Ēnu pavēlnieks

1 Tumša vētra

Bija klusa oktobra nakts. Klintsgalā bija novākta labība un kūļi sastatīti kopā kā savādas salmu mājas. Pār mierīgo jūru spīguļoja spožs sudraba mēness. Varēja redzēt, kā tālumā viļņus šķeļ ogļu briga "Drau­dzība". Kuģa buras izskatījās kā mazas armijas karogi pirms kara.

Pilnmēness spožums ielauzās vistumšākajos meža nostūros, kas ieskāva klinšu smailes. Pa mežu klunku­rēja mazs stāvs tumšā talārā un zābakos līdz ceļiem. Viņš nesa melnu ādas lādi un bailīgi sekoja slaidam, pašapzi­nīgam cilvēkam ar gariem, baltiem, plīvojošiem matiem.

Netālu brikšņos paslēpusies lapsa sapņoja par jaunu trusīti. Lapsu no snaudas pēkšņi iztraucēja izbijies briedis, kas kā bulta izšāvās no akmeņozolu krūma un ieskrēja dziļāk Noslēpumu meža tumsā.

Kas tas bija? mazais vīrelis izbijies vaicāja trīcošā balsī. Viņš no bailēm nometa zemē ādas lādi un pieķērās apmetnī tērptajam stāvam, kam šajā rudens naktī bija sekojis cieši aiz muguras.

- Tas ir tur! sīkaļa iespiedzās. Es to redzu, tas ir starp kokiem!

Viņa ceļabiedrs saņēma to aiz auss.

- Ciet klusu, Bīdl! Pasaulei nav nekādas vajadzības dzirdēt tavu balsi.

Mazais vīrelis piemiedza acis un pūlējās tumsā kaut ko saskatīt, vienlaikus cenšoties paslēpties ceļabiedra apmetnī. Drosme piemita citiem, un nakts bija domāta, lai to pavadītu krogā pie uguns, klausoties stāstus par tālām vietām, ziņas par kontrabandu un kariem citās zemēs un dzerot siltu, putojošu alu.

Šeit, Klintsgala mežā, Bīdlam priekšā pavērās cita pasaule. Pasaule, kurā viņš neiederējās. Mežā mitinā­jās ļaunie gari, raganas, biedēkļi, hobiti un tulaki. No tulakiem Bīdls baidījās visvairāk. Tie bija savādi, nere­dzami tumsas radījumi. Tie varēja pielavīties cilvēkam naktī un nosmacēt viņu, atņemt dzīvotgribu. Stāstīja, ka tie ielienot mājās pa atvērtiem logiem un negai­dīti pārklājot guļošo cilvēku kā tumša sega. Sagrābtais upuris nespēj pat pakustēties. Tulaki atņem viņam spēku un piepilda prātu ar šausminošām, nejaukām domām. Visu atlikušo dzīvi cilvēku moka briesmīgi sapņi. Tulaki atstāj savus upurus gurdenus, smagiem locekļiem, dziļi iekritušām acīm no negulētām naktīm, kas pavadītas bailēs no biedējošo sapņu atgriešanās.

Kad maiga pūsmiņa nočaukstināja koku brūnās, sakaltušās lapas, Bīdls vēl ciešāk ieķērās ceļabiedra apmetnī.

- Vai tas ir cilvēks vai… tie? Viņš tik tikko spēja parunāt. Labā kāja trīcēja, plakstiņi raustījās, mute bija izkaltusi sausa, un mēle pielipusi pie aukslējām.

- Tie? viņam sejā nošņācās ceļabiedrs. Kādi tie? Vai tu nevari izteikties skaidrāk? No kā tu baidies?

Bīdls sakumpa plecos un paslēpa seju dusmīgā ceļa­biedra apmetnī.

- No tulakiem, vīrelis vājā balsī nočukstēja, cenz­damies apslāpēt balsi, lai radījumi viņu nesadzirdētu.

Otrs gājējs pielika abas rokas pie mutes kā tauri, dziļi ievilka elpu un balsī, kas nāca no pašiem dvēseles dziļumiem, noaurojās:

- Tulak, tulak, tulak!

Skaņa atbalsojās apkārtējos mežos; lapsa izšāvās no krūma un ieskrēja dziļāk mežā.

