Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "TIEŠĀ TRĀPĪJUMĀ"

Otrajā dienā mēs nonācām meža klajumā, kas bija izveido­jies, nogāžoties vienam no milzīgajiem kokiem. Lietusgāzes bija izskalojušas augsnes virskārtu zem slīpumā augošā koka sak­nēm, savukārt vēja brāzmas bija tās izrāvušas no zemes tik viegli, kā zobārsts izrauj zobu no žokļa. Šis fakts skaidri liecināja, kāpēc tropiskie meži ir tik vārīgi. Augsnes virskārta ir pavisam plāna, tāpēc kokiem vajadzīgas milzīgās balsta saknes, lai noturētos stāvus. Patiesību sakot, gigantiskie koki barojas paši no sevis, jo nobirušās lapas bez kavēšanās satrūd un veido humusu, ar ko saknēm baroties. Šis process ir tik straujš, ka spēj rasties tikai pa­visam plāna augsnes kārta. Tādēļ pēc koku izciršanas, kas tik šausminošā tempā notiek visā pasaulē, atbrīvojusies augsnes kārta vienīgi pavisam īsu bridi ir derīga lauksaimniecībai vai ga­nībām. Pēc tam notiek pilnīga erozija. Tomēr dabiska koku kri­šana (kā mūsu tikko atrastā) dod mežam labumu. Milzīgais koks gāzdamies sašķaida un nogāž mazākos kokus savā ceļā, un izrauj plaisu biezajā meža baldahīnā. Pa atvērušos plaisu mežā iespīd saule, un krūmi, ložņaugi un mazie kociņi, kas pirms tam bija cīnījušies par eksistenci meža grīdas tumsībā, strauji traucas augšup. Sēklas, kas varbūt pat daudzus gadus bija gulējušas sa­stingumā, pacietīgi gaidīdamas šādu gadījumu, izdzen asnus, un jaunais augs traucas pretī zilajām debesīm, pirms citi augi spraugu atkal aizseguši. Tādējādi viena šī meža milzeņa nāve ir sākums jaunai dzīvei un izaugsmei ap milzīgo karkasu.

Slīpumā abpus kritušajam stumbram mēs dzirdējām kokos skaļus pīkstienus, čalošanu un čabēšanu. Izpētes nolūkos pa­gājuši tālāk no takas, mēs ieraudzījām draiskojamies bariņu zirnekļpērtiķu - tie karājās koku zaros un ēda kaut kādus ro­žainus pumpurus. Šis nosaukums dzīvniekiem ir ļoti piemērots, jo ar garajiem, spalvainajiem, tumšajiem locekļiem un astēm (tās ir tik izveicīgas, ka pērtiķi prasmīgi lieto astes par piekto kāju) viņi tiešām atgādina dīvainus, milzīgus zirnekļus, kas auž savus tīklus starp koku zariem. Pretēji bļauru izrādītajai ne­viesmīlīgajai uzņemšanai, zirnekļpērtiķi šķita sajūsminājušies par mums, un, iekārušies savās apbrīnojamajās astēs, tie šū­pojās aizvien tuvāk un tuvāk, zemāk un zemāk. Viens no pēr­tiķiem likās īpaši interesējamies par Lī, jo viņa tikko bija sākusi remdēt slāpes ar apelsīnu. Šūpodamies no zara uz zaru, viņš visbeidzot nonāca piecpadsmit pēdu attālumā no Lī un blenza uz viņu ar tik dedzīgu interesi, kādā aizrautīgs antropologs vēro aborigēna ēšanas paradumus. Li atlauza daiviņu apelsīna un pastiepa pērtiķim; mums par pārsteigumu, viņš bez vilcinā­šanās nolaidās vēl zemāk, sagrāba augli un iebāza mutē. Vēlāk zirnekļpērtiķi mums pa kokiem sekoja un ilgpilni blenza no­pakaļ, līdz nepārprotami saprata, ka citi apelsīna piedāvājumi nesekos; tikai tad viņi atgriezās pie savām gaitām.

