Ēnu pavēlnieks

15 Brīnums

Bija divas stundas pirms rītausmas, bet jaunumi par iepriekšējās nakts notikumiem kā nevadāma uguns jau izplatījās strādnieku mājiņās un alauna rak­tuvēs.

Stāsts par brīnumiem tika vēl un vēlreiz atkārtots un ceļoja no vīrieša uz sievieti, no mājas uz māju. Par to runāja alus brūvētavās un raktuvēs. Cilvēki stā­vēja un apsprieda baumas, kā kurlmēmais zēns sācis dzirdēt un runāt. Lendesas kundze nebeidza stāstīt par notikušo brīnumu katram, ko satika, rādīdama zēnu kā trofeju un lepni stāstīdama visiem, cik jauks puisis ir viņas dēls. Viņa bija nomazgājusi no sejas balto pūdera kārtu un skaistumpumpu, saķemmējusi matus un rīta gaismā izskatījās pēc citas sievietes. Pie brokastīm viņa nedzēra džinu un nepīpēja pīpi. Viņa pat mēģināja noberzt no zobiem brūnos plankumus. Lendesas kundzei austošā diena bija kā jaunas dzīves sākums, tādas dzīves, kurā viņa bija kopā ar savu pui­sēnu.

- Varat saukt mani par stulbu, viņa čerkstošā balsī stāstīja kādai meitenei, kura stāvēja pie mājas blakus patversmei, bet es jūtos desmit gadus jaunāka.

Runādama viņa sēca, skaņas veidojās krūtīs kā nepa­reizas harmonikas motīvi.

- Kopš tas melnais puisis izārstēja manu Džonu, es nevaru vien beigt smaidīt. Tev vajadzētu ar to puisi tikties, viņš ir īsts džentlmenis, mazs eņģelis. Tas, ko viņš runā, liek justies iekšēji tīram.

Sieviete pacēla skatienu uz mācītājmuižu. Debe­sīs dzisa mēness gaisma un kā augsti kalni pulcējās tumši violeti vētras mākoņi. Mācītājmuižas priekšpusi izgaismoja spoža gaisma, kas plūda no apvāršņa puses. Katra no daudzajām stikla rūtīm atspoguļoja sarkanu un oranžu mirdzumu. Likās, ka šī gaisma izaicinoši stājas pretī gaidāmajai vētrai. Tā sniedzās līdz augsta­jam tornim, kas slējās debesīs kā Bābeles tornis.

Lendesas kundze noslaucīja rokas priekšautā un atkal uzrunāja meiteni:

- Nezinu, ko Demjurelam vajag no tā puiša; es tikai ceru, ka viņš nenodarīs tam neko ļaunu. Pārāk daudz bērnu ir uzkāpuši tur augšā uz neatgriešanos. Viņa noraudzījās uz tuvojošos vētru. Es neticu pasaciņai, ka viņi visi aizsūtīti jūrā vai uz Londonu darbā. Dem­jurels ir kaut ko tiem nodarījis. Es lūdzu Dievu, lai to puisi vēlreiz redzētu.

Sieviete iegāja mājā un aši aizcirta durvis, jo no mel­najām debesīm sāka krist pirmās lietus lāses.

Rafa un trīs vīri paslēpās no lietus zem lielas īves, kas auga pretī torņa durvīm. Konsits neērtā pozā atspiedās pret stumbru.

- Tev nevajag iet tur iekšā, puis, viņš teica. Tu vari bēgt un meklēt, ja vēlies, savu draugu.

Viņš paskatījās uz abiem pārējiem vīriem.

-Mēs savā starpā spriedām… Pēc tā, kas notika pagājušajā naktī, neesam pārliecināti, ka rīkojamies pareizi. Mēs negribam nodot tevi vikāram un vēlamies, lai tu dodies prom un tūliņ. Varam dabūt tev vietu uz kuģa, kas atiet no Vitbijas. Brauc projām uz jebkuru citu vietu pasaulē! Es tevi aizvedīšu.

Pārējie divi piekrītoši māja ar galvu.

- Es nebēgšu un nebraukšu projām, iekams neat­radīšu to, kā dēļ esmu ieradies. Tas ir vairāk vērts par zeltu. Rafa norādīja uz torņa durvīm. Lai kas arī tur notiktu, es zinu, ka Riatamuss mani neatstās. Jebkurā gadījumā man jāiet iekšā. Atteikties nav manā varā.

