Labākais mantojums

NO GRĀMATAS "ZVĒRU SABIEDRĪBĀ"

Deviņpadsmitā gadsimta vidū ievērojamais vācu zoologs Karls Hagenbeks izveidoja pilnīgi neparasta veida zoodārzus. Līdz tam laikam dzīvniekus vienkārši iesprostoja neglītos, netī­ros būros aiz biezām restēm, tā ka cilvēkiem bija grūti saskatīt dzīvniekus un dzīvniekiem bija grūti izdzīvot šajos drausmī­gajos koncentrācijas nometnēm līdzīgajos apstākļos. Hagenbe- kam bija pilnīgi jauna ideja par to, kā parādīt dzīvniekus. Drū­mo, aizrestoto cietumu vietā viņš saviem dzīvniekiem piedāvāja gaišas un plašas mītnes, kurās bija lieli, mākslīgi veidoti klinšu krāvumi, pa kuriem kāpelēt, un kuras no publikas atdalīja tukši vai ar ūdeni pildīti grāvji. Zoodārzu visziņiem tā šķita ķe­cerība. Tie apgalvoja, ka šāda sistēma pirmām kārtām neesot droša, jo dzīvnieki noteikti aizbēgšot pāri grāvjiem, un, ja arī tā nenotikšot, tie visi nobeigšoties, jo ir skaidri zināms - ja tropu dzīvniekus netur baciļu pārpilnā, tveicīgā karstumā, tie nekavē­joties nomirst. Fakts, ka tropu dzīvnieki šajos turku pirts ap­stākļos pastāvīgi nīkuļoja un allaž nobeidzās, netika ņemts vērā. Tomēr, visziņiem par pārsteigumu, Hagenbeka dzīvnieki zēla un plauka. Dzīvodami brīvdabas mājokļos, tie ne tikai uzla­boja savu veselību, bet pat sekmīgi vairojās. Tikko Hagenbeks bija pierādījis, ka šādos apstākļos dzīvnieki ir ne vien laimīgāki un veselīgāki, bet arī no skatītāju redzespunkta izskatās labāk un izteiksmīgāk, visi zoodārzi pasaulē sāka pievērsties šai jau­najai metodei, kā turēt un izstādīt savas dzīvnieku kolekcijas.

Tajā laikā Vipsneida pauda visīstākos Londonas zoodārza centienus pārspēt pašu Hagenbeku. Šī milzīgā ferma bija uztu­pusies Dansteblas Daunsu nogāzē apmēram trīsdesmit jūdžu uz ziemeļiem no Londonas; Zooloģijas biedrība par to bija samaksājusi prāvu naudu. Šeit dzīvnieki bija izmitināti vidē, kas bija tik tuva dabiskajai, cik vien iespējams, tas ir, tādā vidē, ko antropomorfiski noskaņotie zoodārzu apmeklētāji uzska­tīja par dabisku. Lauvām bija sagādāti džungļi, vilkiem - meži, antilopēm un citiem nagaiņiem - lieli, pauguraini aploki. Ma­nuprāt, Vipsneidā tolaik bija nonākts vistuvāk safari. Jo tolaik angļu aristokrāti vēl nebija spiesti mantojuma nodokļa dēļ kļūt par dzīvnieku kolekcijas glabātājiem.

Kā atklājās, Vipsneida bija pavisam niecīgs ciematiņš, kurā atradās viens krogs un saujiņa kotedžu, kas izkaisītas starp lazdu audžu pārpilnām ielejām. Es devos pie parka biļešu kases un izskaidroju, kāpēc esmu ieradies, tad atstāju savas ceļasomas turpat un gāju uz administrācijas ēku. Pāvi vilka mirdzošās, vi­zošās astes pa zaļajiem mauriņiem, un priedēs, kas auga gar galveno ceļu, karājās gigantiskas ligzdas - gluži kā no sīkiem za­riņiem būvētas siena kaudzes, ap kurām čaloja un klaigāja mūku papagaiļi.

Iegāju administrācijas ēkā, un tur mani ieveda parka direk­tora kapteiņa Bila kabinetā. Viņš sēdēja, izmeties kreklos, virs kuriem dižojās ļoti glīti svītraini bikšturi. Lielais biroja galds bija apkrauts ar visdažādāko papīru kaudzēm, no kuriem lie­lākā tiesa izskatījās bezgala oficiāli un zinātniski; papīru krā­vums daļēji klāja arī telefonu. Kad kapteinis piecēlās kājās, es ievēroju, ka viņš ir pārmēru liels un apjomīgs vīrs un ar pliko galvvidu, brillēm tērauda ietvaros un gandrīz vai nepārprotamā vīpsnā savilkto muti izskatījās gluži kā Billijs Banters [4] zīmēju­mos. Viņš lācīgā gaitā apgāja apkārt galdam un blenza uz mani, smagi elpodams caur degunu.

- Darels? - viņš jautājoši noducināja. - Darels?

Kapteiņa balss bija ļoti zema un skanēja kā klusināti pēr-

kondārdi - šādu runas manieri daži cilvēki apgūst pēc ilgiem Rietumāfrikā pavadītiem gadiem.

- Jā, ser, - es atbildēju.

- Priecājos tevi redzēt. Sēdies, - kapteinis teica. Viņš pa­spieda man roku un no jauna atkāpās aiz sava rakstāmgalda.

Kapteinis Bīls atzvēla savu masīvo rumpi krēslā, kas trauk­smaini iekrakšķējās. Pabāzis īkšķus zem bikšturiem, viņš ar pirkstiem nospēlēja uz tiem vakarjundu un blenza uz mani. Es kautrīgi apsēdos uz krēsla maliņas un izmisīgi vēlējos radīt par sevi labu iespaidu.

- Domā, ka tev te patiks? - kapteinis Bīls noprasīja tik pēkšņi un skaļi, ka es salēcos.

- Ēēē … jā, ser, noteikti, - es teicu.

