Ēnu pavēlnieks

23 Luboka bungas

Kreins šūpojās uz "Magentas" klāja. Viļņošanās bija tik stipra, ka viņam bija grūti nostāvēt taisni. Kapteinis turējās pie margām un skatījās uz augšu. Kuģis bija gatavs doties jūrā. Komanda pavilka falles virves un uzvilka grotburu, arī lielgabals tika pielādēts un sagatavots šaušanai. Vējš raustīja buras, un kuģis sasvērās uz priekšu, sizdamies pret viļņiem. Kreins dziļi ievilka elpu; uz zemes viņš vienmēr jutās ierobe­žoti, gandrīz klaustrofobiski, bet šeit, jūrā, bija brīvs vīrs. Kreins iebāza roku kabatā, izvilka mazu sudraba monētu un ar vienu kustību iemeta to ūdenī.

- Paldies par drošu ostu, kapteinis klusu noteica, cerot, ka jūras gars Selkijs arī turpmāk parūpēsies par kuģi, līdz tas atgriezīsies krastā.

- Nu, vīri, viņš iesaucās, virzīsimies ārā, līcī. Piegriezīsim kuģi pēc iespējas tuvāk klintij un tad saga­tavosimies turpmākai rīcībai.

No apakšējā klāja uznāca Martins un sveicināja kap­teini.

- Vai bērni neparādījās? Kreins jautāja.

- No viņiem nav ne miņas, kaptein. Es atstāju divus vīrus, lai sagaida bērnus un Rūbenu, bet ilgāk gaidīt vairs nevaram. Mums jātiek jūrā, kamēr vēl ir paisums, citādi nāksies kavēties līdz rītam. Martins kopā ar Kreinu devās uz kajīti.

- Es tikai ceru, ka Demjurels viņus nenoķers. Kad būsim šķērsojuši līci, apstāsimies un parādīsim tam vecajam žūpām ko tādu, par ko tas vēl ilgi varēs domāt, sacīja Kreins. Bet bērniem nāksies tikt prom pašiem.

"Magenta" ar katru vilni cēlās un krita. Vējš pūta burās un ātri nesa kuģi cauri viļņiem laukā līča ūdeņos. Augstu kalnā varēja saskatīt mācītājmuižas ugunis, bet tālu lejā alauna raktuvju dūmenis izvirda tumšus, kodīgus dūmus.

Kreins un Martins apstājās pie kajītes durvīm un nolūkojās uz mācītājmuižu. Sirdī Kreins zināja, ka tas, ko viņš grasās darīt, uz visiem laikiem padarīs viņu par izstumto. Viņš apzinājās arī to, ka, tiklīdz lielgabals izšaus, viņš būs nolemts, par to parūpēsies Ferels. "Tomēr," Kreins nodomāja, "gandarījums par to, ka šī māja tiks notriekta no klints, būs tā vērts, lai pavadītu atlikušo dzīvi tālu projām no šīs zemes. Tur būs citas ostas, citas pilsētas un varbūt, tikai varbūt, viņš atra­dīs to, ko meklē."

Kreins palūkojās apkārt. Vīri vilka virves un stūma lielgabalu uz vietu, kur tam jāatrodas.

- Es gribu mūziku! Nekas nav labāks par dziesmu un lielgabala zalvēm. Kur ir Luboks un Finguss? Kreins uzsauca. Dabūjiet tos divus ērmus šurp! Es gribu mūziku!

Luboks un Finguss bija piedzērušies un, sēdēdami uz virvju rituļa, nelikās zinis par notiekošo. Lubokam pār kreiso plecu karājās bieza ādas siksna un pie kājām stāvēja lielas cūkādas bungas, kuras viņš bija nozadzis kādam dragūnam. Finguss turēja klēpī vecu vijoli, kas bija ielikta melnā samta somā. Izdzirduši kapteiņa klie­dzienu, abi pielēca uz nedrošajām kājām.