No kokiem virs galvas pacēlās melnum melnu krauķu bars un, mēness gaismā riņķojot virs zariem, piepildīja debesis ar ķērcieniem.

-Nē… nočukstēja šausmu pārņemtais Bīdls. Lūdzu, mācītāj Demjurel, neizrunājiet šo vārdu! Viņi sadzirdēs, atnāks un dabūs mūs rokā. Mana māte saka…

Uzrunātais viņu steigšus pārtrauca:

- Mūs, Bīdl? Tu teici mās?

Demjurels izslējās pāri savam kalpam, kas bija sarā­vies no bailēm.

- Es nebaidos ne no kā un ne no viena, turklāt viņiem visiem ir pietiekami daudz iemeslu baidīties no manis. Šonakt, mans mazais draugs, tu sapratīsi, kas es patie­sībā esmu, un nestāstīsi nevienam ne pušplēsta vārda. Es valdu pār radījumiem, kas ir krietni vien bīstamāki par tulakiem. Ja bildīsi kaut vārdiņu par to, ko šonakt redzēsi, tu nekad vairs neuzdrīkstēsies aizvērt acis un tev nebūs lemts redzēt, kā citu vakaru noriet saule.

Tagad nāc, mums ir veicams darbiņš; kuģis gaida savu likteni, un es savējo.

Demjurels saņēma Bīdlu aiz apkakles un piecēla kājās, tad vilka pa taku uz jūras pusi. Bīdls nespēja pre­toties. Viņš bija kalpojis Torpas vikāram jau divdesmit gadus. Savā vienpadsmitajā dzimšanas dienā Bīdls bija aizsūtīts strādāt par peniju nedēļā. Viņš gulēja šķūnī svaigos salmos, un vienu reizi mēnesī tam tika pie­šķirta atpūtas diena. Ļaudis runāja, ka Bīdlam ir pavei­cies tāds nīkulīgs, ar vienu vārgu kāju, viņš nevienam nebija diez ko noderīgs. Demjurels bija bargs kungs ar asu mēli un smagu roku. Dažkārt Bīdls ielavījās baz­nīcas aizmugurē un noklausījās, kā tas skaļi runā no kanceles: "Neticīgo sagaida elles ugunis, lāsti, asinīm pilni vāroši katli, čūskas un tamlīdzīgas šausmas."

Bīdls pie sevis murmināja:

- Slimības, raizes, burbuļojošas asinis tas viss nav nekas. Šeit ir pārāk tumšs, pārāk auksts, te ir pārāk daudz…

Demjurels viņu pārtrauca:

- Beidz murmināt, ir svarīgākas lietas! Velcies maz­liet ātrāk! Varbūt tad mēs nonāksim līdz akmenim, vēl pirms kuģis būs pagājis garām.

Cenšoties klausīt kungam, Bīdls paslīdēja dubļos.

- Lādi nes uzmanīgi! Lai atrastu to, ko meklēju, man vajadzēja daudz laika un naudas. Tagad esi pie­sardzīgs: mums jātiek lejā pa ūdenskritumu un jāatrod plakanais akmens.

Bīdls zināja, ka nejau savu naudu Demjurels izman­toja, lai nopirktu melno lādi. Svētdienu pēc svētdienas mācītājs to pa drusciņai vien bija zadzis no ciema ļaudīm.

Kalps atsauca atmiņā to nakti, kad melnā ādas lāde parādījās mācītājmuižā. Toreiz Bīdls lūrēja pa spraugu kabineta durvīs, kuras bija atstātas mazliet pavērtas. Pirmoreiz dzīvē viņš redzēja cilvēku, kuram āda bija tik melna, ka spīdēja. Nekad agrāk tāds tirgonis šajā pusē nebija redzēts. Briežu kroga saimnieks stāstīja, ka tas ieradies no Vitbijas ar karieti, bet pirms tam kā vienī­gais pasažieris atbraucis no Spānijas ar brigu "Baltais nams", kas ienākusi dokā iepriekšējā dienā.

Bīdls bija uzmanīgi nolūkojies, kā vīrietis atvēra lādi un mirgojošajā sveces gaismā izcēla garu, spīdošu metāla nūju, tikpat garu kā Bīdls. Tad svešais no lādes izņēma cietu, ahātmelnu akmens roku sažņaugtas dūres formā. Viņš ielika dūrē sudraba dunci, kas bija izrotāts ar diviem vistumšākā ahāta gabaliem.