- Tu nekad tādu darbu neesi strādājis, vai ne? - viņš apjau­tājās.

- Nē, ser, - es atbildēju, - bet vienmēr esmu turējis mājās daudz dzīvnieku.

- Ha! - viņš viegli pavīpsnāja. - Jūrascūciņas, trusīšus, zelta zivtiņas un tā tālāk. Nu ko, te būs mazliet savādāka publika.

Ļoti kārojās pastāstīt, ka man piederējuši daudz eksotiskāki kustoņi par trusīšiem, jūras cūciņām un zelta zivtiņām, bet es jutu, ka šis nav piemērots brīdis.

Pirmās pāris dienas tika pilnībā ziedotas mācībām, kuru laikā es iegaumēju ikdienas barošanas, tīrīšanas un tamlīdzīgos pienākumus, taču tie bija pavisam vienkārši, un, savu darāmo apguvis, es varēju vairāk laika veltīt mūsu aprūpējamo dzīv­nieku vērošanai un centieniem iemācīties kaut ko par tiem. Gan Džesijs, gan Džo pamatīgi uzjautrinājās, ka es nēsāju ka­batā milzīgu piezīmju grāmatu un pie ikkatra niecīgākā ie­mesla vilku to ārā, kaut ko pierakstīdams.

- Sasodītais Šerloks Holmss, - Džesijs komentēja manu rī­cību, - vienmēr pieraksta visādas muļķības.

Džo mēģināja mani izjokot, gari un detalizēti stāstīdams par to, ko nupat esot novērojis dzīvniekus darām, bet viņš ļāva iztēlei pārāk lielu vaļu, tāpēc es vienmēr atklāju blēdību.

Gluži dabiski, ka es sāku lauvu pētīšanu. Tā kā man pirmo reizi dzīvē bija izdevība nonākt tik tuvu šiem radījumiem, es nolēmu izlasīt par lauvām visu iespējamo literatūru un pēc tam pārliecināties, kā šī informācija sakrīt ar maniem novēro­jumiem. Ar diezgan lielu izbrīnu atklāju, ka laikam gan ne­viens cits dzīvnieks, izņemot dažas mitoloģiskas būtnes, nav ticis apveltīts ar tik daudzām iedomātām īpašībām. Kopš brīža, kad zooloģiska entuziasma uzplūdā kāds nodēvējis šo radījumu par Zvēru karali, visi rakstnieki sacentušies, meklē­dami pierādījumus, ka lauva ir šā titula cienīgs. Kā es atklāju, tas īpaši attiecās uz agrīno laiku rakstniekiem, kas vienā balsī ņēmās slavināt Felix leo maigo raksturu, gudrību, drošsirdību un krietnumu; tādējādi cilvēki nonāca pie neizbēgama secinā­juma, ka angļiem, šai pieticīgajai un sevī noslēgtajai nācijai, pieklājas iecelt lauvu par savu nacionālo simbolu. Nebiju ne­maz nostrādājis līdzās Albertam un viņa sievām ilgu laiku, kad jau sapratu, ka lauvas nepavisam nav tādi, par kādiem senākie rakstnieki šos dzīvniekus iztēlojuši.

Plīnija [5] "Dabas vēstures" tulkojumā, kas publicēts ap 1674. ga­du, es izlasīju šādu glaimojošu Zvēru karaļa aprakstu:

No visiem savvaļas zvēriem vienīgi lauva izturas lēnprātīgi pret tiem, kas viņa priekšā ir pazemīgi, un neaiztiek nevienu radījumu, kamēr tas ir padevīgs, bet apžēlo to, kas zemojas pie viņa kājām. Kaut citkārt varens un nežēlīgs, lauva tomēr uzbruks vīrietim, nevis sievietei, un nekad par laupījumu neņems bērnu, ja vien nebūs pārlieku izsalcis.

Iepazinis Albertu tikai trīs dienas, es jau sapratu, ka šis ap­raksts viņam nepavisam neatbilst. Viņš neapšaubāmi bija tik varens un nežēlīgs, cik vien iespējams, taču nedomāju vis, ka viņa raksturam piemita kaut kripata žēlsirdības. Jebkurš, kas pacenstos zemoties pie viņa kājām, par saviem pūliņiem sa­ņemtu kodienu kaklā.

Vēl viens rakstnieks, kura darbus es rūpīgi izpētīju, bija Sem- juels Perčess [6] , un viņš ar dzīvu lauvu nekad nesatikuša cilvēka nešaubīgo pārliecību man darīja zināmu, ka lauvas vēsākā kli­matā ir lēnprātīgāki un karstā - niknāki. Kad to pirmo reizi iz­lasīju, es pamatoti cerēju, ka tādējādi man būs iespēja sadraudzē­ties ar Albertu, jo tūlīt pēc manas ierašanās Vipsneidā laiks kļuva auksts un pāri Daunsiem auroja ledains vējš, tā ka izpluinītie pliederu krūmi čīkstēja, vaidēja un drebinādamies spiedās cits pie cita. Saskaņā ar Perčesa apgalvojumu šādā laikā Albertam un viņa sievām pienāktos draiskoties kā draudzīgiem kaķēniem.

