Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "DARELS KRIEVIJĀ"

Mēs ar mokām piecēlāmies no gultas un atklājām, ka ārā snieg, kaut arī naktī bija kļuvis siltāks. Mūs jau gaidīja pieci skido - kaut kas līdzīgs motocikliem ar kāpurķēdēm, smirdīgi un skaļi, toties ātri braucamie. Vienam no tiem bija piekabinā­tas platas kamanas ar daļu mūsu ekipējuma, savukārt otra skido vilktās ragavas atgādināja kaut ko vidēju starp milzīgu bērna gultiņu un Ziemassvētku vecīša iecienītu braucamo. Šī iespaidīgā konstrukcija bija piekrauta ar sienu un aitādas ple­diem, un tajā mēs ar Lī iekārtojāmies kā cars ar carieni, paņe­mot līdzās arī trauslākos ekipējuma priekšmetus. Sniegot vieg­lam sniedziņam, mēs devāmies ceļā; palsi dzeltenajā un pur- pursarkanajā rītausmā ezers izskatījās bezgalīgi liels, otrā krastā vīdēja draudīgi melna, zema mežu josliņa. Pēc vairāku stundu ilga brauciena kļuva nepārprotami skaidrs, ka satikties ar lāci neizdosies. Gaisa temperatūrai ceļoties, sniegs bija kļuvis mīkstāks, un ne skido, ne kamanas neslīdēja tam pa virsu, bet gan visu laiku iestiga un grima. Taču mums tika apgalvots, ka pāris jūdzes tālāk esot nomaļa mežsarga mājiņa, kur mēs varē­šot ieturēt brokastis un apspriesties.

Šajā brīdī mūsu dzīvē parādījās jenotsuns. Vasilijs, kuru ār­kārtīgi nomāca lāču nevēlēšanās sadarboties un laika apstākļu nepakļāvība viņa gribai, pēkšņi ar burvju mākslinieka žestu atrāva sava skido bagāžnieku, izvilka no tā pusaugu jenotsuni un ar plašu žestu iesvieda man klēpi. Radījums tupēja sarāvies, un viņa ģīmi vīdēja tāds pārbīlis, kāds laikam gan bija lasāms arī manējā, jo pēdējā reize, kad man bija nācies būt tuvos draugos ar jenotsuni, bija pirms kādiem četrdesmit gadiem - manās zvēru kopēja gaitās Vipsneidas zoodārzā. Šie pievilcīgie dzīvnieki no suņu dzimtas ir ārkārtīgi interesanti, un viņu parādīšanās un tālākā izplatīšanās pa visu Eiropu ir lielisks pie­mērs cilvēka muļķībai un pilnīgi nevajadzīgām spēlītēm ar dabu. Šie īskājainie radījumi, kas atgādina ļoti spalvainus kor- gijus ar jenota seju, kādreiz bija sastopami tikai Japānā un Āzijas austrumos, līdz kādam galvā iešāvās gaiša ideja ieviest tos Krievijas rietumdaļas mežos, kur tie varētu vairoties kā vērtīgi kažokzvēri. Jenotsuni tika ievesti Krievijā un, kā jau vis­ēdāji ar sīkstu dzīvību, ātri vien izplatījās pa visu Viduseiropu, kļūstot par kaitniekiem. Lai padarītu situāciju vēl ļaunāku, jenotsuņu āda tika atzīta par nevērtīgu, un nu Eiropa bija tikusi pie kaitīga plēsēja, kas nodarīja postu vietējai faunai, - gluži tāpat kā no Dienvidamerikas ievestā nutrija. Cilvēks allaž vismuļķīgākajā veidā iejaucas dabas darīšanās.

Jenotsuns gulēja man klēpī, ļāva sevi paglaudīt un izskatījās gauži apmierināts; bet tad Vasilijs sadabūja platu suņa kakla- siksnu ar pavadu un mēģināja to visu dzīvniekam uzmaukt. Je­notsuns nosprieda, ka tāda necieņa nav pieļaujama. Aši izlocī­jies, viņš kā raķete izšāvās man no klēpja un aizlēca pāri ka­manu malai. Ticis uz ledus, dzīvnieciņš deva spalvainajām kājām ziņu un slaidā, pārliecinātā riksī aizšāvās pāri ezeram, tā ka drīz bija jau savu simt jardu attālumā no mums. Visi metās bēgli vajāt, taču neviens nespēja mēroties žiglumā ar jenotsuni, un ledu drīz vien izraibināja krituši ķermeņi. Galu galā visiem nācās atgriezties, sēsties savos skido un turpināt jenotsuņa vajāšanu braukšus. Bēglis tika atkal ieslodzīts bagāžniekā un filmēšana atlikta uz nākamo dienu, jo pa šo laiku debesis bija tā nomākušās un sniga tik spēcīgi, ka par filmēšanu nebija ko domāt. Es pamanīju kaut ko interesantu: krītošas sniegpārslas! Katra bija apmēram trīsreiz lielāka par kniepadatas galviņu, pēc formas atgādināja sīkus ledus ziediņus ar piecām ārkārtīgi filigrāni veidotām ziedlapiņām. Tumšais aitādas apmetnis, kas sildīja mūsu ceļgalus, drīz vien pārklājās ar šim sīkajām snieg- pārsliņām un izskatījās kā sīkslciņu margrietiņu lauks.

Beidzot mēs nokļuvām mežsarga namā, kur mūs ārkārtīgi viesmīlīgi pacienāja ar pusdienām un galoniem spēcinošas tējas. Pēc tam mēs nolēmām atgriezties mājās, jo laiks kļuva arvien nelādzīgāks, tātad izredzes nofilmēt lāci, ja pat kādu iz­dotos satikt, līdzinājās nullei. Bijām nobraukuši mājupceļā jau vairākas jūdzes, kad skido, kas vilka mūsu kamanas, apsviedās gar kupenu pārlieku asā leņķī, un rezultātā varenais Ziemas­svētku vecīša vezums apgāzās, izkaisot mani, Lī un mūsu trauslo aparatūru uz ledus vienā jūkli ar aitādām un sienu. Par laimi, ne mēs paši, ne ekipējums necieta, taču nabaga mež­sargs, kas mūs veda, jutās pagalam sarūgtināts un nokaunējies, un mums nācās ilgi apskauties un skūpstīties, lai pierunātu viņu atteikties no pašnāvības, kas pazemojumu nomazgātu ar asinīm.

Nākamā diena bija pilnīgi vājprātīga. Jenotsuns bija izmu­cis, un visa komanda bez panākumiem centās nofilmēt medni. Pēcpusdienā es biju apsolījies pastāstīt mežsargiem un viņu sievām par mūsu tresta darbu. Tā kā rezervāts bija nosaukts Čārlza Darvina vārdā, tad, gluži dabiski, zālē pie sienas tieši man pretī karājās liels, pamatīgi ierāmēts ievērojamā zināt­nieka portrets. Man kāds tikko bija vaicājis, vai es atbalstot domu, ka pasaulē jāizveido vēl citi dzīvnieku pavairošanas centri, līdzīgi manis Džērsijā izveidotajam, un es ar sajūsmu sāku atbildi, kad pamatīgais gleznojums nogāzās no sienas ar tādu rībienu, ka māja nodrebēja līdz pamatiem un stipri pār­biedēja visus klātesošos.

Darvina rezervāts, protams, bija aizraujoša vieta, taču ar fil­mēšanu mums tur pagalam neveicās.