Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "MANA ĢIMENE UN CITI ZVĒRI"

Villa bija maza, četrstūraina un stāvēja sīciņajā dārzā ar tādu kā rožainu apņēmību sejā. Slēģi bija saulē izbalojuši maigi krē- mīgi zaļi, vietumis saplaisājuši un uzburbuši. Dārzā, kuru ap­joza augsts fuksiju dzīvžogs, atradās dažādas, sarežģītas ģeomet­riskas formas dobes, apliktas ar gludiem, baltiem akmentiņiem. Baltiem oļiem klātās taciņas, tik tikko grābekļa platumā, čakli vijās ap ērkuļainu, savā vaļā pamestu puķu mudžekļu pilnām dobītēm, kas nebija daudz lielākas par prāvu salmu platmali un izveidotas zvaigznes, pusmēneša, trīsstūra vai apļa formā. Rozes bārstīja ziedlapas, lielas un gludas kā apakštasītes - liesmaini sarkanas, sudrabaini baltas, spožas un nesaburzītas; samtenes kā pinkainas saulesmeitas vēroja savas mātes ceļu debesīs. Ze­māk atraitnītes snaikstīja savas nevainīgās, samtainās sejas starp lapām, un vijolītes bija grūtsirdīgi nokārušas galvas zem sirds- veida lapiņām. Bugenvileja bija krāšņi izpletusies pāri maza­jam fasādes balkoniņam un, gluži kā gatavodamās karnevā­lam, piekarināta pilna it kā ar sārtiem lukturīšiem. Fuksiju dzīvžoga tumsā nogaidoši šūpojās ziedi kā tūkstošiem balerīnu. Siltajā gaisā tvanīgi virmoja simtiem vīstošu ziedu smarža, un to pildīja kukaiņu nomierinošie čuksti un sanoņa. Tiklīdz mēs ieraudzījām mājiņu, tūlīt gribējām tajā dzīvot - šķita, ka villa būtu tur stāvējusi un gaidījusi mūsu ierašanos. Mēs jutāmies kā atgriezušies mājās.

Tik negaidīti ielāčojis mūsu dzīvē, Spiro pārņēma visas mūsu gaitas savā pārziņā. Viņš paskaidroja, ka labāk darīs visu pats, jo visi viņu pazīstot un viņš raudzīšoties, lai mēs netiktu piekrāpti.

- Neuztraucās ne par ko, misis Darels, - viņš drūmu vaigu klāstīja, - atstāj visu manās ziņās.

Viņš veda mūs iepirkties un pēc stundu ilgas svīšanas un rēkšanas panāca, ka cena par izvēlēto preci tika nolaista par kā­dām divām drahmām. Tas bija apmēram penija vērtībā - taču Spiro paskaidroja, ka galvenais ir princips, nevis nauda. Otrs ie­mesls, protams, bija tāds, ka viņš bija grieķis un dievināja kau- lēšanos. Kad atklājās, ka mūsu nauda vēl nav no Anglijas atsū­tīta, Spiro par visu samaksāja un pats aizgāja uz banku, lai bargi nostrostētu pārvaldnieku par neizdarību. Viņu nebūt neattu­rēja fakts, ka tā nebija nabaga pārvaldnieka vaina. Spiro arī sa­maksāja mūsu viesnīcas rēķinu, nolīga ratus bagāžas pārvešanai uz jauno māju un pats aizveda mūs uz turieni, piekrāvis ma­šīnu ar pārtikas precēm, ko bija sapircis mūsu vajadzībām.

Drīz mēs pārliecinājāmies, ka viņš nav tukši lielījies, kad ap­galvoja, ka pazīst visus saliniekus un visi pazīst arī viņu. Kur vien Spiro mašīna apstājās, pusducis balsu sauca viņu vārdā un daudzas rokas māja, aicinot viņu piesēst līdzās pie mazajiem galdiņiem un iedzert kafiju. Policisti, zemnieki un mācītāji smaidīja un māja, kad viņš gāja garām, zvejnieki, tirgotāji un kafejnīcu īpašnieki sveica viņu kā brāli. "Ak, Spiro!" viņi teica un sirsnīgi uzsmaidīja, it kā viņš būtu nerātns, tomēr mīlams bērns. Visi cienīja Spiro godīgumu un kareivīgumu, taču vai­rāk par visu viņa tipiski grieķisko bezbailību un nicinājumu, saskaroties ar jebkura veida birokrātiju varas gaiteņos. Kad mēs ieradāmies salā, muita tika konfiscējusi divus čemodānus ar gultasveļu un citām mantām, nesaprotamā kārtā nodēvē­dama tās par pārdodamām precēm. Tāpēc, ievācoties zemeņ- sārtajā villā, samilza gultasveļas problēma, un māte ieminējās par muitā nīkstošajiem čemodāniem, lūgdama padomu.

- Dievvārds, misis Darels! - Spiro ieaurojās, viņa seja nik­numā pietvīka gluži sarkana. - Kāpēc jums nepastāsta par to agrāks? Tie tur muitā ir gatavie bandubērns. Es jūs rīt uz tu- rienis aizvedīs un viņus nokārtos: es pazīst viņus visus un viņi pazīst mani. Atstāj visu manās ziņās - es viņus nokārtos.

Nākamajā rītā viņš veda māti uz muitu. Mēs visi braucām līdzi, jo negribējām palaist garām jautru brīdi. Spiro ievēlās muitas ēkā kā saniknots lācis.

- Kur šo cilvēkus mantas? - viņš noprasīja mazam, tuklam muitas ierēdnim.

- Jūs domājat viņu pārdodamās preces? - ierēdnis vaicāja savā labākajā angļu valodā.

- Ko gan citu es būtu domājis?

- Tās ir šeit, - ierēdnis piesardzīgi atzina.

- Mēs atnākuši tām pakals, - Spiro drūmi paziņoja, - saga­tavo tās.

Viņš pagriezās un cēli izsoļoja no muitas, lai atrastu nesēju, un atgriezies ieraudzīja, ka muitnieks, paņēmis no mātes atslē­gas, patlaban vēra vaļā viena čemodāna vāku. Nikni ieņurdo­ties, Spiro metās uz priekšu un aizcirta vāku, trāpīdams nelai­mīgajam ierēdnim pa pirkstiem.

- Kāpēc jūs taisa vaļā, suņabērns? - viņš noprasīja, nikni blenzdams uz vainīgo.

Muitnieks, vicinādams sāpošo roku, aizrautīgi protestēja, ka pārbaudīt saturu esot viņa pienākums.

- Pienākums? - Spiro nicinoši novilka. - Ko jūs grib teikt, pienākums? Uzbrukt neaizsargātiem ārzemnieki ir pienākums, ko? Izturēties pret viņiem kā pret blēži, ko? To jūs sauc par pienākums?

Smagi elsodams, Spiro uz brīdi apklusa, tad paņēma katrā milzīgajā rokā pa vienam smagam čemodānam un devās uz durvīm. Viņš uz brīdi apstājās un pagriezās izšaut atvadu zalvi.

- Es jūs pazīst, Kristāki, tāpēc jūs nerunā ar mani par pie­nākums. Es atceros, kā jūs sodīja ar divpadsmit tūkstoš drah­mas par to, ka spridzinājāt zivis ar dinamīts. Neviens noziedz­nieks nerunās ar mani par pienākums!

Mēs triumfējoši pametām muitu, mūsu bagāža bija neskarta un nepārbaudīta.

- Tie bandubērns domā, ka sala pieder viņiems, - Spiro komentēja. Viņš šķita palaidis garām faktu, ka pats rīkojas gluži tāpat.

Reiz uzņēmies atbildību par ģimeni, Spiro mums pielipa kā dadzis. Pāris stundu laikā viņš no taksometra šofera bija pār­vērties par mūsu aizstāvi un pēc nedēļas jau bija ģimenes pava­donis, padomdevējs un draugs. Viņš tiktāl kļuva par ģimenes locekli, ka pavisam drīz nebija gandrīz nekā tāda, ko mēs darītu vai plānotu, kaut kādā veidā neiesaistot Spiro. Viņš vienmēr bija līdzās - ar vērša balsi un nikni saviebtu seju organizēja visu, ko mēs grasljāmies uzsākt, noteica, cik maksāt par precēm, pie­skatīja mūs un ziņoja mātei par visu, ko, pēc paša domām, viņai vajadzētu zināt. Kā liels, brūns, neglīts eņģelis viņš uzraudzīja mūs tik maigi, it kā mēs būtu mazliet plānprātīgi bērni. Māti viņš neslēpti dievināja un skaļi dziedāja viņai slavas dziesmas, kur vien mēs gājām, kaut arī pašu māti tas dziļi mulsināja.

- Jums jābūt prātīgiems, - viņš mums bargā nopietnībā klāstīja, - mēs negribams sagādāt mātei raizes.

- Kāpēc, Spiro? - Larijs labi tēlotā pārsteigumā noprasīja.

- Viņa nekad mūsu labā neko nav darījusi… kāpēc mums ar viņu rēķināties?

- Dievvārds, māster Lorijs, nejoko tā, - Spiro mokpilnā balsī protestēja.