To teicis, Rafa atstāja patvērumu zem īves un devās laukā vētrā. Lietus sitās tik spēcīgi kā krusas graudi. Puisis aizskrēja līdz durvīm, satvēra prāvā misiņa zvana rokturi un pavilka to uz labo pusi. Viņš juta, kā atveras aizbīdnis, un ozolkoka durvis atsprāga vaļā.

Rafa lēnām kāpa augšup pa sveču izgaismotajām akmens kāpnēm, apdomādams katru soli, ko spēra. Augšā viņš apstājās pie citām ozolkoka durvīm, aiz kurām dzirdēja Demjurela un Bīdla apslāpētās balsis. Rafa mirkli pagaidīja, tad pacēla roku, lai pieklauvētu. Puisis gribēja parādīt, ka nebaidās, ka neatkarīgi no tā, ko tie darīs, tas viņu neaizskars un nesadusmos. Rafa saprata, ka dodas lielās briesmās. Bet šie meklējumi bija jābeidz. Aiz durvīm noteikti varēja rast atbildi uz visiem jautājumiem, ko viņš sev uzdevis. Rafa bija ceļo­jis daudzas jūdzes pār zemi un jūrām uz šo vietu, pie šiem cilvēkiem. Pirms kāda laika viņš, stāvēdams uz tempļa pakāpieniem, bija devis solījumu savam tēvam Abraāmam. Viņš nevarēja atgriezties tukšām rokām.

Rafa juta asinis pulsējam vēnās. Tas bija satraukuma un baiļu sajaukums. Uz pieres izspiedušās sviedru lāses jaucās ar lietu, kas sūcās cauri viņa biezajām, melna­jām matu cirtām. Puisis domāja, kā viņam labāk ieiet šajā telpā. Ko viņš ieraudzīs? Kas notiks?

Brīdi minstinājies, Rafa beidzot atvēra durvis. Uz­plūda spēcīga vīraka dvaka. Jauneklis ielūkojās tumšajā telpā un ieelpoja kodīgo sastāvējušos mirru aromātu, kas mazliet oda pēc puvuma. Tas koda acīs, liekot novērsties.

Demjurels stāvēja pie altārgalda. Viņš bija tērpies garā, baltā talārā, apsējis ap vidukli resnu, melnu, mezglainu auklu un matus atsējis atpakaļ zirgastē.

Tas lika vina vaibstiem izskatīties asākiem nekā citreiz. Pie altāra atradās akācijas nūja un akmens roka. Altārgalda vidū stāvēja keruvims, tā pērļu acis spīgu­ļoja altāra sveču gaismā. Pie sienas bija novietoti trīs koka krēsli ar augstām atzveltnēm un zeltītām auklām, kas nokarājās pāri paročiem. Bīdls šaudījās pa istabu, nesdams zeltītu bļodu ar svaigi sagrieztām zālītēm. Viņam rokā bija mazs zelta sirpis. Tad tas apstājās un paskatījās uz Rafu. Puisis stāvēja dūmu mutuļos, ko izgaismoja mirgojošā sveces gaisma.

Jūs laikam gribējāt mani redzēt? atnācējs jau­tāja, cenzdamies, lai viņam netrīcētu balss.

Ieraugot durvīs Rafu, Demjurels izskatījās gaužām pārsteigts. Viņš ar skatienu tumsā aiz puiša meklēja savus vīrus. Paskatījies uz Bīdlu, kuram zelta sirpis bija nokritis uz grīdas, Demjurels ierunājās:

- Kur ir…

- Jūsu vīri ir ārā, patvērušies zem īves koka, un gudro, ko darīt ar turpmāko dzīvi. Viņi šodien brauc prom. Es tos atbrīvoju. Viņu parāds ir pilnībā nomaksāts, Demju­rel. Rafa juta sevī ieplūstam spēku. Bailes ātri izzuda.

- Kas tev devis tiesības atbrīvot ļaudis? Tev vini neko nav parādā, bet man gan. Vikāra balss bija dusmu pilna. No mutes šķīda siekalas. Daudzi no viņiem ir gļēvuļi. Kad es tikšu galā ar tevi, tad atvilkšu viņus atpakaļ aiz viņu pārbijušos mazo galvu matiem. Savāc viņu, Bīdl, un ved šurp!

