Ēnu pavēlnieks

25 Meijensas zobens

Kad Rafa iznāca no Malberija mājas siltuma tum­šajā Baznīcas ielā, aukstais nakts gaiss stindzināja seju. Jauneklis paskatījās pa kreisi, kur uz baznīcas pusi, augstu virs galvas, veda simt deviņdesmit deviņi pakāpieni. Tagad tā slējās pilnmēness sudraba gaismā kā iegravēta debesīs. Uz ielas neviena cita nebija. Viss bija klusu, vienīgi no šaurās ieliņas puses pie alus dzer­tuves bija dzirdamas vieglu vilnīšu šļakatas.

Rafa ciešāk savilka mēteļa apkakli un nolocīja apro­ces, lai nesaltu rokas, tad pagriezās un deva Ābramam un Keitai zīmi viņam sekot. Tie izslīdēja no mājas ēnā, ko radīja gara, augsta siena. Siena slējās augšā kalnā un veda gar baznīcas kāpņu vienu malu. Tas bija nelī­dzens bruģēts ceļš, kas ziemā tecēja no klostera uz ostu kā šaura upe. Šonakt akmeņi, šķiet, izvirzījušies no sausās zemes kā mirušo galvaskausi, tiem pamostoties no dusas. Kalns bija stāvs, un, lai sasniegtu slimnīcu, kas veidoja daļu no sabrukušā klostera, viņiem nācās iet pavisam lēni. Gājēji lavījās kā ēnas, nezinādami, vai viņus kāds novēro un gaida. Tomass bija aizgājis un paņēmis līdzi keruvimu. Slimnīca bija vienīgā vieta, kur viņš, pēc Keitas domām, varēja būt, un draugi sekoja nojautai, cerot, ka atradīs abus drošībā.

Ābrams veda viņus kalnā, tam uz muguras bija gara, melna krusta formas soma. Keita rausās aiz viņa, cenzdamās turēties līdzi tā drošajiem soļiem. Meitenei šķita, ka vina drīzāk lido nekā iet, ka soli neskar zemi un neatstāj ap bruģakmeņiem salipušajos dubļos nekā­das pēdas.

Pusceļā viņi ieraudzīja tumsā stāvam kādu vīrieti. Tā seju izgaismoja gaisma no pīpes, pār acīm bija pār­vilkta cepure.

Glašans, Ābrams nočukstēja, kad viņi tuvojās. Sargs. Turpiniet iet, un tad redzēsim, vai viņš sekos.

Garāmejot Ābrams pamāja vīrietim ar galvu. Tas atbildēja sveicienam ar pīpi mutē, acis joprojām nepa­celdams.

Keitai un Rafam beidzamie soļi kalnup bija tik grūti, ka likās plaušas pārplīsīs. Kalna galā viņi pagrie­zās un pavērās lejā uz pilsētu. Tā bija tik mierīga, tik skaista, tomēr tumsa slēpa pagrimumu un ļaunumu, kas uzglūnēja no katras ielas un tagad sekoja viņiem nelielā attālumā.

Labajā pusē bija īsa taka, kas veda uz slimnīcas ieejas durvīm. Pie durvīm ceļu izgaismoja metāla lāk­turis, raidīdams pāri takai mirgojošas ēnas. Glašans atspiedās pret sienu un vēroja, kā tie tuvojas ieejai. Durvis atvērās viegli, un viņi iegāja priekšnamā. Tajā atradās viena vienīga tauku svece. Bija dzirdams, ka no malējās telpas kāds tuvojas.

No tumsas iznāca gara, kārna sieviete ar nelīdze­niem zobiem un vāju smaidiņu sejā. Kādu brīdi viņa skatījās uz ienācējiem, neko nesakot.

Tad sieviete skarbi noteica:

- Ir pārāk vēls apmeklējumam. Te ir slimi cilvēki, kurus nevajag traucēt. Daži no tiem mirst, un viņiem nepatiktu, ja tādi kā jūs mēģinātu tos aizturēt šajā pasaulē.

- Mēs meklējam savu draugu, paskaidroja Rafa. Jūs varētu viņu zināt. Viņa māte pirms kāda laika tika atvesta uz šejieni no Beitaunas.

- Viņi atrodas gala istabā pie uguns, sieviete runāja tikpat asi. Viņai daudz vairs nav atlicis, bet, ja jūs pasteigsieties, varbūt viņa vēl būs dzīva. Tikai nepalie­ciet visu nakti, jo es gribu, lai līdz pusnaktij visi mieri­nātāji ir aizgājuši un es varu slimniekus sasegt.