Alistērs bija vienojies ar kādu no pētniecības stacijai pado­tajiem medniekiem, ka tas pārmeklēs mežu, lai atrastu mums piemērotus filmēšanas tēlus; nākamajā dienā mednieks ieradās ar pirmo eksemplāru - divpirkstu sliņķi, kas ir viens no ma­niem mīļākajiem dzīvniekiem. Tie patiesi ir burvīgi radījumi ar mazu galvu, pinkainu ķermeni, apaļām, mazliet izvalbītām zeltainām acīm un pastāvīgi sapņainā, labvēlīgā smaidā sa­vilktu muti. Šie lēnie un maigie radījumi ļauj, lai tos kā vecus mēteļus pakarina, kur vien ienāk prātā, un tikai pēc apmēram pusstundu ilgas meditācijas pavisam lēni pavirzās kādas sešas pēdas tālāk. Sliņķi ir tiešām fantastiski radījumi. Viņi ir lieliski piemērojušies savai dīvainajai, ačgārnajai dzīvei koku galotnēs. Tā kā sliņķi lielāko daļu dzīves pavada ar kājām gaisā un pār­tiek tikai no pavisam viegli sagremojamām lapām, to iekšējie orgāni atšķiras no citu zīdītāju orgāniem. Viņu vielmaiņa ir tikpat lēna kā kustības - vai arī kā birokrātija. Piemēram, viņi var veselu nedēļu iztikt bez urinēšanas.

Protams, sliņķu kažoks aug atšķirīgi nekā citiem dzīvnie­kiem. Citiem zīdītājiem spalva aug virzienā no mugurkaula uz leju, tātad robežšķirtne, ja tā var izteikties, ir mugurkauls. Sliņ­ķiem spalva aug gar vēdera malām un tālāk - mugurkaula vir­zienā, tāpēc dzīvniekiem, karājoties ar kājām gaisā, lietus ūdens vieglāk norit gar ķermeni. Kažokam piemīt ļoti dīvains piemē­rošanās veids - šūnu kārtas diagonāli pāri matiņiem veido īpa­šas vagas, kurās dzīvo divu veidu zilganzaļās aļģes. Tas piešķir dzīvnieka kažokam zaļganu nokrāsu, kas nomaskē to starp lapām; tātad sliņķi būtībā ir savdabīgi gaisa dārzi.

Vēl dīvaināk ir tas, ka sliņķu kažokā mitinās vairāku sugu vaboles un ērces, kā arī īpatnēji kukaiņi, ko sauc par sviļņiem. Visā pasaulē sastopami apmēram divpadsmit tūkstoši dažādu šo kožu veidu, un vairāki no tām ir patiesi dīvaini. Dažām, piemēram, vēdera lejasgalā ir tā sauktais timpanālais orgāns.

Šis dzirdes orgāns spēj uztvert sikspārņu medību ultraskaņas saucienus, un tādējādi kodes spēj izvairīties no vajātāja. Dažu sviļņu kāpuri dzīvo uz ūdensaugiem vai tajos iekšā, un vairā­kos gadījumos paši kļūst par ūdens dzīvniekiem, vienas sugas kāpuriem pat attīstās žaunas. Šiem radījumiem ir interesantas attiecības ar sliņķiem. Sviļņi dēj olas sliņķa kažokā, un izšķī­lušies kāpuri ēd kažokā esošās aļģes un, iespējams, arī pašu spalvu, tādējādi sliņķis kļūst ne tikai par tādu kā gaisa dārzu, bet arī staigājošu, pinkainu viesnīcu visiem šiem kukaiņiem.

