs[14].

- To izdarīja chico gato montēs?- Luna neticīgi pārvaicāja.

- Jā. Sasodītais mazais muļķis negrib ēst. Es mēģināju barot no pudelītes, bet viņš uzvedas kā sasodīts tīģeris. Viņam vaja­dzīgs labs piemērs… - es teicu un aprāvos, jo prātā iešāvās ideja. - Iesim, Luna, apciemosim Ednu.

- Kāpēc Ednu? - Luna aizrautu elpu apvaicājās, kad soļo­jām uz Helmuta māju.

- Viņa var palīdzēt.

- Džerij, bet Helmutam nepatiks, ja gato montēs sakodīs Ednu, - Luna spāņu valodā aizrādīja.

- Viņu nesakodīs, - es paskaidroju. - Es tikai gribu no viņas

dabūt kakēnu.

»

Luna apjucis blenza uz mani ar savām tumšajām acīm, taču nespēja saprast, par ko es runāju, tāpēc vienkārši paraustīja ple­cus un sekoja man līdz pat Helmuta mājām. Es sasitu plaukstas un iegāju Helmuta un Ednas mājīgajā viesistabā; Edna bija ērti iekārtojusies pie lielas zeķu kaudzes, apcerīgi tās lāpīja un klau­sījās gramofonu.

- Sveiki, - viņa teica un veltīja mums savu plato, pievilcīgo smaidu. - Džins ir tur, lūdzu, apkalpojieties.

Edna vienmēr bija brīnišķīgi mierīga, nekas viņu nespēja pārlieku satraukt. Esmu pārliecināts - ja ciemiņš ienāktu viņas viesistabā kopā ar četrpadsmit marsiešiem, arī tad viņa tikai pasmaidītu un norādītu, kur atrodams džins.

- Paldies, dārgā, - es teicu, - taču dīvainā kārtā neesmu šurp atnācis džina dēļ.

- Tas nudien izklausās dīvaini, - Edna piekrita un draiski pasmaidīja. - Bet, ja nevēlaties džinu, tad ko gan?

- Kaķēnu.

- Kaķēnu?

>

- Jā… ziniet, mazu kaķīti.

- Džerijs šodien ir loco[15], - luna pārliecinātā tonī apgalvoja, ielēja divus krietnus mēriņus džina un vienu pasniedza man.

- Es nupat nopirku mazu gato montēs, - es paskaidroju Ednai. - Viņš ir nevaldāmi mežonīgs. Viņš negrib pats ēst, un šā­di es izskatos pēc tam, kad mēģināju to pabarot no pudelītes. - Es parādīju savas brūces. Ednas acis iepletās.

- Cik liels tas dzīvnieks ir? - viņa vaicāja.

- Apmēram tik liels kā divas nedēļas vecs mājas kaķēns.

Edna apņēmīgi salocīja zeķi, ko tikko bija lāpījusi.

- Vai esat dezinficējis savas brūces? - viņa apvaicājās, nepār­protami gatavodamās no sirds nodoties medicīniskām baudām.

- Aizmirstiet par tām brūcēm… es tās izmazgāju… bet no jums es vēlētos dabūt kaķēnu, gluži parastu kaķēnu. Vai jūs viņdien neteicāt, ka māja esot kaķu apsēsta?

- Jā, - Edna apstiprināja, - mums ir papilnam kaķēnu.

- Jauki. Vai varu vienu dabūt?

Edna brīdi apdomājās.

- Ja iedošu jums kaķēnu, vai ļausiet man dezinficēt brū­ces? - viņa viltīgi noprasīja. Es nopūtos.

- Lai notiek, izspiedēja, - es atteicu.

Edna nozuda virtuvē, no kurienes atskanēja daudzi spalgi izsaucieni un ķiķināšana. Tad viņa atgriezās, nesdama bļodu ar karstu ūdeni, un ņēmās apkopt manas brūces; tostarp istabā ienāca indiāņu meiteņu procesija - meičas uzjautrinājās uz ne­bēdu un nesa rokās dažāda lieluma un krāsas kaķēnus, no vēl pavisam akliem lidz pusaudžiem, kas izskatījās gandrīz tikpat mežonīgi kā mans Žofruā. Visbeidzot es izvēlējos resnu, mier­mīlīgu svītrainu kaķenlti apmēram vienā augumā un vecumā ar manu savvaļas kaķēnu un triumfēdams nesu atpakaļ uz garāžu. Tur es pavadīju veselu stundu, darinādams vienkāršu krātiņu; svītrainais kaķēns tostarp skaļi murrāja un trinās man gar kājām, tā ka es reizēm gandrīz paklupu. Kad būris bija ga­tavs, es ieliku tajā svītraino kaķenīti un atstāju uz kādu stundu iedzīvoties.

Lielākajai daļai savvaļas dzīvnieku piemīt ārkārtīgi izteikta teritorijas izjūta. Brīvā dabā katram no viņiem ir meža vai pļavas stūrītis, ko tie uzskata par savu īpašumu un aizstāv pret savas sugas pārstāvju (vai reizēm citu dzīvnieku) centieniem ielauzties. Ieliekot savvaļas dzīvnieku būrī, tas dzīvnieka ap­ziņā kļūst par viņa teritoriju. Tādējādi, ielaižot tajā pašā būrī vēl kādu dzīvnieku, pirmais visticamāk ņemsies šo teritoriju visiem spēkiem aizsargāt, tā ka var sākties pat cīņa uz dzīvību un nāvi. Tāpēc jāizmanto neliela viltība. Piemēram, kolekcijā ir liels, spēcīgs dzīvnieks, kas nepārprotami spējīgs sevi aizstā­vēt, un viņš jau vairākas nedēļas nodzīvojis savā būrī. Tad parādās vēl viens tās pašas sugas pārstāvis, kuru nolemts vietas taupīšanas nolūkos iemitināt tajā pašā būrī. Kad jaunpienācējs ieies būrī, esošais iemītnieks viņu var nogalināt. Tādēļ visgud­rākais ir darināt pavisam jaunu būri un iemitināt tur vājāko no abiem dzīvniekiem. Kad tas iedzīvojies, var ievietot pie viņa stiprāko. Protams, stiprākais joprojām būs varenāks, varbūt viņš pat centīsies vājāko iebaidīt, tomēr viņš sapratīs, ka ievie­tots kādam citam piederošā teritorijā, un būs spiests savaldīties.