- Viņam pilnīgi taisnība, Spiro, - Leslijs pilnā nopietnībā piebilda, - vai zini, kā māte viņa nemaz tik laba nav.

- Nerunā tā, nerunā tā! - Spiro ieaurojās. - Dievvārds, ja man būtu tāds māte kā jums, es katru rītu kristu ceļos skūpstīts viņai kājas.

Tā nu mēs ievācāmies villā, iekārtojāmies un pieskaņojāmies apkārtnei katrs pēc savas gaumes. Margo, tērpusies vienīgi mikroskopiskā peldkostīmā, sauļojās olīvu birzīs un sapulci­nāja ap sevi dedzīgu pulku skaistu zemnieku jaunekļu, kuri brī­numainā kārtā parādījās šķietami tuksnesīgajā ainavā ikreiz, kad Margo pārāk tuvu garām aizlidoja bite vai bija jāpārvieto viņas guļamkrēsls. Māte juta nepieciešamību aizrādīt, ka šī sau­ļošanās, viņasprāt, ir diezgan neapdomīga.

- Galu galā, mīļā, tas kostīms pārāk daudz vis neapsedz, vai ne? - viņa piezīmēja.

- Ak, māt, neesi tik vecmodīga, - Margo nepacietīgi atteica.

- Galu galā, cilvēks mirst tikai vienreiz.

Šī piezīme bija tikpat mulsinoša, cik patiesa, un māti veik­smīgi apklusināja.

Trīs spēcīgi zemnieku puiši pusstundu svīda un stenēja, līdz iedabūja villā Larija lādes, kamēr pats Larijs rosījās apkārt un vadīja operāciju. Viena lāde bija tik liela, ka to nācās iestumt pa logu. Kad lādes bija dabūtas iekšā, Larijs pavadīja laimīgu dienu, tās izsaiņodams, un istaba nu bija tik pilna ar grāma­tām, ka šķita gandrīz neiespējami tikt tajā iekšā vai no tās ārā. Uzbūvējis visapkārt istabai īstus grāmatu aizsargvaļņus, Larijs caurām dienām klabināja rakstāmmašīnu un aizsapņojies iz­nira no istabas vienīgi ēdienreizēs. Otrajā rītā viņš parādījās ār­kārtīgi aizkaitināts, jo kāds zemnieks esot piesējis savu ēzeli tieši otrpus dzīvžogam. Lops regulāri ik pa laikam atmetot galvu un laižot vaļā garu un sērīgu brēcienu.

- Sakiet nu! Vai nav smieklīgi apzināties, ka nākamajām pa­audzēm būs laupīti mani darbi tikai tāpēc vien, ka rupjš idiots piesējis smirdīgu nastu lopu pie mana loga? - viņš noprasīja.

- Jā, mīļais, - māte piekrita. - Kāpēc tu to nepadzen tālāk, ja viņš tevi traucē?

- Mīļā māt, no manis nudien nevar prasīt, lai es šķiežu laiku, trenkādams ēzeļus pa olīvu birzīm. Es sviedu viņam ar brošūru par kristīgo zinātni. Ko vēl es būtu varējis darīt?

- Nabaga radījums taču ir piesiets. Tu nevari gribēt, lai viņš pats atsien sevi vaļā, - Margo aizrādīja.

- Vajadzētu izdot likumu, kas aizliedz novietot šos pretīgos lo­pus māju tuvumā. Vai kāds no jums nevar aiziet un padzīt viņu?

- Kāpēc lai mēs to darītu? Mūs viņš netraucē, - Leslijs atteica.

- Lūk, tāda ir šīs ģimenes problēma, - Larijs rūgti secināja, - nekādas izpalīdzības, nekādas uzmanības pret citiem.

- Tu pats nemaz neizrādi uzmanību pret citiem, - Margo aizrādīja.

- Tā ir tava vaina, māt, - Larijs bargi teica, - nevajadzēja mūs izaudzināt tik savtīgus.

- Tas gan ir jauki! - māte iesaucās. - Nekad neko tādu ne­esmu darījusi!

- Nu, bez zināmas ievirzes mēs nebūtu izauguši savtīgi, - La­rijs nerimās.

Galu galā mēs ar māti atraisījām ēzeli un aizvedām gabalu tālāk lejup pa kalnu.

Leslijs pa to laiku bija izsaiņojis savus revolverus un biedēja mūs ar šķietami nebeidzamām šāvienu sērijām, šaudams uz vecu skārda bundžu no savas guļamistabas loga. Pēc kāda īpaši apdullinoša rīta cēliena Larijs izsprāga no istabas un paziņoja, ka nespējot strādāt, ja villa ik pēc piecām minūtēm nodrebot līdz pamatiem. Leslijs sarūgtināts aizstāvējās, ka viņam vajagot trenēties. Tas neizklausoties pēc treniņa, Larijs atcirta, bet gan pēc dumpja Indijā. Māte, kuras nervus arī plosīja rībieni, iero­sināja, ka Leslijs varētu trenēties ar nepielādētu revolveri. Les­lijs veselu pusstundu ņēmās pierādīt, kāpēc tas nav iespējams. Beidzot viņš negribīgi bundžu aiznesa gabaliņu tālāk no mājas, tā ka tagad šāvienu troksnis bija mazliet slāpēts, tomēr jopro­jām lika mums satrūkties.

Vienlaikus paturēdama acīs mūs visus, arī māte ierīkojās pēc savas gaumes. Māju pārplūdināja garšaugu smarža un sī­polu un ķiploku asais smārds, virtuve pildījās ar burbuļojo­šiem katliem, starp kuriem māte rosījās ar greizi sašķiebtām brillēm uz deguna, kaut ko pie sevis murminādama. Uz galda slējās ļodzīga pavārgrāmatu kaudze, kurās viņa laiku pa laikam ieskatījās. Kad izdevās atrauties no gatavošanas, māte laimīga klīda pa dārzu, negribīgi šo to apcirpdama un apgriezdama, to­ties ar aizrautību ravēdama un stādīdama.

Man pašam dārzs izraisīja pietiekami lielu interesi; mēs abi ar Rodžeru uzzinājām šo to pārsteidzošu. Rodžers, piemēram, atklāja, ka nav prātīgi apostīt sirseņus, ka zemnieku suņi kauk­dami metas bēgt, kad vien viņš uz tiem paskatās cauri vārtiņiem, un ka vistas, kas pēkšņi, mežonīgi klaigādamas, mēdz pārlais- ties fuksiju dzīvžogam, ir tīkams, tomēr aizliegts medījums.

Šīs leļļu mājiņas dārzs bija apburta pasaule; cauri puķu me­žam klīda radījumi, kurus nekad agrāk nebiju redzējis. Starp katra rozes pumpura biezajām, zīdainajām ziedlapām dzīvoja sīki, krabjveidīgi zirneklīši, kas sāniski metās bēgt, kad tos iztraucēja. Viņu mazie, caurspīdīgie ķermenīši bija iekrāsoti tā, lai pieskaņotos apdzīvotajam ziedam: rožaini, ziloņkaula krāsā, vīnsarkani vai sviesta dzelteni. Pa laputu klātajiem rožu zariem kā tikko nokrāsotas rotaļlietas rāpoja mārītes - gaiši sārtas ar lieliem, melniem plankumiem, koši ābolsarkanas ar brūniem raibumiem, oranžas ar pelēkiem un melniem raibumiem. Tuk­lās, labsirdīgās mārītes ložņāja un barojās bālo laputu baros. Namdaru bites kā pūkaini, elektrozili lācēni līču loču lidinājās starp ziediem un lekni, darbīgi rūkuļoja. Slaidie, glītie sfingi rosīgi laidelējās augšup un lejup, laiku pa laikam sastingstot spārnu virpuļa migliņā, lai iegremdētu garo, slaido smeceri ziedā. Lielas, melnas skudras rosījās starp baltajiem oļiem, sa­pulcējās grupās un žestikulēja pie dīvainām trofejām: beigta kāpura, rozes ziedlapas gabaliņa vai sausas smilgas ar sēklām. Kā pavadījums visai šai rosībai no olīvu birzīm viņpus fuksiju dzīvžogam sanēja nemitīga cikāžu dziesma. Ja neparastajai, iz­plūdušajai tveicei piemita kāda skaņa, tad tā bija tieši šo ku­kaiņu dīvainā, zvanošā dziesma.

Sākumā šī dzīvības pārpilnība pašā durvju priekšā mani tik ļoti apstulbināja, ka es spēju vienīgi samulsis klaiņot pa dārzu, vērodams te vienu, te otru radījumu, turklāt manu skatienu pa­stāvīgi iztraucēja brīnišķīgu tauriņu lidojums pāri dzīvžogam. Pamazām es pieradu pie kukaiņu rosīgās dzīves puķēs un spēju vairāk koncentrēties. Es stundām ilgi mēdzu tupēt vai gulēt uz vēdera, vērodams apkārtējo radījumu privāto dzīvi, kamēr Ro- džers sēdēja līdzās ar rezignētu izteiksmi sejā. Šādā veidā es ie­mācījos daudzko interesantu.