Tas, ko Bīdls toreiz ieraudzīja, bija tik skaists, ka redzētais iespiedās atmiņā uz mūžu. Svešinieks izņēma no apmetņa melnu samta maisiņu un saudzīgi nolika to uz rakstāmgalda. Kad viņš to atvēra, Bīdls pamanīja mazu statueti ar diviem zelta spārniem. Pirms viņš paspēja ieraudzīt vēl kaut ko, Demjurels ātri piecēlās no galda un aizcirta durvis. Vikārs sarunājās ar viesi klusinātos toņos. Bīdls piespieda ausi pie durvīm un klausījās.

Ciemiņš runāja ar Demjurelu raitā angļu valodā.

Lai atvestu jums šo, esmu ceļā pavadījis neskaitā­mas jūdzes un ļoti riskējis. Tam ir spēcīga burvju vara, un tie, kam tas piederēja, neapstāsies neviena priekšā, lai dabūtu to atpakaļ. Jūs esat drosmīgs vīrs, Demjurel, vai arī bagāts muļķis.

Bīdls dzirdēja, kā viņa kungs iesmejas.

- Kas es esmu, tas esmu. Tagad saņemiet savu naudu un ejiet, un nevienam ne vārda! Bīstieties ne no tā, kas grauj ķermeni, bet no tā, kas posta dvēseli. Demjurels uz mirkli apklusa un tad turpināja: Kad es dabūšu otru keruvimu?

Viesis runāja klusu:

- Ilgi nebūs jāgaida. Tie abi nav šķirami. Keruvims jūs atradīs pats.

Tad Bīdls izdzirdēja durvīm tuvojamies soļus un paslēpās aiz lielā priekšnama loga aizkara.

Tagad, kad no tā brīža bija aizritējušas daudzas nak­tis, Bīdls un Demjurels iznāca no meža, kas pletās virs klints. Sadzirdējis ūdenskrituma troksni un saodis jūras smaržu, Bīdls satraukumā sāka trīcēt. Pa virvju kāpnēm Demjurels nokāpa oļiem klātā liedagā. Bīdls piesēja lādei kaņepāju virvi un saudzīgi nolaida to lejā savam kungam.

- Jā, nokliedzās Demjurels, ir jau gandrīz laiks! Pasteidzies, es jau redzu buras!

Bīdls divdesmit pēdas līdz liedagam gandrīz vai kri­šus nokrita tik ļoti viņš baidījās palikt viens mežmalā. Augšup un lejup pa muguru skrēja drebuļi, un mati sacēlās stāvus. Tulaki varēja būt jebkur.

Demjurels uzkāpa uz liela, plakana akmens, kas atradās tikai dažu pēdu attālumā no klusi plīstošajiem viļņiem. Pilnmēness gaismā it viss vizēja tumši zilā un sudrabainā mirdzumā un izskatījās ļoti auksts.

Bīdls ievēroja, ka akmenim ir atvērtas plaukstas forma. Šī plauksta it kā vēlējās satvert jūru. Akmens centrā bija izgrebts mazs caurums, bet tā malā trīs pakāpieni. Tie bija pārāk mazi vīrieša pēdai, tāpēc Bīdls rausās augšā uz rokām un ceļgaliem.

- Nāc šurp, kalps! iesaucās Demjurels. Mums ir tikai dažas minūtes laika, pēc tam jau būs par vēlu.

Viņš pirmo reizi atļāva Bīdlam aplūkot, kas atrodas lādē.

- Atkāpies, Bīdl, tas ir svēts darbs…

Demjurels izņēma zeltīto nūju un ievietoja tās smaili akmens centrā. Nūja bija izgatavota no vissmalkākā akā­cijas koka un apstīpota ar kaltu zeltu. Vikārs ātri iestip­rināja melno akmens roku un ielika tajā sudraba dunci, tad nometās ceļos, atvēra lādes garo, šauro, apslēpto vāku un izņēma rupjā vilnas audumā ietīto spārnoto zelta statueti. Bīdls no satraukuma ieguldzinājās. Piln­mēness gaismā figūra mirdzēja ar spokainu starojumu.