Reizēm dzīvnieku kolekcionāram nākas ķerties pie šādu dzīves gudrību izmantošanas.

Šajā gadījumā es biju pārliecināts, ka mazais Žofruā pilnīgi noteikti varētu nogalināt mājas kaķēnu, ja ievietošu svītraino pie viņa, nevis otrādi. Tādēļ es nogaidīju, kamēr mājas kaķēns iedzīvosies, tad sagrābu Žofruā, kas šņāca un plosījās man ro­kās, iegrūdu būrī un gaidīju, kas notiks. Svītrainais izskatījās pagalam iepriecināts. Viņš pietecēja pie niknā mežonēna un, skaļi murrādams, ņēmās berzēties tam gar kaklu. Kā jau ce­rēju, Žofruā šāds sveiciens apstulbināja, tāpēc viņš tikai diez­gan pikti atgainījās un atkāpās būra stūrī. Svītrainais uzskatīja, ka licis pamatus draudzībai, un nu attupās un, skaļi murrā­dams, visai apmierinātu izskatu ķērās pie kažoka tīrīšanas. Es aizklāju būra priekšpusi ar maisauduma gabalu un atstāju abus savā ziņā, jo nu biju pārliecināts, ka Žofruā neko ļauno nenodarīs.

Kad todien vēlāk pacēlu maisaudumu, ieraudzīju abus guļam cieši līdzās, un Žofruā, mani ieraudzījis, nevis pa paradumam šņāca, bet vienīgi brīdinoši uzrāva lūpu. Es uzmanīgi ievietoju būrī lielu bļodu ar pienu un šķīvi ar smalki sakapātu gaļu un jēlu olu, un vēlējos, lai Žofruā to ēstu. Šis bija nozīmīgs pār­baudījums, jo es cerēju, ka svītrainais metīsies virsū gardajai maltītei un ar savu piemēru pamudinās savvaļas kaķēnu ēst. Tā arī notika - pukšķinādams kā vecmodīgs piekabināmais motors, svītrainais klupa virsū piena bļodai, ilgi laka, tad pār­cēlās pie gaļas un olu šķīvja. Es biju nostājies tādā vietā, no ku­rienes varēju visu pārredzēt, pats palikdams neredzams, un uzmanīgi vēroju Žofruā. Sākumā viņš neizrādīja nekādu in­teresi un turpināja gulēt, pievēris acis. Taču mājas kaķēna visai skaļā un negausīgā mielošanās ar gaļu un olām visbeidzot pie­saistīja mežonēna uzmanību. Viņš piesardzīgi piecēlās un piegāja pie šķīvja (es pat aizturēju elpu). Žofruā viegli apostīja šķīvja malu; svītrainais pa to laiku, piekampis pilnu muti gaļas, pacēla purniņu, kas bija viscaur nojaukts ar olu, un mazliet ap­slāpēti uzmundrinādams ieņaudējās. Žofruā kādu mirkli pārdo­māja, un tad, man par lielu iepriecinājumu, attupās pie šķīvja un sāka ēst. Kaut arī viņš noteikti bija ārkārtīgi izbadējies, sav­vaļas kaķēns ēda ļoti glīti, mazliet palaizīja jēlo olu, tad satvēra kumosiņu gaļas un pamatīgi sakošļāja, iekams norija. Es turpi­nāju vērot, kamēr viņi kopīgi iztukšoja abus traukus, tad ieliku būrī jaunas piena, olu un gaļas porcijas un apmierināts devos pie miera. Nākamajā rītā abi trauki bija tīri izlaizīti, Žofruā un svītrainais, kopā savijušies, gulēja ciešā miegā, un vēderi tiem bija izspīlēti kā mazi, spalvaini baloniņi. Viņi nepamodās līdz pat pusdienlaikam un izskatījās pamatīgi pārēdušies. Tomēr kaķēni izrādīja dzīvu interesi, kad redzēja mani tuvojamies ar ēdiena traukiem rokā, un es sapratu, ka cīņā ar Žofruā esmu uzvarējis.

Nākamajā rītā pavisam agri, kamēr vēl bija tumšs, mani pa­modināja Uiči (rančo īpašnieka Patagonijā) rosīšanās pa vir­tuvi, klusā svilpošana un kafijas trauku šķindināšana - tādā veidā viņš delikāti centās uzmodināt mūs no snaudas. Vispirms es vēlējos vēl dziļāk ierakties zem mīksto, silto, gaišbrūno gva- nako ādu kaudzes lielajā, divguļamajā gultā, kur mēs ar Džekiju bijām iekārtojušies. Taču, brīdi apcerīgi pārdomājis, nolēmu - ja jau Uiči ir augšā, tad man pieklājas darīt tāpat, turklāt vēlējos piecelties pirmais un uzraut kājās pārējos. Tāpēc dziļi ievilku elpu, atmetu segas un veikli izlēcu no gultas. Reti kad dzīvē man nācies kādu savu darbību tik dziļi nožēlot - sajūta bija tāda, kā iznākot no katlu mājas un ielecot kalnu strautā. Zobus klabinā­dams, savilku mugurā visas drēbes, kādas vien izdevās atrast, un aizsteberēju uz virtuvi. Uiči man uzsmaidīja un pamāja ar galvu, tad ārkārtīgi iejūtīgi ielēja lielā tasē kārtīgu mēriņu bren­dija, piepildīja tasi līdz malām ar verdošu kafiju un pasniedza man. Drīz vien es pamatīgi sasilu, novilku vienu no trim svīte­riem un nešpetnā priekā izpurināju no migām pārējos.

Visbeidzot, sadzērušies kafiju un brendiju, mēs blāvajā, narcišu dzeltenajā rītausmā devāmies ceļā uz to vietu, kur ce­rējām atrast pingvīnus. Ceļā lendroveram pa priekšu skraide­lēja muļķīga izskata aitu bariņi, tā ka vilnas skupsnas līgojās vien, un reiz mēs pabraucām garām garam, seklam dīķim, kas bija izveidojies starp nelieliem uzkalniem, un redzējām tā krastā barojamies sešus ciklamenu sārtus flamingus. Mēs braucām kādu stundas ceturksni, tad Uiči nogrieza lendroveru no gal­venā ceļa un vadīja to pāri laukiem augšā uzkalnā. Kad bijām nonākuši uzkalna galotnē, viņš pagriezās un man uzsmaidīja.