Viņi piesardzīgi cits aiz cita spraucās garām slimo un mirstošo gultām: vispirms Rafa, tad Keita un pēc tam Ābrams. Rafa ieskatījās ikvienā gultā, tās izgais­moja sveces uz maziem galdiņiem. Katrs pacients bija cieši satīts segā, un to stūri stingri aizlocīti aiz salmu maisiem. Kad viņi gāja garām, daži slimie pastiepa pretī rokas; garo telpu piepildīja rīstīšanās un klepošanas skaņas.

- Neņemiet viņus vērā, pāri troksnim uzsauca sie­viete. Viņi ir kā mazi bērni, vienkārši negrib šķirties no šīs pasaules.

Tie bija neomulīgi vārdi.

No telpas tālākā gala atskanēja Tomasa balss. Viņš sēdēja uz gultas malas un šņukstēja, salicis rokas kā lūgšanā. Keruvims bija novietots gultas galā un skatījās aklām acīm. Zēns nepacēla skatienu arī tad, kad līdzās nostājās draugi.

- Tas nedarbojas, Rafa! Es atnesu to šurp, lai viņu izdziedinātu, bet tas nedarbojas. Viss ir meli; tajā nav nekāda spēka, nekāda labuma. Es saucu Riatamusu, bet viņš ir tikpat kurls kā statuete, vai arī viņam pilnīgi nerūp, ka mana māte nomirs. Tomass paskatījās uz draugiem asaru pilnām acīm. Viņa ir viss, kas man ir, un tagad man tiks atņemts pat tas.

Rafa pamanīja uz galdiņa pie gultas mazu, brūnu sālstrauciņu. Tam blakus atradās gabals sakaltušas maizes un kumšķis rūgtu zālīšu. Tomass pamanīja, ka draugi skatās uz šīm lietām.

- Tas domāts brīdim, kad viņa mirs. Es iemērkšu maizi sālī un apēdīšu kopā ar zālītēm. Uzņemšu viņas grēkus sevī, māte atstās šo pasauli tīra un ieies mirušo pasaulē bez šķīstīšanas un tirdīšanas par to, ko darī­jusi nepareizi, zēns iešņukstējās. Esmu to darījis jau simtiem reižu ēdis par mirušajiem. Vismaz to es savas mātes labā vēl varu izdarīt. Kāds tūkstotis grēku vairāk neko nenozīmēs. Kad es nomiršu, tikpat mūžīgi būšu tumšajā vietā.

- Nedari to! Rakstos ir teikts, ka ticīgas dvēseles dodas taisnā ceļā pie Riatamusa. Tas, kas tev stāstīts, ir cilvēku izveidota tradīcija. Nemuļķo sevi ar šo dumjo maģiju! Visam, ko tu esi redzējis, vajadzētu tev to pie­rādīt, sacīja Rafa.

- Kāpēc tu nelūdz par viņu, Rafa? Tu lūdzies par visiem citiem, tikai ne par viņu! Tomass iekliedzās.

Telpā iestājās neveikls klusums. Varēja dzirdēt tikai katru Tomasa mātes elpas vilcienu, ko viņa gārdzot ar pūlēm izdabūja no sava ķermeņa. Viņa pasniedzās, lai pieskartos dēla sejai. Māte neatvēra acis un ar pūlēm vilka elpu, it kā slīktu un būtu pastiepusi roku, lai kāds viņu izglābtu.

- Dari kaut ko, Rafa… Ābram, palīdzi viņai… Palī­dziet man! Tā ir mana māte jūs viņai esat vajadzīgi! Kur tagad ir jūsu ticība? Tomass lūdzās.

Ābrams neatbildēja. Viņš noņēma no muguras garo, melno somu, attaisīja sprādzi un nostatīja to, atbalstī­dams pret sienu sev aiz muguras.

- Es lūgšos par viņu, Tomas, bet šī slimība var novest pie nāves. Tāda, iespējams, ir Viņa griba, Rafa klusu noteica.

- Tātad ir pareizi izdziedināt kurlmēmu zēnu un slepkavu, bet mana māte ir citāda, vai ne? Nav tā vērta? Vai arī te nav pietiekami daudz cilvēku, kas redzētu tavas burvestības! Tomass asi atcirta.