Finguss bija maza auguma vīrs tievām zirnekļveida kājām un garu degunu, viņa garās pēdas maisījās citiem pa kājām. Finguss izvilka no somas vijoli, pielika pie zoda un sāka spēlēt. Luboks satvēra bungas un sāka tās sist arvien ātrākā ritmā. Finguss spēlēja vijoli un dejoja, un daži no kuģa apkalpes sāka plaukšķināt. Pēkšņi Fingusam sametās kājas un viņš ietriecās kajītes durvīs, tad nokrita uz ceļiem, bet nepārtrauca Luboka bungu ātrajā ritmā spēlēt zemu, "piesmakušu" melodiju. Kad kuģis sašūpojās, Fingusu mētāja no vienas puses uz otru, bet viņš joprojām turpināja spēlēt. Melodija ska­nēja aizvien ātrāk un ātrāk. Daži no vīriem sāka dejot. Tie saķērās rokās un griezās, un griezās. Finguss dejoja pa klāju, cik vien ātri spēja. Kreins nenolaida acis no klints un mācītājmuižas augstu virs tās. Līdzās kuģim divi delfīni pāršķēla ūdens virsmu un palēcās gaisā.

Luboks sita bungas arvien skaļāk, un Finguss vilka ar lociņu pa stīgām arvien ātrāk. Pār klāju sāka šļakstī­ties ūdens, un ziemeļos cauri tumsai izlauzās mākoņa mirdzums. Vienā mirklī mūzika pēkšņi pārtrūka.

Sagatavojieties šaut! Kreins iesaucās, kad mācī­tājmuiža nonāca smagā lielgabala sasniedzamības zonā. Viņš gaidīja vilni, lai piegrieztu kuģa sānu tuvāk klintij. Kuģis viļņos sašķiebās.

- Uguni!

Nakts gaisu piepildīja degoša pulvera dvaka. No liel­gabala melnajās debesīs izšāvās košsarkana dūmaka. Ar lielu rēkoņu lode lidoja pa gaisu uz savu mērķi. Tad mājas jumts ar negaidītu spēku uzsprāga gaisā, izsvaidīdams debesīs pelēkas šķēpeles. Zemē atbalsojās triecienvilnis.

- Uguni! Kreins nokliedzās vēlreiz, kad apkalpe bija sagatavojusi otru lielgabalu.

Šāviens nogranda naktī kā neredzama dūre. Tas sagrāva mācītājmājas stūra sienu, un zemē nobruka ķieģeļi un akmeņi.

Atskanēja muskešu šāvieni, un klints virsotnē nosprakšķēja mazas dzirksteles.

- Paņemiet musketes! Kreins pavēlēja. Viņš pagai­dīja vilni un tad vēlreiz uzsauca:

- Uguni!

Vīri vēlreiz pielādēja pirmo lielgabalu un notē­mēja tieši uz mazo šāvēju grupiņu klintsgalā. Mēness un mākoņu ēnā Kreins redzēja, kā lode trāpa mērķī, pasviežot gaisā zemes kukuržņus. Šaušana mitējās.

- Fingus, uzspēlē kaut ko jautru! Es gribu svinēt uzvaru, Kreins mierīgi noteica, ieiedams savā kajītē.

Apkalpe uzgavilēja, un Finguss bungu pavadībā uz­sāka citu melodiju.

Lielgabalu šāvieni atbalsojās pāri ielejai. Rafa Stre­goikas muižā pielēca no gultas un pieskrēja pie loga. Tālumā varēja redzēt dūmus un uguni, tumšā kalna galā kā sarkana svece kvēloja mācītājmuiža.

- Ātri! viņš steidzīgi uzsauca Tomasam un Keitai. Demjurela māja deg!

Tomass negribīgi pamodās un piesteberēja pie loga, vilkdams līdzi Keitu. Bērni miegainām acīm vēroja priekšā pavērušos skatu.

- Kas noticis? Keita jautāja.

- Lai kas tas būtu, nedomāju, ka Demjurels jūtas apmierināts. Viņš meklēs mūs, un mēs viņa ērtību labad atrodamies tik tuvu, Rafa atbildēja.

- Paskatieties! Tomass iesaucās, pēkšņi norādī­dams uz kaut ko dārzā.