Bīdls svārstījās, nezinādams, ko darīt. Viņš paskatī­jās uz Rafu, tad uz Demjurelu.

- Nestāvi tur kā kretīns! Ņem viņu ciet! Demjurels kliedza.

- Paliec uz vietas, Bīdl! Tev vairs nav jāklausa šī cilvēka pavēlēm. Arī tu vari būt brīvs vīrs. Kā tu domā, kāds spēks viņam ir pār tevi? Rafa paspēra soli uz altāra pusi.

- Neklausies viņā, Bīdl, viņš grib tevi apmuļķot.

- Ko jūs zināt, Demjurel? Jūs dzirdat, bet nesapro­tat. Jūs redzat, bet esat akls. Jūs tā nodarbina paša "es", ka esat nocietinājies pret to cilvēku vajadzībām, kurus pats paverdzinājāt. Es atnācu šurp kā brīvs cil­vēks, nevis vergs, un došos prom tikai ar keruvimu. Tagad atdodiet to man!

Demjurels un Bīdls saskatījās un sāka smieties. Ozolkoka durvis pēkšņi aizcirtās, un Rafu apņēma smacējošie mutuļojošā vīraka dūmi.

- Tu esi drosmīgs, bet dumjš. Vai tev nav ienācis prātā, ka es zinu, kas tu patiesībā esi? Gebra Nebura man pateica, ka keruvims nevar palikt viens. Man vaja­dzēja ilgu laiku, lai saprastu, ka viens no tiem var būt no zelta, bet otrs no miesas un asinīm. Vai Dievam nav dīvaina humora izjūta?

Demjurels paņēma no altāra zelta keruvimu.

- Tas ir mans mūža darbs. Nu man pieder viss, par ko sapņoju. Viņš paskatījās uz Rafu. Tu esi keru­vims, kuru es gaidīju. Kopā jūs man sniegsiet varu pār visiem elementiem. Es valdīšu pār jūru un debesīm. Varu vienai zemei uzsūtīt sausumu, bet citai plūdus. Es varu jūrai likt aprīt veselu kuģu floti. Padomā, ko ir vērta šāda vara! Es būšu bagātākais cilvēks pasaulē. Manā priekšā klanīsies karaļi un prinči. Keruvima spē­kam būs visaugstākā likme.

Demjurels no satraukuma gandrīz spiedza:

- Vai zini, kas man sagādā vislielāko prieku? Tavs Dievs varēs vienkārši sēdēt savā tronī, nolūkoties uz notiekošo un raudāt.

Viņš piespieda keruvimu vēl ciešāk pie krūtīm.

- Vai Dievs nesaprot, ka viņam ir beigas? Cilvēki ir noguruši no viņa, viņi ir par to aizmirsuši. Nauda… vara… tumšās mākas. Tie ir jaunie dievi, un man ir atslēga uz šo valstību.

Rafa pagaidīja, līdz Demjurels beidz runāt. Viņš ar vienu aci vēroja Bīdlu, kurš bija pacēlis no grīdas zelta sirpi.

- Vai jūs tiešām domājat, ka tas ir viss, ko cilvēki vēlas no dzīves? Tas nepadarīs jūs nemirstīgu. Jūs nevarēsiet paņemt šīs lietas līdzi nāvē.

- Nāve. Veco vīru draudzene, Demjurels runāja aizbildnieciskā tonī. Tu esi lielāks muļķis, nekā es domāju. Šī nakts atnesīs nāves beigas. Ar keruvima pamodināto spēku es nekad vairs nebaidīšos nostāties Dieva priekšā. Iekšējais dievs ir daudz varenāks par ārējo. Tāda ir šo laiku patiesība. Es valdīšu pār spēkiem, par kuriem tu maz ko zini, un tu nespēsi mani apturēt.

To teicis, Demjurels paņēma zem altāra nolikto garo pistoli un uzvilka gaili. Pistole bija sagatavota šau­šanai.

- Domāju, ka tas tev liks man paklausīt. Demjurels iesmējās, pamādams ar galvu pakalpīgajam Bīdlam.