Rafa neatbildēja. Viņš noliecās pie gultas un uzlika roku mirstošajai uz galvas. Tā bija pārsteidzoši auksta, ņemot vērā, ka slimnieci kratīja drudzis. Pieskaroties viņas ādai, cauri visai rokai izskrēja savāda sajūta, it kā viņš būtu piedūries kaut kam netīram. Puisis atrāva plaukstu no vēsās un miklās miesas.

Tomasa māte sāka smagi elpot un dziļi, rejoši kle­pot, pūlēdamās ievilkt sastāvējušos gaisu. Viņa mira.

Māte cieši satvēra Tomasa roku, saspiezdama to ar pirkstiem. Mirējas galva pacēlās no spilvena un plak­stiņi atvērās, atklājot acu baltumus, kas raudzījās no dziļiem, iegrimušiem dobumiem.

- Viņa mirst, zēns raudāja. Vai tu manis dēļ nevari viņai palīdzēt? Es domāju, ka tu esi draugs.

Rafa neatbildēja. Viņš paskatījās uz Ābramu, kurš pakratīja galvu, tad pavērās laukā pa durvīm, pārlieci­nāts, ka kaut kas te nav kārtībā.

Māte vilka Tomasu tuvāk un tuvāk sejai, it kā gri­bētu sniegt pēdējo skūpstu, beidzamo balvu par viņa uzticību. Zēns pieliecās pie mātes, cenzdamies notu­rēt rokās viņas galvu, ieaijāt miegā to, kura reiz bija viņam sniegusi tik daudz mīlestības. Sieviete atvēra muti, it kā lai teiktu beidzamos vārdus. Grūtās dzīves radītās grumbas izzuda, un viņu pamazām pārņēma nāve. Viņa pasmaidīja pēdējo smaidu, pilnu mīlestības un maiguma.

Sekundes daļu pēc tam viņa iekodās Tomasam kaklā ar lauvas niknumu. Garie zelta zobi iegrima mīkstajā ādā, cenzdamies tikt pie vēnas, bet garie, asie nagi skrāpēja zēnam seju. Neredzošās acis pēkšņi iezibē­jās kaķa zaļumā, viņa salēcās uz priekšu, aizvien vēl satvērusi mutē zēna kaklu, un ar pārsteidzošu spēku nogrūda viņu uz grīdas.

- Glašans! Ābrams iekliedzās, izraudams no somas garu, tievu zobenu un cirzdams ar to Tomasa mātei.

Asmens pāršķēla gaisu, atstādams kvēlojošu sliedi. Tas ietriecās glašanā, pārcirzdams tam muguru un no­pūzdams liesmu.

Slimnīcas durvis atsprāga vaļā, garajā istabā iebrāzās vēl trīs radījumi un metās viņiem virsū. Tomass pielēca kājās, brūce kaklā asiņoja.

- Tā nav viņa! Zaglis mani piemuļķoja, un es tam noticēju! Tomass iesaucās, aizspēris malā uz pusēm pārcirsto glašana ķermeni.

- Mēs esam ielenkti! iekliedzās Keita, bet Ābrams jau sargāja durvis.

- Pienācis laiks pacīnīties par savu dzīvību! Ābrams iesaucās, kad viņa priekšā nostājās glašans. Keita, vai tev ir Abarisa kristāls?

Meitene pavērās apkārt, meklēdama kazādas somu, bet saprata, ka, steidzoties atrast Tomasu, to atstājusi Malberija mājā.

- Tas palika pie Malberija… Es to aizmirsu…

- Tad jācīnās ar to, kas mums ir, un jāmēģina tikt uz baznīcu.

Viņš nolaida zobena galu uz aukstās akmens grīdas. Tas bez pūlēm izdūrās cauri akmenim.

- Tad sāksim šo cīņu ar Meijensas zobenu, varigala ieroci, keruvimu un ticību sirdīs. Ābrams paņēma zobenu un sāka to vicināt virs galvas. Nāciet zem mana zobena, šeit ir pārāk šauri! Lai ko jūs darītu, turieties pie manis! Lai ko justu, nenolaidiet acis no Riatamusa! Tagad nāciet, mēs cīnīsimies tuvāk pie durvīm.

