Ēnu pavēlnieks

2 Sliktais eņģelis

Nākamajā rītā, kad viļņi vēlās pret liedagu, ziemeļos tieši virs apvāršņa parādījās koši dzeltens mirdzums. Mākoņu malas vīdēja zaļganā nokrāsā, un svaigā rīta saule mirgoja asinssarkana. Likās, it kā debesis būtu no jauna atguvušas krāsas.

Torpas ciema iedzīvotāji pulcējās krastmalā, aplūko­dami vraku un savākdami visu, ko uzskatīja par node­rīgu. Obedija Demjurels, kurš bija vikārs Torpā un tajās zemēs, kas sniedzās uz dienvidiem no Torpas, iestei­dzās pūļa vidū un uzlēca uz neliela akmens. Tagad viņš pacēlās pāri pūlim, kas vāca liedagā izskalotās kastes. Vikāram sekoja tā kalps Bīdls, šķietami vēl joprojām sarūgtināts par iepriekšējā naktī notikušo. Sadragā­tās brigas vraks gulēja vieglajos vilnīšos simt jardu no krasta.

Džentlmeņi, dāmas, mēs stāvam lielas traģēdijas vietā. Uz šī kuģa dzīvību zaudējuši daudzi lieliski vīri. Mums vajag apbedīt Beitaunas mirušos. Nekļūsim par kapu aplaupītājiem!

Bija skaidri redzams, ka Demjurels nerunā no sirds. Pūlis, kas bija sapulcējies viņam apkārt, sāka kurnēt un gausties.

Vikārs ierunājās vēl skaļāk:

- Kā draudzes vikāram man ir tiesības uz trofejām. Tas viss pieder man.

- Tev, vikār, pieder visa pasaule! pūlī iesaucās kāds puišelis, kuram ap kaklu bija aplikts vecu zābaku pāris. Tad zēns iesmējās un paslēpās aiz drukna zvejnieka.

Zvejnieks saķēra viņu aiz caurās, skrandainās jakas apkakles un pacēla gaisā. Apkakle atplīsa un palika karā­jamies ap kaklu; puisis spēra zvejniekam pa stilbiem.

- Noliec mani zemē, tu resnā zivju asaku muca!

Zvejnieks apgrieza zēnu aiz skausta apkārt, tad

atlaida vaļā, un puika nogāzās liedagā, atmuguriski nokrizdams lāmā pie akmens, tieši pie mācītāja Demjurela kājām.

- Tomas Berik! tas noaurojās. Es jau domāju, ka tas esi tu. Tev ne tikai vēl slapjš aiz ausīm, bet slapjš ir arī sēžamvietā.

Pūlis smējās par zēnu, kurš, pierausies kājās, tīrīja no bikšdibena slapjās smiltis. Viņš pagriezās un devās prom. Demjurels turpināja runāt:

- Draugi, savāciet visas šīs lietas ar lielu cieņu. Atne­siet visu, ko atrodat, uz mācītājmuižu, un es pieņemšu pareizo lēmumu. Mirušo piemiņas dienas priekšvakarā Vitbijas piestātnē mēs sarīkosim izpārdošanu. Tad arī sadalīsim un pārdosim šodien atrasto.

Runādams Demjurels smaidīja, bet viņa seja palika noslēgta un noslēpumaina. Visi ciema ļaudis kā pade­vīga draudze māja ar galvām. Zvejnieks iesaucās:

- Es piekrītu vikāram. Paņemsim visu, ko atradī­sim, un pārdosim piestātnē!

Runādams viņš māja ar galvu, lai apstiprinātu savus vārdus.

Tomass pagriezās atpakaļ un uzkliedza:

- Tu piekritīsi arī bendem, kurš gribēs tevi pakārt. Tas, ko pārdosi, nebūs tas pats, ko tu savāc.

Zēns paskatījās uz Demjurelu.

- Vai tu paņemsi desmito tiesu no visa kā parasti?

- Neņemiet šo mazo mūdzi galvā! Viņš vienkārši ir pārāk slinks, lai palīdzētu, un pārāk ietiepīgs, lai vēlē­tos to darīt.

