Ēnu pavēlnieks

10 Dunamežs

Rafa nespēja noticēt savām acīm. Viņš bija aizmidzis tumšā, gandrīz tukšā istabā, kur Lendesas kundze un zēns rosījās, iedegdami lampas, bet tagad pamodās gaišā, dūmiem pilnā namā, kur pie galda valdīja īsta kņada.

Rafa pavērās lejup no gultas otrā stāva un jutās kā skatītājs operas balkonā. Tur lejā bija sapulcēju­šies pasaules noskrandušākie cilvēki. Vienā telpā bija sabāzti vīrieši, sievietes un bērni visi netīri, nosmē­rējušies sarkaniem putekļiem un dubļiem, kas klāja raktuves.

Viņu tērgāšana atbalsojās akmens sienās. Galds bija nokrauts tukšiem šķīvjiem. Pieaugušie aizrautīgi saru­nājās, bet bērni spēlējās kamīnā iedegtās lielās uguns priekšā. Tie bija plukatu un skrandaiņu svētki, un viņu bankets sastāvēja no kartupeļiem un rāceņiem ar vecas aitas kaula aromātu. Lielā, virs liesmām pakārtā kas­troļa dibenā kā melns vulkāns burzguļoja un mutuļoja ēdiena paliekas.

Rafa ievēroja, ka pie galda valdīja zināma kārtība. Vecākie un mazāk nosmulējušies vīrieši sēdēja tuvāk ugunij galda tālākajā galā. Lendesas kundze bija apsē­dusies galda galā. Viņa pīpēja pīpi un dzēra džinu un trešā brūvējuma alu no lielas krūzes. Rafam viņa atgā­dināja tādu kā karalieni, kas sēž saaicināto galminieku vidū.

Sievietei pie labās rokas sēdēja liels, drukns vīrs saplēstā jakā un nodriskātā kreklā; ap kaklu viņam brīvi bija apsiets sarkanas drēbes gabals. Vīram bija spēcīgs žoklis un iekritušas acis. Viņš ne reizi nepa­smaidīja. Drūmi lūrēdams, vīrietis, atslējies krēslā, klausījās apkārtējo sarunās.

Tad viņš caur sakostajiem brūnajiem zobiem uzru­nāja Lendesas kundzi: Vai vari šovakar izlikt kārtis, Mērij? Būtu labi uzzināt, kas mūs sagaida nākotnē.

Lendesas kundze pamāja ar galvu jaunai sievie­tei, kas sēdēja no viņas pa kreisi. Tā izvilka no galda atvilktnes zila zīda tīstokli. Lendesas kundze to attina un izņēma lielu kāršu kavu ar bildēm.

Visi, kas atradās telpā, apklusa, un viņa lēnām un nesteidzīgi sajauca kārtis. Tad viņa aplaida skatienu apkārt un uzsmaidīja katram, kas sēdēja pie garā galda.

Kuram zīlēsim šovakar? Lendesas kundze, cenz­damās runāt nopietnā balsī, ielūkojās katram sejā. Ko kārtis pateiks par mūsu dzīvi?

Vairāki lielākie bērni skali iekliedzās, cenzdamies sev pievērst viņas uzmanību. Lendesas kundze pakra­tīja galvu, it kā teiktu, ka šoreiz nav viņu kārta. Bērni vīlušies novērsās.

- Zīlēsim Demjurelam paskatīsimies, ko viņam pavēsta kārtis. Galu galā viņa nākotne ir arī mūsējā, ieminējās kāds Lendesas kundzei tuvu sēdošs vīrs, izdauzīdams pīpi pret ādas zābaka zoli.

Viņam piebiedrojās kāda sieviete. Es netikšu no šejienes prom, iekams nebūšu atmaksājusi visu, ko esmu Demjurelam parādā. Stāsti, Mērij! Tas, kas notiks ar vinu šodien, atsauksies uz mums rīt. Ja viņam nākotnē klāsies labi, varbūt viņš man atlaidīs septiņu gadu īres maksu un procentus par aizdevumu, kuru reiz man izsniedza.

