9 Pakārtais vīrs

Tomasu pamodināja no sapņa durvju aizciršanās troksnis. Tas nodrebināja visu māju kā maza zemestrīce, satricināja sveces liesmu un biķeri uz mazā galdiņa blakus gultai. Pēc tam atskanēja spēcīga, paš­apzinīga vīrieša balss, kas liecināja, ka tās īpašnieks ir pasaulīgs un skarbs cilvēks. Šo balsi Tomass jau iepriekš bija dzirdējis un nekad to neaizmirsīs. Tas bija Džeikobs Kreins.

No virtuves nāca apslāpētas sarunas skaņas. Kreins klusināti sarunājās ar Rūbenu un Izabellu. Tomass pie­cēlās no gultas un piespieda ausi pie grīdas, cenzdamies saklausīt teikto. Keita joprojām gulēja un neko nema­nīja. Taču, lai kā viņš pūlējās, neko no runātā nevarēja saprast. Zēns uztvēra tikai atsevišķus vārdus: šonakt… līcis… pakārts…

Tieši pēdējais no šiem vārdiem īpaši piesaistīja zēna uzmanību. Kad viņš vēl bija mazs, viņu reiz paņēma līdzi noskatīties, kā tiek pakārts Čārlzs Meihjū. Tas bija lielceļa laupītājs, ko zemessardze bija notvērusi pēc laupīšanas Jorkā. Visa pilsēta bija devusies uz piestātni, lai redzētu pašdarinātās karātavas un nāvei nolemto vīru. Tomass atminējās, ka toreiz bija gaišs jūnija rīts, sildīja saule un gaisā virmoja zivju un žāvējamo tīklu aromāts.

Meihjū kliedzošu atveda no muitas ēkas, un viņa rokas bija cieši sasietas uz muguras. Vīru uzvilka uz karātavām un pārvilka pāri galvai cilpu. No viņa izmisī­gajiem bļāvieniem un pretošanās varēja spriest, cik ļoti viņš negrib mirt. Tomasu izstūma pūlim pašā priekšā. Jauns bundzinieks sāka sist bungas. Pūlis klusēja. Mei­hjū kliedza un raudāja, un izbļāva lāstus bendem un miertiesnesim. Tomass mēģināja iespiesties atpakaļ pūlī, bet tas bija tikpat kā pāršķelt cilvēku sienu. Ar katru bungu sitienu zēns gaidīja, kad laupītājs tiks nogrūsts no karātavu paaugstinājuma nāvē. Šķita, ka šis brīdis ilgst bezgalīgi. Bungu rīboņa nomāca jūras krākšanu. Meihjū uzkliedza pūlim:

Tās nebūs beigas. Es atgriezīšos un vajāšu jūs visus. Tad viņš uzmeta skatienu miertiesnesim. Un tu… pirms vēl nodziedās gailis… tu būsi miris.

Priesteris uzkliedza notiesātajam, lai tas pirms nāves nožēlo grēkus, bet Meihjū vēl nepaspēja sākt runāt, kad bija jau nogrūsts no paaugstinājuma. Ķermeņa strau­jais kritiens un mezgla savilkšanās lika pūlim noelsties. Šķita, it kā jūra būtu triekusi pret sienu vilni un gaisā pašķīdušas šļakatas. Pūlis atlēca atpakaļ un apklusa, bet pēc mirkļa sāka mežonīgi aurot.

Kamēr no noziedznieka ķermeņa pazuda pēdējās dzī­vības paliekas, tas raustījās un lēkāja. Dažas sievietes sita viņam pa kājām ar garām nūjām, un bērni apmē­tāja vēl silto ķermeni ar akmeņiem. Tomass stāvēja un klusēja. Viņš skatījās uz vīrieša ķermeni un brīnījās, kur pazudusi dzīvība. Kas gan tā par pasauli, kurā vienā mirklī visu enerģiju pašu dzīves substanci var nodzēst kā sveci? Tomass nodomāja: cik nežēlīgs ir Dievs, kurš piešķir cilvēkam dzīvi lai cik grūtu un tad vienā acumirklī to atņem, nolemjot viņu nebūtībai.

Zēnu no domām izrāva Keita, kas bija piecēlusies no gultas. Meitene iespēra viņam, savilka uzacis un savie­bās. Tomass pielika pirkstu pie lūpām un nočukstēja: -Kuš!