Bīdls bija pārsteigts pats par sevi. Viņš nebija domā­jis runāt; vārdi vienkārši bija uzradušies viņam mutē. Pūlis izrādīja piekrišanu, un Bīdls izrieza krūtis, pēk­šņi juzdamies svarīgs. Viņam sāka svilt ausis, un tas lielā tīksmē paraustīja degunu.

Tomass pacēla no pludmales gludu, apaļu akmeni.

- Runa nav par darbu, Bīdl. Vēl viens vārds, un es nodauzīšu tev no degungala to kārpu. Kur tu biji tajā naktī, kad manu māti izdzina no mājas un māju node­dzināja?

Zēns atvēzējās, piemiedza vienu aci un tēmēja ar akmeni.

Kāda veca sieviete pamāja Tomasam ar roku, lai viņš liekas mierā, un klusu noteica:

- Pazūdi, Tomas! Sī nav īstā vieta un īstā reize. Liec vikāram mieru, citādi nonāksi tiesas priekšā.

- Es pazudīšu, bet atcerieties manus vārdus! Tam cilvēkam ir kāds plāns, un tas nav Dievam tīkams. Tas prasīs ne tikai jūsu dzīvību.

Zēna acis piepildījās ar dusmu asarām, un viņš trieca akmeni pret klinti.

Demjurels apmierināts uzsmaidīja Bīdlam un klusu teica:

Viņš var svaidīt akmeņus, cik grib, bet drīz vien redzēs, ka es varu valdīt pār ēnām. Nebūs ilgi jāgaida, kad viņa dzīvi pārņems tumsa.

Tomass pagriezās un pa oļiem devās prom uz dūņu un slānekļa strēli, kas izvirzījās no klints jūrā, atdalot līci no Briesmoņu klints. Zēns uzrausās augšā pa slā­nekli, pārkāpa pāri akmeņiem un pazuda meža aizsegā. Dusmas nerimās, un, lai neļautu vaļu asarām, zēns sāka klepot.

Tomasam Berikam bija trīspadsmit gadu. Visu dzīvi viņš bija pavadījis Torpā un nekad nebija nokļuvis tālāk par Vitbiju. Viņa tēvs pazuda jūrā lielā vētrā, kad Tomasam bija septiņi gadi. Zēns dzīvoja kopā ar māti mazā mājiņā, ko īrēja no baznīcas. Tā drīzāk bija pagaidu mītne, nevis māja. Apakšā atradās viena istaba, un augšā otra, pagalmā sausā ateja, ko viņi lietoja kopā ar triju citu māju iemītniekiem. Torpas un Pīkas ciemi piederēja vikāram. Katra māja, viesnīca, ferma un veikals maksāja viņam īri un desmito tiesu: viena desmitā daļa no visa nonāca pie Demjurela, un ciema ļaudis nekad nesaņēma atpakaļ ne penija.

Tagad Tomasam māju vairs nebija. Tēvs bija miris, māte slima, un zēns nebija spējīgs samaksāt īri, bet Demjurels nepazina līdzcietību. Soļodams pa Bries­moņu klints taku, zēns atcerējās, kā Demjurels un viņa ļaudis bija draudējuši: ja māte nesamaksās, tad pēc nedēļas viņus izliks no mājas.

Divas dienas vēlāk pēc tumsas iestāšanās Tomass izgāja no mājas, lai salasītu liedagā ogles. No krastma­las viņš saskatīja dūmu mutuli. Zēns skrēja atpakaļ uz ciemu un ieraudzīja, ka māja tumšajā naktī deg spožām liesmām. Tobrīd tai nejauši gāja garām Demjurels un Bīdls. Māte gulēja Līdleju ratos, pārklāta ar segu. Viņai blakus stāvēja Līdleja kundze.

- Neuztraucies, Tom, ar tavu māti viss ir kārtībā. Mēs viņu aizvedīsim uz slimnīcu. Tur par viņu parūpē­sies, sieviete noteica.

