Ēnu pavēlnieks

12 Azimuta bērns

Obedija Demjurels un Džeikobs Kreins uzkāpa pa kāpnēm un nonāca uz lielas akmens plāksnes, kas kalpoja par kāpņu laukumu torņa augšā. Demjurels paraustīja Kreinu aiz svārku piedurknes un iestūma pa durvīm Bīdlu. Viņi iegāja plašā, apaļā telpā ar šauriem logiem, kuru metāla rāmji ietvēra tumšu stiklu. Caur katru rūti blāvoja mēness gaisma, metot uz akmens sienām zilus starus. Istabas vidū, uz akmens uzkrāsotā aplī, novietots starp divām akmens kolonnām, kas snie­dzās līdz jumtam, atradās koka galds. Tas bija apklāts ar galdautu, un katrā galda galā bija nolikts pa svečtu­rim. Virs galvas vara jumtu tricināja un dauzīja vējš.

Laipni lūdzu manā svētnīcā, Kreina kungs! Šī ir daudz spēcīgāka vieta par jebkuru baznīcu. Demju­rela acis tumšajā telpā mežonīgi spīdēja. Viņš pamāja Kreinam, lai tas viņam seko. Nebaidieties, tur nav nekā tāda, kas varētu nodarīt jums ko ļaunu. Vēl ne…

Kreins neko neatbildēja, jo jutās arvien nelādzīgāk. Viņš iegāja aplī un nostājās pie galda.

- Lūdzu, nepieskarieties altārim svētām rokām, tikai svētām rokām… Demjurels šķita satraukts. Jau tikai atrašanās šajā telpā sagādāja viņam baudu.

- Kam domāta šī istaba? Man šķita jūs godināt tikai baznīcu. Džeikobs Kreins pavērās apkārt. Telpā bija ticības zīmes, altāris, aplis un ar kobaltzilu krāsu uz sienas uzkrāsota sešstaru zvaigzne.

- Baznīca ir vieta, kur skaitīt nenozīmīgus vārdus Dievam, kurš mūsos vairs neklausās, Demjurels atteica. īstā atbilde slēpjas šajā vietā. Katrā no mums mīt dievs, kurš gaida, lai to atbrīvo. Mums tikai nepie­ciešama varas atslēga. Mācītājs nobrauca ar plaukstas virspusi pa balto lina audumu, kas klāja galdu, un paskatījās uz Kreinu, gaidot, ko viņš atbildēs. Kreins iebāza roku kabatā un stingri satvēra naža rokturi. Viņš sajuta karstajā, miklajā rokā auksto metālu. Savos trīsdesmit divos gados Džeikobs Kreins bija pieredzējis daudz ko un nogalinājis daudzus cilvēkus. Taču Demjurelā bija kas tāds, no kā viņam pār miesu skrēja šermuļi un izkalta mute. Kreins ne no kā dzīvē īpaši nebaidījās, bet atrašanās šī vīra tuvumā lika savilkties kuņģim, un Kreins tik tikko apspieda dziņu uz līdzenas vietas mācītāju nogalināt.

- Ko tad jūs dievināt? Sevi vai kādu citu? viņš strupi noprasīja un gaidīja atbildi.

- Dievam ir jābūt tādam, lai būtu vērts to dievi­nāt. Personīgi es nekad neesmu pārliecinājies, ka mūsu Dievs spētu dzīvot saskaņā ar to, ko no viņa gaidām mēs, cilvēki. Mēs lūdzam viņu dziedināt, bet cilvēki mirst; mēs lūdzam mieru, bet saņemam ciešanas. Viņš liek mums mīlēt savu ienaidnieku, bet mēs nespējam mīlēt sevi pašu. Viņš atņem mums dzīvē visas baudas, bet vai mēs nokļūstam paradīzē, kad nomirstam? Pēkšņi Demjurels dziļi ievilka elpu un atmeta atpakaļ garos, baltos matus. Tad atkal nomierinājies uzmeta skatienu Bīdlam. Esmu kalpojis Visvarenajam lie­lāko daļu dzīves. Esmu no viņa arī cietis viņš ir mani izsmējis. Esmu viņam atdevis visu, bet ko viņš ir darī­jis manā labā? Kad atnācu šeit, es atradu ko citu vai… varbūt jāsaka… šis cits atrada mani.

