Ēnu pavēlnieks

21 Kuplais ozols

Gaisma no sārtā mākoņa ielauzās meža dziļumos, piešķirot nokritušajām lapām, kas klāja zemi, savādu mirdzumu. Tas sasvītroja krustu šķērsu ēnaino meža grīdu, tā ka izskatījās mežs cīnās pretī saulei, cenšoties mest pēc iespējas melnākas ēnas.

Tomass, Keita un Rafa gāja pa taku, un vienīgā skaņa bija sauso lapu čaukstēšana zem kājām. Tomass turēja rokā zobenu, bet Rafa cieši zem jakas bija pie­spiedis pie krūtīm keruvimu. Viņš juta, ka šī izglābša­nās bijusi pārāk viegla tā bija iekritusi viņam rokās bez cīņas; spēki, kas gribēja iegūt keruvima varu, bija to atdevuši bez izlietas asins lāses.

Keita uzmanīgi lūkojās starp kokiem, cenzdamās ievērot mazāko zīmi, kas varētu liecināt par radīju­miem, kuri bija viņus vajājuši uz šīs takas agrāk. Viņi pagāja garām kokam, kur bija uzbrucis varigals. Vietā, kur tas bija mēģinājis nogalināt Tomasu, bet netrāpī­jis un iecirtis koka mizā, bija redzamas dziļas zobena pēdas. Koks bija sācis pūt, miza pārvērtusies mīkstā masā, kas sūcās no cirtiena vietas, izplatoties kā gangrēna. Koks nokarājās, un izskatījās, it kā tas, puvei izplatoties cauri katrai šķiedrai, lēnām izkūst. Gaisu pildīja indīga smaka. Gājēji aizklāja muti ar rokām un ātri pasteidzās garām.

- Tas varēji būt tu, Keita sacīja Tomasam.

- Laikam zobena metālā ir kaut kas indīgs, Tomass atbildēja, palūkodamies uz ieroci, un viņam gribējās to aizsviest prom, it kā tam būtu spēks, kura daļa nebūtu viņš pats.

- Tas ir radījums, kas nes sevī ļaunumu, noteica Rafa. Kur ir dzīvība, tas atnes nāvi, kur ir augšana, rodas trūdēšana, un tur, kur ir gaisma, tas ienes tumsu. Tas ir Pirateona atspulgs. Šie radījumi spēj darīt tikai to, ko viņš vēlas.

- Un kā tad ar Demjurelu? Viņš domā, ka valda pār tiem, ieminējās Tomass.

- Tie ir viņam aizdoti. Vikārs var tos izmantot, bet tie viņam nepieder. Demjurels maldina sevi, ka viņam piemīt vara, bet īstenībā viņš ir tikai lelle. Cilvēki, kuri izmanto šos spēkus, nekad īsti neizprot, kāda enerģija patiesībā aiz tiem stāv, skaidroja Rafa. Viņi domā, ka ir kungi, bet īstenībā ir vergi. Pirateons dod tiem, ko tie vēlas… kamēr pats to grib.

- Bet es domāju, ka Demjurels kalpo Dievam! iejau­cās Keita. Kā viņš var to visu atstāt novārtā?

- Tas ir tik viegli! Daudzi cilvēki sāk uz pareizās takas, bet tad viņu sirdīs sāk gruzdēt alkatība vai skau­dība. Drīz vien virsroku gūst pasaulīgās lietas un šie cilvēki nonāk tālu no visa, ko reiz sākuši. Vara vienmēr ir bijusi pieprasītāka par mīlestību, un tomēr patiesu spēku mēs rodam tad, kad ir kāds, kurš spēj sniegt mums īstu mīlestību. Pie tās mums jāpaliek ar visu sirdi.

Tomass soļodams klausījās Rafā. Taka izveda cauri mežam, un atklājās skats uz līci. Zēns saprata, ka viņam priekšā paveras jauna nākotne. Atpakaļceļa, vecās dzī­ves vairs nebūs. Tomass zināja, lai kas arī notiktu, dzīve aizvedīs viņu no šīs vietas prom. Skatoties pāri jūrai uz Beitaunu, šķita, ka ainava ir mainījusies. Viņš nevarēja pateikt, vai tas ir savādās mākoņa gaismas dēļ vai arī viņam bija atvērušās acis un viņš redzēja visu jaunā gaismā. Zēnu pārņēma gan skumjas, gan sajūsma. Likās, it kā viņš mainītos, augtu un kļūtu par vīrieti. Tomass satvēra zobenu, cenzdamies izprast visu, ko redzēja. Dienasgaismā un klajā vietā tumsas pasaule likās tik tāla, un tomēr viņš zināja, ka aiz gais­mas plīvura vēl aizvien uzglūn spēki, kas tiecas viņu iznīcināt, gaida īsto brīdi, lai uzbruktu.