- Ahora, - viņš teica, - ahora los pinguinos.[16]

Tad mēs sasniedzām virsotni, un aiz tās parādījās pingvīnu kolonija.

Priekšā izbeidzās zemie, brūnie krūmi, un to vietā parādījās plašs, saules karstumā saplaisājis smilšu klajums. No jūras to atdalīja puslokā izliekušās ļoti stāvas, ap divsimt pēdu augstas baltu smilšu kāpas. Tuksnesīgajā apkārtnē, ko no jūras vējiem pasargāja smilšu kāpu loki, pingvīni bija ierīkojuši savu pilsētu. Cik tālu vien sniedzās skatiens, smiltīs vīdēja ligzdalas, dažas tikai pavirši izkārpītas, citas pat vairākas pēdas dziļas. Šie krāteri piešķīra vietai tādu kā mēness ainavas izskatu, kādu izdodas re­dzēt ar spēcīgu teleskopu. Starp krāteriem kūņojās lielākā pingvīnu kolonija, kādu jebkad biju redzējis, - gluži kā vesela jūra mazītiņu viesmīļu, pingvīni svinīgi šļūkāja pa smiltīm šurpu turpu, it kā sagumuši no nemitīgas pārlieku smagu pa­plāšu nēsāšanas. Viņu skaits bija neizmērojams, tālumā pie horizonta melnbaltie ķermenīši saplūda kā karstuma miglā. Skats bija elpu aizraujošs. Mēs lēni izbraucām cauri krūmiem, līdz nonācām pie šīs gigantiskās ligzdalu meduskāres malas, tad apturējām mašīnu un izkāpām.

Mēs stāvējām un vērojām pingvīnus, un putni tikpat god­bijīgi un ieinteresēti stāvēja un vēroja mūs. Kamēr vien nekus­tīgi atradāmies pie automašīnas, pingvīni no mums nebaidījās. Lielākā daļa putnu, protams, bija pieauguši, taču katrā ligzdalā varēja redzēt vienu vai divus jaunuļus, joprojām klātus ar ma­zuļu pūkām; mazuļi vēroja mūs lielām, valgām, tumšām acīm un atgādināja tuklas, kautrīgas debitantes pārlieku lielos sud­rablapsu kažokos. Pieaugušajiem pingvīniem, kas izskatījās glīti un kārtīgi savos melnbaltajos uzvalkos, bija sarkana pa- sekste ap knābja pamatni un ielu tirgotāju spožās, plēsonīgās acis. Kad tuvojāmies, tie kāpās atpakaļ pie lizgdalām, brīdinoši šūpodami galvas, līdz lāgiem atskatījās, pilnīgi pagriezuši galvu atpakaļ. Ja pienācām pārāk tuvu, pingvīni atmuguriski ierāpās ligzdalās un, joprojām enerģiski purinādami galvas, pamazām nozuda. Toties mazuļi ļāva sev pietuvoties līdz pat četru pēdu attālumam, tikai tad viņu nervi neizturēja, tie apsviedās un ienira ligzdalās, tā ka virspusē rēgojās tikai pūkainās pēcpuses un enerģiski trīcošās pēdas.

No sākuma plašās kolonijas klaigas un mūžīgā kustība izrai­sīja apmulsumu. Vēja nemitīgās šalkoņas fonā izdalījās jaunuļu pīkstieni un pieaugušo pingvīnu gari stieptā, ēzeļu brēcieniem līdzīgā taurēšana, kad tie, stīvi izslējušies un pleznas papletuši, stāvēja un līksmi gavilēja, saslējuši knābjus pret zilajām debe- slm. Sākumā nebija iespējams izšķirties, uz kuru pusi vispirms vērst skatienu, jo jaunuļu un pieaugušo pingvīnu nemitīgās kustības izskatījās juceklīgas un bezmērķīgas. Taču pēc pāris stundām mēs pieradām pie milzīgā putnu bara klātbūtnes un sākām izprast to dienas kārtību. Vispirms kļuva skaidrs, ka ko­lonijā lielākoties pārvietojas pieaugušie putni. Daudzi pingvīni stāvēja pie ligzdalām, acīmredzot apsargādami mazuļus, bet tikpat liela daļa nemitīgi pastaigājās šurpu turpu vai nu jūras virzienā, vai atpakaļ no tās. Attālās smilšu kāpas bija kā nosētas ar mazajiem, tūļīgajiem pingvīniem, kas vai nu trausās augšup, vai šļūca lejup. Nemitīgā kustība uz jūru un atpakaļ aizņēma lielu daļu pingvīnu dienas, turklāt tas bija varoņdarbs, kas pelna sīkāku aprakstu. Trīs nedēļas diendienā vērojot koloniju un dzī­vojot kopā ar pingvīniem, mēs atklājām, kā tas notiek.

Agri no rīta viens no ģimenes pieaugušajiem putniem (vai nu tēvs, vai māte) devās uz jūru, atstājot dzīvesbiedru sargāt mazu­ļus. Lai nokļūtu līdz jūrai, putniem nācās nosoļot apmēram pusotru jūdzi pa ārkārtīgi sarežģītu un nogurdinošu apvidu. Vispirms nācās izlavierēt cauri kolonijas ligzdalu sarežģītajam labirintam, līdz izdevās sasniegt, ja tā atļauts izteikties, pilsētas nomali, kur pingvīni vaigā saskārās ar saules karstumā saplai­sājušo, milzīgam bilžu rēbusam līdzīgo tuksnesi. Jau agri no rīta šis smiltājs sakarsa tik pamatīgi, ka svilināja pēdas, un to­mēr pingvīni pienākuma apziņā čakli čāpoja tam pāri, itin bieži kā transā attupdamies atpūsties. Šis ceļa gabals pingvī­niem aizņēma apmēram pusstundu. Nonākuši otrā malā, viņi saskārās ar citu šķērsli - smilšu kāpām, kas slējās pāri sīkajiem augumiņiem kā sniegbalti, divsimt pēdu augsti Himalaji ar stāvām smalku, birstošu smilšu nogāzēm. Pat mums nelikās viegli pārvarēt šīs kāpas, kur nu vēl tik neveikliem putniem kā pingvīni.