- Lai ko jūs būtu atradis, varat paturēt to sev. Ja šī ir tā vieta, uz kurieni man jāatved bērni, tad lai tā būtu. Tikai nodrošiniet, lai tad, kad es ieradīšos, būtu saga­tavota mana nauda, Kreins teica, kaut labi zināja, ka tas, ko dara Demjurels lai kas tas arī būtu -, nav nekas labs un, lai nu kam viņš kalpotu, tikai ne Die­vam. Joprojām kabatā turēdams cieši satvertu nazi, Kreins pagriezās, lai ietu prom, vienlaikus uzmanoties, vai nav ievilināts lamatās.

- Nesteidzieties, Kreina kungs. Gribu parādīt ko tādu, kas varētu mainīt jūsu domas par brīnumiem. Jūs esat pasaulīgs cilvēks, kam nepieciešami pierādī­jumi. Ļaujiet man jums atklāt, kāda patiesībā ir šī pasaule.

Demjurels pamāja Bīdlam, kurš klusēdams stāvēja pie sienas. Bīdls atvēra lielu koka lādi, kas atradās zem viena no šaurajiem logiem. To atverot, iečīkstējās metāla eņģes un no atvērtā šķirsta pacēlās zaļu putekļu mākonis. Bīdls sniedzās lādē un gandrīz iekrita tajā. Viņš pazuda miglā, ar vārgajām kājām pūlēdamies rast atbalstu. Zaudējis līdzsvaru, viņš atkrita atpakaļ, cieši piespiedis pie ķermeņa lielu, zilu akmeni. Ticis uz kājām, Bīdls aiznesa akmeni uz altārgaldu un uzma­nīgi novietoja to uz baltā galdauta. Demjurels līksmā smaidā atsedza savus līkos, bojātos zobus. Viņš uzlika abas rokas uz akmens un kaut ko klusu nomurmināja.

Akmens lēnām sašķēlās divās vienādās dalās. Demjurels nocēla tā augšējo pusi, un skatienam atklājās katrā akmens daļā izgrebta perfekta cilvēka rokas forma, kas spīdēja kā tīrs sudrabs. Mācītājs ļoti lēni ielika rokas akmens iespiedumos, kas ideāli atbilda viņa plaukstām, un sāka skandēt:

Akmens, kas uzklausa ļaudis, bet neatbild man,

Mirušam bērnam šis sauciens lai skan,

Spožās liesmas lai šurp viņu nes -

Azimutbērns, tevi aicinu es!

Demjurels pielieca galvu un vēroja savas rokas. Pēk­šņi pa ozolkoka durvju apakšu telpā ielauzās caurvējš, paceldams no akmens grīdas gaisā putekļu mākoni. Tas virpuļoja viņiem ap kājām, līdz altāra priekšā izveido­jās spēcīgs viesulis. Virpulis pieņēmās spēkā, un tā vidū sāka parādīties sudrabotas, zaļas un purpursarkanas dzirksteles. Acu priekšā veidojās mazas meitenes tēls. Vispirms parādījās viņas basās, baltās kājas, tad zaļā tērpa mala un pēc tam viss pārējais ķermenis un galva. Šķita, it kā bērns tiktu salikts kopā šūnu pēc šūnas.

Kreins nespēja noticēt savām acīm. Viņš piespiedās pie akmens sienas tik tuvu, cik vien varēja. Demjurels turēja rokas iespiestas akmens iedobēs uz altāra un raudzījās uz rēgu, kurš pašlaik ieguva veidolu un matēriju. Mācī­tājs joprojām kaut ko murmināja svešā mēlē, pierunā­dams, lai parādība pieņem formu un ierodas pie viņiem.

Kreins skatījās uz bērnu, kas parādījās viņa priekšā. Meitenīte bija piecas pēdas gara, ar gariem, gaišiem matiem un spoži baltu ādu. Zaļais tērps bija apņemts ar zeltītu jostu, galvā āmuļu vainags ar tumšām vilkogām. Viņai bija melnas, nedzīvas acis. Tās bija akla cilvēka acis, kas raudzījās apkārt, nezinot, uz ko ska­tās. Viņas sejā bija kaut kas pazīstams. Kreins šo bērnu kaut kur bija jau redzējis.

- Skatieties, Krein! Jūsu paša acis jums vēsta, ka pastāv cita pasaule. Vai jūs to noliegsiet?

Demjurels paskatījās uz Kreinu un tad uz meiteni.

Sis bērna rēgs var paredzēt man nākotni. Viņa ir Azi­muta bērns, viena no tiem, kas ir ieslēgti starp dzīvību un nāvi, starp pagātni un tagadni. Viņa ir vienīgā, kam es varu uzticēties. Azimuts nekad nemelo.