Bīdls aizsteberēja pāri telpai un, piesardzīgi satvēris Rafu aiz rokas, pieveda pie koka krēsliem. Ierāvis puisi vidējā krēslā, Bīdls steidzīgi piesēja viņa plaukstas un pēdas ar zeltītām auklām. Locītavas spieda cietais koks, un auklas iegriezās miesā.

Durvis uz kāpnēm aizcirtās, un bija dzirdami smagi soļi, kas virzījās uz torņaugšu. Demjurels pagriezās pret Bīdlu.

- Paskaties, kas tur ir; mēs nevēlamies, lai mūs traucē! viņš norēja pavēli.

Bīdls devās pie durvīm un nospieda rokturi, bet tās atsprāga vaļā, nogrūžot Bīdlu malā un piespiežot pie akmens sienas. Telpā ienāca Džeikobs Kreins, uzmez­dams nevērīgu skatienu čupiņai uz grīdas saļimu­šajam Bīdlam. Ieraugot Kreinu, Demjurels izskatījās pārsteigts. Tā acis pievērsās lielajiem asins traipiem uz Kreina augšdelma un pleca, taču viņš neko neteica.

Kreins paskatījās uz Rafu.

- Tad šis ir visu problēmu cēlonis! Izskatās pēc ēģip­tieša. Neielaidies ar viņu, Demjurel! Ar šādiem neielai­dies, būsi nelaimīgs.

Kreins paspēra soli tuvāk Demjurelam.

- Laime nāk no Lucifera. Šis nav nekāda spožā Rīta zvaigzne. Kur ir pārējie? Demjurels prasīja.

- Esmu atnācis pēc naudas. Bērni ir lejā, Kreins runāja kā vīrs, kurš nevēlas ilgi ķimerēties.

- Mums ir neliela problēma, Kreina kungs. Jums nāksiet pagaidīt. Demjurels parādīja uz Rafu. Mūsu laiku aizņēma viņš. Bīdls aizvedīs jūs uz māju un iedos naudu. Atvediet bērnus; viņu draugs tos gaida, un es arī.

- Nemēģini mani piešmaukt, vikār! Viena maza krāpšana, un tavs kalps smaidīs no zoda līdz ausīm uz mūžīgiem laikiem. Kreins parādīja ar roku, it kā grieztu kaklu. Demjurels notēmēja uz viņu pistoli.

- Kas gan varētu mani atturēt tevi tagad nogalināt un paturēt naudu sev?

- Uz priekšu, uzvelc gaili! noteica Kreins. Tad mani vīri aizdedzinās pulvera mucu, kas novietota pie durvīm, un tu aizlidosi uz viņpasauli.

Viņš pasmaidīja.

- Tad mēs visi uzzināsim, vai tur patiešām ir Dievs. Kreins saviebās un satvēra Bīdlu aiz pleca. Nu, gliemi, rausies augšā un velcies lejā pa kāpnēm! No šīs smakas man gribas vemt.

Kreins pagriezās pret Demjurelu.

- Kad es dabūšu naudu, tad atsūtīšu šurp bērnus. Ko tu ar viņiem darīsi, tā ir tava daļa.

Bīdls pieķērās pie durvju roktura, pierausās kājās un sekoja Kreinam lejā pa kāpnēm un laukā no torņa.

Rafa pārlaida skatienu dūmu pilnajai telpai. Dem­jurels nostājās pie altāra un pacēla Azimuta akmens virsējo daļu.

- Ļoti drīz, mans tumšais draugs, man būs viss, ko es jebkad esmu vēlējies. Kad ieradīsies tavi draugi, viss būs vienkārši lieliski. Viņš pasmaidīja vāju smaidiņu.

- Viņi nav jums nodarījuši neko ļaunu. Kāpēc jūs jaucat tur iekšā arī viņus? Vai ar mani nav diezgan? jautāja Rafa.

- Diezgan? Nekad nevar būt diezgan! Galu galā trīs sirdis ir labāk nekā viena. Vai tu vēl neesi sapratis, ka runa ir par upurēšanu? Pat tavs Dievs to zina. Pilnīgs, pietiekams ziedojums grēku piedošanai, vai ne?

Kamēr viņš runāja, kambara metāla jumts dārdēja vētrā, kas plosījās ārā.

Rafa nekavējās ar atbildi:

- Dievs prasa vairāk, nekā jūs jebkad esat bijis gatavs darīt.