Sasnieguši kāpu pakāji, pingvīni parasti kādas desmit minū­tes atpūtās. Daži vienkārši apcerīgi attupās, citi nozvēlās uz vē­dera un gulēja elsodami. Atpūtušies viņi apņēmīgi pieslējās kājās un sāka kāpienu augšup. Sakopojuši spēkus, pingvīni traucās augšup pa nogāzi, acīmredzot cerēdami pievārēt grūtāko posmu, cik ātri vien iespējams. Taču jau pēc ceturtdaļas ceļa pārvarēšanas straujais kāpums apsīka - gaita kļuva gausāka un bieži nācās apstāties, lai atpūstos. Nogāzei kļūstot aizvien stā­vākai, putniem beigu beigās nācās laisties smiltīs peldus uz vēdera un airēties ar spārniem. Tad ar pēdējo straujo, neprā­tīgo piepūli viņiem izdevās sasniegt virsotni, kur putni, brīdi triumfēdami, stāvēja un priekā plivināja spārnus, tad atlaidās uz vēdera desmit minūtes atpūsties. Viņi bija paveikuši pus­ceļu un no šaurās, naža asmenim līdzīgās kores vēroja pusjū- dzes attālumā mirgojošo auksto, vilinošo jūru. Tomēr pirms ieniršanas jūrā viņiem vēl bija pieveicama kāpas pretējā no­gāze, ceturtdaļjūdze pa krūmājiem un vairāki simti jardu ak­meņainas pludmales.

Nokāpšana pingvīniem, protams, pūles nesagādāja, un viņi to veica divējādi, turklāt abus paņēmienus bija vienlīdz uzjaut­rinoši vērot. Viņi vai nu ļoti svinīgi sāka kāpt lejup un, nogāzei kļūstot stāvākai, traucās aizvien straujāk un straujāk, līdz beidzot gluži necienīgā veidā lēkšoja, vai arī laidās lejup guļus uz vēdera, airēdamies pa smiltīm ar kājām un spārniem gluži kā peldot. Jebkurā gadījumā pingvīni nonāca kāpas pakājē kopā ar mazu smilšu šļūdoni, pieslējās kājās, noskurinājās un cauri briksnājam apņēmīgi devās uz jūras pusi. Taču likās, ka tieši atlikušie pārsimt jardi ir putniem visnogurdinošākie. Jūra bija turpat blakus, tā bija tik zila, tik vizoša, tā šalkoja tik aici­noši, taču vēl nācās līdz pagurumam vilkties pāri akmeņainajai pludmalei, oļiem čirkstot un ļogoties tā, ka vai jākrīt no kājām.

Tomēr beidzot mokas bija galā, pingvīni dīvainā, sagumušā gaitā skriešus pārvarēja pēdējās pāris pēdas un tad, pēkšņi iz- slējušies, ienira vēsajā ūdenī. Kādas desmit minūtes viņi kā ekstāzē nira un virpuļoja saules pielietajos vilnīšos, noskalo­dami smiltis un putekļus no galvas un spārniem, plivināja sa­karsušās, sāpošās kājas, griezās un lēkāja ūdenī, te ienirdami, te kā korķi izšaudamies virspusē. Kad pingvīni jutās pilnīgi at­spirguši, tie ķērās pie nogurdinošās zvejošanas, bezbailīgi ig­norēdami faktu, ka nāksies vēlreiz veikt to pašu nogurdinošo ceļojumu, pirms saķertā barība nonāks izsalkušo jaunuļu vē­deros.

Kad pingvīni ar zivju pilniem vēderiem bija cauri skarba­jam apvidum pievārējuši atpakaļceļu uz koloniju, tiem stei­dzīgi nācās ķerties pie rijīgo mazuļu barošanas. Šis process atgādināja tiklab boksu, kā brīvo cīņu, un tajā bija aizraujoši un uzjautrinoši nolūkoties. Kādas pingvīnu ģimenes ligzdala atra­dās pavisam tuvu tai vietai, kur mēs katru dienu atstājām lend- roveru, un gan abi pieaugušie, gan abi jaunuļi tik ļoti pierada pie mūsu klātbūtnes, ka ļāva mums vērot un filmēt viņus no aptuveni divdesmit pēdu attāluma, tāpēc mēs varējām novērot barošanas procesu visos sīkumos. Tikko pieaugušais pingvīns bija sasniedzis koloniju, viņam nācās izcīnīties cauri vairākiem tūkstošiem pingvīnēnu, iekams izdevās sasniegt savas mājas un paša bērnus. Ikviens jaunulis jutās pārliecināts, ka, itin uzstājīgi uzbrūkot pieaugušajam, izdosies to piespiest atrīt barību. Tāpēc pieaugušajam pingvīnam nācās manīgi vairīties no resnajiem, pūkainajiem mazuļiem kā pieredzējušam centra uz­brucējam futbola laukumā. Parasti pieaugušais laimīgi nonāca līdz savai ligzdalai, kur to joprojām neatlaidīgi vajāja divi trīs no svešajiem mazuļiem, kas bija visiem spēkiem apņēmušies pie­spiest tos pabarot. Nonācis mājās, pieaugušais pingvīns piepeši zaudēja pacietību, apsviedās un klupa virsū uzmākuļiem, knāb­dams tik enerģiski, ka mazuļu dūnas veseliem kušķiem kā dadža pūkas aizlidoja pāri visai kolonijai.