Kreins pamanīja, ka Demjurelam sāk trīcēt akmenī iespiestās plaukstas. Kontrabandists neko neatbildēja; viņš centās saglabāt realitātes izjūtu, taču juta, ka mos­tas šaubas. Vīrs satvēra nazi vēl ciešāk un pavērsa skatienu no Demjurela uz Bīdlu un tad uz meiteni. Demjurels atkal ierunājās:

- Azimut, es saucu tevi vēlreiz, lai tu vēstītu man patiesību. Pastāsti, kas notiks šonakt!

Iestājās ilgs klusums. Vējš dauzīja vara jumtu, kas pieaugošajā vētrā krakšķēja un čīkstēja. Kreins vēroja meiteni, pūlēdamies atminēties, kas viņa ir. Prāts klie­dza, ka viņš to ir pazinis, ka zina, kas viņa ir bijusi, pirms pārvērtusies par Azimuta bērnu. Vīrietim pār pieri ritēja sviedru lāses. Mute bija izkaltusi sausa no bailēm. Viņš juta, kā, asinīm strauji plūstot pa vēnām, skaļi sitas sirds. Meitene sāka runāt izkaltušā, klusā balsī:

- Viss būs, kā tu vēlies. Viņi atnāks šurp. Tie trīs, ko tu meklē, atkal būs kopā. Azimuta bērns runājot nepa­kustējās. Viņas rokas bija viegli sakļautas kā lūgšanā.

- Un kā ir ar Kreinu vai viņam var uzticēties? Demjurels piesardzīgi tincināja.

- Par tādu jautājumu man vajadzētu jums pārgriezt rīkli, Demjurel, nikni iejaucās Kreins. Neesmu tik ļoti apmāts no burvestības, lai nespētu atdalīt jūsu galvu no sirds. Kreins piegāja pie galda, izvilkdams no jakas nazi. Azimuta bērns pastiepa roku, it kā lai viņu apturētu.

- Kreins ir patiesas sirds cilvēks, kurš nemainīs savus nodomus. Viņš atvedīs bērnus uz šejieni un dosies prom, paņemot līdzi tikai to, pēc kā nācis. Tad viņa pagrieza galvu pret Kreinu. Meitenes mirušās, aklās acis ielūko­jās viņējās. Tava dzīve mainās. Tu atradīsi to, pēc kā ilgojas tava sirds.

Kreins paraudzījās uz meiteni un zināja, ka ir ieska­tījies šajās acīs arī agrāk, kaut kad ļoti sen. Viņš nodre­bēja no bailēm, jo nesaprata, vai tā ir burvestība vai arī paša prāts izstrādā ar viņu šo triku. Un tad viņš atcerējās. Pirms sešiem mēnešiem Kreins bija piestā­jis krastā Beitaunā, lai salabotu kuģa korpusu. Mei­tene, vārdā Hestere Mosa, bija atnesusi kuģa komandai grozu ar zivīm. Kreins atminējās viņas acis un matus, un silto smaidu. Azimuta bērns bija šī meitene. Viņa bija pazudusi no krastmalas, un viņas ķermeni tā arī neatrada. Tagad Kreins sāka apjaust, kādā nāvē mei­tene mirusi.

- Lieciet mierā šo bērnu, Demjurel, ļaujiet viņai mierīgi atdusēties kapā!

- Jūs nesaprotat, Kreina kungs. Azimuts ir ļoti reta parādība. Ko tādu spēj ne katrs bērns ; tā garam ir jāsa­vieno viens apvārsnis ar otru. Man vajadzēja izmēģināt daudzus bērnus, lai atrastu īsto. Tādu, kas miris īstajā laikā un īstajā vietā. Mācītājs runāja ikdienišķi, it kā apspriestu maizes cenu, nevis stāstītu par slepkavību.

- Tas ir bērnu, ko jūs esat nogalinājis īstajā stundā un vietā. Lai atbilstu jūsu tā sauktajai maģijai. Jūs viņu nogalinājāt, lai viņa nebeidzami vergotu, neizrādot pat tādu žēlsirdību kā miers pēc nāves.

- Kas jums liek domāt, ka es viņu nogalināju? Cil­vēki mirst arī bez kāda cita palīdzības.

Kreins metās virsū Demjurelam un, saķēris aiz rīkles, trieca pret sienu. Man ļoti gribas aizsūtīt jūs pie viņas. Nogalināt uz līdzenas vietas, un pie velna ar visu naudu! Viņš spieda Demjurelu pie sienas, vienu roku turēdams mācītājam pie kakla, bet ar otru pielikdams tam pie vaiga nazi. Apsoliet man vienu, priesteri. Kad tas viss būs galā, atlaidiet viņu un uzlieciet uz kapa akmeni!