Nākamā no meža atgādātā filmzvaigzne, kurai nācās stāties kameras priekšā, bija apburošs mazs radījums, kuru nebiju re­dzējis gadiem ilgi, kopš dažus biju iemantojis Gajanā. Tas bija pundurskudrulācis - vismazākais savas dzimtas pārstāvis, kas pieaudzis varētu ērti iekārtoties cilvēkam saujā, atstājot vēl brī­vu vietu. Tāpat kā sliņķis, arī šis sīciņais radījums lieliski pie­mērojies dzīvei kokos. Tā dzintarkrāsas kažoka spalva ir īsa, bieza un zīdaina. Tvērējastes gals ir kails, tādējādi padarot sa- tvērienu ap zaru ciešāku. Pundurītim ir īss, cauruļveidīgs, viegli uzrauts snuķis un sīkas, kažokā paslēptas acis un ausis. Visne­parastākās ir šā dzīvnieka pēdas. Priekšķepām ir resni, rožaini plaukstu spilventiņi un trīs gari, slaidi, asi nagi, no kuriem vi­dējais ir visgarākais. Nagi var piekļauties plaukstām cieši kā ka­batas naža aizvāztie asmeņi. Uz pakaļkāju pēdām (vai, parei­zāk sakot, papēžiem) ir muskuļots spilventiņš kausa formā, ar kura palīdzību skudrulācis spēj cieši piekļaut pēdu zaram. Pa­kaļkāju pirkstiem ir asi nagi un spilventiņi to pamatnēs, kas kopā ar papēžu piesūcekņa efektu veido pamatīgu tvērēj mehā­nismu, nagus procesā nemaz neiesaistot. Briesmu brīdī pun­durskudrulācis apvij zaram asti un stingri iekrampējas tajā ar pakaļkājām (tādējādi aste un abas pakaļkājas veido trīsstūri), paceļ priekškājas virs galvas un, kad uzbrucējs pienācis pietie­kami tuvu, gāžas uz priekšu, šķeldams ar bārdasnaža asajiem priekšējiem nagiem. Atšķirībā no sliņķa, kuram ir truli, tapām līdzīgi zobi bez emaljas, kuri aug visā sliņķa dzīves laikā, skud­rulācim zobu nav vispār - tikai gara, lipīga mēle un ļoti musku­ļots kuņģis, kas samaļ pulverī skudrulāča barību - koku skudras.

Mūsu skudrulācis filmēšanās laikā izturējās ar lielu paš­cieņu un drīz tik ļoti pierada pie mums, ka starp epizodēm rāmi tupēja, pieķēries Lī pie pirksta, rūpīgi apvijis asti viņas īkšķim vai plaukstas locītavai. Kad pienāca laiks palaist viņu vaļā, pundurītis nepavisam nevēlējās pamest Lī roku un ilgi notupēja krūmos, dziļdomīgi mūs vērodams, līdz beidzot no­zuda atpakaļ mežā.

Kaut arī bijām safilmējuši jūdzēm garas epizodes ar lap- graužu skudrām, rādot tās šķinām lapas no kokiem, nesam guvumu uz pūzni, tīrām savus mājokļus un veidojam milzīgas atkritumu kaudzes, sekot skudrām pazemē mēs nespējām. Alistēru tas tracināja.

- Es gribu… vai zini… es domāju… nu, dārzus, - viņš stāstīja, noliecis galvu uz sāniem un to lēni griezdams, tā ka izskatījās pēc plati smaidoša, labvēlīga līķa, kas karājas striķa galā. - Sēņu dobes, vai ne… skaidrs?

- Saldumiņ, vienīgais paņēmiens, kā tikt dārziem klāt, ir tos izrakt, - Paula praktiski paskaidroja.

- Jā, - Alistērs apcerīgi teica, kā vilciņš grozīdamies virs viena no pūžņiem, kas bija apmēram mazas deju zāles lielumā.

- Vai tas iespējams? - Rodžers vaicāja. - Nav pārāk dziļi?

- Nu, reizēm sēņu dobes atrodas pavisam tuvu zemes virs­pusei, - es atbildēju. - bet skudrām tas nepavisam nepatiks.

- Paula, sadabū kādas lāpstas, un mēs rokam, ja? - Rodžers dedzīgi ierosināja. - Rokam ārā mazos jardins des champig- nons[35], labi?

- Jā… lāpstas, - Alistērs teica, jaunās idejas aizrauts. - Dabū mums lāpstas.

Tā nu Paula devās nogurdinošā ceļā atpakaļ cauri mežam, lai sameklētu pētniecības staciju, un beidzot atgriezās ar vairā­kām lāpstām. Tieši tā izpaužas producenta darbs. Viņam pieprasa vienā mirkli sagādāt pilnīgi jebko - sākot ar četrriteņu autofurgonu un beidzot ar trlsēdienu maltīti, no motorlaivas līdz pudelei viskija.