Tikuši vaļā no svešajiem mazuļiem, pieaugušie varēja pievēr­sties saviem bērniem, kuri nu apstāja tos tikpat neatlaidīgi kā savulaik pārējie, nepacietībā un izsalkumā gārdzoši spiegdami. Pieaugušais tad attupās ligzdalas malā, domīgi blenza uz savām pēdām un trīsēdams rīstījās, it kā mocītos aizturētu žagu lēkmē. To pamanījuši, jaunuļi sāka trakot vēl nevaldāmāk, aizsmakušās balsīs mežonīgi klaigāja, strauji vicināja spārneļus un spiedās klāt pieaugušajam, stiepdami augšup knābjus un klikstinādami tos pret lielā pingvīna knābi. Šī kņada turpinājās kādu pusmi­nūti, līdz piepeši pieaugušais ar nepārprotamu atvieglojuma izteiksmi strauji atvēma un iegrūda galvu tik dziļi mazuļu kā­rajās rīklēs, ka likās - nemūžam to vairs nespēs izvilkt. Šķita, ka ar pirmo porciju barojošais knābis vēl nav caurdūris mazuļus līdz pleznām - pingvīnēni apmierināti attupās uz tuklajiem dupšiem un brīdi apcerīgi gremoja. Pieaugušais izmantoja šo pavaļas brīdi, lai aši sapostos, rūpīgi izsukātu krūšu spalvojumu, nolasītu sīkus gruzīšus no pēdām un ar knābi izknibinātu spār­nus. Tad viņš izstiepa spārnus uz mugurpusi, noliecās dziļi uz priekšu, it kā cenzdamies aizsniegt pēdas, un platu knābi nožā­vājās; pēc tam tas, līdzīgi kā mazie, iegrima transā. Minūtes pie­cas valdīja klusums, bet tad pieaugušais atsāka raustīdamies žagoties, un acumirklī jandāliņš sākās no jauna. Mazuļi uztrūkās no sapņainās gremošanas un metās virsū pieaugušajam, katrs cenzdamies pirmais tikt pie teikšanas. Pieaugušais vēlreiz, kā likās, ar knābi caurdūra katru no mazuļiem līdz pat sirdij, un tad viņi no jauna iegrima snaudā.

Pingvīnu ģimeni, kuru barošanas procesu mēs filmējām, ēr­tības labad nosaucām par Džonsiem. Netālu no Džonsu ligzdalas citā mājokli dzīvoja viens pats mazs un acīmredzami panī­cis pingvīnēns, ko mēs nodēvējām par Henrietu Vakantumu. Šis mazulis ar savu izskatu vedināja domāt par nelabvēlīgu ģi­menes dzīvi. Viņas vecāki bija vai nu pārāk nemākulīgi zvej­nieki, vai arī gluži vienkārši pārāk slinki, jo barības sagāde Henrietai viņiem aizņēma divtik ilgu laiku kā citiem pingvī­niem, turklāt sagādātās porcijas bija tik mazas, ka Henrieta vienmēr bija izsalkusi. Par vecāku paradumiem liecināja arī pa­virši veidotā ligzdala, kas bija tik vien kā sekls iedobums zemē, tik tikko pietiekams, lai pasargātu Henrietu no skarbajiem laika apstākļiem - Džonsu ģimenes dziļā, rūpīgi izraktā ligzdala, salī­dzinot ar Henrietas mājvietu, izskatījās pēc villas. Nav nekāds brīnums, ka Henrieta ar lielajām acīm un neapkopto, mūžam badā panīkušo ārieni izraisīja mūsu līdzjūtību. Viņa allaž meklēja ko ēdamu un nekad nepalaida garām izdevību uzplīties vienam vai otram no Džonsiem, kad tie slāja gar viņas māju, lai piespiestu tos atrīt barību, pirms tie nonākuši savā glītajā pa­galmā.

Šie pūliņi lielākoties bija veltīgi, un Henrieta par savām pūlēm saņēma vien spēcīgus knābienus, tā ka viņas pūkas li­doja gaisā veseliem mākoņiem. Tādos gadījumos viņa saīgusi pakāpās nostāk un žēlabaini noskatījās, kā abi brangi noēdu- šies Džonsu mazuļi kāri rij barību. Taču kādu dienu Henrieta gluži nejauši atskārta, kā iespējams nočiept kaut ko no Džonsu ģimenes galda un tikt sveikā cauri. Viņa nogaidīja, kamēr lielais Džonss sāk žagošanos, kas liecināja par tuvo barības straumi, un mazie Džonsi, klaigādami un spārneļus vicinādami, uzsāk dedzīgo danci, un tad izšķirīgajā brīdi pievienojās ģimenei, piesardzīgi tuvojoties no mugurpuses. Skaļi, čērkstoši iespie- gusies, viņa ņēmās staipīt plati atvērto knābi vai nu pāri lielā pingvīna plecam, vai pa spārnu apakšu, pati joprojām manīgi palikdama aizmugurē, lai barotājs viņu nepazītu. Lielais Džonss bija pārāk aizņemts, pūlēdamies atvemt pinti garneļu, un, paša mazuļu skaļi mudināts, parasti nepamanīja, ka kauslīgajā pūlī iespraukusies vēl viena galva. Tad pienāca izšķirīgais mirklis, un viņš, gluži kā lidmašīnas pasažieris, kas pēc piecdesmitās gaisa bedres izmisis tver mazo, brūno papīra maisiņu, iegrūda galvu tuvākajā atvērtajā knābī. Tikai tad, kad spazmas bija bei­gušās, lielais Džonss atguvās un saprata, ka barojis svešu ma­zuli; tajos brīžos Henrietai nācās labi aši dot lielajām, plaka­najām pēdām ziņu, lai izbēgtu Džonsa dusmām. Tomēr, ja viņai pat neizdevās aizbēgt gana ātri un par nekaunību nācās saņemt pērienu, pašapmierinātā izteiksme liecināja, ka bijis vērts to paciest.