Meža taka ievijās mazā ielejā; kupls ozols bija izple­tis savus zarus kā lielas gotiskas katedrāles jumtu.

Keita pirmā ieraudzīja kādu cilvēku. Likās, it kā tas būtu uzradies no nekurienes. Tas lēnām, noliektu galvu gāja viņiem pa priekšu. Labajā rokā vīrietis turēja garu gana nūju un pār plecu 'bija pārmetis kazādas somu. Liela filca cepure nosedza melno matu šķipsnas, kas garās cirtās krita pāri mugurai un netīrajiem, pelēka­jiem svārkiem ar dzeltenu apmali. Apģērbs bija viņam acīm redzami par lielu.

Keita piebikstīja Tomasam pie pleca un parādīja uz vīrieti.

- Ko darīsim? viņa jautāja.

Viņi apstājās un sapulcējās kopā. Rafa atbildēja:

- Turpināsim iet; izskatās, ka tas ir gans. Tomas, turi rokā zobenu. Ja viņš ir kas vairāk nekā cilvēks, cērt, un tad bēgsim. Keita, ej visu laiku mums pa priekšu un neatpaliec!

Vīrietis apstājās un apsēdās uz nokrituša koka stumbra, kas gulēja pāri garam grāvim. Grāvis stiepās gar takas malu. Svešais bija noņēmis no pleca somu un ielicis to klēpī. Viņam bija brūna, saulē iedegusi sejas āda. Ar labo roku cilvēks noslaucīja no pieres sviedrus.

- Nekautrējieties! svešinieks viņiem uzsauca. Man nepatīk, ja kāds seko. Nekad nevar zināt, kas tev iet pa pēdām.

Tomass centās noslēpt zobenu aiz muguras, negri­bēdams, lai vīrietis to ierauga.

- Kādu dienu tev to var ievajadzēties, puis, nevajag to no manis slēpt! vīrietis iesaucās. Nāciet šurp un piebiedrojieties man! Man ir svaiga maize un sālīta zivs jūs varat ēst, cik vien gribat.

Izsalkums skubināja Tomasu pagriezties pret pārē­jiem un pamāt, lai tie viņam seko. Bērni piesardzīgi pie­tuvojās svešajam vīrietim. Keita atspiedās pret koku, un Tomass nostājās divu roku garuma attālumā, stin­gri turēdams rokā zobenu.

- Izskatās, ka jūs visi trīs esat izsalkuši, noteica vīrs. Nāciet, ņemiet maizi!

Svešinieks saņēma maizes kukuli ar lielajām, spē­cīgajām plaukstām un pārlauza to uz četrām daļām, pasniegdams gabalu katram no viņiem un paturēdams vienu sev.

- Vai gribat zivi? Tā ir krietni sažāvēta un garšo pēc ādas, bet es zinu, ka tā nāk par labu.

Vīrietis piedāvāja draugiem mazus gabaliņus brūnas, izkaltētas zivs. Zivs gaļa turējās pie tumšas, sačervelējušās ādas un oda pēc ozola skaidām. Tomass paņēma pilnu sauju un kāri sabāza mutē. Kopā ar kumosu mai­zes zivs veidoja lielisku dūmainas garšas ēdienu, kas ar katru kumosu izplatīja degošas malkas, rauga un zivs aromātu.

- Jūs visi izskatāties izsalkuši. Droši vien esat mēro­juši tālu ceļu, noteica vīrs. Viņš palūkojās uz Rafu. Spriežot pēc izskata, tu esi ceļojis vistālāk. Necerēju šai pusē ieraudzīt kādu, kas līdzinās tev.

Viņš apstājās un gaidīja, kad Rafa atbildēs. Šajā cilvēkā bija kaut kas pazīstams, un tas nodarbināja Tomasa domas. Viņš zināja, ka ir redzējis to jau agrāk, bet nevarēja atcerēties, kur un kad.