Atklāju, ka mazie krabjzirneklīši spēj mainīt krāsu tikpat sekmīgi kā hameleoni. Vajadzēja tikai noņemt zirnekli no vīn- sarkanas rozes, kurā tas bija tupējis kā koraļļu krellīte, un nolikt vēsi baltas rozes ziedā. Ja zirneklītis tur palika - pārsvarā tā arī notika -, varēja redzēt, kā krāsa pamazām izbalo, it kā radījums no pārvietošanās būtu saslimis ar mazasinību, un pāris dienas vēlāk viņš jau rāpoja starp baltajām ziedlapām kā pērlīte.

Es atklāju, ka sausajās lapās zem fuksiju dzīvžoga mitinās cita veida zirneklis - mazs, nežēlīgs mednieks, kam piemita tīģera viltība un niknums. Šis zirneklis cēli pastaigājās pa savu lapu kontinentu, acīm saulē vizot, un laiku pa laikam apstājās, saslējās uz spalvainajām kājām un pablenza apkārt. Ieraudzījis sauļojamies kādu mušu, zirneklis sastinga, tad sāka kustēties uz priekšu tik lēni un nemanāmi kā lapa aug, virzījās arvien tuvāk, laiku pa laikam apstādamies, lai piestiprinātu savu zīda glābšanas trosi pie lapas virspuses. Pienācis gana tuvu, med­nieks apstājās, pakustināja kājas, iegūdams labāku atbalsta punktu, un tad lēca tieši virsū sapņainajai mušai, atplētis kājas spalvainā apskāvienā. Es nekad netiku redzējis kādu no šiem mazajiem zirnekļiem aizšaujamies garām, ja vien tas bija no­stājies pareizā pozīcijā.

Visi šie atklājumi man sagādāja neizsakāmu prieku, un es vēlējos tajā dalīties, tāpēc mēdzu pēkšņi iebrāzties mājā un pār­steigt ģimeni ar paziņojumu, ka dīvainie, durstīgie melnie tār­piņi uz rozēm nemaz nav tārpi, bet gan mārīšu kāpuri, vai arī ar tikpat apbrīnojamu ziņu, ka zeltactiņas dēj olas uz "kājiņas". Šo pēdējo brīnumu man laimējās pašam redzēt. Es ieraudzīju zeltactiņu uz rozes zieda un sāku viņu vērot, apbrīnodams tās brīnišķīgos, trauslos spārnus, kas likās veidoti no zaļa stikla, un milzīgās, miklās, zeltainās acis. Tobrīd zeltactiņa apstājās uz rozes lapas un pietupās uz vēdera. Viņa palika šādā stāvoklī kādu mirkli, tad pacēla asti un no tās, man par lielu pārstei­gumu, iznira tievs pavediens kā blāvs mats. Vēlāk pašā mata galā parādījās oliņa. Mātīte atpūtās un tad atkārtoja šo priekš­nesumu, kamēr rozes lapas virspuse izskatījās kā noklāta ar vā­līšu sūnu. Pabeigusi dēšanu, mātīte aši noskurināja taustekļus un aizlidoja, spārniem zaļi mirgojot.

Laikam gan visapbrīnojamākais atklājums, kāds man gadī­jās šajā personīgajā, daudzkrāsainajā Liliputijā, bija spīļastes perēklis. Es jau sen biju vēlējies tādu atrast un nesekmīgi visur izmeklējies, tāpēc paklupšana pret vienu perēkli man sagādāja tik nebeidzamu prieku, it kā es būtu negaidot saņēmis brīniš­ķīgu dāvanu. Pacēlu mizas gabalu, un zem tā atradās bērnis­taba - maza bedrīte zemē, kuru kukainis droši vien pats bija izracis. Spīļaste tupēja bedrītes vidū, ar savu ķermeni sargādama vairākas baltas olas. Viņa tupēja uz olām kā vista un nepakus­tējās, kad es pacēlu mizu un viņai uzspīdēja saulesgaisma. Neva­rēju saskaitīt olas, bet nelikās, ka to ir daudz, tāpēc nospriedu, ka viņa vēl nav visas izdējusi. Saudzīgi noliku mizas gabalu vietā.

No šī brīža es neprātīgi sargāju perēkli. Uzcēlu tam apkārt akmens sienu un kā papildu aizsardzības līdzekli pie mietiņa piespraudu ar sarkanu tinti uzrakstītu brīdinājuma zīmīti visai ģimenei. Zīmīte vēstīja: "UZMNIGI - SPĪĻASTES PERĒKLIS - LUDZU NEISTRAUCET." Zīmīgi, ka divi pareizi uzrakstītie vārdi bija bioloģiskas dabas. Apmēram reizi stundā es pakļāvu spīļastu māti desmit minūšu ilgai rūpīgai izpētei. Biežāk pētīt es neuzdrošinājos, jo baidījos, ka viņa varētu pamest ligzdu. Beidzot olu kaudzīte zem viņas pieauga, un likās, ka mātīte jau pieradusi pie mizas biežās pacelšanas. Es pat nospriedu, ka viņa pazina mani, jo draudzīgi kustināja taustekļus.

Man par lielu sarūgtinājumu, pēc visiem maniem pūliņiem un pastāvīgās uzmanišanas mazuļi izšķīlās naktī. Man gan šķita, ka pēc visa, ko tiku mātītes labā darījis, viņa būtu varējusi aizkavēt izšķilšanos, kamēr es ieradīšos un varēšu to novērot. Tomēr te nu viņi bija, jauks jauniņu spīļastu perējums - sīciņi, trausli, kā izgrebti no ziloņkaula. Mazuļi uzmanīgi kustējās zem mātes ķermeņa, pastaigājās starp viņas kājām, pārdrošā­kie pat uzrāpās uz spīlēm. Tas bija aizkustinošs skats. Nāka­majā dienā bērnistaba bija tukša - mana brīnišķīgā ģimenīte bija izklīdusi pa visu dārzu. Kādu laiku vēlāk es ieraudzīju vienu no mazuļiem: viņš, protams, bija paaudzies, kļuvis brūnāks un stiprāks, tomēr es viņu tūlīt pazinu. Mazulis bija saritinājies rožu ziedlapu labirintā un aizmidzis; kad es viņu iztraucēju, tas tikai aizkaitināti pacēla uz augšu spīles. Man būtu gribējies domāt, ka tas ir draudzīgs sveiciens, taču godīgums liek atzīt, kas šis žests bija vienīgi spīļastes brīdinājums potenciālajam ie­naidniekam. Es tomēr viņam to neņēmu ļaunā. Galu galā viņš bija tik jauniņš, kad pēdējo reizi tikāmies.

Es iepazinu apaļīgās zemnieku meičas, kuras katru rītu un vakaru devās garām dārzam. Sāniski sēdēdamas mugurā sa­viem lempīgajiem ēzeļiem ar nolaistajām ausīm, viņas atgādi­nāja krāsainus papagaiļus ar spalgām balsīm, un viņu čalas un smiekli atbalsojās starp olīvkokiem. Rītos, kad ēzeļi dipināja gar dārzu, meičas smaidīja un uzsauca sveicienus, bet vakaros pat, nedroši balansēdamas uz savu rumaku mugurām, pārlie­cās pāri fuksiju dzīvžogam un smaidot sniedza man dāvanas - vēl aizvien saules siltuma pielijušu dzintardzeltenu vīnogu ķe­karu, piķa melnas vīģes ar sārtām plaisiņām vietās, kur sāni bija no gatavības iesprāgusi, vai milzu arbūzu, kas šķita pildīts ar rožainu ledu. Dienām ritot, es pamazām sāku saprast, ko viņas runā. Tas, kas sākumā bija tikai mulsinoša vāvuļošana, nu kļuva par atsevišķu saprotamu skaņu virtenēm. Pēc tam šīs skaņas negaidot ieguva nozīmi, un es sāku tās palēnām, ap­rauti lietot; vēl vēlāk es sarindoju jaunos vārdus gramatiski ne­pareizos, stomīgos teikumos. Kaimiņienes bija sajūsminātas, it kā es, cenzdamies apgūt viņu valodu, būtu tās īpaši mīļi ap­dāvinājis. Viņas noliecās pāri dzīvžogam un saspringtām sejām klausījās, kā es taustīdamies centos izteikt sveicienu vai kādu vienkāršu piezīmi, un, kad biju sekmīgi ticis ar sakāmo galā, viņas man starojoši uzsmaidīja, māja ar galvu un sita plaukstas. Ar laiku es apguvu viņu vārdus, iegaumēju, kura ir ar kuru rados, kura - precējusies un kura grasās to darīt, un tamlīdzīgas nianses. Uzzināju, kur starp olīvu birzīm atrodas viņu mazās mājiņas, un ik reizi, kad mums ar Rodžeru gadījās iet kādai ga­rām, visa ģimene skaļā līksmē metās ārā ar mums sasveicinā­ties un iznesa krēslu, lai es varētu apsēsties zem vīnogulājiem un kopā ar viņiem iebaudīt augļus.

Tā pamazām salas burvība nolaidās pār mums tik maigi un cieši kā ziedputekšņu sega. Ikviena diena nesa mieru un bezrū­pību un lika vēlēties, kaut tā nekad nebeigtos. Bet pēc tam, kad nakts bija nosviedusi tumsas autu, mūs gaidīja atkal jauna diena - mirdzoša un krāsaina kā novelkamā bildīte, ar tādu pašu nerealitātes pieskaņu kā citas.