Caur kokiem zālienā varēja redzēt garu, melnu, salī­kušu stāvu procesiju. Tie piegāja pie stāvā akmens un izveidoja tam apkārt apli.

Tomass pakāpās atpakaļ, lai nopūstu sveci, un tad piebiedrojās pārējiem.

- Ko viņi dara? zēns jautāja, vērodams, kā mel­nie stāvi sadodas rokās un tad lēnām, roku rokā sāk virzīties apkārt akmenim pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam.

- Tās ir raganas, Rafa atteica. Tās staigā pretēji saules gaitai un piesauc ļaunos spēkus.

- Kā tu to vari zināt? Tie var būt jebkas, iebilda Keita.

- Esmu tās redzējis daudzas reizes. Tās mēģina izmantot akmeni kā spēka centru. Akmens ir ierakts dziļi zemē un…

- Kāpēc tās staigā apkārt akmenim? Keita viņu pārtrauca.

- Viņas tic, ka tā gūst spēku no zemes. Bet Pirateons tās visu laiku izmanto, noteica Rafa.

Salīkušie stāvi sāka kaut ko skaitīt. Tie soļoja aiz­vien ātrāk, līdz iešana pārvērtās dejā, bet balsis kļuva arvien skaļākas. Dejotāji atlaida rokas un sāka griez­ties apkārt akmenim dejā. Viena no melnajām figūrām apstājās un, paņēmusi garu, smailu koku, piegāja pie akmens un sāka sist tam pa sānu.

Viens, tas ir vējš, kas no rietumiem pūš, Divi zeme, kur paiet mums mūžs, Trīs ir uguns, kas silda mums dvašu, Četri ūdens, kas dziedina pašus, Pieci mēness, kas sudrabu kaisa, Seši saule, vislielākā gaisma, Septiņi tas mūsu valdnieks un kungs, Kurš ir šai naktī jāpiesauc mums.

Tumšie stāvi izsauca buramvārdus vējā, dauzīdami ar koku pa akmeni. Tad nometa to zemē un atkāpās no akmens. Nūjai izsprāga pumpuri, no vecā koka izdīga jauni dzinumi. Vērotāju acu priekšā tas kļuva par dzīvu koku. No stumbra izauga resni zari, un uz zariem parā­dījās svaigas, zaļas lapiņas. Katra zara galā uzplauka balti ziedi, kas ātri nobrieda par sarkaniem āboliem. Visi āboli, izņemot vienu, nokrita no koka, un tos aprija zeme. Beidzamais ābols palika karājamies vismazākajā zariņā, zemu noliecies. Viena no figūrām ar vienu roku pacēla kapuci, kas aizsedza seju. Tas bija Finestjērs.

Nebija nepieciešams nosaukt koka vārdu. Keita un Tomass skatījās viens uz otru pilnīgā neticībā.

- Mums jātiek no šejienes prom, cik ātri vien iespē­jams. Viņi nedrīkst dabūt keruvimu, bet atrodas tam tuvāk, nekā paši spēj iedomāties, noteica Rafa.

- Paskatieties! iesaucās Tomass, vēlreiz palūkojies lejā.

Arī citi sāka noņemt kapuces. Starp tām bija Demju­rels, kurš stāvēja līdzās Finestjēram, un blakus viņam kapteinis Ferels, kura seja vīdēja mazliet miglaina, jo dunamežs plivinājās te iekšā, te arī ārā no tā, saplūdinādams viņa seju ar savējo.

Šajā mirklī akmens sāka izdot zemu, dārdošu troksni. Demjurels paskatījās uz Finestjēru un pasmaidīja. No zemes sāka celties migla, kas veidoja apkārt akme­nim baltu plīvuru un atspoguļoja mēness gaismu. No meža puses parādījās divi glašani, iegāja apļa vidū un nostājās līdzās akmenim. Visi sapulcējušies pārklājās ar miglas segu, kas bija nolaidusies virs dārza. Zeme pie akmens pavērās, un no tās izsoļoja varigalu bars ar saviem nospodrinātajiem vairogiem, īsajiem zobe­niem un čūsku ķiverēm. Viņi izveidoja ārējo apli apkārt apmetņos ietērptajiem stāviem, it kā lai aizsargātu tos no slēpta ienaidnieka.