Otrās darba dienas rītā mana uzticība Perčesam tika rupji satriekta. Es gāju gar lauvu būri, saliecies pret vēju un nozilējis aiz aukstuma, lai atgrieztos Miera ostas siltumā un patvērumā. Alberts bija paslēpies biezajā zālē un nātrēs būra ielokā līdzās takai. Esmu pārliecināts, ka viņš bija redzējis mani iepriekš pa­ejam garām un nolēmis atceļā sagādāt man pārsteigumu. Lauva nogaidīja, kamēr pienāku tuvāk, un tad ar asinis stindzi­nošu niknuma rēcienu lēca pret režģiem. Tad viņš attupās un nikni blenza uz mani, viņa dzeltenajās acis vīdēja negants uz­jautrinājums par manu pēkšņo pārbīli. Alberts nolēma, ka tas ir labs joks, un vēlāk tajā pašā dienā to atkārtoja. Viņam vēlreiz bija prieks redzēt, kā es palēcos gaisā kā pārbijies briedis, bet šoreiz, sev par apmierinājumu, izdevās arī novērot, kā es iz­metu no rokām spaini, paklūpu pār to un smagi ieveļos īpaši krāšņā nātru pudurī. Vēlāk es atklāju, ka aukstais laiks ne tikai nav padarījis Albertu rāmu, bet gan iesvēlis viņā gluži baismu gražīgumu, - caurām dienām viņš slēpās aiz krūmiem un tad lēca virsū neko ļaunu nenojautušām vecām dāmām, kad tās gāja garām būrim. Domājams, ka šie vingrinājumi viņu sasil­dīja, kad sals knieba degunā.

Reizi nedēļā mums vajadzēja ievilināt Albertu un viņa sievas sprostā, lai varētu ieiet būrī un iztīrīt no tā kaulus un citus lauvu uzturēšanās pierādījumus. Vienā nožogojuma malā bija uzbū­vēts liels restots sprosts ar slīdošām durvīm, un tajā mums nācās rūpīgi ieslēgt visus trīs lauvas, pirms ķērāmies pie darba. Šī ievi­lināšana bija nogurdinošs darbs, kura vienmuļību kliedēja vie­nīgi tā smieklīgums. Lai iedabūtu sprostā Albertu un viņa sievas, kas, bez šaubām, nepavisam nevēlējās ar mums sadarboties, cil­vēkam nācās būt ļoti viltīgam, vienlaikus arī jāprot izskatīties ne­vainīgam un jāspēj ātri paskriet. Galvenais sekmīgas ievilināšanas priekšnoteikums bija pamatīgs Alberta izsalkums; tādos brīžos viņš klīda gar režģiem, viņa mazās acis zibēja un krēpes no nik­numa bija sapinkojušās. Mēs nostājāmies pie būra, nevainībā starodami, un salikām uz takas visdažādākās lāpstas, spaiņus, birstes un dakšas. Tad sadabūjām lielu asiņainu gaļas gabalu un nolikām tādā vietā, kur Alberts to varētu gan saredzēt, gan saost. Alberts šīs izdarības sveica ar negantiem, kunkstošiem rūcieniem no krēpju dziļuma. Tad mēs pacēlām slīdošās dur­vis vienā sprosta galā un nostājāmies, skaļi sarunādamies, it kā mums ne prātā nenāktu doma par lauvu gūstīšanu. Lai aizstā­vētu Alberta prāta spējas, man jāpaskaidro, ka viņu tas viss ne uz mirkli neapmuļķoja, taču tā bija tāda kā paraža vai rituāls, kas jāievēro, citādi visa procedūra vējā.

Kad Alberts bija labu laiku vērojis gaļas gabalu un apsvēris iespējas to iegūt, mēs nolikām gaļu sprostā. Atbalstījušies pret barjeru, nodevāmies pašsuģestijai. Bez mazākās noskaņas vai intereses mēs bārstījām tādas frāzes kā "Nu, kā izskatās, Albert? Esi izsalcis, vai ne? Nāc nu, nāc nu. Labs puisis. Nāc, ie­kod. Nāc nu. Nāc nu. Nāc nu…" Mēs to atkārtojām līdz bezga­lībai kā daudzbalsīgu dziesmu, un visam priekšnesumam īpašu smieklīgumu piedeva fakts, ka Alberts ne nieka no tā ne­saprata.

Izsmēluši uzmundrinošo piezīmju krājumu, mēs nonācām strupceļā - nikni blenzām uz Albertu, un viņš tikpat nikni blenza uz mums. Nena un Džila tobrīd staigāja šurpu turpu būra dziļumā, izrādīdamas acīmredzamu nepacietību, tomēr neko neuzsāka, jo tradīcija prasīja, lai viņu kungs un pavēl­nieks uzņemtos vadību. Nu Alberts izskatījās kā iekritis transā. Šajos gaidīšanas brīžos es īsināju laiku, cenzdamies rast atbildi uz bieži apspriesto jautājumu, vai cilvēka skatienam ir kāda vara pār dzīvnieku. Es koncentrējies stingi blenzu Alberta maza­jās, dzeltenajās acīs, un viņš nemirkšķinādams blenza uz mani. Vienīgais rezultāts, kāds jebkad tika sasniegts, bija tas, ka es jutos mazliet neomulīgi.

Parasti apmēram pēc desmit minūtēm, kad Alberts jopro­jām neizrādīja vēlēšanos doties iekšā sprostā, mēs bijām spiesti ķerties pie cita trika. Pametuši gaļu sprostā, mēs nesteidzīgi so­ļojām prom pa taku, līdz Alberts nolēma, ka mēs jau esam pārāk tālu, lai kļūtu bīstami. Tad viņš spēji metās iekšā sprostā, sagrāba gaļu un centās ar to aizbēgt, pirms mēs pagūstam at­skriet atpakaļ un aizcirst durvis. Visbiežāk gadījās, ka dzelzs durvis noklaudzēja apmēram divu collu attālumā no viņa mūkošās astes, un mēs palikām stāvam kā muļķi, tostarp Al­berts aizstiepa trofeju uz kādu klusu vietu, lai tur apmestos un ar baudu notiesātu. Ar to arī, protams, ievilināšana bija beigu­sies, un mums nācās gaidīt vēl divdesmit četras stundas, līdz Alberts atkal sajuta izsalkumu. Tādu pašu sprostā ievilināšanas procedūru nācās veikt arī ar visiem citiem nodalījuma zvē­riem, tomēr tie mums nekad nesagādāja tādas grūtības kā lau­vas. Albertam piemita kaitinātāja talants.