- Tieši tas, kas vajadzīgs, - Alistērs uzteica.

Viņi abi ar Rodžeru satvēra lāpstas un sāka rakt. Man bija šāda tāda pieredze ar lapgraužu skudrām, tāpēc es paņēmu Lī un Paulu pie rokas un aizvedu tālāk no operācijas laukuma. Lapgraužu skudras kā suga ir ļoti veiksmīgi radījumi. Koloniju nodibina karaliene, kas savā kāzu lidojumā tādā kā somā atnes līdzi kumšķi sēņotnes pavedienu, kam jākļūst par jaunās kolonijas pārtikas audzi - gluži tāpat, kā pirmie Amerikas pio­nieri veda sev līdzi maisus ar graudiem, ko iesēt ceļojuma beigās. Kad kāzu lidojums ir galā, karaliene bērnistabā iedēsta sēnes un rūpējas par tām ar īstu dārzkopja aizrautību, mēslo­dama ar saviem pamesliem. Ja sēnes iznīkst, kolonija neizvei­dojas; ja sēnes ieaugas, kolonija plaukst un izplešas proporcio­nāli sēņu lauku apmēriem, un galu galā pūznī var dzīvot pat vairāk nekā miljons iemītnieku. Es tikko biju to visu izskaid­rojis Paulai, kad apmēram pusmiljons šā pūžņa iemītnieču nosprieda, ka Rodžera un Alistēra darbošanās apdraud viņu labklājību, un straumē metās protestēt. Pirms brīža Alistērs un Rodžers bija izskatījušies pēc diviem dedzīgiem dārzniekiem, kas uzrušina savas sparģeļu dobes, gatavodamies jaunajai ražai, - nākamajā mirklī tie jau izpildīja tādus lēcienus, ie- griezienus un pas de deux[36], par kādiem viņus apskaustu Mas­kavas Baleta teātri. Tam visam pavadījumā skanēja mežonīgi, drebelīgi sāpju kliedzieni, kuros vienlīdz bieži bija dzirdami gan zaimi, gan sulīgi lāsti.

- Jēziņ! - Alistērs spalgi ķērca un, šoreiz nepieciešamības spiests, valsēja riņķī. - Au, au, viņas kož! Sasodītie radījumi!

- Au, au, merde alors[37]!-arī Rodžers spiedza, valsēja un sita pa biksēm. - Viņas kož!

Galvenā problēma bija tāda, ka Alistēram mugurā bija īs- bikses un aizvēsturiski beisbola buči, kas nekādi nepasargāja kājas; tā nu skudras bariem traucās pa tām augšup kā pa koka stumbriem un ņēmās plosīt mūsu režisoru gabalos. Ja vien tas iespējams, Rodžera stāvoklis bija vēl ļaunāks, jo viņš bija uzvil­cis elegantas, diezgan pieguļošas bikses, pa kurām skudras te­cēja augšup gan ātri, gan akurāti. Tās, kuras atradās ārpusē, koda cauri plānajam audumam tieši miesā. Iekšpusē tikušās centās uzskriet pēc iespējas augstāk, pirms ķerties pie uzbru­kuma, rezultātā Rodžers tika sakosts visintīmākajās un vārīgā­kajās ķermeņa daļās. Skudru žokļi bija gana spēcīgi, lai sa­grauztu cietas lapas, tāpēc spēja aši un viegli tikt galā ar plāno bikšu audumu, un gan Rodžera, gan Alistēra kājas noklājās ar asiņu plankumiem. Mēs aizrāvām viņus prom no kaujas epi­centra un atbrīvojām no skudrām. Pēc tam Paula ar antibio­tiku palīdzību ķērās pie pirmās palīdzības sniegšanas, tomēr pagāja labs laiks, pirms izdevās nolasīt pilnīgi visas skudras.

- Tu redzēji? - Alistērs elsa, un viņa brilles bija jūtu uzplūdā aizmiglojušās. - Tie maitas gabali centās man nošķīt plikus kaulus!