Viņš pameta skatienu uz grīdu, dodot zīmi, ka cenšas noklausīties sarunu, kas norisinās lejas stāvā. Saruna turpinājās. Tajā iesaistījās pat Bīlda un Efrigs. Keita dzir­dēja Rūbenu pieminam viņas vārdu. Dzirnavnieka zemā, samtainā balss bija dzirdama pāri visām citām. Šajā brīdī Tomass izdzirda uz kāpnēm nobūkšķam soļus. Durvis atsprāga vaļā, un istabā iebrāzās Bīlda. Viņš paklupa pret abiem ķermeņiem, kas gulēja uz grīdas starp gultām.

Bīlda sāka smieties savā īpašajā veidā. Tie bija tādi smiekli, kas sākas vēderā un tad ceļas augšup, līdz izplūst pa muti kā vulkāna izvirdums. Saviem gadiem viņš bija liels bērns ar tik lielām rokām kā pieaugušam vīrietim. Bīlda piecēlās kājās un, joprojām smiedamies, satvēra Keitu un Tomasu un pacēla no grīdas.

Mans tēvs lejā vēlas ar jums runāt, zēns teica. Mums ir ciemiņš. Viņš grib jūs redzēt. Viņam ir ziņas par jūsu draugu.

Abi saprata, ka zēns runā par Rafu. Gulēdami viņi bija aizmirsuši par savu draugu. Tagad strauji atgriezās atmiņas par iepriekšējās nakts notikumiem. Tomass palūkojās uz logu. Uzgleznotā koka ietvarā vīdēja melna tumsa. Bija nakts. Viņš juta, ka miera un drošības laiks tuvojas beigām, līdzīgi kā cilvēkam, kurš jūrā izsviests uz klints un kuram tuvojas paisuma vilnis. Zēns zināja, ka viņiem abiem ir jāpamet Bubuļu dzirnavu drošais patvērums, lai stātos pretī Demjurelam.

Bērni negribīgi sekoja Bīldam lejup pa kāpnēm.

Virtuvē mirgoja skaista dzintarkrāsas gaisma. Tā nāca no vairākiem lieliem svečturiem, kas greznoja kamīna malu un loga dzegu. Tomass bažīgi pameta ska­tienu visapkārt. Telpā atradās Rūbens, Izabella, dvīņi un… Džeikobs Kreins.

Kreins sēdēja vistuvāk ugunij, tērpies melnā no gal­vas līdz dubļiem notraipītajiem zābakiem. Viņš paliecās uz priekšu un ar savām šaurajām acīm caururbjošu skatienu nopētīja Tomasu un Keitu. Zēns juta kaklā sakāpjam kamolu baiļu kāksli, kas traucēja norīt siekalas. Viņš zināja, ka Kreins nav tas cilvēks, kurš ielaidīsies sarunās bez būtiska iemesla. Tagad Kreins bija te, viņu priekšā, un, sēdēdams uz ozolkoka krēsla, uzlūkoja viņus kā liels, melns, draudīgs krauklis, kas gatavojas mesties virsū laupījumam un to saplosīt.

Tomass pamāja Kreinam ar galvu, bet Keita centās paslēpties viņa ēnā. Kreins ierunājās pirmais:

Apsēdieties! Man ir ziņas par jūsu draugu, kurš ir nonācis lielās nepatikšanās. Kreins uzsvēra katru vārdu. Izabella piecēlās un atvilka no galda divus krēs­lus Tomasam un Keitai. Bērni apsēdās ar seju pret Kreinu un kamīnu, kurā mirgoja spožas dzirksteles. Tomass pievērsa skatienu sarkanajām liesmām, acīm tverdams katru gaismas drusku.

- Jūs abi gribat nest, ko nevarat celt, un jūsu draugs ir tikpat kā miris. Kreins saberzēja sasprēgājušās plaukstas. Tas, ko jūs uzsākāt pagājušajā naktī, varēja mani padarīt par ļoti nabadzīgu cilvēku.

- Mēs nedarījām neko citu, kā tikai mēģinājām iekļūt…

Kreins ātri pārtrauca Tomasu: Jūs tikai skraidījāt pa tuneli, kurā man glabājas piecdesmit mucas ar bren­diju un divdesmit četras kastes ar tēju visas tikko kā no kuģa un pārdodamas par labu cenu. Vīrieša balss kļuva arvien skaļāka. Demjurels nezināja, ka tās tur atrodas, pirms nebija devies meklēt tevi un tavu draugu. Jūsu dēļ man nepaveicās. Divsimt mārciņu par mantu uzglabāšanu tā ir liela nauda. Viņš uzmeta Tomasam skatienu. Keita juta acīs sariešamies asaras, un, iedomājoties, ko Kreins varētu ar viņiem izdarīt, sirds sāka sisties straujāk.