- Vai jūs esat no šīs puses? Tomass pavaicāja. Ne­varu atcerēties, ka mēs būtu tikušies, tomēr liekas, ka jūs pazīstu.

- Esmu gans un atnācu sameklēt dažas no savām aitām, kuras ir apmaldījušās. Tu esi mani agrāk redzē­jis. Tu esi Tomass Beriks, tavs tēvs bija zvejnieks. Un tu, meitēn, esi Keita Kolgena, muitas vīra meita. Redziet, es jūs abus pazīstu ļoti labi. Kurp jūs ejat?

- Mēs ejam uz drauga māju, Tomass izvairīgi atbil­dēja.

- Vienīgais cilvēks šajā apvidū, kuru es sev izvēlētos par draugu, ir Rūbens no Bubuļu dzirnavām. Viņš man ir labs draugs, vīrs, kuram var uzticēties. Es pazīstu Rūbenu kopš mazotnes, klāstīja vīrietis.

Keita palūkojās aitu gana sejā; viņš izskatījās ne vai­rāk kā trīsdesmit gadu vecs. Viņam bija jaunas acis, kas tumšajā, saules un vēju aprautajā sejā kvēloja koši zilas.

- Viņš ir pārjums divreiz vecāks kā gan jūs varējāt viņu pazīt bērnībā?

- Redzi, Keita, gans skaidroja, kā teica tava vecā­māte, kad nomira tavs brālis: cilvēku padara bagātu ne jau nodzīvotā mūža garums vai karaļu zelts, bet gan mīlestības daudzums, ko viņš ieguvis dzīves ceļā.

Šķita, it kā Keitu būtu ķēris pēkšņs trieciens. Viņa nodrebēja un atkrita pret koka stumbru, pārsteigumā elsodama. Tieši tādus vārdus bija teikusi viņas vecā­māte katru vakaru, pirms Keita devās gulēt. Tie arī bija pēdējie vārdi, kurus viņa izrunāja šajā pasaulē. Tie bija personiski vārdi, kas pauda mīlestību, vārdi, kuri aizdzina nakts bailes un kurus Keita bija atkārtojusi vēl un vēlreiz kā lūgšanu. Šis cilvēks nekādi nevarēja tos zināt. Meitenei likās, ka viņš ir tos nozadzis, slepus ielauzies visdārgākajos viņas dzīves mirkļos. Un tomēr tie sniedza to pašu saldo mīlestības izjūtu un sasildīja sirdi tāpat kā agrāk.

- Kā jūs zināt? meitene nočukstēja.

Tomass un Rafa paskatījās uz Keitu, bet neuztvēra teiktā nozīmīgumu.

- Kā tad ar jūsu ceļojumu? Vai Rūbens grasās jums palīdzēt?

- Kā jūs pazīstat Rūbenu? Jūs nevarat būt vecāks par viņu, ierunājās Tomass.

- Es zinu daudz ko par to, kas notiek šai pusē. Jāie­klausās tikai vējā vai jāpastāv mierīgi mežā, un tu dzir­dēsi balsis. No manis neko nevar noslēpt.

Tomass ieskatījās vīram sejā, zinādams, ka ir rau­dzījies tajā jau agrāk.

- Un kā ir ar tevi, Tomas: kad tu iemācīsies peldēt? Tu nevari vienmēr paļauties uz savu laimes krekliņu, ko nēsā līdzi, vai uz šo puisi ka viņš tevi izvilks laukā, ja tu vēl kādreiz iekritīsi jūrā.

Tomass apmulsis paskatījās uz Rafu.

- Manā ģimenē neviens nav peldējis. Ir jāuzticas laivai. Kā jūs zināt, ka Rafa izvilka mani no jūras? Vai jūs bijāt tas, kurš mani tur iegrūda? Tomass dusmīgi jautāja.

- Tu esi tāds pats kā tavs vecvectēvs, arī viņš ātri iekarsa. Pirms nāves viņš mani pazina, pasauca mani, un es biju kopā ar viņu… Tev ir Beriku raksturs.

- Kā viņš varēja jūs pasaukt? Viņš atradās des­mitiem jūdžu tālu jūrā, vētrā. Viņu vispār neatrada, atveda atpakaļ tikai tukšo laivu. Tomass bija ļoti dusmīgs.

Likās, it kā šis cilvēks spētu paņemt no katra dzīves kādu momentu un ar to ķircināt.