Ja nu tomēr izdevās lauvas kārtīgi ieslodzīt sprostā, mums nācās apiet apkārt būrim līdz mazām durtiņām. Kad bijām ie­kļuvuši nožogojumā, mums bija šīs durvis aiz sevis jāaizbultē. Šī sajūta man nekad īpašu baudu nesagādāja, jo tas nozīmēja, ka nu mēs esam ieslēgti būra divu akru platībā, ko ieskauj apmēram sešpadsmit pēdas augsts žogs, un nav nekādas iespējas izbēgt, ja lauvas kaut kādā brīnumainā veidā tiktu ārā no sprosta. Reiz mēs ar Džo iegājām būrī un, kā parasti, aizklī- dām katrs uz savu pusi cauri krūmiem, lai salasītu baltos, ap­grauztos kaulus, kas bija atlikuši no iepriekšējās nedēļas mie­lastiem. Drīz vien biezajos krūmos vairs nespējām viens otru saskatīt; es dzirdēju Džo svilpošanu, un ik pa brīdim kāds kauls noklakstēja, iekrizdams spainī. Es devos pa šauru taku starp lieliem kazeņu krūmiem, kas droši vien bija Alberta iemīļota uzturēšanās vieta, jo takas mīkstajā mālā es redzēju viņa lielo ķepu nospiedumus un šur tur ērkšķos - krēpju kumšķus.

Vēroju lauvas lielos pēdu nospiedumus un prātoju, cik Alberts ir ļaunprātīgs un versmains radījums, kad tas pēkšņi ierēcās. Sprosts atradās labu gabalu tālāk aiz kokiem no manis pa kreisi, tomēr varēju zvērēt, ka rēciens skan tieši man priekšā. Ne­cenzdamies noskaidrot, kur tieši Alberts atrodas, es pilnā sparā metos uz izeju. Abi ar Džo ieradāmies pie vārtiem vienlaicīgi.

- Vai viņš izbēdzis? - es vaicāju, kad mēs jau bijām drošībā ārpus būra.

- Nezinu, - Džo atteica, - necentos to noskaidrot.

Apgājām apkārt nožogojumam un ieraudzījām lauvas jo­projām tupam sprostā, bet Albertam acīs mirdzēja jautrības dzirksts, kas lika man aizdomāties.

Šis incidents bija mana pirmā saskarsme ar tā saukto lauvu vēderrunāšanu. Daudzi rakstnieki apgalvo, ka lauva spējot rēkt tā, ka skaņa šķiet nākam no diviem vai trim dažādiem virzie­niem vienlaikus. Tas nav tik neiespējami, kā izklausās, jo dau­dzām putnu un kukaiņu sugām piemīt pārsteidzošas vēderru­nātāju spējas. Dažos gadījumos iespējams novērot, ka dzīvnieki līdzās izdod skaņu, kas izklausās plūstam no vairāku pēdu vai pat jardu attāluma. Ja lauvam piemīt šādas spējas, tās, bez šau­bām, ir dzīvniekam ļoti noderīgas - viņš spēj naktī sēt paniku medījumu ganāmpulkā tā, ka tie šausmās skrien tieši virsū medniekam, nevis prom no tā. Spriežot pēc tā rīta pieredzes, šķita gluži skaidrs, ka Albertam tas izdevies - viņš atradās tik­pat tālu no Džo kā no manis, un tomēr mēs abi bijām pārlie­cināti, ka rēciens skan gluži tuvu.

Labu laiku pēc šā piedzīvojuma Alberta īpatnējais rēkšanas paņēmiens sagādāja man vēl vienu, tikpat satraucošu brīdi. Kādu nakti es vēlu atgriezos no svētkiem ciematā un nolēmu saīsināt ceļu, ejot cauri parkam. Ceļš veda garām lauvu būrim, un, ka­mēr es steidzīgi soļoju starp čabošajiem plūškokiem, Alberts pēkšņi ieņurdējās tā, ka es sastingu uz vietas. Bija grūti noteikt, no kurienes nāk skaņa, kaut arī es zināju virzienu, no kura tai neapšaubāmi būtu jāplūst. Skaņai piemita tāds kā zemi tricinošs efekts, tā izklausījās vibrējam uz augšu no manām pēdām. Spriežot pēc skaņas, Alberts varēja atrasties gan būrī, gan ārpus tā. Sajūta nebija patīkama, un tikai godbijīgā attieksme pret da- baszinībām atturēja mani mukt kā zaķim. Izrādīdams zināmu pārdrošību, es piegāju pie režģiem un blenzu iekšā tumsā, taču neko neredzēju, arī mēness man nepalīdzēja. Krūmi bija rāmi un tumši. Virzīdamies gar būra žogu, es zināju, ka mani izseko, gandrīz vai jutu sev pievērstas kāras acis, taču dzeltenbrūnie ķermeņi neradīja nekādu troksni, zem lielajām ķepām neiebrīk- šķējās pat ne sīkākais zariņš, kas liecinātu par zvēru atrašanās vietu. Kad es sāku kāpt kalnup, prom no būra, no turienes atskanēja nicinājuma un izsmiekla pilna sprauslāšana.

Daži cilvēki liedzas ticēt, ka lauva spēj šādi rēkt apzināti. Viņi apgalvo, ka lauva vienīgi pirms rēciena nolaiž galvu tuvu pie zemes, tāpēc rēciens skan neskaidri un nav iespējams no­teikt, no kuras puses tas nāk. Lai atklātu, vai tas tiesa, es visiem spēkiem centos būt tuvumā, kad Alberts ierēcās, tomēr lielus panākumus neguvu. Es bieži staigāju garām būrim un cerēju, ka viņš ierēksies, kamēr varu viņu saskatīt, taču Alberts vien­mēr stūrgalvīgi klusēja. Reizēm, saklausījis Albertu izdodam pirmās skaņas, es aplaimoju parka apmeklētājus, ļaujot vērot, kā kopējs trakā ātrumā metas prom pa taku starp kokiem, it kā izbēdzis zvērs jau mītu viņam uz papēžiem. Taču ik reizi, kad es elsodams nokļuvu pie režģa, Alberts izrādījās vai nu jau beidzis rēkt, vai arī pārdomājis un, divas vai trīs reizes iekrekšķējies, atkal apklusis. Tomēr brīnumainās skaņas, kuras Alberts iz­deva brīžos, kad es spēju sadzirdēt, nevis ieraudzīt, man par to vairāk nekā bagātīgi atlīdzināja.