Kreina vājā seja raustījās dusmās. Šķita, it kā katrs muskulītis tajā kustētos pats no sevis. Viņš berzēja rokas arvien stiprāk, it kā ar smilšpapīru rīvētu koku. Nu, kā tad būs, Tomas? Kā tu man to atmaksāsi?

- Kas ir ar mūsu draugu? Vai viņš ir dzīvs? Tomass norija kamolu kaklā.

- Jūsu draugs ir tikpat kā miris. Demjurels pats man šorīt pateica. Viņš padarījis to par savu vergu, iededzi­not plecā burtu D. Tagad puisis raks alauna slānekli, līdz kritīs no pārpūles, vai atradīs galu karātavās.

Tomass pavēra muti, lai atbildētu, bet iejaucās Rūbens. Šī balss viesa miera izjūtu.

- Kreina kungam ir kāds plāns. Mēs viņam izstāstī­jām visu, ko par jums zinām, un viņš vēlas palīdzēt. -

Rūbens apklusa un paskatījās uz abiem. Tas varētu izglābt dzīvību Rafam un arī jums.

- Kas jums izstāstīja par Rafu? Mēs netikām piemi­nējuši viņa vārdu. Tomass uzmeta skatienu Keitai.

- Es pateicu Izabellai, meitene atteica. Man vaja­dzēja kādam to izstāstīt. Tie radījumi mani bija tā nobiedējuši. Keita sāka raudāt un slaucīja asaras kleitas piedurknē. Izabella aplika roku viņai ap pleciem un pievilka meiteni sev klāt.

- Mani nebiedē Demjurela burvestības, Kreins turpināja nicinošā balsī. Lai arī viņam kalpotu visi elles izdzimumi, tas nestāsies ceļā manam brendi­jam. Un, ja mani mēģinās apturēt vai pats nelabais, paskatīsimies, ko tas teiks par svina lodi un mačetes cirtienu. Viņš iesmējās. Man ir divdesmit vīru un līcī noenkurots ātrs kuģis. No jums es vēlos vien to, lai jūs būtu Demjurelam par ēsmu; tad es dabūšu rokā Rafu un to, ko viņš meklē. Gribu atgūt savu brendiju bez nodokļu maksāšanas un daļu no naudas, ko esmu samaksājis tam vecajam sunim pēdējo desmit gadu laikā.

- Neuzticies viņam, Tomas! Mans tēvs apgalvo, ka viņš ir zaglis un slepkava. Keita metās Kreinam virsū kā kaķene, kas grasās izlaist nagus. Izabella saturēja viņu no mugurpuses, bet meitene spārdījās un pretojās. Kreins nepakustējās un pat nesarāvās.

Viņš mierīgi ierunājās: Tavs tēvs, Keita Kolgena, ir tikpat rūdīts vīrs kā es. Viņš ir palīdzējis man ievest tik daudz kontrabandas brendija un tējas, ka ar to varētu piekraut visu Vitbijas ostu. Viņš ir izvilcis man no kabatas vairāk naudas, nekā tu spēj iedomāties, un tas kopš tavas mātes nāves ir palīdzējis viņam tevi pabarot un apģērbt.

- Melis. Melis! Mans tēvs ir muitas darbinieks. Viņš kalpo karalim. Viņš ķer kontrabandistus, Keita klie­dza. Viņš nekad nesadarbotos ar tādu zagli un slep­kavu, kāds esi tu. Viņš ir godīgs cilvēks, bet tev šo vārdu nekad nesaprast.

Kreins noklausījās viņas klaigāšanā pilnīgi bezkais­līgi. Viņš paskatījās uz Rūbenu un ar galvu pamāja uz ārdurvju pusi. Rūbens piecēlās no krēsla un piegāja pie durvīm. Viņš tās plaši atvēra. Istabā ieplūda aukstais nakts gaiss. Sveču gaisma caurvējā noplīvoja un kļuva blāvāka; šķita, it kā tumsa, kas valdīja ārā, paņemtu no istabas visu gaismu un iesūktu to sevī.

Rūbens klusu uzrunāja kādu, kas stāvēja ēnā. Keita ieraudzīja vāji apgaismota vīrieša ēnu. Viņš pienāca tuvāk durvīm. Meitene pamanīja, ka vīrietis ir ģērbies netīrā, brūnā ūdensnecaurlaidīga auduma tērpā un ar trānu ieziestā cepurē, kas dzintarkrāsas gaismā spī­dēja. Vīrs pieliecās, lai tiktu iekšā pa mazajām durti­ņām, un ienāca mājā. Viņš apstājās pie durvīm, un no mēteļa tam pilēja lietusūdens. Vīrietis noņēma cepuri un pacēla skatienu. Pārsteigumā Keita nodrebēja, jo ieskatījās acīs savam tēvam.