Demjurels izņēma no mēteļa akācijas nūju un melno roku. Viņš pacēla to uz augšu un tad iedūra zemē. Roka nekavējoties sāka balti kvēlot.

- Abi keruvimi atrodas tuvu, Demjurels noteica. Kad akmenim uzspīdēs mēness, būs pienācis īstais laiks.

Viņš paskatījās uz guļamistabas logu augstu mājas bēninos.

- Bērni ir cieši aizmiguši, vikārs piebilda, vērsdamies pie Finestjēra.

Visi klātesošie apklusa. Demjurels pagriezās un ieraudzīja, ka varigalu loks pašķiras un apļa vidū ienāk garš stāvs koši sarkaniem matiem, tērpies bruņām klātā tērpā. Glašani šī tēla priekšā nokrita ceļos un nolieca galvas, neuzdrīkstēdamies pacelt skatienu uz neticami skaisto seju.

Finestjērs un Demjurels stāvēja klusējot, nezinā­dami, ko sacīt. Abi skatījās uz tēlu, neuzdrīkstēdamies pajautāt viņa vārdu un nesaprazdami, vai viņu aizdo­mas ir patiesas.

-Atšķirībā no cilvēkiem, kas vēlas ar mani runāt, jūs abi, šķiet, esat zaudējuši valodu.

Vīrietis runāja pārsteidzoši siltā balsī, viņa teiktais skanēja gandrīz maigi.

- Es vienmēr labprāt atnāku un ieklausos tajos, kas man kalpo, un ir tik… jauki… jūs satikt. Viņš pasmai­dīja. Jums abiem nav nepieciešams nosaukt savu vārdu. Es zinu, kas jūs esat, esmu sekojis jūsu dzīvei ar lielu interesi, un mani palīgi ir stāstījuši par jums un jūsu vēlmēm. Es zinu, mācītāj Demjurel, ka tu reiz kal­poji… Vīrietis palūkojās debesīs. Nezinu, ko domā Viņš dažus mirkļus pirms savas varas zaudēšanas. Esmu daudzus mūžus gaidījis šo… Un palūkojieties mums pat ir koks un ābols! Vēl tikai vajadzīgs Ādams un Ieva, un keruvims, un mēs piedzīvosim cilvēces un Dieva krišanu reiz un uz visiem laikiem bez Riatamusa iejaukšanās.

Vīrietis iekliedzās, balss kļuva zemāka un dusmī­gāka, seja sašķobījās kā sāpēs. Tad viņš pēkšņi nomie­rinājās un atguva aukstasinību.

- Džentlmeņi, es atvainojos! Lūdzu, ļaujiet man nosaukt savu vārdu. Esmu Pirateons; tas ir mans īstais vārds. Esmu katrā dievībā, kas nav Viņš. Esmu Pāns, Bāls, zemes dievs un kā tik vien vēl man izklaides pēc patīk sevi dēvēt. Dažādos laikos mani ir saukuši visādi, bet man vislabāk patīk Pirateons, šo vārdu man pie­šķīra tēvs.

- Tu… tu esi citāds, nekā mēs bijām iedomājušies, klusu un bailīgi noteica Finestjērs.

Pirateons iesmējās.

-Jūs gaidījāt zvīņām klātu ragainu briesmoni ar spiču asti? Viņš paskatījās uz Finestjēru. Man tā šķiet. Manu dārgo Finestjēr, es reiz biju seruvims, kalpoju debesīs un sēdēju Viņam pie kājām. Vai tev šķiet, ka Viņš atļautu, ka tam kalpo kāds neglītenis? Pie manis atnāca ļaunums kā negaidīts prieks, un es izmantoju izdevību. Ja nebūtu iejaucies Riatamuss, es būtu guvis panākumus.

Pirateons paskatījās uz Demjurelu.