Likās, ka Alberts dziesmas sākšanai vienmēr izraugās vēlu pēcpusdienu. Viņš iesāka pēkšņi, ar diviem vai trim "aroom" - balss iemēģināšanai, starp katru no tiem ieturēdams ilgu pauzi,

it kā noskaņodamies uz īsto toni. Tad viņš laida vaļā dziesmu

pilnā sparā: "aroom" kļuva arvien rešņāki un dobjāki, pauzes starp tiem saīsinājās, līdz rēcieni saplūda vienā varenā kreščen- do. Rēcieni skanēja cits pēc cita ātrāk un ātrāk, tad atkal palē­ninājās un, tikpat pēkšņi kā sākušies, arī apklusa. Grūti aprak­stīt biedējošās izjūtas brīdī, kad skaņa sasniedz savu zenītu. Bezkaislīgi vērtējot, šī dziesma vairāk par visu atgādina malkas zāģēšanu lielā, skanīgā mucā. Vispirms skan zāģa lēnā šņīkstē- šana, tad tā kļūst straujāka, metālam iegraužoties kokā, tad zāģa vilcieni atkal kļūst lēnāki, tādējādi norādot, ka baļķis gan­drīz pārzāģēts, pēc tam iestājas klusums. Tajā brīdī es vienmēr gaidīju, ka atskanēs būkšķis, bluķim atsitoties pret zemi.

Pēc vairāku nedēļu biedrošanās ar Albertu es secināju, ka viņš nekādā veidā nepakļaujas populārajam viedoklim par to, kādam jābūt lauvam. Viņš bija īgns un lielīgs, un viņam nepie­mita itin nekas no smalkuma. Viņa mazajās, zeltainajās acīs pastāvīgi gailēja apslāpēts niknums, it kā viņš, pat iemeslu ne­zinādams, censtos uzturēt savai sugai raksturīgo nežēlības reputāciju. Viņš vienmēr izskatījās mazliet apjucis, it kā nesa­prastu, vai ir nepieciešams tā izturēties vai nav. Kad vien Al­berts, būdams nelāgā omā, nestaigāja šurpu turpu, viņš nodevās savam "jokam" - pēkšņi lēca virsū bezrūpīgiem garāmgājējiem un guva sardonisku baudu, vērodams izraisīto paniku. Ēdien­reizēs viņš izturējās gaužām peļami, kā jau tiku aprakstījis, un vēlāk, pierijies gan savu, gan negodīgi izkrāpto gaļu, izlaidās garajā zālē un atraugājās. Lai cik ļoti es centos, tomēr nespēju Albertā saskatīt nevienu mīlamu īpašību.

Nodalījuma ziemeļu galā atradās liels, zaļš, samtains aploks, ko ieskāva ozolkoku trausli zaļais krinolīns. Tajā mitinājās ne­apšaubāmi visretākie mūsu gādībā nodotie dzīvnieki - pāris jaunu Dāvida briežu. Vienkārši uzmetot skatienu, tie nepavi­sam neizskatījās tik graciozi kā, piemēram, sarkanie brieži vai dambrieži, kas dzīvoja mazu gabaliņu tālāk. Viņus varētu pat nosaukt par briežu standartiem neatbilstoši neveikliem. Stāvot tie plecu daļā bija kādas četras pēdas augsti, viņiem bija gari, nopietni purni ar īpatnēji ieslīpām mandeļveida acīm. Zem katras acs bija dīvaina atvere - maza rožainas ādas kabatiņa, kas pēc vēlēšanās atvērās un aizvērās, neveda ne uz kurieni un šķietami neveica nekādas derīgas funkcijas. Šo briežu ķermenis bija drukns kā ēzelim, spalva - īpatnējā ozolzīļu brūnumā, uz vēdera balta, un sirdsveida pleķītis uz dibena. Vērojot Dāvida briežus pastaigājamies apkārt pa aploku un pieliekot nedaudz iztēles, var noteikt viņu izcelsmi. Acu forma un slīpums, jokai- nais ķermenis, garie, melnie nagi un briežu dzimtā neparastā garā, pušķainā ēzeļa aste - tas viss kopā vedināja domāt, ka šie brieži izkāpuši no nemākulīgi darinātas ķīniešu gravīras.

Viņu kustības bija neveiklas un bez iznesības, kāda rakstu­rīga briežu dzimtai. Reizēm, kad gāju garām aplokam, brieži satrūkās no manas negaidītās ierašanās un griezās apkārt, lai redzētu mani, kājas plati iepletuši un ausis saslējuši; tad pie­dzērušu ēzeļu gaitā tie panikā metās prom uz sava mitekļa otru galu. Izskatījās, ka briežu kājas ir ļoti stīvas un ķermeņa nedabiskā garuma dēļ dzīvnieks zvalstās no vienas puses uz otru. Salīdzinot šo gaitu ar citu briežu daiļajām kustībām, īpaši izceļas Dāvida briežu līdzība ar ēzeļiem. Vienīgā ķermeņa daļa, kurai piemīt jelkāds briežu dzimtai raksturīgs izskata un kustību daiļums, ir galva un kakls.