Rafa, noskatīdamies uz svešo vīru, neko neteica. Arī viņš tajā saskatīja kaut ko pazīstamu, kādu, kuru bija redzējis iepriekš vai arī kura balsi bija dzirdējis. Vīrie­tim bija tumša ādas krāsa, kas likās iedegusi, gadiem strādājot saulē. Ap acīm tam vīdēja neskaitāms dau­dzums krunciņu. Tās liecināja, ka viņš ir stundām smē­jies. Sejā staroja atklāts smaids. Runājot mirdzēja spoži baltie zobi.

Vīrietis nolauza vēl vienu gabalu maizes un sniedza Rafam.

- Tu izskaties izsalcis un atrodies tālu no mājām. Tas, kas tevi atvedis uz šejieni, droši vien ir kas ļoti svarīgs.

- Tas ir daudz svarīgāk, nekā daudzi cilvēki vispār spēj iedomāties un saprast, Rafa atbildēja.

Gans iesmējās.

- Tu vēlies kalpot savam kungam no visas sirds, vai ne? Svešais palūkojās uz Rafu, kurš sakārtoja jaku virs keruvima. Kas tev tur ir?

- Nekas, Rafa atcirta un ātri atkāpās. Nekas svarīgs.

Gaismā uzplaiksnīja keruvima pērļu acis.

- Un tas ir tavs guvums? jautāja vīrietis.

- Mans guvums ir vairāk vērts par šo. Rafa atkā­pās vēl vienu soli.

- Vai tu baidies, ka es varētu to atņemt kā vienkāršs zaglis? Man pieder lopi tūkstoš kalnos. Pat Zālamanam visā viņa godībā nebija tādu bagātību, kādas pieder man.

- Zālamanam? Rafa uzmeta vīrietim skatienu, domādams, ka ir pārklausījies.

- Zālamanam, vīrietis ātri atkārtoja. Lielajam karalim, kurš uzcēla templi, lai novietotu tajā to, kas tev rokā.

Rafa nespēja noslēpt pārsteigumu.

Svešais turpināja:

- Tu pazīsti Zālamanu, bet tavi ļaudis ir novērsušies no viņa. Tavs uzdevums ir saglabāt pasaulei statueti, kura tagad ir pie tevis. Tu darīji labi, ka izglābi keru­vimu no tiem, kuri to izmantotu ļaunos nolūkos.

Rafa, Tomass un Keita raudzījās uz vīrieti. Likās, ka šajā mirklī viņi visi pēkšņi saprata, ka tiem līdzās atrodas vīrs, kurš ir varens un spēcīgs, tikai atnācis pie viņiem nabaga gana skrandās.

- Tu esi… Tomass tikko spēja parunāt.

- ES ESMU, KAS ES ESMU. Tas ir viss, kas jums jāzina. Jums ātri jātiek no šejienes prom. Neejiet uz dzirnavām! Dodieties uz jūras ostu ziemeļos, tur jūs ieraudzīsiet klints galā baznīcu. Ejiet turp! Ir svarīgi, lai jūs tur ierastos rīt līdz pusnaktij. Pilsētā jūs sastap­siet cilvēku, kas mani pazīst, un tas jūs nogādās uz kuģa, kurš dodas uz Franciju. Uzticieties man; kad būs nepieciešams, es aizsūtīšu seruvimus.

Zeme vietā, kur stāvēja vīrs, sāka mirdzēt, viņa drē­bes mainījās, skatiens kļuva maigāks, un viņš pasmai­dīja.

- Es vienmēr būšu kopā ar jums, līdz pat laika galam, tas noteica, stāvēdams zeltītas gaismas ietvarā, kas virmoja kā miljoniem sīku stiegriņu.

No nekurienes sāka pūst spēcīgs jūras vējš. Mežā koki triecās cits pret citu un pa gaisu lidoja koka gabali un zari. Virpuļojošais vējš pacēla no zemes sausās lapas un grieza tās riņķī, veidojot lielu, necaurredzamu mutuli brūnā, sarkanā un zaļā krāsā. Lapas sitās sejās; Tomass sarāvās tik maziņš, cik vien varēja, un saritinā­jās zemē. Rafa un Keita saspiedās kopā spraugā starp koka stumbru un lapām klāto zemi.

Visapkārt viss krakšķēja un lūza. Klajumā atbalso­jās zaru trīšanās pret stumbriem. Starp augstākajiem koku zariem šaudījās zilas un sarkanas uguns mēles. Ietriecoties zaros, tās dzirksteļoja. No niknā virpuļvēja radītā trokšņa, liesmām un lūstošajiem zariem vai ausis plīsa.