Demjurels pavērās Bīdlā un izcēla zelta statueti no lādes.

- Tas ir keruvims. Visā pasaulē tādi ir tikai divi. Tagad man pieder viens no tiem, un šonakt es dabūšu arī otru.

Bīdls blenza uz skaisto figūru, ko Demjurels turēja rokā. Tā bija plīvurpūces lielumā, ar zeltītiem spārniem visa ķermeņa garumā. Statuetei bija skaista bērna galva ar dzidrām pērļu acīm.

- Nostājies malā, Bīdl! Mūsu darbs sākas, Demju­rels teica.

Viņš satvēra zeltīto nūju, kreiso roku uzlika uz akmens dūres, bet labajā rokā pacēla keruvimu un izstiepa to pret kuģi, kas pilnām burām klusu traucās cauri naktij. Kuģa abās pusēs Bīdls redzēja sarkanas un zaļas laternas, kas, kuģim iegrimstot un ceļoties bangainajā jūrā, šūpojās te augšup, te lejup.

Demjurels sauca:

- Viļņi un vējš, uguns un ūdens, pērkons, zibens un krusa, uzklausiet manu vēlmi, ieklausieties manos vārdos! Nāciet šurp no ziemeļiem un no dziļumiem! Vētra, auka un postošais vējš, izmetiet kuģi šajā krastā un atnesiet man keruvimu!

No keruvima mutes izšāvās viens vienīgs spilgts baltas gaismas uzplaiksnījums. Tas trāpīja jūrā un tad liecās uz augšu, līdz skāra debesis ar tik skaļu rībienu, it kā zemē būtu ietriekusies zibens bulta. Bīdls bailēs atlēca atpakaļ, pazaudēja pamatu zem kājām un ar būkšķi nokrita uz muguras oļainajā liedagā.

Kādu brīdi viņš gulēja nekustīgi.

- Ko tu tur dari, Bīdl? Tagad nav laika atpūsties. Celies augšā! Demjurels nikni uzkliedza.

Bīdls gulēja uz oļiem un klusu vaidēja. Viņš iebāza roku talāra kabatā un sataustīja lauskas no olas čau­malas un mīkstu masu. Tā bija vārītā ola, ko viņš gra­sījās apēst vakariņās.

Sākumā nekas nenotika. Viss bija klusu. Nekā­das kustības, tāds pats miers kā iepriekš. Burukuģis majestātiski šķēla viļņus un virzījās arvien tālāk uz ziemeļiem.

Tad tas sākās. Vispirms klusu, tad skaļāk un skaļāk no jūras dzelmes atskanēja spiegšana un spalga dziedā­šana. Sākumā tā bija vāja kā čuksts, sadzirdama nevis ar ausīm, bet ar dvēseli, tad kļuva arvien spēcīgāka. No melnās jūras dzīlēm skanēja selotu koris. Garīdznieka sauciens šīs piemīlīgās, peldošās sievišķās būtnes bija pamodinājis no miega, un nu tās dziedāja un virpuļoja ap kuģi.

Viņas riņķoja caur takelāžu, burām un virvēm, dziedot arvien skaļāk un skaļāk. Tām nopakaļ plīvoja jūraszaļie mati, bet neko neredzošās acis urbās tumstošajā naktī.

Bīdls, tupēdams aiz akmens, dzirdēja balsis, kas skandēja dziesmas arvien šausminošākos toņos. Vīrelis bija pārāk nobijies, lai paceltu acis no drošās slēptuves. Viņš aizklāja ausis, cenšoties nedzirdēt selotu dziedā­šanu, kas darīja viņu traku.

- Ko viņas dzied? Šīs skanas duras man smadzenēs kā karsti naži. Pasakiet, lai tās apklust!

Bīdls iebāza galvu slapju jūraszāļu kaudzē, tā cerot paslēpties.

- Tā ir dziļumu dziesma. Viņas sauc uz svētkiem mirušos. Selotas dziedās tik ilgi, līdz kuģis būs sadra­gāts uz akmeņiem. Viņas vēlas upuri, nevis žēlsir­dību, Demjurels kliedza cauri vēja auriem un viļņu krākšanai, ar acīm alkaini vērdamies uz priekšu.