Stāsts par šā dīvainā brieža atklāšanu un turpmāko izdzīvo­šanu ir tikpat īpatnējs kā ikviens, kas atrodams dabaszinātņu hronikās. Deviņpadsmitā gadsimta vidū franču misionārs tēvs Dāvids darbojās Ķīnā un ceļoja pa šo valsti, un viņam, kā dau­dziem baznīcas pārstāvjiem tajā laikā, piemita dziļa interese par dabaszinātnēm. Tā vien šķiet, ka tēva Dāvida iegūto unikālo da­bas paraugu skaits bija krietni lielāks par viņa misijas laikā atgriezto dvēseļu skaitu. Patiesībā tieši viņš pirmais parādīja pa­saulei tagad tik slaveno milzu pandu. Uzturēdamies Pekinā, mi­sionārs sadzirdēja baumas, ka imperatora pils karaliskajos dārzos mitinoties briežu bars - tika teikts, ka tādi brieži nav sa­stopami nekur citur Ķīnā. Dabiski, ka tēvu Dāvidu tas ieintere­sēja, taču grūtības sagādāja piekļūšana dzīvniekiem, lai tos ap­skatītu. Brieži mitinājās ar mūra sienu apjoztā dārzā, ko rūpīgi apsargāja tatāri. Tajā laikā, protams, pret ārzemniekiem Ķīnā neizturējās ar cieņu, tāpēc tēvam Dāvidam vajadzēja rīkoties ļoti piesardzīgi. Fakts, ka šis vīrs bija gatavs uzņemties risku, kas ne­šaubīgi varētu draudēt viņam ar ieslodzījumu vai pat nāvi, tikai pierāda viņa dziļo mīlestību pret dabaszinātnēm. Tēvs Dāvids sāka ar to, ka piekukuļoja pie karalisko dārzu vārtiem tobrīd dežūrējošo tatāru kareivi, lai tas atļautu viņam uzkāpt uz mūra un aplūkot dārzu. No šīs izdevīgās pozīcijas tēvs Dāvids beidzot ieraudzīja briežu baru ganāmies starp kokiem. Tas droši vien viņam bija ļoti satraucošs brīdis - skatīties uz briežu baru, kas ganās kādu simt jardu attālumā, un aptvert, ka redz ne tikai jau­nas sugas pārstāvjus, bet arī ļoti neparastus dzīvniekus.

Viņš tūlīt pat uzrakstīja vēstuli uz Parīzi profesoram Milnam- Edvardsam no Dabas muzeja, aprakstīdams savu atklājumu:

Trīs jūdzes uz dienvidiem no Pekinas atrodas milzīgais Im­peratora parks-kādas trīsdesmit sešas jūdzes apkārtmērā. Tieši šeit kopš neatminamiem laikiem mituši brieži un antilopes.

Neviens eiropietis nespēj iekļūt parkā, bet šajā pavasarī man no mūra sētas palaimējās diezgan lielā attālumā saskatīt vairāk ne­kā simt dzīvnieku lielu ganāmpulku. Man tie atgādināja aļņus. Diemžēl tajā laikā tiem nebija ragu; manis redzētajam dzīv­niekam raksturīga gara aste, kas pārsteidza, jo likās tikpat gara kā ēzeļa aste; šāda īpašība nepiemīt nevienam man zināmajam briedim. Dzīvnieks arī ir mazāks par Ziemeļu alni. Esmu nesek­mīgi centies iegūt šā īpatņa ādu. Gluži neiespējami iegūt kaut vienu eksemplāru, un franču diplomātiskā misija nav spējīga sagādāt šo dīvaino dzīvnieku, lai gan tai bijušas neoficiālas sa­runas ar Ķīnas valdību. Par laimi, es pazīstu dažus tatāru ka­reivjus, kas grasās apsargāt šo parku, un esmu pārliecināts, ka ar kukuļošanu man izdosies iegūt pāris ādas, kuras es steidzīgi nogādāšu jums. Ķīnieši šo dzīvnieku sauca par Mi-Lou, kas no­zīmē "radījums ar četrām īpatnībām", jo šis dzīvnieks, kā vie­tējie saka, līdzinās briedim ar saviem ragiem, govij - ar nagiem, kamielim - ar kaklu un mūlim vai pat ēzelim - ar asti.

Tēvs Dāvids tad bija stingri apņēmies iegūt īpatņus, bet to nebija viegli izdarīt. Viņš zināja, ka par tādu darbību draud nāvessods, tomēr tatāru zaldāti reizēm notiesāja kādu slepus nomedītu briedi, tāpēc ar devīgu kukuļu palīdzību viņam lai­mējās sargus pierunāt, lai tie pietaupa turpmāko apēsto briežu ādas un galvaskausus. Tas drīz vien tika izdarīts, un tēvs Dā­vids nosūtīja ādas un kaulus uz Dabaszinātņu muzeju Parīzē, kur tika atzīts, ka šī tik tiešām ir zinātnei nepazīstama suga. Lai no­vērtētu tēva Dāvida milzīgo ieguldījumu austrumu dabaszinībās, šos dzīvniekus viņam par godu nosauca par Elaphurus da- vidianus.

Gluži dabiski, ka Eiropas zoodārzi un privātie kolekcionāri vē­lējās iegūt sev šos retos briežus, un patiesi - ja kādu briedi iespē­jams saukt par reti sastopamu, tad Dāvida briedis šo nosaukumu saukumu pelnījis, jo vienīgais zināmais ganāmpulks dzīvoja Imperatora pils dārzos, un joprojām pastāvēja pamatotas šaubas par brieža sākotnējo izcelšanos. Gandrīz varētu iedomāties, ka suga radusies imperatora vasaras pils pagalmos. Tomēr Ķīnas varas iestādes nepavisam nebija sajūsmā par savu nacionālo ba­gātību eksportēšanu, taču visbeidzot, pēc ilgām sarunām, vai­rāki briežu pāri tika nosūtīti uz dažādiem Eiropas zoodārziem un viens pāris nokļuva toreizējā Bedfordas hercoga neparastajā privātajā zvērnīcā Voburnā.