* * *

Mazs sienāzītis ar garu, melanholisku seju sēdēja un nervozi raustīja pakaļkājas. Uz sūnas zariņa tupēja trausls gliemezis, me­ditēja un gaidīja vakara rasu. Resna, koši sarkana ērce sērkociņa galviņas lielumā cīnījās cauri sūnu mežam kā tukls mednieks.

Tā bija mikroskopiska pasaule, pilna fascinējošas dzīvības. Vē­rodams ērces lēno pārvietošanos, es pamanīju kaut ko intere­santu. Šur un tur sūnu plīša zaļajā segā varēja redzēt niecīgas, apaļas zīmes šiliņa lielumā. Līnijas bija tik smalkas, ka bija sa­skatāmas tikai noteiktā leņķī. Man tās atgādināja aiz bieziem mākoņiem vīdoša pilnmēness tikko samanāmo apli, kas šķita plūstam un maināmies. Es laiski prātoju, kas varēja atstāt šīs zīmes. Tās bija pārāk neregulāras un pārāk robainām malām, lai būtu kāda dzīvnieka pēdas, un kas gan būtu uz labu laimi rāpies augšup pa gandrīz vertikālu nogāzi? Turklāt zīmes ne­maz neatgādināja pēdas. Es iebakstīju viena apļa malā ar zāles stiebru. Nekas nenotika. Jau sāku domāt, ka zīmes izveidojušās kāda dīvaina sūnu augšanas procesa rezultātā. Es iebakstīju spēcīgāk, un pēkšņi mans vēders no ārkārtīgas aizrautības sa­rāvās čokurā. Likās, ka zāles stiebrs nospiedis apslēptu atsperi, jo aplītis pacēlās uz augšu kā lūka. Uzmanīgi vērodams, es, sev par pārsteigumu, konstatēju, ka tā patiesi ir lūka - ar zīdu ode­rēta lūka ar glītām konusveidīgām malām, kas cieši piekļāvās alas zīdaini izoderētajai mutei. Durvju mala bija piestiprināta pie tuneļa ieejas ar mazu zīda cilpiņu, kas darbojās kā vira. Es blenzu uz šo apbrīnojamo meistardarbu un prātoju, kas gan to būtu varējis izgatavot. Ielūkojos zīda tunelī, taču neko nere­dzēju; iebāzu zāles stiebru dziļāk, bet nekāda atbilde nesekoja. Es ilgi sēdēju un vēroju šo fantastisko mājokli, cenzdamies iz­domāt, kāds radījums to darinājis. Nodomāju, ka tā varētu būt kāda lapseņu suga, tomēr nekad nebiju dzirdējis par lapsenēm, kas veidotu savai ligzdai slepenas durvis. Jutu, ka man nekavē­joties jātiek skaidrībā. Es došos un pajautāšu Džordžam (Dže­rija tālaika privātskolotājam - L. D.), varbūt viņš zina, kas va­rētu būt šis noslēpumainais zvērs. Pasaucis Rodžeru, kurš čakli centās izrakt olīvkoku ar visām saknēm, es metos straujā riksī.

Ierados Džordža villā aizelsies un vai plīsdams no apspiestas sajūsmas, pavirši pieklauvēju un metos iekšā. Tikai tad es pa­manīju, ka viņš nav viens. Krēslā viņam blakus sēdēja cilvēks, kuru es pirmajā mirklī noturēju par Džordža brāli, jo viņš arī bija bārdains. Tomēr, pretēji Džordžam, viņš bija nevainojami ģērbies pelēkā flaneļa uzvalkā ar vesti un spodri tīrā, baltā kreklā; viņam bija gaumīga, taču drūmi tumša kaklasaite un lieli, stingri, pamatīgi nospodrināti zābaki. Samulsis apstājos uz sliekšņa, kamēr Džordžs mani sardoniski nopētīja.

- Labvakar, - viņš sveicināja. - No līksmā tempa, kādā esi ieradies, es secinu, ka tu nekāro pēc kādas papildstundas.

Es atvainojos par traucējumu un apstāstīju Džordžam par dīvainajām ligzdām, ko biju atradis.

- Paldies dievam, ka esi šeit, Teodor, - viņš teica savam bār­dainajam kompanjonam. - Tagad es varu nodot problēmu ek­sperta rokās.

- Vai nu gluži eksperta, - par Teodoru nosauktais nosodoši nomurmināja.

- Džerij, šis ir doktors Teodors Stefanidis, - Džordžs iepa­zīstināja. - Viņš ir eksperts praktiski visā, ko vien pieminēsi. Un to, ko tu nepieminēsi, viņš nosauks pats. Tāpat kā tu, viņš ir ekscentrisks dabas mīļotājs. Teodor, šis ir Džerijs Darels.

Es pieklājīgi pasveicināju, bet bārdainis, man par pārstei­gumu, piecēlās kājās, strauji pārnāca pāri istabai un pastiepa lielu, baltu roku.

- Ļoti priecājos iepazīties, - viņš teica, kā likās, vērsdamies pie savas bārdas, un uzmeta man savu zibošo, zilo acu ašu, kaut­rīgu skatienu.

Es paspiedu viņa roku un teicu, ka ari ļoti priecājos iepazī­ties ar viņu. Tad mēs brīdi mulsi klusējām, kamēr Džordžs mūs smīnēdams vēroja.

- Nu, Teodor? - viņš beidzot apjautājās. - Kas, pēc tavām domām, radījis šīs dīvainās ejas?

Teodors sakrustoja rokas aiz muguras, vairākas reizes pacē­lās pirkstgalos, tā ka zābaki protestēdami iečīkstējās, un svinīgi pētīja grīdu.

- Jā… ēēē…, - viņš teica lēni un metodiski, - izklausās, ka tās varētu būt zemes zirnekļu alas… ēēē… šī suga te, Korfu, ir diez­gan parasta… es domāju, teikdams parasta, ka esmu pats atra­dis kādus trīsdesmit vai… ēēē… četrdesmit eksemplārus, kamēr te dzīvoju.

- Aha, - Džordžs atkārtoja, - zemes zirnekļi, ko?

- Jā, - Teodors apstiprināja. - Domāju, ka varu to apgalvot ar lielu pārliecību. Tomēr varu arī kļūdīties.

Viņš šūpojās pirkstgalos, maigi čīkstinādams zābakus, un tad uzmeta man jūsmīgu skatienu.

- Ja tas nav pārāk tālu, varbūt mēs varētu aiziet un pārlieci­nāties, - viņš ierosināja. - Es gribēju teikt, ja tev nav kas labāks padomā un ja tā vieta nav pārāk tālu…

Viņa balss noslāpa līdz tikko dzirdamai vaicājošai skaņai. Es teicu, ka tā vieta ir tepat pāri kalnam, nepavisam ne tālu.

- Hm, - Teodors noteica.

- Neļauj viņam vazāt tevi apkārt pa visu salu, Teodor, - Džordžs aizrādīja. - Tu taču negribēsi auļot pa laukiem.

- Nē, nē, nepavisam, - Teodors teica. - Es tieši grasījos do­ties prom un pavisam jauki varu pastaigāties. Pavisam vien­kārši… ēēē… nogriezt līkumu cauri olīvu birzīm un sasniegt Ka­noni.

Viņš paņēma savu glīto, pelēko platmali un rūpīgi uzlika galvā. Pie durvīm viņš pastiepa roku un aši sarokojās ar Džordžu.

- Paldies par garšīgo tēju, - viņš teica un kopā ar mani svi­nīgi aizsoļoja pa taku.

Iedams es viņu slepus vēroju. Šim cilvēkam bija taisns, labi veidots deguns, pelnu blondajā bārdā slēpās smejoša mute, acis bija vērīgas, taču ar smieklu krunciņām kaktiņos, un mir­dzot vērās pasaulē no taisno, diezgan ērkuļaino uzacu apakšas. Viņš soļoja enerģiski, pie sevis dungodams. Kad sasniedzām dīķi ar sastāvējušos ūdeni, Teodors uz bridi apstājās un, bārdai mirdzot, ieskatījās tajā.

- Hm, - viņš ierunājās, - daphnia magna.

Viņš pabužināja bārdu un tad no jauna sāka soļot pa taku.

- Diemžēl, - viņš man teica, - biju devies apciemot dažus cilvēkus… ēēē… draugus, tāpēc nepaņēmu līdzi kolekcionāra somu. Žēl gan, jo šajā dīķī kaut ko varētu atrast.

Kad mēs no diezgan gludā ceļa nogriezāmies uz akmeņaino kazu taku, es paredzēju, ka dzirdēšu iebildumus, taču Teodors soļoja aiz manis ar neatslābstošu enerģiju un joprojām dun­goja. Beidzot mēs nonācām drūmajā olīvu birzī, es aizvedu Teodoru pie nogāzes un norādīju uz noslēpumaino lūku.

Teodors vērās lejup uz lūku, acis samiedzis.

- Aha, - viņš teica, - jā… hm… jā.