No šīs dziedāšanas jūra it kā uzvārījās. Milzīgi viļņi triecās pret Beitaunas klintīm, kas atradās trīs jūdzes[1]uz ziemeļiem. Naksnīgajās debesīs traucās melni mā­koņi, un bangās ietriecās zibens šautras.

Vētrai pieaugot, zvejas laivas noenkurojās līcī. Tās triecās pret klintīm, kuru šķautnes slējās virs bangām. Eliņu klāja ūdens. Tālu galvenajā ielā viļņi sitās pret māju durvīm kā vervētāju dūres, kad tie meklēja ļaudis savai armijai, ko aizvest līdzi.

Jūra gāzās pret stāvo krauju, klints pēkšņi padevās, un putojošajā ūdenī iegāzās tonnām dubļu un akmeņu. Vētrai pieņemoties spēkā, Karaļa ielas mājas un veikali iebruka jūrā. Ēkas virpulī sasvērās, izraujot no miega vīriešus, sievietes un bērnus. Nakts tumsā viņi sauca pēc glābiņa, bet to kliedzieni pēc žēlastības šausmīgajā okeāna dārdoņā nebija dzirdami.

Cauri kāpjošajām bangām izlauzās pelēkas un zilas uguns strūklas. No viļņiem, kas dārdot sitās pret krastu, izlēca rēgainas milzīgu, baltu zirgu figūras.

Debesis kļuva arvien tumšākas, pilnmēnesi aiz­sedza biezi, melni mākoņi, un no debesīm uz jūru traucās zibens šautras, kas uzsprāga ūdenī. Zibens zobens trāpīja kuģim. Grotburas masts nokrakšķēja, tad sabruka uz klāja, izsviežot pārbiedētos kuģa ļau­dis no kojām.

Kad viņi izsteidzās uz klāja, nolūza vēl viens masts, klājs pāršķēlās, gaisā pašķīda koka šķēpeles. Ar katru vilni kuģis cēlās augšup un krita lejup. Jūrnieki tika uzsviesti gaisā un iemesti aukstajā jūrā, kur pazuda uz visiem laikiem.

- Tiešs trāpījums! iekliedzās Demjurels, smieda­mies un berzēdams rokas līksmē par redzēto. Vēl viens trieciens, un keruvims būs mans!

Viņš pacēla statueti gaisā un vēlreiz izsauca vārdus:

- Vējš, krusa, zibens, pērkons un viļņi!

Pēc viņa komandas jūra pacēlās, ar katru vilni kļūs­tot arvien augstāka. Lielie viļņi triecās pret kuģi kā melnas dūres, gandrīz to aprijot.

Kapteinis uz kuģa uzsauca komandai:

- Piesienieties! Centīsimies tikt krastā! Tā ir vienīgā iespēja.

Viņš pagrieza kuģa stūri, un briga sasvērās uz krasta pusi.

Kapteiņa pirmais palīgs lauzās cauri viļņiem, kas skalojās pāri klājam. Spēkojoties ar salauzto takelāžu, viņš pa klāju aizkļuva līdz aizmugurējai lūkai un atrāva to vaļā.

Viņš ielūkojās lejā, tumsā. Tur viņam pretī raudzī­jās jauns vīrietis ar tumšu ādas krāsu un koši baltiem acāboliem.

- Paņem tukšās mucas un piesienies pie tām, mēs grimstam!

Cauri jūras aurošanai un selotu klaigām viņa balsi tik tikko varēja dzirdēt.

Vilnis trāpīja kuģa pakaļgalam un iesvieda pirmo palīgu kravas telpās. Viņa galva atsitās pret grīdu. Telpā visā garumā ieslīdēja liels koka baļķis un piespieda viņu pie lādes. Vīrietis zaudēja samaņu, un tā seja iegrima ūdenī. Tumsnējais jauneklis paņēma mucas un ar virvi, kas bija izkritusi no buru lāpītāja lādes, piesēja pie tām pirmo palīgu. Pie kājām šļakstījās sāļais jūras ūdens, kas šļācās iekšā pa atvērto lūku.

- Vai ar jums tur, lejā, viss kārtībā? kapteinis noblāvās.