Ikviens, kas atradās šajā telpā, bija Demjurelam parādā naudu. Kad kāds vairs nespēja samaksāt parādu, tam bija jāierodas raktuvēs un jāstrādā garas stundas par mazu algu. Taču ar katru darba gadu ikviens no viņiem grima arvien dziļāk parādos. Demjurels lika viņiem maksāt par ēdienu, bērniem, naktsmājām un pat par darbarīkiem, ko tie izmantoja, rokot slānekli.

- Labi, labi, lai būtu Demjurels! Lendesas kun­dze skaļi iesaucās un sita kārtis galdā. Tā bija zīme kurlmēmajam puisēnam sākt nopūst sveces uz loga dzegas un kamīna malas. Viņš nogrieza arī mazāku uguni lampām, un telpa iegrima blāvā pustumsā, apņe­mot Lendesas kundzi ar oranžu uguns mirdzuma auru.

- Jums jākoncentrējas uz mācītāja tēlu. Domās iztē­lojieties viņa seju, un es lūgšu kāršu garam, lai tas runā ar mums.

Uguns mestajā ēnā skatītāji tik tikko spēja saredzēt Lendesas kundzes seju. Gaisma no mazās sveces meta ēnu uz viņas seju, radot iespaidu, ka tās izskats mainās. Sieviete nolika kārtis uz galda un apsedza galvu ar plecu šalli. Kad vakara maltīte bija galā un izdzertas vairākas glāzes kuņģi dedzinoša džina, Lendesas kundze parasti demonstrēja savas burvestības. Viņa apvērsa zīlēšanas kārtis un, apvienojot faktus ar iztēli, stāstīja cilvēkiem to, ko tie vēlējās dzirdēt, pārsteidzot viņus ar dzīves noslēpumiem, kurus slepus bija noklausījusies no citu cilvēku sarunām. "Šovakar," viņa pie sevis nodomāja, "varētu būt mans labākais priekšnesums."

- Jūs nedomājat pietiekami stipri, nekas nesanāk. Kā gan lai es izsaucu garu, ja jūs necenšaties? Lai atvērtu durvis uz aizkapa dzīvi, mums ir jākoncentrē­jas. Sieviete, aizvērusi acis un vaikstīdamās, ātri bēra vārdus: Gars… gars… pieeee… maniiiis…

Runādama Lendesas kundze iespiedzās, cenšoties panākt, lai viņas balss skanētu tā, it kā tā piederētu kādam citam. No kaut kurienes tumsā atskanēja trīs skaļi, spēcīgi klauvējieni. Pie galda sēdošie nodrebēja. Viena sieviete ierāva šļuku no džina glāzes, kāda cita saķēra aiz rokas blakus sēdošo vīrieti. Bērni saspiedās cieši kopā uguns gaismā, tā cerēdami paglābties no tumsas.

Lendesas kundze, it kā pārsteigta par gara piepešo atbildi, atvēra vienu aci un palūkojās apkārt. Kas tur ir? Vai tu vēlies ar mums runāt? viņa bikli jautāja mazas meitenes balsī.

Viņai blakus sēdošais vīrietis no satraukuma nodrebēja. Atskanēja vēl viens skaļš, izaicinošs klauvējiens, daudz noteiktāks nekā iepriekš. Visi saspiedās vēl cie­šāk kopā.

- Mēs vēlamies zināt, kas notiks ar mācītāju Demju­relu. Vai tu mums to pateiksi?

Pēkšņi kāds patiešām ieklauvējās, turklāt vēl stip­rāk nekā pirms tam, liekot visiem, ieskaitot Lendesas kundzi, salēkties no bailēm. Viņas balss patiesās šaus­mās kļuva spiedzīga. Nekad agrāk tā nebija noticis, īstais gars nekad nebija klauvējis.