Demjurels nespēja parunāt, jo tik tikko varēja ievilkt elpu. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu un paplikšķināja Kreinam pa roku, lai tas laiž viņu vaļā. Kreins atlaida ciešo tvērienu, un mācītājs sabruka uz grīdas, rīstīda­mies pēc elpas. Kreins paskatījās uz Azimuta bērnu. Gara vīzija viņa acu priekšā sāka izgaist. Meitene pastiepa rokas, kā cenzdamās palikt šajā dzīvē. Viņš tai uzsauca:

- Hestere, es tevi atbrīvošu! Viņš samaksās par to, ko tev nodarījis.

Tēls pazuda virpulī, kas sacēla gaisā putekļus. Tik­pat ātri, kā bija parādījies, tas izgaisa. Bīdls tupēja sarāvies aiz koka lādes.

Demjurels vārtījās pa grīdu pie altāra, saķēris saspiesto rīkli. Džeikobs Kreins stāvēja durvīs ar nazi rokā. Viņš noskatījās uz abiem ar riebumu.

- Es atgriezīšos pēc stundas un atvedīšu līdzi bēr­nus. Sagatavojiet naudu!

Kreins jau pagriezās, lai dotos prom, bet tad iegāja atpakaļ istabā. Vēl kas. Ja kāds no jums abiem mēģi­nās taisīt trikus, mani ļaudis nodedzinās šo māju kopā. ar jums. Ja jūs paziņosiet muitas ļaudīm, atgriežoties es redzēšu jūs abus karājamies kokā, sagrieztus sīkos gabaliņos vārnām par barību. Naža asmens uzmir­goja blāvajā sveces gaismā. Nekas man nesagādātu lielāku baudu par to. Neizaiciniet mani!

Tad Kreins pa spirālveida kāpnēm devās lejā no torņa. Viņa smagie soļi uz akmens pakāpieniem atbal­sojās aukstajā nakts gaisā. Demjurels, turēdamies pie altāra galda, ar pūlēm uzrausās kājās. Viņš dzirdēja, kā lielās koka durvis lejā aizcērtas. Bīdls joprojām drebēja, tupēdams aiz koka lādes, aizsedzis seju rokām.

- Celies! Celies taču! Viņš varēja mani nogalināt, bet tu tikai guli uz grīdas tā pārbijies, ka nespēj pat pakustē­ties. Demjurels izrāva no svečtura degošu sveci un meta ar to Bīdlam, tad paķēra svečturi, metās ar to pie kalpa, vicinādams kā zobenu, un vairākas reizes viņam iesita.

- Lai tas vairs nekad neatkārtotos! Demjurels nokliedzās, kad Bīdla resnos sānus ķēra vēl viens belziens. Nākamreiz aizstāvi mani, nevis slēpies kā tāds ielaspuika. Viņš iebelza Bīdlam pa muguru. Vīrelis iebrēcās un sāka lūgties žēlastību, bet tā bija kļūda.

Demjurels sāka mežonīgi vicināt svečturi, trāpīdams te sienai, te altārim, te Bīdlam. Ar abām rokām belzdams, kur pagadās, viņš kliedza no dusmām un tad sabruka zemē. Kādu brīdi mācītājs sēdēja uz grīdas un tukši blenza uz rakstu, ko veidoja gaisma no logu stikliem.

- Ej un atved šurp to puiku. Mums ir stunda laika, pirms Kreins atgriezīsies. Paskatīsimies, cik lielas sāpes viņš spēj paciest. Demjurels vilka ar pirkstu putekļos uz akmens grīdas.

- Bet Kreins teica… Bīdls vārgi ierunājās, cenzda­mies atgūties no sitieniem.

- Kas man daļas, ko tas kontrabandists saka. Es esmu kungs, nevis viņš. Tagad ej! Demjurels meta Bīdlam ar svečturi un trāpīja tam krūtīs. Pacel savu resno pēcpusi un dari, ko lieku!

- Vai atnest naudu?

Demjurels mirkli padomāja un paskatījās apkārt, it kā meklētu atbildi.

- Nē. Nauda nebūs nepieciešama. Par to parūpēsies varigals. Līķautam nav kabatu, un ellē nauda nav vaja­dzīga. Viņš izplūda spalgos smieklos. Tagad pazūdi, Bīdl, pirms neesmu aizsūtījis tevi uz elli parādīt viņam ceļu.