Demjurels piebilda:

- Tev nu gan, Tomas, vajadzēja labāk pieskatīt manu īpašumu. Te nu ir skaidri redzams nomas noteikumu pārkāpums. Jums vajadzēs atrast citu vietu, kur dzīvot.

Demjurels sarauca vienu uzaci. Mutes kaktiņš lab­patikā noraustījās.

- Pie manām cūkām vienmēr atradīsies vieta.

- Pie cūkām? iesaucās Tomass. Te tuvumā ir tikai viena cūka, un tā ir pats vikārs!

Zēns pieķērās kazenāju stublājam un vilkās uz augšu. Ērkšķi dūrās plaukstās, bet sāpes notrulināja plosošais niknums. Viņš atrada taku, kas veda cauri mežam un tad lejā uz līci.

Tomasam patika līcis. Tā bija jauka vieta ar mīkstām smiltiņām, bez oļiem. Starp akmeņiem virmoja brīniš­ķīgas, mierīgas lāmas,pilnas ar jūraszālēm, mazām zivtiņām un sarkaniem krabjiem. Tas bija teiksmains nostūris no senseniem laikiem par to stāstīja asinis stindzinošus stāstus un leģendas par karali Henriju un Robiņu no Slepkavu līča. Jomu ietvēra liels purvājs un milzum plašā jūra.

Dažu pēdējo nedēļu laikā līcis bija arī viņa mājas. Kopš ugunsgrēka zēns mitinājās hobitu caurumā, lielā alā, kurā, kā ticēja ciema ļaudis, dzīvoja Torpas hobiti. Katram ciemam bija savs hobits: gars, kurš pieņēma maza vīriņa veidolu. Hobiti bija mazi, tumšbrūni radī­jumi ar lielām acīm, mazām ausīm un melnu, sarainu matu cekulu gluži kā Bīdlam. Tiem piemita burvju spējas, un tie mēdza izstrādāt jokus ar neuzmanīgiem cilvēkiem, kā arī ar tiem, kuri neatstāja viņiem ēdienu vai naudu.

Pīkas ļaudis runāja, ka Bīdls esot hobita dēls un ka viņš ieņemts, kad tā māte gulējusi aizmigusi uz Bries­moņu klints.

Hobiti vienmēr dzīvoja kādā caurumā vai alā jūras klintī. Runāja, ka tie spējot izārstēt visas kaites, sākot no vēdergraizēm un beidzot ar garo klepu. Garais kle­pus bija nogalinājis Tomasa vecāko māsu, kad viņai bija divi gadi. Viņa bija klepojusi un klepojusi vairākas dienas un naktis un beigās nomirusi. Māte stāstīja, ka klepus ir viņu nosmacējis un atņēmis dzīvību. "Nākam­reiz, ja kas tāds gadīsies," viņa teica, "bērnu vedīšu pie hobita."

Visu ceturto dzīves ziemu Tomass klepoja, un, kad Zaļajā ceturtdienā pienāca viņa piektā dzimšanas diena, puisēns bija tik slims, ka nespēja paiet. Tēvs aiznesa dēlu pie hobita Vētru līcī.

Zēnu iezieda ar zoss taukiem un ietina brūnā papīrā, tad biezā segā. Tēvam vajadzēja noiet vienpadsmit jūdzes, nesot uz krūtīm piesprādzēto Tomasu. Kad viņi ieradās Vētru līcī, bija jau pēcpusdiena. Tēvs nostājās lie­dagā pie hobita alas un tumsā izkliedza burvju vārdus:

Hob! Hob! Puisēnam ir nelabs klepus. Atņem to, atņem to, atņem to!

To teicis, viņš iemeta alā penija monētu, pacēla Tomasu, trīs reizes iebelza viņam pa muguru un tad iebāza dēla galvu alas ieejā.

Tomass joprojām atminējās nelabo pelējuma smaku. Tumšajā, mitrajā alā mētājās pūstošs ēdiens, ko bija sanesušas vecās sievietes, kuras rūpējās par hobitu. Zēns dziļi ievilka elpu un sāka aizgūtnēm klepot. Viņš klepoja līdz nelabumam. Bet pēc tam vairs ne reizi neieklepojās.