Lendesas kundze izklāja kārtis sev priekšā un pēc nejaušības principa paņēma dažas no pakas. Viņa tās citu pēc citas apgrieza otrādi.

- Te ir tā vieta, kur tas mājo, lai runātu ar mums par dzīvi debesīs un ellē. Viņa apvērsa pirmo kārti. Uz tās bija redzams mācītāja talārā tērpies vīrietis, kurš, turēdams rokā zelta kausu, stāvēja pie altāra.

- Ak! sieviete iesaucās. Tas ir Demjurels, burvis. Gari vienmēr runā ar viņu caur šo kārti. Palūkosimies, kas viņu sagaida! Viņa paņēma otru kārti.

- Parādi, kas nāks pār viņa galvu zobens vai vul­kāna izvirdums, mīlestība vai gods!

Lendesas kundze apgrieza kārti otrādi. Uz tās bija attēlots tornis, ko ķēris zibens, un cilvēks, kurš krīt no cietokšņa mūra. Neko neteikdama, viņa apvērsa vēl citas kārtis un salika tās aplī apkārt pārējām. Ar katru kārti sievietes seja pauda arvien lielākas bažas.

- Kas tur ir, Mērij? Pasaki, ko tās vēsta! Vīrietis, kas sēdēja Lendesas kundzei labajā pusē, paraustīja viņu aiz šalles. Beidzot viņa apvērsa pēdējo kārti, uz kuras bija redzams skelets asinssarkanu liesmu ielokā.

Lendesas kundze pirmoreiz dzīvē sāka lūgt Dievu. Viņa ar pūlēm valdīja asaras. Sieviete trīcēja no bailēm, ka tas, ko viņa ieraudzīja kārtīs, varētu piepildīties.

- Kas tur ir, Mērij? Cik ilgi tu tā sēdēsi un klusēsi? Pastāsti mums!

Lendesas kundze dziļi ievilka elpu un lēnām ieru­nājās:

- Kārtis vēsta par kādu spēku, kas iekaros šo vietu. Ja to neapturēs, daudzi tiks nogalināti. Iestāsies pos­taža, zeme iegrims jūrā, un starp mums pastaigāsies pats velns. Ikviens no jums ir lielās briesmās.

- Tikai tad, ja jūs atļausiet tam notikt, no tumsas atskanēja kāda balss.

Visi pagriezās, lai redzētu, kurš ir uzdrošinājies pār­traukt šo maģijas seansu. Uz augšējās guļvietas, pārkā­ris kājas pāri malai, sēdēja Rafa.

- Vai jūs tiešām ticat šo bilžu varai? Pastāv daudz varenāki spēki nekā tie, ko rāda metamie kauliņi vai kārtis. Jauneklis nokāpa no gultas un piegāja pie galda. Tajā, ko jūs dzirdējāt, ir iesaistīts ikviens. Jūs tik ātri noticat gariem tikai tad, kad kāds no tiem sēž uz gultas malas. Taču jūs nevēršaties pie tā, kurš patie­šām var padarīt jūs brīvus.

- Kas tu tāds esi, lai runātu par brīvību? Vergs runā ar mums par brīvību! Ko tu par to zini? iejaucās vīrie­tis, kas sēdēja pa labi no Lendesas kundzes.

- Ar ko jūs atšķiraties no manis? Es esmu melns, bet jūs balti. Taču daudzējādā ziņā mēs esam vienādi, tikai jūs esat gūstā daudz lielākā mērā nekā es. Šobrīd man ap rokām ir ķēdes, bet pat Demjurels nevar savaņģot dvēseli, kas seko Riatamusam.

Vīrietis steidzās atbildēt: Būdams vergs, tu runā par daudz. Mēs labi zinām, kāda būs atlikusī dzīve tādiem kā tu. Visi iesmējās.

- Mana dvēsele ir tā rokās, kurš mani šurp sūtī­jis. Viņš ir izplānojis manu dzīvi, un tajā ir paredzēta veiksme, nevis zaudējumi. Tas ir cerību un nākamības plāns. Šīs kārtis melo, lai ievilinātu jūs lamatās.