- Skumji, Demjurel, bet tu nevarēsi iegūt visu varu sev. Tu par zemu novērtēji to, ko esi sācis. Es nekad neatstāšu valdīšanu pār pasauli cilvēka rokās. Tādiem kā tu bieži vien piemīt līdzjūtība un žēlsirdība; pat pašiem nicināmākajiem cilvēkiem nereti sirdī iesējas mīlestības sēkla un atkausē to. Tāds ir jūsu radības trūkums. Bez spējas mīlēt jūs būtu daudz noderīgāki. Skumji, bet neviens nojums, cilvēkiem, nav labojams, tā ka jums nevar visai uzticēties. Kad es nodibināšu savu karaļvalsti, tu dabūsi, ko esi pelnījis un kas būtu pareizi cilvēkam ar tavu stāvokli. Tad viņš pavērās apkārt. Kur ir tie trīs?

- Viņi ir mājā, atbildēja Finestjērs.

- Tad es iesaku tev, lord Finestjēr, aiziet un viņus atvest. Pirateons mirkli padomāja. Nē, es aizsū­tīšu glašanus, viņi nepieļauj kļūdas un neļauj cilvēkiem izglābties.

Viņš pamāja glašaniem, tie atstāja apli un virzījās uz māju.

Rafa nolūkojās, kā viņi šķērso zālienu. To melnie silueti iezīmējās baltajā miglā.

- Tas ir Pirateons. Es to zinu. Mums jātiek no šejie­nes laukā, pirms viņi būs te. Mēs varam nokāpt pa kāpnēm, iziet galvenajā kāpņu laukumā, tad virtuvē un paglābties mežā, viņš teica.

- Ja nu viņi mūs noķer? ievaicājās Keita.

- Tad piepildīsies Pirateona vēlēšanās. Riatamuss mežā mums apsolīja, ka nekad mūs neatstās un ka vaja­dzības gadījumā atsūtīs mums palīgā seruvimus. Viņš zina, kas mūs sagaida, un mums jāuzticas viņam.

Draugi dzirdēja lejā dobji aizcērtamies durvis un pa gaiteni tuvojamies smagus soļus.

- Ņem somu, un bēgam! Tomass izsaucās, skrie­dams uz durvīm.

Keita paķēra somu, visi trīs izskrēja no istabas un metās lejā pa kāpnēm. Viņi sasniedza vidējo kāpņu laukumu, kas veda uz guļamistabu koridoru. Atslēga no durvīm bija pazudusi, un durvis bija cieši aizslēgtas. Viņiem par šausmām, atvērās virtuves durvis un tur, pustumsā, stāvēja glašans un raudzījās tieši uz viņiem.

- Mēs esam ielenkti, Tomass iekliedzās, kad otrs glašans sāka kāpt augšup pa kāpnēm.

Zēns juta caur ķermeni izskrienam aukstus drebu­ļus, it kā asinis būtu pārvērtušās ledū. Elpa sastinga rīklē. Viņš neprātīgi paskatījās uz Keitu un Rafu, nezi­nādams, ko darīt. Glašans lēni tuvojās augšup pa kāp­nēm, pastiepis savu melno, ādā ietērpto roku.

- Šeit jābūt kādai izejai, Keita izmisīgi teica, taus­tīdamās somā pēc abiem kristāliem.

- Ātri atpakaļ istabā! uzsauca Rafa.

Viņi metās, cik ātri vien spēja, augšup pa kāpnēm un ieskrēja kalpotāju istabā. Keita aizcirta aiz sevis durvis, un Tomass sastūma gultas, lai aizbarikādētu durvis. Viņi sakrāva gultas rāmjus un matračus, cik vien augstu varēja, atstūma no sienām skapīšus un atstutēja tos pret mēbeļu kaudzi, kas tagad bija viņu vienīgā aizsardzība pret glašaniem.

- Ko nu? jautāja Tomass, vēl cerot uz glābšanās iespēju, kad cerību vairs nebija.

- Mieru! Rafa rāmi noteica. Mēs palūgsim Riatamusam viņa mieru, es zinu, ka viņš mums to sniegs un palīdzēs izglābties no šī ļaunuma. Apsēdieties uz grīdas, aizveriet acis un domājiet par viņu!

Visi trīs nosēdās uz grīdas un aizvēra acis. Keita bija satvērusi katrā rokā pa kristālam. Glašani dauzījās pie durvīm, bet tos aizturēja mēbeļu kaudze.