Drīz vien pēc tam Jandzi upe izgāja no krastiem, un plūdi vairākās vietās sagrāva mūri ap Imperatora pils dārziem. Lie­lākā daļa briežu izbēga apkārtējos laukos, kur tos, protams, nokāva izbadējušies zemnieki. Maza saujiņa briežu saglabājās dārzā, taču tā vien likās, ka Dāvida briežus vajā ļauns liktenis, jo tūlīt sekoja Bokseru dumpis [7] un šajā laikā tatāru kareivji iz­mantoja gadījumu, lai apēstu atlikušos briežus. Tātad nu suga savā izcelšanās vietā bija izmirusi, un visā pasaulē Dāvida briežu populācija sastāvēja tikai no Eiropā izkaisītajiem dzīvniekiem.

Bedfordas hercogs, viens no pirmajiem un visinteliģentāka­jiem dabas aizsardzības piekritējiem, nolēma, ka sugas glāb­šanas nolūkā viņam jāpievieno citi dzīvnieki savam niecīgajam ganāmpulkam Voburnā, tāpēc viņš uzsāka sarunas ar zoodār­ziem, kuros dzīvoja Dāvida brieži, un visbeidzot pamanījās iz­veidot astoņpadsmit dzīvnieku lielu ganāmpulku. Tie arī bija visi brieži, kas pasaulē atlikuši. Dzīvojot Voburnā ideālos ap­stākļos, briežu skaits pamazām pieauga, un tajā laikā, kad es strādāju Vipsneidā, Voburnas ganāmpulkā bija jau gandrīz piecsimt briežu. Hercogs saprata, ka nu pienācis laiks briežus sadalīt, jo turēt visus dzīvos sugas pārstāvjus vienā vietā bija ārkārtīgi riskanti. Piemēram, mutes un nagu sērgas uzliesmo­jums spētu Dāvida briežus ļoti sekmīgi iznīcināt. Tādējādi her­cogs iesāka darbu, piešķirdams pāri Vipsneidai, lai tur veidotu pavairošanas bara kodolu.

Tajā laikā, kad es strādāju lāču nodalījumā, pienāca ziņa, ka hercogs grasās piešķirt vairākiem zoodārziem briežu pārus, kā arī dāvināt vēl vienu pāri Vipsneidai. Mums tika uzticēts uzde­vums saņemt briedēnus, tikko tie būs Voburnā piedzimuši, un barot ar pudelīti, kamēr mazie būs pietiekami lieli, lai tos va­rētu pārvest uz jaunajām mājām. Šī diezgan darbietilpīgā me­tode tika izvēlēta briežu ārkārtīgās nervozitātes dēļ. Ja brieži sabijās - un tiem piemita nosliece uz nervozitāti vairāk nekā praktiski jebkuram citam dzīvniekam, kādu esmu pazinis -, tie pavisam viegli varēja izdarīt kādu neticamu muļķību, piemē­ram, bez apstājas triekties mūra sienā, cenšoties izlauzties tai cauri. Pastāvēja uzskats, ka briedēni, kurus būsim barojuši ar pudelīti, vismaz būs pieraduši pie cilvēkiem, tāpēc iespējams, ka neparasti skati un skaņas viņus neiedzīs tādā panikā kā tad, ja tie būtu noķerti jau puspieauguši.

Kad uzzināju, ka man un vēl vienam puisim Bilam pienākas kļūt par Fila Beitsa palīgiem briežu barošanā, jutos ārkārtīgi aplaimots. Mazuļus bija paredzēts turēt divos lielos staļļos, un, tā kā tos vajadzēja barot gan naktī, gan ļoti agri no rīta, bija no­lemts, ka mēs ar Bilu pēc kārtas gulēsim mazā nojumē mežā netālu no staļļiem, lai būtu pa rokai Filam gan nakti, gan dienu. Pienāca lielā diena, un mēs kravas mašīnā devāmies uz Voburnu.

Voburnas teritorijas parks bija viens no skaistākajiem, kādu jebkad tiku redzējis. Tas, protams, bija tajos laikos, pirms ka­ruseļi un idiotisku skatītāju milzīgie bari pārvērta šo vietu par tādu kā trīsarēnu cirku. Masīvie, glītos attālumos sastādītie koki, nolaidenie zaļie lauki un tajos rāmi klaiņājošie briežu ga­nāmpulki veidoja neaizmirstamu ainavu - vienu no tām, kas liktu Edvīnam Landsīram izplūst vilšanās asarās. Pamatīgi iz­trūcinātie mazuļi ar plati ieplestām acīm bija ietupināti katrs savā maisā, tikai galvas rēgojās laukā. Tas bija darīts piesardzī­bas nolūkos, lai, kravas mašīnā braukdami, tie nevarētu piecel­ties vai mēģināt bēgt un tādējādi salauzt kājas. Mēs viņus no­guldījām uz biezas salmu kārtas un arī apkārt kā spilvenus salikām salmu ķīpas. Tad mēs ar Bilu ieņēmām savas vietas kravas kastē līdzās mazo galviņu mežam, un mašīna lēnām uzsāka braucienu atpakaļ uz Vipsneidu, nepārsniedzot trīsdes­mit jūdžu ātrumu stundā; mēs pa to laiku uzmanīgi vērojām, kādu iespaidu brauciens atstāj uz mazuļiem. Kad mašīna uz­sāka braukt, viens vai divi no briedēniem sāka spārdīties un centās pieslieties kājās, tomēr drīz nomierinājās, un, kad sa­sniedzām Vipsneidu, vairāki bija aizmiguši, saglabājot sejā profesionālu ceļotāju garlaikoto izteiksmi.