Rafa noliecās pār galdu un paņēma kāršu kavu. Viņš saprata, ka jārunā patiesība. Lendesas kundze pielēca kājās un mēģināja pagrābt kārtis.

Rafa turēja tās izstieptā rokā. Tās ir ļaunums, kas novedīs jūs vietā, no kuras nekad neaizbēgsiet. Tam, kurš mani ir atsūtījis, tās ir pretīgas.

Ko tu sauc par ļaunumu? Es pārsēju tavus ievai­nojumus, pagatavoju tev ēdienu, laipni uzņēmu savā namā, atļāvu gulēt, kad tev vajadzēja strādāt, un tu mani sauc par ļaunu? Lendesas kundze runāja, no dusmām gandrīz spļaudama. Šīs kārtis ir dārgas, tās man izmaksāja vairāk par gada algu. Novāc no tām savas netīrās rokas!

Lendesas kundze ķēra pēc kārtīm, bet Rafa turēja tās pa gabalu. Puiša teiktais sievieti bija satriecis. Len­desas kundze bija radījusi pasauli, kurā viņai vienmēr bija taisnība un nebija jāatskaitās nevienam, izņemot Demjurelu. Nekad agrāk viņa nebija saskārusies ar līdzīgu izaicinājumu. Kārtis vienmēr bija palīdzējušas padarīt dzīvi interesantāku un justies nozīmīgākai, jo viņai piemita kas tāds, ko citi nespēja iegūt. Tagad kāds apgalvoja, ka bilžu kārtis ir ļaunums. Sieviete raudzī­jās uz kārtīm jaunekļa rokās un nezināja, vai mēģināt tās viņam atņemt vai ne. Prātā bija ielavījušās šaubas. Tagad kārtis šķita tādas kā apsūbējušas, negribējās tām pat pieskarties. Kārtis bija zaudējušas savu nevai­nīgumu; tā vairs nebija salona spēle, ko viņai tika iemā­cījusi māte. Lendesas kundze dusmojās par šīm pārmai­ņām, par to, ka saskārusies ar patiesību pati savā namā.

Rafā bija kas tāds, kas atņēma viņai drosmi un lika justies neveikli. Puisis bija pašpārliecināts, ar lielu iek­šēju pašapziņu. No viņa staroja acīm redzama dvēseles skaidrība, kas vīdēja viņa acīs un viesa cerību netīrajā vidē, kura valdīja visapkārt.

- Un ko tad šis tavs "tas" var izdarīt? sieviete skarbi atcirta. Vai viņš var padarīt mūsu dzīvi labāku, aizvest projām no šejienes? Vai viņš var likt Demju­relam mūs nepārstrādināt, labāk barot un samaksāt pienācīgu algu? Pie katra jautājuma viņa iebakstīja puisim krūtīs ar pirkstu. Kur ir "tas", par kuru tu runā? Vai mēs varam viņu redzēt?

- Viņš ir jums aiz muguras. Rafa izbrīnā sarauca uzacis. Lendesas kundze salēkusies pavērās apkārt. Nē, Lendesas kundze, viņš atrodas jums visapkārt. Jūs nevarat viņu ieraudzīt, taču viņš zina visus jūsu sirds noslēpumus.

- Kas tu esi? No kurienes esi ieradies? Lende­sas kundze dega nepacietīgās dusmās. Rafa uzlūkoja izbrīna pilnās cilvēku sejas, kuri bija sapulcējušies viņiem apkārt. Šķita, ka atbildi gaida visi, kas atrodas šajā telpā.

- Tas nav svarīgi. Šonakt tas, kurš mani sūtījis, parādīs jums ko tādu, kas izmainīs jūsu dzīvi uz visiem laikiem.

- Bet ja nu mēs nevēlamies neko mainīt?