Tomass pacēla skatienu; viņam sejā iešķīda zeme un iesitās koka miza. Zēns mēģināja paskatīties uz vīru, kurš stāvēja virpuļa centrā, pilnīgi pārveidojies. Viņš vairs nebija tērpies gana drānās. Tā apģērbs mirdzēja spožā sudrabā, bet seja spīdēja kā pati saule. Vienā mirklī cilvēks bija pazudis, un palika tikai pret koku atslietā kazādas soma. Bija iestājies absolūts klusums, pilnīgs miers.

Rafa pirmais izlīda no patvēruma zem koka stum­bra. Viņš izrakās no lapām un zariem, ko virpulis bija sakrāvis tam virsū. Keita rausās laukā, tverdama gaisu. Tomass gulēja ar seju uz zemes, pārklājis galvu rokām, lai pasargātos no vēja radītā trokšņa. Zēns pierausās uz ceļgaliem un paskatījās uz Rafu un Keitu.

- Vai tas bija… Viņš nespēja pabeigt teikumu.

- Tas bija Riatamuss, es vienkārši zinu, ka tas bija viņš, trīcošā balsī atbildēja Rafa, nespēdams atgūties no piedzīvotā.

- Kā tu vari būt tik pārliecināts? Tas varēja būt arī kāds no tiem radījumiem, tikai citā veidolā, ieminē­jās Keita, izvilkdama no matiem sausās lapas. Viņš varēja mūs ar šo vētru nogalināt. Kur viņš ir tagad? Kā tu vari zināt, ka tas bija viņš?

- Es vienkārši zinu, un nejautā man, kā. To pierā­dīja viņa balss, kaut kas viņa acīs, tas, cik daudz viņš par mums zināja, Rafa atbildēja.

- Tad mums jārīkojas tā, kā viņš teica. Līdz Vitbijai ir krietns gabals. Pēc divām stundām jau būs tumšs. Līdz naktij mēs pilsētu nesasniegsim, Tomass pazi­ņoja, ticis uz kājām.

Keita pacēla kazādas somu. Tā bija izgatavota no viena pārlocīta ādas gabala un ādas siksnas, kas liecās pāri no viena gala līdz otram. Meitene ielūkojās somā. Tā smaržoja pēc svaigas zāles un sīrupa, pēc kanēļa un karstas maizes. Keita aizvēra acis un ieelpoja lielisko aromātu. Viņa pasmaidīja.

- Kas tur ir iekšā? vaicāja Tomass.

Keita ielūkojās somā. Tajā atradās vēl viens neliels maizes kukulis, daži gabaliņi sālītās zivs, kas bija ietīta muslīna drānā, dažas zelta monētas un maza sudraba blašķe. Parakājoties dziļāk, Keita sataustīja divus akmens gabalus. Izņēmusi tos no somas, viņa ieraudzīja, ka tie ir pilnīgi vienādi zoss olas lielumā un dzidri kā stikls. Katra akmens virsma bija gludi nospodrināta, un tie bija daudz smagāki, nekā tāda izmēra akmeņiem vajadzētu būt. Keita parādīja tos Rafam.

- Kas tie tādi?

- Nekad agrāk neesmu tādus redzējis, atteica Rafa, paņemdams vienu no akmeņiem pastieptajā plaukstā un aplūkodams to tuvāk. Ja tie ir no Riatamusa, tad tiem piemīt kāds spēks un nolūks. Ieliec tos atpakaļ somā šeit var būt acis, kas mūs novēro, man šajā vietā nav laba sajūta.

Viņš paskatījās apkārt, pētīdams katru zīmi, kas varētu liecināt, ka viņiem seko.

- Domāju, ka mums jāturpina iet. Kurš ir labākais ceļš?

-Ja mēs iziesim no meža, tad varam nonākt Bal­tajā norā un pēc tam uz Vitbijas ceļa, sprieda Keita. No Beitaunas labāk izvairīties. Pārāk daudzi mūs tur pazīst.

- Ko iesāksim ar somu? jautāja Tomass.

- Paņemsim līdzi. Tajā ir viss, kas mums ceļā vaja­dzīgs. Tā mums piešķirta ne bez nodoma, un es jūtu, ka šis iemesls visai drīz noskaidrosies.