Toreiz Tomass jutās vīlies. Mērots tik tāls ceļš, un viņš nebija pat ne ar acs kaktiņu ieraudzījis hobitu. Tik maziņš, lai nepamanītu, tas taču nevarēja būt. Alā tik tikko pietika vietas zēna galvai, kur nu vēl hobitam. Līdz pat Lieldienu priekšvakaram zēns bija pārliecināts, ka hobitu nav. Tomēr viņš nesaprata, kāpēc ir pārstājis klepot.

Tagad Tomass devās uz savām pagaidu mājām īstā, dziļā hobita alā. Domas par mātes slimību lika aizmirst kādreiz paša piedzīvoto. Viņam bija viss, kas nepiecie­šams: krastā izsviesti koki ugunij, papardes guļvie­tai, Demjurelam nozagti sveču gali un nabagu maize. Tomass Svētā Stefana baznīcā drīkstēja saņemt nabagu maizi. Katru nedēļu baznīcas skapītī viņam tika atstāts viens kukulis. Tā bija vienīgā žēlsirdības dāvana, ko zēns saņēma, un neko citu viņš arī nevēlējās. Tomass sev nosolījās, ka tad, kad būs iekārtojies, apciemos māti.

Tomass zināja, ka neviens no ciema ļaudīm, baido­ties no hobita, nenāks tuvu alai līdz Mirušo piemiņas dienai. Zēns steidzās pa taku cauri mežam. Nogāze uz liedagu nebija stāva. Drīz vien koku aizsegs pašķirsies un skatienam pavērsies Beitauna un krasts.

Pēkšņi viņš mežā izdzirdēja tādu kā skrāpēšanos, it kā liels dzīvnieks asinātu nagus pret koku. Tas skrubinājās un skrāpējās pa labi, augstāk klintī. Zēns palū­kojās turp, bet neko neredzēja. Tomass zināja, ka šajos mežos nav savvaļas suņu. Pēc brīža skaņa atkārtojās, tikai šoreiz aizmugurē un tuvāk. Nezināmais radījums bija nokāpis no koka un skrubinājās gar katru nākamo, kam gāja garām. Skaņa bija tāda, it kā kaķis skrāpētos gar šķūņa durvīm, lai tiktu klāt pelēm, tikai šoreiz tā bija skaļāka un radījums daudz lielāks.

Tomass paraustīja plecus un pacēla apkakli, lai aizsar­gātos no vēja, kas lauzās cauri kokiem. Tad viņš izdzir­dēja kliedzienu. Tas bija tik skaļš, ka puikam gandrīz aiz­krita ausis un aizrāvās elpa. Tomass sāka skriet uz alu.

Vajātājs tuvojās. Briesmoņu klints rīta salnā bija kļuvusi slidena, taču Tomass, skrienot pa taku lejā no kalna un lecot pāri sakņu mezgliem, arvien vairāk uzņēma ātrumu. Divdesmit jardu[2] tālāk taka sazarojās. Labais atzars veda uz liedagu un alām, taisni uz kalna virsotni un tad uz jūru. Zēns satvēra lokanu jauna koka zaru, lēcienā pagriezās un nokrita uz liedaga takas.

Viņš pie sevis nosmējās un nodomāja: "Lai kas tas būtu, cilvēks vai zvērs, tas mani nenoķers."

Pēkšņi viņam priekšā, tikai dažas pēdas[3] tālāk, atkal atskanēja kliedziens. Milzīgi, neredzami nagi neprātīgi skrāpēja koku, noplēšot mizu ozolam, kas auga kreisajā pusē, un atstājot koksnē dziļas rētas. Visapkārt die­nasgaismu pārmāca melna tumsa, kas liedza glābšanās iespēju. Likās, ka saules gaisma ir nozagta no debesīm un ievilkta tumšā ēnā, kura lēnām un pamazām izvei­doja liela, melna dzīvnieka atveidu.

Tomasa kājas no bailēm it kā ieauga zemē, un pār viņa pieri ritēja sviedru lāses. Dzīvnieks sāka pieņemt noteiktu veidolu un biedējoši pacēlās pāri zēnam. Kad pulsējošā ēna tuvojās, viņš juta, ka radījumu ietver spēcīga aura.