- Domājiet par viņu! atkārtoja Rafa. Ļaujiet viņam ar jums runāt!

Pa vidu visam šim juceklim visi trīs koncentrējās uz Riatamusu, bet glašani tikmēr bungāja pa durvīm un centās izlauzt sev ceļu uz istabu. Par spīti šim trok­snim un bailēm, Tomass un Keita ieslīga pilnīgā mierā. Likās, it kā viņi būtu kļuvuši kurli pret šīspasaules trokšņiem, un viņu prāts grima arvien dziļāk Riata­musa valstībā. Vienā mirklī bailes izgaisa un sirdis un domas piepildīja cerība. Viņi nejautāja, kas notiek un kāpēc, bet vienkārši ļāva šai jaunajai pieredzei sakopot domas un vadīt viņus, kurp vien tā vēlas.

Keita turēja rokās kristālus; šķita, it kā cietā akmens virsma viņas rokās kustu. Domās meitene redzēja ista­bas paneļiem apšūto sienu. Skatienu piesaistīja mazs koka gabaliņš, kas bija atlēcis no paneļa vienā tā stūrī. Skatoties uz to, Keita redzēja, ka panelis atveras un ir redzamas kāpnes.

- Tunelis! viņa iekliedzās. Slepens tunelis. Mēs varam izglābties!

Keitas balss ātri atgrieza draugus atpakaļ īstenībā. Šajā mirklī melni cimdota roka izlauza sev ceļu cauri durvīm un sāka grābt visu, ko varēja. Otra roka lauzās cauri sienai blakus durvīm, izšķaidot pa grīdu balto apmetumu.

- Ātri! Keita steidzīgi iesaucās. Es zinu izeju!

Meitene pielēca kājās un pārlūkoja istabu. Tālākajā

telpas galā zem jumta dzegas meitene ieraudzīja ar ozolkoku apdarinātajā sienā mazu koka paneli, tieši tā, kā bija redzējusi vīzijā. Viņiem priekšā pavērās slepena eja, kura reiz tika izmantota, lai izvairītos no muitas vīriem. Tā veda no istabas tumsā.

- Mēs nevaram tur iet, mums nav gaismas, Tomass iebilda, bet tikmēr ādas dūre parādījās vēl vienā cau­rumā.

Keita pastiepa uz priekšu kristālus.

- Skaties, tie spīd! No šiem akmeņiem mums pietiks gaismas, lai redzētu ceļu.

Gaisma no kristāliem izgaismoja sejas. Tikmēr dur­vis sāka padoties glašanu triecieniem. No katra bel­ziena istaba nodrebēja, aizkrautās mēbeles pamazām Bīdljās uz priekšu un durvis vērās arvien plašāk.

- Labāk iesim, citādi viņi mūs noķers! meitene iesaucās.

Ar beidzamo spērienu durvis padevās un barikāde sabruka. Divi glašani ielēca pāri gruvešiem istabā, ar acīm pārmeklēdami katru telpas stūri. Trijotni nekur neredzēja. Istaba bija tukša. Radījumi saskatījās. Garā­kais nometās uz grīdas un sāka ošņāties ar garo degunu, meklēdams pēdas.

Kristālu gaismā bija viegli virzīties uz priekšu pa zemo eju, kas, šķiet, bija iebūvēta mājas sienā. Skrie­dami viņi ievēroja durvis uz citām telpām un nolikta­vām, kas bija izcirstas grīdā, lai varētu paslēpt kontra­bandu. Eja veda arvien zemāk, līdz viņi sajuta spēcīgu sasmakuša ūdens un zemes dvaku. Gaiss tunelī kļuva aukstāks un arī mitrāks. Tunelis ievirzījās straumē ar seklu ūdeni; ik pēc desmit jardiem griestos bija ievie­toti metāla režģi. Viņi bija tikuši laukā no mājas. Caur metāla pārsegiem spīdēja mēness gaisma, un virs gal­vas bija dzirdamas balsis.

- Ēdiet no šī, sacīja Pirateons, tad es zināšu, vai jūs patiesi esat ar mani.