Viņš izvilka no vestes kabatas mazu spalvu nazīti, atvāza to, uzmanīgi iebāza asmens galu aiz mazajām durtiņām un atvāza tās.

- Hm, jā, - viņš atkārtoja, - cteniza.

Teodors ieskatījās tunelī, iepūta tajā un ļāva lūkai atkrist at­pakaļ vietā.

- Jā, tās ir zemes zirnekļu alas, - viņš teica, - bet šī izskatās neapdzīvota. Parasti zirneklis turētu… ēēē… lūku… ar kājām vai, pareizāk sakot, nagiem, turklāt tik stingri, ka jāuzmanās, lai nesabojātu durvis, ja censtos atvērt tās ar spēku. Hm… jā… tās, protams, ir mātīšu alas. Tēviņi darina līdzīgas, bet tās ir uz pusi mazākas.

Es atzīmēju, ka šī ir visdīvainākā būve, kādu esmu redzējis.

- Aha, jā! - Teodors piekrita. - Šīs alas neapšaubāmi ir ļoti dīvainas. Es vienmēr brīnos, kā gan mātīte uzzina par tēviņa tu­vošanos.

Es laikam gan izskatījos apjucis, jo viņš sašūpojās uz pirkst­galiem, uzmeta man ašu skatienu un turpināja:

- Zirneklis, protams, gaida alas iekšpusē, kamēr garām gadās iet kādam kukainim - mušai vai sienāzim, vai kam tam­līdzīgam. Liekas, tie spēj noteikt, kad kukainis pienācis pietie­kami tuvu, lai to varētu noķert. Ja tā ir, zirneklis… ēēē… metas ārā no alas un noķer radījumu. Un, kad tēviņš dodas meklēt mātīti, viņam nākas iet uz lūku pa sūnām, un es vienmēr brī­nos, kāpēc… ēēē… mātīte to aiz pārskatīšanās neaprij. Protams, var būt, ka tēviņa soļi skan savādāk, vai arī tēviņš izdod kaut kādu… zini… kaut kādu skaņu, ko mātīte atpazīst.

Mēs klusēdami kāpām lejup. Kad sasniedzām taku krusto­jumu, es teicu, ka te mums jāšķiras.

- Ak, jā, tad es nu atvadīšos, - viņš teica, blenzdams uz sa­viem zābakiem. - Priecājos ar tevi iepazīties.

Kādu brīdi mēs stāvējām klusēdami. Teodors sirga ar akūtu mulsumu, kas šķita vienmēr saasināmies, kad vajadzēja ar kādu sasveicināties vai atvadīties. Viņš labu laiku stingi blenza uz saviem zābakiem, tad pastiepa roku un svinīgi paspieda manējo.

- Uz redzēšanos, - viņš teica. - Es… ēēē… es ceru, ka mēs vēl tiksimies.

Viņš pagriezās un devās lejup pa kalnu, vicinādams spieķi, vērīgām acīm skatīdamies apkārt. Es vēroju, kamēr viņš no­zuda skatienam, un tad lēnām soļoju uz māju pusi. Teodors mani vienlaikus mulsināja un apbūra. Pirmkārt, tā kā viņš ne­apšaubāmi bija ievērojams zinātnieks (es par to spriedu pēc bārdas), viņš šķita man ļoti nozīmīgs. Patiesību sakot, viņš bija vienīgais līdz šim satiktais cilvēks, kam piemita tāda pati aiz­raušanās ar zooloģiju kā man. Otrkārt, man ārkārtīgi glaimoja tas, ka viņš izturējās pret mani un runāja ar mani kā līdzvēr­tīgu. Šā iemesla dēļ viņš man ļoti patika, jo arī ģimene runāja ar mani šādā veidā, un es noteikti biju sliktās domās par ikvienu svešinieku, kas rīkojās citādi. Taču Teodors ne tikai runāja ar mani kā ar pieaugušu, bet arī izturējās kā pret zināšanās līdz­vērtīgu sarunas biedru.

Mani nelika mierā fakti, ko viņš man pastāstīja par zemes zirnekļiem: iztēlojos radījumu tupam sarāvušos zīda tunelī, turam ciet durvis ar līkajiem nagiem un klausāmies kukaiņu soļos sūnās sev virs galvas. Prātoju, kā šie soļi izklausās zemes zirnekļa ausim? Iztēlojos, ka zirnekļa slīdēšana pāri durvīm izklausās pēc lēni noplēsta plākstera radītas skaņas. Simtkājis trokšņo kā auļojoša kavalērija. Muša tipina straujiem izrāvie­niem, kas mijas ar pauzēm, kamēr tā mazgā rokas - vienmuļa skrāpēšanās kā nažu trīšana. Es spriedu, ka lielākās vaboles saceļ tādu troksni kā tvaika veltnis, kamēr mazākās - tādas kā mārītes - droši vien pukšķina pāri sūnām kā uzvelkamas auto- mašīnītes. Šīs domas apburts, es soļoju mājup pāri satumsuša- jiem laukiem, lai pastāstītu par savu jaunatklājumu un tikša­nos ar Teodoru. Cerēju viņu vēl kādreiz satikt, jo bija tik daudz jautājumu, ko vēlējos jaunajam paziņam uzdot, taču šaubījos, vai viņam būtu gana daudz laika, ko izšķiest manis dēļ. Tomēr es kļūdījos, jo divas dienas vēlāk Leslijs, atgriezies no izbrau­kuma pa pilsētu, pasniedza man mazu sainīti.

- Es satiku to bārdaino dēlieti, - viņš lakoniski teica, - tu jau zini, to zinātnisko tipu. Šis esot tev.

Es neticīgi blenzu uz sainīti. Tas taču nekādi nevarēja būt man? Jābūt kādai kļūdai, jo diez vai varenais zinātnieks būtu ap­grūtinājis sevi, sūtīdams man paciņas. Es pagriezu sainīti otrādi un ieraudzīju glītā, smalkā rokrakstā uzrakstītu savu vārdu. Noplēsu iesaiņojamo papīru, cik ātri vien spēju. Sainītī atradās maza kastīte un vēstule.

Mīļais Džerij Darel,

Pēc mūsu sarunas pirms dažām dienām es iedomājos, ka Ta­viem vietējiem dabaszinātņu pētījumiem varētu noderēt kāds palielināmais instruments. Tāpēc nosūtu Tev šo kabatas mikro­skopu un ceru, ka tas Tev būs zināmā mērā noderīgs. Palielinā­jums, protams, nav pārāk liels, bet varētu būt pietiekams Taviem āra pētījumiem. Ar labākajiem novēlējumiem -

Tavs Teo Stefanidis

P.S. Ja ceturtdien nekas labāks nav ieplānots, varbūt Tev pa­tiktos atnākt pie manis uz tēju, un es Tev varētu parādīt kādus no saviem preparātiem.

* * *

Aizejošās vasaras pēdējās dienās un visā siltās, mitrās ziemas laikā tējas dzeršana pie Teodora kļuva par manu iknedēļas piedzī­vojumu. Katru ceturtdienu es piebāzu pilnas kabatas ar sērkociņu kastītēm un mēģenēm ar paraugiem, un Spiro mani aizveda uz pilsētu. Tā bija noruna, ko es nepārkāptu ne par ko pasaulē.

Teodors mani sagaidīja savā darbistabā, kas man ārkārtīgi patika. Pēc manām domām, istaba bija tieši tāda, kādai istabai jābūt. Gar visām sienām slējās augsti grāmatplaukti, pilni ar sējumiem par saldūdens bioloģiju, botāniku, astronomiju, me­dicīnu, folkloru un tamlīdzīgiem aizraujošiem un saprātīgiem priekšmetiem. Juku jukām ar šim grāmatām atradās spoku stāsti un kriminālromāni. Šerloks Holmss plecu pie pleca ar Darvinu, Le Fanjū līdzās Fabram, tādējādi veidojot, pēc maniem ieska­tiem, teicami līdzsvarotu bibliotēku. Uz vienas palodzes atradās Teodora teleskops, pret debesim saslējis degunu kā gaudojošs suns, uz visām pārējām palodzēm rindojās burkas un pudelītes ar miniatūriem saldūdens faunas paraugiem, kas locījās un raus­tījās starp smalkajiem ūdensaugu pavedieniem. Vienā istabas malā stāvēja masīvs galds, augstu nokrauts ar izgriezumu albu­miem, mikrofilmām, rentgena uzņēmumiem, dienasgrāmatām un piezīmju grāmatiņām. Pretējā istabas malā atradās mikro­skopa galds ar spēcīgu lampu posmainā kātā, kura kā lilijas zieds liecās pāri plakanajām kastēm, kurās glabājās Teodora priekšmetstikliņu kolekcija. Paši mikroskopi, kas koši mir­guļoja, mitinājās zem bišu stropiem līdzīgiem stikla kupoliem.

- Kā tev klājas? - Teodors apjautājās, it kā es būtu pilnīgs svešinieks, un sev raksturīgajā manierē paspieda man roku - ar strauju lejupvērstu rāvienu, it kā pārbaudītu virvē iesietu mezglu. Formalitātes tādējādi bija pabeigtas, un mēs pievērsā- mies svarīgākiem tematiem.