- Par ziedošanos es kaut ko zinu. Visu mūžu to vien esmu darījis. Tagad pienācis mans laiks, Demjurels atbildēja.

Sajā brīdī torņa durvis atsprāga vaļā un Kreins iegrūda kambarī Bīdlu, viņiem sekoja Tomass un Keita. Divi viņa vīri aizšķērsoja durvis.

- Nu, lūk, vikār, te ir tie divi, ko tu vēlējies. Dari ar viņiem, ko gribi! Kreins pastūma bērnus uz Demju­rela pusi.

- Man patīk cilvēki, kas tur vārdu, noteica Dem­jurels.

- Vārdu? Viņš ir krāpnieks un melis. Dienaszaglis! iekliedzās Keita.

- Piesien viņus pie krēsliem un dabū to diedelnieku un viņa vīrus no šejienes laukā. Mums darāms dar­biņš. Demjurels pavērsa pret Kreinu pistoli. Un bez jokiem, Kreina kungs; es protu izmantot šīs lietiņas tikpat labi kā tu.

- Viņi ir tavi, vikār. Dari, ko gribi. Es dabūju savu naudu, un kuģis ir gatavs doties jūrā.

Kreins pagriezās un deva saviem vīriem zīmi atstāt telpu. Atmuguriski viņš virzījās pa akmens grīdu uz durvīm, paturēdams acīs Demjurelu un pistoli.

- Atvainojiet, jaunie draugi, bet darījums ir darījums un dzīve nav nekas cits kā māņi. Trīsdesmit gabali karaļa sudraba. Iziedams no telpas, viņš uzsmaidīja Keitai. Torni atkal satricināja vētras grāvieni.

- Gluži īstajā reizē. Man patīk vētra, tā liek sirdij ietrīsēties. Demjurels pievērsās Bīdlam: Sagatavo viņus rituālam!

Šajā mirklī pa šauro logu ielauzās saules stars, pie­dūmoto istabu piepildot ar krāsainu gaismu.

Bīdls iesaucās:

- Par vēlu, kungs, ir jau saullēkts! Mēs esam noka­vējuši īsto laiku. Ir rīts.

- Vēl viena nakts un mēness, Demjurels norūca uz Bīdlu. Piesien viņus labi! Sagatavo telpu, un mēs atgriezīsimies vakarā. Domāju, ka tā dēļ, kas notiks, ir vērts pagaidīt vēl vienu dienu.

Demjurels novilka garo, balto talāru, nometa to uz altāra, novietoja keruvimu galda vidū un nopūta sve­ces.

Bīdls pārlaida acis Keitas gludajai sejai. Viņš piegāja pie meitenes, pievilkdams slimo kāju. Pieliecies tas ieskatījās viņai acīs un viegli noglāstīja vaigu.

- Tu esi tik piemīlīga, tas būs liels zaudējums. Viss, ko tu kādreiz varētu darīt, izgaisīs, kad rīt uzlēks saule.

- Liec viņu mierā, tu izdzimums! iesaucās Tomass.

- Tikai pieskaries viņai vēlreiz, un es noraušu tev no ģīmja visas kārpas…

Zēns pavilka auklas, ar kurām bija piesiets pie krēsla.

Šķita, ka tās ar katru kustību kļūst ciešākas,

- Es darīšu ar viņu, ko gribēšu, Bīdls atcirta,

- un šonakt darīšu, ko gribēšu, arī ar tevi. Pagaidi, līdz uzlēks mēness, un tu redzēsi, kas ar jums notiks.

- Keita, neklausies, ko viņš saka! Viņi neuzdrošinā­sies aiztikt nevienu no mums, Tomass teica, cenzda­mies būt tik drosmīgs, cik vien spēja. Tad viņš atkal pievērsās Bīdlam. Tiklīdz viņas tēvs uzzinās, kur mēs esam, mēs būsim no šejienes laukā.

-Viņas tēvs daudzus gadus ir ēdis no Demjurela rokas. Kā tev šķiet, kas stāv aiz visa notiekošā? Vienu dienu viņš ir tiesnesis, nākamajā mācītājs, bet naktī ir klāt visos kontrabandas darījumos, kas notikuši šajos gados. Šeit valda vikārs, nevis tavs tēvs. Ja nebūtu Demjurela, arī tu dzīvotu nabagmājā un kašātu raktu­vēs alaunu, jaunā Keita.