Ābrams izkliedza garu, skaļu saucienu valodā, ko neviens nesaprata. Tas noskanēja pāri mirstošo vaidiem kā šausminošs kāda milzīga putna kliedziens lidojumā vai kāda jūras milzeņa brēciens, paceļoties no dziļuma. Viņš metās virsū glašanam, kurš stāvēja starp viņiem un brīvību. Ābrams vicināja zobenu, atsizdams uzbru­cējus. Glašani aizstāvējās ar gariem, smailiem mietiem. Viens uzlēca uz asmens. Tas bez pūlēm vairākas reizes pāršķēla viņa miesu, bet radījums nebaidījās no nāves. Otrs izlēca ar garu nazi, un, kad tas nozibēja Tomasam gar seju, zēnam aizrāvās elpa.

Ābrams citu pēc cita sakāva glašanus. Brīžiem cīņa bija tik spraiga, ka Keita baidījās, vai viņu nenotrieks zemē. Meijensas zobena skaņas, tam griežoties virs galvas, un kliedzieni, kad tas šķēla miesu un kaulus, lika viņai trīcēt bailēs.

Ābrams nokļuva līdz durvīm, un draugi patvērās zem vina zobena.

- Skrieniet uz baznīcu! Tieciet svētnīcā pie altāra, tur neviens nevarēs jums nodarīt neko ļaunu. Es jums sekošu, viņš uzsauca.

Tikmēr no slimo un mirstošo ķermeņiem pacēlās vēl citi glašani un nāca viņiem virsū.

- No kurienes tie rodas? Rafa iesaucās, atmugu­riski virzīdamies laukā pa durvīm.

- Viņi izmanto nāves brīdi kā durvis uz šo pasauli. Tagad ātri bēdziet, jums jātiek pie altāra!

Draugi skrēja, cik jaudas. Tomass bija satvēris savai­noto vietu kaklā, un Rafa turēja roku pie apdedzinātā pleca, kurš svila vairāk nekā jebkad, sāpes varēja pama­nīt viņa sejā. Keita mudināja abus skriet ātrāk. Kaujas skaņas aizmugurē kļuva arvien skaļākas un skaļākas, auksto nakts gaisu šķēla glašanu kliedzieni.

Viņiem priekšā pavērās baznīcas durvis, un caur vitrāžas logiem varēja redzēt sveču mirdzumu. Draugi skrēja gar svēto un grēcinieku, zvejnieku un brīvpilsoņu kapakmeņiem, līdz sasniedza augstas ozolkoka durvis. Rafa paskatījās augšup. Augstu virs viņiem bija uzgleznots balts, bultas caururbts staltbriedis. Briedim galvā bija kronis un ap kaklu svētais vainags, tam pretī no tumsas stiepās rokas.

Keita skubināja doties iekšā baznīcā. Bērni pagrie­zās uz labo pusi un izgāja cauri divējām koka durvīm. Skatienam pavērās gara eja ar daudzām solu rindām katrā pusē; dega sveces. Priekšā pacēlās augsta kancele ar koka pārsegu un vienu vienīgu sveci, kas izgaismoja uz spilvena novietoto lūgšanu grāmatu.

Tomass nodrebēja. Šī bija viņa sapņu un baiļu telpa. Zēns juta, ka nespēj pakustēties. Bija sajūta, it kā viņu būtu sagrābis neredzams spēks. Viņš mēģināja runāt, bet mēle šķita pielipusi pie aukslējām. Keita pastūma draugu uz priekšu, un Tomass aizsteberēja līdz svēt­nīcas pakāpieniem, kas bija klāti ar biezu, sarkanu grīdsegu.

- Mēs gandrīz jau esam klāt. Nāc, Tomas, drīz mēs būsim drošībā, svētnīcā viņi mūs nedabūs rokā, mei­tene mudināja.

- Viņi ne, bet es gan, atskanēja balss no kanceles. Varbūt glašanus un varigalus saista svētuma likums, bet mani ne.

Tur, augstu virs viņiem, kancelē stāvēja Demjurels.

Tieši tā, kā Tomass to bija domās iztēlojies. Zēns sastinga un palika kā zemē iemiets.

- Atdodiet keruvimu brīvprātīgi, un es ļaušu jums aiziet. Ja man nāksies to atņemt, tad varu galvot, ka jūs visi tepat nomirsiet, Demjurels draudēja, lēnām, soli pa solim kāpdams lejā no kanceles.

- Nāciet uz svētnīcu! Rafa iesaucās. Es labāk miršu, kur pats esmu izvēlējies, nevis tur, kur grib šis suns.

- Atdod to viņam, Rafa, tad viņš ļaus mums aiziet, lūdzās Keita, vilkdama Tomasu uz pakāpieniem.