- Es… ēēē… zini… tieši pirms tavas ierašanās caurskatīju priekšmetstikliņus un atradu vienu, kas tevi varētu interesēt. Tās ir žurku blusas mutes daļas… tu jau zini, ceratophyllus fasciatus. Tā, es tagad noregulēšu mikroskopu… lūk! Vai redzi? Ļoti inte­resanti. Es gribēju teikt, tā gandrīz izskatās pēc cilvēka sejas, vai tev tā nešķiet? Un te ir vēl viens… ēēē… paraugs… jocīgi. Ak, at­radu! Tie dārza vai krusta zirnekļa aušanas orgāni… ēēē… epeira fasciata…

Laimīgi un aizrautīgi mēs pētījām mikroskopu. Ar entu­ziasmu pārlēcām no viena temata uz citu, un, ja Teodors pats nevarēja atbildēt uz maniem jautājumiem, kas plūda nerim­tīgā straumē, viņš atbildes atrada grāmatās. Grāmatplauktā parādījās robi, jo aizvien jaunas un jaunas grāmatas tika vilktas ārā informācijas meklējumos un kaudzes mums apkārt auga aizvien augstākas.

- Un te ir ciklops… cyclops viridis… ko es nesen noķēru netālu no Govino. Tā ir mātīte ar olu maisiņiem… tā, tūlīt ieregulēšu… un tu varēsi skaidri saskatīt olas… Es tikai ielikšu viņu kastītē… ēēē… hm… te, Korfu, sastopamas vairākas ciklopu sugas.

Baltās gaismas spožajā lokā parādījās dīvains radījums ar bumbierveida ķermeni, gariem taustekļiem, kas aizkaitināti raustījās, asti kā viršu zariņu un diviem lieliem, izspīlētiem mai­siem ar rožainām pērlītēm katrā ķermeņa pusē (tie izskatījās pēc sīpolu maisiem ēzeļa mugurā).

- …tos sauc par ciklopiem, jo, kā tu redzi, viņiem ir tikai viena acs pieres vidū. Es gribēju teikt, tā būtu pieres vidū, ja ciklopiem būtu piere. Kā jau tu zini, senās Grieķijas mitoloģijā ciklopi bija milži… ēēē… katram bija viena acs. Viņu uzdevums bija kalt Hēfaistam dzelzi.

Silts vējš ārpusē glaudās pret slēģiem, tos krikstinādams, un lietus lāses ritēja cita citai pakaļ pa loga rūtīm kā caurspīdīgi

kurkuli.

- Aha! - Interesanti, ka tu to pieminēji. Saloniku zemnie­kiem ir ļoti līdzīga… ēēē…. māņticība. Nē, nē, tikai māņticība. Man te ir grāmata, kurā ir ārkārtīgi interesanti stāstīts par vampīriem… ēēē… Bosnijā. Izskatās, ka turienes iedzīvotāji…

Tika pasniegta tēja; kūkas tupēja uz krēma spilventiņiem, grauzdiņi mirka kūstošā sviestā, tasītes mirdzēja, un no tēj­kannas snīpja stīdza tieva tvaika strūkliņa.

- …no otras puses, nav iespējams apgalvot, ka uz Marsa nav dzīvības. Pēc manām domām, ir gluži iespējams, ka tur tiks… ēēē… atrastas dažas dzīvības formas, ja mums reiz laimēsies tur

nokļūt. Taču nav pamata pieņemt, ka jebkāda tur atrasta dzī­vības forma būtu identiska…

Tērpies tvīda uzvalkā, Teodors izskatījās glīts un akurāts; viņš lēni un metodiski košļāja grauzdiņu, bārda spurojās, un acis aizrautīgi iemirdzējās, tiklīdz mūsu sarunā uzpeldēja jauns temats. Viņa zināšanas man šķita neizsmeļamas. Viņš bija ba­gātīga informācijas krātuve, un es nepaguris smēlu no šā avota. Lai arī kāds būtu temats, Teodors par to varēja pastāstīt kaut ko interesantu. Beidzot es sadzirdēju uz ielas Spiro mašīnas au-

totauri un negribīgi cēlos, lai dotos prom.

* * *

Drūpošais mūris, kas apjoza iegrimušo dārzu līdzās mājai, man bija bagātīgu medību lauks. Tā bija mūžveca mūra siena, kas reiz tikusi apmesta, bet tagad biezi noaugusi ar sūnām, ap­metums daudzu ziemu mitrumā bija uzburbis un atlobījies. Visa virsma bija pārklājusies ar plaisiņu tīklu, dažas no tām vairākas collas platas, citas tik šauras kā mats. Šur un tur lieli apmetuma gabali bija nokrituši un atsedza ribām līdzīgas rož- sārtu ķieģeļu rindas. Ja mūri aplūkoja tuvāk, tajā atklājās vesela ainava: simtiem sīku, sarkanu, dzeltenu un brūnu suņusēņu cepurīšu mitrākajās vietās vīdēja puduros kā māju jumti cie­matos; pudeļzaļu sūnu pakalni bija saauguši tik simetriski, it kā būtu īpaši te iestādīti un apcirpti; ēnainās vietās no sprau­gām apmetumā spraucās papardīšu meži un rāmi nokarājās kā mazi, zaļi ūdenskritumi. Mūra augšdaļa bija tuksnesīga - pā­rāk sausa, lai tur jebkas augtu, tā kalpoja vienīgi par sauļošanās vietu spārēm. Mūra pamatnē auga milzums zaļumu - ciklame- nas, krokusi, asfodeli, kuru lapas spraucās cauri sadrupušiem, salauzītiem jumta kārniņiem, kas tur bija sabērti. Visu mūra joslu apsargāja kazeņu labirints, kas sezonas laikā bija piebērts ar treknām, sulīgām ogām, tumšām kā melnkoks.

Mūri apdzīvoja visdažādākie radījumi - dienas un nakts strādnieki, mednieki un medījumi. Naktī mednieki bija krupji, kas dzīvoja starp kazenājiem, un bālie, caurspīdīgie gekoni ar izvalbītām acīm, kas mitinājās augstākajās mūra spraugās. Viņu medījums bija muļķīgu, izklaidīgu garkāju odu populācija, kas zumēja un grīļīgi laidelējās starp lapām; visu veidu un izmēru naktstauriņi - svītraini, rūtaini, raibi kā mozaīka, plankumaini un traipaini - tie pūkainos mākoņos laidelējās gar sakaltušo apmetumu; vaboles, tuklas un glītas kā biznesmeņi, kas izne­sīgi traucas savos nakts darbos. Kad pēdējais jāņtārpiņš bija ar visu vēsi smaragdzaļo lākturi devies pie miera zem sūnu pakal­niem un uzlēca saule, mūra sienu savā ziņā pārņēma citi tās iemītnieki. Nu bija grūtāk saskatīt atšķirību starp medniekiem un medījumiem, jo tā vien likās, ka ikviens ēd otru bez aizsprie­dumiem. Mednieklapsenes uzglūnēja kāpuriem un zirnekļiem, zirnekļi medīja mušas, lielās, trauslās, gluži kā mednieku kam­zoļos tērptās spāres barojās ar zirnekļiem un mušām, bet ašās, muskuļotās, daudzkrāsainās ķirzakas, kas mitinājās mūrī, tie­sāja nost itin visus.

Tomēr kautrīgākie un biklākie mūra sabiedrības iemītnieki bija arī visbīstamākie; ja vien īpaši nemeklēja, nevienu no tiem pat nevarēja ieraudzīt, un tomēr mūra apmetuma spraugās droši vien mitinājās vairāki simti šo radījumu. Ja zem vaļīga apmetuma gabala uzmanīgi pabāza naža asmeni un atšķēla to no sienas, apakšā varēja ieraudzīt sarāvušos tupam mazu, melnu, apmēram collu garu skorpionu, kas izskatījās kā veidots no pulētas šokolādes. Skorpioni ar saplacinātajiem, ovālajiem ķermeņiem, glītajām līkajām kājām, milzīgajām krabju spīlēm, kas bija izliektas un ar glītiem salaidumiem kā bruņām, un astēm, kas izskatījās pēc brūnu pērMšu virtenes ar tādu kā rozes ērkšķi galā, bija dīvaina izskata radījumi. Kamēr viņu aplūkoja, skorpions tupēja pavisam mierīgi, vienīgi itin kā attaisnoda­mies pacēla asti brīdinošā žestā, ja tam pārāk spēcīgi uzpūta elpu. Ja vērotājs ļāva saulei pārāk ilgi apspīdēt skorpionu, viņš vienkārši pagrieza muguru un devās prom, lēni, bet neatturami paspraucās zem cita apmetuma gabala.