- Bet ko tas dos? viņi dzirdēja Demjurelu vaicājam neierasti nedrošā balsī.

- Es sniegšu jums sapratni par to, kāda patiesībā ir šī pasaule, un uz visiem laikiem piesaistīšu jūs sev. Jūs taču vienmēr esat to vēlējušies, vai ne? Pirateons jau­tāja. Tu, lord Finestjēr, vari dabūt vēl vienu kumosu; neuztraucies, ābols nezaudēs savu spēku un te pietiks jums abiem.

Tad viņš pasmaidīja.

- Ja jūs esat ēduši augli no šī koka, tad atpakaļceļa vairs nav, un, kad tie trīs būs miruši, sāksies uzbru­kums debesīm.

Demjurels paskatījās uz Finestjēru.

- Neesmu īsti pārliecināts, vai tā ir pareizi. Esmu tikai cilvēciska būtne, un tās nav šīspasaules problē­mas.

Pēkšņi viņa pašapziņa aizplūda kā paisuma vilnis. Pirmoreiz dzīvē Demjurels sāka aptvert sekas tam, ko grasījās darīt. Finestjērs paķēra no koka ābolu un nokoda krietnu kumosu.

- Redzi, nekas nenotiek, viņš noteica, čāpstinā­dams ar pilnu muti. Kāpēc uztraukties? Tas nenoda­rīs tev neko ļaunu. Mēs jau sen esam sevi pārdevuši, Demjurel. Pašlaik nav īstais brīdis bailēm un mazdūšī­bai. Nāc šurp, cilvēk, pasaule gaida!

Finestjērs pasniedza pusēsto ābolu Demjurelam, un abi redzēja, kā, nonākot citās rokās, auglis atkal kļuva vesels. Tas bija pilnīgi atjaunojies, neskarts. Demju­rels negribīgi iekoda ābolā. Ar katru nokosto kumosu pasaule mainījās. Mācītājs juta, kā viņa ķermenis aug. Koki mežā sveica ar savām šalkām; viņš gandrīz spēja saklausīt vārdus, ko tie teica. Katrs zars un lapa izska­tījās tā, it kā tie būtu dzīvas radības, un mirdzēja, kā viņš nekad agrāk nebija redzējis. Lapas vairs nebija pelēcīgi zaļas, kā bija ierasts, bet vizēja zilās un violetās ēnās, kas plivinājās mēness gaismā. Demjurelam gri­bējās saprast, ko koki saka, jo viņš zināja, ka tie vēlas viņam ko pateikt, pavēstīt kādu senu noslēpumu. Virs galvas riņķoja kaija, un Demjurels pievērsās debesīm. Tad viņš saprata, cik mazs patiesībā ir. Acīm pārslīdot katram spožumam, mācītājs juta, ka kļūst arvien ma­zāks. Arvien vairāk viņu pārņēma pilnīga vienotība ar visu apkārtējo. Demjurelam gribējās, lai šis mirklis turpinātos mūžīgi. Tieši to viņš bija meklējis, tas bija tuvu viņa dievam, un tagad viņš zināja tā vārdu… Pira­teons.

Pāri zālienam pūta maigs vējiņš. Ar katru elpas vilcienu zāle zem kājām kustējās un šūpojās. Demju­rels juta, ka pamazām saplūst ar visu dabu. Palūkojies apkārt, viņš ieskatījās acīs katram. Šoreiz viņš redzēja, kādu dzīvi katrs no tiem dzīvo, saskatīja visus viņu melus un to, kādi cilvēki tie patiesībā ir. Viņš redzēja katra netīro būtību no iekšpuses. Demjurels paskatījās uz viņu rokām šķita, ka tās mēness gaismā vizmo.

Lūk, ko nozīmē būt dzīvam, viņš noteica, un patiešām pazīt dzīvi.