- Šķiet, man nevajag jūs abus iepazīstināt, vai ne? Keita Kolgena, ceru, ka tu pazīsti savu tēvu pat šādā gaismā. Nāciet iekšā, Kolgena kungs, un apsēdieties… Nešaubos, ka viņa gribēs iecirst jums pliķi vai iespert par to, ka esat visus šos gadus viņu mānījis. Domāju, ka nu jau viņa ir pietiekami liela, lai uzzinātu visu patie­sību pārjums un mani.

Keita neticīgi skatījās uz tēvu. Viņa tvēra gaisu pil­niem malkiem, cenzdamās aizturēt asaras, un plaukstas sažņaudza dūrēs.

- Viņš tevi pazīst, viņš zina tavu vārdu! meitene kliedza uz tēvu. Tu man stāstīji, ka viņš ir zaglis un ka tu gribētu viņu redzēt mirušu.

- Kā tu domā, par ko es visus šos gadus tevi baroju? Tā nebija nauda, kas nāca no Muitas nama. Ja es nesa­darbotos ar Džeikobu, mēs jau sen būtu uz ielas.

- Ja tu to neizlietotu dzeršanai, mums būtu pieticis, ko ēst, arī bez meliem, krāpšanas un zagšanas, tēvs.

- Ja nebūtu nomiris tavs brālis un pēc tam māte, es nekad nebūtu sācis dzert un nodarboties ar kon­trabandu. Bet pagātni mēs neviens nevaram mainīt, Keita. Un, spriežot pēc tā, ko es dzirdēju, tu pati esi lielā ķezā. Nepaies ilgs laiks, līdz Demjurels uzzinās no tava drauga, kas bija kopā ar viņu, un tad jūs abus gaida cilpa. Es nevēlos redzēt savu bērnu zvārstāmies karātavās Bīkonhilā.

Tēvs piegāja pie Keitas un pastiepa pretī abas rokas. Nekad agrāk viņš tā nebija darījis. Meitene ievēroja, ka tēva rokas dreb. Viņš pūlējās meitai uzsmaidīt. Tas sanāca visai neveikli; šim cilvēkam smaidīšana nepa­devās dabiski. Bija pagājuši daudzi gadi, kopš viņam pēdējoreiz bija gribējies kādam uzsmaidīt. Vienīgās jūtu izpausmes, kam viņš spēja saņemties, bija saraukta piere un asi vārdi. Un vēl asaras, ko viņš spēja izspiest no savas ar džinu piesātinātās dvēseles katru reizi, kad iegrima dzēruma melanholijā un raudāja par zaudēto sievu.

Tagad viņš izrunāja maigus vārdus: Es mīlu tevi, Keita.

-Ja tu mani mīlētu, tu nekad nebūtu man melo­jis, viņa jūtu uzplūdus pārtrauca Keitas skarbie vārdi. Viņai gribējās pieskriet pie tēva un apskaut viņu, lai viss atkal būtu labi. Taču meitene juta, ka dusmas viņu sastindzina. Viņa iekoda lūpā, cerot, ka sāpes remdēs aizvainojumu.

- Visi melo, Keita. Tas pieder pie dzīves. Ar patie­sību tu nebūtu tikusi galā. Dalīties noslēpumā ar bērnu un lūgt, lai viņš to glabā, ir tas pats, kas censties ziemā uzturēt pie dzīvības tauriņu.

- Bet tev nebija man jāmelo. Es esmu tava meita un būtu varējusi tev palīdzēt. Taču tu tikai dzēri džinu un, kad devies uz darbu, patiesībā palīdzēji Džeikobam Kreinam.

Kreins piecēlās un piegāja pie Keitas. Sī bija pirmā reize, kad meitene redzēja viņu tuvumā. Kreins bija garš un tievs. Zem melnās žaketes ar sudraba pogām vīdēja balta apkaklīte. Gaišie mati krita uz pieres. Uz labā vaiga Kreinam bija gara, tikko aizdzijusi rēta.

- Šonakt nav īstā reize, lai mēs karotu savā starpā vai celtu gaismā pagātni. Viņš paskatījās uz Keitu un Tomasu un uzlika abiem uz pleca savas spēcīgās rokas. Jums par daudz ko nāksies atbildēt; taču, pirms vēl uzlēks saule, ir iespējams visu vērst par labu. Kreins uz brīdi apklusa un skatījās uz abiem bērniem. Jo pēc saullēkta mēs visi varam būt miruši.

Загрузка...