Man šie skorpioni ļoti iepatikās. Es viņus uzskatīju par pa­tīkamiem, pieticīgiem radījumiem ar ārkārtīgi pievilcīgām manierēm. Ja vien cilvēks nedarīja kaut ko muļķīgu vai nepie­dienīgu (piemēram, mēģināja tiem pieskarties), skorpioni iz­turējās pret to ar cieņu, un viņu vienīgā karstā vēlēšanās bija pēc iespējas ātrāk aizbēgt un paslēpties. Viņi droši vien uzska­tīja mani par īstu sodību, jo es visu laiku plēsu nost apmetuma gabalus, lai varētu viņus apskatīt, vai arī gūstīju tos un liku staigāt pa ievārījuma burkām, lai redzētu, kā tie kustina kājas. Savu pēkšņo un negaidīto uzbrukumu laikā es atklāju par skorpioniem krietni daudz. Es uzzināju, ka viņi ēd gaļas mušas (kaut ari es nekad neredzēju, kā viņi tās noķer), sienāžus, nakts­tauriņus un zeltactiņas. Vairākas reizes es pieķēru, ka viņi ēd cits citu, un šāds citādi tik nevainojama radījuma paradums mani gauži sāpināja.

Naktī tupēdams uz mūra ar kabatas lukturīti, es pamanījos novērot dažus mirkļus no skorpionu brīnišķīgajām aplidošanas dejām. Redzēju skorpionus stāvam ar kopā sakļautām spīlēm, saslietiem augumiem un maigi kopā savītām astēm; redzēju viņus spīli spīlē lēni valsējam lokos starp sūnu spilventiņiem. Tomēr man izdevās šos priekšnesumus novērot tikai pavisam īsu brīdi, jo, tiklīdz es ieslēdzu kabatas lukturīti, partneri apstā­jās, mirkli nogaidīja, tad, redzēdami, ka es negrasos novākt gaismu, pagriezās un apņēmīgi - spīli spīlē, plecu pie pleca - soļoja prom. Tie nu noteikti bija radījumi, kas labprātāk turē­jās savrup. Ja es drīkstētu dibināt koloniju nebrīvē, droši vien varētu novērot visu rituālu, bet ģimene bija aizliegusi ienest skorpionus mājā, par spīti visiem maniem argumentiem.

Tad kādu dienu es mūrī atradu resnu skorpionu mātīti, kura no pirmā acu uzmetiena likās ģērbusies bāli dzeltenbrūnā ka­žokā. Rūpīgāka izpēte pierādīja, ka šo dīvaino apģērbu veido liels daudzums sīciņu mazuļu, kas bija pieķērušies mātei pie muguras. Mani šī ģimenīte sajūsmināja, un es nolēmu slepus ienest viņus mājā un turēt savā guļamistabā, lai varētu vērot ma­zuļus izaugam. Ārkārtīgi uzmanīgi iemanevrēju māti kopā ar mazuļiem sērkociņu kastītē un steidzos atpakaļ uz villu. Nelai­mīgā kārtā tūlīt pēc tam, kad pārrados, vajadzēja sēsties pie pus­dienu galda; es uzmanīgi noliku kastīti viesistabā uz kamīna malas, lai skorpioniem pietiktu svaiga gaisa, un devos uz ēdam­istabu, lai pievienotos ģimenei pie galda. Niekodamies ar ēdienu, paslepus barodams Rodžeru zem galda un klausīdamies ģimenes strīdos, es pilnīgi aizmirsu savus aizraujošos jauniegu­vumus. Visbeidzot Larijs, pabeidzis maltīti, atnesa no viesistabas cigaretes, atlaidās krēslā, iesprauda vienu mutē un paņēma sēr­kociņu kastīti. Aizmirsis draudošo likteni, es ar interesi vēroju, kā viņš, joprojām veikli tērzēdams, atver sērkociņu kārbiņu.

Es līdz pat šai dienai esmu pārliecināts, ka skorpionu mātī­tei nebija ļaunu nodomu. Viņa bija uzbudināta un mazliet aiz­kaitināta par ilgo ieslodzījumu sērkociņu kastītē, un, protams, izmantoja pirmo iespēju izmukt. Viņa strauji izrāpās no kastī­tes, mazuļiem izmisīgi turoties pie muguras, un steidzīgi aiz­skrēja pa Larija roku. Tad, īsti nebūdama pārliecināta, ko da­rīt tālāk, viņa apstājās, sacēlusi dzeloni gatavībā. Larijs, sajutis viņas spīļu pieskārienu, pameta skatienu uz roku, un kopš tā mirkļa sākās pilnīgs juceklis.

Viņš bailēs tā ieaurojās, ka Lugarēcijai izkrita no rokām šķī­vis, un Rodžers, mežonīgi riedams, izšāvās no pagaldes. Larijs sapurināja roku, un nelaimīgā skorpionu mātīte aizlidoja pāri galdam, piezemēdamās starp Margo un Lesliju, un mazuļi pa­šķīda visapkārt kā konfeti. Ārkārtīgi saniknojusies par šādu ap­iešanos, mātīte metās uz Leslija pusi, niknumā raustīdama dzeloni. Leslijs pielēca kājās, apgāzdams krēslu, un izmisīgi novēcināja ar salveti, aiztraukdams skorpionu kūleņu kūle­ņiem pie Margo, kura nekavējoties laida vaļā tādu spiedzienu, ar kādu būtu lepojusies jebkura tvaika lokomotīve. Māte, kuru mierīgās atmosfēras pēkšņā, spējā pārvēršanās haosā bija bez­galīgi samulsinājusi, uzlika brilles un pablenza uz galdu, vēlēda­mās redzēt jandāliņa cēloni; tajā mirklī Margo, veltīgi pūlēda­mās apturēt skorpiona tuvošanos, gāza tam virsū glāzi ūdens. Ūdens šalts aizšāvās skorpionam garām, toties precīzi trāpīja mātei, kura nepavisam nepanesa aukstu ūdeni - viņa palika bez elpas un sēdēja galda galā, kampdama gaisu un nespēdama neko iebilst. Skorpionu mātīte pa to laiku bija atradusi patvē­rumu zem Leslija šķīvja, bet mazuļi izmisīgi kūņojās pa visu galdu. Rodžeru šī panika mulsināja, bet viņš bija cieši apņēmies dot arī savu ieguldījumu, tāpēc skraidīja apkārt pa istabu un histēriski rēja.

- Atkal tas sasodītais puika… - Larijs rēca.

- Uzmanies! Uzmanies! Viņi nāk! - Margo spiedza.

- Mums vajadzīga grāmata, - Leslijs auroja, - bez panikas, sitam viņus ar grāmatu!

- Kas jums visiem lēcies, Dieva dēļ? - māte joprojām centās izprast situāciju, slaucīdama brilles.

- Tas sasodītais puika… viņš mūs visus nogalinās… paska­ties uz galdu… mudž no skorpioniem…

- Ātri… ātri… dariet kaut ko… Uzmanies! Uzmanies!

- Beidz spiegt un, Dieva dēļ, dabū grāmatu… tu uzvedies vēl sliktāk par to suni… muti ciet, Rodžer…

- Tikai Dieva Žēlastības dēl es netiku sadzelts…

- Uzmanies… tur ir vēl viens… ātri… ātri…

- Ak kungs, aizveries un dabū man kādu grāmatu…

- Bet kā gan skorpioni tika uz galda, mīļais?

- Tas sasodītais puika… no katras sērkociņu kastītes šajā mājā uzglūn nāve…

- Skaties, viņš nāk man virsū… ātri, ātri… dari kaut ko…

- Spied viņu nost ar nazi… ar nazi… spied taču nost…

Tā kā neviens nebija pacenties Rodžeram paskaidrot situā­cijas būtību, viņš nonāca maldīgas pārliecības varā, ka ģimenei kāds uzbrūk un tātad viņa pienākums ir mūs aizstāvēt. Tā kā Lugarēcija bija vienīgā svešiniece šajā istabā, Rodžers nonāca pie loģiska secinājuma, ka viņai jābūt vainīgajai, tāpēc iekoda mūsu kalponei potītē. Nevarēja teikt, ka tas daudz palīdzētu.

Ar laiku tika zināmā mērā atjaunota kārtība, visi skorpionu mazuļi paslēpušies zem dažādiem šķīvjiem un galda piederu­miem. Galu galā, pēc maniem kvēlajiem lūgumiem, kuriem pievienojās arī māte, Leslija priekšlikums par visas kompānijas noslepkavošanu tika noraidīts. Kamēr mana ģimene, joprojām niknuma un baiļu pārņemta, atkāpās viesistabā, es veselu pus­stundu uzlasīju mazuļus tējkarotē un tupināju atpakaļ mātei uz muguras. Tad es viņus uz apakštasītes iznesu ārā un gaužām negribīgi palaidu uz mūra sētas. Mēs ar Rodžeru to pēcpus­dienu pavadījām pakalnos, jo es jutu, ka būtu prātīgi ļaut ģi­menei atpūsties, pirms atkal rādīties viņiem acīs.

Šim incidentam bija visai dažādas sekas. Larijam izstrādājās sērkociņkastīšfobija, un viņš tās atvēra ārkārtīgi piesardzīgi, ap- tinis roku ar mutautiņu. Lugarēcija vēl nedēļām ilgi pēc tam, kad koduma brūce bija sadzijusi, kliboja apkārt pa māju, aptinusi ap potīti jardiem apsēju, un katru rītu kopā ar tēju izrādīja mums, kā veidojas krevele. Tomēr no mana viedokļa ļaunākās šī noti­kuma sekas bija tādas, ka māte nolēma - es atkal esmu ticis savā vaļā un pienācis īstais brīdis sniegt man mazliet izglītības.