Tolaik, kad šo apgabalu tika apmeklējis Darvins, tur vēl bija sastopamas dažas Patagonijas indiāņu ciltis, kas izcīnīja ne­vienlīdzīgu cīņu par eksistenci ar kolonistiem un zaldātiem. Par šiem indiāņiem runāja kā par neaptēstiem un mežonīgiem radījumiem, kuri nav pelnījuši ne kripatu kristiešu žēlsirdības. Rezultātā viņi izzuda no zemes virsas gluži kā daudzās dzīv­nieku sugas, kas saskārušās ar civilizācijas labumiem, un tā vien šķiet, ka neviens viņu izzušanu nenožēlo. Dažādos muze­jos visā Argentīnā iespējams aplūkot atsevišķus viņu darināju­mus (piemēram, šķēpus un bultas) un neiztrūkstošo prāvo drūmo gleznu, kurā attēlota indiāņu nepievilcīgā rakstura iezīme - patoloģiskā baudkāre. Katrā gleznā redzams neval­dāmu zirgu mugurā auļojošs garmatainu mežonīga izskata in­diāņu bars, kura vadonis vienmēr pārmetis pāri segliem balto sievieti caurspīdīgā tērpā un ar tik raženām krūtīm, ka viņu apskaustu ikviena mūsdienu filmzvaigzne. Gleznas visos mu­zejos ir pilnīgi vienādas, atšķiras vienīgi indiāņu skaits un upura krūšu izmēri. Lai cik aizraujošas būtu šīs gleznas, mani vienmēr pārsteidza, ka tām līdzās nekarājas vēl otra, kurā attē­lots auļojošs civilizētu balto cilvēku bars ar valdzinošu indiāņu meiteni pār vadoņa segliem, kaut arī šādi atgadījumi notikuši tikpat bieži (ja ne vēl biežāk) kā balto sieviešu izvarošana. īpat­nējs un interesants sāņus ieskats vēsturē. Tomēr visām šīm aiz­raujošajām, kaut arī nemākulīgi gleznotajām nolaupīšanas ainām piemita viena interesanta iezīme - gleznu mērķis gan nepārprotami bija radīt pēc iespējas negatīvu iespaidu par in­diāņiem, taču to aplūkošana drīzāk izraisīja interesi par šiem mežonīgajiem un savā ziņā skaistajiem cilvēkiem un skumjas par to, ka viņu vairs nav. Tāpēc, ierodoties Patagonijā, es aiz­rautīgi centos atrast kādu no šo indiāņu relikvijām un iztaujāju visus cilvēkus pēc kārtas, kārodams uzzināt ko vairāk. Diemžēl stāsti pilnībā atkārtojās un sniedza visai maz informācijas, sa­vukārt relikviju vākšanā pingvīnu kolonija izrādījusies visveik­smīgākā izvēle.

Kādu vakaru, kad bijām pēc grūtas, filmēšanā pavadītas die­nas atgriezušies estansijā un pie kamīna dzērām matē-, es senjo- ram Uiči ar Marijas palīdzību pavaicāju, vai šajā apkārtnē dzīvo­jušas daudzas indiāņu ciltis. Es izteicu jautājumu iespējami deli­kāti, jo man bija stāstījuši, ka pats Uiči ir pa daļai indiānis, un es nezināju, vai viņš ar šīm saknēm lepojas vai ne. Uiči laipni pa­smaidīja un pastāstīja, ka tieši viņa estansijas atrašanās vietā un tai tuvākajā apkārtnē mitušas pašas lielākās Patagonijas indiāņu ciltis; viņš arī teica, ka pingvīnu aizņemtajā teritorijā patiesībā joprojām esot atrodami šīs eksistences pierādījumi. Es dedzīgi vaicāju, par kādiem pierādījumiem ir runa. Uiči vēlreiz pasmai­dīja, piecēlās un iegāja savā krēslainajā guļamistabā. Bija dzir­dams, ka viņš izvelk no pagultes lādi, un tad, atgriezies istabā ar lādi rokās, nolika to uz galda. Nocēlis lādei vāku, Uiči izbēra uz baltā galdauta tās saturu, un es noelsos vien.

Kā jau teicu, biju muzejos redzējis visdažādākās indiāņu re­likvijas, taču neviena no tām nelīdzinājās šeit redzamajam, jo Uiči man priekšā uz galda bija izbēris veselu kaudzi košu ak­mens priekšmetu, un katrs no tiem aizgrāba ar skaistumu un krāsainību. Tur bija bultu uzgaļi - no smalkiem un pēc izskata trausliem veidojumiem mazā pirkstiņa lielumā līdz pat tik lieliem kā ola. Tur bija karotes, kas darinātas no pāršķeltiem un rūpīgi izslīpētiem gliemežvākiem, gari, izliekti akmens kausiņi ēdamo gliemežu izkasīšanai no čaulām, kā bārdasnaži asi šķēpu uzgaļi, boleadoras bumbuļi, tik precīzi apaļi kā bil­jarda bumbas, ar šauru gropi pāri visam "ekvatoram" meta­mās auklas piestiprināšanai; visi priekšmeti bija tik nevaino­jami nostrādāti, ka negribējās ticēt - to darināšanā nav lietoti nekādi mehānismi. Vēl tur bija arī tīri dekoratīvi priekšmeti - glīti gliemežnīcu auskari ar caurumiņiem, nefrītam līdzīgu, lieliski izmeklētu zaļi dūmakainu akmentiņu krelles, no roņa kaula darināts nazis, kas bija tik smalki veidots, ka izskatījās vairāk pēc greznumpriekšmeta nekā praktiski lietojama grie­žamā. Nazis bija greznots ar pavisam vienkāršu līniju rakstu, taču ornaments bija ārkārtīgi rūpīgi izstrādāts.

Es sajūsmināts nespēju atrauties no šo priekšmetu pētīša­nas. Daži no bultu uzgaļiem bija pavisam sīki - nespēju noti­cēt, ka tie vienkārši izšķaidīti no akmens, tomēr, paceļot pret gaismu, varēja saredzēt smalkās akmens plēksnīšu atšķaidī­juma vietas. Vēl jo neticamākas izskatījās sīkā zāģzobiņu rinda ikviena, pat vismazākā uzgaļa malā, kas padarīja uzgali asāku un kodīgāku. Aplūkojot šos darinājumus, es īpaši apbrīnoju to daudzkrāsainību. Pingvīnu pludmalē gandrīz visi akmeņi bija brūni vai melni, pievilcīgākas krāsas oli nācās īpaši meklēt. Un tomēr ikviens, pat vismazākais bultas uzgalis, ikviens šķēpa uz­galis, īstenībā ikviens izmantotais akmentiņš nepārprotami bijis īpaši izraudzīts skaistās krāsas dēļ. Es saridāju bultu un šķēpu uzgaļus uz galdauta, kur tie vizēja kā trauslas pasakaina koka lapas. Daži bija sarkani ar tumšāku dzīslojumu sarecē­jušu asiņu krāsā, citi zaļi ar smalku, baltu ornamentu, zilgan- balti kā perlamutrs, dzelteni un balti ar melnām vai zilām, zemes sulu iekrāsotām sīkām plaisiņām. Ikviens darinājums bija īsts mākslas priekšmets ar skaistu formu, rūpīgi iztēsts, no­gludināts un nopulēts, izveidots no skaistākā akmentiņa, kādu vien darinātājs bija spējis atrast. Bija skaidri redzams, ka šie priekšmeti veidoti ar mīlestību. Vienlaikus es atminējos - tos visus radījuši mežonīgie, neaptēstie, asinskārie un pilnīgi neci­vilizētie indiāņi, par kuru izzušanu nevienam galva nesāp!