Tad viņš pagriezās un ieraudzīja, ka kuģim pāri pace­ļas milzīgs vilnis. Jūra kā liels kalns cēlās arvien aug­stāk un augstāk, nāca arvien tuvāk un tuvāk.

Kuģa pakaļgalu pacēla lielākais vilnis, kādu kaptei­nis jebkad bija redzējis. Vilnis kuģi pārlauza uz pusēm un cauri ūdens šaltīm svieda pret krastu. Jūra trieca kuģi pret klintīm un sadragāja viegli kā sērkociņu.

Ieraudzījis šo postu, Demjurels uz akmens palēcās.

- Tas ir mans, tas viss ir mans, šonakt es to dabūšu! Šonakt, Bīdl… Šonakt es dabūšu keruvimu.

Bīdls pacēla skatienu uz Demjurelu un redzēja, kā mainās kunga sejas izteiksme viņa acis sāka spīdēt. Apkārt mutuļoja zaļa dūmaka.

- Man piederēs abi keruvimi. Tie būs mani, Dem­jurels atkārtoja vēl un vēl.

Melnā roka uz akācijas nūjas sāka kvēlot arvien spožāk.

Viņš pastūma nūju uz Bīdla pusi.

- Paskaties! Roka man vēsta, ka keruvims tuvojas. Kad es to satveršu, tad manās rokās būs Dieva vara. Vairs nevajadzēs lūgties Dieva labvēlību, kladzinot kā vistai. Kad man būs keruvims, viņam nāksies klausī­ties, ko saku es.

Tā Demjurels iekliedza debesīs un nolēca no akmens oļiem klātajā liedagā. Rokā viņš turēja akācijas nūju.

- Nāc, Bīdl, sagaidīsim keruvimu!

To teicis, viņš saņēma Bīdlu aiz auss un vilka uz priekšu pa liedagu.

Tālumā vīdēja briga "Draudzība", sadragāta uz klin­tīm. Masti bija nolauzti, takelāža un buras norautas un karājās rimstošajos ūdeņos kā karātavas. Kuģis bija pārlauzts uz pusēm, atklājot jūras bargajai varai visus klājus.

Kapteinis gulēja ar seju ūdenī, un viņu viegli svai­dīja viļņi. Viņš bija miris tāpat kā visa pārējā kuģa komanda; arī pirmais palīgs bija miris, kaut gan mucas viņu turēja virs ūdens. Sadauzītos ķermeņus šūpoja atplūstošā straume, bet dvēseles savāca un paņēma sev līdzi dzelmē selotas. Vētra izgaisa naktī, tumšie mākoņi pašķīrās, un rietumos aiz kalniem parādījās blāvs mēness.

Jomā vieglie vilnīši bija izskalojuši krastā kuģa "Draudzība" atlūzas. Demjurels staigāja šurpu turpu pa liedagu un kļuva arvien niknāks.

Viņš sauca jūrā:

- Nāc pie manis, dārgumiņ, nāc pie manis!

Rokās mācītājs turēja akācijas nūju. Brīnumainās

rokas mirdzums sāka dzist.

Bīdls sekoja savam kungam soli solī.

- Kā jūs zināt, ka tas bija uz kuģa? Kā jūs zināt, ka tam jābūt šeit?

- Tam ir jābūt šeit. Jābūt tieši šonakt. Visumā ir tikai divi keruvimi, un tiem jāatrodas kopā. Tie vien­mēr atradīs viens otru, tāds ir likums.

Demjurels paskatījās uz kuģa vraku.

- Bet ja nu tas ir gājis bojā kopā ar kuģi? Zelts ne­peld, Bīdls izteica šaubas.

- Tad tev, mans draugs, nāksies iemācīties peldēt, vai arī tu nokļūsi turpat, kur tagad atrodas kuģinieki, un selotas dzīros arī gar tavu dvēseli. Demjurels ar garu, kaulainu pirkstu norādīja uz kuģi, kura atlūzas mētājās uz akmeņiem.

- Kur tu esi? Nāc pie manis, nāc! garīdznieks sauca viļņos.

Jūra nesniedza atbildi. Vējš bija pieklusis, un viļņi čaloja pār oļiem. Bīdls sekoja Demjurelam pa liedagu. Abi meklēja keruvimu. Taču to nekur nevarēja atrast.