* * *

Kad vasara gāja uz beigām, es, sev par lielu sajūsmu, vēlreiz paliku bez mājskolotāja. Māte bija atklājusi, ka Margo un Pī- ters, kā viņa smalkjūtīgi aizrādīja, "pārākviens otram iepatiku- šies". Tā kā visa ģimene vienbalsīgi noraidīja Pītera ieprecēša- nos mūsu saimē, kaut ko neapšaubāmi vajadzēja iesākt. Leslija vienīgais piedāvājums problēmas atrisināšanai bija nošaut Pī- teru, taču nezin kāpēc šo plānu pārējie uzņēma ar izsmieklu. Manuprāt, tā bija spoža ideja, tomēr es paliku mazākumā. La­rijs ieteica aizsūtīt laimīgo pāri mēnesi padzīvot Atēnās, lai, kā viņš paskaidroja, tie pārslimotu savu kaiti, taču māte šo iero­sinājumu noraidīja kā amorālu. Beidzot māte atteicās no Pītera pakalpojumiem, viņš slepus un strauji nozuda, un mums vaja­dzēja tikt galā ar traģisku, asarainu un neganti niknu Margo, kura, tērpusies notikumam ārkārtīgi piemērotā tumšā, brīvi krītošā tērpā, savu lomu spēlēja spīdoši. Māte mierinādama bārstīja banalitātes, Larijs lasīja lekcijas par brīvo mīlu, toties Leslijs sev vien zināmu iemeslu dēļ turpināja tēlot aizvainoto brāli un ik pa brīdim parādījās, vicinādams revolveri un drau­dēdams nošaut Pīteru kā suni, ja viņš vēl kādreiz speršot savu kāju villā. Visā šajā jezgā Margo, asarām izteiksmīgi plūstot, traģiski žestikulēja un klāstīja, ka viņas dzīve esot sagrauta. Spiro, kuram, tāpat kā visiem citiem, ļoti patika īsti dramatiskas situācijas, raudāja kopā ar Margo un izvietoja gar ostas malu sa­vus dažādos draugus, lai tie pieskatītu, vai Pīters negrasās atgriezties salā. Mēs visi pamatīgi uzjautrinājāmies. Tieši tad, kad likās, ka kaislības norimst pašas no sevis un Margo jau spēja ieturēt maltīti, neizplūstot asarās, viņa no Pītera saņēma zīmīti, kurā bija teikts, ka viņš brauc tai pakaļ. Margo pārņēma panika par šādu domu, tāpēc viņa parādīja zīmīti mātei, un visa ģimene vēlreiz ar sajūsmu gatavojās farsam. Spiro dubul­toja ostas apsardzi, Leslijs eļļoja ieročus un vingrinājās šaušanā pa lielu, mājas priekšā pienaglotu kartona figūru, Larijs pār­maiņus mudināja Margo vai nu pārģērbties par zemnieci un mesties Pītera skavās, vai arī beigt tēlot Kamēliju dāmu. Margo apvainojās, ieslēdzās bēniņos un atteicās runāt ar ģimeni - iz­ņēmums biju vienīgi es, jo nebiju nostājies nevienā pusē. Tur viņa gulēja, raženi raudāja un lasīja Tenisonu, laiku pa laikam to visu pārtraukdama, lai ar nezūdošu apetīti notiesātu pama­tīgās maltītes, kuras es nesu viņai uz paplātes.

Margo nosēdēja bēniņos veselu nedēļu. Beidzot viņu no tu­rienes novilināja situācija, kas izvērtās par visa notikuma pienā­cīgu kulmināciju. Leslijs bija atklājis, ka no "Jūras Govs" pazu­duši vairāki sīki priekšmeti, un turēja aizdomās zvejniekus, kas naktīs īrās garām mūsu molam. Viņš nolēma zagļus pārmācīt, tāpēc piestiprināja pie savas guļamistabas loga trīs garstobru bises, notēmējis tās lejup uz molu. Ar asprātīgi izveidota auklu sējuma palīdzību viņš spēja izšaut visas bises citu pēc citas, pat nepieceldamies no gultas. Attālums, protams, bija pārāk liels, lai nodarītu kādu kaitējumu, tomēr Leslijs uzskatīja, ka šāviņa svilpšana cauri olīvkoku lapām un skrošu plunkšķi, tām sabir­stot jūrā, varētu iedarboties kā gluži labs iebiedēšanas līdzeklis. Paša ģeniālais izgudrojums Lesliju tik ļoti aizrāva, ka viņš neie­domājās kādam pastāstīt par izliktajām zagļu lamatām.

Mēs bijām izklīduši pa savām istabām un nodarbojāmies, ar ko nu katrs. Mājā valdīja klusums. Ārā, karstajā naktī, maigi sisināja circeņi. Pēkšņi atskanēja apdullinošu sprādzienu zalves, kas nodrebināja visu māju, un lejā sāka riet suņi. Es izskrēju ārā kāpņu telpā, kur jau valdīja īsts jampadracis: suņi visi kā viens traucās augšup, lai piedalītos līksmībā, un ņēmās lēkāt apkārt, aizrautīgi riedami. Māte, mežonīgi pārbijusies, apjomīgajā naktskreklā bija izsteigusies no guļamistabas - pilnā pārliecībā, ka Margo izdarījusi pašnāvību. Larijs nikni izmetās no savas istabas uzzināt, jo šis tracis nozīmē, savukārt Margo iedomā­jās, ka Pīters ieradies viņai pakaļ un nu Leslijs viņu noslepka­vojis, tāpēc grābstījās ap bēniņu durvju slēdzeni un spiedza, cik jaudāja.

- Viņa padarījusi kaut ko muļķīgu… viņa padarījusi kaut ko muļķīgu… - māte vaimanāja un izmisīgi centās atbrīvoties no Čuruļa un Korķeļa, kuri pārliecībā, ka sākušās jautras nakts draiskulības, bija sagrābuši viņas naktskrekla malu un, neganti rūkdami, rāva katrs uz savu pusi.

- Tas nu ir pēdējais piliens… pat mierīgi gulēt neļauj… Šī ģi­mene padara mani traku… - Larijs rēca.

- Neaiztieciet viņu… lieciet viņu mierā… gļēvuļi! - aiz bē­niņu durvīm skanēja Margo spalgā, asarainā balss, kamēr viņa pati mežonīgi grabinājās, cenzdamās tās atvērt.

- Zagļi!… Saglabājiet mieru… tikai zagļi! - Leslijs kliedza, pavēris savas istabas durvis.

- Viņa vēl ir dzīva… viņa vēl ir dzīva… Dabūjiet taču prom suņus…

- Nelieši… kā jūs drīkstat uz viņu šaut?… laidiet mani ārā, laidiet ārā!

- Beidziet trakot, tie ir tikai zagļi…

- Lopi un sprādzieni visu dienu, un nu vēl nakts vidū saso­dītas divpadsmit lielgabalu zalves… tas jau ir pārmēru ekscen­triski…

Beidzot māte aizcīnījās līdz bēniņiem, vilkdama naktskrekla stērbelē ieķērušos Čuruli un Korķeli sev līdzi, bāla un dreboša atrāva vaļā bēniņu durvis un atrada otrpus tām tikpat bālu un trīcošu Margo. Pēc ilgas izskaidrošanās mēs sapratām, kas no­ticis un ko katrs no mums iedomājies. Māte, šoka pārņemta, bargi rāja Lesliju.

- Tev gan nevajadzētu tā rīkoties, mīļais, - viņa pārmeta, - tas tiešām ir muļķīgi. Ja tu grasies šaudīties, vismaz pasaki mums.

- Jā, - Larijs rūgti piekrita, - vismaz kaut kā mūs brīdini! Ie­kliedzies "koks gāžas!" vai kaut ko tamlīdzīgu!

- Nesaprotu, kā lai es pieķeru zagļus nozieguma vietā, ja man jums visiem jāizkliedz brīdinājumus, - Leslijs sarūgtināts atcirta.

- Sasodīts, kāpēc gan tev kopā ar zagļiem būtu jāpieķer arī mūs? - Larijs nerimās.

- Jā, mīļais, parausti zvanu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tikai, lūdzu, nesarīko vairs neko tādu… mani tas padarījis vai traku.

Tomēr šis atgadījums izvilināja Margo no bēniņiem, kas, pēc mātes domām, arī bija ieguvums.

Džerijs sarakstīja vēl divas grāmatas par Korfu. Pirmā sākās ar ģimenes locekļu žēlabām par to, ka viņi "Manā ģimenē un citos zvēros" esot aprakstīti pagalam kariķētā veidā. Viņš tos nudien netaupa, toties vēlāk stāstā par dzimšanas dienas dā­vanu ļauj pavīdēt mīlestībai pret savu neparasto ģimeni. Korfu triloģijas noslēguma daļa tika sarakstīta veselus četrdesmit gadus vēlāk, taču apraksta tēlainība ir tikpat nevainojama kā māmuļas ceptie cepumi, un no tās mēs uzzinām, ka jau tolaik Džerija dzīvnieku vaceja instinkts mudinaja ļaut viņa spalvainajiem guvumiem izbaudīt brīvību.