- Un kā ar mani? - Rodžers iejaucās. - Uzbruka maniem dzimumorgāniem. Mēģināja padarīt mani par einuhu!

Vēlāk abi ievīstījās tik daudzās drēbju kārtās, ka atgādināja Ņurbuli un Burbuli pirms kaujas; šoreiz viņiem izdevās atrakt mazu stūrīti sēņu dārza un to nofilmēt, lai kā skudras par to niknojās.

Viens no fantastiskākajiem dabas brīnumiem mežā, ko savā ziņā tikpat grūti nofilmēt kā skudru sēņu dārzu, ir neparastais stāsts par milzu vīģes koku un sīciņo vīģu lapseni. Šī dīvainā sadzīve atklāta pavisam nesen, un tā pierāda tropu meža dzīves neiedomājamo komplicētību - to, ka jebkurš augs vai dzīvnieks ir tikai viena sarežģītās ekosistēmas sastāvdaļa; bez lielajiem vī­ģes kokiem vīģu lapsenes iznīktu, savukārt bez šīm lapsenēm vīģes koki nespētu vairoties, to skaits pamazām samazinātos un suga visbeidzot izmirtu.

Vīģēm ir ļoti īpatnēja zieda struktūra, kas patiesībā vairāk atgādina augli nekā ziedu. Sīkā zieda aizmetnis atrodas iekšā vīģē, kas ar kātiņu piestiprinājusies pie koka. Augļa otrā galā ir niecīga atvere, ko gandrīz pilnīgi aizsedz zvīņas. Vīģēm ir vīriš­ķie un sievišķie ziedi, un veids, kā putekšņi no viena zieda no­kļūst citā, ir tik brīnumains, ka iedveš godbijību. Tas notiek šādi.

Pirmie vīģes kokā nobriest sievišķie ziedi, un to smarža pie­vilina vīģu lapseņu mātītes, kas pārnēsā putekšņus no citiem vīģes kokiem mežā. Lai tiktu klāt ziedam, lapsenei pa cauru­miņu auglī jāielien vīģē iekšā, ielaužoties cauri zvīņu "durvīm". Tas nav viegli izdarāms, jo durvis ir šauras un stingras, bet lap­sene - trausla un, lauzdamās iekšā, bieži pazaudē spārnus un

taustekļus.

>

Kad lapsene sekmīgi iespraukusies vīģē, tā turpina rakties uz priekšu cauri sievišķā zieda irbulim, izmantodama savu garo dējekli, it kā veidotu naftas urbumu. Ir divu veidu ziedi: vieni ar īsiem, otri - ar gariem irbuļiem. Dabas nolūks bijis tāds, ka lapsenes dējeklis, lai sasniegtu dīgļsomu un iedētu tajā olas, spēj izurbties cauri vienīgi īsajiem irbuļiem. Garie irbuļi tiek tikai caururbti, tomēr šajā procesā tajos nonāk lapsenes nestie putekšņi. Tāda procesa rezultātā vīģes ziedos ar īsajiem irbuļiem at­tīstās lapsenes kāpuri, toties ziedos ar garajiem irbuļiem - sēk­las. Jau tas vien ir gana neparasti, taču stāsta turpinājums ir vēl dīvaināks un maģiskāks.

Tālāk attīstās un iekūņojas lapsenes kāpuri. Šajā stadijā tie acīmredzot izdala kādu vielu, kas aizkavē vīģes nobriešanu, ci­tādi, ja auglis nogatavotos, kamēr kūniņa vēl iekšā, šo bērnis­tabu kāds varētu apēst ar visu jauno lapseni. Visbeidzot kūni- ņas ir pilnīgi nobriedušas. Vispirms izšķiļas tēviņi; tie riņķo apkārt, apaugļodami vēl neizšķīlušās mātītes. Šajā brīdī vīģe faktiski ir pilnīgi noslēgta un atmosfēra tās iekšpusē par desmit procentiem sastāv no ogļskābās gāzes (ārpusē ogļskābā gāze ir tikai trīs simtdaļas procenta), bet šķiet, ka lapseņu tēviņus tas neuztrauc. Tomēr pēc kopošanās tēviņi izlaužas no bērnista­bas, un ogļskābās gāzes līmenis strauji krītas. Šis fakts kaut kādā veidā veicina gan mātīšu izšķilšanos, gan vīrišķo ziedu parā­dīšanos, un mātītes appūderējas ar to putekšņiem. Lapseņu tē­viņi un mātītes kopīgiem spēkiem pārgrauž zvīņas vīģes galā, un mātītes aizlido, nesdamas sev līdzi gan putekšņus, gan spermu, un meklē citu vīģes koku ar sievišķajiem ziediem, lai dotu dzīvību jaunai kolonijai. Tēviņiem nav spārnu, tie nespēj pamest vīģi, tāpēc, savu dzīves uzdevumu paveikuši, turpat arī mirst.