- Tad viņš atvērs jums acis, lai jūs spētu saskatīt lielo nastu, zem kuras dus jūsu dvēseles. Rafa piebikstīja ar pirkstu sievietei pie pleca. Mostieties! Celieties no mirušajiem! Un ļaujiet jūsu dvēseles tumsā iespīdēt gaismai.

Kurlmēmais puišelis stūma Rafu nost no Lendesas kundzes. Rafa saķēra viņu aiz pleciem un iegrūda sie­vietei klēpī.

- Saņem savu dēlu! Tagad tev viņš ir jāatgūst. Tad Rafa uzlika zēnam stingri uz galvas abas rokas. Pirms vēl Lendesas kundze paspēja ko bilst, jauneklis sāka runāt valodā, kuru viņa nesaprata:

- Abba-shekinah, El Shammah, soatzettay-isthi hugiez.

Rafa runāja ļoti skaļi. Visi neziņā atkāpās, nobiju­šies no šo vārdu spēka.

Tad sāka norisināties kaut kas dīvains un biedējošs. Visa ēka it kā nodrebēja. Bērni palīda zem galda, bet vīri apjukumā saskatījās. Atskanēja skaļa čīkstoņa. Visi pagriezās un ieraudzīja, ka lielās koka ārdurvis sāk ieliekties. Tad tās ar skaļu blīkšķi atsprāga vaļā un atsitās pret sienu. Telpā ieplūda sudrabotas un baltas gaismas straumes. Tās izveidoja loku virs galvas un nosēdās uz sienām un griestiem ar skaļu būkšķi, it kā būtu izšauts no tikko pielādētas musketes. Istabu ātri piepildīja zeltīta dūmaka. Gaisā virs pārbijušos cilvēku galvām virmoja mazas, apaļas varavīksnes lodes.

Rafa, nepievērsdams apkārt notiekošajam nekādu uzmanību, atkārtoja tos pašus vārdus vēl un vēlreiz. Mazais puika sāka drebēt; spēks, kas brāzās viņam cauri, satricināja katru viņa muskulīti, katru dzīslu. Lendesas kundze pielēca kājās un centās Rafu atgrūst, taču nokrita uz grīdas, paslēpa seju rokās un sāka lūg­ties, lai Rafa visu notiekošo pārtrauc.

Nu jau visi bija nometušies ar seju pret grīdu un aizseguši rokām acis, lai pasargātu tās no neticami spožās, zeltītās gaismas, kas piepildīja katru telpas stūrīti. Šis varenais spēks it kā pieklāva viņus pie zemes, iespieda grīdā. Šķita, ka ikviena gaismas pilīte sver vairāk par zeltu. Katrs vīrietis, sieviete un bērns sajuta, ka grimst miegā.

Pēkšņi klusumu, kas valdīja apkārt kurlmēmajam zēnam, satricināja klaigas un lēkāšana. Puisēns nekad dzīvē vēl nebija izdvesis ne skaņu, bet tagad sāka gau­dot un smilkstēt kā jauns šunelis. Viņš iekliedzās, cik skaļi vien spēja, tad aizsedza ausis, lai nomāktu sāpes, ko radīja troksnis.

Puisēna aizraujošie spalgie smiekli izrāva Len­desas kundzi un pārējos no miega, un sieviete izlīda no galdapakšas, kur bija paslēpusies. Zēns bez mitas lēkāja smiedamies un klaigādams, jo pirmoreiz dzīvē bija saklausījis savu balsi. Lendesas kundze paskatī­jās uz viņu un sāka raudāt, tad pastiepa bērnam pretī rokas un pirmo reizi nosauca viņu vārdā.

Nāc šurp, Džon, nāc pie manis… Nāc pie savas mātes!

Turēdama izstieptas rokas, viņa izplūda asarās. Džons smaidīdams pūlējās izrunāt vārdu "māte". Viņš ieskrēja tai rokās, un abi kopā raudāja. Džons šņuk­stēja no prieka, bet Lendesas kundze no laimes, ka atkal spēj viņu mīlēt.