Katrā altārtelpas kāpņu malā stāvēja divas akmens kolonnas, kas balstīja balkonu. Uz katras bija zeltā iegravēti vārdi: pa labi Boaz, pa kreisi -Jachin.

- Pasaki viņam, Rafa, ka atdosi statueti! meitene atkārtoja, ar spēku vilkdama Tomasu uz priekšu.

Rafa uzkāpa pa pakāpieniem un apstājās, meklēdams kādu glābšanās iespēju. Pa kreisi atradās mazas, aizbul­tētas durtiņas, pa kurām tik tikko varēja izspraukties cilvēks. Aizmugurē, altārtelpas melnajā tumsā, vīdēja koka altāris. Šī bija svētā vieta… Keita vilka Tomasu uz pirmo pakāpienu. Piepeši šķita, it kā zēns būtu atbrīvojies no ķēdēm, kas to cieši saistījušas. Šīs vietas svētums bija salauzis Demjurela varu.

Bērni jutās tā, it kā būtu šķērsojuši citas pasaules, miera un brīvības pasaules robežu.

Tomasā atgriezās drosme, un viņš izvilka no mēteļa varigala zobenu.

- Demjurels grib mūs sagūstīt, bet otrreiz viņam tas neizdosies! zēns paziņoja.

- Tu domā, ka mani varēs apturēt zobens, vai ne? Mācītājs spēra dažus beidzamos soļus, kas šķīra no pakāpieniem.

- Nepārkāp robežu! Tomass stingri noteica. Šī ir svēta vieta un nav domāta tādiem cilvēkiem kā tu.

Zēns izstiepa pret Demjurelu zobenu.

- Drosmīgi! Vienā brīdī bailes, bet otrā tu jau esi gatavs iekarot visu pasauli. Bet kā tu cīnīsies ar šiem? Demjurels pamāja ar roku virs galvas.

Visas sveces vienā mirklī notecēja, it kā gaisma būtu iesūkta kādā tumšā caurumā. Galerijā virs durvīm soli pēkšņi bija pilni ar varigalu armiju. Tie visi bija tērpušies nāves melnā un skatījās lejā ar asinssarkanām acīm.

- Aizslēdziet durvis! Demjurels iesaucās. Dzīvi no šejienes jūs neiziesiet, pat ja man būtu jāgaida līdz Ziemassvētkiem.

Viņš pamāja ar roku.

- Padomā vēlreiz, atdod keruvimu man!

Varigals tēmēja ar savu stopu tieši Tomasam galvā.

Zēns redzēja, ka radījums uzvelk bultu.

- Ja es tikai teikšu savu vārdu, tu nokritīsi uz grīdas beigts. Ne ar tādiem vien esmu ticis galā! Bīdla šeit nav, un viņš vairs nevarēs padoties līdzcietības uzplū­diem. Tomēr manam darbiņam labāk esat piemēroti jūs. Nāciet man līdzi!

- Es nesekoju nevienam tikai Riatamusam. To­mass juta, kā viņam no mutes izlaužas šie savādie vārdi un acīs sariešas asaras. Ja man nāksies mirt šeit, labi. Dariet, ko gribat, es vairs nebaidos ne nojums, ne no nāves.

Demjurels deva gaidošajam varigalam gandrīz nere­dzamu zīmi. Bulta izlēca no loka un izšāvās gaisā. Laiks apstājās. Tomass skatījās, kā tā slīd cauri izplatījumam uz viņa pusi. Zēns pasmaidīja. Nebija dzirdams nekas cits kā vien bultas griešanās.

Pēkšņi bulta, ielidojusi altārtelpas gaisā, sašķīda druskās, apbērdama Demjurelu ar saplīsuša kristāla drumslām, kas nošķindēja, atsitoties pret akmens grīdu.

- Redziet? iesaucās Rafa. Sī ir miera vieta. Nekādi Pirateona spēki te nevar mums nodarīt ļaunu.

- Piemini velnu, un velns klāt… no altāra puses tumsā atskanēja balss.

Rafa paskatījās. Tur stāvēja Pirateons.

- Kā! iekliedzās Rafa.

- Tu aizmirsi, ka reiz es biju eņģelis. Es stāvēju līdzās Dievam. Varbūt man te ne visai patīk, bet kādu brīdi varu pieciest. Pirateons devās uz Rafas pusi. Tātad tu esi Rafa, dziedinātājs, keruvima turētājs. Varens darbiņš tik jaunam cilvēkam kā tu! Un arī tik smukam un naivam. Tagad beidz muļķoties un atdod to man!