Finestjērs bija saritinājies zālē un raudāja kā mazs bērns. Viņš spēja ieraudzīt tikai tumšās nakts auksto tukšumu. Viņš bija viens sešgadīgs bērns, kas atstāts istabā bez gaismas. Galvā dunēja tēva brīdinošā balss: "Izkāp tikai no gultas, un spoki būs klāt!" Zēns raudāja, piesaistīts gultai, ilgodamies pēc mātes, kura atbrī­votu no visām nakts bailēm. Viņu bija sagrābušas šaus­mas, un Finestjērs no jauna pārdzīvoja katru tās nakts šausminošo mirkli. Gulēdams slapjajā zālē, Finestjērs saklausīja balsis no tālas pagātnes. Balsis, kuras runāja vārdus, ko viņš negribēja dzirdēt. Tās čukstēja viņam asus vārdus un pieskārās ausīm. Lords saķēra galvu rokās, cenzdamies aizbāzt ausis un apklusināt skaņu, cerot, ka balsis apklusīs. Tad viņš saprata, ka tās atro­das viņa galvā un cenšas tikt laukā. Tēva balss kliedza arvien skaļāk: "Esi taču puika! Tu uzvedies kā meitene un izskaties pēc meitenes. Es vēlējos dēlu, nevis kaut kādu pintiķi. Es gribēju mantinieku, nevis sprukstiņu, kurš vienmēr dīc pēc mātes."

Likās, it kā reiz piedzīvotais tagad pavērtos visai apkārtnei. Raganas stāvēja klusu un skatījās uz abiem Pirateona kalpiem. Tumsas valdnieks nolūkojās viņos ar savām maigajām un skaisti zilajām acīm.

- Tāds ir šis koks, sacīja Pirateons. Vienam tas atnes apskaidrību, bet citam bailes. Neuztraucies, Finestjēr, tas neturpināsies ilgi. Pagātnes gari nevar tevi mocīt mūžīgi.

Trijotne tunelī stāvēja tik klusu, cik vien spēja. Keita paslēpa kristālus zem mēteļa, bīdamās, ka to spožā gaisma varētu atspīdēt ārā. Viņi turpināja lēnām vir­zīties uz priekšu, līdz potītēm brizdami aukstā ūdenī. Tunelis kļuva šaurāks un mazāks. Trīs draugi klusu lavījās uz priekšu, un pēc dažiem soļiem tunelis pēkšņi aprāvās. Viņiem virs galvām slējās liels akmens, garš un plakans kā kapa plāksne. Vienā akmens galā bija pakāpieni uz virszemi. Keita no mēteļa apakšas paspīdināja kristālus, un tie apspīdēja tuneļa sienas, kas bija notrieptas ar sarkanu krāsu. Meitene paskatījās uz akmeni.

- Tas varētu būt akmens līdzās takai pie ieejas dur­vīm pa gabalu no vietas, kur stāv raganas. Viņa pār­brauca ar roku pāri akmenim un vienā tā pusē sataustīja lielas eņģes. Ja mēs šeit pastumsim, akmens atvērsies.

Tomass viegli pagrūda akmens malu. Tas ar iedroši­nošu klikšķi pavērās. Rafa palūkojās pa šauro spraugu un redzēja, ka raganu bariņš sapulcējies aiz mājas stūra netālu no stateniskā akmens.

- Nāciet, zēns klusu aicināja biedrus, mēs varam tikt mežā, pirms viņi mūs ierauga.

Bērni ātri izkāpa no tuneļa un ieskrēja mežā. Rafa aizlavījās gar sienu tuvāk vārtiem. Viņš zināja, ka nonāks līdz vietai, kur stāvēja un gaidīja Pirateons. Tieši šajā brīdī no mājas izbrāzās glašani un skrēja pāri zālienam pie sava kunga. Rafa paķēra sienā noslēpto keruvimu un metās atpakaļ mežā.

Demjurels uzmeta skatienu dievišķajai rokai uz akā­cijas nūjas un ieraudzīja, ka tā ir zaudējusi krāsu.

- Keruvims ir prom! viņš iekliedzās. Ātri! Dzīsi­mies viņiem pakaļ!

- Manu dārgo Demjurel! Esmu aizvadījis daudzus mūžus, lai kaut ko saprastu. Lai viņi iet, itin drīz mēs tos atradīsim. Pasauc Azimutu, bērns mums pateiks, kurp tie aizgājuši.