Uiči izskatījās iepriecināts par manu nepārprotamo interesi un sajūsmu, kādu paudu par viņa relikviju krājumu, tāpēc vēlreiz iegāja guļamistabā un izvilka dienasgaismā vēl vienu kasti. Tajā atradās neparasts, no akmens veidots ierocis, kas atgādināja mazu hanteli. Rokturim, ko bija ērti satvert rokā, katrā galā - tātad virs un zem dūres - bija piestiprināta liela neprecīzas formas bumba. Kopā šis veidojums svēra kādas trīs mārciņas, tātad bija vērā ņemams ierocis, ar kuru iespējams sašķaidīt galvaskausu kā pūpēdi. Nākamais priekšmets, ko Uiči izcēla no kastes un godbijīgi iztina no zīdpapīra, patiesībā iz­skatījās tieši kā cietis no šīs akmens vāles. Tas bija indiāņa gal­vaskauss - balts kā ziloņkauls, ar lielu, robainu caurumu paura vidū.

Uiči stāstīja, ka jau daudzus gadus, kad vien darba dēļ gadī­jies atrasties attālākajā estansijas nostūri pie pingvīnu koloni­jas, viņš esot meklējis indiāņu senlietas. Pēc viņa domām, in­diāņi šo apvidu izmantojuši visai bieži, kaut arī nevienam nav zināms, kādiem nolūkiem. Saskaņā ar paša Uiči teoriju, jo plašo, līdzeno, šobrīd pingvīnu apdzīvoto teritoriju indiāņi izmantojuši kā savdabīgu arēnu, kur cilts jaunie vīrieši prakti­zējušies bultu šaušanā, šķēpa mešanā un boleadoras sviešanā, lai sapītu medījumam kājas. Viņš teica, ka otrpus smilšu kā­pām esot lielā daudzumā atrodami tukši gliemežvāki. Es gan biju ievērojis prāvās, baltās gliemežnīcu kaudzes, no kurām daža bija savas trīs pēdas augsta un aizņēma pat ceturtdaļakru lielu teritoriju, tomēr biju tik ļoti nodevies pingvīnu filmēša­nai, ka pievērsu kaudzēm tikai paviršu uzmanību. Pēc Uiči domām, tur atradies savdabīgs kūrorts, tāda kā indiāņu Mār- geita [17] . turp viņi devušies mieloties ar sulīgajiem moluskiem, kuri tur bijuši atrodami bagātīgos apjomos, meklēt akmeņai­najā pludmalē oļus savu ieroču izgatavošanai un pie viena lī­dzenajā laukumā pavingrināties šo ieroču izmantošanā. Kāda gan vēl iemesla dēļ šeit būtu atrodamas prāvās gliemežvāku grēdas, kā arī kāpās un akmeņainajos laukumos tik lielā skaitā mētātos bultu un šķēpu uzgaļi, saplēstas kaklarotas un pat pa kādam sadragātam galvaskausam? Jāatzīst, ka Uiči pieņēmums man likās gaužām saprātīgs, kaut arī iespējams, ka profesionāls arheologs spētu šo teoriju kaut kādā veidā apgāzt. Mani pārņē­ma šausmas, iedomājoties vien, cik daudzi trauslie, skaistie bultu uzgaļi droši vien sadragāti zem lendrovera riteņiem, ka­mēr mēs bezbēdīgi braukājām šurpu turpu pa pingvīnu pilsētu. Es apņēmos nākamajā dienā, tikko būs pabeigta filmēšana, ķer­ties pie bultu uzgaļu meklēšanas.

Izrādījās, ka nākamajā dienā filmēšanai piemērota saules gaisma bija tikai divas stundas, tādēļ atlikušo daļu laika mēs pavadījām, dīvainās embriju pozās rāpodami pa smilšu kāpām un meklēdami bultu uzgaļus un citas indiāņu sadzīves atliekas. Ļoti drīz es sapratu, ka tas nepavisam nav tik vienkārši, kā izklausās. Savas ilggadīgās pieredzes mācīts, Uiči prata nekļū­dīgi pamanīt priekšmetus no ievērojama attāluma.

- Esto, una[18], - viņš ik pa brīdim teica un smaidīdams ar kur­pes purngalu norādīja uz lielu oļu kaudzi. Es tādos gadījumos cieši nopētīju norādīto vietu, tomēr nespēju saskatīt neko citu, kā vien neapstrādātas akmens šķembas.

- Esto, - viņš tad vēlreiz atkārtoja un noliecies pacēla brī­nišķīgu lapas formas bultas uzgali, kas bija atradies tikai kādas piecas collas no manas rokas. Protams, tiklīdz atrašanās vieta bija norādīta, priekšmets bija tik nepārprotami saskatāms, ka nespēju noticēt, kā esmu to iepriekš palaidis garām. Laikam ri­tot, mēs pamazām iemanījāmies saskatīt labāk, un arī mūsu atradumu kaudzīte auga lielāka, tomēr, kamēr es čakli rāpoju pāri kāpām, Uiči joprojām uzjautrinājās, sekodams man, visā augumā izslējies, un paceldams manis tikko rūpīgi pārmeklē­tajā vietā trīs bultu uzgaļus, ko es tomēr biju pamanījies neie­raudzīt. Tas atkārtojās tik regulāri, ka es, sāpošās muguras un smilšu kņudoņas acīs nomocīts, sāku turēt Uiči aizdomās, ka patiesībā viņš uzgaļus slēpj saujā un tikai izliekas tos atrodam, lai mani muļķotu. Tomēr Uiči pats izkliedēja manas nelāgās aizdomas, piepeši noliekdamies un norādīdams uz šķembu laukumiņu, ko tobrīd pārmeklēju.

- Esto, - viņš noliekdamies teica un rādīja uz pavisam nie­cīgu dzeltenu plankumiņu, kas vīdēja starp akmens šķembām. Es neticīgi blenzu uz norādīto vietu, tad uzmanīgi saņēmu pirkstos un izcēlu no šķembām brīnišķīgu dzeltenu bultas uz­gali ar precīzi izveidotu atskabargainu maliņu. Starp akme­ņiem bija saskatāma tikai kāda ceturtdaļcolla uzgaļa, bet Uiči to tik un tā bija ieraudzījis.