Pirateons pastiepa roku, bet Rafa nekustējās.

- Nejoko ar mani, puis, ja es to paņemšu, tu būsi miris.

- Tad es miršu, Rafa mierīgi noteica.

Pēkšņā dusmu uzplūdā Pirateons iebelza ar dūri Rafam pa seju. Sitiens notrieca puisi no kājām un at­svieda pret koka durvīm. Keruvims nokrita zemē Pirateonam pie kājām. Rafa saguma uz grīdas nedzīvs. Tā bija neparasta nāve, gandrīz iespaidīga dvēsele turē­jās šajā ķermenī vēl pēdējos mirkļus, un draugi redzēja virs tā zeltītu vizmu.

- Beidzot, pēc piectūkstoš gadiem, tas ir mans!

Pirateons noliecās, lai paceltu statueti. Tomass no­skrēja dažus soļus un palēcās gaisā. Viņš ietrieca zobenu Pirateonā, cik spēcīgi un dziļi vien varēja, un abi novēlās uz akmens grīdas. Demjurels metās augšā pa pakāpie­niem un sagrāba Keitu. Bet Pirateons jau slējās kājās ar varigala zobenu krūtīs. Tomass saķēra viņu aiz kājām. Pirateons noliecās, ar vienu roku pacēla zēnu no zemes un turēja izstieptā rokā, tad pasvieda Demjurelam.

- Savāc viņš var noderēt! Un meiču atdod glaša­niem! sacīja Pirateons.

Caur vitrāžas logiem baznīcā iespīdēja laternu gais­ma, un tā atmirdzēja uz akmens sienām. Nakts gaisā atbalsojās lēna soļu duna. Durvis drebēja no trokšņa, ko radīja simt vīru dauzīšana.

- Atkāpieties! atskanēja sauciens, un iešņācās liel­gabala detonators.

Durvis satricināja sprādziens, piešķiežot visu baz­nīcu ar koka šķēpelēm. Cauri baznīcai tiešā trāpījumā lidoja dzelzs lode, tad tā pagriezās un, atsizdamās pret baznīcas soliem, brāzās viņiem virsū.

Varigali nolēca no galerijas ar zobeniem rokā tieši tajā brīdī, kad pirmais vīrs ielauzās pa sadragāta­jām baznīcas durvīm. Ieraudzījis, kas nostājas viņam priekšā, tas iekliedzās un salēcās. Baznīcā ienāca Džei­kobs Kreins, turēdams gatavībā pistoli un zobenu. Viņa vīri cīnījās par katru pēdu svētās zemes ar ienaidnieku, kādu nekad agrāk nebija redzējuši.

Varigali cits pēc cita atkāpās, līdz zobenu siena izspieda tos no ailas. Džeikobs Kreins piegāja pie Dem­jurela, pacēla pistoli un notēmēja tam galvā.

- Laid viņus vaļā! Kreins pavēlēja, uzvilkdams gaili.

Pirateons neticīgi iesmējās.

- Kas ir šis cilvēks? viņš jautāja.

- Kontrabandists, pirāts, traucējošs karbunkuls, izdvesa Demjurels.

No baznīcas pulksteņa pēkšņi atskanēja dūkoņa, un basa zvans sāka sist pusnakti.

- Tev vēl ir laiks līdz beidzamajam pulksteņa sitie­nam, tad tava galva nolidos no pleciem, Kreins tēmē­dams mierīgi noteica.

- Tas nav tik vienkārši, iejaucās Pirateons. Tu vari viņu nogalināt, ja vēlies. Taču ir tik daudz citu alkatīgu muļķu viens vairāk vai mazāk neko nemaina. Vienā mirklī pasaule pārveidosies atbilstoši maniem vispārdrošākajiem sapņiem.

Zvans nosita pirmoreiz. Pirateons pacēla keruvimu virs galvas un aizvēra acis. Keita spirinājās Demjurela rokās, kurš bija satvēris viņu aiz kakla.

Atskanēja otrais un trešais sitiens. Kreina vīri ielenca varigalus, kuri klusēdami gaidīja svēto brīdi.

Ceturtais, piektais, sestais sitiens satricināja baznīcu un zemāko māju jumtus. Pirateons sāka kaut ko čuk­stēt, viņa lūpas lēnām kustējās. Kreins nolaida pistoli. Keita atbrīvojās no tvēriena un aizskrēja pie Rafas.