Bīdls papliķēja ar plaukstu Tomasam pa seju.

- Kas attiecas uz tevi, labākais, ko var darīt ar Berikiem, ir viņus noslīcināt tūliņ pēc dzimšanas… Vai arī tie paši pamanās noslīkt, nesasnieguši četrdesmit gadu vecumu.

Viņš nosmējās par savu asprātību, bet Tomass pūlē­jās savaldīt niknumu. Klusu ierunājās Rafa:

- Liec viņu mierā, Tomas! Viņu pazudinās paša mēle. Labs vārds spēj atvairīt naidu, kas kaist viņa galvā kā kvēlošas ogles. Ir daudz nozīmīgākas lietas par viņa dusmām.

- Tas tiesa, Tomas. Klausies, ko saka tavs tumšais draugs. Tā var būt beidzamā balss, ko tu dzirdi šajā pasaulē. Bīdls paņēma no altāra sveci un devās uz durvju pusi.

Pie durvīm atradās maza koka kastīte ar misiņa atslēgu. Vākā bija vairāki mazi caurumiņi. Bīdls izgāja pa durvīm un ar kāju aizspēra kastītei vāku. Tas, kas atradās iekšā, aizkaitināti nošņācās.

- Kamēr būšu prom, varbūt tās jūs izklaidēs. Es neciešu sabiedrību un īpaši jau bērnus. Bīdls vēl­reiz iespēra pa kastīti, un pāri tās malām galvas sāka snaikstīt trīs no miega iztraucētas čūskas.

To mēles pašāvās gaisā, bet acis šaudījās pa telpu. Čūskas šūpoja bāli brūnganās galvas, cenzdamās sajust siltumu. Bīdls ātri aizvēra kambara durvis.

Kāpnēs viņš nokliedzās:

- Uz redzēšanos, mani draugi! Kad satumsīs, es atnesīšu gaismu.

Kambarī bija auksti. Vecā vīraka dūmu un sveču tauku smaka pildīja gaisu kā bieza, brūna migla. Aus­tošā saule vēl nedeva pietiekami daudz gaismas, un kambaris bez sveču gaismas grima drūmā tumsā. Uz kāda miruša karaļa kapa saplūda kopā ēnas. Kastītē, ritinādamās un slīdēdamas cita citai pāri, salti šņāca čūskas. Laiku pa laikam tās paslēja galvas pāri malai, bet laukā līst nemēģināja.

Tomass skatījās uz altāra svecēm un vēroja, kā no apdzēstajām daktīm vijas dūmi. Tie griezās kā maldugunis, kas vasaras vidū dejo virs ezera. Domās Tomass atgriezās citā gadalaikā, kad sejā bija jūtams siltums, kad auksti vēji nepūta mugurā un nestindzināja pirkstus. Viņš atcerējās, kā kopā ar Keitu vēlā vakarā peldējās un vēroja, kā pār rāmo ūdeni šaudās spāres. Tās nolaidās uz ūdensrozēm vai arī nekustīgi sastinga gaisā kā radījumi no citas pasaules. Bērni stundām sēdēja krastā, vēro­dami, kā zivis ķer pirkstos savirpinātas maizes bumbiņas.

Viņi runāja par dragūnu kapteini Ferelu un par to, kā viņš vienā naktī notvēris divpadsmit kontrabandis­tus. Tad tie veselu mūžību izklāstīja viens otram savus dziļākos noslēpumus, un zēnam šķita, ka tā tam jābūt. Kādreiz Tomass domāja, ka viņa dzīve nekad nebeig­sies, bet tagad, augstu tornī, piesietam pie krēsla, gai­dot Demjurelu, prātā iešāvās domas par nāvi.

Nebija tā, ka Tomass nebūtu ar to saskāries. Viņš bija redzējis līča krastā izskalotus daudzu mirušu jūr­nieku ķermeņus. Nāve viesojās Beitaunā katru dienu. Tā bija slimības, vētras vai traģēdijas sekas.