Sakopojis beidzamos spēkus, Tomass pagriezās un skrēja uz kalnu. Drīz vien viņš izkļuva no meža un nonāca uz šauras takas, kas stiepās gar akmeņiem klāto virsotni. Tā atdalīja Briesmoņu klinti no līča. Zēns atskatījās uz kuģa vraku. Tagad liedags bija tukšs; tur stāvēja tikai viens vienīgs tēls mācītāja melnajā tērpā, kurš, pacēlis abas rokas virs galvas, turēja tajās mazu figūriņu, kas zaigoja rīta gaismā.

Mežā atkal atskanēja kliedziens un koka skrāpē­šana ēnu radījums tuvojās.

Glābiņa nebija. Zēns bija iesprostots klints vir­sotnē. Aizmugurē atradās šausmīgais radījums un mežs, priekšā, simt pēdu zemāk, jūra. Augstu virs galvas vīdēja izrobotais mācītājmuižas Demjurela mājas mūris.

Krūmi takas malā sāka locīties, to zari tika norauti no stumbriem un uzsviesti gaisā. Neredzamais bries­monis jau bija nonācis mežmalā un atradās tikai dažas pēdas no Tomasa.

Tomass juta, kā briesmonis izsūc no viņa ķermeņa enerģiju un dzīvību. Apkārt tinās bieza migla. Tā ieskāva zēnu arvien ciešāk un ciešāk. Plakstiņi kļuva smagi, un puisēns nevēlējās neko citu kā vien gulēt. Viņš sapņoja vaļā acīm apkārtējā pasaule pagaisa, nedzirdēja arī jūras šalkoņu. Tumšas ēnas pavīdēja un atkal izgaisa;

smiedamās un klabinādamas zobus, pār viņu liecās izplūdušas sejas melnās kapucēs. Apdullušajam Toma­sam šķita, ka migla paceļ viņu gaisā. Ķermeni sažņau­dza tumša roka, un viņš tik tikko spēja paelpot. Šajā nomoda sapnī zēns pēkšņi ieraudzīja savu tēvu, kurš nakts tumsā cīnījās ar lielu vētru. Tēvam pār galvu gāzās milzīgi viļņi, un viņš grima arvien dziļāk jūrā.

Kaut kas tiecās zēnam pretī.

- Nāc pie manis, Tomas! Nāc pie manis! Satver manu roku; tā atbrīvos tevi no tumsas. Tā bija dziļā, siltā, mīļā tēva balss. Cīnies, Tomas, kā es tev tiku mācījis!

Tomass pacēla ļengano roku, pūlēdamies atvairīt melnos miglas vālus, kas nelaida viņu vaļā.

- Es nespēju… Gribu gulēt. Tikai gulēt, zēns tik tikko dzirdami izdvesa. Viņam nebija spēka. Ēnu radī­jums virpuļoja apkārt, satinot viņu tumsas valgos arvien ciešāk un ciešāk.

Negaidīti atskanēja apdullinošs sprādziens. Migla izzuda, un Tomass bija brīvs. Viņš ieraudzīja debesis, tad jūru un klintis. Zēns krita no simt pēdu augstuma uz klintīm.

Pēkšņi viņu aprija jūra, ādu apsvilināja ledusaukstais ūdens. Tomass grima arvien dziļāk, un apkārt virpuļoja zaļas jūraszāles. Zēns sajuta, kā elpa plosa plaušas, un izmisīgi pērās ar rokām un kājām, lai tiktu virs ūdens svaigajā oktobra gaisā. Tomēr viņam tas neiz­devās. Ap kājām bija savijušās daudzās jūraszāles, kas klāja akmeņaino jūras dibenu. Tomass aizturēja elpu, cik ilgi vien spēja, līdz plaušas draudēja pārsprāgt. Tad viņš pārtrauca cīnīties ar ūdenszālēm un atgūlās viļ­ņos. Garie mati pārklāja zēna seju kā maska.