Keruvims izstaroja žilbinošu gaismu, un baznīca sāka drebēt. Naksnīgās debesis izzuda. Saule uzlēca, tad norietēja un uzausa vēlreiz. Ikreiz, parādoties mēne­sim, ostā mainījās paisuma un bēguma viļņi. Likās, it kā visa Zeme grieztos izplatījumā arvien ātrāk. Ar katru pulksteņa sitienu nāca jauna diena, vēl viens saullēkts, cita nakts. Līdz ar pēdējo pulksteņa sitienu baznīcā iestājās klusums. Varēja dzirdēt tikai baiļu sau­cienus uz ielām. Visa gaisma bija no pasaules izgaisusi. Saule, mēness un zvaigznes bija pazudušas no debesīm, un dziļos ūdeņus pārklāja ledains aukstums.

- Viss ir beidzies, triumfējoši iesaucās Pirateons. Es esmu, ES ESMU! viņš iesmējās. Riatamuss ir miris.

Tad viņš nometa keruvimu, un tas aizripoja pa akmens grīdu un nokrita Rafam pie kājām.

- Tad jau nekas, ja es nogalināšu tavu kalpu, Kreins iesaucās, uzvilkdams pistoles gaili.

Atskanēja apslāpēta dunoņa, lode lēnām izripoja no stobra un nokrita uz grīdas.

- Viss ir mainījies, Mūžības likumu tagad nosaku es. Galvaskausu kaujas uzvara ir beigusies.

Visumā valdīja pilnīgs klusums. Pirateons pavērās apkārt, nezinādams, ko darīt. Viņš tik ilgi bija gaidījis šo mirkli, bet tagad sajuta dziļas skumjas, ka viss jau beidzies. Viņu pārņēma pēkšņs un negaidīts žēlums par zaudēto Riatamusu.

Klusumu pārtrauca Keitas šņukstēšana, turot rokās nedzīvā drauga ķermeni.

- Nekas nav beidzies. Klausies, ko es saku! Nekas nav beidzies! viņa atkārtoja vēl un vēlreiz, spiezdama sev klāt drauga roku.

- Bērna raudas. Cik aizkustinoši, ka pirmais, kas man jādzird savā jaunajā pasaulē, ir bērna raudas! Pirateons noteica.

Meitenes elsas atbalsojās baznīcā.

Keitas asaras uzkrita uz keruvima. Viņa to pacēla un ielika Rafam rokās.

- Tu to sargāji visu savu dzīvi, tad paturi to arī nāvē, viņa noteica.

Negaidot mazās durtiņas, kas veda ārā no altārtel­pas baznīcas dārzā, bez piepūles pāršķēla uz pusēm Meijensas zobens. Ābrams atstūma malā to, kas bija palicis no durvīm, un ienāca svētnīcā.

- Rafael! iesaucās pārsteigtais Pirateons. Vai tad tu…

- Vēl aizvien esmu dzīvs. Glašani aizturēja mani ilgāk, nekā es biju domājis. Tava iejaukšanās šoreiz ir aizgā­jusi par tālu, seirizim. Riatamuss būs neapmierināts.

- Riatamuss ir miris; viņš ir prom, spožā Rīta zvaig­zne pēdējoreiz nomirgoja pār pasauli. Tāpēc krīti ce­ļos! Pirateons pieprasīja.

- Tu muļķo pats sevi. Sī nebija ne īstā vieta, ne arī laiks pēdējai sagrāvei. Tu esi iejaucies laika ritējumā. Atnāc pie klints un paskaties, kas notiek ar tavu pasauli! Ābrams sacīja, paskatīdamies uz Rafas ķermeni.

Viņš uzrunāja puisi, it kā tas būtu dzīvs:

- Man ir dāvana no tava Kunga. Viņš zināja par šo brīdi.

Ābrams nometās ceļos un uzpūta Rafam dvašu.

- Saņem to, kas lidinās virs ūdeņiem, vīrs noteica, uzlicis īkšķi Rafam pieres vidū.

Kad Keita ieraudzīja Rafas aukstajā ķermenī atgrie­žamies dzīvību un siltumu, viņa ieraudājās vēl gaužāk. Rafa paskatījās uz augšu.

- Tu atvedi mani atpakaļ, kad es jau tikko biju nostā­jies Kunga priekšā. Domāju, ka mans darbs ir pada­rīts, viņš sacīja.