Mēs aiznesām briedēnus uz staļļiem un pārgriezām maisus; mazuļi jaunu briežu neticami grīļīgajām un aizkustinošajām kustībām kā piedzērušies uztrausās kājās un tenterēja pa stalli. Tikai tajā mirklī viņi, likās, aptvēra, ka kaut kā būtiska trūkst, tāpēc sāka skraidīt pa apli un blēt kā kazas, izgrūzdami apbrī­nojami garus un aizsmakušus blējienus. Mēs ar Bilu steidzīgi izslaucām kazu ganāmpulku, kas bija rūpīgi sagādāts pirms briedēnu ierašanās, ielējām silto, putaino pienu pudelēs, pie­vienojām nepieciešamos vitamīnus un mencu aknu eļļu un tad ar katram mazulim paredzētajām pudelītēm rokās iegājām stallī. Dāvida brieži bērnībā ir tieši tikpat dumji kā jebkuras citas dzīvas radības mazuļi, un tā vien likās, ka tajā pirmajā ba­rošanas reizē es, Bils un Fils dabūjām vairāk kazu piena aiz bikšu atlokiem, kabatās un tieši acīs un ausīs, nekā mazuļi iz­dzēra. Viņi ļoti drīz aptvēra, ka jāsūc pupiņš, lai dabūtu pienu, taču saikne starp briedēnu mutēm un smadzenēm bija gaužām vāja, un mums vajadzēja pastāvīgi būt trauksmes gatavībā, jo mazuļi valstīja pupiņu pa muti, kamēr tā gals rēgojās ārā pa lūpu kaktiņu, tad sakoda pupiņu starp zobiem un tādējādi ie­šļāca piena strūklu tieši barotājam acīs. Tomēr divu dienu laikā briedēni šo mākslu apguva un secināja, ka es, Fils un Bils ko­pumā veidojam mātes tēlu. Briedēnu pavisam bija astoņi, tā­pēc mēs tos sadalījām un izvietojām pa četriem katrā stallī, to­mēr, mazuļiem augot, ar tiem kļuva aizvien grūtāk tikt galā, jo barošanas reizēs tie kļuva nevaldāmi - barotājus ieraudzījuši, viņi padarīja mūs kurlus ar savu spalgo blēšanu un, tiklīdz durvis bija vaļā, metās virsū kā vesela briežu kaskāde. Vairākas reizes gan Bilu, gan mani jaunuļi notrieca zemē, un tad mums nācās labi ātri velties prom, jo briedēni bradāja pa mums bez mazākās izšķirības, turklāt viņu ļoti garie nagi bija ārkārtīgi asi.

Laikam gan tieši tajā laikā es pēkšņi pilnā mērā aptvēru jēdziena "rets dzīvnieks" īsto nozīmi. Līdz tam, kad dzirdēju cilvēkus runājam par reti sastopamiem dzīvniekiem, es vien­kārši spriedu, ka tas nozīmē - šie dzīvnieki ir reti sastopami muzeju kolekcijās vai zoodārzos, bet līdz manai apziņai nekad nebija nonācis šo reto dzīvnieku patiesais skaits. Droši vien tas tādēļ, ka cilvēkiem bija tendence uzsvērt dzīvnieku retumu kā īpatnēju pagodinājumu, it kā tas būtu kas tāds, ar ko dzīvniekiem pienāktos lepoties. Bet līdz ar Dāvida briežu ierašanos un strā­dāšanu to tiešā tuvumā es pēkšņi sapratu, ka daudzi dzīvnieki ir reti gluži citā šā vārda nozīmē, nekā biju to vienmēr izpratis. Es sāku pētīt šo jautājumu un rezultātus apkopoju pamatīgi biezā mapē. Tolaik es to vēl nezināju, taču šādā veidā biju sa­gatavojis visai nedrošu, amatierisku "Sarkanās grāmatas" versiju, ko tagad publicējusi Starptautiskā dabas aizsardzības savienība. Paša pētījumu rezultāti mani šausmināja, piemē­ram, tādi skaitļi kā "atlikušo Indijas degunradžu skaits - 250; Sumatras degunradžu -150; Borneo degunradžu - 20; neli­dojošo griežu - 72 pāri; iespējamais Arābijas gazeļu skaits pēc to izšaušanas ar ložmetējiem - 30". Tā vien likās, ka šim sarak­stam nav gala. Toreiz es arī aptvēru, kādam jābūt zoodārzu pa­tiesajam uzdevumam: cenšoties aizsargāt dzīvniekus savvaļas apstākļos, vienlaikus neapšaubāmi nepieciešams veidot pavai­rošanas grupas nebrīvē, turklāt iespējami plašākos apmēros visā pasaulē. Toreiz es stingri apņēmos: ja man kādreiz pie­derēs pašam savs zoodārzs, tā galvenā funkcija būs tieši tāda - darboties kā šo vajāto dzīvnieku rezervātam un patvērumam.

Kad pienāca mana kārta aprūpēt briežus, es daudz domāju par šīm problēmām. Pusnaktī, vērodams, kā briedēni, liela­jām, valgajām acīm mirdzot vējlukturu gaismā, bakstīja pude­lītes un kāri sūca silto pienu, es spriedu, ka, pēc visiem stan­dartiem, šiem dzīvniekiem ir tieši tādas pašas tiesības dzīvot kā man. Es nežēlojos par celšanos piecos no rīta, lai sagatavotu tiem pudelītes. Pirmajos blāvajos saules staros ozoli izskatījās zaļganzeltaini kā kvezala aste; lapas klāja rasa kā tīmekļa kārta, un, kamēr soļoju uz briežu staļļiem, visapkārt skanēja putnu dziesmas kā milzīgs pateicības dievkalpojuma koris zaļā kated­rālē. Tad es atvēru durvis un mani notrieca no kājām mīlošie aizbilstamie; tie trinās apkārt un blēja, sparīgi laizīdami ar garajām, miklajām, siltajām mēlēm. Kaut arī mani joprojām māca izmisums par daudzo dzīvnieku sugu riskanto stāvokli pasaulē, es vismaz jutu, ka daru kaut ko konkrētu, palīdzē­dams retajiem Dāvida briežiem, lai arī cik bezgala niecīgs bija mans sniegums.