Iedomājoties, ka vīģu lapseņu stāsts ir tikai viens no apbrī­nojamajiem notikumiem, kādi noris itin visur tropu mežos, reizē nāk arī apziņa par to, cik komplicētā pasaulē mēs dzīvo­jam un cik traku haosu mūsu nesaprātīgā rīkošanās spēj iz­raisīt trauslajā ekosistēmu līdzsvarā.

Tropu meži visā pasaulē ir viena no varenākajām cilvēces balvām, taču mēs pret tiem izturamies tā, it kā tie būtu nevis milzīgas, pašatjaunojošās medikamentu, pārtikas, kokmateri­ālu, krāsvielu, garšvielu un citu lietu krātuves, bet gan kaut kas bīstams. Mēs joprojām neapzināmies visas priekšrocības, kā­das tropu meži dod cilvēkiem, un iznīcinām tos tik strauji, ka augu un dzīvnieku sugas izzūd ātrāk nekā tiek zinātniski ap­rakstītas. Ir aprēķināts, ka mežonīgos, pašnāvnieciskos uzbru­kumos katru gadu tiek izcirsti un nodedzināti tropu meži simt desmit tūkstošu kvadrātkilometru jeb četrdesmit trīs tūkstošu kvadrātjūdžu platībā. Saskaņā ar optimistiskām prognozēm, turpinot tādā pašā tempā, visi šāda veida meži būs astoņdesmit piecu gadu laikā pilnīgi pazuduši. Ja tā notiks - un nekādi simptomi neliecina, ka cilvēce pēkšņi aptvers savu stulbumu un sāks rīkoties saprātīgi -, klimata pārmaiņas var būt pilnīgi katastrofālas, jo meži kontrolē laika apstākļus, un bez to palī­dzības iespējams ļoti īsā laikā auglīgus apvidus pārvērst tuksne­šos. Es nemaz nerunāju par tiem labumiem, kādus jau esam atklājuši mežā un kādus vēl varētu atklāt. Mēs esam tik tikko pieskārušies zināšanu laukam par neaptveramo ekosistēmu, ko sauc par lietus mežu vai džungļiem. Mums nav ne jausmas par to, kādi nenovērtējami labumi varētu gaidīt cilvēku starp kokiem, taču gandrīz maniakālā izšķērdībā iznīcinām kaut ko tādu, ko nekad nespēsim radīt no jauna, kaut ko cilvēcei ārkār­tīgi vērtīgu - tomēr arī ko tādu, kas, prasmīgi kopts un izman­tots, varētu atjaunoties paša spēkiem. Taču, turpinot darboties šādā tempā, pēc nepilniem simt gadiem, kuru laikā būs miljo­niem radušās jaunas barojamas mutes, mums pārtikas audzē­šanai būs atlikuši tikai tuksneši - gluži vienkārši tāpēc, ka bū­sim izturējušies pārāk negausīgi, nešpetni un absolūti savtīgi. Tas attiecas uz visiem, neatkarīgi no ādas krāsas, ticības vai politiskās pārliecības, jo, ja vien nesāksim rīkoties, turklāt ātri, mūsu bērniem nekad nebūs lemts nedz ieraudzīt visapburo­šāko un nozīmīgāko bioloģisko reģionu uz planētas - tropu mežu, - nedz arī izbaudīt tā sniegtos labumus.