- Kungs ir miris. Vai neviens mani nedzird? Mirisl Viss! Pirateons klaigāja.

Ābrams pacēla Meijensas zobenu un pavērsa to pret Pirateona kaklu.

- Ej uz klinti un apskati savu pasauli! viņš teica.

Viņi cits pēc cita devās laukā no baznīcas. Rafa, ar Keitas palīdzību taustīdamies garām kapakmeņiem, turēja keruvimu cieši piespiestu sev klāt. Tomass gāja aizmugurē kopā ar Demjurelu, Kreinu un Pirateonu.

Visapkārt valdīja tik bieza tumsa, ka tā spiedās viņiem virsū kā melns ūdens.

Bariņš, neko neredzot, taustījās no viena kapakmens pie nākamā, līdz izdzirda Ābrama balsi, kurš sauca tos pienākt tuvāk. Demjurels līda uz priekšu kā vecs suns, ko sauc saimnieka balss.

Debesīs nemanīja nevienu zvaigzni. Spožais māko­nis bija pazudis, un mēness vairs nespīdēja. Tumsā skanēja izbiedēto cilvēku kliedzieni. Zemi klāja pilnīga tumsa.

Ābrams apstājās klints malā. Viņš izstaroja gaismu, un tas bija vienīgais saskatāmais gaismas avots. Viņa drēbes spīdēja kā zelts, pārāk spoži, lai tās uzlūkotu.

- Redziet, sacīja Pirateons, ir tieši tā, kā es teicu. Pasaules gaisma ir zudusi uz mūžiem. Vai vēl kāds tic, ka Riatamuss ir dzīvs?

- Tu māni pats sevi, un tevī nav patiesības, seirizim. Paskaties, seko manas rokas gaismai!

Tālumā melnajā tumsā sāka parādīties mazs gaismas pleķītis, skaidras, baltas gaismas punkts. Tas lēnām auga virs apvāršņa un pletās ar pieaugošu mirdzumu kā austoša saule.

- Redzi, seirizim, tu tikai spēlējies ar laiku. Keru­vims nekad nebūs tavējais. Kamēr Rafa bija miris, tam nebija īsta spēka. Tev nepieciešami viņi abi, bet tevi pievīla paša dusmas, aprija bauda nogalināt. Tumsā spīd gaisma, un tumsa nekad neuzvarēs Viņu. Redzi, Viņš nāk, spožā Rīta zvaigzne spīd pār zemi, un tavas dienas ir skaitītas.

Ābrams pacēla zobenu un cirta Pirateonam, bet tas bija pazudis. Tāpat arī varigali un Demjurels. Kamēr visi bija noraudzījusies austošajā saulē, tie tumsas aiz­segā bija aizslīdējuši prom.

Tev nekas vairāk nav jāsaka, ierunājās ercenģe­lis. Aizved šos cilvēkus prom no šīs zemes. Ātri, citādi Pirateons mēģinās vēlreiz, bet keruvimam ir jāatgrie­žas savā vietā. Tagad ejiet!

To teicis, Ābrams viņu acu priekšā pārvērtās. Viņa drēbes kvēloja debesu spožumā, mati vizēja zeltā. Viņa pieri aizskāra viens vienīgs stars, un vienā mirklī tas bija prom.

"Magenta" izlauzās no piestātnes un izslīdēja brīvā ūdenī. Debesis bija skaidras, un pūta svaigs vējiņš. Trīs draugi stāvēja uz kuģa klāja, atskatīdamies uz klintīm, klostera drupām un baznīcu kalna galā. Kreins stāvēja aiz trijotnes un smaidīja. Viņš nezināja, kas to sagaida, bet sirdī bija kļuvis cits cilvēks.

Tālumā jūra sāka lēnām burbuļot, no apvāršņa virsū vēlās biezs, brūns miglas aizkars. Cauri kaiju brēcie­niem tikko jaušami atskanēja selotu dziedāšana…

G. P. Teilors ĒNU PAVĒLNIEKS

Redaktore Iveta Polkmane

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-1885. A/s "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.

[1] 1 jūdze = 1,61 km.

[2] 1 jards = 0,91 m.

[3] 1 pēda = 0,30 m.

[4] 1 colla = 2,5 cm.

[5] 1 unce = 28 g.

[6] laiki mainās (latīņu vai.). Tulk. piez.

[7] Zālē slēpjas čūska (latiņu vai.). Tulk. piez.

[8] dzīves patiesība (latiņu vai.). Tulk. piez.