Lai kas arī bija noticis šajā brīdī, sieviete zināja, ka tagad viņas mīlestība pret dēlu būs mūžīga. Tik daudzus gadus Lendesas kundze bija jutusies tā, it kā viņai sirds vietā būtu akmens, kas nespēj mīlēt un būt mīlēts. Sajā īsajā mirklī viss bija mainījies. Viņai atkal bija dzīva sirds, un pastāvīgā izmisuma vietā bija stā­jies milzīgs prieks.

Zeltītā migla izgaisa tikpat ātri, kā bija parādījusies. Bērni izlīda no savas slēptuves zem galda, un vīrieši un sievietes piecēlās no grīdas. Visi skatījās uz Rafu, Džonu un Lendesas kundzi, kas blāzmojošās uguns gaismā stāvēja galda galā. Neviens neuzdrošinājās runāt.

- Kā tu zināji? Lendesas kundze, bužinādama Džo­nam matus, vaicāja Rafam. Kā tu zināji, ka viņš ir mans dēls?

-Tas bija saskatāms tavās acīs, Mērij. Tās ir dvē­seles spogulis. Pat naids pret šo vietu nespēja nomākt tajās mīlestības sēklu. Jauneklis notrausa asaru, kas lēnām ripoja sievietei pār vaigu. Lūk, cilvēks, par kuru tu esi lūgusies. Viņš tevi dzird un drīz vien spēs arī runāt. Viņš ir tava nākotne.

Lendesas kundze paņēma no Rafas zīlēšanas kārtis. Man nez kāpēc šķiet, ka vairs nevēlēšos tās lietot.

To teikusi, viņa iemeta kārtis un zīda apvalku ugunī. Tās pašķīda liesmās. Viena kārts palēcās no karstās pekles un pacēlās gaisā. Pēkšņi tā sāka plivināties un griezties un ar attēlu uz leju nokrita pie kamīna malas kā neredzamas rokas sviesta.

Rafa pieliecās un pacēla kārti. Turēdams to tā, lai visi varētu redzēt, viņš sāka smieties.

- Pat šai burvei nebūs lemts izglābties no sava lik­teņa, viņš noteica, lēnām saņurcīja kārti rokā un iemeta atpakaļ liesmās.

Neviens nepamanīja mazu, tumšu stāvu, kas ielavī­jās istabā pa atvērtajām durvīm. Tas bija mazs vīriņš ar garu, baltu, bālu seju un līkiem, asiem zobiem, kas piepildīja lielo muti. Radījums bija kā ēna. Vietām tā ķermenis bija necaurredzams, bet citviet caurspīdīgs.

Tas lēnām, bet mērķtiecīgi nāca no durvju puses pāri istabai, lūrēdams uz Rafu.

Vīrietis ar sarkano kaklautu apsēdās galda tālā­kajā galā. Viņš īsti neticēja savām acīm un jutās gluži apstulbis no pieredzētā. Pēkšņi viņa ķermenis nodre­bēja un radījums iemiesojās viņā. Vīrietis noelsās un aizvēra acis, nesaprazdams, kas notiek, un nespēdams pasaukt kādu palīgā. Viņš jutās tā, it kā slīktu, jo radī­jums smacēja viņa dvēseli. Vīrs sajuta radījumu savā prātā un saoda tā miklo, šausmīgo elpu caur savu muti. Viņš atkal atvēra acis, un šoreiz caur tām uz pasauli noraudzījās baisais radījums; tas tagad spēja kontrolēt katru šī ķermeņa domu un rīcību, kurā bija iemiesojies. No smakas, kas piepildīja viņa plaušas, vīrs klepoja un spļaudījās. Radījums skatījās uz Rafu un gaidīja īsto brīdi, lai izdzēstu puiša dzīvību. Uz galda stāvēja nazis. Izmantojot vīrieša roku, radījums paņēma nazi un iesli­dināja to jakas kabatā.