Zēns saprata, cik dārgs ir ikviens elpas vilciens. Viņš aizvien vairāk juta katru ieelpu, katru trīcošās sirds pukstu. Viņš paskatījās uz Keitu. Meitene bija aizvērusi acis un noliekusi galvu. Pār viņas vaigu slīdēja viena vie­nīga asara. Tomass paraudzījās uz Rafu. Puisis vēroja gaismu, kas sāka ieplūst telpā caur krāsainajiem šauro logu stikliem, un pie sevis murmināja vārdus, kurus Tomass nespēja saklausīt; viņš tikai redzēja ritmisku lūpu kustēšanos, tos atkārtojot atkal un atkal. Tomass nezināja, ko sacīt. Viņš zināja tikai to, ka ir jālauž šis klusums, jārada kāda skaņa. Viņa sirdī mājoja bezpa­līdzības un bezcerības izjūta. Šķita, it kā visi pasau­les spēki vērstos pret viņu. Ienaidnieki bija aizgājuši, atstājot neizprotamas bailes no klusuma un neziņas.

- Ko viņi ar mums darīs? ievaicājās Tomass.

- Viņi mūs nogalinās, Rafa mierīgi atbildēja.

- Kāpēc? Tomass tik tikko spēja izrunāt šo vārdu. Viņa rīkle pēkšņi bija izkaltusi kā tuksnesis.

- Kāpēc viens cilvēks ir nogalinājis citu kopš Ēdenes laikiem? Kāpēc Kains nogalināja Ābelu? Dažiem cilvē­kiem tas ir sirdī kopš dzimšanas, Rafa lēnām runāja. Citiem to iemāca sarūgtinājums un dusmas.

- Kāpēc mūs? Tomass dedzīgi jautāja.

- Ne tik daudz mūs, cik mani. Es esmu tas, ko viņš vēlas, ne jūs; jums te nevajadzētu atrasties, un man nevajadzēja lūgt jūsu palīdzību. Man bija jānāk vienam. Jūsu nāve būs uz manas sirdsapziņas. Rafa mēģināja Tomasam mierinoši uzsmaidīt.

- Bet viņš nevar mūs nogalināt cilvēki mūs atra­dīs, Keita iekliedzās ar asarām balsī.

Rafa palūkojās uz meiteni un noteica:

- Mēs neesam pirmie un nebūsim pēdējie. Šis cilvēks nekad neapstāsies. Viņš vēlas valdīt pār pasauli ar kaut kādu aizmirstu maģisku spēku, kas galu galā vērsīsies pret viņu pašu un to iznīcinās. Tikai tad mēs varēsim redzēt patiesību.

Jauneklis uz brīdi apklusa, tad piebilda:

- Taču tad jau var būt par vēlu.

- Bet es negribu mirt, miršana domāta veciem cilvē­kiem… dumjiem cilvēkiem, meitene asi noteica. Lai Demjurels iegūst, ko viņš grib, bet lai laiž mūs vaļā!

- Tas, ko vēlas Demjurels, esmu es. Viņš grib, lai es mirstu. Ja es nomiršu, viņš kļūs spēcīgāks. Tāpat kā mēs esam piesieti pie šiem krēsliem dzīvi, tā būsim pie tiem piesieti arī nāvē. Mūsu garam nebūs miera. Viņš mūs izsauks, un mums būs jāatbild. Mēs būsim ieslo­dzīti starp dzīvību un nāvi, starp gūstu un brīvību.

- Es neticu tam visam. Dzīve ir tikai tas, ko var redzēt. Kā viņš var noķert to, kā nav klāt? Keita dus­mīgi jautāja.

-Vai tu tici vai ne, bet tu nekad nevarēsi mainīt patiesību, ka ikvienam no mums ir ķermenis, dvēsele un gars. Ja gribi, tu, Keita, vari protestēt, bet tev iekšā mājo gars, kas ir mūžīgs. Tu esi Riatamusa radīta, lai dzīvotu šajā pasaulē, tad tiksi pārveidota nākamajai. Tāda ir patiesība, un tā tevi atbrīvos. Rafa gandrīz kliedza, un viņa vārdi atbalsojās telpā. Baidies nevis no tā, kas iznīcina tavu ķermeni, bet no tā, kas sagrauj tavu dvēseli.

Rafa pavilka cieši sasieto auklu un paskatījās uz koka kastīti pie durvīm.

- Viena čūska ievilka cilvēci ellē; varbūt trīs palīdzēs tai izglābties un atgriezties paradīzē.