Tomēr drīz vien man izdevās viņam atspēlēties. Rāpdamies pāri smilšu laukumam uz nākamo oļu kaudzi, es ar kāju aiz­ķēru kaut ko vizoši baltu. Noliecies es to pacēlu un pārsteigts konstatēju, ka tā ir skaista, aptuveni sešas collas gara harpūnas smaile, brīnišķīgi izgatavota no roņa kaula. Es pasaucu Uiči, un, kad parādīju savu atradumu, viņa acis iepletās. Viņš uzma­nīgi paņēma smaili rokā, noslaucīja no tās smiltis un, sajūsmi­nāti smaidīdams, vairākas reizes apgrozīja rokās. Viņš paskaid­roja, ka šādas harpūnu smailes esot visgrūtāk atrodamas; viņš pats esot atradis tikai vienu, un tā pati esot bijusi tik salauzīta, ka neesot bijis vērts uzglabāt. Kopš tās reizes viņš esot nesekmīgi pūlējies atrast nebojātu harpūnas smaili, ko pievienot savai ko­lekcijai.

Pamazām tuvojās vakars; izklīduši pa kāpām, mēs joprojām bijām iegrimuši darbā. Apgājis apkārt smilšu valnim, es starp augstajām kāpām atradu mazu ieleju, ko greznoja divi trīs vēja izpluinīti, kropli kociņi. Apstājos, lai aizkūpinātu cigareti un atpūtinātu sāpošo muguru. Tuvojās saulrieta laiks, debesis ie­krāsojās rožaini zaļas, un visapkārt valdīja miers un klusums, ko pārtrauca vienīgi jūras klusie čuksti. Es lēni soļoju uz priekšu pa mazo ieleju, kad pamanīju priekšā vieglu kustību. Pa kāpas muguru, vakara maltīti meklēdams, kā uzvelkamā rotaļlieta tecēja mazs, ļoti spalvains bruņnesis. Es vēroju dzīvnieciņu, ka­mēr tas nozuda kāpas otrā pusē, tad turpināju soļot. Zem viena no krūmiem pārsteigts ieraudzīju pingvīnu pāri, jo tik mīkstas smiltis viņi savām ligzdalām parasti neizvēlas. Tomēr šis pāris tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ bija izlēmis apmesties tieši šeit un izkārpījis smiltīs nelīdzenu ligzdalu, kurā tupēja viens pats pūkains pingvīnēns. Mazuļa vecāki, mani vērodami, ņē­mās klabināt knābjus un šūpot galvas sānis, noskaitušies par savas vientulības iztraucēšanu. Es abus kādu brīdi vēroju, un tad ieraudzīju viņu ligzdalas rakšanas laikā izkārpīto smilšu kaudzē vīdam kaut ko baltu un gludu. Neņemdams vērā gan­drīz histēriskos pingvīnu protestus, piegāju tuvāk un notrausu no priekšmeta smiltis. Manā priekšā gulēja lieliski saglabājies indiāņa galvaskauss - putni to acīmredzot bija izrakuši.

Apsēdos, uzlicis galvaskausu sev uz ceļgala, un, to aplūko­dams, aizsmēķēju vēl vienu cigareti. Prātoju, kāds bijis šis izzu- dušais indiānis. Iztēlojos, kā viņš, attupies krastā, rūpīgi un prasmīgi atskalda no akmens sīksīciņas plēksnītes, veidodams vienu no tiem skaistajiem bultu uzgaļiem, kuri tagad knikstēja un šķindēja manā kabatā. Iztēlojos viņa smalki veidoto, brūno seju un tumšās acis, pāri pleciem krītošos matus un cieši augumam apņemto kuplo, brūno gvanako ādas apmetni, iztē­lojos viņu stalti sēžam nevaldāma, neapkalta zirga mugurā. Vēros tukšajos acu dobumos un dedzīgi vēlējos, kaut varētu satikt cilvēku, kas spējis izgatavot kaut ko tik skaistu kā šie bultu uzgaļi. Brīdi apsvēru, varbūt paņemt galvaskausu līdzi uz Angliju un turēt goda vietā savā kabinetā kopā ar viņa māksli­nieciskajiem darinājumiem. Taču tad es pavēros apkārt un mainīju domas. Tobrīd debesis vizēja dziestošā zilumā, tajās peldēja rožaini un zaļi mākonīši. Vēja dzītas smiltis, klusi šalk­damas, kā smalkas urdziņas plūda lejup no kāpas muguras. Dīvainie, pat spokainie krūmi tīkami, melodiski čīkstēja. Man šķita, ka indiānim patiktu rast savas mūža mājas tur, kur miti­nās viņa paša kādreizējās zemes dzīvnieki - pingvīni un bruņ­neši. Tāpēc es izraku smiltīs bedri, ieliku tajā galvaskausu un atkal bedri saudzīgi aizbēru. Kad piecēlos kājās, strauji tum­stošā apkārtne likās grimstam grūtsirdībā un visapkārt spēcī­gāk nekā citkārt jautās izzudušo indiāņu gars. Es pat ticēju, ka, aši atskatījies, ieraudzīšu pret krāsaino debesu fonu zirgā sē­došu tēlu. Atvairījis šīs iedomas, soļoju atpakaļ uz lendroveru.

Kamēr kratīdamies un raustīdamies pustumsā braucām at­pakaļ uz estansiju, Uiči ļoti klusi teica Marijai:

- Ziniet, senjorita, man tā vieta vienmēr uzdzen skumjas. Viņu gari ir allaž turpat līdzās, un man viņu ir žēl, jo gari nejū­tas laimīgi.

Es jutos tieši tāpat.

Nākamajā dienā pirms došanās prom es atrasto harpūnas smaili uzdāvināju Uiči. Man bija bezgala žēl šķirties no vērtī­gās relikvijas, taču estansijas saimnieks bija mūsu labā darījis tik daudz, ka šī dāvana likās vien niecīga pateicības zīme par viņa laipnību. Uiči bija ārkārtīgi iepriecināts, un es zināju, ka tagad harpūnas smaile, godbijīgi ievīstīta zīdpapīrā, radusi vietu lādē zem viņa gultas, pavisam tuvu vietai, kur tai pienāk­tos atrasties, - apraktai augstajā, vizošajā kāpā, kur tai pāri šal­kotu smiltis, pingvīniem smagi soļojot savās gaitās.